• Iesākumā...

    "Sākumā Dievs radīja debesis un zemi..." (1.Moz.1:1)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Mesija (Jēzus Kristus) un Viņa māsas un brāļi

    Jo Dievam [...] labpatikās, ka, ievedot godībā daudzus dēlus, viņš viņu pestīšanas vadoni caur ciešanām darīja pilnīgu. Tāpat kā tas, kas svētī, arī tie, kurus svētī, visi ir no viena; un tādēļ viņš arī nekaunas saukt tos par brāļiem... (Ebr. 2:10-18).

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk
Rāda ziņas ar etiķeti #krīze. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti #krīze. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2022. gada 15. maijs

Pretrunas un atrisinājums

Apustuļi un brāļi, kas dzīvoja Jūdejā, dzirdēja, ka arī pagāni ir pieņēmuši Dieva vārdu. 
Kad Pēteris ieradās Jeruzālemē, apgraizītie vērsās pret viņu, sacīdami: “Tu biji pie neapgraizītiem vīriem un ar tiem kopā ēdi.”
Tad Pēteris tiem visu pēc kārtas izklāstīja: “Jafas pilsētā, lūdzot Dievu, es, garā aizgrābts, piedzīvoju parādību – no debesīm nāca tāds kā trauks, kā liels palags aiz četriem stūriem tika nolaists, un tas nolaidās pie manis. Tajā ielūkojies, es ieraudzīju četrkājainus kustoņus, zvērus, rāpuļus un debesu putnus. Es dzirdēju balsi sakām: celies, Pēteri, kauj un ēd! Bet es sacīju: nemūžam, Kungs! Nekad neesmu ņēmis mutē neko apgānītu vai nešķīstu. Un atkal atskanēja balss no debesīm: ko Dievs ir šķīstījis, to nesauc par apgānītu. Tas atkārtojās trīs reizes, un viss atkal tika aizrauts debesīs.
Un, redzi, pēkšņi pie mājas, kurā mēs bijām, stāvēja trīs vīri, kas bija atsūtīti pie manis no Cēzarejas. Gars man teica, lai es bez šaubīšanās eju tiem līdzi. Kopā ar mani devās arī šie seši brāļi, un mēs iegājām tā vīra namā. Viņš mums pastāstīja, kā viņš savā namā redzējis eņģeli stāvam un tas sacījis: sūti uz Jafu pēc Sīmaņa, kam pievārds Pēteris. Viņš tev teiks vārdus, ar kuriem izglābsies tu un viss tavs nams. Bet, kad es sāku runāt, pār viņiem nāca Svētais Gars, tāpat kā iesākumā pār mums. Es atcerējos Kunga sacītos vārdus: Jānis kristīja ar ūdeni, bet jūs tiksiet kristīti Svētajā Garā.
Ja jau Dievs viņiem devis tādu pašu dāvanu kā mums, kuri ticam uz Kungu Jēzu Kristu, tad kas es esmu, ka varētu likt šķēršļus Dievam?”
To dzirdējuši, viņi norimās, sāka slavēt Dievu un teica: “Tātad arī pagāniem Dievs ir devis atgriešanos no grēkiem, lai tie dzīvotu.”
(Ap.d.11:1-18) 
Šķiet tas ir tāds vispār pieņemts fakts, ka Džons Henrijs Ņūmens (John Henry Newman) bija viens no deviņpadsmitā gadsimta izcilākajiem prātiem (šim viedoklim pievienojas pat tie, kas viņa domām un izteikumiem nepiekrīt). 
Pavadījis savu mūža pirmo daļu kā anglikāņu priesteris, viņš pusmūžā pievērsās Romas katoļticībai un atlikušo dzīvi pavadīja kā katoļu teologs, priesteris un beidzot pat kalpoja kā kardināls.
Ņūmenam uzbruka no visām pusēm (kā tas notiek, ja kāds cilvēks pēkšņi ieņem negaidītu un nepopulāru nostāju). Daudzus no šiem uzbrukumiem viņš vienkārši ignorēja vai atteicās komentēt. Bet tad viens neatlaidīgs strīdnieks, mācītājs Čārlzs Kingslijs (Charles Kingsley), galu galā spēja izprovocēt Ņūmenu uz diskusiju. 
Tas ir saprotami, ja cilvēki nepiekrīt tavam viedoklim; bet, kad Kingslijs izteica aizdomas, ka Ņūmens ir bijis negodīgs un nepatiess (kļūstot par daļu sistēmā, kas sevī ietver sistemātisku nepatiesību), Ņūmens vairs nespēja to izturēt. Rakstot neparasti ātrā tempā (un bez tekstapstrādes datorprogrammas!), viņš 1864.gadā izdeva vienu no visu laiku ievērojamākajām autobiogrāfijām: Apologia Pro Vita Sua – “Manas dzīves skaidrojums” (An Explanation for His Own Life). Grāmatā viņš bija spējis ietvert visu – nekas nebija palicis, kas vēl būtu jāpaskaidro. Līdz ar to bija panākts risinājums – cilvēki joprojām varētu Ņūmenam nepiekrist, taču viņš vairs nevarēja tikt apsūdzēts par nekrietnību vai kāda veida teoloģisku krāpšanu.

Kad apustulis Pēteris atgriezās Jeruzalemē, apsūdzības pret viņu bija tikpat nopietnas.
Un Pētera aizstāvēšanās runa (lai gan daudz īsāka nekā Ņūmena grāmata!) bija varbūt pat svarīgāka. Bija tik būtiski atbildēt uz visām apsūdzībām, lai novērstu vismazāko aizdomu iespēju. Tikai pēc tam būtu iespējams virzīties uz priekšu.
Šī ir tā īpašā vieta "Apustuļu darbu" grāmatā, kur pirmo reizi mēs Jeruzalemē sastopam ļaužu grupu, kas, stāstam attīstoties, kļūs arvien lielāka un skaļāka. Un tad vēlāk, apustuļa Pāvila rakstītajā mēs ar to sastopamies atkal un atkal – jūdu ticīgo grupa, kas uzstāja uz apgraizīšanas īpašo nozīmi.

Ir nepārprotami skaidrs, ka šīs stingrās nostājas piekritēji, par kuriem tiek rakstīts Jaunās Derības rakstos, bija grupa starp Jeruzalemes ticīgajiem (nevis Kristum neticīgu ebreju fundamentālisti). Šķiet, ka šī grupa ir tā pati vai līdzīga grupa, kas minēta 15.nodaļas 6. pantā, un arī tā, par kuru Pāvils raksta Galatiešiem 2.nodaļas 12.pantā. Skumji, bet fakts, ka jau no paša sākuma Jeruzalemes ticīgo kopienā valdīja dažādas idejas un pat šķelšanās pazīmes (kā tas, piemēram, aprakstīts "Apustuļu darbu" 6. nodaļas sākumā), kas tagad sāk atklāties arvien vairāk un vairāk. Dažu gadu laikā tā izvērtīsies par lielu problēmu.

Bet pagaidām apustulis Pēteris viņiem atbild, vēlreiz izstāstot visu ko viņš bija piedzīvojis. Un šajā stāstā mēs saklausām, ka patiesībā Svētais Gars apustulim neatstāja citu iespēju kā vien darīt to, ko viņš, Pēteris, darīja (dodoties uz Kornēlija māju, pieņemot viesmīlību un, jo īpaši, kristījot Kornēliju un visu viņa saimi).
Jāatzīmē, ka tieši viesmīlība bija tas, kas sākotnēji satrauca “apgraizīšanas aizstāvju grupu”, jo tāda rīcība pārkāpa stingro, neatceļamo jūdu tabu. Taču neapšaubāmi galvenās bažas, kuras, ja tām ļautu pastāvēt, iedragātu jaunās kristiešu kopienas pasaules uzskatu, bija tas, ka šie pagāni tiek uzņemti kā pilntiesīgi dalībnieki jaunajā un strauji augošajā Jēzus ģimenē (viņiem vispirms nekļūstot par ebrejiem).
Tā kā apustuļa Pētera aizstāvības runa ir gandrīz precīzs atkārtojums Bībeles iepriekšējā nodaļā sniegtajam stāstam, mēs esam spiesti jautāt – kāpēc šī vēstījuma jeb grāmatas pierakstītājs Lūka ir pieļāvis tik lielu atkārtošanos savā parasti straujajā stāstījumā?
Varam tikai secināt, ka Lūkam šī pagānu uzņemšana Dieva tautas statusā bez nepieciešamības uzņemties jūdu identitātes zīmes, t.i., apgraizīšanu un pārtikas ierobežojumus, bija viena no galvenajām un svarīgākajām tēmām, ko viņš vēlējās uzsvērt.
Varbūt tas bija tāpēc, ka viņš pats bija saskāries ar līdzīgām pretrunām un vēlējās pasargāt draudzi no jebkādas jaunas “apgraizīšanas partijas” atdzimšanas? Vai varbūt Lūka apzinājās, ka viņa grāmatu lasīs ļoti daudz romiešu pagāni, un tāpēc gribēja viņiem paskaidrot, ka laikā, kad pirmie no "viņiem" dzirdēja evaņģēliju, saņēma Svēto Garu un kristību, tas viss bija pilnībā pamatots un notika īpašā Dieva vadībā?

Tomēr ir vēl kaut kas, ko varam pamanīt papētot uzmanīgāk stāsta atkārtošanos. Tas ir fakts, ka atkārtotajā notikumu pārstāstā, Lūka ir pievienojis nelielas, bet nozīmīgas detaļas.
Pirmkārt, apustuļa Pētera ziņojumā par to, ko Kornēlijs viņam bija teicis, tagad ir iekļauts jauns elements: eņģelis bija teicis Kornēlijam, ka Pētera vēsts rezultātā viņš un viss viņa nams tiks ‘izglābti’ (14.pants). Lūka nepārprotami uzsver, ka Kornēlijs nebija jau ‘izglābts’ un viņam tagad būtu nepieciešamas tikai dažas precizējošas detaļas par Jēzu (kā interesants papildinājums viņam jau piederošajai ‘glābšanai’).
Otrkārt, Pēteris uzsver Jeruzalemes kritiķiem, ka tad “kad es sāku runāt, pār viņiem nāca Svētais Gars". Mēs nezinām vai tas, ko apustulis teica Kornēlijam (Ap.d.10:34-43), bija tikai ievads un viņš vēlējās turpināt savu evaņģelizācijas runu; vai arī šie panti jau ir visa vēstījuma kopsavilkums (jo tie tomēr aptver tik daudz būtisku tēmu pāris teikumos), tomēr skaidrs ir viens – Pēteris nepārprotami vēlas uzsvērt Svētā Gara suverenitāti un pārsteidzošo darbību.
Treškārt, apustulis Pēteris klausītājiem Jeruzalemē tagad stāsta to, ko mēs "Apustuļu darbu" grāmatas 10.nodaļā nebijām lasījuši. Atrodoties Kornēlija namā, viņš bija atcerējies Jēzus Kristus atvadu vārdus pirms debesbraukšanas (1.nodaļas 5.pants) par to, ka drīzumā viņi piedzīvos īpašas Svētā Gara kristības (papildus Jāņa kristībām sākumā).
Tas viss ir svarīgi, kad mēs pārdomājam to, ko dara Dievs, un veidus, kādos Dieva ļaudīm dažkārt ir jāizskaidrojas vienam ar otru. Tas ir svarīgs uzdevums visās paaudzēs, jo Dievs vienmēr dara jaunas lietas, taču ne vienmēr tās ir cilvēcīgas inovācijas (ne visas “jaunās idejas” ir labas idejas; ne visas “labās idejas” ir no Dieva).
Risinājums, protams, ir saprast un atpazīt Svētā Gara darbību. Diemžēl pagājušajā gadsimtā ir bijušas daudzas kristiešu kustības, kuras ir apgalvojušas, ka ir īpaši gara vadītas, bet beigās izrādījušās kristiešu labā vārda apkaunotājas.
Tāpēc ir tik nozīmīgi, it īpaši kristiešu vadītājiem, vienmēr saglabāt pazemīgu un vērīgu attieksmi pret Dieva Vārdu, kā arī nopietnām lūgšanām.

Pat tad, kad šķiet, ka savstarpēja sapratne un vienošanās ir panākta, nevajadzētu kļūt iedomīgiem vai paviršiem. Risinājums, kas tika panākts (18.pants), kad apustuļa Pētera iztaujātāji vispirms palika klusu un pēc tam piekrita, ka Dievs patiešām ir darbojies, šķiet, nemaz nepastāvēja ilgi. "Apustuļu darbu" grāmatas 15.nodaļas aprakstītās diskusijas atkal ir par ne-jūdu ticīgo atzīšanu par draudzes daļu. Vēl pēc tam, kad Pāvils beidzot atgriežas Jeruzalemē (21.nodaļa) šie jautājumi, šķiet, atkal sākas no jauna. Kāds tam ir izskaidrojums?

Protams, ir skaidrs, ka Jeruzalemes sociālajā un politiskajā dzīvē viss pirmā gadsimta 40. un 50. gados nebija mierīgs un nemainīgs. Patiesībā tālu no tā. Jeruzalemes iedzīvotāju neapmierinātība ar Romas pārvaldību pieauga, kas galu galā noveda pie masveida sacelšanās un asiņainākā un postošākā kara ebreju vēsturē, kas beidzās ar to, ka romieši iznīcināja Jeruzalemi mūsu ēras 70.gadā.
Citiem vārdiem sakot, cilvēki Jeruzalemē nesēdēja un mierīgi nediskutēja - kā tad īsti ir ar apgraizīšanas vērtību un daudzajiem pārtikas lietošanas likumiem. Visa tauta juta intensīvu un pieaugošu spiedienu, tāpēc uzņemt pagānus kā līdzvērtīgus brāļus un māsas noteikti varēja tikt uztverts kā sadraudzība ar ienaidnieku.
Būt “dedzīgam pēc bauslības”, ieskaitot apgraizīšanu un ēšanas noteikumus, nepārprotami izskatījās kā vienīgais dzīvesveids, kas atbilstu Dieva gribai attiecībā uz viņa tautu. Ja mēs vēlamies izprast sarežģītās debates, ar kurām saskārās agrīnā baznīca, un mācīties no tām, tad mums būtu uzmanīgi jāpārdomā visa situācija un apstākļi. Tas noteikti palīdzētu saprast, ka mūsu pašu teoloģiskās debates ļoti bieži ir politiski, sociāli un kulturāli spēcīgi ietekmētas.

svētdiena, 2022. gada 1. maijs

Misericordia Domini – tā Kunga labestība

Es cildināšu tevi, Kungs, – 
kā no akas tu mani izcēli, 
tu neļāvi naidniekiem smieties par mani! 
Kungs, mans Dievs, es brēcu uz tevi, 
un tu mani dziedināji, 
Kungs, no šeola tu mani uzvedi, 
tu dzīvu izvedi mani no bedres! 
Dziediet Kungam jūs, uzticīgie, 
un pateicieties, pieminēdami viņa svētumu! 
Jo tik mirkli viņa dusmas, 
bet uz mūžu viņa labvēlība! 
Vakarā raudas nāk sērst, 
bet no rīta līksme. 
Savā pārticībā es teicu: 
nemūžam neklupšu! 
Kungs, savā labvēlībā tu darīji mani stipru kā kalnu – 
līdzko tu novērsies, es iztrūcinājos! 
Tev, Kungs, es saucu, 
savu Kungu es karsti lūdzos: 
kāds tev guvums no manām asinīm 
vai ja es nokāptu bedrē? 
Vai tad pīšļi slavētu tevi, 
vai tie paustu tavu patiesību? 
Uzklausi, Kungs, 
žēlo mani, Kungs, 
esi man palīgs! 
Tu pārvērti manas vaimanas dejā, 
tu noraisīji man maisu 
un apjozi mani ar prieku, 
lai dzied tev mans gods un neklusē! 
Kungs, mans Dievs, mūžam pateikšos tev! (Ps.30) 
Dievs ir ar mums vienmēr, lai ko arī mums nāktos piedzīvot. 
Padomā par to – Tu esi pakritis, bet tad, pateicoties Dieva žēlastībai, Tu atkal vari piecelties. Neatkarīgi no tā, cik tumša nakts, Tu esi izdzīvojis, lai redzētu jaunu rītu. Laiki mainās un attiecības mainās, bet Dievs vienmēr ir tas pats. Viņš ir tas, kurš Tevi izveda cauri visām grūtībām pagātnē, un Viņš sola būt ar Tevi katru dienu arī turpmāk. 
Vai ievēroji psalma autora vārdus "tu noraisīji man maisu un apjozi mani ar prieku". Tas nozīmē, ka Tu atkal esi uz kājām un atkal vari priecāties. Dzīvībai nepieciešamā valgme nāk no akas, kas ir Tevī, un Tas Kungs ir Tas, kas piepilda šo aku. Ļauj tam plūst! Tev nav jānopelna svētību straume, vienkārši ļauj tai plūst.
Septiņpadsmitā gadsimta angļu garīdznieks un vēsturnieks doktors Tomass Fullers (Dr. Thomas Fuller) ir teicis: "Ja nebūtu cerības, sirds salūztu." 
Neatkarīgi no tā, ko Tu šobrīd pārdzīvo, nepadodies, kamēr nepiedzīvo jaunu rītu. Tas ir katras tumšās nakts beigu solījums – rīts vienmēr nāk. Pēc katras vilšanās, neveiksmes vai nodevības noteikti atnāks jauns rīts. Lai nekas neliedz Tev tam noticēt! 
Dievs nožāvēs tavas asaras, un Tu pamodīsies ar jaunu dziesmu. Vakardiena beidzās vakar. Ir jauna diena, tāpēc pasteidzies to izbaudīt!

Sāpes ir neizbēgama dzīves un izaugsmes sastāvdaļa! 
Mirkli padomā par dažām sāpju sajūtu svētībām:
  1. Tas ļauj Tev zināt, ja Tavā ķermenī ir kaut kas nepareizi, kaut kas ir jāuzlabo. 
  2. Tas liek Tev saprast/atzīt/pieņemt stāvokli, par kuru Tu iepriekš nezināji (varbūt pat kaut ko tādu, kas varētu atņemt Tavu dzīvību). 
  3. Tas liek Tev pārkārtot prioritātes, termiņus un meklēt palīdzību. 
  4. Tas liek Tev pakļauties ārstēšanai (kas var nepatikt) ticot, ka tā Tevi padarīs atkal veselu.
Vai saproti ideju? Lai cik dīvaini tas nešķistu, jo vairāk Tu baidies un pretojies sāpēm, jo sliktāk var kļūt. Tas, kam mēs pretojamies, saglabājas, un, jo vairāk mēs sāpēm pretosimies, jo stiprākas tās kļūst. Kad grūtniecei sākas dzemdības, mediķu komanda parasti iesaka “atslābināties”. Viņi zina, jo vairāk viņa cīnās ar sāpēm, jo spēcīgākas tās kļūs un jo ilgāks būs dzemdību process. 
Kad izjūti sāpes, necīnieties ar tām. Izdzīvo tās un ļauj tām sasniegt savu mērķi. 
Tāpēc mans šodienas padoms priekš manis un Tevis – iemācīsimies izturēt un pārdzīvot šo sāpju laiku, zinot, ka Dievs mums ir apsolījis kaut ko tik brīnišķīgu, ko mēs pat tagad aptvert nespējam!

svētdiena, 2022. gada 13. marts

Gaidi uz To Kungu

Kungs – mana gaisma un mans glābiņš, 
no kā man bīties? 
Kungs – manas dzīvības patvērums, 
no kā man baiļoties? 
Kad ļaundari nāk virsū ēst manu miesu, 
mani pretinieki un naidnieki, – 
tie paklūp un krīt! 
Kaut apmetīsies pret mani karapulks – 
mana sirds nebīsies, 
kaut celsies pret mani karš – 
arī tad es paļaušos. 
Vienu izlūdzos no Kunga, 
no tā es neatkāpšos, – 
kaut es mājotu Kunga namā visu mūžu, 
kaut raudzītos Kunga jaukumā 
un taujātu viņu templī. 
Viņš paglabās mani zem sava jumta ļaunā dienā, 
viņš slēps mani savas telts slēpnī, 
klintī viņš mani cels. 
Un nu veikšu naidniekus, kas lenc mani, 
viņa teltī upurēšu gaviļu upurus, 
dziedāšu un spēlēšu Kungam. 
Uzklausi, Kungs, manu balsi, 
kad saucu, žēlo mani un atbildi man! 
Tev, mana sirds, viņš saka: meklē mani! – 
Tevi es meklēju, Kungs. 
Neslēp savu vaigu no manis, 
neatstum dusmās savu kalpu – 
tu esi mans palīgs! 
Neatstāj mani un nepamet mani, 
manas glābšanas Dievs! 
Pat ja mani pamestu tēvs un māte, 
Kungs mani pieņemtu!  
Māci man, Kungs, tavu ceļu 
un ved mani pa līdzenu taku, 
jo man ir naidnieki! 
Neatdod mani pretinieku rīklei, 
jo ceļas pret mani viltus liecinieki 
un varmācības galvinieki! 
Ticu, ka ieraudzīšu Kunga labvēlību dzīvo zemē! 
Ceri uz Kungu, esi stiprs un drošini savu sirdi! 
Ceri uz Kungu! (Psalms 27:1-14) 
Dāvids savā dzīvē bija sasniedzis lūzuma punktu. "Ja es nebūtu ticējis, ka es redzēšu Tā Kunga labumu dzīvības zemē, (tad es būtu bojā gājis)" (Ps.27:13 Glika tulk.). 
Vai vari ko tādu stādīties priekšā? Varbūt tas ir arī Tavs piedzīvojums? 

Ja tā, Tev ir divas iespējas: padoties vai atrast risinājumu. Un viss būs atkarīgs no tā, ko Tu izvēlēsies. Ir tāda sena gudrība par saules gaismu, kas kausē sviestu, sacietē mālus. Kad pienāk kāda dzīves krīze, Tu vari vērsties pie Dieva ar saviem pārmetumiem – kāpēc Viņš to pieļauj; vai arī vērsties pie Viņa pēc spēka, padoma un risinājuma. Tāpēc tas, ko Dāvids saka tālāk, ir tik svarīgi: "Ceri uz Kungu, esi stiprs un drošini savu sirdi!" (Ps.27:14) 

Dažreiz Dievs fantastiskā veidā maina krīzes apstākļus, lai mūs pasargātu; citreiz Viņš tos izmanto, lai mūs stiprinātu. Vai to ir viegli saprast? Teorētiski jau izklausās labi. 

Vēl sarežģītāk kļūst tad, ja Dievs vēlas izmantot Tevi, lai sniegtu risinājumu vai palīdzību citiem. "Dievs... mūs iepriecina visās mūsu ciešanās, lai arī citus, kas nonākuši ciešanās, mēs varētu iepriecināt ar to iepriecinājumu, ar kādu Dievs mūs pašus ir iepriecinājis." (2. Kor.1:4). 

Dievu nekas 'nepārsteidz nesagatavotu', un Viņam nekas nav 'pārāk grūti risināms'. Situācija, kurā Tu pašlaik atrodies, var kļūt Dievam par iespēju, lai Viņš parādītu Savu mīlestību un rūpes par Tevi un citiem. 
Kunga žēlastība nebeidzas, nav galā viņa žēlsirdība, 
tās ir jaunas ik rītu, liela tava uzticība! 
Mana daļa ir Kungs! – saka dvēsele, 
tādēļ gaidīšu viņu. 
Labs ir Kungs gaidītājam – dvēselei, kas viņu meklē... (Vaimanu dziesmas 3:22-25).