• Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk

svētdiena, 2022. gada 29. maijs

Mīlēt Dievu un ienīst ļaunumu

(Ps.97) 
Kungs valda! Lai līksmo zeme, 
lai priecājas visas salas!
Tumši padebeši apkārt viņam,
taisnība un tiesa viņa troņa pamats.
Uguns iet viņam pa priekšu,
visur sadedzina viņa naidniekus.
Apgaismo pasauli viņa zibeņi –
redz to, un lēkā zeme.
Kalni kā vasks kūst Kunga priekšā,
visu zemju Kunga priekšā.
Stāstiet, debesis, viņa taisnību,
skatiet, visas tautas, viņa godību!
Apkaunoti visi tēlu pielūdzēji,
kas lielās ar saviem elkiem, –
klanās viņam visi dievi!
Klausās un priecājas Ciāna
un līksmo Jūdas meitas
par taviem spriedumiem, Kungs!
Tu, Kungs – Visuaugstais pār visu zemi,
tik augstu pār visiem dieviem!
Jūs, kas mīlat Kungu, ienīstiet ļaunu!
Viņš sargā savu uzticīgo dzīvības,
no ļaundaru rokas viņš glābj tos!
Gaisma iesēta priekš taisnā
un priekš sirdsskaidrajiem – prieks!
Priecājieties, taisnie, par Kungu,
un pateicieties, pieminēdami viņa svētumu! 
Ja Tu esi mazliet līdzīgs man, tad audzināšana, saņemtā izglītība un apkārtējā kultūra mūsos izraisa tādu kā vilcināšanos lietot vārdu 'naids' jebkurā situācijā. Tomēr ir jāatzīst, ka Bībelē šis vārds tiek lietots ne tikai gadījumos, kur mums tiktu dots padoms ne-nīst. 
Vai ir pieļaujami kādi gadījumi, kad sajūtu, priekšstatu vai darbības apzīmēšanai, vārdi 'nīst' un 'naids' būtu piemēroti? 
Kā Dieva bērniem, mums tiek atgādināts, ka ir jāmīl tas, ko Viņš mīl... Bet kā ar šodienas rakstvietas 10.pantu, kur tiek dots padoms: "Jūs, kas mīlat Kungu, ienīstiet ļaunu!" (Ps.97:10)?

Mūsdienu pasaulē daudzi kristieši nespēj pieņemt šādu attieksmi. Tā vietā bieži vien ir tendence spēlēties ar ļaunumu, paturot to tuvumā izklaidei un pat aizbildinoties ar tā klātbūtni. Bieži cilvēki saka: “Nu, es nevaru izvairīties no ļaunuma, jo tas ir man visapkārt! Tāpēc labākais, ko varu darīt, ir mēģināt to mazliet ierobežot vai saprātīgi pārvaldīt..."

Šāda domāšana ir bīstama maldīšanās. Mēs nevaram pārvaldīt vai savaldīt ļaunumu. Dieva Vārds atklāj, ka tiklīdz mums ir kaut vai kāda ļauna doma, mēs esam grēkojuši. Citiem vārdiem sakot, ja plānosim ļaunumu mazliet ierobežot paši saviem cilvēcīgiem spēkiem vai gudri menedžēt, tad noteikti cietīsim sakāvi.
Mēs dzīvojam pasaulē, kuru caurstrāvo grēks, no kura nav iespējams 100% izvairīties.

Tomēr mums nav jākļūst bezcerīgiem. Šajā pašā psalmā mēs varam izlasīt brīnišķīgu apsolījumu: 
Jūs, kas mīlat Kungu, ienīstiet ļaunu!
Viņš sargā savu uzticīgo dzīvības,
no ļaundaru rokas viņš glābj tos!
Gaisma iesēta priekš taisnā
un priekš sirdsskaidrajiem – prieks!
Priecājieties, taisnie, par Kungu... (Ps.97:10-12)
Dievs mums dāvina risinājumu, kas ir "[iesēts] priekš taisnā un priekš sirdsskaidrajiem". 
Un tā ir Dieva žēlastības dāvana – Viņa dāvātā spēja mīlēt labo. Tad, kad mēs mācāmies mīlēt to, ko mīl Dievs, mēs automātiski mācāmies ienīst ļaunumu.
Lūdziet šodien Tam Kungam gudrību atpazīt grēcīgās lamatas un spēku darīt to, kas ir pareizi.

svētdiena, 2022. gada 22. maijs

Svētī mūs un ļauj to redzēt arī citiem

(Ps.67:2-8) 
Dievs lai mūs žēlo un svētī, 
lai liek savam vaigam mirdzēt pār mums! 
Lai zina visa zeme tavu ceļu
un visas tautas tavu pestīšanu!
Tautas lai slavē tevi, Dievs,
lai tevi slavē visas tautas!
Lai līksmo un gavilē ciltis –
vienlīdzībā tu tiesā tautas
un vadi ciltis virs zemes!
Tautas lai slavē tevi, Dievs,
lai tevi slavē visas tautas!
Zeme ir devusi savu ražu,
Dievs ir mūs svētījis, mūsu Dievs,
Dievs ir mūs svētījis –
lai bijā viņu visas zemes malas” 
(Atkl.21:10,22-22:5) 
Viņš mani garā aizveda uz lielu, augstu kalnu un rādīja man svēto pilsētu Jeruzālemi nokāpjam no debesīm, no Dieva…
Templi es neredzēju, jo tās templis ir Kungs Dievs, Visuvaldītājs, un Jērs. Pilsētai nav vajadzības pēc saules un mēness, lai to darītu gaišu, jo to apspīd Dieva spožums un tās gaismeklis ir Jērs. Tautas staigās tās gaismā, un zemes ķēniņi nesīs tajā savu spožumu. Dienā tās vārti netiks aizslēgti; nakts tur vairs nebūs. Tajā ieplūdīs tautu spožums un gods. Bet nekad tur neieies necienīgais, nešķīstais un melīgais. Tajā ieies tikai tie, kas ierakstīti Jēra dzīvības grāmatā.
Tad eņģelis man parādīja dzīvā ūdens upi, dzidru kā kristāls, tā izplūda no Dieva un Jēra troņa pa ielas vidu. Upes abās pusēs bija dzīvības koks, kas nes divpadsmit augļus, katru mēnesi savu augli; un tā lapas ir noderīgas tautām dziedināšanai. Nekāda nolādējuma vairs nebūs. Tajā būs Dieva un Jēra tronis, un viņa kalpi viņam kalpos, viņi skatīs viņa vaigu, un viņa vārds būs uz viņu pierēm. Un nakts vairs nebūs, un nebūs vajadzības nedz pēc gaismekļa, nedz saules gaismas, jo Kungs Dievs apspīdēs viņus, un viņi valdīs mūžu mūžos. 
“Dievs, svētī Latviju!”
Šādi dziedājuši/lūguši ir mūsu vectēvi, tēvi un mēs varam tā dziedāt/lūgt. Es gan ļoti labi atceros tos laikus, kad šo lūgšanu Latvijā izteikt publiski skaļi nebija vēlams…, jo tas nebija droši. Un tomēr mēs šo lūgšanu zinājām. Mēs to lūdzām.
Man būtu ļoti interesanti no jums uzzināt - kā un ko jūs jutāt dziedot/līdzot “Dievs, svētī Latviju!” pirms 40 vai 50 gadiem. Varbūt reizēm tas skanēja vairāk kā “Dievs, atbrīvo Latviju!” vai “Dievs, izglāb Latviju!”

Bībele, protams, runā gan par svētību, gan glābšanu jeb atbrīvošanu. Vecajā Derībā pierakstītie teksti bieži, šķiet, vēlas svētību un glābšanu it kā nodalīt vienu no otras.
Atbrīvošana ir tas, ko Dievs dara tad, kad mēs atrodamies briesmās, nelaimē un mums ir nepieciešama glābšana; un tā ir katrā īpašā gadījumā pat nedaudz atšķirīga situācija. 
Savukārt svētības ir tas, ko Dievs mums dod regulāri, darot zemi auglīgu, rūpējoties par dzīvniekiem un cilvēkiem.
Sakarā ar patreizējo kara stāvokli Ukrainā tā vien gribētos īpašāk lūgt – “Dievs, sargā Latviju!”.

Tomēr 67.psalms mums liek domāt, ka varbūt tik strikti nodalāmi šie jēdzieni nemaz nav; jeb vismaz ir izņēmumu gadījumi, kad izpratne par atbrīvošanu un svētībām patiesībā ir cieši saistīta.
Ieskatoties psalma noslēguma teikumos, mums kļūst skaidrāka šis domāšanas loģiskā sakarība.
Zeme dod ražu. Tradicionālā zemkopju un lopkopju sabiedrība no pieredzes zina, ka iepriekšējā gada raža nenozīmē veiksmīgu ražas ievākšanu arī šajā gadā.
Tādu garantiju nav. Bagātīga raža pagājušā rudenī nenodrošina to, ka šajā pavasarī lietus līs vajadzīgajā daudzumā un nebūs salna; tāpat nav garantēta aizsardzība pret puvi vai siseņu uzbrukumiem.
Tas, ko mēs ieraugam šajā psalmā šķiet paradoks – domājošiem cilvēkiem iepriekšējā gadā piedzīvotā svētība liek vēl dedzīgāk lūgt par svētību nākamajā gadā.
Tā būs Dieva žēlastības izpausme, kas staros uz viņiem. Tas būs svētību lūgšanas piepildījums, ko Dievs uzdeva priesteriem pasludināt ļaudīm (skat. 4. Moz.6:).

Tādējādi šī saikne starp pateicību un turpmāku svētību izlūgšanos nav nemaz tik pārsteidzoša. Pārsteidzošāka ir psalma autora apdziedātā saikne starp Dieva svētībām un to, ka pasaule atzīst un atpazīst Dievu.
No vienas puses, lūgšana, lai Dievs svētītu savu tautu, ir saistīta ar priestera Ārona izteikto svētību 4.Mozus grāmatas 6.nodaļā (ar kuru arī mēs noslēdzam gandrīz katru dievkalpojumu).
No otras puses, lūgšana, lai šī tautas piedzīvotā svētība rosinātu ļaudis no visām zemes malām cienīt Dievu, ir saistīta ar to, ko Dievs apsolīja Ābrahāmam. Proti, ka visa pasaule tiks svētīta tā, kā svētīts ir Ābrahāms (1.Moz.12:). Citiem vārdiem sakot, visa pasaule redzēs un iepazīs Dievu, skatoties, ko Dievs dara attiecībās ar Izraēla tautu, un kā tauta attiecas pret Dievu.

Bet tas vēl nav viss. Psalmā izteiktās lūgšanas autors turpina attīstīt domu par sakarību starp atbrīvošanu un svētību. Dieva svētība novedīs pie tā, ka cilvēki sapratīs un atzīs Dievu kā Glābēju. Šīs divas realitātes patiesībā ir saistītas, jo tās ir viena un tā paša Dieva darbības aspekti attiecībā uz tiem pašiem cilvēkiem.
Dievs glābj Savu tautu… un tad Dievs svētī savu tautu. Redzot šīs Dieva rūpes, gādību un glābšanu, katrs vērotājs varētu sākt saskatīt un atzīt Dievu. Tā nav tikai virspusēja Dieva darbības ieraudzīšana.
Psalma autors jau it kā saskata visu zemes tautu prieku, jo Dievs taču neierobežo savu vadību, svētības un atbrīvošanu tikai ar ebrejiem. Dieva rīcība, mīlestība un savu ļaužu vadīšana ir kā paraugs, kā modelis tam, ko Dieva vēlas darīt visai pasaulei.

Mēs arī tagad varat lūgt Dieva svētību, aizsardzību un glābšanu ar drošu pārliecību, ka tā nav labumu izlūgšanās tikai sev. Bagātīgās svētības un apsardzība, kuru saņemam, ir arī svētība un glābšana gan visiem apkārtējiem cilvēkiem, gan pagodinājums mūsu Dievam. 

Runājot par Atklāsmes grāmatu, mēs bieži saskatām to kā tālas nākotnes atainojumu. Daļēji tas tā arī ir.
Tomēr daudzi teologi ir vienprātīgi tajā, ka šajā grāmatā ir simboliski atklāts arī kaut kas no mūsu ikdienas dzīves…
Pilsētai nav vajadzības pēc saules un mēness, lai to darītu gaišu, jo to apspīd Dieva spožums un tās gaismeklis ir Jērs. Tautas staigās tās gaismā, un zemes ķēniņi nesīs tajā savu spožumu. Dienā tās vārti netiks aizslēgti; nakts tur vairs nebūs. Tajā ieplūdīs tautu spožums un gods. Bet nekad tur neieies necienīgais, nešķīstais un melīgais. (Atkl.21:23-27)
Vai tas nav brīnišķīgs mūsu pārrunātā psalma piepildījums?
Tas, par ko Vecajā Derībā tiek runāts kā iespēju un plānu nākotnei, Jaunās Derības laikā (kristīgajā Baznīcā) tiek piepildīts.
Ja mēs, draudze, varētu atklāt Dieva aizsargājošās un glābjošās žēlastības potenciālu, Viņa apsolīto svētību bagātīgo daudzveidību saviem radiniekiem, kaimiņiem un sabiedrībai ap mums, tad (es ticu!) mēs piedzīvotu to, ko Jānis raksta savā redzējumā par draudzi ('pilsētu'), kas ir Kristus miesa.

svētdiena, 2022. gada 15. maijs

Pretrunas un atrisinājums

(Ap.d.11:1-18) 
Apustuļi un brāļi, kas dzīvoja Jūdejā, dzirdēja, ka arī pagāni ir pieņēmuši Dieva vārdu. 
Kad Pēteris ieradās Jeruzālemē, apgraizītie vērsās pret viņu, sacīdami: “Tu biji pie neapgraizītiem vīriem un ar tiem kopā ēdi.”
Tad Pēteris tiem visu pēc kārtas izklāstīja: “Jafas pilsētā, lūdzot Dievu, es, garā aizgrābts, piedzīvoju parādību – no debesīm nāca tāds kā trauks, kā liels palags aiz četriem stūriem tika nolaists, un tas nolaidās pie manis. Tajā ielūkojies, es ieraudzīju četrkājainus kustoņus, zvērus, rāpuļus un debesu putnus. Es dzirdēju balsi sakām: celies, Pēteri, kauj un ēd! Bet es sacīju: nemūžam, Kungs! Nekad neesmu ņēmis mutē neko apgānītu vai nešķīstu. Un atkal atskanēja balss no debesīm: ko Dievs ir šķīstījis, to nesauc par apgānītu. Tas atkārtojās trīs reizes, un viss atkal tika aizrauts debesīs.
Un, redzi, pēkšņi pie mājas, kurā mēs bijām, stāvēja trīs vīri, kas bija atsūtīti pie manis no Cēzarejas. Gars man teica, lai es bez šaubīšanās eju tiem līdzi. Kopā ar mani devās arī šie seši brāļi, un mēs iegājām tā vīra namā. Viņš mums pastāstīja, kā viņš savā namā redzējis eņģeli stāvam un tas sacījis: sūti uz Jafu pēc Sīmaņa, kam pievārds Pēteris. Viņš tev teiks vārdus, ar kuriem izglābsies tu un viss tavs nams. Bet, kad es sāku runāt, pār viņiem nāca Svētais Gars, tāpat kā iesākumā pār mums. Es atcerējos Kunga sacītos vārdus: Jānis kristīja ar ūdeni, bet jūs tiksiet kristīti Svētajā Garā.
Ja jau Dievs viņiem devis tādu pašu dāvanu kā mums, kuri ticam uz Kungu Jēzu Kristu, tad kas es esmu, ka varētu likt šķēršļus Dievam?”
To dzirdējuši, viņi norimās, sāka slavēt Dievu un teica: “Tātad arī pagāniem Dievs ir devis atgriešanos no grēkiem, lai tie dzīvotu.” 
Šķiet tas ir tāds vispār pieņemts fakts, ka Džons Henrijs Ņūmens (John Henry Newman) bija viens no deviņpadsmitā gadsimta izcilākajiem prātiem (šim viedoklim pievienojas pat tie, kas viņa domām un izteikumiem nepiekrīt). 
Pavadījis savu mūža pirmo daļu kā anglikāņu priesteris, viņš pusmūžā pievērsās Romas katoļticībai un atlikušo dzīvi pavadīja kā katoļu teologs, priesteris un beidzot pat kalpoja kā kardināls.
Ņūmenam uzbruka no visām pusēm (kā tas notiek, ja kāds cilvēks pēkšņi ieņem negaidītu un nepopulāru nostāju). Daudzus no šiem uzbrukumiem viņš vienkārši ignorēja vai atteicās komentēt. Bet tad viens neatlaidīgs strīdnieks, mācītājs Čārlzs Kingslijs (Charles Kingsley), galu galā spēja izprovocēt Ņūmenu uz diskusiju. 
Tas ir saprotami, ja cilvēki nepiekrīt tavam viedoklim; bet, kad Kingslijs izteica aizdomas, ka Ņūmens ir bijis negodīgs un nepatiess (kļūstot par daļu sistēmā, kas sevī ietver sistemātisku nepatiesību), Ņūmens vairs nespēja to izturēt. Rakstot neparasti ātrā tempā (un bez tekstapstrādes datorprogrammas!), viņš 1864.gadā izdeva vienu no visu laiku ievērojamākajām autobiogrāfijām: Apologia Pro Vita Sua – “Manas dzīves skaidrojums” (An Explanation for His Own Life). Grāmatā viņš bija spējis ietvert visu – nekas nebija palicis, kas vēl būtu jāpaskaidro. Līdz ar to bija panākts risinājums – cilvēki joprojām varētu Ņūmenam nepiekrist, taču viņš vairs nevarēja tikt apsūdzēts par nekrietnību vai kāda veida teoloģisku krāpšanu.

Kad apustulis Pēteris atgriezās Jeruzalemē, apsūdzības pret viņu bija tikpat nopietnas.
Un Pētera aizstāvēšanās runa (lai gan daudz īsāka nekā Ņūmena grāmata!) bija varbūt pat svarīgāka. Bija tik būtiski atbildēt uz visām apsūdzībām, lai novērstu vismazāko aizdomu iespēju. Tikai pēc tam būtu iespējams virzīties uz priekšu.
Šī ir tā īpašā vieta "Apustuļu darbu" grāmatā, kur pirmo reizi mēs Jeruzalemē sastopam ļaužu grupu, kas, stāstam attīstoties, kļūs arvien lielāka un skaļāka. Un tad vēlāk, apustuļa Pāvila rakstītajā mēs ar to sastopamies atkal un atkal – jūdu ticīgo grupa, kas uzstāja uz apgraizīšanas īpašo nozīmi.

Ir nepārprotami skaidrs, ka šīs stingrās nostājas piekritēji, par kuriem tiek rakstīts Jaunās Derības rakstos, bija grupa starp Jeruzalemes ticīgajiem (nevis Kristum neticīgu ebreju fundamentālisti). Šķiet, ka šī grupa ir tā pati vai līdzīga grupa, kas minēta 15.nodaļas 6. pantā, un arī tā, par kuru Pāvils raksta Galatiešiem 2.nodaļas 12.pantā. Skumji, bet fakts, ka jau no paša sākuma Jeruzalemes ticīgo kopienā valdīja dažādas idejas un pat šķelšanās pazīmes (kā tas, piemēram, aprakstīts "Apustuļu darbu" 6. nodaļas sākumā), kas tagad sāk atklāties arvien vairāk un vairāk. Dažu gadu laikā tā izvērtīsies par lielu problēmu.

Bet pagaidām apustulis Pēteris viņiem atbild, vēlreiz izstāstot visu ko viņš bija piedzīvojis. Un šajā stāstā mēs saklausām, ka patiesībā Svētais Gars apustulim neatstāja citu iespēju kā vien darīt to, ko viņš, Pēteris, darīja (dodoties uz Kornēlija māju, pieņemot viesmīlību un, jo īpaši, kristījot Kornēliju un visu viņa saimi).
Jāatzīmē, ka tieši viesmīlība bija tas, kas sākotnēji satrauca “apgraizīšanas aizstāvju grupu”, jo tāda rīcība pārkāpa stingro, neatceļamo jūdu tabu. Taču neapšaubāmi galvenās bažas, kuras, ja tām ļautu pastāvēt, iedragātu jaunās kristiešu kopienas pasaules uzskatu, bija tas, ka šie pagāni tiek uzņemti kā pilntiesīgi dalībnieki jaunajā un strauji augošajā Jēzus ģimenē (viņiem vispirms nekļūstot par ebrejiem).
Tā kā apustuļa Pētera aizstāvības runa ir gandrīz precīzs atkārtojums Bībeles iepriekšējā nodaļā sniegtajam stāstam, mēs esam spiesti jautāt – kāpēc šī vēstījuma jeb grāmatas pierakstītājs Lūka ir pieļāvis tik lielu atkārtošanos savā parasti straujajā stāstījumā?
Varam tikai secināt, ka Lūkam šī pagānu uzņemšana Dieva tautas statusā bez nepieciešamības uzņemties jūdu identitātes zīmes, t.i., apgraizīšanu un pārtikas ierobežojumus, bija viena no galvenajām un svarīgākajām tēmām, ko viņš vēlējās uzsvērt.
Varbūt tas bija tāpēc, ka viņš pats bija saskāries ar līdzīgām pretrunām un vēlējās pasargāt draudzi no jebkādas jaunas “apgraizīšanas partijas” atdzimšanas? Vai varbūt Lūka apzinājās, ka viņa grāmatu lasīs ļoti daudz romiešu pagāni, un tāpēc gribēja viņiem paskaidrot, ka laikā, kad pirmie no "viņiem" dzirdēja evaņģēliju, saņēma Svēto Garu un kristību, tas viss bija pilnībā pamatots un notika īpašā Dieva vadībā?

Tomēr ir vēl kaut kas, ko varam pamanīt papētot uzmanīgāk stāsta atkārtošanos. Tas ir fakts, ka atkārtotajā notikumu pārstāstā, Lūka ir pievienojis nelielas, bet nozīmīgas detaļas.
Pirmkārt, apustuļa Pētera ziņojumā par to, ko Kornēlijs viņam bija teicis, tagad ir iekļauts jauns elements: eņģelis bija teicis Kornēlijam, ka Pētera vēsts rezultātā viņš un viss viņa nams tiks ‘izglābti’ (14.pants). Lūka nepārprotami uzsver, ka Kornēlijs nebija jau ‘izglābts’ un viņam tagad būtu nepieciešamas tikai dažas precizējošas detaļas par Jēzu (kā interesants papildinājums viņam jau piederošajai ‘glābšanai’).
Otrkārt, Pēteris uzsver Jeruzalemes kritiķiem, ka tad “kad es sāku runāt, pār viņiem nāca Svētais Gars". Mēs nezinām vai tas, ko apustulis teica Kornēlijam (Ap.d.10:34-43), bija tikai ievads un viņš vēlējās turpināt savu evaņģelizācijas runu; vai arī šie panti jau ir visa vēstījuma kopsavilkums (jo tie tomēr aptver tik daudz būtisku tēmu pāris teikumos), tomēr skaidrs ir viens – Pēteris nepārprotami vēlas uzsvērt Svētā Gara suverenitāti un pārsteidzošo darbību.
Treškārt, apustulis Pēteris klausītājiem Jeruzalemē tagad stāsta to, ko mēs "Apustuļu darbu" grāmatas 10.nodaļā nebijām lasījuši. Atrodoties Kornēlija namā, viņš bija atcerējies Jēzus Kristus atvadu vārdus pirms debesbraukšanas (1.nodaļas 5.pants) par to, ka drīzumā viņi piedzīvos īpašas Svētā Gara kristības (papildus Jāņa kristībām sākumā).
Tas viss ir svarīgi, kad mēs pārdomājam to, ko dara Dievs, un veidus, kādos Dieva ļaudīm dažkārt ir jāizskaidrojas vienam ar otru. Tas ir svarīgs uzdevums visās paaudzēs, jo Dievs vienmēr dara jaunas lietas, taču ne vienmēr tās ir cilvēcīgas inovācijas (ne visas “jaunās idejas” ir labas idejas; ne visas “labās idejas” ir no Dieva).
Risinājums, protams, ir saprast un atpazīt Svētā Gara darbību. Diemžēl pagājušajā gadsimtā ir bijušas daudzas kristiešu kustības, kuras ir apgalvojušas, ka ir īpaši gara vadītas, bet beigās izrādījušās kristiešu labā vārda apkaunotājas.
Tāpēc ir tik nozīmīgi, it īpaši kristiešu vadītājiem, vienmēr saglabāt pazemīgu un vērīgu attieksmi pret Dieva Vārdu, kā arī nopietnām lūgšanām.

Pat tad, kad šķiet, ka savstarpēja sapratne un vienošanās ir panākta, nevajadzētu kļūt iedomīgiem vai paviršiem. Risinājums, kas tika panākts (18.pants), kad apustuļa Pētera iztaujātāji vispirms palika klusu un pēc tam piekrita, ka Dievs patiešām ir darbojies, šķiet, nemaz nepastāvēja ilgi. "Apustuļu darbu" grāmatas 15.nodaļas aprakstītās diskusijas atkal ir par ne-jūdu ticīgo atzīšanu par draudzes daļu. Vēl pēc tam, kad Pāvils beidzot atgriežas Jeruzalemē (21.nodaļa) šie jautājumi, šķiet, atkal sākas no jauna. Kāds tam ir izskaidrojums?

Protams, ir skaidrs, ka Jeruzalemes sociālajā un politiskajā dzīvē viss pirmā gadsimta 40. un 50. gados nebija mierīgs un nemainīgs. Patiesībā tālu no tā. Jeruzalemes iedzīvotāju neapmierinātība ar Romas pārvaldību pieauga, kas galu galā noveda pie masveida sacelšanās un asiņainākā un postošākā kara ebreju vēsturē, kas beidzās ar to, ka romieši iznīcināja Jeruzalemi mūsu ēras 70.gadā.
Citiem vārdiem sakot, cilvēki Jeruzalemē nesēdēja un mierīgi nediskutēja - kā tad īsti ir ar apgraizīšanas vērtību un daudzajiem pārtikas lietošanas likumiem. Visa tauta juta intensīvu un pieaugošu spiedienu, tāpēc uzņemt pagānus kā līdzvērtīgus brāļus un māsas noteikti varēja tikt uztverts kā sadraudzība ar ienaidnieku.
Būt “dedzīgam pēc bauslības”, ieskaitot apgraizīšanu un ēšanas noteikumus, nepārprotami izskatījās kā vienīgais dzīvesveids, kas atbilstu Dieva gribai attiecībā uz viņa tautu. Ja mēs vēlamies izprast sarežģītās debates, ar kurām saskārās agrīnā baznīca, un mācīties no tām, tad mums būtu uzmanīgi jāpārdomā visa situācija un apstākļi. Tas noteikti palīdzētu saprast, ka mūsu pašu teoloģiskās debates ļoti bieži ir politiski, sociāli un kulturāli spēcīgi ietekmētas.

svētdiena, 2022. gada 8. maijs

Lielais glābiņš

(Ps.23:1-6) 
Kungs ir mans gans, man netrūks nekā. 
Zaļās ganībās viņš mani gulda,
pie rāmiem ūdeņiem viņš mani ved,
manu dvēseli atveldzē,
vada mani pa taisnības ceļiem sava vārda dēļ,
pat ja iešu pa nāves ieleju, ļauna nebīšos,
jo tu esi ar mani, tavs zizlis un spieķis drošina mani.
Tu saklāj galdu manu naidnieku priekšā,
ar eļļu tu svaidi man galvu,
mans kauss plūst pāri.
Patiesi,
dāsnums un žēlastība mani pavadīs,
es pārnākšu Kunga namā uz mūžu. 
(Atkl.7:9-16) 
Pēc tam es ieraudzīju, un redzi – liels pūlis, ka ne saskaitīt, no visām tautām un ciltīm, un ļaudīm, un valodām, kas baltos tērpos un palmu zariem rokās stāv troņa un Jēra priekšā. Viņi sauc skaļā balsī:
pestīšana pieder mūsu Dievam,
kas sēd tronī, un Jēram!
Un visi eņģeļi bija nostājušies ap troni un vecajiem, un četrām dzīvām būtnēm, un tad viņi krita uz sava vaiga troņa priekšā un pielūdza Dievu, sacīdami:
āmen, cildinājums, slava un gudrība,
pateicība, gods, varenība
un spēks mūsu Dievam mūžu mūžos! Āmen!
Tad viens no vecajiem sacīja: šie baltos tērpos – kas tad viņi ir un no kurienes nākuši? Es teicu: mans kungs, tu zini. Un tad viņš sacīja: šie ir tie, kas nāk no lielām bēdām un ir mazgājuši savas drēbes un tās balinājuši Jēra asinīs.
Tādēļ tie ir Dieva troņa priekšā
un kalpo viņam dienu un nakti viņa templī.
Un tas, kas sēd tronī, izpletīs telti pār viņiem.
Un viņi nedz izsalks, nedz slāps vairs,
nedz saule, nedz svelmains karstums viņus dedzinās,
jo Jērs, kas ir troņa vidū, ganīs viņus
un aizvedīs viņus uz dzīvo ūdeņu avotiem,
un Dievs noslaucīs visas asaras no viņu acīm. 
Es gribu pastāstīt par savu sapni, kuru sapņoju kādu nakti pusaudžu vecumā. Es joprojām atceros to satraukuma un sajūsmas sajaukumu, ko izjutu kad pamodos. Sapni īsumā varētu atstāstīt sekojoši: 
Pasaules gals bija noticis... un es atrados Jaunajā Jeruzalemē jeb Paradīzē. Manā priekšā stāvēja pats Jēzus Kristus. Man sapnī bija skaidrs, ka nupat notiks tas, kas aprakstīts Atklāsmes grāmatā – ārpus Jaunās Jeruzalemes kritīs uguns no debesīm…
Bet tur ārpusē bija cilvēki, mani draugi un klases biedri… un tad es runāju ar Jēzu: "...vai mēs varētu sarunāt, ka viņus tomēr ielaiž? es viņus pieskatīšu…"

Šis sapnis joprojām ir spēcīgi klātesošs manā atmiņā un, šķiet, ir lielā mērā noteicis tās izvēles, kuras es dzīvē esmu izdarījis.
Es tagad ļoti labi apzinos, ka tā nebija/nav/nebūs realitāte… it sevišķi tāpēc, ka detaļas, kuras sapnī redzēju, nemaz neatbilst pareizai teoloģiskai izpratnei.
Bet es ticu, ka Dievs izmantoja tos priekšstatus, kādi man tolaik bija, lai kaut kam sagatavotu… un Viņš to izmanto joprojām.

Manuprāt, Jāņa pierakstītā Atklāsmes grāmata ir kaut kas līdzīgs.
Jānis sūta šo vēstuli jeb grāmatu sava laika draudzēm, kurām būs jāpiedzīvo neaptverami izaicinājumi. Vajāšanas jau ir sākušās, un viņiem ir jābūt tam visam gataviem. Tas, ko Jānis šeit piedāvā, ir apjomīga atklāsme/vīzijas; un tā nav jauks sapņojums no pagājušās nakts, bet gan atklāsme par debesu realitāti, kas ir absolūta, pilnīga patiesība. Šī vīzija var mazliet paskaidrot sagaidāmās problēmas, bet galvenais tās mērķis ir dot iedvesmu, spēku pārdzīvot visas grūtības.

Atklāsmes grāmatas sarakstītājs iedrošina savus lasītājus aptvert situācijas patieso realitāti un tad palikt pie tā, lai kas arī būtu jāpiedzīvo.
Realitāte ir tāda, ka Radītājs Dievs un Jērs jau ir izcīnījuši uzvaru, kas nozīmē, ka tie, kas seko Jēram (Jēzum Kristum), tiek izglābti no nelaimes.
Realitāte ir tāda, ka cilvēkiem, kuri pieprasa Jēra aizsardzību, iespējams nāksies piedzīvot kādu ciešanu periodu… bet viņiem ir sagatavota un apsolīta vieta Dieva troņa zālē, kur viņi tad varēs būt kopā ar Dievu dienu un nakti… varēs piedzīvot lielu, neaptveramu un bezgalīgu prieku.

Šī vīzija, ko Jānis “redz” (9. pants), pēc tam, kad bija “dzirdējis” skaitli 144 000 (4.–8.p), ir par visu Dieva tautu.
Ietērpti baltos tērpos (kas simbolizē uzvaru un šķīstumu) šie ļaudis nes palmu zarus kā uzvaras svētku zīmi. Un nevarēdami savaldīt savu entuziasmu, viņi izkliedz savu sajūsmu, slavu un pateicību Dievam un Jēram. Ir izcīnīta uzvara! Viņi ir glābti (vārds “pestīšana”, kuru redzam 10.pantā, burtiski nozīmē “glābšana”). Slavēšanas un sajūsmas sauciens turpinās (12.pants), un tagad lielais atpestīto pulks ar prieku atzīst, ka viss labais, cēlais, varenais… viss nāk no paša Dieva.
Manuprāt īsta ticība tad arī izskatās šādi – nevis tukšas, sausas zināšanas, ka ir viens Dievs, kurš kaut ko pieprasa un pavēl, bet gan aizgrābtības pilns slavas sauciens Dievam, no kura plūst visas svētības.

Šai aizgrābtības pilnajai ainai seko viena no tām mazajām sarunām, kuras ir raksturīgas tā laika sapņu un vīziju literatūrā. Mums tiek atgādināts, ka Jānis atrodas debesu troņa telpā, kas (kā tas redzams no 15.panta) ir arī debesu templis, līdzinieks Jeruzalemes templim.
Jānis nav attāls vērotājs; viņš atrodas troņa priekšā kopā ar četrām dzīvajām būtnēm un divdesmit četriem vecajiem. Un tad viens no šiem vecajiem runā ar viņu, uzdodot Jānim to jautājumu, ko patiesībā vēlētos uzzināt mēs, viņa lasītāji. "Kas ir šie cilvēki?"
Atbildi mums sniedz tā pati debesu būtne. Un tā ir atbilde, kas Jāņa vēstījuma lasītājiem toreiz bija tik ļoti svarīga – “šie ir tie, kas nāk no lielām bēdām…” Viņi ir pārdzīvojuši neaptveramas briesmas un tagad var uzmosties krāšņā, svaigā jaunā rītā.
Starp citu, iemesls, kāpēc šo cilvēku drēbes ir baltas, nav tāpēc, ka viņi “ļoti saņēmās” un dzīvoja pilnīgā svētumā un šķīstumā. Nē, tas ir tāpēc, ka Jēra asinis, paša Jēzus Kristus upura nāve ir izglābusi viņus no grēka verdzības, dodot viņiem iespēju tagad stāvēt dzīvā Dieva klātbūtnē. 
Un nekas vairs nav jāgaida; nav jābaidās no ilgstoša pēcnāves tīrīšanas/šķīstīšanas perioda. Jēzus nāve un viņu jau pārciestās sāpes, nelaimes un vajāšanas ir izdarījušas visu, kas vajadzīgs.

Tālāk vīzija atklāj mums kādu brīnišķīgu patiesūbu. Dievs ne tikai ļaus viņiem būt kaut kur tur Paradīzē, bet Viņš, “kas sēd tronī, izpletīs telti pār viņiem”. Latviešu jaunajā tulkojumā ir ļoti precīzi pārtulkota šī frāze – 'uzcels pār viņiem savu telti’.
“…kalpo viņam … viņa templī.”
“…tas, kas sēd tronī, izpletīs telti…”
Šāds vārdu lietojums, lai aprakstītu Dieva īpašo ‘klātbūtni', mums uzreiz atgādina par to kā Dievs vadīja Izraēla tautu viņu klejojumos pa tuksnesi.
Citiem vārdiem sakot, visas varenā Dieva svētības būs pieejamas tiem, kurus Jānis redz sapulcinātus pie Dieva troņa.

Un vēl vairāk: šajā brīdī Jānis ieskatās arī tālākā nākotnē, pašas Jaunās Jeruzalemes vīzijā. Mēs gan vēl tā īsti neesam tur (jo te vēl ir ‘templis’ un pilsētas gala variantā (21.nodaļā) tāds vairs nebūs), bet, kā tas bieži ir Atklāsmes grāmatā (un kristīgajā domāšanā vispār), tagadne un nākotne pārklājas un saplūst dažādos mulsinošos veidos. Tā arī šeit – dažas no svētībām, kuras reiz pilnībā piedzīvos Jaunās Jeruzalemes iedzīvotāji, jau tagad tiek apsolītas tiem, kas cieš Efezā, Smirnā, Pergamā vai jebkur citur. Dievs pasargās viņus no stihijām, no bada un slāpēm. 

Un tad, brīnišķīgā lomu apmaiņā, Jērs pārvērtīsies par ganu, uzņemoties 23. psalmā aprakstīto dievišķo lomu (Dievs kā gans, kas ved savus ļaudis pie dzīvā ūdens –evaņģēlija avotiem).
Šis ir pats aizgrābjošākais apraksts, kuru varam atrast Bībelē – Dievs pats “noslaucīs visas asaras no viņu acīm”. Šis apsolījums ir visas Atklāsmes grāmatas intīmākais un kulminējošais redzējumu par Dievu.
Jā, Dievs ir pamatoti dusmīgs uz visiem tiem, kas sabojā Viņa skaisto radību, kas padara savu līdzcilvēku dzīvi nožēlojamu un nepanesamu.
Bet īstais iemesls, kāpēc Dievs ir dusmīgs, ir tāpēc, ka savā sirdī Viņš ir tik žēlastības pilns, ka Viņa patiesā būtība ir nokāpt no troņa un personīgi noslaucīt katru asaru no visu mūsu acīm.
Atklāsmes grāmata mums vēlas atklāt šādu Dievu. 

Tāpēc dzirdot vārdu "Dievs", nesāksim domāt par kaut kādu debesu birokrātu bez sejas vai pat par vardarbīgu debesu diktatoru,. Tā vietā mēs varam ieraudzīt brīnišķīgā mīlošā Dieva patieso būtību: “…Dievs noslaucīs visas asaras no [mūsu] acīm”.

svētdiena, 2022. gada 1. maijs

Misericordia Domini – tā Kunga labestība

(Ps.30) Es cildināšu tevi, Kungs, – 
kā no akas tu mani izcēli, 
tu neļāvi naidniekiem smieties par mani! 
Kungs, mans Dievs, es brēcu uz tevi, 
un tu mani dziedināji, 
Kungs, no šeola tu mani uzvedi, 
tu dzīvu izvedi mani no bedres! 
Dziediet Kungam jūs, uzticīgie, 
un pateicieties, pieminēdami viņa svētumu! 
Jo tik mirkli viņa dusmas, 
bet uz mūžu viņa labvēlība! 
Vakarā raudas nāk sērst, 
bet no rīta līksme. 
Savā pārticībā es teicu: 
nemūžam neklupšu! 
Kungs, savā labvēlībā tu darīji mani stipru kā kalnu – 
līdzko tu novērsies, es iztrūcinājos! 
Tev, Kungs, es saucu, 
savu Kungu es karsti lūdzos: 
kāds tev guvums no manām asinīm 
vai ja es nokāptu bedrē? 
Vai tad pīšļi slavētu tevi, 
vai tie paustu tavu patiesību? 
Uzklausi, Kungs, 
žēlo mani, Kungs, 
esi man palīgs! 
Tu pārvērti manas vaimanas dejā, 
tu noraisīji man maisu 
un apjozi mani ar prieku, 
lai dzied tev mans gods un neklusē! 
Kungs, mans Dievs, mūžam pateikšos tev!
Dievs ir ar mums vienmēr, lai ko arī mums nāktos piedzīvot. 
Padomā par to – Tu esi pakritis, bet tad, pateicoties Dieva žēlastībai, Tu atkal vari piecelties. Neatkarīgi no tā, cik tumša nakts, Tu esi izdzīvojis, lai redzētu jaunu rītu. Laiki mainās un attiecības mainās, bet Dievs vienmēr ir tas pats. Viņš ir tas, kurš Tevi izveda cauri visām grūtībām pagātnē, un Viņš sola būt ar Tevi katru dienu arī turpmāk. 
Vai ievēroji psalma autora vārdus "tu noraisīji man maisu un apjozi mani ar prieku". Tas nozīmē, ka Tu atkal esi uz kājām un atkal vari priecāties. Dzīvībai nepieciešamā valgme nāk no akas, kas ir Tevī, un Tas Kungs ir Tas, kas piepilda šo aku. Ļauj tam plūst! Tev nav jānopelna svētību straume, vienkārši ļauj tai plūst.
Septiņpadsmitā gadsimta angļu garīdznieks un vēsturnieks doktors Tomass Fullers (Dr. Thomas Fuller) ir teicis: "Ja nebūtu cerības, sirds salūztu." 
Neatkarīgi no tā, ko Tu šobrīd pārdzīvo, nepadodies, kamēr nepiedzīvo jaunu rītu. Tas ir katras tumšās nakts beigu solījums – rīts vienmēr nāk. Pēc katras vilšanās, neveiksmes vai nodevības noteikti atnāks jauns rīts. Lai nekas neliedz Tev tam noticēt! 
Dievs nožāvēs tavas asaras, un Tu pamodīsies ar jaunu dziesmu. Vakardiena beidzās vakar. Ir jauna diena, tāpēc pasteidzies to izbaudīt!

Sāpes ir neizbēgama dzīves un izaugsmes sastāvdaļa! 
Mirkli padomā par dažām sāpju sajūtu svētībām:
  1. Tas ļauj Tev zināt, ja Tavā ķermenī ir kaut kas nepareizi, kaut kas ir jāuzlabo. 
  2. Tas liek Tev saprast/atzīt/pieņemt stāvokli, par kuru Tu iepriekš nezināji (varbūt pat kaut ko tādu, kas varētu atņemt Tavu dzīvību). 
  3. Tas liek Tev pārkārtot prioritātes, termiņus un meklēt palīdzību. 
  4. Tas liek Tev pakļauties ārstēšanai (kas var nepatikt) ticot, ka tā Tevi padarīs atkal veselu.
Vai saproti ideju? Lai cik dīvaini tas nešķistu, jo vairāk Tu baidies un pretojies sāpēm, jo sliktāk var kļūt. Tas, kam mēs pretojamies, saglabājas, un, jo vairāk mēs sāpēm pretosimies, jo stiprākas tās kļūst. Kad grūtniecei sākas dzemdības, mediķu komanda parasti iesaka “atslābināties”. Viņi zina, jo vairāk viņa cīnās ar sāpēm, jo spēcīgākas tās kļūs un jo ilgāks būs dzemdību process. 
Kad izjūti sāpes, necīnieties ar tām. Izdzīvo tās un ļauj tām sasniegt savu mērķi. 
Tāpēc mans šodienas padoms priekš manis un Tevis – iemācīsimies izturēt un pārdzīvot šo sāpju laiku, zinot, ka Dievs mums ir apsolījis kaut ko tik brīnišķīgu, ko mēs pat tagad aptvert nespējam!