Jo vairāk Tu zini un pazīsti, jo vairāk uzticies...

(Jņ 11:17-27) Nogājis Jēzus atrod Lācaru jau četras dienas guļam kapā. Bet Bētanija bija tuvu pie Jeruzālemes – apmēram piecpadsmit stadiju. Daudzi jūdi bija nākuši pie Martas un Marijas mierināt tās brāļa dēļ. Kad Marta dzirdēja, ka Jēzus nāk, tā izgāja viņam pretī, bet Marija palika sēžam mājās.
Marta sacīja Jēzum: “Kungs, ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris. Bet arī tagad es zinu: lai ko tu lūgtu no Dieva, Dievs tev dos.”
Jēzus viņai sacīja: “Tavs brālis augšāmcelsies!”
Marta sacīja: “Zinu, ka viņš augšāmcelsies, kad būs augšāmcelšanās pastarā dienā.”
Tad Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu! Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam! Vai tu tici tam?”
Viņa sacīja: “Jā, Kungs, es ticu, ka tu esi Kristus, Dieva Dēls, kas nāk pasaulē.” 

Vai ievērojāt – Marta uzsāk šo sarunu ar ļoti drosmīgu apgalvojumu. “Ja Tu būtu bijis šeit, viņš nebūtu nomiris!” Kas tas ir? Viedoklis? Pieviltas cerības?
Manuprāt Marta šeit vienkārši pauž savu ticību. No savas pieredzes viņa zina, ka, ja Jēzus ir tuvumā, tad neredzīgie sāk redzēt, kurlie dzird un paralizētie sāk staigāt. Viņa to ir redzējusi jau vairākas reizes.
Viņa pazīst Jēzu - galu galā viņš ir tāds kā ģimenes draugs, kurš bieži ciemojas pie viņiem. Tāpēc, ka Marta pazīst Jēzu, viņai ir pietiekami daudz zināšanas par Jēzu un pieredze, kuru Marta ir ieguvusi esot ar Viņu kopā.
Tieši tāpat Dievs grib veidot attiecības ar mums… un Viņš saprot – lai mēs uzticētos Viņam, ar sevi ir jāiepazīstina. Dievs neprasa/negrib aklu ticību. Viņš grib mums tik daudz ko piedāvāt, bet pirms tam Viņš vēlas, lai mēs uzzinātu par Viņu vairāk… un varētu uzticēties.

Martas uzticēšanās gan tiek izaicināta tādā pakāpē, kādu mēs lielākā daļa droši vien savās ikdienas gaitās nekad nepiedzīvojam – 

Jēzus viņai sacīja: “Tavs brālis augšāmcelsies!” […] Vai tu tici tam?

Mums šodien ir daudz vieglāk.

Mēs zinām, ar ko šis stāsts beidzās. Martas brālis Lācars iznāca ārā no kapa.
Tāpēc viņas atbilde Jēzum pirms šī brīnumainā notikuma atklāj mums vēl kādu īstas ticības/uzticēšanās šķautni.

“Jā, Kungs, es ticu, ka tu esi Kristus, Dieva Dēls, kas nāk pasaulē…”

Marta ir sapratusi (balstoties uz savu pieredzi, uz to, ka viņa pazīst Jēzu), ka Jēzus IR Kristus (Mesija) – Mesija, kas ir no senatnes apsolītā Dieva atbilde un risinājums visām šīs pasaules sāpēm, traģēdijām un problēmām.

Tad Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu! Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam! Vai tu tici tam?”

Dievs vēlas, lai arī mēs mācītos uzticēties, balstoties uz tiem pierādījumiem, kurus Viņš mums dod!
Tāpēc Dievs mums dod Savu Vārdu, dod Sakramentus… 
Tāpēc Viņš caur mūsu ikdienas dzīves piedzīvojumiem vēlas mums atklāt un paskaidrot: “Tāds es esmu...”

Lasīt tālāk

Redzīgie un neredzīgie (patiesums vs godīgums)

(Jņ 9:1-41) Garām iedams, viņš ieraudzīja cilvēku, kas bija akls kopš dzimšanas. [...]
(Jēzus) sacīja: “Ej, nomazgājies Sīloāmas (kas tiek tulkots: sūtītais) dīķī!” Un viņš aizgāja un nomazgājās, un atnāca redzīgs. [...]
Tad tie viņu, kas reiz bija akls, veda pie farizejiem. [...]
Tad arī farizeji viņam jautāja, kā viņš kļuvis redzīgs. Viņš tiem sacīja... [...]
Tad viņi atkal sacīja aklajam: “Ko tu saki par viņu, ka viņš atdarījis tavas acis?” Tas teica: “Viņš ir pravietis.” Bet jūdi neticēja... [...]
Tad tie viņam jautāja: “Ko viņš tev darīja? Kā viņš atdarīja tavas acis?” Viņš tiem atbildēja: “Es jums jau teicu, bet jūs neklausījāties. Kādēļ gribat to vēlreiz dzirdēt? Vai arī jūs gribat kļūt par viņa mācekļiem?” Tad tie viņu nolamāja... [...]
Tad tie viņu izdzina ārā.
Jēzus, izdzirdējis, ka tie viņu izdzinuši ārā, atrada viņu un teica: “Vai tu tici Cilvēka Dēlam?”
Tas jautāja: “Bet kurš tad tas ir, Kungs, lai es ticētu viņam?”
Jēzus viņam teica: “Tu esi viņu redzējis, un tas, kas ar tevi runā, ir viņš.”
Tad tas teica: “Es ticu, Kungs!” – un viņu pielūdza.
Un Jēzus sacīja: “Es esmu nācis šajā pasaulē spriest tiesu – lai neredzīgie redzētu un redzīgie taptu akli.”
Daži farizeji, kas ar viņu tur bija, to dzirdēja un viņam jautāja: “Vai tad arī mēs esam akli?”
Jēzus tiem sacīja: “Ja jūs būtu akli, tad jums nebūtu grēka, bet jūs sakāt: mēs redzam. Un jūsu grēks paliek.”

Es pirms apmēram 13.gadiem es rakstīju to, cik (manuprāt!) katram ir svarīgi būt patiesam un godīgam (skat. šeit...). Tagad tikai varu piebilst, ka savas domas par to neesmu mainījis :)

Un vēl – (manuprāt!) šajā Jāņa evaņģēlija fragmentā Kristus beigu beigās farizejiem arī saka apmēram to pašu:
Patiesums – es ticu no visas sirds, ka tas, lūk, ir tas, ko Dievs no manis vēlas.
Godīgums – es pēc tam pajautāju – vai tiešām Dievs to, un neko citu vēlas no manis.
Godīgums ir spēja šaubīties par savu patiesumu! Ja jūs nespējas šaubīties par „savu patiesumu” – tas jūs var novest neceļos... Vienīgais veids kā iegūt īstu uzticēšanos Dievam ir šaubas par sevi.

Bet farizeji ir tik pārliecināti par 'savu taisnību', ka nav gatavi pieņemt to, kas ir acīm saredzams.

Kā ir ar mums?
Vai mēs pieņemam to, ja Dievs nāk pie mums un saka, ka 'patiesība' īstenībā ir nedaudz savādāka kā līdz šim bijām iedomājušies?
Ja mēs šodien atklājam, ka Bībele māca savādāk, kā mēs domājām vakar – vai rīt mēs esam gatavi sākt darīt savādāk?

Lasīt tālāk

Kurš ir vainīgs?

(1Moz 3:1-7) Bet čūska bija vismanīgākā no visiem lauka zvēriem, kurus Kungs Dievs bija taisījis, un viņa teica sievai: “Vai tiešām Dievs sacīja: no visiem dārza kokiem jūs nevarat ēst?” Sieva teica čūskai: “Mēs varam ēst no visiem dārza augļiem, bet par tā koka augļiem, kas dārza vidū, Dievs sacīja: neēdiet no tā un neaiztieciet to, citādi mirsiet!” Bet čūska teica sievai: “Mirt jūs nemirsiet, jo Dievs zina, ka tai dienā, kad jūs no tā ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs, zināsiet, kas labs un kas ļauns!” Un sieva redzēja, ka tas koks ir labs, lai ēstu, ka tīkams acīm un kārojams prātam, un viņa ņēma tā augli un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija kopā ar viņu, un viņš ēda. Un abiem atdarījās acis, un nu viņi zināja, ka ir kaili, un viņi sašuva vīģu lapas un uztaisīja sev gurnautus. 

Man, bērnībā dzirdot/lasot šo Bībeles stāstu, vienmēr bija prātā jautājums – vai tiešām tas ābols bija 'indīgs'? 
Nu labi, tur nav teikts, ka auglis bija ābols... 
Un tagad es nedomāju, ka auglis bija indīgs.

Vai nav interesanti, ka mēs gribam atrast izskaidrojumu, KĀ tas vai tas notiek. 
Tikai mums ir jāatceras, ka bieži vien daudz svarīgāks jautājums ir KĀPĒC. 

Mēs meklējam vainīgo. Un sātans/velns ir meistars vainot Dievu par to, ko viņš ir izdarījis. 
Šodien pasaulē cilvēki saka: "Es nevaru ticēt jūsu Dievam, jo pasaulē ir tik daudz ļaunuma." 
Kurš par to ir atbildīgs? Bieži cilvēku pratos (un bieži vainīgi pie tā esam mēs, kristieši!) vainīgais ir Dievs.  

Jautājuma KĀ sakarā – man ir vesela virkne ideju par vēl citiem čūskas rīcības variantiem: 
– paripināt 'aizliegto augli' zem parastā koka (kura augļus drīkst ēst); 
– kamēr Ievai un Ādams guļ, slepeni iebāzt mazu sliktā augļa viņiem mutē; 
– utt. 

Tomēr čūskas/sātana mērķis nav panākt, lai Ieva un Ādams tajā pašā mirklī pieskaras auglim. Viņa mērķis ir panākt, lai Ieva (un Ādams) sāktu domāt savādāk. KĀPĒC? Jo, ja domās savādāk, gan jau arī darīs... 

Un sieva redzēja, ka tas koks ir labs, lai ēstu, ka tīkams acīm un kārojams prātam, un viņa ņēma tā augli un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija kopā ar viņu, un viņš ēda. Un abiem atdarījās acis... 

Kā Tu domā, ko nozīmē izteiciens – "sieva redzēja, ka tas koks ir labs..."?

Lasīt tālāk

Ko Dievs teiks?

Jesajas 58:5-9-12 Sauc pilnā rīklē, netaupies! 
Cel savu balsi kā ragu! 
Stāsti manai tautai
par tās pārkāpumiem
un Jēkaba namam
par viņa grēkiem!
Dienu no dienas
tie meklē mani,
manas gaitas
tie kāro zināt –
itin kā tauta,
kas taisnību darījusi,
kas sava Dieva tiesas
nav pametusi,
tie jautā man tiesas spriedumus,
Dieva tuvuma tie kāro.
Kādēļ mēs gavējām
un tu neredzēji,
vārdzinājām sevi
un tu nezināji! –
pat gavēņa laikā
jūs meklējat sev tīkamo
un visus savus klaušiniekus apspiežat!
Redzi, jūs gavējat, lai kašķētos un kautos,
un neganti triecat ar dūri –
ne tāda nu jūsu gavēšana,
ka augšienē dzirdētu jūsu balsis!
Vai šāds ir gavēnis, ko es pieņemtu,
diena, kad cilvēkam vārdzināt sevi,
kad galvu liec kā niedri,
tērpj maisu un pīšļiem kaisās? –
Vai to jūs saucat par gavēni,
Kungam tīkamu dienu!
Vai ne šāds ir gavēnis, ko es pieņemtu, –
kad tiek atraisītas apspiestības važas,
kad noņem spaidu jūgu,
kad apspiesto atlaiž brīvībā
un sarauj visas saites!
Un tāds, kad ar izsalkušo
tu dali savu maizi,
kad nabagu un bezpajumtnieku
tu ieved namā,
kad ieraugi kailo
un apģērb viņu,
kad nenovērsies no otra,
kas tāds kā tu pats, –
tad tava gaisma izlauzīsies ausmā,
tava dziedināšana steigs plaukt,
taisnība ies tev pa priekšu,
un Kunga godība būs tavs aizsegs. 

Makss Lukado (Max Lucado) raksta: "Mēs esam visu laiku bagātākā kristiešu paaudze. Mēs esam attapīgi  izglītoti un pieredzējuši. Mēs varam apceļot pasauli divdesmit četrās stundās vai nosūtīt kādam ziņu milisekundē. Mums ir pieejami visizsmalcinātākie pētījumi un medikamenti. Mums ir pietiekami daudz resursu. Ar tikai 2 procentiem no pasaules graudu ražas pietiktu (ja tos sadalītu!) lai visā pasaulē nebūtu bada un nepietiekama uztura problēmas. Uz planētas ir pietiekami daudz pārtikas, lai katram cilvēkam būtu divi tūkstoši pieci simti kaloriju dienā. Mums ir pietiekami daudz pārtikas, lai pabarotu izsalkušos… Kad jūsu mazbērni atklās, ka dzīvojāt laikā, kad 1,75 miljardi cilvēku bija nabadzīgi un 1 miljards bija izsalkuši, ko viņi par to teiks?" 

Vēl svarīgāk ir, ko Dievs teiks? 

Kad Vecās Derības izraēlieši sūdzējās, ka Dievs neatbild uz lūgšanām pat pēc tam, kad viņi bija gavējuši, Viņš tiem sacīja: "Vai tā nav gavēšana, kas Man patīk... maizi lauzt izsalkušiem, namā ievest nabaga izdzītus, kailu ieraugot, to apsegt un neapslēpties no sava tuvāka? Tad ausīs tava gaisma kā dienas blāzma, un tava dzīvība no jauna zels, un tava taisnība ies tavā priekšā, un Tā Kunga godība tevi pavadīs. Tad tu sauksi, un Tas Kungs atbildēs..." (7–9.p - Glika tulk.). 

Šis Bībeles fragments mums atklāj kaut ko ļoti svarīgu: citu vajadzību apzināšanās un cenšanās darīt visu iespējamo, lai tās apmierinātu, ir ārkārtīgi spēcīgs apliecinājums mūsu uzticībai Dievam. Viņš priecājas par mūsu laipnajiem darbiem. Izvēlēsimies koncentrēties uz citu vajadzībām, nevis domāt tikai par sevi. 

Lasīt tālāk

Tuvojies Dievam

(Ps 27:1, 4-9) Kungs – mana gaisma un mans glābiņš, 
no kā man bīties? 
Kungs – manas dzīvības patvērums, 
no kā man baiļoties? 
[...] 
Vienu izlūdzos no Kunga, 
no tā es neatkāpšos, – 
kaut es mājotu Kunga namā visu mūžu, 
kaut raudzītos Kunga jaukumā 
un taujātu viņu templī. 
Viņš paglabās mani zem sava jumta ļaunā dienā, 
viņš slēps mani savas telts slēpnī, 
klintī viņš mani cels. 
Un nu veikšu naidniekus, kas lenc mani, 
viņa teltī upurēšu gaviļu upurus, 
dziedāšu un spēlēšu Kungam. 
Uzklausi, Kungs, manu balsi, 
kad saucu, žēlo mani un atbildi man! 
Tev, mana sirds, viņš saka: meklē mani! – 
Tevi es meklēju, Kungs. 
Neslēp savu vaigu no manis, 
neatstum dusmās savu kalpu – 
tu esi mans palīgs! 
Neatstāj mani un nepamet mani, 
manas glābšanas Dievs! 

Saules sistēmā ir dažādas planētas. Merkurs (Saules sistēmas mazāka planēta, kas apriņķo Sauli 88 dienās) ir karsts, bet Neptūns (viena no Saules sistēmas milzu planētām un apriņķo Sauli 165 Zemes gados) ir auksts. Tas ir tāpēc, ka Merkurs atrodas tuvu Saulei un Neptūns ir tālu. Planētu virsmas temperatūru un klimatu nosaka daudz un dažādi aspekti, bet viens no ļoti svarīgiem faktoriem ir tās atrašanās tuvums siltuma avotam. 

Un tā tas ir arī mūsu garīgajā dzīvē. Kā Dieva bērniem mūsu garīgo temperatūru nosaka tas, cik tuvu esam Jēzum. Mēs bieži varam citiem stāstīt, ka ļoti gribētu būt tuvāk Dievam. Bet patiesība ir tāda, ka mēs esam tik tuvu Viņam, cik vēlamies būt, cik nolemjam būt un cik disciplinējam sevi būt. Mūsu tiekšanās pēc Dieva atklāj mūsu aizraušanos ar Dievu vai tās trūkumu. 
Psalma autors rakstīja: 

"Tev, mana sirds, viņš saka: meklē mani! – Tevi es meklēju, Kungs." (Ps 27:8). 

Mums vajadzētu vēlēties Viņu satikt un iepazīt. Un, ja mēs to patiešām vēlamies, Viņš mums apsola, ka mēs Viņu atradīsim. Dievs neslēpjas no mums. Pravietis Jesaja šo Dieva plānu apraksta sekojoši: "Tauta, kas staigāja tumsā, redzēs varenu gaismu, tumsības zemes mītniekiem atspīdēs gaisma!" (Jes 9:1). Savukārt apustulis Jēkabs raksta: "Tuvojieties Dievam, un Viņš tuvosies jums..." (Jēk 4:8). 
Nav gluži tā, ka no mums nekas netiek sagaidīts. Protams, visa Labā iniciators ir Dievs, tomēr Viņš nav vardarbīgs attiecību veidošanā. Ja mēs atsaucamies Viņa aicinājumam un ilgojamies, meklējam un tuvojamies Viņam, Viņš tuvojas mums. Dievs nespiež mūs veidot attiecības ar Viņu. Mums ir jātic, jāgrib un jātiecas pēc tā. Un jo tuvāk mēs nonāksim Dievam, jo vairāk mēs ilgosimies pēc Viņa. 
Tāpēc tuvosimies Viņam un tas būs arī mūsu piedzīvojums. 

Lasīt tālāk

Šis ir Mans mīļais Dēls

(Mt 3:13-17) Tad Jēzus devās no Galilejas uz Jardānu un ieradās pie Jāņa, lai tas viņu kristītu. Bet Jānis viņu atturēja, sacīdams: “Man vajag tikt tevis kristītam, un tu nāc pie manis?” Bet Jēzus viņam atbildēja: “Tam tā jābūt, jo tā mums pienākas izpildīt visu pēc taisnības.” Tad Jānis viņam atļāva. Pēc kristības Jēzus tūlīt iznāca no ūdens; un, redzi, debesis atvērās, un viņš redzēja Dieva Garu nākam kā balodi un nolaižamies uz viņu; un, redzi, balss no debesīm sacīja: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.” 

Pravieša Jesajas grāmatā 42:1-4 atrodam tekstu, kas tiek uzskatīts par pravietojumu par Jēzu Kristu. 
“Redzi, tas ir mans kalps, es viņu stiprinu, mans izredzētais, kas manai dvēselei tīk...” (1.pants; ja Tev ir iespējams, izlasi visus pirmos četrus pantus). 
Dieva pravieša Jesajas pierakstītie vārdi ļoti līdzinās tiem vārdiem, kuri atskanēja no debesīm Jēzus kristībās (Mt 3:17). Tātad... Dievs iedvesmoja PIERAKSTĪT vārdus par Jēzu Kristu pravieša Jesaja grāmatā (kas ir uzrakstīta apmēram 1000 gadus pirms Viņa atnākšanas uz zemes), pēc tam šos vārdus PASAKOT tad, kad Jēzus iegāja Jardānas upē, lai tiktu kristīts (tā simboliski uzsākot savu misiju). Un ar to aizraujošie vēsturiskie fakti nebeidzas. 

Pravietis Jesaja, protams, rakstīja senebreju valodā. Savukārt Mateja evaņģēlijs ir sarakstīts sengrieķu valodā. Tātad orģināltekstos lietotie vārdi, kas raksturo Dieva attieksmi, atšķiras – ebreju valodā 'ratsah' un grieķu valodā 'eudokéō'. Bet interesanti ir tas, ka tie nozīmē vienu un to pašu: 'būt patiesi sajūsmā par kādu vai kaut ko'. Turklāt gan ebreju, gan grieķu vārdiem ir īpaši specifiska pieskaņa. Abi šie vārdi nozīmē ne tikai 'būt apmierinātam', bet arī kaut ko līdzīgu kā 'atjaunot' vai 'atrisināt'. Abās valodās ir doma par izpirkšanu. Svētie Raksti mums atkal un atkal parāda, ka Jēzus Kristus ienāca šajā nekārtīgajā, nemierīgajā pasaulē tieši izpirkšanas dēļ. Viņš atnāca, lai atjaunotu mūsu attiecības ar Dievu. Tā arī ir Bībeles galvenā tēma no sākuma līdz beigām. 

Lasīt tālāk

Tu, ķēniņ, esi viscienīgākais

(Flp 2:5-11) Lai jūsos ir tādas pašas domas kā Kristū Jēzū, kas, būdams Dieva veidā, neuzskatīja kā satveramu laupījumu būt vienādam ar Dievu, bet sevi iztukšoja, pieņēmis kalpa veidu, un, tapis pēc cilvēka līdzības un būdams tāds pats kā cilvēks, viņš pazemoja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Tādēļ arī Dievs viņu paaugstināja un dāvāja viņam vārdu, kas ir pāri visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā visi mestos ceļos – kas debesīs, kas virs zemes un zem zemes – un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs ir Jēzus Kristus Dievam Tēvam par slavu. 

Maks Lukado (Max Lucado) apraksta gadījumu, kā pirms apmēram 800 gadiem Francijas karalis Filips Augusts (Philip Augustus) krusta kara laikā reiz sapulcināja visus savus dižciltīgos bruņiniekus un mudināja viņus būt drosmīgiem sagaidāmajā cīņā. Uz galda viņš nolika savu karalisko kroni un piedāvāja to kā balvu drosmīgākajam un cienīgākajam cīnītājam. Pēc tam, kad armija devās kaujā un atgriezās ar uzvaru (kas karaļa Filipa II gadījumā nenotika vienmēr), dzīvi palikušie bruņinieki atkal sapulcējās ap galdu, kur stāvēja karaļa kronis. 
Tad viens no dižciltīgajiem piegāja uz priekšu, pacēla kroni un uzlika to ķēniņam uz galvas, sacīdams: “Tu, ķēniņ, esi viscienīgākais.” 
(Vai tas notika tāpēc, ka ķēniņš kaujas karstumā bija pat notriekts no zirga, bet varonīgi cīnījās un spēja dzīvs pabeigt kauju... vai arī bruņiniekiem jau patiesībā nebija citas izvēles – grūti spriest.) 

Bībelē mēs lasām, ka patiesībā ir noticis kaut kas tāds, lai "Jēzus vārdā visi mestos ceļos – kas debesīs, kas virs zemes un zem zemes – un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs ir Jēzus Kristus Dievam Tēvam par slavu" (Flp 2:10-11). 
2022. gadā iedzīvotāju skaits esot sasniedzis 8 miljardus – vai vari iedomāties šādu sanāksmi? (Un mums pat nav ne mazākās nojausmas par to būtņu skaitu, kuras pagodina Dievu pie Viņa troņa). 
Tomēr ir kāds svarīgāks jautājums par to kā šāds skaits dievlūdzēju paklanīsies Jēzus priekšā. 

Manuprāt aizraujošāk ir padomāt par to – kāpēc visi nometas ceļos Kristus priekšā un saka: "Tu, ķēniņ, esi viscienīgākais." 
Lai gan Jēzus Kristus bija/ir Dievs, viņš nedomāja par vienlīdzību Trīsvienīgā Dieva būtībā un kā pie tā pieķerties.
Tā vietā viņš atteicās no savām dievišķajām privilēģijām; viņš ieņēma pazemīgo verga stāvokli un piedzima kā cilvēks. Kad viņš parādījās cilvēka formā, viņš pazemojās paklausībā Dievam Tēvam un nomira noziedznieka nāvē pie krusta. (salīdz. Flp 2:6-8). Lūk cik nepierasts veids kā tiek iegūta pilnīgā/absolūtā uzvara! 
Tas arī ir pamatā visa universa apbrīnai un pielūgsmei Jēzus Kristus priekšā. 

Lasīt tālāk

Īstais Ziemassvētku stāsts

(Lk 2:8-20) Tajā pašā apvidū gani nomodā zem klajas debess sargāja savus ganāmpulkus. Un Kunga eņģelis tiem piestājās, Kunga godība viņus apmirdzēja, un tie ļoti izbijās. Eņģelis tiem sacīja: “Nebīstieties, redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm, jo jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs. Redzi, jums šī zīme: jūs atradīsiet bērniņu, autos ietītu un silē gulošu.” Piepeši tur pie eņģeļa bija redzama debespulku draudze, tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā viņam labs prāts.” Kad eņģeļi aizgāja no tiem debesīs, gani savā starpā runāja: “Iesim uz Betlēmi raudzīt, kas noticis, ko Kungs mums ir pavēstījis.” Un tie steigšus nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu. Kad viņi to redzēja, tie pavēstīja, kas viņiem par šo bērniņu bija sacīts. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par to, ko gani viņiem bija sacījuši. Un Marija visus šos vārdus paglabāja sevī, sirdī tos pārdomādama. Un gani griezās atpakaļ, teikdami un slavēdami Dievu par visu, ko bija dzirdējuši un redzējuši, kā viņiem tas bija sacīts. 

Lai pilnībā novērtētu Ziemassvētku stāstu, mums būtu labi atcerēties trīs lietas/atziņas: 

1. Kam Dievs uztic pastāstīt tālāk šo īpašo notikumu. Ganiem! Pirmā gadsimta Palestīnā viņi tika uzskatīti par sabiedrības zemāko slāni (padibenes?!). Tomēr Dievs izvēlējās viņus, lai atklātu kaut ko tik īpašu. Varbūt tas ir tāpēc, ka bieži vien 'tie izglītotie un inteliģentie' no mums vairāk uztraucas par to, ko citi padomās, ja informācija/idejas izrādīsies nepopulāras. Bet šie 'vienkāršie' gani vienkārši devās pavēstīt īpašos jaunumus. Ja Tu kādreiz sāc uztraukties/pārdomāt: "Vai Dievs varētu izmantot tādu personu kā es?", tad atbilde ir - Jā! Vienkārši pastāsti cilvēkiem, ko esi redzējis un dzirdējis, ... un par izmaiņām, ko Jēzus ir veicis Tavā dzīvē. 
2. Cilvēku reakcija, kuri dzirdēja stāstu – "visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par to" (Lk 2:18). Evaņģēlijs nav vienkārši labs padoms, tās ir pārsteidzoši labas ziņas! Jūsu grēku parāds ir dzēsts! Ļoti daudzi cilvēki mūsu sabiedrībā dziļi sirdīs ilgojas pēc kaut kā tāda. Ja viņi to patiesi sadzirdētu, arī viņi būtu priecīgi izbrīnīti un pārsteigti. 
3. Marijas reakcija. "Marija visus šos vārdus paglabāja sevī, sirdī tos pārdomādama" (Lk 2:19). Viņa vēlējās saprast, ko Dievs dara un kā tas ir saistīts ar viņu. Un Tev tas arī jādara. Dieva būtība nemainās, bet Viņš ir attīstības Dievs... un Tev ir jāturas ar Viņu kopsolī. Bija daudz informācijas/fakti, ko Marija uzreiz nesaprata, bet viņa to visu uzklausīja, pieņēma, pārdomāja un paklausīja. Un to Dievs sagaida arī no Tevis. 

Lasīt tālāk

Atmodini mūs, un mēs piesauksim Tavu vārdu

(Ps 80:2-8,18-20) Israēla gans, ieklausies! 
Tu, kas ved Jāzepu kā ganāmpulku, 
kas ķerubos sēdi, atspīdi jel 
Efraima un Benjāmina, un Manases priekšā – 
urdi savu spēku, nāc un glāb mūs! 
Dievs, atjauno mūs 
un liec savam vaigam starot, 
ka mēs tiktu glābti! 
Kungs, Pulku Dievs, 
cik ilgi vēl kūpēs 
tavas dusmas pret tavas tautas lūgšanām? 
Tu barojis viņus ar asaru maizi 
un devis tiem asaras dzert krūkām, 
tu mūs noliki kaimiņiem ko skaisties 
un mūsu naidniekiem ko smiet savā starpā, – 
Pulku Dievs, atjauno mūs 
un liec savam vaigam starot, 
ka mēs tiktu glābti! 
[...] 
Lai tava roka pār to, 
kurš tev pie labās rokas, – 
pār cilvēka dēlu, ko tu sev stiprinājis! 
Mēs nenovērsīsimies no tevis – 
dzīvini mūs, 
un tavu vārdu mēs piesauksim. 
Kungs, Pulku Dievs, atjauno mūs 
un liec savam vaigam starot, 
ka mēs tiktu glābti! 

Psalma autors reiz lūdza, lai Dievs atdzīvina mūs, un tad mēs piesauksim Viņa vārdu (19.p)... 

Savukārt gandrīz pirms gadsimta Aidens Vilsons Tozers (Aiden Wilson Tozer) izteica vairākas idejas par to, kā šāda atmošanās varētu izskatīties/notikt. Varbūt, ka viņa daži izteicieni/domas ir novecojušas, taču principi joprojām ir spēkā arī šodien. (Sekojošās atziņas nav burtiski citāti, bet mans konspekts/apkopojums.) 

• Būt neapmierinātam ar sevi. Pašapmierinātība ir garīgā progresa nāvējošs ienaidnieks. Pašapmierināta dvēsele ir sastingusi dvēsele. 
• Nebaidīties no vērienīgām dzīves pārmaiņām. Bailīgie eksperimentētāji ir neveiksminieki, pirms viņi sāk. Mums nav jābaidās, ja Dievs mūs modina. 
• Būt gatavam. Ir maldīgi gaidīt, ka Dieva palīdzība nāks kā negaidīts gadījums, ja patiesībā mēs gribam izvairīties no visa, kas saistīts ar dievišķo. Ir iezīmētas/zināmas takas, kas ved tieši uz "zaļajām ganībām"; iesim tur. Piemēram, vēlēties atmodu savā garīgajā dzīvē, bet tajā pašā laikā atstāt novārtā lūgšanas un dievbijību nozīmē iet pretējā virzienā. 
• Pamatīga grēku nožēlošana. Un nevajag steigties ar to tikt galā pēc iespējas ātrāk. Steidzīga grēku nožēlošana nozīmē seklu garīgu pieredzi un noteiktības trūkumu visā dzīvē. Ļaujies dievbijīgām bēdām darīt dziedināšanas darbu. 

Pateicoties Dieva žēlastībai, mēs varam sākt atpazīt Viņa brīnišķīgos darbus arī mūsu dzīvēs. Tāpēc – slavējam, godinām Viņu un pateicamies Viņam.

Lasīt tālāk

Paļāvība uz Dievu?

(Ps 146:5-10) Svētīts, kam palīdz Jēkaba Dievs, 
kura cerība – Kungs, viņa Dievs, 
kas radījis debesis un zemi, 
un jūru, un visu, kas tajās. 
Viņš uztur patiesību uz mūžiem, 
iztiesā apspiestos, dod maizi izsalkušajiem. 
Kungs atbrīvo gūstekņus, 
Kungs atdara acis aklajiem, 
Kungs pieceļ nomāktos, 
Kungs mīl taisnos, 
Kungs pasargā svešinieku, 
bāreni un atraitni pieceļ kājās, 
bet ļaundara ceļu ritenī sagriež! 
Kungs būs ķēniņš uz mūžiem – 
tavs Dievs, Ciāna, uz audžu audzēm. 
Slavējiet Kungu! 

Šī psalma vēstījums šķiet vienkāršs – mudinājums paļauties uz Dievu. Tomēr te ir arī kaut kas vairāk. 

Dievs, kurš visu ir radījis – vēju, viļņus, debesis un zemi (skat. 5.-6.p) un visu, kas tajos ir, sola saglabāt patiesību mūžīgi. Bet kas tā ir par patiesību?! 
Izklausās, ka Viņa solījumu programma vairāk runā par cilvēku ikdienišķām vajadzībām – iekšzemes drošība, tieslietu departaments, bada seku likvidēšana, cietumu reforma, veselības aprūpe un atraitņu, bāreņu aprūpe – tēmas, kas neizklausās pēc teoloģiskām diskusijām. 

Pārskati šo Bībeles fragmentu vēlreiz! 
Kurš rūpējas par taisnību apspiestajiem, kurš dod pārtiku izsalkušajiem? 
Tas Kungs atbrīvo gūstekņus; Tas Kungs atver aklo acis. 
Tas Kungs nodrošina cieņpilnu attieksmi, pret pazemotajiem; Tas Kungs mīl taisnos. 
Tas Kungs uzmana tos, kas varētu apmaldīties; Viņš atbalsta atraitni un bāreņus, bet noziedzniekus Viņš noteikti ierobežo un izolē (skat. 7.-9.p.). 
Draudzei un katram kristietim; gan Baznīcai, gan valstij aicinājums/pamācība ir acīmredzama – Dievam ir redzējums KĀ patiesībā ir plānots cilvēku sabiedrībai dzīvot. Citiem vārdiem sakot, šeit ir īsā programma Debesu Valstībai. 

Un tad seko izaicinājums (10. pants) – ja arī Tu gribi, lai Tas Kungs šādā veidā valdītu mūžīgi, tad "Slavējiet Kungu!". 

Cilvēki parasti Adventes laiku saprot kā "īsto svētku" – Ziemassvētku gaidīšanas/gatavošanās laiku. 
Daļēji jau tas tā arī ir... tomēr es sev/Tev gribu izteikt kādu izaicinājumu – ko tad mēs patiesībā gaidām? Vai ĻOTI bieži mūsu priekšstati par šo svētku svinēšanu nav tiešā pretrunā ar tām idejām, kuras bija/ir Kristum piedzimstot/dzīvojot/nomirstot Lielā Pasaules Glābšanas plāna īstenošanai? Vai mūsu Ziemsvētku svinēšanas planā varētu dabīgi iekļauties 146.psalma lasījums? 

Ja gaidāmie svētki tiek saistīti ar Jēzus/Mesijas ienākšanu šajā pasaulē, tad ko darīt ar Viņa plānu Debesu Valstības principu iedzīvināšanai visā Radībā? 

Lasīt tālāk

Tas nav sīkums!

(Jes 11:1-10) Nāks dzinums no Jišaja celma, 
un atvase kuplos no viņa saknes! 
Dusēs pār viņu Kunga Gars,
gudrības un saprāta gars,
padoma un varonības gars,
atziņas gars un Kunga bijība!
Kunga bijība būs viņa tikums,
viņš nespriedīs pēc tā, ko acīm redzējis,
viņš nelems pēc tā, ko ausīm dzirdējis, –
taisnībā viņš par nabagiem spriedīs
un godīgi lems par visu zemi,
ar savas mutes zizli viņš sitīs zemi,
ar savu lūpu dvesmu viņš nonāvēs ļaundarus!
Taisnība būs josta viņam ap krustiem,
un ticība būs viņa gurnu josta!
Vilks mitīs kopā ar jēru,
pantera kopā ar kazlēnu gulēs,
tele, lauvēns un nobarots vērsis blakus –
mazs zēns tos ganīs!
Govs ganīsies kopā ar lāci,
kopā tiem mazuļi gulšņās,
un lauva ēdīs salmus kā vērsis!
Zīdainis kaitēsies pie odzes alas,
un čūsku midzenī mazulis bāzīs roku!
Neviens nedarīs ļauna,
nepostīs neko manā svētajā kalnā,
jo zeme būs pārpilna Kunga atziņas,
kā ūdens uz jūru tā plūdīs!
Tā būs tajā dienā –
Jišaja sakne kļūs par karogu tautām,
tad tautas meklēs viņu
un būs viņa miervieta godā! 

Pravietis Jesaja reiz teica, ka no Dāvida ģimenes celma izaugs dzinums — jauns zars, kas nesīs augļus no vecās saknes. Un Tā Kunga Gars – gudrības un saprašanas Gars, padoma un spēka Gars, atziņas gars un Kunga bijības gars – būs īpašā veidā ar viņu. Viņam patiks paklausīt Tam Kungam. Viņš nespriedīs pēc izskata un nepieņems lēmumu, pamatojoties uz baumām. Viņš aizstāves nabadzīgos un pieņems taisnīgus lēmumus apspiesto labā. Viņa vārda spēku sajutīs visa zeme... (skat. 1-4.p.). 

Tu varbūt vēlies jautāt: "Tas ir jauki, bet kā tas senais pravietojums ietekmē manu dzīvi?" 
Vairāk, nekā Tu spēj iedomāties! 
Ja Jēzus Kristus IR visa Valdnieks, tad Gars, kas "dusēja pār Viņu", var būt arī Tavs piedzīvojums. 

Uz mirkli apstājies savā dzīves skrējienā un padomā – vai redzi pravieša Jesajas pravietiskās ainas piepildīšanos savā dzīvē? Ja jā, tad pateicies Dievam par žēlastību un turpini ļauties Dieva Vārda apbrīnojamajam spēkam. 
Ja neredzi nekādus pierādījumus, nometies ceļos un lūdzies: "Dievs Tēvs, esi man, grēciniekam, žēlīgs. Palīdzi man!" 

Pirms jaunas automašīnas iegādes pārdevējs parasti ļauj izdarīt izmēģinājuma braucienu ar "demo automašīnu", jo pastāv iespēja, ka Tev tas patiks un Tu nopirksi šo automašīnu. 

Mēs, kas saucam sevi par kristiešiem, katrs esam aicināti būt par Jēzus "demonstrāciju". Tas nav sīkums! Kāpēc? 
Jo galu galā Tavi vārdi, attieksme, rīcība un reakcija ikdienas dzīves gaitās kaut ko liecina par Tavām attiecībām ar Pestītāju Jēzu Kristu. Tu vai nu atstum cilvēkus no Kristus, vai arī piesaisti tos Viņam. 

Lasīt tālāk

Mūžības svētdiena – Mirušo piemiņas diena

(Lk 6:20-31) Pacēlis acis uz saviem mācekļiem, viņš sacīja: “Laimīgi jūs, nabagie, jo jums pieder Dieva valstība. Laimīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs tapsiet paēdināti. Laimīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties. Laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīdīs un atstums no sevis, un ķengās jūs, un jūsu vārdu atmetīs kā ļaunu Cilvēka Dēla dēļ. Priecājieties tajā dienā un dejiet! Jo redzi – jūsu alga ir liela debesīs; jo tāpat viņu tēvi ir darījuši praviešiem. Bet vai! jums bagātajiem, kas savu iepriecinājumu jau esat saņēmuši! Vai! jums, kas tagad paēduši, jo jūs salksiet! Vai! jums, kas tagad smejaties, jo jūs sērosiet un raudāsiet! Vai! jums, kad visi cilvēki par jums teic labu; tāpat viņu tēvi darīja viltus praviešiem! 
Bet jums, kas mani dzirdat, es saku: mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst. Svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs apvaino. Kas tev sit pa vienu vaigu, tam pagriez arī otru, un, kas tev atņem virsdrēbes, tam neliedz ņemt arī kreklu. Dod ikvienam, kas tevi lūdz, un neprasi atpakaļ savu mantu tam, kas to paņēmis. Un, kā jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet viņiem. 

Nesen kaut kur interneta dzīlēs izlasīju domu, ka "vecā muļķīgā paruna skan, ka par mirušiem jārunā tikai labu vai neko". Kāpēc šodienas sabiedrībā arvien vairāk un vairāk šī senā paruna šķiet nepievilcīga? 
Varbūt tas ir tāpēc, ka mūsdienu kultūra vairs neaicina sarunāties/izskaidroties ar to, kurš mūs ir kritizējis vai aizvainojis. Tagad, ja kādas personas vārdi vai rīcība mūs sāpināja, mēs bieži vien cenšamies atriebties, izsakot vēl 'spēcīgākus vārdus' (vai rīkojoties...). 

Tomēr, vai nav pārsteidzoši – Bībelē dotie padomi skan savādāk! 
Jēzus teica: “... mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst. Svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs apvaino...” (Lk 6:27-28). 
Lai to izdarītu, ir vajadzīgs raksturs, līdzjūtība un drosme. Reizēm tas var šķist gandrīz neiespējami. Bet (ar Dieva palīdzību!) mēs arī šādās situācijās varam rīkoties labāk. Mēs varam pagriezt otru vaigu un izturēties pret citiem tā, kā vēlamies, lai izturas pret mums (skat. 29.-31. pantu). 

Un tad, kad mēs reaģējam tā kā Jēzus mūs aicina darīt, viss var mainīties. 
Pirmkārt, mēs parādām citiem, ka spējam pacelties pāri sliktajam, labi runājot par otru cilvēku. 
Otrkārt, mēs tādā veidā neitralizējam mūsu "ienaidnieka" kritiku par mums. Ja cilvēki ap mums ievēro, ka mēs labi izturamies pret nelabvēli un pat svētījam viņu (t.i. vēlam viņam labu), cieņa pret mums tikai vairosies. Cilvēki sāks mūs uzskatīt par jaukiem un godīgiem. 
Un (kas ir vēl svarīgāk!) tas var palīdzēt līdzcilvēkiem caur mums ieraudzīt Kristus rakstura pievilcību. Mūsu atteikšanās atbildēt uzbrūkošā veidā var pat likt jautāt – kāpēc? 
Mēs varētu domāt, ka tas ir augsts standarts, ko mēģināt sasniegt, bet tas ir tas, ko Jēzus praktizēja visas savas dzīves garumā un aicina mūs sekot Viņa piemēram. 

Atgriežoties pie senā teiciena ('labā runāšana par aizgājējiem')... 
Pat, ja arī ļoti labi apzināmies, ka mūsu mirušie radinieki, draugi vai kaimiņi bija cilvēki ar dažādiem trūkumiem, tā vietā padomāsim par kaut ko tādu, kas mums viņos patika, vai arī par to, kas viņiem veicās labi. 
Un pāri tam visam – mums noteikti ir tik daudz par ko lūgt Dievam, pieminot visus mūsu aizgājējus. 

Lasīt tālāk

Padoms izaicinošiem dzīves brīžiem

(Lk 21:5-19) Kad daži runāja par templi, ka tas izrotāts dārgakmeņiem un bagātām dāvanām, viņš sacīja: “Nāks dienas, kad no tā, ko jūs tagad redzat, nepaliks akmens uz akmens, kas netiks nopostīts.” 
Un viņam jautāja: “Skolotāj, kad tas būs, un kāda būs zīme, ka tas sāksies?” Bet viņš sacīja: “Pielūkojiet, ka netiekat pievilti; jo daudzi nāks manā vārdā, sacīdami: es tas esmu, – un: laiks ir pienācis. Nesekojiet tiem! Bet, kad jūs dzirdēsiet par kariem un dumpjiem, nebīstieties! Jo tam tā papriekš jānotiek, bet tas vēl nebūs gals.” Tad viņš tiem sacīja: “Tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, būs lielas zemestrīces un vietu vietām bads un mēris, un no debesīm nāks baismīgas un lielas zīmes. Bet pirms visa tā viņi gūstīs jūs un vajās, nodos sinagogās un cietumos, vedīs ķēniņu un valdnieku priekšā mana vārda dēļ. Tas jums ļaus par mani liecināt. Tad nu apņemieties savās sirdīs iepriekš nedomāt par to, kā jūs aizstāvēsieties. Jo es jums došu vārdus un gudrību, kam neviens no jūsu pretiniekiem nespēs pretī stāties vai pretī runāt. Arī vecāki un brāļi, radinieki un draugi jūs nodos, un kādus no jūsu vidus nogalinās. Un visi jūs ienīdīs mana vārda dēļ. Bet ne mats no jūsu galvas nenokritīs. Ar savu izturību jūs iemantosiet dzīvību. 

Dievs NAV devis garu noteikumu sarakstu, kuri būtu jāpiemēro katrā konkrētā dzīves brīdi. Tā vietā Viņš sniedz vadlīnijas un principus, kas ļauj mums pieņemt lēmumus. Tas ir tāpēc, ka Viņš vēlas, lai mēs domātu paši... un tad brīvi izvēlētos konsultēties ar Viņu un/vai paklausīt Viņam. 
Tu patiesībā pat iedomāties nevari, ko Dievs tev ir gatavs piedāvāt, kamēr neesi sācis izmantot Viņa piedāvātos padomus. Ja vien tu uzdrošināsies pamēģināt, ar pārsteigumu atklāsi – kādas perspektīvas tas piedāvā. 

Līdz ar Dieva piedāvāto redzējumu/gudrību/padomu komplektā nāk stresa/baiļu menedžments. Mūs vairs nespēj iebiedēt ne apstākļi, ne apkārtējo cilvēku viedokļi. Mēs varam zaudēt darbu... vai tikt paaugstināti, un neviens no šiem variantiem mūs neizsitīs no sliedēm. Mēs varam nokļūt negaidītā problēmu bedrē vai pacelties veiksmes virsotnēs, bet būsim spējīgi tikt galā vienādi labi ar abām situācijām. Tas vienkārši tā būs tāpēc, ka Dieva gudrība sniegs mums līdzsvaru, vīziju un stabilitāti. 
Tu to nesaņem tikai tāpēc, ka esi kristietis. Nē, tu to saņem, jo lūdz Dievu. Viņa gudrība Tev sniedz sesto maņu/sajūtu, kas nepieciešama visdažādākajās dzīves situācijās. Tas dod spēku virzīties uz priekšu ar pārliecību (neskatoties uz daudz neatbildētiem dzīves jautājumiem). 

Vai tev šodien vajadzīga gudrība/redzējums/drošība? 
Tad pavadi laiku kopā ar To, kurš teica: "Jo es jums došu vārdus un gudrību, kam neviens no jūsu pretiniekiem nespēs pretī stāties vai pretī runāt." (Lk 21:15). 
Tas darbojas šādi: kad Tu padari Jēzu Kristu par savas dzīves Kungu, tad tev ir brīva pieeja patiesai gudrībai (jo kopā ar Dieva Dēlu nāk Dieva gudrība). Tas ir kā daļa no paketes. 

Lasīt tālāk

Ījabs paliek nelokāms

(Īj 19:23-27) Kaut tiktu pierakstīti mani vārdi, 
kaut tiktu tie grāmatā ierakstīti, 
ar dzelzs cirtni un svinu 
kaut tiktu uz mūžiem iekalti klintī! 
Es zinu, mans Glābējs dzīvs 
un galā nostāsies pāri pīšļiem, 
kad man nebūs vairs ādas šīs – 
tomēr miesā es skatīšu Dievu! 
Es viņu skatīšu pats, 
manas acis redzēs, ne citas! 

Ījaba grāmata (atrodama Bībelē, Vecajā Derībā) cenšas risināt vienkāršo un mūžīgo ciešanu/soda tēmu, stāstot stāstu par kāda cilvēka konfrontāciju ar milzīgu nelaimi. 
Un izaicinājumi, kuri stāstā ir jāpiedzīvo Ījabam, nāk arī no viņa draugiem. Visa cita starpā mēs varam lasīt, manuprāt, visbriesmīgāko publisko kaunināšanu, kādu vien var iedomāties. Ījabs ir labs cilvēks, kurš saskāries ar slimībām, traģēdiju un zaudējumiem, un neviens nezina, kāpēc. Bet tas neliedz citiem nākt klajā ar savām iemeslu versijām. Pat viņa tā saucamie trīs draugi, apgalvojot, ka ir ieradušies, lai piedāvātu mierinājumu, viņu atklāti apmelo. Tas ir tik negodīgi. 
Bet kāda ir Ījaba reakcija, kad cilvēki viņu atklāti apmelo un pazemo? 

Par spīti savām ļoti nopietnajām sāpēm un bailēm, Ījabs iedrošina sevi (un stāsta lasītājus), runājot par savām attiecībām ar Dievu. Savu draugu meliem viņš liek pretī patiesību. Viņš ir pārliecināts par savām attiecībām ar Dievu, jo tā vienkārši ir patiesība. 19.nodaļā mēs atrodam brīnišķīgu poēmu, kurā (par spīti "draugu" apvainojumiem) Ījabs paziņo: "Es zinu, mans Glābējs dzīvs..." (25.p.). 
Tieši tad, kad draugi domā, ka ir viņu atmaskojuši, Ījabs var droši un mierīgi teikt: "...miesā es skatīšu Dievu! Es viņu skatīšu pats, manas acis redzēs, ne citas!" (26.27.p). Ījabs paliek nelokāms, jo viņš uzticas ne cilvēkiem (kuri cenšas dot dažādus padomus), bet savam Dievam. 

Lasīt tālāk

Ja esmu kādu krāpis, es atmaksāšu

(Lk 19:1-10) Ienācis Jērikā, Jēzus devās cauri pilsētai. Un, redzi, tur bija kāds vīrs, vārdā Zakhajs, viņš bija virsmuitnieks un bagāts. Viņš pūlējās ieraudzīt Jēzu, kāds viņš ir, bet nevarēja ļaužu pūļa dēļ, jo augumā bija mazs. Paskrējis tālāk uz priekšu, tas uzkāpa sikomores kokā, lai viņu ieraudzītu, jo viņam vajadzēja tur iet garām. Kad Jēzus nonāca tajā vietā, paskatījies uz augšu, viņš sacīja tam: “Zakhaj, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāpaliek tavā namā.” Tas steigšus nokāpa un ar prieku viņu uzņēma. To ieraudzījuši, visi kurnēja, teikdami: “Pie grēcīga vīra viņš apmeties.” Bet Zakhajs piecēlies sacīja Kungam: “Redzi, Kungs, pusi no savas mantas esmu gatavs atdot nabagiem, un, ja esmu no kāda netaisnīgi kaut ko izspiedis, to atdošu četrkārtīgi.” Jēzus viņam sacīja: “Šodien šim namam pestīšana ir notikusi, jo arī šis ir Ābrahāma dēls. Jo Cilvēka Dēls ir nācis, lai meklētu un glābtu pazudušo.” 

Ja esi kādu apkrāpis, Dievs sagaida, ka Tu atlīdzināsi. Necenties paslaucīt problēmu zem paklāja un izlikties, ka viss ir kartībā. 
Caķejs bija cilvēks, kurš strādāja romiešu okupācijas varas labā, iekasējot nodokļus no savas tautas, ebrejiem. Bet viņš papildus noteiktajiem nodokļiem, mācēja īpaši labi iekasēt arī priekš sevis. Bībelē teikts, ka viņš bija bagāts (2.p). Netīri bagāts! 
Bet pēc tam, kad Caķejs bija pavadījis vakaru kopā ar Jēzu, viss radikāli mainījās. Kā mēs to zinām? Jo viņš pats to pateica: “Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.” (Lk 19:8). 

Bet dažreiz nav iespējams labot izdarīto. Ko tad, ja cilvēki, kuriem esi nodarījis pāri, ir miruši? Kā to lai atrisina? Lūdz un saņem piedošanu no Dieva. Dāvids raksta: 

Es atzinos savā grēkā 
un neslēpu savu vainu, 
es teicu: atzīšos Kungam savos noziegumos! 
Tad tu man piedevi mana grēka vainu. (Ps 32:5). 

Un, ja Tu joprojām jūties noraizējies par to, runā ar savu mācītāju vai kādu patiešām uzticamu draugu, kurš var uzklausīt un palīdzēt ar padomu. 
Princips jau patiesībā ir vienkāršs – Tev ir jābūt gatavam lūgt piedošanu un (kad tas ir iespējams) uzņemties izmaksas, lai lietas tiktu sakārtotas. Ja Tu to darīsi, Dievs Tevi svētīs, un Tu varēsi dzīvot ar tīru sirdsapziņu. 

Lasīt tālāk

Sagatavošanās un iespēja

(2.Tim 4:6-8, 16-18) Es jau tieku ziedots kā lejamais upuris, un manas aiziešanas laiks jau ir klāt. Krietno cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis un ticību saglabājis. Vēl tik man atlicis taisnības vainags, ko tajā dienā man piešķirs Kungs, taisnais Tiesnesis, un ne tikai man, arī visiem citiem, kam viņa atnākšana ir mīļa. 
Manā pirmajā aizstāvībā pie manis nebija neviena, bet visi mani pameta – lai viņiem tas netiek pieskaitīts! Man līdzās bija Kungs un apveltīja mani ar spēku, lai caur mani tiktu paveikts sludināšanas uzdevums un visas tautas dzirdētu vēsti un tiktu izrautas no lauvas mutes. Mani atbrīvos Kungs no jebkura ļauna darba un izglābs savai Valstībai, kas debesīs. Viņam slava uz mūžu mūžiem! Āmen! 

Filozofs Seneka Jaunākais (Seneca the Younger) ir teicis: "Veiksme ir tas, kas notiek, kad sagatavošanās satiekas ar iespēju." 
Lasot Bībelē par cilvēkiem, kuri bija iesaistīti lielos notikumos, mēs atklāsim, ka liela daļa viņu dzīves tika pavadīta, lai gatavotos šķietami īsam uzdevumam/piedzīvojumam. 
Egoisms (kurš darbojas katrā no mums) alkst pēc divām lietām – būt uzmanības centrā un lai tas (viss labais priekš manis!) nekad nebeidzas. Bet Dievam ir svarīga tikai viena lieta: Viņa Lielais Labais Plāns priekš Visiem. 

Tomēr tad, ja mēs varētu teikt kā apustulis Pāvils: "Es esmu pabeidzis skrējienu!", būtu skaidrs, ka neesam dzīvojuši bezjēdzīgi un veltīgi. Neatkarīgi no tā, vai nodarbojamies ar uzņēmējdarbību, mākslu, izglītību, politiku, medicīnu vai kalpošanu, šis princips ir nemainīgs – iespēja paveikt ko īpašu ir tiem, kas tam ir gatavi. Tāpēc arī Dievs izmanto cilvēkus, kuri ir gatavi sadarboties, sagatavoties un veltīt laiku, lai mācītos un augtu. Tas savukārt nozīmē, ka katrai mūsu dzīves pieredzei ir potenciāla vērtība. 

Kā praktisku piemēru šai atziņai varētu izmantot faktu, ka zināšanas lielākajā daļā jomu dubultojas aptuveni ik pēc pieciem gadiem. Tas nozīmē, ka, ja Tu nebūsi gatavs pieaugt un mācīties, Tavas prasmes novecos un nebūs atbilstošas dzīves izaicinājumiem. Padomā par tehnoloģijām, kas mums bija pieejamas pirms dažiem gadiem... un tad salīdzini ar to, kas mums ir tagad. Šī pastāvīgā mainība un attīstība pieprasa to, ka mums ir pastāvīgi jāpielāgojas un jābūt atvērtiem jaunai pieredzei un darbošanās veidiem (pretējā gadījumā mēs kļūsim neglābjami atpalikuši). 

Tomēr šī patiesība jau nav saistīta tikai ar gadžetiem un tehnikas attīstību. Dzīvē viss nepārtraukti mainās un attīstās. Tāpēc meklēsim jaunas iespējas attīstīties, pilnveidoties un mācīties. 
Bet vairāk par visu būsim gatavi tam, kā/kur Dievs mūs aicinās doties/piedalīties/kalpot. 

Lasīt tālāk

Kāpēc Dievs cīnās ar Tevi?

(1Moz 32:23-32) Tonakt viņš cēlās, ņēma abas savas sievas, abas kalpones un vienpadsmit dēlus un pārgāja Jabokas braslu. Viņš ņēma tos un pārveda pāri upei, pārveda pāri visu, kas viņam bija. Jēkabs bija palicis viens. Un ar viņu cīkstējās kāds vīrs, līdz svīda gaisma. Un tas redzēja, ka nevar viņu pievārēt, un sita viņam pa gurna locītavu, un Jēkaba gurna locītava izmežģījās, ar to cīkstoties. Un tas teica: “Atlaid mani, jo svīst jau gaisma!” Bet viņš teica: “Es tevi nelaidīšu, kamēr tu mani nesvētīsi!” Un tas viņam teica: “Kāds ir tavs vārds?” Un viņš teica: “Jēkabs!” Un tas teica: “Tevi vairs nesauks vārdā Jēkabs, bet gan Israēls, jo tu cīkstējies ar Dievu un cilvēkiem un uzvarēji!” Un Jēkabs jautāja: “Pasaki man savu vārdu!” Un tas teica: “Kāpēc tu prasi manu vārdu?” Un tas viņu tur svētīja. Un to vietu Jēkabs nosauca vārdā Penuēla – jo es redzēju Dievu vaigu vaigā un paliku dzīvs! Un, kad viņš gāja garām Penuēlai, pār viņu uzlēca saule, un viņš kliboja sava gurna dēļ. 

Kāpēc Dievs ļautu kādam cīnīties ar Viņu? Jo cīkstēšanās prasa ciešu kontaktu. 
Jēkabs bija pašpietiekams vīrs ar neatkarīgu attieksmi. Viņa dzīves moto varētu izteikt sekojoši: "Man nevajag nevienu, izņemot sevi." 

Cik ilgi Dievam vajadzētu ar šādiem cilvēkiem darboties/cīnīties? Kaut arī Dievs ir ĻOTI pacietīgs, mūsu dzīves garums nosaka to, ka tas var notikt tikai ierobežotu laiku. 
Stāstā par Jēkabu 'cīkstēšanās' norisinās "līdz rītausmai". 
Dievs zināja, ka, ja Jēkabs nesapratīs savu atkarību no Viņa, tad visa pārējā dzīve nenotiks veiksmīgi/pareizi. 

Šeit tad nu seko pamācība mums visiem. 
Nevilcinies – Tev var pietrūkt laika. Pirms zaudē savu integritāti, ģimeni vai nākotni, apstājies un padomā. Dievs zina lietas, ko Tu nezini. Viņš zina, kad Tavi ienaidnieki plāno sākt savu nākamo uzbrukumu; vai pat arī to, kad nāve ieradīsies pie Tevis. 
Kad Dievs cīnās ar Tevi (vai pareizāk sakot PAR Tevi), tas notiek tāpēc, lai Tu saprastu, ka, turpinot tāpat kā līdz šim, Tu iznieko savu dzīvi vai atstāj novārtā savu ģimeni. Vai arī tas ir ar nolūku mudināt Tevi saņemties un nepamest uzsākto darbu, vai arī palikt aktīvam Tavā draudzē. Varbūt Viņš Tevi mudina būt drosmīgākam un ļauties jauniem izaicinājumiem un mērķiem. Varbūt Dievs vienkārši vēlas Tev atklāt/parādīt, ka Tu patiesībā neesi Visuma centrs. 
Dievs cīnīsies ar/par Tevi, līdz Tu pārstāsi attaisnoties un sāksi skatīties acīs patiesībai. Viņš Tevi necenšas apmānīt rādot visu rožainās krāsās. Viņš vēlas, lai Tu saskati/saproti tā kā tas realitātē ir. 
Pats fakts, ka Dievs neatmet Tev ar roku, nozīmē, ka Viņam ir Labs Plāns attiecībā arī uz Tevi. 
Un vari man ticēt – tas, ko Viņš ir ieplānojis Tev, ir lielāks un labāks par visu, ko Tu jebkad spētu iztēloties vai iedomāties. 
Tāpēc Dievs cīnās ar Tevi. 

Lasīt tālāk

Lūgt, uzticēties un pateikties

(Lk 17:11-19) Ceļā uz Jeruzālemi viņš nonāca apvidū starp Samariju un Galileju. Viņam ieejot kādā ciemā, pretī nāca desmit spitālīgi vīri. Tie apstājās iztālēm un skaļā balsī sauca: “Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums!” Tos ieraudzījis, viņš tiem sacīja: “Ejiet un rādieties priesteriem.” Un notika, ka tie ceļā tapa šķīsti. Viens no tiem, redzēdams, ka ir izārstēts, griezās atpakaļ, skaļā balsī slavēdams Dievu. Un, Jēzum pateikdamies, tas krita uz sava vaiga pie viņa kājām; tas bija samarietis. Jēzus vērsās pie tā un sacīja: “Vai tad visi desmit nekļuva šķīsti no spitālības? Kur ir tie deviņi? Vai tad cits neviens neatradās, kas grieztos atpakaļ un pagodinātu Dievu, kā vien šis cittautietis?” Viņš tam sacīja: “Celies un ej! Tava ticība tevi ir izglābusi.” 

Šis Bībeles fragments mūs aicina padomāt par vismaz trīs tēmām: 

1. Dažreiz risinājums no Dieva tiek dots ātri; citreiz viss notiek lēnām, soli pa solim. Bībeles fragmentā ir teikts: "tie ceļā tapa šķīsti" (14.p). Tu nevari zināt, kurš solis dos atbildi, tāpēc ir jāturpina staigāt ticībā. 
   Mozus likumi (Tora) noteica, ka, pirms spitālīgais var atgriezties sabiedrībā, priesterim viņš ir jāpaziņo par 'tīru'. Padomā par to: Jēzus redzēja pārmaiņas šajos cilvēkos, pirms tās notika; tas ir tāpēc, ka Viņam ir spēks to īstenot! 
2. Nepadodies, ja cilvēki ap Tevi ir neatbalstoši un noraidoši. Šie sabiedrības atstumtie nezināja kā Jēzus izturēsies pret viņiem, tāpēc arī rīkojās atbilstoši: "apstājās iztālēm un skaļā balsī sauca" (12-13.p). Tomēr labā ziņa ir tā, ka, ja Tu tuvosies Dievam, Viņš Tevi neatraidīs. Vai Tu piedzīvo brīžus, kad citi no Tevis izvairās vai ir pat sarāvuši visas attiecības? Jēzus to nekad nedarīs. 
3. Vienmēr atcerieties pateikties un slavēt Dievu. Tikai viens no desmit spitālīgajiem izturēja pateicības pārbaudi. Ko Tu būtu darījis? Kad sapratīsi, cik daudz mūsu pateicība nozīmē Tam Kungam, Tu nekad neaizmirsīsi ik dienas Viņam pateikties, slavēt un pielūgt. 

Lasīt tālāk

'gaidi... tas... nāks...'

(Hab 1:1-4, 2:1-4) Vēstījums, ko redzēja pravietis Habakuks. 
Cik ilgi, Kungs, man palīgā saukt, 
ka tu nedzirdi?! 
Es kliedzu tev: varmācība! – 
bet tu neglāb! 
Kādēļ tu liec man skatīt nekrietnību 
un nolūkoties mokās? 
Posts un varasdarbi ir manā priekšā, 
un rodas tik strīdi un ķildas! 
Tādēļ bauslībai spēka nav 
un taisnu tiesu nemūžam neatrast, 
jo ļaundaris pārmāc taisno –
taisnība sagrozīta!
[...]
Es nostāšos sargtornī,
uzkāpšu tornī un raudzīšos,
lai redzētu, ko viņš man teiks,
vai atbildēs manai žēlabai.
Kungs atbildēja un teica:
“Raksti šo redzējumu, iegreb plāksnēs,
lai ikviens, kas to izlasa, bēg!
Jo šis redzējums jau steidz piepildīties,
ja tas kavēsies – gaidi,
tas nāktin nāks un neizpaliks!
Redzi, gan sapūties, kurš sirdī nav taisns,
bet taisnais no ticības dzīvos!” 

Pirms sākt žēloties, ka Dievs neatbild mūsu lūgšanām, atcerēsimies vienu lietu – nav pareizi uzskatīt, ka lūgums nav atbildēts, ja atbilde mums nepatīk. 
Dažreiz Dievs saka: "Pagaidi!"
Nevienam īsti nepatīk gaidīt, tāpēc mēs bieži turpināt cerēt, ka Viņš mainīs Savas domas. Patiesība ir tā, ka Dievs nemainīs savas domas, lai mums izpatiktu. Tāpēc mums ir divas iespējas: (1) turpināt sūdzēties, vai (2) sākt ar Viņu sadarboties.
Kad pravietis Habakuks meklēja atbildi uz savām lūgšanām (lai dotu tālāk norādījumus Izraēla tautai), Dievs viņam lika gaidīt.
“Raksti šo redzējumu, iegreb plāksnēs, lai ikviens, kas to izlasa, bēg! [...], ja tas kavēsies – gaidi, tas nāktin nāks un neizpaliks!” (Hab 2:2-3).
Dievs darbojas saskaņā ar Savu plānu un grafiku, un nav nozīmes Viņu steidzināt. Savukārt, ja mēģināsim Viņam aizsteigties priekšā, noteikti nonāksim nepatikšanās. 

Tomēr, neatkarīgi no tā, vai Dievs saka: "Jā", "Nē" vai "Pagaidi", mēs varam būt droši pārliecināti, ka Viņš mūs mīl un dara visu mūsu interesēs. Dievs uzklausa un atbild visas lūgšanas. Varbūt tas, kas Tev visvairāk nepieciešams, ir drosme pieņemt Viņa doto atbildi un būt ar to mierā.

Lasīt tālāk

Dzīve ir īsa...

(Ps 146) Slavējiet Kungu! 
Slavē, mana dvēsele, Kungu! 
Es slavēšu Kungu, kamēr es dzīvs, 
es dziedāšu slavu savam Dievam, kamēr vien būšu! 
Nepaļaujieties uz augstmaņiem, uz cilvēku dēliem –
pie viņiem nav glābiņa. 
Pamet tos gars, tie atgriežas pīšļos, 
tai pašā dienā to nolūki zūd! 
Svētīts, kam palīdz Jēkaba Dievs, 
kura cerība – Kungs, viņa Dievs, 
kas radījis debesis un zemi, 
un jūru, un visu, kas tajās. 
Viņš uztur patiesību uz mūžiem,
iztiesā apspiestos, dod maizi izsalkušajiem.
Kungs atbrīvo gūstekņus,
Kungs atdara acis aklajiem,
Kungs pieceļ nomāktos,
Kungs mīl taisnos,
Kungs pasargā svešinieku,
bāreni un atraitni pieceļ kājās,
bet ļaundara ceļu ritenī sagriež!
Kungs būs ķēniņš uz mūžiem –
tavs Dievs, Ciāna, uz audžu audzēm.
Slavējiet Kungu! 

Es nezinu, cik garš būs mans mūžs. Dzīve ir īsa, un jo vecāks palieku, jo skaidrāks man tas kļūst. Fakts ir tas, ka neviens no mums to nezina. Dzīve ir īsa... tāpēc es domāju, ka vajadzētu nodzīvot katru dienu, paturot šo patiesību prātā. 

Es slavēšu Kungu, kamēr es dzīvs, es dziedāšu slavu savam Dievam, kamēr vien būšu! (2.p).

Psalma autora vēlme/ilgas ir slavēt Dievu visas dzīves garumā – kamēr viņam vēl ir elpa. 'Es slavēšu... es dziedāšu'. Tā ir apņēmīga lūgšana. Tas ir izteikts tagadnes laika izteiksmē — es to darīšu tagad.
Neatkarīgi no tā, kas ir piedzīvots - es slavēšu.
Neatkarīgi no tā, kas vēl notiks, es dziedāšu Dievam… 

Un Dievs ir šīs slavas cienīgs. Apustuļa Pāvila 1.vēstulē Timotejam 16.pantā varam izlasīt īsu un kodolīgu argumentu:

Vienīgais, kam ir nemirstība, kas mīt nesasniedzamā gaismā. Viņu neviens cilvēks nav redzējis, nedz spēj pat uzlūkot, viņam vienīgajam mūžīgs gods un vara! Āmen! 

Šis Visvarenais, Mūžīgais Dievs mani (arī Tevi!) ir mīlējis tik ļoti, ka izdarīja/dara visu iespējamo, lai mēs varētu būt kopā ar Viņu visā mūžībā.
Es nezinu, kas ar mani notiks rīt — es pat nezinu vai rītdienu piedzīvošu. Tāpēc vēlos, lai mana dzīve jau šodien būtu pateicības un slavas piepildīta. 
Jo dzīve ir īsa... Un mana dzīve pieder Dievam. Kā ir ar Tevi? 

Lasīt tālāk