Pacietība maina skatu punktu

(Jēk 5:7–11) Esiet pacietīgi, brāļi, līdz Kunga atnākšanai! Redzi, zemkopis sagaida zemes vērtīgos augļus, ar lielu pacietību gaidīdams, līdz zeme būs saņēmusi gan agro pavasara lietu, gan pēdējās rudens lietavas. Esiet arī jūs pacietīgi, stipriniet savas sirdis, jo Kunga atnākšana jau ir tuvu! Nežēlojieties, brāļi, cits par citu, lai jūs netiktu tiesāti! Redzi, Tiesnesis jau stāv durvju priekšā. Jums, brāļi, ir dots piemērs ļaunuma panešanā un pacietībā – pravieši, kas runāja Kunga vārdā. Redzi, mēs uzskatām par laimīgiem tos, kas ir izturējuši; par Ījaba izturību jūs esat dzirdējuši un zināt, kādu iznākumu Kungs viņam nosprieda, jo Kungs ir žēlsirdīgs apžēlošanā.

Ir kāds teiciens: “Nelūdz pēc pacietības, citādi Dievs tev dos iespēju to mācīties.” Un tomēr — šodien pacietība ir tik reti sastopama. Mēs visi zinām, cik grūti ir saglabāt mieru, kad “labā dzīve” pēkšņi sabrūk. Kā reiz jautāja mācītājs Džons Vite (John Witte): “Ko tu dari, kad tava labā dzīve kļūst slikta?” Lielākā daļa no mums cenšas visu nekavējoties salabot — pat tad, ja tas nav nemaz tik vienkārši. 
Bet Jēkabs mums atgādina: Dievs caur pārbaudījumiem pilnveido mūsu dzīvi. 

Apustulis Jēkabs izmanto zemkopja tēlu — zemkopis nevar piespiest lietum līt vai augiem augt. Viņš strādā, sēj, kopj, un tad gaida. Ar cerību, ar pacietību. Tā arī mums jādzīvo, skatoties pāri šai dzīvei, gaidot Jēzus atgriešanos.

Kad redzam tikai “šeit un tagad”, mēs viegli kļūstam īgni, dusmīgi, nepacietīgi. Bet pacietība nozīmē spēju redzēt plašāk, ilgāk, dziļāk. Ja mūsu skatiens ir uz Kristu — uz to, ko Viņš dara mūsos, lai mēs kļūtu līdzīgāki Viņam, un uz Viņa atgriešanos —, tad mainās arī mūsu attieksme pret apstākļiem un cilvēkiem.

Tāpēc es jautāju sev (un arī Tev):
• Kāpēc mēs tik bieži zaudējam pacietību, pat tad, ja jau esam mācījušies to iepriekš? Vai šo mācību vispār var apgūt “uz visiem laikiem”? 
• Kā mēs, kristieši, varam viens otram palīdzēt augt pacietībā un izturībā?

Apustulis Jēkabs mums māca, ka pacietība nav tikai īpašība — tā ir ticības perspektīva. Tā maina ne tikai to, kā mēs raugāmies uz dzīvi, bet arī to, kā mēs dzīvojam ticībā. 

Lasīt tālāk

Vai viss, ko dzirdam, tiešām nāk no Dieva?

(Jer 23:1-6) “Vai! ganiem, kuri izdeldē un pazaudē avis no manām ganībām,” saka Kungs. Tādēļ tā saka Kungs, Israēla Dievs, par ganiem, kas gana manu tautu: “Jūs aiztrencāt un padzināt manas avis, un jūs tās nemeklējāt! Redzi, es piemeklēšu jūs jūsu ļauno darbu dēļ,” saka Kungs. “Es savākšu avis, kas vēl atlikušas, no visām zemēm, kur es tās biju aiztriecis, un atvedīšu tās atpakaļ uz viņu ganībām, un tās augļosies un vairosies. Es došu tām ganus, un tie tās ganīs – tām vairs nebūs nedz jātrūkstas, nedz jābīstas, un nezudīs neviena,” saka Kungs. 
“Redzi, nāk dienas,”
saka Kungs,
“es riesīšu Dāvidam taisnības atvasi,
un kā ķēniņš viņš valdīs ar apdomu
un uz zemes darīs tiesu un taisnību!
Viņa dienās Jūda būs glābta
un Israēls dzīvos drošībā,
tas ir viņa vārds, viņu sauks:
Kungs – mūsu taisnība. 

Jeremijas grāmatas 23. nodaļā mēs dzirdam, cik dziļi Dievs ir sašutis par viltus praviešiem. Jeruzalemē bija cilvēki, kas uzdevās par praviešiem, bet sludināja to, ko paši vēlējās, nevis to, ko Dievs bija teicis. Šie cilvēki mierināja tautu ar viltus drošību, kad patiesībā vajadzēja aicināt uz atgriešanos. 
Bet neskatoties uz to visu, Dievs caur Jeremiju saka: “Redzi, nāks dienas, kad Es celšu Dāvidam taisnības atvasi; viņš valdīs kā ķēniņš un darīs gudri, tiesās taisnīgi un ievēros tiesu zemē” (Jer 23:5).
Patiesie Dieva pravieši nerunā to, ko cilvēki grib dzirdēt, bet to, kas cilvēkiem jādzirda.

Arī mums šodien jāmācās atšķirt Dieva balsi no cilvēku vārdiem. Kad klausāmies sludināšanu, lasām grāmatas vai garīgus ierakstus internetā, mums jājautā: vai tas, ko dzirdu, atbilst Dieva Vārdam? Bībele māca pārbaudiet visu, un tikai to, kas labs, paturēt (skatīt 1Tes 5:20–21). Tas nenozīmē, ka mums jābūt aizdomīgiem par visu, ko dzirdam, bet gan to, ka jāiepazīst Bībele tik labi, lai spētu atšķirt, kad kāds runā patiesību no Dieva, un kad – tikai savas idejas un domas.

Apustulis Pāvils Kolosiešiem raksta, ka Dieva patiesība un miers ir atrodams Kristū: “...visa pilnība iemājo viņā. Caur viņu Dievs ir devis izlīgumu visā, ar Kristus krusta asinīm Dievs ir ienesis mieru visā...” (Kol 1:19–20). Lūk arī galvenais princips – vai tas, ko dzirdam, ved mūs tuvāk Kristum, vai tikai nomierina mūsu sirdsapziņu?
Dieva Vārds mūs ne vien mierina, bet arī izaicina un pārvērš. Tāpēc ļausim, lai tie, kas patiesi sludina Viņa Vārdu, patiesi uzrunā mūs – arī tad, ja tas dažkārt liek pārdomāt... un mainīties.

Lasīt tālāk

Dieva "savādā" attieksme

(Sir 35:11-18) Nemēģini piekukuļot – viņš nepieņems, 
netaisnu upuri nepiedāvā,
jo Kungs ir tiesnesis:
viņš negodā nevienu, vadoties pēc tā cienīguma, –
uz nabagā rēķina neiztaps,
bet ieklausīsies netaisnības cietēja lūgšanā.
Viņš neatstās bez ievērības bāreni lūdzamies
un atraitni izplūstam žēlabās.
Vai tad nerit asaras pār vaigiem atraitnei?
Vai viņa nevaimanā par to, kurš tās izraisījis?
Kungs labvēlīgi pieņems to, kurš viņam kalpo,
tā lūgšanas sniegsies līdz mākoņiem;
bet pazemīgā lūgšana ies mākoņiem cauri,
tā nerimsies, līdz nebūs nonākusi galā,
tā neatlaidīsies, līdz Visuaugstākais nebūs apraudzījis
un īstenojis taisnīgajam lemto taisnību. 

Viena no šodienas lasījuma mācībām ir tā, ka Dievs īpaši uzklausa grēcinieku un trūcīgo. Dieva attieksme ir ļoti skaidri pausta šajā lasījuma fragmentā: 
“[Dievs] uz nabagā rēķina neiztaps,
bet ieklausīsies netaisnības cietēja lūgšanā.
Viņš neatstās bez ievērības bāreni lūdzamies
un atraitni izplūstam žēlabās.”

Varbūt tas mums šķiet mazliet dīvaini. Vai tad Viņam nevajadzētu vairāk klausīties tos “labos” cilvēkus, kas cenšas ievērot Viņa baušļus?
Bet mirkli padomāsim. Kad kāds mums nodara pāri, kā jūtamies? Nereti mūs pārņem dusmas un sāpes. Vai mums nerodas vēlēšanās atriebties, kādā veidā sodīt to cilvēku? Vismaz mēs gribam panākt, lai viņš vai viņa turpmāk tā vairs neizturas.

Nav brīnums, ka daudzi cilvēki domā – pēc pārkāpuma Dievam vajadzētu būtu “apvainotam”. Loģiski taču, ka Viņa reakcijai vajadzētu būt līdzīgai mūsējai, tikai ar vēl lielāku noteiktību—jo Viņš taču ir Kungs. Kad esam izdarījuši kaut ko patiešām sliktu, mums var šķist nesaprotami, kā gan Dievs varētu turpināt mūs mīlēt. Un tomēr—ja tā domājam, mēs maldāmies.

Kā tad var teikt, ka Dievs mīl grēcinieku? Tieši kā grēciniekam cilvēkam visvairāk vajadzīga Dieva mīlestība, visvairāk vajadzīga Viņa palīdzība. Dievs, atšķirībā no mums, grēku neredz kā “apvainojumu” sev pašam. Viņš redz grēcinieku kā cilvēku, kurš pieļāvis smagu kļūdu un kam nepieciešama dziedināšana un atjaunošana. Galu galā tas ir pats cilvēks, kas cieš no grēka, nevis Dievs.  

Lasīt tālāk

Svētīgs tas... kura cerība ir uz To Kungu, savu Dievu

(Ps 146) Slavējiet Kungu! 
Slavē, mana dvēsele, Kungu!
Es slavēšu Kungu, kamēr es dzīvs, es dziedāšu slavu savam Dievam, kamēr vien būšu!
Nepaļaujieties uz augstmaņiem, uz cilvēku dēliem – pie viņiem nav glābiņa.
Pamet tos gars, tie atgriežas pīšļos, tai pašā dienā to nolūki zūd!
Svētīts, kam palīdz Jēkaba Dievs, kura cerība – Kungs, viņa Dievs, kas radījis debesis un zemi, un jūru, un visu, kas tajās.
Viņš uztur patiesību uz mūžiem, iztiesā apspiestos, dod maizi izsalkušajiem.
Kungs atbrīvo gūstekņus, Kungs atdara acis aklajiem, Kungs pieceļ nomāktos, Kungs mīl taisnos, Kungs pasargā svešinieku, bāreni un atraitni pieceļ kājās, bet ļaundara ceļu ritenī sagriež!
Kungs būs ķēniņš uz mūžiem – tavs Dievs, Ciāna, uz audžu audzēm.
Slavējiet Kungu! 

Es reiz lasīju, ka dažreiz krīzes situācijās, kad naudas nepietiek pat pašiem nepieciešamākajiem tēriņiem, un cilvēki iesaka sastādīt budžetu, un mēs tikai pasmaidām. Mēs paskatāmies uz situāciju un sakām: "Nekas tur nesanāks!" Bet tieši tad ir laiks saņemties, kā arī ir laiks paļauties uz Dievu. Tavas iespējas nav ierobežotas ar pagātni vai tagadni. Ja ar ienākumiem nepietiek, lai segtu visus pamatotus izdevumus, tomēr izdari, cik vien iespējams, un tad paļaujies uz Dievu, ka Viņš piepildīs tavas vajadzības. Skaties pāri savam tukšajam maciņam. Skaties uz savu Svētību Avotu. Pieņem dievišķo, neierobežoto apgādību. Dari savu daļu. Centies būt finansiāli atbildīgs domās un darbos. Lūdz gudrību un ieklausies Dieva vadībā. Tad atlaid bailes un vēlmi visu kontrolēt. Mēs visi zinām, ka diemžēl nauda ir nepieciešama arī ikdienas dzīvei..., bet Dievs to arī zina. 

F. B. Meijers (F. B. Meyer) ir teicis: “Mūsu ticība nav pilnīga, kamēr neiemācāmies, ka Dieva apredzība darbojas arī caur zaudējumiem… Pastāv ceļš caur lietu neizdošanos un zaudējumiem. Mums jāmācās atšķirt paļaušanos uz gadījuma veiksmi un paļaušanos uz Devēju. Veiksme var būt tikai uz kādu laiku, bet Devējs ir mūžīgs...”

Lasīt tālāk

Padomā par savu motivāciju...

(1Tim 2:1-7) Visupirms es mudinu tevi izteikt lūgumus Dievam, pielūgt, aizlūgt un pateikties Dievam un to darīt par visiem cilvēkiem, par ķēniņiem un visiem, kas augstos amatos, lai mēs mierīgi un klusi dzīvotu dievbijīgi un krietni. Tas ir labi un atzīstami mūsu glābēja Dieva priekšā, kas grib, lai visi cilvēki tiktu glābti un nāktu pie patiesības atzīšanas. Jo ir viens vienīgs Dievs un viens vidutājs starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus, kas sevi ir nodevis par izpirkumu visu labā – tā kļūdams par pestīšanas liecību, laikam pienākot. Tādēļ esmu nolikts par sludinātāju un apustuli – es runāju patiesību, es nemeloju –, par skolotāju pagāniem ticībā un patiesībā. 

Kad mūsu uzmanības centrā ir vairāk tas, ko paši uzskatam par pareizu, vajadzīgu un svarīgu, nevis otra cilvēka vajadzības, visi to ātri pamana un zaudē interesi. Pat tad, ja darām kaut ko labu un vērtīgu – piemēram, dibinām kompāniju (kuras mērķis būs palīdzēt cilvēkiem), pārdodam produktu (kas varētu atvieglot kādu monotonu darbu), vai dalāmies ar savu ticību Jēzum –, mēs varam tik ļoti aizrauties, lai sniegtu izcilu “prezentāciju” un panāktu rezultātus, ka cilvēki vienkārši zaudē interesi un mūsu patiesais vēstījums viņu nesasniedz.

Savā grāmatā "Prezentēt, lai uzvarētu" (Presenting to Win by Jerry Weissman) Džerijs Veismans norāda, ka cilvēki komunikācijā pārāk bieži koncentrējas uz sava produkta vai pakalpojuma īpašībām, nevis uz jautājumu: “Kā tas var man palīdzēt?” Galvenais ir pievērst uzmanību ieguvumiem, nevis īpašībām. 

Viņš raksta: “Īpašība/kvalitāte ir kāds fakts vai raksturojums par tevi, tavu uzņēmumu, pārdodamo produktu vai aizstāvēto ideju. Savukārt ieguvums/pielietojums ir tas, kā šis fakts vai raksturojums palīdzēs cilvēkiem, kuri klausās. Ja gribi kādu pārliecināt, nepietiek tikai izstāstīt produkta vai idejas īpašības; tas ir jāpārvērš ieguvumā. Jo īpašības var būt klausītājiem nebūtiskas, bet ieguvums pēc definīcijas vienmēr ir saistošs un nozīmīgs.”

Arī Baznīcai un draudzei rūpēm par citiem vienmēr ir jābūt kā motīvam un sākuma punktam. Apustulis Pāvils raksta: “Visupirms es mudinu tevi izteikt lūgumus Dievam, pielūgt, aizlūgt un pateikties Dievam un to darīt par visiem cilvēkiem...” (1Tim 2:1, 3).
Patiesas aizlūgšanas un pateicības "par visiem cilvēkiem" atklās Tavus motīvus. 

Vai rūpes un līdzcietība Tev vienmēr ir pirmajā vietā?

Vai Tu to dari tāpēc, ka tas ir pareizi? 

Vai tāpēc, ka Bībele to māca? 

Vai tāpēc, ka Tev patiesi rūp, lai otram cilvēkam būtu iespēja piedzīvot Dieva mīlestību un pestīšanu?

Lasīt tālāk

Dieva vārds kā uguns un āmurs

(Jer 23:23-29) Vai es neesmu tuvs Dievs? saka Kungs, taču ne tāls Dievs!
Vai vīrs paslēpsies slēptuvē, ka es neredzēšu? – saka Kungs,
vai ne es piepildu debesis un zemi? – saka Kungs.
[...]
Vai mans vārds nav kā uguns, saka Kungs,
un kā āmurs, kas sadragā klinti? 

Vai esi kādreiz aizdomājies par Dieva vārdu kā neatvairāmu āmuru? Mēs bieži domājam par Bībeles tekstu kā par mierinošu un iedvesmojošu, bet Dievs pats to salīdzina ar āmuru – spēcīgu un nesalaužamu, kas spēj sašķelt pat vissmagākos akmeņus.

Vecajā Derībā vairākkārt aprakstīta situācija, kad Israēla tauta kļuva garīgi nocietināta. Pravietis Caharija raksta, ka "viņi nocietināja savas sirdis kā krams un negribēja klausīt likumu un vārdus, ko Kungs Cebaots bija sūtījis ar savu Garu caur agrīnajiem praviešiem” (Caharijas 7:12). Šie cilvēki bija kļuvuši tik stūrgalvīgi, ka vairs nespēja uztvert Dieva balsi. Viņu sirdis bija kā krams – viens no cietākajiem akmeņiem, kuru izmanto, lai cirstu citus.

Bībeles izteiksmē cieta sirds nozīmē cilvēka stāvokli, kurā viņš apzināti pretojas Dieva patiesībai. Tāds cilvēks nav gatavs mainīties, viņš ir neieņemams – līdzīgi kā klints. Bet Dieva vārds, kā norāda Jeremijas grāmata, nav tikai mierinoša čukstoņa. Tas ir āmurs. Dievišķais āmurs, kas var sašķelt pat visspītīgāko sirdi, atklāt patiesās domas un motivāciju, kas apslēpta cilvēka dvēseles dziļumos.

Teologs R.C. Sprouls reiz rakstīja:
“Dieva āmurs nesadragā tikai pasaules elkus – tas satriec arī manus sirds elkus. Tas ir smags, ass un bieži sāpīgs – tieši tāpēc, ka Tas, kas to tur rokā, mīl. Viņš ir apsolījis piedot manas cietās sirds dēļ, bet arī – to pārveidot.” (R.C. Sproul, “The Holiness of God”)

Dieva mīlestība nav tikai maigums – tā ir arī patiesība, kas pārveido. Ja mūsu sirdis kļūst kā akmens, Viņa vārds nav bezspēcīgs. Tas ir āmurs, kas lauž mūsu cietību, nevis lai mūs iznīcinātu, bet lai mūs dziedinātu, šķīstītu un darītu spējīgus mīlēt.

Lasīt tālāk

Kad Dievs runā – vai Tu esi gatavs sekot?

(Ebr 11:1-3) Ticība ir cerības pamatā, tā pārliecina par neredzamām lietām. Ticībā mūsu priekšgājēji ir saņēmuši Dieva atzinību. Ticībā mēs saprotam, ka visa pasaule ir veidota ar Dieva vārdu, tā ka no neredzamā ir cēlies redzamais. 

Ja mēs no debesīm dzirdētu Dieva balsi vai kāds atnāktu pie mums un teiktu: "Šis ir pravietojums no Dieva...!", mēs saņemtu diezgan skaidru priekšstatu par to, ko Dievs iecerējis mūsu dzīvē. Tas varētu izpausties kā vārdi: “Tu kādu dienu būsi vadītājs” vai “Tavi vārdi ietekmēs tūkstošiem cilvēku.” Pat ja uzreiz nesaprastu, kā tas piepildīsies, mēs justu virzienu, kurā Dievs mūs aicina doties.
Tomēr parasti Dievs mums dod tikai kādu sajūtu par vienkāršu uzdevumu — kādu darbību vai rīcību, kuras nozīmi un vietu Viņa lielajā plānā mēs tajā brīdī vēl nesaprotam. Taču, ja esam pārliecināti, ka šī norāde nāk no Dieva (ir ļoti vērtīgi to pārrunāt ar uzticamu un pieredzējušu kristieti, piemēram, savu mācītāju), mums jābūt gataviem paklausīt.

Šādā brīdī mums nepieciešama ticība, līdzīga Ābrahāma ticībai. 1. Mozus grāmatā 12:1 Dievs viņam sacīja: “Atstāj savu dzimto zemi… un ej uz zemi, ko Es tev rādīšu.” Un kā lasām Ebrejiem 11:8: “Ar ticību Ābrahāms paklausīja un devās ceļā, pat nezinādams, kurp dodas.” Viņš nesaprata, kāpēc Dievs viņam to lūdz, bet viņš uzticējās un gāja.
Vēlāk Dievs apsolīja, ka Ābrahāma pēcnācēju būs tik daudz kā zvaigžņu debesīs (1. Mozus 15:5). Tajā brīdī Ābrahāms un viņa sieva Sāra jau bija pārāk veci, lai dabiski sagaidītu bērnu, un viss šķita neiespējami. Tomēr Ābrahāms izvēlējās uzticēties Dieva solījumam — un šī ticība tika atalgota, kad piedzima Īzāks (1. Mozus 21:2).

Mēs ne vienmēr sapratīsim visu, ko Dievs no mums prasa. Bet tas nedrīkst kļūt par iemeslu nepaklausībai. Ticība nozīmē arī iešana tumsā, paļaujoties, ka Dievs redz ceļu, pat ja mēs to vēl neredzam.

Lasīt tālāk

Gudrības vārdi un žēlastības balss

(Ps 49:2-4) Klausieties šo, visas tautas, sadzirdiet, kas pasaulē mītat, –
jūs cilvēkbērni, jūs vīru dēli, kā bagātie, tā arī nabagie!
Mana mute runās gudri, izprotot čukstēs mana sirds!

Bībele mūs aicina runāt ar iejūtību. Tas nozīmē — mūsu sarunās galvenais mērķis nav pārtraukt otru vai norādīt uz trūkumiem, bet gan celt, stiprināt un iedvesmot. Laba saziņa veido uzticēšanos un attiecības, kas balstītas uz cieņu.

Tomēr, lai to panāktu, ir svarīgi izteikt savas domas skaidri — runāt par savām vērtībām, robežām un pārliecībām. Dažas problēmas ar laiku vienkārši izgaismojas, bet ir situācijas, kur nepieciešama atklāta, bet veselīga saruna. Un svarīgi ir ne vien ko mēs sakām, bet arī kā un kad to sakām.

Kad jāsaskaras ar sarežģītu situāciju, lūdz Dievam palīdzību un atceries psalma vārdus: „Mana mute runās gudri, izprotot čukstēs mana sirds!” Mūsu vārdi nes mūsu domas tālāk, un mēle ir kā vadītājs, kas nosaka virzienu. Ja gribi izvairīties no konflikta vai pārpratuma, lūdz lai Kungs, dod gudrību. Lai Viņš palīdz pateikt īstos vārdus, īstajā brīdī, ... un ar žēlastību.

Svētais Gars ir kā labākais ceļa pavadonis — Viņš māca, vada un pacietīgi turpina darbu mūsos. Viņš palīdz mums augt žēlastībā un kļūt viedākiem, lai mūsu vārdi vienmēr iedvesmo dzīvot ar mīlestību un patiesību.

Lasīt tālāk

Visas apsūdzības atceltas – Tu vari sākt no jauna!

(Kol 2:6-15) Tā kā jūs esat pieņēmuši Kristu Jēzu par Kungu, tad viņā arī dzīvojiet, iesakņojieties, topiet kā nams, kas uz viņa būvēts, esiet ticībā stipri, kā esat mācīti, pāri plūzdami pateicībā. Raugieties, ka neviens jūs nepieviļ ar cilvēciskās gudrības tukšo maldināšanu, kas pamatojas cilvēku iedibinātās tradīcijās un pasaules pirmspēkos, bet ne Kristū. Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā, un jums ir dota pilnība viņā, kas ir galva ikvienai valdīšanai un varai. Viņā jūs esat saņēmuši arī apgraizīšanu – ne to, kas rokām veikta, bet, atbrīvoti no miesas dabas, jūs esat saņēmuši apgraizīšanu Kristū: jūs esat līdz ar viņu apbedīti kristībā, kurā arī jūs caur ticību esat augšāmcelti Dieva spēkā, tā spēkā, kas viņu atmodināja no mirušajiem. Jūs, kas bijāt miruši savos grēkos un miesā neapgraizīti, Dievs darīja dzīvus līdz ar Kristu, dāvādams mums visu grēku piedošanu. Dievs izdzēsa parādrakstu ar tiem noteikumiem, kas bija vērsti pret mums, un to iznīcināja, pienaglodams pie krusta, – viņš atbruņoja visas valdīšanas un varas un, tās atklāti kaunā likdams, svinēja pār tām uzvaru Kristū. 

Iedomājies šo ainu: kāds tiek arestēts un aizvests uz tiesu. Prokurors pieceļas un saka: “Apsūdzības pret jums ir…” Šajā brīdī apsūdzētais cer, ka viņa advokāts spēs šīs apsūdzības noraidīt un viņš tiks brīvs.
Līdzīgi arī Dievam ir “dokumentācija” par katru mūsu pārkāpumu kopš pirmās dzīves dienas. Tur ir pierakstītas visas mūsu sliktās izvēles, atriebības pilni darbi, nepiedošanas sirds, aizspriedumi, alkatība, iekāre, meli… viss. Dievs redzējis to visu, un viss ir ierakstīts.

Bet zini ko? Tu šo sarakstu nekad neredzēsi. Un neviens cits arī ne. Kāpēc? Tāpēc, ka Viņš piedeva visus mūsu grēkus. Viņš izdzēsa visu, kas bija vērsts pret mums, un piesita to krustā. (skat. Kol 2:13–14)
Tas nozīmē, ka Jēzus saprata – vienīgā cena, kas var pilnībā izdzēst mūsu grēkus, ir nāve. Krusts ir kā vieta, kur notiek liels maiņas darījums: Dievs ņem visus Tavus grēkus un pieraksta tos Jēzum, bet visu Jēzus taisnību Viņš piešķir Tev.

Vai Dieva mīlestībai ir robežas? Ja tādas būtu, tad Dāvids – laulības pārkāpējs –, tās būtu atradis. Pāvils – kristiešu vajātājs –, būtu līdz tām aizgājis. Pēteris – kas noliedza Jēzu –, tās būtu saskatījis. Pat laupītājs pie krusta, kas mira līdzās Jēzum, to neatrada. Un arī Tu to nekad neatradīsi. Jo tās robežas neeksistē.

Kad Jēzus sauca no krusta: “Viss piepildīts!”, Dievs uz katra tava grēka uzrakstīja: “Samaksāts pilnībā.” Tu esi brīvs. Tu esi šķīsts. Tu esi attaisnots. Un zini, ko nozīmē vārds “attaisnots”? Tas nozīmē – it kā Tu nekad nebūtu grēkojis.
Cik neticami labi tas skan, vai ne? Tad tev tikai atliek to pieņemt...

Lasīt tālāk

Jauns sākums: kā patiesi pārveidot savu dzīvi

(Gal 6:7–16) Nepievilieties, Dievs nekļūs par apsmieklu – ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus: kas sēj savā miesā, tas no miesas pļaus postu, bet, kas sēj Garā, no Gara pļaus mūžīgo dzīvību. Darīsim labu nepagurdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja vien nepadosimies. Tad nu, kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, īpaši tiem, kas ticībā pieder pie mūsu saimes. 
Redziet, ar kādiem lieliem burtiem es jums rakstu pats ar savu roku. Tie, kas grib dižoties un izpatikt miesai, spiež jūs pieņemt apgraizīšanu vienīgi tādēļ, lai Kristus krusta dēļ netiktu vajāti. Jo arī paši šie apgraizītie neturas pie bauslības, bet grib, lai jūs tiktu apgraizīti, ka varētu lepoties ar to, kas pie jūsu miesas izdarīts. Bet man lai citādas dižošanās nav kā vienīgi ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko pasaule man ir krustā piesista un es pasaulei. Jo ne apgraizīšana ir kaut kas vai neapgraizīšana, bet vienīgi – jaunais radījums. Miers un apžēlošana pār tiem, kas dzīvos pēc šā likuma, un pār Dieva Israēlu! 

Pašpalīdzības grāmatas bieži sola brīnumainus rezultātus – mainīt savu dzīvi piecos vai desmit vienkāršos soļos. Skaisti izklausās, vai ne? Taču patiesībā dzīves būtiskas un noturīgas pārmaiņas prasa daudz vairāk nekā tikai ātrus padomus vai burvju formulas.

Pirmkārt, patiesas pārmaiņas sākas tad, kad mēs balstāmies ne tikai uz saviem spēkiem, bet piesaucam kaut ko lielāku – Dieva spēku. Tieši Viņš dod mums iekšējo spēku, kad pašiem tā trūkst.

Otrkārt, pārmaiņas notiek, kad mēs tās īstenojam ar apņēmību un neatlaidīgu darbu. Apustulis Pāvils raksta: “Darīsim labu nepagurdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja vien nepadosimies.” (Gal 6:9)

Svarīgi ir saprast, ka viena neveiksmīga diena tevi nepadara par neveiksminieku. Tā ir tikai diena. Nekas vairāk. Visiem gadās sliktas dienas. Kad tāda pienāk – un tā noteikti kādreiz pienāks – nākamajā dienā vienkārši sāc no jauna. Neatmet ar roku! Dzīve ir kā vilnis – tai ir savi kāpumi un kritumi, brīži, kad viss iet uz priekšu, un brīži, kad viss šķiet apstājies. Bet katra rītdiena ir kā balta lapa – iespēja sākt atkal.

Svarīgākais šobrīd ir atjaunot sevī apņemšanos mainīt dzīvi. Turpini no tā punkta, kur apstājies. Ja nepieciešams – lūdz piedošanu Dievam, piedod pats sev un sper soli uz priekšu.
Koncentrējies uz savu mērķi, nevis uz to, ka paklupi. Neļauj sevi ievilkt paškritikā vai vainas meklēšanā – nedz citos, nedz sevī. Atlaid to un ej tālāk. Jo nākamreiz, kad nonāksi grūtā situācijā – un tā noteikti atkal pienāks – ar Dieva spēku tu tai stāsies pretī stiprāks un gudrāks.

Gribi mainīt dzīvi? Tev tas izdodies – soli pa solim, ar ticību, drosmi un neatlaidību!  

Lasīt tālāk

Nepadodies! Tava uzvara slēpjas neatlaidībā!

(Rm 5:1-5) Tā nu starp mums, ticībā attaisnotajiem, un Dievu ir iestājies miers caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, caur viņu mēs ticībā esam mantojuši ceļu uz šo žēlastību, kurā mēs stāvam un lepojamies par cerību uz dievišķo godību. Bet ne par to vien mēs lepojamies, mēs lepojamies arī ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – uzticību Dievam, uzticība Dievam – cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo Dieva mīlestība caur Svēto Garu, kas mums dots, ir ielieta mūsu sirdīs. 

Dzīvē mums visiem būs dažādas problēmas un grūtības. Ko tad darīt? Turēties pie saviem mērķiem un nepamest iesākto! Uzvara slēpjas tajā, ka nepadodies, lai kas arī nenotiktu. Atceries — tieši visgrūtākajos brīžos Svētais Gars strādā visvairāk pie tevis. 

Apustulis Pāvils raksta, ka mēs varam nesatraukties savās ciešanās, jo ciešanas rada izturību, izturība veido raksturu (Rom 5:3–4). Dievs neļauj notikumiem valdīt pār Sevi — un arī tev tā nevajadzētu. Ja uzticēsies Viņam un paliksi stiprs lūgšanās, ticībā un Dieva Vārda apsolījumos, Viņš tevi izvadīs cauri visam. 

Tajā brīdī, kad šķiet, ka viss notiek ļoti lēni vai pat stāv uz vietas, zini — Dievs būvē spēcīgus pamatus tevī, lai vēlāk varētu caur tevi paveikt lielas lietas. Ja jūties paguris vai vilšanās nomāc, vienkārši lūdz Dievam spēku būt nelokāmam — Viņš noteikti palīdzēs! 

“Pacietība ir rūgta, bet tās augļi ir saldi.” 

— Žans Žaks Ruso (Jean-Jacques Rousseau) 

Lasīt tālāk

Dievs jau ir tur, kur Tu vēl tikai dodies!

(Atkl 22:12-14) “Redzi, es nāku drīz un mana alga – līdz ar mani, lai katram samaksātu pēc viņa darbiem. Es esmu Alfa un Omega, Pirmais un Pēdējais, Sākums un Gals. Laimīgi tie, kas mazgā savus tērpus, lai viņiem būtu tiesības uz dzīvības koku un ļauts pa vārtiem ieiet tajā pilsētā. 

Kad esi noraizējies par nākotni, apstājies un atgādini sev, ka divi no Dieva vārdiem ir “Alfa un Omega – sākums un gals” (Atklāsmes grāmata 22:13). Tas nozīmē: tur, kur tu vēl tikai ej – Dievs jau ir!

Jēzus lūdza: “Tēvs! Es gribu, lai tur, kur esmu es, ar mani būtu arī tie, ko tu man esi devis, lai tie redzētu manu godību, ko tu man esi devis, tādēļ ka jau pirms pasaules radīšanas tu mani esi mīlējis.” (Jņ 17:24)
Jēzus ilgojas būt kopā ar mums. Viņš pats to lūdz savam Tēvam. Un mēs joprojām esam ceļā uz šo lūgšanu piepildījumu. 

Katru reizi, kad esi uz sabrukuma robežas, tas ir kā pārbaudījums: tu vai nu padodies, vai arī izturēsi līdz uzvarai. Tāpat kā garo distanču skrējēji saka – “atsisties pret sienu” (‘hitting the wall’). Kad viņi jūtas pilnīgi izsmelti un grib padoties, viņi zina: ja izturēs cauri sāpēm, viņus sagaida “otrais elpas vilnis”, kas aiznesīs līdz finišam.

Varbūt tu uzņemies atbildību par lietām, kas nemaz nav tavējās? Iemācies noteikt veselīgas robežas – gan sevis, gan to dēļ, kas paļaujas uz tevi. Ja neesi drošs, kas ir tavs uzdevums, palūdz Dievam gudrību – Viņš tev parādīs, cik tālu iesaistīties draugu vai ģimenes dzīvē. Ja tas nav tavs smagums – noliec to zemē. Ja tas ir par smagu – atdod to Dievam!

Jo vairāk tu uzticies Dievam, jo mazāk baidies. Uzticies Viņam un ej uz priekšu bez bailēm!

Lasīt tālāk

Salauz melu ķēdes – Dievs grib Tevi brīvu!

(Jņ 5:1-9) Pēc tam bija jūdu svētki, un Jēzus nogāja uz Jeruzālemi. Jeruzālemē pie Avju vārtiem ir peldvieta, kuru ebrejiski sauc Bētzata, ar piecām kolonādēm. Tajās gulēja daudz neveselu, aklu, tizlu, izkaltušu. Tur bija kāds vīrs, kurš bija nevesels jau trīsdesmit astoņus gadus. Jēzus, redzēdams viņu gulošu un zinādams, ka tādā stāvoklī viņš jau ir ilgu laiku, tam jautāja: “Vai tu gribi kļūt vesels?” Slimais viņam atbildēja: “Kungs, man nav cilvēka, kurš mani ienestu ūdenī, kad tas tiek sakustināts, bet, kamēr es tur nokļūstu pats, cits nokāpj pirms manis.” Jēzus viņam sacīja: “Celies, ņem savu gultu un staigā!” Un tūdaļ šis cilvēks kļuva vesels un ņēma savu gultu un staigāja; bet todien bija sabats. 

Ja mēs neatmetam aplamus uzskatus un neracionālas bailes, mēs paši sevi atturam no tā, par kādiem Dievs mūs grib veidot. Jāņa evaņģēlija 5. nodaļā ir stāsts par vīru, kurš šo patiesību pierāda ļoti spilgti. Viņš bija slims jau 38 gadus. Kad Jēzus viņam jautā: “Vai tu gribi kļūt vesels?”, slimais atbild: “...man nav cilvēka, kurš mani ienestu ūdenī, kad tas tiek sakustināts, bet, kamēr es tur nokļūstu pats, cits nokāpj pirms manis.” (Jņ 5:7) 
Šis vīrs bija pārliecināts, ka ir tikai viens veids, kā saņemt dziedināšanu – būt pirmajam, kas nonāk dīķī. Šī ierobežojošā doma viņu bija turējusi gūstā gandrīz četras desmitgades! Taču Jēzus vienā teikumā visu maina: “Celies, ņem savu gultu un staigā!” (Jņ 5:11). 
Viņš tika dziedināts ne tikai fiziski, bet arī iekšēji – viņa domāšana tika atbrīvota.

Ticība bieži nozīmē to, ka mēs “izdzēšam” melus, kuri mūs kavē, un “ielādējam” jaunu patiesību no Dieva. Studējot Rakstus, mēs burtiski mainām savu domāšanu, ļaujot Kristus prātam veidot mūs. 
Vecu domu atmest ir grūtāk nekā iemācīties jaunu – katrs solis nepareizajā virzienā nozīmē, ka jāiet divreiz: vispirms atpakaļ, tad uz priekšu. Bet tas ir tā vērts. 
Tāpēc katru dienu atvēli laiku, lai atjaunotu savu prātu ar Dieva Vārdu. 
Tu neesi radīts stagnācijai – tu esi radīts kustībai, brīvībai un dzīvībai!  

Nebrīnies, ka nevirzies uz priekšu, ja ticēji nepareizam stāstam! 

Lasīt tālāk

Atgriezies pie vienkāršas ticības – kā mazs bērns

(Ps 23:) Kungs ir mans gans, man netrūks nekā. 
Zaļās ganībās viņš mani gulda,
pie rāmiem ūdeņiem viņš mani ved,
manu dvēseli atveldzē,
vada mani pa taisnības ceļiem sava vārda dēļ,
pat ja iešu pa nāves ieleju, ļauna nebīšos,
jo tu esi ar mani, tavs zizlis un spieķis drošina mani.
Tu saklāj galdu manu naidnieku priekšā,
ar eļļu tu svaidi man galvu,
mans kauss plūst pāri.
Patiesi,
dāsnums un žēlastība mani pavadīs,
es pārnākšu Kunga namā uz mūžu. 

Ja Tu uzaugi ticīgu kristiešu ģimenē, tad droši vien atceries šo Bībeles fragmentu. Varbūt Tu pat iemācījies no galvas šo 23. psalmu. Tās spilgtās, sirdī paliekošās atziņas un ainas, kas mūs pavada visu mūžu. Rakstniece Hanna Vitolla Smita (Hannah Whitall Smith) reiz teica: 
„Tas, kas mums visiem ir vajadzīgs – atgriezties bērnudārzā, paņemt atkal savus bērnības pantiņus, lasīt tos ar pieauguša cilvēka prātu un ticēt tiem ar bērna ticību.”

Pieaugot, mēs nereti kļūstam vienaldzīgi, noguruši no dzīves, un aizmirstam to vienkāršo prieku, pēc kā mūsu dvēsele alkst. Tāpēc atgādināsim sev trīs svarīgas lietas: 

1. Kas ir mūsu Gans? – “Tas Kungs.” Viņš ir mūsu avots – viss, kas mums jebkad būs vajadzīgs, sākas ar glābšanu. 
2. Kāds ir Gana uzdevums? – Sargāt un gādāt par avīm. Viņš zina, kā parūpēties par apmaldījušām, spītīgām un ievainojamām avīm. 
3. Kāds ir avju uzdevums? – Uzticēties Ganam pilnībā. Ja mēģināsim darīt Viņa darbu paši, mēs nogursim un zaudēsim spēkus. Mums jātic „ar visu savu veco bērnības ticību”, ka Jēzus ir uzticams, gādīgs un spējīgs Gans – un tad arī jādzīvo tā, it kā mēs tam patiešām ticam. 

Apziņa, ka Viņa labestība un žēlastība sekos mums ik dienu, spēj pacelt nastas no sirds un izkliedēt arī nākotnes bailes. 

Lasīt tālāk

Mūsu grēku atzīšana

(Ps 32:) Svētīts, kam piedoti noziegumi,
kura grēki ir nolīdzināti,
svētīts, kam Kungs nepielīdzina vainu,
kura gars ir bez viltus!
Kamēr es neatzinos, nīka man kauli –
es brēcu cauru dienu!
Smagi gūlās tava roka pār mani,
mans spēks zuda vasaras tveicē!
Es atzinos savā grēkā
un neslēpu savu vainu,
es teicu: atzīšos Kungam savos noziegumos!
Tad tu man piedevi mana grēka vainu.
Tādēļ lai tevi lūdz visi uzticīgie posta stundā –
kaut milzu ūdeņi veltos, tie viņus neaizsniegs!
Tu mani patversi, no spaidiem pasargāsi –
glābiņa gavilēm mani apjozīsi!
Es tevi pamācīšu un rādīšu tev ceļu,
es došu padomu – mana acs ir pār tevi!
Neesiet kā zirgi, kā zirgēzeļi,
kuriem trūkst saprašanas,
kas ar laužņiem un iemauktiem jāsavalda –
tie tevi neklausīs!
Ļaundarim sāpju gana –
kas paļaujas uz Kungu, to apjož žēlastība.
Priecājieties Kungā un līksmojiet, taisnie,
un gavilējiet visi, kam skaidra sirds!

Kad apzināti grēkojam, mēs saceļamies pret Dieva līdzdalību mūsu dzīvēs.... ...un tad jūtamies slikti par to. Un šī sliktā pašsajūta ir pierādījums tam, ka Tu patiešām esi Dieva bērns; citādi Tavs grēks Tevi netraucētu.

Iedomājies pusaudzi, kurš saka savam tēvam: “Man ir patiesi žēl, tēt, bet es paņēmu tavu kredītkarti un nopirku ar to saldējumu saviem draugiem.” (Šajā situācijā pastāv iespēja, ka viņa tēvs to nekad nebūs atklājis, it īpaši, ja viņš nav labs grāmatvedis un nepieraksta savu katru mazāko pirkumu.)
Taču dēla sirdsapziņas pārmetumi nedeva mieru un viņš teica: “Tēti, man nevajadzēja pirkt to saldējumu; man nevajadzēja izmantot tavu kredītkarti, lai to izdarītu. Tu man uzticējies, un es tevi pievīlu. Man ir žēl, un es to vairs nedarīšu.” Tā ir atzīšanās. Tas ir tas, kas mums jādara savās lūgšanās.

Sen-grieķu vārds, kas tiek tulkots kā atzīšanās, burtiski nozīmē 'piekrist Dievam'. Kad mēs izsūdzam savus grēkus, mēs vienojamies ar Dievu par grēku mūsu dzīvē (Dieva nostāja mums ir skaidra pateicoties Viņa Vārdam un Svētā Gara darbībai). Kad mēs izsūdzam, mēs verbalizējam savu attieksmi pret grēku un esam gatavi saņemam šķīstīšanu un piedošanu.

Jā, savu grēku izsūdzēšana bieži vien ir sāpīga, taču tā uztur mūsu sadraudzību ar Debesu Tēvu skaidru, atklātu un ciešu. Tas nenozīmē, ka Dievs pārstāj mūs mīlēt tajā brīdi, kad grēkojam (un varbūt atsāks tikai tad, ja lūgsim piedošanu). Grēks, jeb sarautas attiecības traucē mums droši un pilnīgi Viņam uzticēties.
Vai Tev ir kāds grēks, kuru vajadzētu izsūdzēt? 

“Priecājieties Kungā un līksmojiet, taisnie,
un gavilējiet visi, kam skaidra sirds!” (Ps 32:11).

Lasīt tālāk

Tu esi mans Dievs, un es uz Tevi paļaujos

(Ps 91:1-2,9-16) Kas mājo Visuaugstā paspārnē 
un apmeties Visuvarenā ēnā, 
saka Kungam:
mans patvērum un mans cietoksni, 
mans Dievs, uz ko es paļaujos!
[...]
Tiešām tu, Kungs, esi mans patvērums!
Tev, kas izrauga Visuaugsto par savu mājokli,
tev negadīsies nekas ļauns,
nedz tuvosies sērga tavai teltij,
jo viņš saviem vēstnešiem pavēlēs par tevi –
sargāt tevi visos tavos ceļos!
Savās plaukstās tie tevi pacels,
lai nepiesitas pie akmens tev kāja!
Uz lauvām un odzēm tu mīsi,
tu sabradāsi jaunos lauvas un čūskas!
Viņš pieķēries man, un es paglābšu viņu,
es pasargāšu viņu, jo viņš zina manu vārdu,
viņš sauc mani, un es viņam atbildēšu,
ar viņu es posta brīdī,
es izglābšu viņu un celšu godā,
es došu viņam ilgu mūžu
un rādīšu viņam savu pestīšanu! 

Mēs dzīvojam pasaulē, kur bieži rodas negaidītas problēmas, kas laupa mūsu mieru un drošību. Mēs varam saslimt un cīnīties par veselības atgūšanu; mēs zaudējam cilvēkus, kurus mīlam; mēs zaudējam darbu, kas nodrošina mūsu ikdienas dzīves vajadzības. Vērotājam no malas mūsu dzīve var šķist perfekta, taču realitāte var būt pavisam citāda. 
Mums jāatceras, ka patiesu mieru un drošību nesniedz mūsu īpašumā esošās lietas, darbs, ko darām, vai citu cilvēku viedoklis. Īstais risinājums ir pie Dieva. Psalmā 91 ir teikts, ka tos, kas meklē drošību pie Visaugstākā Dieva, Visvarenais pasargās. Tie, kuri uzticas Dievam, var teikt: “Tu esi mana drošības un aizsardzības vieta. Tu esi mans Dievs, un es uz Tevi paļaujos.” (skat. 1-2.p). 

Mēs dzīvojam salauztā pasaulē, kurā mēs varam zaudēt mantu, veselību un mīļos cilvēkus. Taču galu galā Dievs mums ir sagatavojis kaut ko daudz labāku - vietu pie Viņa debesīs uz visiem laikiem, kas kompensēs visu, ko esam zaudējuši. Taču tas nenozīmē, ka Dievs kaut ko apsola tikai tālā neaptveramā nākotnē un nav ar mums tagad. 
Pārlasi vēlreiz 91. psalma vārdus - šie vārdi ir domāti mums šodien. Mūsu pasaule nav perfekta, bet mūsu Dievs ir. Viņš būs mums līdzās un būs mūsu patvērums katrā mūsu zemes dzīves brīdī. 

Lasīt tālāk

Dievam viss ir iespējams

(2Kor 3:12-4:2) Būdami tik lielā cerībā, mēs esam brīvi un pilni paļāvības. Nevis tā kā Mozus, kas aizsedza savu vaigu ar apsegu, lai Israēla dēli neredzētu izzūdošā spožuma galu. Viņu prāti tika ierobežoti, un līdz pat šodienai, Veco Derību lasot, šis apsegs paliek neatsegts – tas zūd tikai līdz ar Kristu. Līdz pat šodienai – ikreiz, kad lasa Mozu, uz viņu sirdīm guļ apsegs, bet, tiklīdz kāds pievēršas Kungam, apsegs viņam tiek noņemts. Kungs ir Gars, bet kur Kunga Gars – tur brīvība. Bet mēs visi, būdami atsegtu vaigu, atspoguļojam Kunga godību, un Kungs, kas ir Gars, mūs pārveido pēc sava tēla aizvien lielākā godības spožumā.
Tādēļ mēs, kam šī kalpošana ir dota Dieva žēlastībā, nezaudējam drosmi. Mēs esam atteikušies no slepeniem kauna darbiem, rīkojamies bez viltus, nesagrozām Dieva vārdu, bet parādām sevi atklātā patiesībā ikviena cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā. 

Mums bieži māca un atgādina, ka veiksmīgas dzīves/karjeras pamatā ir plāns, kurš tad tiek īstenots. Tā arī ļoti daudzi cilvēki dara – apņemas, plāno, rēķina, maina un apņemas atkal... 
Saproti mani pareizi – es neesmu pret plānošanu. Tomēr reizēm gribas apstāties un padomāt – kā Tu juties zem šāda spiediena?
Šķiet, ka Tu neesi pietiekami labs tāds, kāds esi; ka ir pārāk daudz lietu, kuras Tev ir jāpārtrauc darīt vai jāsāk darīt. Un neatliek nekas cits kā saņemties un turpināt.

Tomēr man ir LABAS ziņas. Tavas attiecības ar Dievu, attiecības, kas ietekmē visu Tavu dzīvi, nav balstītas uz noteikumiem un aprēķiniem. Ir taisnība, ka mēs neesam pilnīgi (patiesībā mēs esam diezgan tālu no tā kā vajadzētu būt), bet Dievs veic pārveidošanu. Tāpēc, tā vietā, lai izdomātu kalniem plānu un noteikumu, kāpēc gan neizmēģināt tikai vienu – būt atvērtam Dievam? Ja mēs ļausimies Viņam mūs mainīt un attīstīt, tad tiksim pārveidoti. 2. vēstulē korintiešiem 3. nodaļā ir teikts, ka mēs “topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu” (18.p.). Tas nenozīmē, ka mums nav jācenšas sevi pilnveidot. Taču šodien nav jābūt dienai, kad mēs sev uzstādams nesaprātīgas prasības par visu, ko uzskatām par “nepareizu”. Vienkārši apņemsimies būt atvērti Dieva pārveidojošajam spēkam un uzticēsimies Viņam. Dievs zina, ka esam nepilnīgi. Viņš arī negaida, ka mēs spētu visu mainīt uzreiz. Bet Viņš mūs aicina ļauties Viņa apbrīnojamajai žēlastības mīlestībai. 

Lasīt tālāk

Svētā Gara cimds

(1Kor 12:11) ...visu dara tas pats Gars, piešķirdams katram atsevišķi, kā viņš to grib. 
(Jņ 2:5) ...[Jēzus] māte sacīja kalpotājiem: “Ko vien viņš jums saka, to dariet!” 

Bībelē ir teikts: “Ir dažādas dāvanas, bet tas pats Gars.” (1Kor 12:4) 

Šeit lietotais vārds “dāvanas” ir no grieķu vārda Χάρις ('charis'), kas burtiski nozīmē žēlastība. Tas nozīmē, ka Tu nevari nopelnīt, kvalificēties, strādāt vai nopirkt garīgo dāvanu. Svētais Gars dāvā tās katram no mums “katram..., kā Viņš to grib” (1Kor 12:11). Tās nav kaut kas tāds, ko Tu iegūsti daudz mācoties, ar praksi vai kā mantojumu. Garīgās dāvanas nav augsti/īpaši attīstīti dabas dotie talanti. Tās ir pārdabiskas dotības, kas ļauj Tev pildīt Dieva gribu Dieva noteiktā veidā. Nav nekas slikts kalpot Dievam, izmantojot savas spējas, bet Tu nekad neatklāsi šo Dieva īpašo "žēlastību", kamēr nesapratīsi, ka ir gadījumi, kad viss sākas ar paļaušanos uz Viņa Gara spēku, kas mājo Tevī. Savā ziņā Tu esi aicināts būt kā cimds – Svētais Gars piepilda šo cimdu (Tevi!), virza to un ar tā starpniecību paveic to, kas ir jādara. 

Reiz kāds jauns ticīgais sūdzējās savam mācītājam: “Es esmu nomākts, jo Dievs no manis sagaida vislabāko, bet, lai cik ļoti es censtos, ne vienmēr spēju Viņam to dot. 
Mācītājs viņam teica: “Dievs no tevis personīgi sagaida tikai neveiksmes!” ... un tad viņš piebilda: “Bet Viņš tev ir devis Svēto Garu, lai tev nebūtu jāpaliek neveiksmīgam." 

Jēzus māte reiz deva padomu cilvēkiem situācijā, kad šķita svarīgi darboties/uztraukties – “Ko vien Viņš jums saka, to dariet!” (Jņ 2:5) 
Panākumu noslēpums ir ne tikai darbībā, skrienot visos virzienos, bet ieklaisīties Viņā, lai saprastu, ko Viņš vēlas! 
Tavs uzdevums ir mācīties/saprast Dieva ceļus un balstīties uz Dieva spēku.  

Lasīt tālāk

Dievs NAV Tev 'atmetis ar roku'

(Flp 1:3-11) Ikreiz, kad atceros jūs, es pateicos savam Dievam par jums visiem ikvienā savā lūgšanā; es ar prieku nododos lūgšanām par mūsu kopību evaņģēlija sludināšanā no pirmās dienas līdz pat šim brīdim. Es paļaujos uz to, ka Dievs, kas pie jums iesāka labo darbu, to pabeigs līdz Jēzus Kristus dienai. Ir pareizi, ka es šādi par jums visiem domāju, jo jūs esat manā sirdī – gan manās važās, gan evaņģēlija aizstāvībā un nostiprināšanā jūs visi esat manas žēlastības līdzdalībnieki. Dievs ir mans liecinieks, kā es pēc jums visiem ilgojos Jēzus Kristus sirds mīlestībā. Tādēļ es lūdzu, lai jūsu mīlestība arvien vairāk pārplūstu atzīšanā un dziļā sapratnē, lai visi pārbaudījumi jūs pārliecinātu, kas ir labāks, lai jūs būtu sirdsskaidri un nevainojami Kristus dienai, pārpilni ar taisnības augļiem, kas nāk caur Jēzu Kristu, Dieva godam un slavai. 

Lai dzīvotu dzīvi tā, kā mūs aicina Dievs, ir divi galvenie šķēršļi, kas Tev jāpārvar - “gribēt” un “spēt”. Atteikties no saviem plāniem un pieņemt Dieva gribu nav vienmēr viegli. Tavi vecie ieradumi vēlas to, ko vēlas tie, nevis to, ko vēlas Dievs. Un pat tad, kad Dieva griba ir skaidra, un Tu vēlies to, ko Viņš vēlas, Tev trūkst vajadzīgais spēks, lai to paveiktu. Par laimi, tieši šeit Dievs ir gatavs palīdzēt Tavā dilemmā. Dieva Vārds mums atklāj, ka gan vēlme, gan spēja nāk no Viņa, nevis no Tevis. Tu vari jautāt: “Ja Dievs darbojas manī, kāpēc ir tāda cīņa, lai iepazītu un izpildītu Viņa gribu?”. Problēma ir tā, ka Tavs dabiskais prāts ir egocentrisks un tiecas pretoties Dieva gribai. Tad kāda ir atbilde? 
Nenolaid rokas! Citiem vārdiem sakot, Dievs ierosina “vēlmi” un “spēju”, un Tu iemācies saskaņot savas domas ar Viņa domām. Un Tu vari būt pārliecināts, “...ka Dievs, kas pie jums iesāka labo darbu, to pabeigs līdz Jēzus Kristus dienai.” (Flp 1:6).  

Lasīt tālāk

Iedrošinājums svētai zinātkārei

(Ps 24:) Dāvida psalms. 
Kungam pieder zeme un viss uz tās,
zemes virsa un tie, kas tur mīt:
viņš to uzcēlis uz jūrām
un uzlicis uz upēm.
Kurš uzkāps Kunga kalnā,
kurš nostāsies viņa svētvietā?
Kam tīras rokas un skaidra sirds,
kas savu dvēseli nepiesien māņiem,
kas nav nepatiesi zvērējis, –
tam būs svētība no Kunga,
taisns mērs no glābēja Dieva.
Tāda ir cilts, kas viņa alkst,
kāro tava vaiga, Jēkaba Dievs!
Paceliet, vārti, savas sijas,
un slejieties, mūžsenās durvis,
lai nāk godības Ķēniņš!
Kurš tad ir godības Ķēniņš?
Kungs, stiprais un varenais,
Kungs, varenais kaujā!
Paceliet, vārti, savas sijas,
un paslejieties, mūžsenās durvis,
lai nāk godības Ķēniņš!
Kurš tad ir godības Ķēniņš?
Pulku Kungs – viņš ir godības Ķēniņš! 

Man šķita interesanti, ka šis psalms ir sarakstīt it kā divās balsīs (kā saruna). Tiek uzdoti jautājumi un tad seko atbildes. Tas ir kā pamudinājums izzināt Dievu loģiski un radoši, intuitīvi un pārdomāti. Alberts Einšteins, viens no vēstures dižākajiem prātiem, teica: "Svarīgi ir nepārstāt uzdot jautājumus. Zinātkārei ir savs iemesls pastāvēt. Cilvēks nevar nesajust bijību, kad viņš apcer mūžības, dzīves un realitātes brīnišķīgās struktūras noslēpumus. Pietiek, ja cilvēks katru dienu cenšas tikai nedaudz aptvert šo noslēpumu. Nekad nezaudējiet svētu zinātkāri." 

Dziesminieks Dāvids saka: "Kam tīras rokas un skaidra sirds, kas savu dvēseli nepiesien māņiem, kas nav nepatiesi zvērējis, – tam būs svētība no Kunga..." (Ps 24:4-5). Tātad pārdomājot jautājumu par iespēju uzkāpt Tā Kunga kalnā, nostāties Viņa svētajā vietā (citiem vārdiem sakot – kurš var mazliet vairāk iepazīt Dievu?), psalma autors iesaka mums būt godīgi zinātkāriem (lai 'dvēseli nepiesietu māņiem' ir aizrautīgi jāmācās un drosmīgi jāuzdod jautājumi!). 

Latīņu valodā vārdam 'izglītība' (educatione) viena no nozīmēm ir 'izvilināt' vai 'dabūt ārā'. Lielākā daļa akadēmisko izglītības programmu diemžēl ir vērstas uz zināšanu uzspiešanu, nevis zinātkāres atraisīšanu. Rezultāts? Mēs zinām dažas lietas, bet zaudējam būtiskāko - mīlestību un interesi mācīties. Kādā pētījumā, kas tika veikts vienā no labākajām universitātēm, absolventiem, kuri ieguva visaugstākos rezultātus, mēnesi pēc absolvēšanas bija jākārto tādi paši gala eksāmeni. Viņi visi cieta neveiksmi. Ja kāds mēģina iekalt dažus faktus, formulas vai definīcijas, tad tas reti nokļūst dziļāk prātā kā tikai īstermiņa atmiņās. Tā patiesība noteikti neiekļūst dvēselē. Diemžēl reizēm tieši tas notiek arī baznīcā katru nedēļas nogali. Tāpēc nezaudē skaidru sirdi un uzdod jautājumus Dievam, kad vien rodas tāda iespēja.  

Lasīt tālāk