Tas nav sīkums!

(Jes 11:1-10) Nāks dzinums no Jišaja celma, 
un atvase kuplos no viņa saknes! 
Dusēs pār viņu Kunga Gars,
gudrības un saprāta gars,
padoma un varonības gars,
atziņas gars un Kunga bijība!
Kunga bijība būs viņa tikums,
viņš nespriedīs pēc tā, ko acīm redzējis,
viņš nelems pēc tā, ko ausīm dzirdējis, –
taisnībā viņš par nabagiem spriedīs
un godīgi lems par visu zemi,
ar savas mutes zizli viņš sitīs zemi,
ar savu lūpu dvesmu viņš nonāvēs ļaundarus!
Taisnība būs josta viņam ap krustiem,
un ticība būs viņa gurnu josta!
Vilks mitīs kopā ar jēru,
pantera kopā ar kazlēnu gulēs,
tele, lauvēns un nobarots vērsis blakus –
mazs zēns tos ganīs!
Govs ganīsies kopā ar lāci,
kopā tiem mazuļi gulšņās,
un lauva ēdīs salmus kā vērsis!
Zīdainis kaitēsies pie odzes alas,
un čūsku midzenī mazulis bāzīs roku!
Neviens nedarīs ļauna,
nepostīs neko manā svētajā kalnā,
jo zeme būs pārpilna Kunga atziņas,
kā ūdens uz jūru tā plūdīs!
Tā būs tajā dienā –
Jišaja sakne kļūs par karogu tautām,
tad tautas meklēs viņu
un būs viņa miervieta godā! 

Pravietis Jesaja reiz teica, ka no Dāvida ģimenes celma izaugs dzinums — jauns zars, kas nesīs augļus no vecās saknes. Un Tā Kunga Gars – gudrības un saprašanas Gars, padoma un spēka Gars, atziņas gars un Kunga bijības gars – būs īpašā veidā ar viņu. Viņam patiks paklausīt Tam Kungam. Viņš nespriedīs pēc izskata un nepieņems lēmumu, pamatojoties uz baumām. Viņš aizstāves nabadzīgos un pieņems taisnīgus lēmumus apspiesto labā. Viņa vārda spēku sajutīs visa zeme... (skat. 1-4.p.). 

Tu varbūt vēlies jautāt: "Tas ir jauki, bet kā tas senais pravietojums ietekmē manu dzīvi?" 
Vairāk, nekā Tu spēj iedomāties! 
Ja Jēzus Kristus IR visa Valdnieks, tad Gars, kas "dusēja pār Viņu", var būt arī Tavs piedzīvojums. 

Uz mirkli apstājies savā dzīves skrējienā un padomā – vai redzi pravieša Jesajas pravietiskās ainas piepildīšanos savā dzīvē? Ja jā, tad pateicies Dievam par žēlastību un turpini ļauties Dieva Vārda apbrīnojamajam spēkam. 
Ja neredzi nekādus pierādījumus, nometies ceļos un lūdzies: "Dievs Tēvs, esi man, grēciniekam, žēlīgs. Palīdzi man!" 

Pirms jaunas automašīnas iegādes pārdevējs parasti ļauj izdarīt izmēģinājuma braucienu ar "demo automašīnu", jo pastāv iespēja, ka Tev tas patiks un Tu nopirksi šo automašīnu. 

Mēs, kas saucam sevi par kristiešiem, katrs esam aicināti būt par Jēzus "demonstrāciju". Tas nav sīkums! Kāpēc? 
Jo galu galā Tavi vārdi, attieksme, rīcība un reakcija ikdienas dzīves gaitās kaut ko liecina par Tavām attiecībām ar Pestītāju Jēzu Kristu. Tu vai nu atstum cilvēkus no Kristus, vai arī piesaisti tos Viņam. 

Lasīt tālāk

Mūžības svētdiena – Mirušo piemiņas diena

(Lk 6:20-31) Pacēlis acis uz saviem mācekļiem, viņš sacīja: “Laimīgi jūs, nabagie, jo jums pieder Dieva valstība. Laimīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs tapsiet paēdināti. Laimīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties. Laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīdīs un atstums no sevis, un ķengās jūs, un jūsu vārdu atmetīs kā ļaunu Cilvēka Dēla dēļ. Priecājieties tajā dienā un dejiet! Jo redzi – jūsu alga ir liela debesīs; jo tāpat viņu tēvi ir darījuši praviešiem. Bet vai! jums bagātajiem, kas savu iepriecinājumu jau esat saņēmuši! Vai! jums, kas tagad paēduši, jo jūs salksiet! Vai! jums, kas tagad smejaties, jo jūs sērosiet un raudāsiet! Vai! jums, kad visi cilvēki par jums teic labu; tāpat viņu tēvi darīja viltus praviešiem! 
Bet jums, kas mani dzirdat, es saku: mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst. Svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs apvaino. Kas tev sit pa vienu vaigu, tam pagriez arī otru, un, kas tev atņem virsdrēbes, tam neliedz ņemt arī kreklu. Dod ikvienam, kas tevi lūdz, un neprasi atpakaļ savu mantu tam, kas to paņēmis. Un, kā jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet viņiem. 

Nesen kaut kur interneta dzīlēs izlasīju domu, ka "vecā muļķīgā paruna skan, ka par mirušiem jārunā tikai labu vai neko". Kāpēc šodienas sabiedrībā arvien vairāk un vairāk šī senā paruna šķiet nepievilcīga? 
Varbūt tas ir tāpēc, ka mūsdienu kultūra vairs neaicina sarunāties/izskaidroties ar to, kurš mūs ir kritizējis vai aizvainojis. Tagad, ja kādas personas vārdi vai rīcība mūs sāpināja, mēs bieži vien cenšamies atriebties, izsakot vēl 'spēcīgākus vārdus' (vai rīkojoties...). 

Tomēr, vai nav pārsteidzoši – Bībelē dotie padomi skan savādāk! 
Jēzus teica: “... mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst. Svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs apvaino...” (Lk 6:27-28). 
Lai to izdarītu, ir vajadzīgs raksturs, līdzjūtība un drosme. Reizēm tas var šķist gandrīz neiespējami. Bet (ar Dieva palīdzību!) mēs arī šādās situācijās varam rīkoties labāk. Mēs varam pagriezt otru vaigu un izturēties pret citiem tā, kā vēlamies, lai izturas pret mums (skat. 29.-31. pantu). 

Un tad, kad mēs reaģējam tā kā Jēzus mūs aicina darīt, viss var mainīties. 
Pirmkārt, mēs parādām citiem, ka spējam pacelties pāri sliktajam, labi runājot par otru cilvēku. 
Otrkārt, mēs tādā veidā neitralizējam mūsu "ienaidnieka" kritiku par mums. Ja cilvēki ap mums ievēro, ka mēs labi izturamies pret nelabvēli un pat svētījam viņu (t.i. vēlam viņam labu), cieņa pret mums tikai vairosies. Cilvēki sāks mūs uzskatīt par jaukiem un godīgiem. 
Un (kas ir vēl svarīgāk!) tas var palīdzēt līdzcilvēkiem caur mums ieraudzīt Kristus rakstura pievilcību. Mūsu atteikšanās atbildēt uzbrūkošā veidā var pat likt jautāt – kāpēc? 
Mēs varētu domāt, ka tas ir augsts standarts, ko mēģināt sasniegt, bet tas ir tas, ko Jēzus praktizēja visas savas dzīves garumā un aicina mūs sekot Viņa piemēram. 

Atgriežoties pie senā teiciena ('labā runāšana par aizgājējiem')... 
Pat, ja arī ļoti labi apzināmies, ka mūsu mirušie radinieki, draugi vai kaimiņi bija cilvēki ar dažādiem trūkumiem, tā vietā padomāsim par kaut ko tādu, kas mums viņos patika, vai arī par to, kas viņiem veicās labi. 
Un pāri tam visam – mums noteikti ir tik daudz par ko lūgt Dievam, pieminot visus mūsu aizgājējus. 

Lasīt tālāk

Padoms izaicinošiem dzīves brīžiem

(Lk 21:5-19) Kad daži runāja par templi, ka tas izrotāts dārgakmeņiem un bagātām dāvanām, viņš sacīja: “Nāks dienas, kad no tā, ko jūs tagad redzat, nepaliks akmens uz akmens, kas netiks nopostīts.” 
Un viņam jautāja: “Skolotāj, kad tas būs, un kāda būs zīme, ka tas sāksies?” Bet viņš sacīja: “Pielūkojiet, ka netiekat pievilti; jo daudzi nāks manā vārdā, sacīdami: es tas esmu, – un: laiks ir pienācis. Nesekojiet tiem! Bet, kad jūs dzirdēsiet par kariem un dumpjiem, nebīstieties! Jo tam tā papriekš jānotiek, bet tas vēl nebūs gals.” Tad viņš tiem sacīja: “Tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, būs lielas zemestrīces un vietu vietām bads un mēris, un no debesīm nāks baismīgas un lielas zīmes. Bet pirms visa tā viņi gūstīs jūs un vajās, nodos sinagogās un cietumos, vedīs ķēniņu un valdnieku priekšā mana vārda dēļ. Tas jums ļaus par mani liecināt. Tad nu apņemieties savās sirdīs iepriekš nedomāt par to, kā jūs aizstāvēsieties. Jo es jums došu vārdus un gudrību, kam neviens no jūsu pretiniekiem nespēs pretī stāties vai pretī runāt. Arī vecāki un brāļi, radinieki un draugi jūs nodos, un kādus no jūsu vidus nogalinās. Un visi jūs ienīdīs mana vārda dēļ. Bet ne mats no jūsu galvas nenokritīs. Ar savu izturību jūs iemantosiet dzīvību. 

Dievs NAV devis garu noteikumu sarakstu, kuri būtu jāpiemēro katrā konkrētā dzīves brīdi. Tā vietā Viņš sniedz vadlīnijas un principus, kas ļauj mums pieņemt lēmumus. Tas ir tāpēc, ka Viņš vēlas, lai mēs domātu paši... un tad brīvi izvēlētos konsultēties ar Viņu un/vai paklausīt Viņam. 
Tu patiesībā pat iedomāties nevari, ko Dievs tev ir gatavs piedāvāt, kamēr neesi sācis izmantot Viņa piedāvātos padomus. Ja vien tu uzdrošināsies pamēģināt, ar pārsteigumu atklāsi – kādas perspektīvas tas piedāvā. 

Līdz ar Dieva piedāvāto redzējumu/gudrību/padomu komplektā nāk stresa/baiļu menedžments. Mūs vairs nespēj iebiedēt ne apstākļi, ne apkārtējo cilvēku viedokļi. Mēs varam zaudēt darbu... vai tikt paaugstināti, un neviens no šiem variantiem mūs neizsitīs no sliedēm. Mēs varam nokļūt negaidītā problēmu bedrē vai pacelties veiksmes virsotnēs, bet būsim spējīgi tikt galā vienādi labi ar abām situācijām. Tas vienkārši tā būs tāpēc, ka Dieva gudrība sniegs mums līdzsvaru, vīziju un stabilitāti. 
Tu to nesaņem tikai tāpēc, ka esi kristietis. Nē, tu to saņem, jo lūdz Dievu. Viņa gudrība Tev sniedz sesto maņu/sajūtu, kas nepieciešama visdažādākajās dzīves situācijās. Tas dod spēku virzīties uz priekšu ar pārliecību (neskatoties uz daudz neatbildētiem dzīves jautājumiem). 

Vai tev šodien vajadzīga gudrība/redzējums/drošība? 
Tad pavadi laiku kopā ar To, kurš teica: "Jo es jums došu vārdus un gudrību, kam neviens no jūsu pretiniekiem nespēs pretī stāties vai pretī runāt." (Lk 21:15). 
Tas darbojas šādi: kad Tu padari Jēzu Kristu par savas dzīves Kungu, tad tev ir brīva pieeja patiesai gudrībai (jo kopā ar Dieva Dēlu nāk Dieva gudrība). Tas ir kā daļa no paketes. 

Lasīt tālāk

Ījabs paliek nelokāms

(Īj 19:23-27) Kaut tiktu pierakstīti mani vārdi, 
kaut tiktu tie grāmatā ierakstīti, 
ar dzelzs cirtni un svinu 
kaut tiktu uz mūžiem iekalti klintī! 
Es zinu, mans Glābējs dzīvs 
un galā nostāsies pāri pīšļiem, 
kad man nebūs vairs ādas šīs – 
tomēr miesā es skatīšu Dievu! 
Es viņu skatīšu pats, 
manas acis redzēs, ne citas! 

Ījaba grāmata (atrodama Bībelē, Vecajā Derībā) cenšas risināt vienkāršo un mūžīgo ciešanu/soda tēmu, stāstot stāstu par kāda cilvēka konfrontāciju ar milzīgu nelaimi. 
Un izaicinājumi, kuri stāstā ir jāpiedzīvo Ījabam, nāk arī no viņa draugiem. Visa cita starpā mēs varam lasīt, manuprāt, visbriesmīgāko publisko kaunināšanu, kādu vien var iedomāties. Ījabs ir labs cilvēks, kurš saskāries ar slimībām, traģēdiju un zaudējumiem, un neviens nezina, kāpēc. Bet tas neliedz citiem nākt klajā ar savām iemeslu versijām. Pat viņa tā saucamie trīs draugi, apgalvojot, ka ir ieradušies, lai piedāvātu mierinājumu, viņu atklāti apmelo. Tas ir tik negodīgi. 
Bet kāda ir Ījaba reakcija, kad cilvēki viņu atklāti apmelo un pazemo? 

Par spīti savām ļoti nopietnajām sāpēm un bailēm, Ījabs iedrošina sevi (un stāsta lasītājus), runājot par savām attiecībām ar Dievu. Savu draugu meliem viņš liek pretī patiesību. Viņš ir pārliecināts par savām attiecībām ar Dievu, jo tā vienkārši ir patiesība. 19.nodaļā mēs atrodam brīnišķīgu poēmu, kurā (par spīti "draugu" apvainojumiem) Ījabs paziņo: "Es zinu, mans Glābējs dzīvs..." (25.p.). 
Tieši tad, kad draugi domā, ka ir viņu atmaskojuši, Ījabs var droši un mierīgi teikt: "...miesā es skatīšu Dievu! Es viņu skatīšu pats, manas acis redzēs, ne citas!" (26.27.p). Ījabs paliek nelokāms, jo viņš uzticas ne cilvēkiem (kuri cenšas dot dažādus padomus), bet savam Dievam. 

Lasīt tālāk

Ja esmu kādu krāpis, es atmaksāšu

(Lk 19:1-10) Ienācis Jērikā, Jēzus devās cauri pilsētai. Un, redzi, tur bija kāds vīrs, vārdā Zakhajs, viņš bija virsmuitnieks un bagāts. Viņš pūlējās ieraudzīt Jēzu, kāds viņš ir, bet nevarēja ļaužu pūļa dēļ, jo augumā bija mazs. Paskrējis tālāk uz priekšu, tas uzkāpa sikomores kokā, lai viņu ieraudzītu, jo viņam vajadzēja tur iet garām. Kad Jēzus nonāca tajā vietā, paskatījies uz augšu, viņš sacīja tam: “Zakhaj, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāpaliek tavā namā.” Tas steigšus nokāpa un ar prieku viņu uzņēma. To ieraudzījuši, visi kurnēja, teikdami: “Pie grēcīga vīra viņš apmeties.” Bet Zakhajs piecēlies sacīja Kungam: “Redzi, Kungs, pusi no savas mantas esmu gatavs atdot nabagiem, un, ja esmu no kāda netaisnīgi kaut ko izspiedis, to atdošu četrkārtīgi.” Jēzus viņam sacīja: “Šodien šim namam pestīšana ir notikusi, jo arī šis ir Ābrahāma dēls. Jo Cilvēka Dēls ir nācis, lai meklētu un glābtu pazudušo.” 

Ja esi kādu apkrāpis, Dievs sagaida, ka Tu atlīdzināsi. Necenties paslaucīt problēmu zem paklāja un izlikties, ka viss ir kartībā. 
Caķejs bija cilvēks, kurš strādāja romiešu okupācijas varas labā, iekasējot nodokļus no savas tautas, ebrejiem. Bet viņš papildus noteiktajiem nodokļiem, mācēja īpaši labi iekasēt arī priekš sevis. Bībelē teikts, ka viņš bija bagāts (2.p). Netīri bagāts! 
Bet pēc tam, kad Caķejs bija pavadījis vakaru kopā ar Jēzu, viss radikāli mainījās. Kā mēs to zinām? Jo viņš pats to pateica: “Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.” (Lk 19:8). 

Bet dažreiz nav iespējams labot izdarīto. Ko tad, ja cilvēki, kuriem esi nodarījis pāri, ir miruši? Kā to lai atrisina? Lūdz un saņem piedošanu no Dieva. Dāvids raksta: 

Es atzinos savā grēkā 
un neslēpu savu vainu, 
es teicu: atzīšos Kungam savos noziegumos! 
Tad tu man piedevi mana grēka vainu. (Ps 32:5). 

Un, ja Tu joprojām jūties noraizējies par to, runā ar savu mācītāju vai kādu patiešām uzticamu draugu, kurš var uzklausīt un palīdzēt ar padomu. 
Princips jau patiesībā ir vienkāršs – Tev ir jābūt gatavam lūgt piedošanu un (kad tas ir iespējams) uzņemties izmaksas, lai lietas tiktu sakārtotas. Ja Tu to darīsi, Dievs Tevi svētīs, un Tu varēsi dzīvot ar tīru sirdsapziņu. 

Lasīt tālāk

Sagatavošanās un iespēja

(2.Tim 4:6-8, 16-18) Es jau tieku ziedots kā lejamais upuris, un manas aiziešanas laiks jau ir klāt. Krietno cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis un ticību saglabājis. Vēl tik man atlicis taisnības vainags, ko tajā dienā man piešķirs Kungs, taisnais Tiesnesis, un ne tikai man, arī visiem citiem, kam viņa atnākšana ir mīļa. 
Manā pirmajā aizstāvībā pie manis nebija neviena, bet visi mani pameta – lai viņiem tas netiek pieskaitīts! Man līdzās bija Kungs un apveltīja mani ar spēku, lai caur mani tiktu paveikts sludināšanas uzdevums un visas tautas dzirdētu vēsti un tiktu izrautas no lauvas mutes. Mani atbrīvos Kungs no jebkura ļauna darba un izglābs savai Valstībai, kas debesīs. Viņam slava uz mūžu mūžiem! Āmen! 

Filozofs Seneka Jaunākais (Seneca the Younger) ir teicis: "Veiksme ir tas, kas notiek, kad sagatavošanās satiekas ar iespēju." 
Lasot Bībelē par cilvēkiem, kuri bija iesaistīti lielos notikumos, mēs atklāsim, ka liela daļa viņu dzīves tika pavadīta, lai gatavotos šķietami īsam uzdevumam/piedzīvojumam. 
Egoisms (kurš darbojas katrā no mums) alkst pēc divām lietām – būt uzmanības centrā un lai tas (viss labais priekš manis!) nekad nebeidzas. Bet Dievam ir svarīga tikai viena lieta: Viņa Lielais Labais Plāns priekš Visiem. 

Tomēr tad, ja mēs varētu teikt kā apustulis Pāvils: "Es esmu pabeidzis skrējienu!", būtu skaidrs, ka neesam dzīvojuši bezjēdzīgi un veltīgi. Neatkarīgi no tā, vai nodarbojamies ar uzņēmējdarbību, mākslu, izglītību, politiku, medicīnu vai kalpošanu, šis princips ir nemainīgs – iespēja paveikt ko īpašu ir tiem, kas tam ir gatavi. Tāpēc arī Dievs izmanto cilvēkus, kuri ir gatavi sadarboties, sagatavoties un veltīt laiku, lai mācītos un augtu. Tas savukārt nozīmē, ka katrai mūsu dzīves pieredzei ir potenciāla vērtība. 

Kā praktisku piemēru šai atziņai varētu izmantot faktu, ka zināšanas lielākajā daļā jomu dubultojas aptuveni ik pēc pieciem gadiem. Tas nozīmē, ka, ja Tu nebūsi gatavs pieaugt un mācīties, Tavas prasmes novecos un nebūs atbilstošas dzīves izaicinājumiem. Padomā par tehnoloģijām, kas mums bija pieejamas pirms dažiem gadiem... un tad salīdzini ar to, kas mums ir tagad. Šī pastāvīgā mainība un attīstība pieprasa to, ka mums ir pastāvīgi jāpielāgojas un jābūt atvērtiem jaunai pieredzei un darbošanās veidiem (pretējā gadījumā mēs kļūsim neglābjami atpalikuši). 

Tomēr šī patiesība jau nav saistīta tikai ar gadžetiem un tehnikas attīstību. Dzīvē viss nepārtraukti mainās un attīstās. Tāpēc meklēsim jaunas iespējas attīstīties, pilnveidoties un mācīties. 
Bet vairāk par visu būsim gatavi tam, kā/kur Dievs mūs aicinās doties/piedalīties/kalpot. 

Lasīt tālāk

Kāpēc Dievs cīnās ar Tevi?

(1Moz 32:23-32) Tonakt viņš cēlās, ņēma abas savas sievas, abas kalpones un vienpadsmit dēlus un pārgāja Jabokas braslu. Viņš ņēma tos un pārveda pāri upei, pārveda pāri visu, kas viņam bija. Jēkabs bija palicis viens. Un ar viņu cīkstējās kāds vīrs, līdz svīda gaisma. Un tas redzēja, ka nevar viņu pievārēt, un sita viņam pa gurna locītavu, un Jēkaba gurna locītava izmežģījās, ar to cīkstoties. Un tas teica: “Atlaid mani, jo svīst jau gaisma!” Bet viņš teica: “Es tevi nelaidīšu, kamēr tu mani nesvētīsi!” Un tas viņam teica: “Kāds ir tavs vārds?” Un viņš teica: “Jēkabs!” Un tas teica: “Tevi vairs nesauks vārdā Jēkabs, bet gan Israēls, jo tu cīkstējies ar Dievu un cilvēkiem un uzvarēji!” Un Jēkabs jautāja: “Pasaki man savu vārdu!” Un tas teica: “Kāpēc tu prasi manu vārdu?” Un tas viņu tur svētīja. Un to vietu Jēkabs nosauca vārdā Penuēla – jo es redzēju Dievu vaigu vaigā un paliku dzīvs! Un, kad viņš gāja garām Penuēlai, pār viņu uzlēca saule, un viņš kliboja sava gurna dēļ. 

Kāpēc Dievs ļautu kādam cīnīties ar Viņu? Jo cīkstēšanās prasa ciešu kontaktu. 
Jēkabs bija pašpietiekams vīrs ar neatkarīgu attieksmi. Viņa dzīves moto varētu izteikt sekojoši: "Man nevajag nevienu, izņemot sevi." 

Cik ilgi Dievam vajadzētu ar šādiem cilvēkiem darboties/cīnīties? Kaut arī Dievs ir ĻOTI pacietīgs, mūsu dzīves garums nosaka to, ka tas var notikt tikai ierobežotu laiku. 
Stāstā par Jēkabu 'cīkstēšanās' norisinās "līdz rītausmai". 
Dievs zināja, ka, ja Jēkabs nesapratīs savu atkarību no Viņa, tad visa pārējā dzīve nenotiks veiksmīgi/pareizi. 

Šeit tad nu seko pamācība mums visiem. 
Nevilcinies – Tev var pietrūkt laika. Pirms zaudē savu integritāti, ģimeni vai nākotni, apstājies un padomā. Dievs zina lietas, ko Tu nezini. Viņš zina, kad Tavi ienaidnieki plāno sākt savu nākamo uzbrukumu; vai pat arī to, kad nāve ieradīsies pie Tevis. 
Kad Dievs cīnās ar Tevi (vai pareizāk sakot PAR Tevi), tas notiek tāpēc, lai Tu saprastu, ka, turpinot tāpat kā līdz šim, Tu iznieko savu dzīvi vai atstāj novārtā savu ģimeni. Vai arī tas ir ar nolūku mudināt Tevi saņemties un nepamest uzsākto darbu, vai arī palikt aktīvam Tavā draudzē. Varbūt Viņš Tevi mudina būt drosmīgākam un ļauties jauniem izaicinājumiem un mērķiem. Varbūt Dievs vienkārši vēlas Tev atklāt/parādīt, ka Tu patiesībā neesi Visuma centrs. 
Dievs cīnīsies ar/par Tevi, līdz Tu pārstāsi attaisnoties un sāksi skatīties acīs patiesībai. Viņš Tevi necenšas apmānīt rādot visu rožainās krāsās. Viņš vēlas, lai Tu saskati/saproti tā kā tas realitātē ir. 
Pats fakts, ka Dievs neatmet Tev ar roku, nozīmē, ka Viņam ir Labs Plāns attiecībā arī uz Tevi. 
Un vari man ticēt – tas, ko Viņš ir ieplānojis Tev, ir lielāks un labāks par visu, ko Tu jebkad spētu iztēloties vai iedomāties. 
Tāpēc Dievs cīnās ar Tevi. 

Lasīt tālāk

Lūgt, uzticēties un pateikties

(Lk 17:11-19) Ceļā uz Jeruzālemi viņš nonāca apvidū starp Samariju un Galileju. Viņam ieejot kādā ciemā, pretī nāca desmit spitālīgi vīri. Tie apstājās iztālēm un skaļā balsī sauca: “Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums!” Tos ieraudzījis, viņš tiem sacīja: “Ejiet un rādieties priesteriem.” Un notika, ka tie ceļā tapa šķīsti. Viens no tiem, redzēdams, ka ir izārstēts, griezās atpakaļ, skaļā balsī slavēdams Dievu. Un, Jēzum pateikdamies, tas krita uz sava vaiga pie viņa kājām; tas bija samarietis. Jēzus vērsās pie tā un sacīja: “Vai tad visi desmit nekļuva šķīsti no spitālības? Kur ir tie deviņi? Vai tad cits neviens neatradās, kas grieztos atpakaļ un pagodinātu Dievu, kā vien šis cittautietis?” Viņš tam sacīja: “Celies un ej! Tava ticība tevi ir izglābusi.” 

Šis Bībeles fragments mūs aicina padomāt par vismaz trīs tēmām: 

1. Dažreiz risinājums no Dieva tiek dots ātri; citreiz viss notiek lēnām, soli pa solim. Bībeles fragmentā ir teikts: "tie ceļā tapa šķīsti" (14.p). Tu nevari zināt, kurš solis dos atbildi, tāpēc ir jāturpina staigāt ticībā. 
   Mozus likumi (Tora) noteica, ka, pirms spitālīgais var atgriezties sabiedrībā, priesterim viņš ir jāpaziņo par 'tīru'. Padomā par to: Jēzus redzēja pārmaiņas šajos cilvēkos, pirms tās notika; tas ir tāpēc, ka Viņam ir spēks to īstenot! 
2. Nepadodies, ja cilvēki ap Tevi ir neatbalstoši un noraidoši. Šie sabiedrības atstumtie nezināja kā Jēzus izturēsies pret viņiem, tāpēc arī rīkojās atbilstoši: "apstājās iztālēm un skaļā balsī sauca" (12-13.p). Tomēr labā ziņa ir tā, ka, ja Tu tuvosies Dievam, Viņš Tevi neatraidīs. Vai Tu piedzīvo brīžus, kad citi no Tevis izvairās vai ir pat sarāvuši visas attiecības? Jēzus to nekad nedarīs. 
3. Vienmēr atcerieties pateikties un slavēt Dievu. Tikai viens no desmit spitālīgajiem izturēja pateicības pārbaudi. Ko Tu būtu darījis? Kad sapratīsi, cik daudz mūsu pateicība nozīmē Tam Kungam, Tu nekad neaizmirsīsi ik dienas Viņam pateikties, slavēt un pielūgt. 

Lasīt tālāk

'gaidi... tas... nāks...'

(Hab 1:1-4, 2:1-4) Vēstījums, ko redzēja pravietis Habakuks. 
Cik ilgi, Kungs, man palīgā saukt, 
ka tu nedzirdi?! 
Es kliedzu tev: varmācība! – 
bet tu neglāb! 
Kādēļ tu liec man skatīt nekrietnību 
un nolūkoties mokās? 
Posts un varasdarbi ir manā priekšā, 
un rodas tik strīdi un ķildas! 
Tādēļ bauslībai spēka nav 
un taisnu tiesu nemūžam neatrast, 
jo ļaundaris pārmāc taisno –
taisnība sagrozīta!
[...]
Es nostāšos sargtornī,
uzkāpšu tornī un raudzīšos,
lai redzētu, ko viņš man teiks,
vai atbildēs manai žēlabai.
Kungs atbildēja un teica:
“Raksti šo redzējumu, iegreb plāksnēs,
lai ikviens, kas to izlasa, bēg!
Jo šis redzējums jau steidz piepildīties,
ja tas kavēsies – gaidi,
tas nāktin nāks un neizpaliks!
Redzi, gan sapūties, kurš sirdī nav taisns,
bet taisnais no ticības dzīvos!” 

Pirms sākt žēloties, ka Dievs neatbild mūsu lūgšanām, atcerēsimies vienu lietu – nav pareizi uzskatīt, ka lūgums nav atbildēts, ja atbilde mums nepatīk. 
Dažreiz Dievs saka: "Pagaidi!"
Nevienam īsti nepatīk gaidīt, tāpēc mēs bieži turpināt cerēt, ka Viņš mainīs Savas domas. Patiesība ir tā, ka Dievs nemainīs savas domas, lai mums izpatiktu. Tāpēc mums ir divas iespējas: (1) turpināt sūdzēties, vai (2) sākt ar Viņu sadarboties.
Kad pravietis Habakuks meklēja atbildi uz savām lūgšanām (lai dotu tālāk norādījumus Izraēla tautai), Dievs viņam lika gaidīt.
“Raksti šo redzējumu, iegreb plāksnēs, lai ikviens, kas to izlasa, bēg! [...], ja tas kavēsies – gaidi, tas nāktin nāks un neizpaliks!” (Hab 2:2-3).
Dievs darbojas saskaņā ar Savu plānu un grafiku, un nav nozīmes Viņu steidzināt. Savukārt, ja mēģināsim Viņam aizsteigties priekšā, noteikti nonāksim nepatikšanās. 

Tomēr, neatkarīgi no tā, vai Dievs saka: "Jā", "Nē" vai "Pagaidi", mēs varam būt droši pārliecināti, ka Viņš mūs mīl un dara visu mūsu interesēs. Dievs uzklausa un atbild visas lūgšanas. Varbūt tas, kas Tev visvairāk nepieciešams, ir drosme pieņemt Viņa doto atbildi un būt ar to mierā.

Lasīt tālāk

Dzīve ir īsa...

(Ps 146) Slavējiet Kungu! 
Slavē, mana dvēsele, Kungu! 
Es slavēšu Kungu, kamēr es dzīvs, 
es dziedāšu slavu savam Dievam, kamēr vien būšu! 
Nepaļaujieties uz augstmaņiem, uz cilvēku dēliem –
pie viņiem nav glābiņa. 
Pamet tos gars, tie atgriežas pīšļos, 
tai pašā dienā to nolūki zūd! 
Svētīts, kam palīdz Jēkaba Dievs, 
kura cerība – Kungs, viņa Dievs, 
kas radījis debesis un zemi, 
un jūru, un visu, kas tajās. 
Viņš uztur patiesību uz mūžiem,
iztiesā apspiestos, dod maizi izsalkušajiem.
Kungs atbrīvo gūstekņus,
Kungs atdara acis aklajiem,
Kungs pieceļ nomāktos,
Kungs mīl taisnos,
Kungs pasargā svešinieku,
bāreni un atraitni pieceļ kājās,
bet ļaundara ceļu ritenī sagriež!
Kungs būs ķēniņš uz mūžiem –
tavs Dievs, Ciāna, uz audžu audzēm.
Slavējiet Kungu! 

Es nezinu, cik garš būs mans mūžs. Dzīve ir īsa, un jo vecāks palieku, jo skaidrāks man tas kļūst. Fakts ir tas, ka neviens no mums to nezina. Dzīve ir īsa... tāpēc es domāju, ka vajadzētu nodzīvot katru dienu, paturot šo patiesību prātā. 

Es slavēšu Kungu, kamēr es dzīvs, es dziedāšu slavu savam Dievam, kamēr vien būšu! (2.p).

Psalma autora vēlme/ilgas ir slavēt Dievu visas dzīves garumā – kamēr viņam vēl ir elpa. 'Es slavēšu... es dziedāšu'. Tā ir apņēmīga lūgšana. Tas ir izteikts tagadnes laika izteiksmē — es to darīšu tagad.
Neatkarīgi no tā, kas ir piedzīvots - es slavēšu.
Neatkarīgi no tā, kas vēl notiks, es dziedāšu Dievam… 

Un Dievs ir šīs slavas cienīgs. Apustuļa Pāvila 1.vēstulē Timotejam 16.pantā varam izlasīt īsu un kodolīgu argumentu:

Vienīgais, kam ir nemirstība, kas mīt nesasniedzamā gaismā. Viņu neviens cilvēks nav redzējis, nedz spēj pat uzlūkot, viņam vienīgajam mūžīgs gods un vara! Āmen! 

Šis Visvarenais, Mūžīgais Dievs mani (arī Tevi!) ir mīlējis tik ļoti, ka izdarīja/dara visu iespējamo, lai mēs varētu būt kopā ar Viņu visā mūžībā.
Es nezinu, kas ar mani notiks rīt — es pat nezinu vai rītdienu piedzīvošu. Tāpēc vēlos, lai mana dzīve jau šodien būtu pateicības un slavas piepildīta. 
Jo dzīve ir īsa... Un mana dzīve pieder Dievam. Kā ir ar Tevi? 

Lasīt tālāk

Lūgšana var mainīt Tavu dzīvi

(1Tim 2:1–7) Visupirms es mudinu tevi izteikt lūgumus Dievam, pielūgt, aizlūgt un pateikties Dievam un to darīt par visiem cilvēkiem, par ķēniņiem un visiem, kas augstos amatos, lai mēs mierīgi un klusi dzīvotu dievbijīgi un krietni. Tas ir labi un atzīstami mūsu glābēja Dieva priekšā, kas grib, lai visi cilvēki tiktu glābti un nāktu pie patiesības atzīšanas. Jo ir viens vienīgs Dievs un viens vidutājs starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus, kas sevi ir nodevis par izpirkumu visu labā – tā kļūdams par pestīšanas liecību, laikam pienākot. Tādēļ esmu nolikts par sludinātāju un apustuli – es runāju patiesību, es nemeloju –, par skolotāju pagāniem ticībā un patiesībā.

Lūgšana ir cilvēka vēršanās pie Dieva. Tā ir saziņa ar Dievu. Šāda sazināšanās var notikt runājot vai arī klusējot. To var izteikt pat dziesmā. Bībelē ir vesela šāda lūgšanu grāmata – Psalmu grāmata (psalmi ir oriģināli bija lūgšanas mūzikas pavadījumā). 
Lūgšana ir saikne ar Dievu. Neatkarīgi no tā, vai tā ir grēksūdze, Dieva slavēšana, Viņa gribas izzināšana, aizlūgšana par drauga vai lūgšana par savām vajadzībām, jūsu lūgšanai ir jābūt vērstai uz Dievu, nevis uz sevi. 
Sirsnīga lūgšana nāk no sirds, kas ilgojas, lai Dievs atklātu to, ko Viņš vēlas mums atklāt. Tāpēc ir jāatvēl pietiekami daudz laika, lai klausītos un uzmanīgi gaidītu mūsu debesu Tēva priekšā. 

Lūgšanām ir jābūt mūsu pirmajai prioritātei. 
Apustulis Pāvils dod norādījumus jaunajam Timotejam: "Visupirms es mudinu tevi izteikt lūgumus Dievam, pielūgt, aizlūgt un pateikties Dievam..." (1. pants). 
Ievēro vārdu 'vispirms'! 
Pirms kāpt ārā no gultas, pirms iet dušā, pirms dodaties uz darbu un pirms pirmās tikšanās, lūdzies, lūdzies, lūdzies! 

Pirms apmēram 2000 gadiem katru pēcpusdienu plkst.15:00 apustuļi Pēteris un Jānis devās uz templi lūgties. Dienas vidū viņi pārtrauca savu darba grafiku, svarīgu tikšanos vai atpūtu, lai pulcētos vienam mērķim – lūgšanai (skat. Apd 3:1). 
Tāpēc, kad Tava diena rit savā tempā un virzienā, pārtrauc to ar lūgšanu. Kad Tava dzīve virzās uz krīzi, apzināti pārtrauc uz brīdi drudžaino darbošanos, lai lūgtos. Padari lūgšanu par savu pirmo prioritāti visās lietās un vienmēr. 
Ja lūgšana būs Tavas dzīves 'vispirms' ieradums, tad atklāsies pavisam citas iespējas, perspektīvas un svētības.

Lasīt tālāk

"...pret tevi es esmu grēkojis,"

(Ps 51:3–12) Apžēlo mani, Dievs, savā žēlastībā, 
savā žēlsirdībā dzēs manus pārkāpumus!
Mazgā mani tīru no vainas,
no mana grēka šķīstī mani –
jo savus pārkāpumus es zinu
un mans grēks vienmēr man priekšā!
Pret tevi, tik pret tevi es esmu grēkojis,
kas ļauns tavās acīs, to esmu darījis –
tāpēc tu taisnīgs, kad apsūdzi mani,
un šķīsts, kad spried man tiesu!
Redzi, ar vainu es esmu piedzimis,
grēcīgs, kopš māte mani ieņēma.
Redzi, tu gribi, lai manī ir patiesība,
tad dziļi sirdī man gudrību māci!
Manus grēkus izberz ar īzapu, ka topu šķīsts,
mazgā mani, lai es baltāks par sniegu!
Liec man dzirdēt gaviles un prieku,
lai līksmo kauli, ko tu sadragāji!
Novērsies no maniem grēkiem,
dzēs visas manas vainas!
Šķīstu sirdi radi man, Dievs,
un stingru garu atjauno manī! 

Šodienas sabiedrībā ideja par grēku ir diezgan vecmodīga un abstrakta. Dažreiz lielākā daļa cilvēku izvairās domāt par to visu. Pat tad, kad par to domājam, mēs varam pieņemt, ka ne viss, ko darām, ir grēks... nu tikai kādas ekstrēmi sliktas darbības. 

Kā tad ir patiesībā? 
Tas, ko var definēt kā grēku, ir viss, kam ļaujam negatīvi ietekmēt mūsu attiecības ar Dievu, ar citiem un ar sevi pašu. Grēks ir jebkas, kas traucē tam, ko Dievs brīnišķīgu priekš mums katra ir novēlējis. Neatkarīgi no tā, vai tas ir kaut kas, ko mēs domājam, ko mēs darām, vai kaut kas tāds, ko mēs nedarām, GRĒKS ir viss, kas bloķē attiecības starp mums un Svēto Garu. 
Kā teikts 51.psalma 6.pantā, visi mūsu grēki ir pret Dievu. Grēks kļūst par problēmu nevis tāpēc, ka Dievam ir noteikumu saraksts un Viņš izmisīgi vēlas mūs sodīt (tāds Viņš nav!), bet gan tāpēc, ka GRĒKS traucē mūsu saikni ar Viņu. Viņš mūs mīl un vairāk par visu vēlas ar mums attiecības. 
Vai tās nav labas ziņas? 
Ja viss negatīvais, ko mēs domājam, darām/nedaram, ir pretrunā Dieva Labajam Plānam, tad vienīgi Viņš ir tas, kurš var atrisināt šo problēmu (piedodot mums!). 
Izlasi sekojošos 1.vēstules Timotejam 1.nodaļas (7.–14.) pantus:

Es pateicos mūsu Kungam Jēzum Kristum, kas devis man spēku un uzticējis man kalpošanu, atzinis mani par uzticamu, lai gan agrāk biju zaimotājs, vajātājs un augstprātības pilns, bet viņš apžēlojās par mani, jo es savas nezināšanas dēļ biju rīkojies neticībā. Mūsu Kunga žēlastība ir pārmēru vairojusies, dodot ticību un mīlestību Kristū Jēzū. Uzticami un pilnīgi atzīstami ir vārdi, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē glābt grēciniekus, no kuriem pirmais esmu es. Bet apžēlots es esmu tādēļ, lai manī pirmajā Kristus Jēzus parādītu pacietību par paraugu tiem, kas ticēs uz viņu, lai iegūtu mūžīgo dzīvību. Gods un slava lai ir mūžības Ķēniņam, neiznīcīgajam, neredzamajam vienīgajam Dievam uz mūžu mūžiem! Āmen! 

Šie vārdi lieliski parāda, cik gatavs Dievs ir atjaunot attiecības ar mums un cik noteikti Viņš to izdarīs. Brīdī, kad mēs vēršamies pie Viņa un sakām, ka uzticamies Viņam, visa mūsu netaisnība ir atņemta un visi mūsu grēki ir piedoti. Neatkarīgi no tā, kāds 'grēks' ir mūsu dzīvē, Dievs ir gatavs ar to tikt galā un tad dot mums Savu Svēto Garu, lai palīdzētu mums dienu no dienas kļūt līdzīgākiem mūsu Pestītājam Jēzum Kristum.
Pateicība un gods lai ir Dievam Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam!
Amen!

Lasīt tālāk

Meditācija par Dieva Vārdu

(Ps 1) Svētīts, 
kas ļaundaru padomā nestaigā,
uz grēcinieku ceļa nestāj
un paļātāju pulkā nesēž,
kam par Kunga bauslību prieks,
kas dudina viņa bauslību dienu un nakti!
Tas aug kā koks,
stādīts pie ūdeņu straumēm, –
augļus tas laikā nes, lapas tam nenovīst,
ko tas dara, viss izdodas.
Bet ļaundariem tā nav –
tos kā pelavas putina vējš.
Tādēļ ļaundari nepastāv tiesā,
nedz grēcinieki taisno draudzē,
jo taisno ceļu Kungs zina,
bet ļaundaru ceļš ir pazušana! 

Vai Tu lasi Bībeli? 
Ja jā, tad kāds Bībeles lasītājs Tu esi? 
Vai Tev ir tendence lasīt steigā, tad ja ir dažas brīvas minūtes, izlasot attiecīgo fragmentu/nodaļu pēc iespējas ātrāk? 
Vai arī Tu esi no tiem, kas dod priekšroku veltīt pietiekami daudz laika un pārdomāt to, ko izlasīji? 

Lielākā daļa no mums, iespējams, varētu tikt ierindota kaut kur starp šīm divām pieejām (vai arī lasīšanas veids tiek mainīts atkarībā no garastāvokļa). 
Starp citu, dažreiz ir lietderīgi izlasīt samērā lielu Bībeles fragmentu un gūt priekšstatu par notiekošo. Taču nebūtu pareizi par zemu novērtēt Dieva Vārda pārdomāšanas nozīmi. 

Reizēm tiek pausts uzskats, ka meditācija ir kaut kas nekristīgs vai pārdabisks, kaut kas grūts un noslēpumains, ko dara tikai dažu austrumu reliģiju sekotāji un 'garīgie' cilvēki. Bet patiesībā meditēt tikai nozīmē dziļi un nepārtraukti domāt par kādu Svēto Rakstu vietu, ļaut tai iesakņoties un tad lūgt Dievam atklāt nozīmi šajos vārdos. 
Reizēm var sastapt cilvēkus, kuri, šķiet, ir iegaumējuši gandrīz visu Bībeli no galvas, taču jautājums nav par to, cik daudz Rakstu fragmentus mēs iegaumējam, bet gan par to, kas ar mums notiek šajā procesā. Dieva Vārda pārdomāšana palīdz saprast, ko Viņš mums saka un kāpēc mums vajadzētu mainīt savu uzvedību, lai kļūtu līdzīgāki Kristum. Tas paplašina mūsu domāšanu un palīdz mums izveidot saiknes, kuras mēs, iespējams, iepriekš neesam pamanījuši. 
Psalma autors raksta par tiem, "kam par Kunga bauslību prieks, kas dudina viņa bauslību dienu un nakti! Tas aug kā koks, stādīts pie ūdeņu straumēm, – augļus tas laikā nes, lapas tam nenovīst, ko tas dara, viss izdodas." (2-3p). 
Meditācija par Dieva Vārdu ir spēcīgs instruments, ko varam izmantot, lai tuvotos Dievam un iemācīties atpazīt Viņa gribu un Viņa balsi. 

Kāpēc nepamēģināt? Izlasi vienu vai divus Bībeles pantus. Padomā par šiem pantiem visas dienas garumā. Pēc tam šeit pat komentāros pieraksti visas jaunās idejas vai visu, ko jūti, ka Dievs caur Savu Vārdu Tev saka. 

Lasīt tālāk

Kāda jēga kalpot Dievam?

(Sīr 10:12-18) Augstprātības pamatā ir novēršanās no Kunga. 
No viņa, kas veidojis cilvēku, novēršas sirds,
jo grēks ir augstprātības pamatā
un riebīgums šļācas no augstprātīgā.
Tādēļ ar nelaimēm tos brīnumaini skāra Kungs
un vispēdīgi iznīcināja.
Varenos Kungs gāza no troņa
un iecēla lēnprātīgos;
ar saknēm Kungs izplēsa tautas
un vietā stādīja pazemīgos.
Valstis Kungs apvērsa
un sagrāva līdz pamatiem,
no zemes izcēla un satrieca,
ne piemiņas neatstājot virs zemes.
Nedz augstprātība radīta cilvēkiem, nedz niknas dusmas no sievietes dzimušajiem. 

Droši vien arī Tu (un ne reizi vien) esi sastapies ar jautājumu: ”Kāds labums no kalpošanas Dievam?” 
Šādu ideju bieži izsaka neticīgie un Dieva noliedzēji. Tomēr dažreiz pat kristieši, it īpaši, ja ir grūti laiki un mūsu ticība tiek smagi pārbaudīta, nonāk pie šādām pārdomām. 

Varbūt kā pārdomu argumentu varētu izmantot šodienas lasījumu no Sīraha gudrības grāmatas – tātad nekalpot Dievam ir augstprātīgi... un Viņš to tā neatstās.
Neticīgie saņems sodu!

Ļoti bieži cilvēki tieši tā arī uztver dažādās baznīcu un mācītāju pamācības.
Baidies! Esi paklausīgs! Ja nē, tad Tevi sodīs!

Psalma autors piedāvā mazliet savādāku skatījumu: 

(Ps 112:1-9) Slavējiet Kungu! 
Svētīts vīrs, kas bīstas Kunga,
kam tīk viņa baušļi,
varena uz zemes būs viņa sēkla,
svētīta būs sirdsskaidro paaudze,
labumi un bagātība būs viņa namā,
viņa taisnība ilgs vienmēr!
Tumsā atspīdēja gaisma sirdsskaidrajiem –
žēlīga, žēlsirdīga un taisnīga!
Labi vīram, kas devīgi aizdod,
kas savas lietas taisnīgi kārto!
Jo nemūžam to nekur nepadzīs,
par piemiņu mūžam viņš taisns!
No ļaunām runām viņam nebūs jābīstas,
krietnu sirdi viņš pie Kunga būs drošs!
Stingrs tam prāts, viņš nebīsies,
kad redzēs savus naidniekus!
Viņš kaisa, viņš nabagiem dod,
viņa taisnība ilgs mūžam,
viņa stiprums celts godā! 

Interesanti, ka šeit tiek uzskaitīti ieguvumi no kalpošanas Dievam – laime; bērni, ar kuriem var lepoties; panākumi; ietekme un cieņa. Īpaši ievēro vārdus: "No ļaunām runām viņam nebūs jābīstas,... viņš pie Kunga būs drošs!" 
Visas šīs svētības ir daļa no Tavas “priekšrocību paketes”. 

Lasīt tālāk

Izvēlies pateicību

(Ps 103:1–8) Teic, mana dvēsele, Kungu, 
viss, kas manī, – viņa svēto vārdu!
Teic, mana dvēsele, Kungu
un neaizmirsti balvas, ko viņš tev devis –
viņš, kurš piedod visas tavas vainas,
kurš dziedē visas tavas kaites,
kurš tev dzīvību izglābj no bedres,
kronē tevi ar žēlastību un žēlsirdību,
kurš tavu mūžu pilda ar labu,
ka tu kā ērglis atkal jauns!
Taisnību dara Kungs
un taisnu tiesu visiem apspiestajiem.
Viņš vēstīja Mozum savus ceļus
un savus darbus Israēla bērniem.
Līdzcietīgs un žēlīgs ir Kungs,
gauss dusmās, bet dāsns žēlastībā. 

Droši vien ir dzirdēts stāsts par kādu jaunu cilvēku, kurš sēdēja uz soliņa parkā tik nomākts un noskumis, ka policists sāka viņu iztaujāt.

"Vai kaut kas noticis?"
"Jā," jaunais cilvēks atbildēja. "Pirms dažiem mēnešiem mans vectēvs nomira un atstāja man mantojumā $50.000 un lauku māju."
"Tas neizklausās tā, ka būtu jābūt sarūgtinātam!" policists centās iebilst.
"Jā, bet Tu neesi dzirdējis visu stāstu. Pagājušajā mēnesī nomira mans onkulis un man atstāja $100.000..."
Policists nesaprašanā grozīja galvu: "Es tomēr nesaprotu. Kāpēc tu esi tik nelaimīgs?"
Jaunais cilvēks smagi nopūtās: "Šis mēnesis jau tuvojas beigām, bet neviens man neko nav atstājis."

Ja nopietni, diemžēl ir cilvēki, kuri ir nelaimīgi, noskumuši un pat bezcerīgi neatkarīgi no tā, kas viņiem bija/ir. 
Psalma autors mūs pamāca, kā pārvarēt šādu nepamatotas nomāktības attieksmi. Un tas ir būt pateicīgiem –

Teic, mana dvēsele, Kungu un neaizmirsti balvas, ko viņš tev devis (2.p) 

Nopietnas pārdomas un pateicība iet roku rokā.  Manā bērnībā kādā senā dziesmā mēs dziedājām: "Skaiti svētības, ko esi saņēmis. Un Tu būsi pārsteigts, ko Dievs darījis..." Atcerēšanās ir svarīga pielūgsmes daļa. 

Dieva Vārds mudina darīt trīs lietas (skat.103.psalmu): 

• padomāt par to, ko Dievs mums ir devis – Viņa piedošana, dziedināšana, aizsardzība, pestīšana, mīlestība un līdzjūtība (skat. 1.-5.p.);
• padomāt par to, ko Dievs mums nav devis – sods, ko esam pelnījuši par mūsu grēkiem (skat.8.-12.p.);
• padomāt par to, ko Dievs mums vēl dos. "Bet Kunga žēlastība no mūžības līdz mūžībai ir pār tiem, kas viņa bīstas..." (17.p.).

Dievs pieņem Tevi tādu, kāds Tu esi (situācijā kādā Tu esi) tad, ja Tu paļaujies/uzticies Kristum, nevis saviem nopelniem. 
Tāpēc katru rītu paskaties spogulī un saki: "Teic, mana dvēsele, Kungu un neaizmirsti balvas, ko viņš tev devis..." 

Lasīt tālāk

Satiki pravieti? Pārbaudi to!

(Jer 23:23–29) Vai es neesmu tuvs Dievs?” 
saka Kungs,
“taču ne tāls Dievs!
Vai vīrs paslēpsies slēptuvē,
ka es neredzēšu? –
saka Kungs,
vai ne es
piepildu debesis un zemi? –
saka Kungs.
Es dzirdēju,
ko teica tie pravieši,
kas manā vārdā
pravieto melus:
nosapņoju, nosapņoju!
Cik ilgi vēl
mans vārds būs
to praviešu sirdī,
kuri pravieto melus?
Un pie tiem praviešiem,
kuri – savas sirds viltu?
Tie grib, lai ir aizmirsts
mans vārds manā tautā –
ar saviem sapņiem,
ko tie stāsta viens otram!
Tāpat viņu tēvi
aizmirsa manu vārdu Baala dēļ!
Pravietis, kam ir sapnis,
stāsta sapni,
un, kam ir mans vārds,
tas patiesi runā manu vārdu!
Kas salmiem kopīgs ar kviešiem?! –
saka Kungs.
Vai mans vārds nav kā uguns,
saka Kungs,
un kā āmurs, kas sadragā klinti? 

(Lk 12:49–56) "...Uguni es esmu nācis mest uz zemi, un kā es vēlos, ka tā jau degtu! Bet ir kristība, kurā man jātop kristītam, un cik es esmu sasaistīts, kamēr tā piepildīsies. Jums šķiet, ka esmu ieradies nest mieru uz zemes? Nebūt ne, es jums saku, bet gan šķelšanos! No šā laika pieci vienā namā sašķelsies: trīs pret diviem un divi pret trim. Tēvs stāsies pret dēlu un dēls pret tēvu, māte pret meitu un meita pret māti, vīramāte pret vedeklu un vedekla pret vīramāti.” 
Un viņš sacīja ļaužu pūlim: “Kad jūs rietumos redzat paceļamies mākoni, jūs tūlīt sakāt: lietus tuvojas, – un tā notiek. Kad pūš dienvidvējš, jūs sakāt: būs karstums, – un tā notiek. Liekuļi! Zemes un debess izskatu jūs protat pazīt, bet kādēļ jūs nepazīstat šo laiku? 

Pravieša Jeremijas grāmatas 23.nodaļā mēs lasām par to, cik Dievs ir dusmīgs par viltus praviešiem. Jeruzalemē bija pravieši (pravietis – Dieva gribas iztulkotājs un sludinātājs), kuriem Dievs pārmet, ka viņi "manā vārdā pravieto melus" (25.pants). 

Ar to jau netiek teikts, ka runāja vai mācīja kaut ko ļaunu, sagandējošu. Viņi izteica padomus un idejas, kuras paši bija izdomājuši, par kurām gribēja, lai tās būtu patiesas. Lūk arī problēma – viņi nevis sludināja no Dieva nākušu patiesību, bet savas domas, savus sapņus pasniedza kā no Dieva. 
Bet Dieva skatījumā šādas "labas idejas" ir līdzīgas meliem. Tāpēc tad, ja cilvēki pretendē uz Dieva Vārda sludinātāju (praviešu!) statusu mūsu dzīvēs; ja viņi izmanto pravietojumus, citē Bībeles fragmentus un gudrus izteicienus (un pamācīšana var notikt grāmatās, semināros, interneta vietnēs un pat baznīcā), tad mums ir jāpārbauda tas, ko mēs dzirdam, lai pārliecinātos, vai tas patiesi atbilst Dieva Vārdam. Tas nenozīmē, ka ir jākļūst skeptiskiem pret visu, ko dzirdam un lasām, bet tas nozīmē to, ka mums ir pietiekami labi jāzina Bībele, lai varētu atšķirt, kad cilvēki runā to, kas ir Dieva patiesība, un kad viņi vienkārši runā to, ko viņi ir iedomājušies vai tikai vēlas, lai tas būt patiesi. Kad cilvēki dod gudrus padomus un pamācības, mums ir jājautā: “Vai tas ir no Dieva?”, nevis vienkārši jānotic katram viņu teiktajam vārdam.

Jau pravieša Jeremijas grāmatā lasām kā Dievs salīdzina Savu Vārdu ar uguni, kas var attīrīt. Jēzus Kristus par to runāja vēl tiešāk un skaidrāk: 

Uguni es esmu nācis mest uz zemi, un kā es vēlos, ka tā jau degtu! (Lk12:49) 

Reizēm mums no šādiem izteicieniem ir bail, jo mēs tos tiecamies saprast pārāk burtiski. Kristus nevēlas nevienu dedzināt! 
Jēzus vārdi par nemiera nešanu norāda uz to, ka īstās patiesības noskaidrošana ne vienmēr ir viegls process. Tas aicina saprast, ka nevajadzētu klausīties, lasīt un pieņemt tikai lietas, kas liek mums justies labāk. Mums ir jāuzticas Dieva Vārdam un jāļauj tam runāt, pamācīt un darboties mūsu dzīvēs.

Tāpēc nākamreiz, kad kāds Tev kaut ko cenšas ieteikt, sakot, ka tas ir no Dieva, velti laiku, lai par to lūgtos, kā arī pārbaudītu - vai tas atbilst Bībelē rakstītajam.

Lasīt tālāk

Ticības 'varoņu' saraksts

(Ebr 11:1–3, 8–16) Ticība ir cerības pamatā, tā pārliecina par neredzamām lietām. Ticībā mūsu priekšgājēji ir saņēmuši Dieva atzinību. Ticībā mēs saprotam, ka visa pasaule ir veidota ar Dieva vārdu, tā ka no neredzamā ir cēlies redzamais. [...]
Ticībā Ābrahāms paklausīja Dieva aicinājumam un devās uz vietu, kas viņam bija jāiemanto; viņš gāja, pat nezinādams, kurp dodas. Ticībā viņš mitinājās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem – Īzaku un Jēkabu; viņš gaidīja pilsētu, kurai ir drošs pamats, kuras meistars un veidotājs ir Dievs. Ticībā arī neauglīgā Sāra savā ievērojamā vecumā saņēma spēku, lai varētu kļūt māte, jo viņa uzticējās tam, kas viņai bija devis solījumu. Tā no viena cilvēka, gandrīz jau miruša, ir dzimuši tik daudzi kā debesu zvaigznes un tik neskaitāmi kā smiltis jūras malā. Tie visi dzīvoja ticībā līdz pat savai nāvei. Viņi nesaņēma apsolīto, bet tikai iztālēm to skatīja un sveica. Tie apliecināja, ka viņi virs zemes ir vienīgi svešinieki un viesi. To apgalvodami, viņi rādīja, ka meklē citu tēviju. Ja vien tie būtu domājuši par to tēviju, no kuras izgājuši, tiem būtu bijis tik daudz laika, lai varētu turp atgriezties. Bet tie ilgojās pēc labākas – pēc debesu tēvijas. Tādēļ arī Dievs nav kaunējies saukt sevi par viņu Dievu; viņš pats taču bija sagatavojis tiem pilsētu. 

Mēs nevaram izvēlēties mūsu ierašanās brīdi šeit uz zemes (kaut kādā mērā tur ir iesaistīti mūsu vecāki), bet mums ir iespēja izdarīt diezgan daudz izvēles savā šīs zemas dzīves laikā. 
Līdzīgi ir ar ticību (par kuru tiek runāts Bībelē), kas ir Svētā Gara radītas attiecības ar Dievu. Nav mūsu cilvēcīgos spēkos pašiem atrast/satikt Dievu. Ticība ir attiecības, kurās Dieva apsolījums par nelokāmu mīlestību un žēlsirdību Jēzū 'pār-rada' (no vārda 'radīšana') mūs dzīvei drosmīgā paļāvībā uz Dievu un priecīgai, dāsnai kalpošanai ikvienam, ko mēs pazīstam un satiekam ikdienas dzīvē. Bet mēs varam no tā visa arī atteikties...

Vēstulē Ebrejiem 11.nodaļā mēs atrodam garu to personu sarakstu, kuri piedzīvoja ticības brīnumu savās dzīvēs. Katrs cilvēks, kurš tiek nosaukts šajā sarakstā, piedzīvoja Dievu savās dzīvēs. Kaut arī viņi ir jau sen miruši, viņu piedzīvotais iedvesmo cilvēkus arī šodien. 
Vai arī mums būtu iespējams ko tādu piedzīvot? 
Dažreiz mēs varam domāt, ka esam pieļāvuši pārāk daudz kļūdu, pārāk daudz šaubījušies par Dievu vai neesam 'ticējuši' Viņam tik īpaši kā tie cilvēki, kas uzskaitīti vēstules Ebrejiem 11.nodaļā. 

Bet, ja paskatās uzmanīgi, cilvēki, kas ir iekļauti šajā sarakstā, nebūt nebija ideāli. Ābrahāms daudzkārt tiek nosaukts kā īpašs "Dieva draugs", tomēr meloja, lai glābtu sevi, un pat apdraudēja savas sievas dzīvības un veselības drošību. Kad Dievs Sārai apsolīja, ka viņa dzemdēs bērnu deviņdesmit gadu vecumā, viņa smējās un neticēja Viņam.
Lasot tālāk 11.nodaļu, situācija īpaši nemainās. Mozus apšaubīja Dieva aicinājumu savā dzīvē un centās atrunāties, ka Dievs ir izvēlējies nepareizo cilvēku. Rahabai bija skandaloza pagātne. Jēkabs izlikās par savu brāli, lai izkrāptu tēva svētību. Ķēniņš Dāvids, kura kaislību romāns izraisīja slepkavību un nacionālu skandālu. 
Katrs no šiem cilvēkiem bija tikpat cilvēcīgs kā mēs. Taču šaubas, mūsu grēku pilnā pagātne un pat noliegums neizslēdz iespēju, ka mums var veidoties ticībā bāzētas attiecības ar Dievu. Neatkarīgi no tā, ko mēs esam darījuši un kur esam bijuši, mēs varam piedzīvot Dieva žēlastības brīnumu arī savās dzīvēs. Mēs visi pieļaujam kļūdas, un mums visiem neizdodas. Bet tad, ja mēs uzticamies Dievam un ļaujamies Viņa piedāvātajam brīnumam (tas kā Viņš 'pār-rada' mūs, ir brīnums!), arī mēs esam ticības 'varoņu' sarakstā.

Lasīt tālāk

Pārģērbties par sevi pašu

(Kol 3:1-11) Ja nu jūs esat augšāmcelti līdz ar Kristu, tiecieties pēc tā, kas augšā, kur Kristus sēž pie Dieva labās rokas. Savu prātu virziet uz to, kas augšā, ne uz zemes lietām, jo jūs esat miruši un jūsu dzīvība līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā. Kad Kristus – jūsu dzīvība – parādīsies, arī jūs līdz ar viņu tiksiet atklāti godībā. Nomērdējiet sevī to, kas jūsos pieder zemei: netiklību, nešķīstību, kaisli, samaitāto iekāri un mantkārību, kas ir elkdievība. Tā visa dēļ nāk Dieva dusmas pār nepaklausības dēliem, un tajā visā arī jūs kādreiz staigājāt, kad tā dzīvojāt. Bet tagad atmetiet šo visu: dusmas, nesavaldību, ļaunprātību, zaimošanu, neķītras runas, kas nāk no jūsu mutes. Nemelojiet cits citam, novelciet kā drānas no sevis veco cilvēku līdz ar viņa darbiem un apvelciet atjaunoto cilvēku, kas ir atjaunots saprašanā pēc Radītāja tēla, kur nav vairs nedz grieķa, nedz jūda, nedz apgraizīšanas vai neapgraizīšanas, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā, bet viss un visā ir Kristus. 

"... novelciet kā drānas no sevis veco cilvēku..." (Kol 3:9). Tas taču neizklausās ļoti grūti vai sāpīgi! Kurš vēlētos paturēt un valkāt savu "veco", ja var uzvilkt "jauno"? 
Ko tas vispār nozīmē? 
Tad, kad sākam apzināties, ka runa ir par mūsu raksturu, dzīvesveidu vai paradumiem, mēs nojaušam, ka tik viegli jau tas nemaz nebūs. 

Uz otru pusi – vai tad mums nav ieteikt un mācīts būt 'mums pašiem'? Pieņemt sevi un citus tādus, kādi esam? 
Protams, mums ir jābūt mums pašiem. Bet šajā Bībeles fragmentā jau arī nav teikts, ka mums būtu jāatsakās no tā, kas esam kā unikāla persona. 
Patiesībā šeit ir izteikts padoms par to, kā katrs kristietis tiek Dieva veidots un atjaunots par labāku un unikālu sevis paša versiju. 

Ieskaties vēlreiz šajos vārdos no apustuļa Pāvila vēstules Kolosiešiem: 

Bet tagad atmetiet šo visu: dusmas, nesavaldību, ļaunprātību, zaimošanu, neķītras runas, kas nāk no jūsu mutes. Nemelojiet cits citam, novelciet kā drānas no sevis veco cilvēku līdz ar viņa darbiem un apvelciet atjaunoto cilvēku, kas ir atjaunots saprašanā pēc Radītāja tēla... (Kolosiešiem 3:8-10). 

Padomā par to! 
Šis aicinājums/padoms runā par tām emocijām, domām un rīcību, kas nav saskaņā ar brīnišķīgo plānu, kā Dievs ir iecerējis visu Savu radību. 
Ko tad tev vajadzētu tagad darīt? 
Vispirms nopietni iedziļināties šajos Dieva labajos padomos!
Un tad būt pacietīgi atsaucīgam šiem Dieva norādījumiem. Dažreiz Dievs ļoti ātri izsniedz tev "atjaunoto cilvēku", kuru uzvilkt. Tomēr citreiz tas nenotiek uzreiz... 
Patiesībā process, lai tu būtu "atjaunots saprašanā pēc Radītāja tēla" turpinās visu tavu dzīvi. Tas prasa laiku. Dievs turpina mūs slīpēt visu mūsu dzīves laiku, kamēr mums būs tā iespēja satikties ar Viņu aci pret aci. 
Tāpēc paliec pie Viņa. Turpini ļaut Viņam tev palīdzēt uzvilkt šo jauno sevi. 

Lasīt tālāk

Dieva atklāsme

(1Moz 18:20-32) Un Kungs teica: “Sodomā un Gomorā ir jo liela kliegšana, un viņu grēki jo smagi! Nolaidīšos jel un paraudzīšos, vai viņi visi dara tā, kā kliegšana pie manis nonākusi, – lai es zinātu.” Un tie vīri tur pagriezās un devās uz Sodomu, bet Ābrahāms vēl stāvēja Kunga priekšā. Un Ābrahāms tuvojās un sacīja: “Vai patiesi tu aizrausi taisno kopā ar ļaundari? Varbūt tur pilsētā ir piecdesmit taisnie – vai tiešām tu aizrausi un neapžēlosies piecdesmit taisno dēļ, kas tur ir? Lai tas ir tālu no tevis – nedari tā, nenonāvē taisno kopā ar ļaundari, lai nav taisnajam kā ļaundarim! Lai tas ir tālu no tevis! Vai visas zemes Soģis nebūs taisns?!” Un Kungs teica: “Ja es atradīšu visā Sodomas pilsētā piecdesmit taisnos, tad es viņu dēļ saudzēšu visu to vietu!” Ābrahāms atbildēja un teica: “Redzi nu! Es esmu ņēmies runāt ar Kungu, bet esmu tikai pīšļi un pelni! Varbūt līdz piecdesmit taisnajiem pietrūkst piecu, vai piecu dēļ tu izpostīsi visu pilsētu?” Un viņš teica: “Neizpostīšu, ja atradīšu tur četrdesmit piecus!” Un tas turpināja runāt ar viņu un teica: “Varbūt tur atradīsies četrdesmit!” Un viņš teica: “Es to nedarīšu četrdesmit dēļ!” Un tas teica: “Lai nedusmo Kungs, ka es runāju, – varbūt tur atrodas trīsdesmit!” Un viņš teica: “Es to nedarīšu, ja atradīšu tur trīsdesmit!” Un tas teica: “Redzi nu, es esmu uzdrīkstējies runāt ar Kungu – varbūt tur atrodas divdesmit!” Un viņš teica: “Nepostīšu divdesmit dēļ!” Un tas teica: “Lai nedusmo Kungs, ka runāju vēl šoreiz – varbūt tur atrodas desmit!” Un viņš teica: “Es nepostīšu desmit dēļ!” 

1.Mozus grāmatas 18. nodaļā mēs lasām par Dieva sarunu ar Ābrahāmu tieši pirms Sodomas un Gomoras katastrofas. Dievs nolēma pastāstīt Ābrahāmam par nelaimi, kas sagaida pilsētu: "Sodomā un Gomorā ir jo liela kliegšana, un viņu grēki jo smagi! Nolaidīšos jel un paraudzīšos, vai viņi visi dara tā, kā kliegšana pie manis nonākusi..." (1Moz 18:20-21). 
Dievam nav nevienam jāattaisnojas vai jāpierāda savas darbības vajadzība, tad kāpēc Viņš atklāja un paskaidroja šo visu Ābrahāmam? 
Viens no iespējamiem iemesliem ir atrodams šajā pašā nodaļā (pantos, kas nav iekļauti šīs dienas lasījumā): 

(1Moz 18:17-19) Kungs teica: “Vai man slēpt no Ābrahāma to, ko es darīšu? Ābrahāms taču kļūs par lielu un stipru tautu, un viņā tiks svētītas visas zemes tautas. Par viņu es zinu, ka viņš pavēlēs saviem dēliem un savam namam pēc viņa, un tie sargās Kunga ceļu un darīs tiesu un taisnību tādēļ, lai Kungs dotu Ābrahāmam to, ko viņam solījis!” 

Dievs bija apsolījis, ka Ābrahāms būs 'lielas tautas' dibinātājs, un Ābrahāms tāpēc būs atbildīgs par savu zināšanu nodošanu tālāk nākamajām paaudzēm; par Dieva ieteiktā dzīvesveida mācīšanu saviem pēcnācējiem. Ābrahāmam bija svarīgi uzsākt 'lielas tautas' projektu tā, lai viņa dēls (un tālāk mazdēls utt.) būtu sagatavots izaugt par taisnu un dievbijīgu šī projekta turpinātāju. 

Šī saruna un tai sekojošie notikumi bija spēcīga atklāsme par to, kas notiks ar cilvēkiem, kuri ne tikai kļūdās un grēko (tāpat kā visi!), bet atsakās nožēlot grēkus un atgriezties. Šim piedzīvojumam bija jākļūst par spēcīgu mācību, ko Ābrahāms varēja mācīt tālāk citiem. Šajā piedzīvojumā Ābrahāms bija kaut ko vairāk uzzinājis par Dievu – viņš saprata Dieva motīvus. 
Kad Dievs mums kaut ko atklāj, ir svarīgi, lai mēs tāpat kā Ābrahāms klausītos un ņemtu vērā to, ko Viņš saka, pat ja sākumā to nesaprotam. Dievs varētu dot mums brīdinājumu, norādījumu, pamācību vai mierinājuma vārdus. Tāpēc visu, ko Viņš mums atklāj, uzklausīsim, pieņemsim un novērtēsim. 

Padomā par to, ko Dievs Tev jau ir atklājis. 
Ja ir iespējams, pārdomā par vislabāko veidu, kā to izmantot, lai palīdzētu vai iedrošinātu arī kādu citu.

Lasīt tālāk

Kritiena profilakse

(Ps 15) Kungs! 
Kurš mitīs tavā teltī?
Kurš mājos tavā svētajā kalnā?
Kas staigā krietnumā un taisnīgi dara,
un runā patiesību savā sirdī,
kas netenko ar savu mēli,
kas kaimiņam nedara ļauna,
kas neceļ neslavu tuvākajam,
kas neieredz neliešus ne acu galā,
bet godā tos, kas bīstas Kunga,
kas zvēr pat pret sevi un tur vārdu,
kas neaizdod naudu uz augļiem,
neiet par kukuli pret nevainīgo –
tāds neklups nemūžam! 

Vai ir iespējams pasargāt sevi no kritiena? 
Ja ir runa par fizisku kritienu, tad drošākais kā sevi pasargāt no tāda, būtu visu dienu palikt gultā. Bet arī tad nav 100% garantija, jo var izkrist arī no gultas. 

Bībelē atrodamie padomi gan vairāk koncentrējas uz ētiskas dabas paklupšanu. Bieži vien šodienas sabiedrībā ir tendence nepievērst nekādu īpašu uzmanību morālei vai tikumībai. Tomēr vai tāpēc tas nav mūsu pārdomu vērts jautājums?

15. psalmā Dāvids piedāvā astoņas atziņas, kas var palīdzēt izvairīties no nevajadzīgiem kritieniem: 

1. būt godīgiem;
2. nepiedalīties tenku izplatīšanā;
3. nenodarīt kaitējumu citiem;
4. iebilst pret nepareizību/nepatiesību;
5. izteikt atzinību tiem, kas rīkojas labi;
6. pildīt savus solījumus, pat ja tas kļūst personīgi neizdevīgi;
7. nebūt mantkārīgiem un necensties gūt peļņu uz citu rēķina;
8. būt neuzpērkamiem. 

Dāvids noslēdz šo uzskaitījumu, sakot, ka tie, kas to dara, "neklups nemūžam".

Pat ja neesi tāda līmeņa sabiedriskais vadītājs, kāds bija ķēniņš Dāvids, Tev vajadzētu pievērst uzmanību šim sarakstam, jo katra no šīm iezīmēm/jomām ir pārdomu vērta. Ja vien Tu paliksi Dieva tuvumā un ļausi Viņa Vārdam sevi uzrunāt, tad īstais padoms īstajā brīdī arī sasniegs Tavu sirdi un prātu.

Ko tad darīt? 
Lūdz, lai Dievs palīdz Tev laboties tur, kur Tev tas visvairāk nepieciešams.
Ja pietiek drosmes, vari savu lūgšanu ierakstīt arī šeit kā komentāru.

Lasīt tālāk