• Jauni vārdi jaunām ziņām

    "Pēteris, nostājies kopā ar tiem vienpadsmit, skaļā balsī uzrunāja ļaudis: “...lai tas jums top zināms, uzmanīgi klausieties manus vārdus – viņi nav piedzērušies, kā jūs domājat, [...] bet tagad notiek tas, kas sacīts caur pravieti Joēlu..." (Apd 2:5-16)

    Lasīt tālāk
  • Tukšais kaps

    "Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu..." (Jņ 20:1-10)

    Lasīt tālāk
  • Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk
Rāda ziņas ar etiķeti pārdomas. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti pārdomas. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2024. gada 26. maijs

Redzējuma pielāgošana

(Jesajas 6:1-8) Tajā gadā, kad nomira ķēniņš Uzijāhu, es redzēju Kungu sēžam augstā un dižā tronī, un viņa tērpa krokas piepildīja templi. Un virs tā stāv serafi – katram ir seši spārni, ar diviem tie aizsedz seju, ar diviem klāj kājas, un ar diviem tie lido! Un tie sauc: “Svēts, svēts, svēts Pulku Kungs – visa zeme pilna viņa godības!” Sliekšņu pamati trīcēja no saucēja balss, un nams pildījās dūmiem. Un es teicu:
“Vai! man – pagalam es,
jo man nešķīstas lūpas
un mītu tautā, kam nešķīstas lūpas, –
bet manas acis nu skatījušas Ķēniņu, Pulku Kungu!”
Tad man pielidoja viens serafs, un rokā tam bija kvēlojoša ogle, ko tas ar knaiblēm bija paņēmis no altāra. Viņš pieskārās manai mutei un teica:
“Redzi, tā pieskaras tavām lūpām –
noņemta tava vaina,
apklāts tavs grēks!”
Un es dzirdēju Kungu sakām:
“Kuru lai es sūtu? Kurš ies un runās par mums?”
Tad teicu: “Es te, sūti mani!” 
Pirms Dievs aicināja pravieti Jesaju uzņemties īpašu misiju, Viņš pielāgoja jaunā cilvēka redzējumu. Nekoriģēta redze noved pie izkropļotas perspektīvas, sliktām spriešanas spējām un veltīgas pūlēšanās. Israēla tautas nemitīgā dumpošanās apdraudēja attiecības ar Dievu, un viņiem bija nepieciešams līderis ar skaidru redzējumu. 
Tāpēc pirmā lieta, ko Dievs darīja, bija tā, ka deva Jesajam jaunu redzējumu par Savu godību un spēku. Bez tā Jesaja nebūtu spējis veikt šo uzdevumu. Bez šīs dzīvi izmainošās tikšanās ar Dievu viņš nekad nebūtu bijis pietiekami stiprs, lai pabeigtu savu misiju. 
Tas pats attiecas arī uz Tevi. Lai ko Dievs aicinātu darīt, būs nepieciešams kaut kas vairāk kā tikai darba apraksts un dažas pamatprasmes. Tev būs nepieciešams redzējums par Viņa godību un neierobežoto spēku, lai pārliecinātos, ka Viņš ir vairāk nekā spējīgs Savu nodomu realizēt līdz galam! 
Otra lieta, ko Dievs darīja, bija Jesajas redzējuma pašam par sevi pielāgošana. Kad Tava koncepcija par Dieva ir koriģēta, Tu esi gatavs sākt patiesi saprast sevi - un ne agrāk! Ja Tu sāksi vispirms ar otro soli, Tu neko patiesībā nevarēsi aptvert. Jesaja sauca: "Vai! man – pagalam es, jo man nešķīstas lūpas un mītu tautā, kam nešķīstas lūpas..." (Jesajas 6:5). Jesaja saprata, ka viņš nav labāks par cilvēkiem, kurus viņš bija aicināts uzrunāt. Kamēr Tu neredzēsiet sevi reāli, godīgi un pazemīgi attiecībā pret Dievu un citiem, Tava misija nebūs veiksmīga. 
Trešā lieta, ko Dievs darīja, bija atbilde uz Jesajas pazemību. Eņģelis pieskārās pravieša lūpām ar Dieva šķīstošo uguni un sacīja: "noņemta tava vaina, apklāts tavs grēks!" (Jesajas 6:7). Dievs neaicina tikai perfektus cilvēkus. Viņš aicina pazemīgus, godprātīgus, piedodošus cilvēkus un tad palīdz viņu centienus.. 

svētdiena, 2024. gada 5. maijs

Kā saglabāt mieru un prieku

(Jņ 15:9-17) Kā Tēvs mani ir mīlējis, arī es jūs esmu mīlējis. Palieciet manā mīlestībā! Ja jūs turēsiet manus baušļus, jūs paliksiet manā mīlestībā, tāpat kā es esmu turējis sava Tēva baušļus un palieku viņa mīlestībā. To es jums esmu sacījis tādēļ, lai mans prieks būtu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs. Mans bauslis ir: mīliet cits citu, tāpat kā es jūs esmu mīlējis. Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem. Jūs esat mani draugi, ja jūs darāt, ko es jums pavēlu. Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo to, ko dara kungs, viņa kalps nezina. Es jūs saucu par draugiem, jo es esmu jums darījis zināmu visu, ko dzirdēju no Tēva. Ne jūs izraudzījāt mani, bet es jūs izraudzīju un liku, ka jūs ejat un augļus nesat un ka jūsu augļi paliek, lai visu, ko vien jūs lūgtu manā vārdā no Tēva, viņš jums dotu. Es jums to pavēlu: mīliet cits citu! 
Daudzi cilvēki domā, ka Kristīgā baznīca apsola mums prieka sajūtu ikvienā dzīves brīdī, lai ar ko arī saskaramies. Man ir labas ziņas un sliktas... 
Sākšu ar slikto ziņu – šāds priekšstats NAV pareizs. 
Tomēr (seko labā ziņa!) Jēzus teica: "To es jums esmu sacījis tādēļ, lai mans prieks būtu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs." (Jņ 15:11). 
Kā mēs varētu saglabāt savu prieku pēc iespējas ilgāk un nezaudēt to? 

Jēzus mums dod svarīgu padomu: "Palieciet manā mīlestībā!" (Jņ 15:9). Pievērs uzmanību šim svarīgajam vārdam "palieciet". Ir tik daudz un dažādi dzīves brīži/apstākļi, bet mēs nekad nedrīkstam pazaudēt mūsu saikni ar Dieva mīlestību. Šis pats princips darbojas arī šodien! 
 

svētdiena, 2024. gada 3. marts

Bet mēs sludinām krustā sisto Kristu…

(1.Kor 1:18-25) Vēstījums par krustu ir muļķība tiem, kas iet pazušanā, bet tiem, kas tiek izglābti, tas ir Dieva spēks. Jo ir rakstīts: gudrajo gudrību es izdeldēšu un saprātīgo saprātu es atmetīšu. – Kur tad ir gudrais? Kur Rakstu skaidrotājs? Kur šī laikmeta vārdu meistars? Vai Dievs nav vērtis šīs pasaules gudrību muļķībā? Tā kā pasaule ar savu gudrību nav atzinusi Dievu viņa gudrībā, Dievs nolēma tos, kas tic, glābt ar muļķīgu sludināšanu. Kad nu jūdi prasa zīmes un grieķi meklē gudrību, mēs tā vietā sludinām krustā sisto Kristu, kas jūdiem ir piedauzība, bet pagāniem – muļķība, bet aicinātajiem – gan jūdiem, gan grieķiem – Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība. Jo Dieva muļķība ir gudrāka par cilvēku gudrību un Dieva nespēks ir daudz stiprāks par cilvēku spēku. 
Pāvils raksta, ka jūdi prasa zīmi, bet grieķi meklē gudrību, bet mēs sludinām Kristu krustā sisto, jūdiem klupšanas akmeni un grieķiem muļķību, bet tiem, kas ir aicināti, gan jūdiem, gan grieķiem, Kristu, kas ir Dieva spēks un Dieva gudrība (22.-24. p.). 

Nav tāda kristiešu specifiska veida, kā tikt glābtiem; nav arī kāda pagānu veida, kā noteikti netikt glābtiem. Ir tikai viens veids, kā tikt glābtam – tas ir krusta ceļš! Mums visiem ir viena un tā pati vajadzība. Mums ir jāzina, kas ir pareizi, un jādara tas, kas ir pareizi. Mums ir vajadzīga gudrība, lai zinātu, ko darīt, un mums ir vajadzīgs spēks, lai to darītu. Un Kristus caur krustu mums piedāvā abus.

Kad Billijs Greiems (Billy Graham) savas kalpošanas sākumā sludināja lielam pūlim ļaužu Dalasā, Teksasas štatā, viņa vēstītajam bija ļoti maza atsaucība. Kad B.Greiems atstāja tribīni, kāds vecs vīrs viņam teica: "Jūsu vēsts varbūt bija laba, bet jūs nesludinājāt par krustu". Billijs aizgāja uz savu istabu un nolēma: "Nekad nebūs neviena sprediķa, ko es sludināšu, ja krusts nebūs centrā.”Sākot ar šo dienu, Dievs viņu izmantoja, lai par Kristu uzzinātu vairāk un vairāk cilvēku.

Katrā no mums ir pietiekami daudz egoisma, lai gribētu "veicināt" savu glābšanu, darot labus darbus. Taču mēs to nevaram.
Ir tikai viens veids – tāpēc mēs sludinām krustā sisto Kristu. 

svētdiena, 2024. gada 25. februāris

Ej ticības pēdās … kāda bija mūsu tēvam Ābrahamam.

(Rm 4:13-25) Jo apsolījums Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem saņemt mantojumā pasauli nav dots bauslībā, bet ticības taisnībā. Ja mantinieki ir tie, kas paļaujas uz bauslību, tad ticība nedod neko un apsolījums ir atcelts. Bauslība rosina dusmas, bet, kur nav bauslības, nav arī pārkāpuma. Tādēļ mantinieki ir tie, kas ticībā paļaujas uz Dievu, lai mantojums būtu no žēlastības un apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem – ne tikai tiem, kas zem bauslības, bet arī tiem, kas Ābrahāma ticībā. Viņš mums visiem ir tēvs tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, – kas mirušos dara dzīvus un sauc esamībā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kā ir rakstīts: es tevi esmu iecēlis par tēvu daudzām tautām. Viņš ticēja cerībai, kad cerības nebija, ka viņš varētu kļūt par tēvu daudzām tautām, pēc tā, kas sacīts: tā būs ar taviem pēcnācējiem. Viņš nekļuva ticībā vājš, kad gandrīz vai simt gadu vecumā apzinājās savu miesu jau mirušu un arī Sāras klēpi bez dzīvības. Viņš nešaubījās neticībā par Dieva apsolījumu, bet stiprinājās ticībā, dodams Dievam godu, un bija pilnīgi pārliecināts, ka to, ko viņš ir apsolījis, viņš ir varens arī izdarīt. Tādēļ tas viņam tika pieskaitīts par taisnību. Bet ne jau tikai viņa dēļ ir rakstīts, ka tas viņam pieskaitīts, arī mūsu dēļ, kuriem tas tiks pieskaitīts mūsu ticības dēļ, ja ticam uz Dievu, kas no mirušajiem uzmodinājis mūsu Kungu Jēzu, kas mūsu pārkāpumu dēļ tika nodots nāvē un mūsu attaisnošanas dēļ ir augšāmcelts. 
Pirms šī Bībeles fragmenta ir tāds kā virsraksta teikums – “…staigā tās ticības pēdās, kas mūsu tēvam Ābrahāmam bija…” (Rm 4:12)
Kā to realizēt? Tad ir jāturpina lasīt tālāk apustuļa Pāvila vēstule. 
  1. Ābrahāms ticēja tā Dievam, “kas mirušos dara dzīvus un sauc esamībā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu.” (Rm 4:17) Kad Dievs dod Tev apsolījumu, Viņš ir spējīgs to piepildīt, pat ja visi apkārtējie apstākļi ir pretēji tam, ko Viņš ir teicis. 
  2. “Viņš ticēja cerībai, kad cerības nebija, ka viņš varētu kļūt par tēvu daudzām tautām…” (Rm 4:18) Kad visi iemesli cerībai bija zuduši, Ābrahāms joprojām cerēja. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš cerēja uz Dievu, kuru pazina! Ja Tu šodien jūties bezcerīgs, padomā par to. 
  3. “... ticēja..., pēc tā, kas sacīts: tā būs ar taviem pēcnācējiem.” (Rm 4:18) Pievērs uzmanību frāzei 'pēc tā, kas sacīts'. Kad Dievs dod apsolījumu, tajā ir ietverts pašizpildīšanās spēks, lai tas piepildītos. 
  4. “Viņš nešaubījās neticībā par Dieva apsolījumu, bet stiprinājās ticībā,” (Rm 4:20) Vārds 'nešaubījās' mums saka, ka Ābrahāms nevilcinājās, nesvārstījās, nestrīdējās pats ar sevi, neļāva citu cilvēku viedokļiem viņu ietekmēt. Tā vietā viņš palika apņēmīgs un nelokāms. Tieši tā arī Tu vari staigāt ticībā!

svētdiena, 2024. gada 4. februāris

Atvēli laiku lūgšanai

(Marka 1:35-39) Un rīta agrumā, kad vēl bija tumšs, viņš izgāja laukā un, nogājis kādā vientuļā vietā, lūdza Dievu. Bet Sīmanis un tie, kas ar viņu bija, steidzās viņu meklēt. Viņu atraduši, tie sacīja: “Visi tevi meklē.” Tad viņš tiem sacīja: “Iesim uz tuvējiem miestiem, ka arī tur es sludinu, jo tādēļ es esmu nācis.” Un viņš gāja, sludinādams viņu sinagogās, pa visu Galileju un izdzina dēmonus. 
Pirms Jēzus devās pāri Galilejas jūrai, Viņš uzkāpa kalnā, lai lūgšanā būtu vienatnē ar Tēvu. Saulrietā Viņš atstāja visu aiz muguras un lūdzās līdz rītausmai. Lūgšana bieži vien var šķist kā kāpšana kalnā. Mēs varam būt neziņā par to, kā sākt lūgšanu vai kā lūgties, neņemot līdzi lielu sarakstu ar visām mūsu vajadzībām. Un, ja mēs gaidīsim, kamēr jutīsimies gatavi lūgt, mēs nekad nelūgsim pa īstam. Lūgšana ir disciplīna. Jo vairāk mēs tuvojamies Dievam, jo vairāk mēs vēlēsimies to darīt atkal, un … jo lielāks gandarījums par to. Jēzus zināja, ka Viņam bija jāatkāpjas no ikdienas dzīves prasībām un vajadzībām, lai lūgšanā varētu sarunāties ar Dievu.

Marka evaņģēlija lasām: "Un rīta agrumā, kad vēl bija tumšs, viņš izgāja laukā un, nogājis kādā vientuļā vietā, lūdza Dievu." (Mk 1, 35). Tātad, pirms mēs iedziļināmies visos ikdienas darbos, mums ir nepieciešams pavadīt kādu laiku vienatnē lūgšanā. Laiks, ko pavadām lūgšanā, ir laiks, kurā mēs varam rast stabilitāti, skaidru skatu un perspektīvu. Tur mēs saņemam atgādinājumu, ka nav nekā tāda, ar ko mums dienā nāksies saskarties, ar ko Viņš jau nebūtu ticis galā, un Viņš palīdzēs mums tikt galā arī ar šīm lietām.

Ir viegli atpazīt cilvēkus, kuri ir pavadījuši laiku lūgšanā. Viņu problēmas neatšķiras no citu problēmām; viņu cīņas ne ar ko neatšķiras no citu cīņām - dažas ir pat vēl grūtākas. Bet viņiem ir iekšējs miers, kas ir neatkarīgs no tā, ar ko viņi saskaras. Un arī Tu vari iegūt šo mieru, ja izvēlēsies pavadīt laiku, sarunājoties ar Dievu lūgšanā. 

svētdiena, 2024. gada 14. janvāris

Man ir atļauts jebkas...?

(1Kor 6:12-20) Viss man ir ļauts, bet ne viss man der; viss man ir ļauts, bet nekam pār mani nebūs varas. Barība ir vēderam un vēders barībai, bet Dievs atcels gan vienu, gan otru. Miesa nepieder netiklībai, bet Kungam, un Kungs gādā par miesu. Dievs augšāmcēla Kungu un uzcels arī mūs caur savu spēku. Vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Kristus locekļi? Vai tad es varu ņemt Kristus locekļus un darīt tos par netiklības locekļiem? Tam nenotikt! Vai nezināt, ka tas, kas savienojies ar netikli, ir viena miesa? Ir sacīts: divi būs viena miesa. Bet tas, kas savienojies ar Kungu, ir viens gars ar viņu. Bēdziet no netiklības! Jebkurš cits grēks, ko cilvēks pastrādā, ir ārpus miesas, bet, kas netiklību piekopj, grēko pret savu paša miesu. Vai gan jūs nezināt, ka jūsu miesa ir templis Svētajam Garam, kas ir jūsos un ir no Dieva? Jūs tātad nepiederat paši sev. Jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu savā miesā.
Jaunajā derībā apustulis Pāvils izaicina savus lasītājus godīgi pārdomāt visu vēlreiz. “Jūs sakāt,” viņš iesāk, “man ir atļauts jebkas, bet mirkli padomājiet! – ne viss jums nāks par labu.” Un, manuprāt, tas ir ļoti nozīmīgs arguments. Lai gan teorētiski absolūta brīvība nozīmētu, ka man ir atļauts darīt jebko, mana patiesā brīvība beigtos tajā brīdī, ja es kādam vai kaut kam brīvprātīgi kļūtu par vergu.

Ja mēs nopietni domājam par savu garīgo izaugsmi, tad mācīsimies pateikt sev "nē" tīri ikdienišķās un mazās jomās (varbūt pat gadījumos, kad principā jau varētu teikt arī “jā”). Taču šāds treniņš (“nē” teikšana sev) kādu dienu var darīt mūs spējīgus pateikt to arī tad, kad tas patiešām būs svarīgi.

Īpaši der pievērst uzmanību tām savas dzīves jomām, kurās mums trūkst pašdisciplīnas; tām jomām, kurās mēs aizvien meklējam attaisnojumus, racionalizējam vai pavisam atsākamies to risināt. Apustulis Pāvils savām pārdomām un apsvērumiem izmantoja šo kritēriju – Vai tas ir patiešām vajadzīgs? Vai tam gadījumā nav potenciāls pārņemt kontroli pār mani? (skat. 1Kor 6:12).

Ja vēlaties, jums ir "tiesības" katru vakaru apēst 2 mārciņas saldējuma. Tas ir pieļaujams, bet vai tas ir "vajadzīgs", it īpaši, ja jūs gribētu, lai jūsu artērijas nebūtu nosprostotas, lai jūsu jostasvieta būtu slaida, lai jūs varētu būt fiziski labā formā … 
Jums ir "tiesības" tērēt naudu pēc saviem ieskatiem, bet nesūdzieties, ja jūs beigu beigās sāks smacēt parādu jūgs … 
Jums ir "tiesības" televīzijā vai internetā skatīties, ko vien vēlaties, bet nepareizas ietekmes iedarbība nenovēršami vājinās jūsu raksturu, atņems jums pašcieņu un beigu beigās paverdzinās jūs.

Mūsu raksturs ir to izvēļu kopums, kuras mēs izdarām katru dienu. Un lai kaut ko labotu (kad runa ir par slikto ieradumu aizstāšanu ar labiem) vienīgie, kas to var izdarīt, esat mēs paši!

Bet tas vēl nav viss. Apustulis Pāvils argumentē, ka Dieva Gars ir tas, kurš mūs izvēlas par savu pastāvīgo mājvietu. Vai esat kādreiz aizdomājušies par priekšrocībām, ko tas dod? Apustulis Pāvils raksta: "Vai gan jūs nezināt, ka jūsu miesa ir templis Svētajam Garam, kas ir jūsos un ir no Dieva?” (1Kor 6:19).

Ja mēs ticībā pieņemam šo apsolījumu, mēs kļūstam par Dieva templi. Mēs varam būt darbā, vest bērnus uz skolu, iet kopā ar draugiem vakariņās, pastaigāties ar suni, gaidīt biopsijas rezultātus vai piedalīties sava labākā drauga bēres, bet, neskatoties kas notiek ikdienas dzīvē, Dieva Gars mājo mūsos un dod mums dzīves jēgu, mierinājumu un padomu.

Vai jūs tagad saprotat, kāpēc Jēzus teica mācekļiem, ka Viņam būtu labi aiziet pie Tēva un sūtīt Svēto Garu? Lai ko jūs darītu, neļaujiet, lai šī patiesība, kas izmaina dzīvi, paslīd jums garām!

Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2023. gada 17. decembris

Kāpēc priecāties un pateikties?

(1Tes 5:16-18) Esiet vienmēr priecīgi! Lūdziet Dievu bez mitēšanās! Par visu pateicieties Dievam – tieši to Dievs grib no jums Kristū Jēzū. 
Lai dzīvotu dzīvi, mums ir nepieciešamas dažādas prasmes. Savukārt, lai mums būtu kādas prasmes, tās ir jāattīsta. Mūziķis vingrinās katru dienu vairākas stundas. Māksliniekam ir jāvingrina ne tikai roka, bet arī spēja saskatīt būtisko. Lai kļūtu par pilotu, stundām ir ilgi jāsēž pilotu kabīnē. Mācītājs nekad nav brīvs no grāmatu lasīšanas un studijām, lai sagatavotu sprediķi. Galdniekam paiet gadi strādājot, pirms viņš var dēli pārzāģēt taisnā leņķī. Ārstam ir jāstudē gadiem un jāpraktizējas visu mūžu, lai varētu mums veiksmīgi palīdzēt veselības problēmu risināšanā. (Šo sarakstu varētu turpināt vēl ļoti gari.) 

Kā Tu varētu attīstīt prasmes, kas nepieciešamas, lai dzīvotu dzīvi, priecājoties par Dievu un Viņa svētībām (skat. Jes 61:8-11)? Apustulis Pāvils dod padomu: "Esiet vienmēr priecīgi! Lūdziet Dievu... Par visu pateicieties..." (1Tes 5:16-18). Priecāšanās par visu nemaina iespēju, ka Tu vari piedzīvot neveiksmes. Bet noteikti dzīvot ir vieglāk, ja dzīvojam ar lūgšanu pilnu sirdi. Prasme dzīvot ar attieksmi – es uzticos Tev, Kungs, es nododu visu Tev, jo es zinu, ka Tu visu kontrolē – ir prasme, kuru ir vērts attīstīt. 
Ir tik daudz stāstu un piemēru, kur kāds kādā brīdī ir novērtējis to, kas viņam ir, apzinoties, ka diemžēl šajā pasaulē ir cilvēki, kuriem klājas daudz grūtāk. 
Tas nekādā ziņā nenozīmē, ka Tu esi labāks par citiem! Tas tikai atgādina Tev, ka ir iemesls būt priecīgam. Ir iemesls pateikties Dievam par visu. 

svētdiena, 2023. gada 3. decembris

Dievs var Tevi atjaunot

(Jes 64:7) 
Tu, Kungs, esi mūsu Tēvs! 
Mēs esam māls, 
un tu esi podnieks, 
mēs visi esam tavu roku darbs! 
Bībelē Vecaja Derībā atkārtoti, runājot par Izraēlu tautu, tiek izmantota metafora par podnieku un mālu. Šī līdzība attiecas arī uz mums. Jesaja rakstīja: "Mēs esam māls... Tu esi podnieks" (Jesajas 64:7). 
Dievs kā podnieks spēj mūs, mālu, veidot un pārveidot par kaut ko, ko Viņš var izmantot. Bet, lai tas notiktu, mums ir jābūt gataviem ļaut Viņam mūs veidot. Podnieks var strādāt tikai ar pareizas konsistences mālu. Ja tas ir pārāk ciets vai pārāk mitrs, podnieks to nevar veiksmīgi izlietot. Tāpēc mums ir jābūt "pareizā konsistencē, lai Dievs varētu mūs veidot. Mums ir jābūt formējamiem. Ja mēs esam pārāk stingri nostājušies uz "savām kājām",t.i. neesam atvērti Dievam un Viņa plāniem attiecībā uz mums, tad mēs neesam veidojami. Tā vietā mums ir jābūt vērstiem uz Viņu un jābūt gataviem nolikt savus plānus, kam, mūsuprāt, būtu jānotiek mūsu dzīvē. Tad Viņš varēs mūs veidot par kaut ko brīnišķīgu. 
Iespējams, mums šķiet, ka esam kļuvuši salauzti, nederīgi un saplaisājuši. Dievs var mūs atgriezt atpakaļ "māla" formā un sākt no jauna. Viņš mūs ir gatavs atjaunot un pārveidot... un tas var prasīt laiku. Keramikas veidošana ir kā mākslas darba radīšanas process. Podniek-meistaram ir maigi jāpieskaras un jāveido māls. Arī Dievs ir maigs ar mums un, radot šedevru, nesteidzas. 
Jautājums ir šāds: vai mēs esam gatavi ļaut Viņam to darīt? 

svētdiena, 2023. gada 5. novembris

Liekulība

(Mt 23:1-12) Tad Jēzus uzrunāja ļaužu pūli un savus mācekļus, sacīdams: “Mozus krēslā ir apsēdušies rakstu mācītāji un farizeji. Visu, ko tie jums saka, pildiet un turiet, bet pēc viņu darbiem nedariet, jo viņi gan saka, bet paši nedara. Tie sasien smagas un grūti panesamas nastas un uzkrauj tās cilvēku pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās pakustināt. Tie visu dara, lai izrādītos cilvēkiem, – tie darina aizvien platākus savus filaktērijus un lielākus pušķus pie saviem tērpiem. Tiem patīk mielastos un sinagogās ieņemt goda vietas un saņemt sveicienus tirgus laukumos, un dzirdēt, ka cilvēki viņus sauc par rabi. Bet jūs nesauciet sevi par rabi, jo viens ir jūsu Skolotājs, bet jūs visi esat brāļi. Nesauciet arī nevienu virs zemes par savu tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs. Nesauciet sevi arī par skolotājiem, jo vienīgi Kristus ir jūsu skolotājs. Bet lielākais no jums būs jūsu kalps. Kas pats paaugstināsies, tiks pazemināts; un, kas pats sevi pazeminās, tiks paaugstināts.
Vārdam "liekulis" angļu valodā ir interesanta izcelsme. Hypocrite (angļu val.) ir cēlies no sengrieķu valodas vārda ὑποκριτής (hupokritḗs), kas latviski būtu tulkojams kā aktieris. Aktieris jau arī ir izliekas par kādu, kas viņš patiesībā nav. Un tieši to arī dara liekulis. 
Liekuļotājs var izturēties tā, it kā viņš kaut kam ticētu, lai gan patiesībā tas tā nav. Vai arī viņš var norādīt uz visām kļūdām, ko dara citi, lai gan slepeni dara tieši to pašu. 
Tu varbūt justos šokēts, ja es aicinātu padomāt par sevi… kā par liekuli. Taču patiesībā mēs visi, iespējams, esam reizēm darījuši kaut ko līdzīgu. Mēs esam izturējušies, runājuši kaut ko publiski un tad pavisam citādi izteikušies vai rīkojušies privāti.

Kad Jēzus runāja par farizejiem, Viņš apgalvoja, ka viss, ko viņi dara, tiek darīts, lai ļaudis to redzētu (Mt 23:4). Iespējams, tas, kāds es esmu baznīcā, ne vienmēr ir tas pats, kāds esmu mājās. 
Mēs varam censties izrādīties. Varbūt mūsu attiecības ar Dievu ir mazliet novirzījušās no tā, kā tam būtu jābūt. Varbūt esam nonākuši kārdinājumu slazdā, tomēr baznīcā mēs dziedam, lūdzam un uzvedamies tā, it kā nekas nebūtu noticis. 
Jēzus arī teica, ka "tie nepraktizē to, ko sludina" (Mt 23:3). Mums ir jāpārliecinās, vai mūsu dzīvesveids atbilst tam, kam mēs ticam. Mums ir jābūt godīgiem.

Dzīvosim tā, kā mūs Bībele aicina – godprātīgi un nenosodot citus.

svētdiena, 2023. gada 29. oktobris

Patiesība darīs Tevi brīvu

(Jņ 8:31–36) Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas ticēja viņam: “Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi un jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Tie viņam atbildēja: “Mēs esam Ābrahāma pēcnācēji un nekad nevienam neesam vergojuši. Kā tad tu saki: jūs kļūsiet brīvi?” Jēzus viņiem atbildēja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ikviens, kas dara grēku, ir grēka vergs. Bet vergs nepaliek namā vienmēr, Dēls paliek vienmēr. Ja nu Dēls jūs atbrīvos, jūs patiesi būsiet brīvi."
Normens Vinsents Pīls (Norman Vincent Peale, 1898-1993), viens no 20.gadsimta ievērojamākajiem garīdzniekiem, ir teicis: “Tu esi nevis tas, ko Tu domā, ka esi, bet… ko Tu domā, tas Tu esi.” 
Vairums gadījumos tas, ko mēs darām, sākas mūsu domās. 

Vai esi domājis kā īsi raksturot cilvēku, kurš ir kristietis? 
Parasti atbilde uz šo jautājumu ietver sevī tādas idejas kā grēku nožēla un paļāvību uz Kristu. Un tas nav slikts raksturojums, bet vai esi padomājis, ko tas nozīmē?
Sengrieķu valodā vārds, kuru tulkojam kā 'grēku nožēlošana', ir metanoia, un tas ietver sevī nozīmi, ko varētu definēt kā 'mainīt savu prātu'. Tātad runa ir par mūsu domāšanas izmainīšanos.
Tas savukārt nozīmē to, ka bibliskā ideja par patiesu grēku nožēlošanu sevī ietver to, ka mēs tik daudz necenšamies mainīt sevi ar gribasspēku, bet gan ļaujamies Dieva Vārda pārveidojošajam spēkam, lai tas katru dienu atjaunotu mūsu prātu. 

Bībele skaidri māca, ka tas, kā un ko mēs domājam, nosaka to, kā mēs jūtamies, un tas, kā mēs jūtamies, nosaka to, kā mēs rīkojamies. Tātad, ja vēlies mainīt savu rīcību, Tev ir jāatgriežas pie pamatu pamata… un jāmaina veids, kādā Tu domā. 
Piemēram, varbūt dažkārt es izturos aizvainojoši. Kāpēc? Tāpēc, ka es jūtos aizvainots. Un vai zini, kāpēc es jūtos aizvainots? Tāpēc, ka es domāju aizvainojuma pilnas domas. (Tas pats attiecas uz dusmām, raizēm, iekāri un citiem destruktīviem domu modeļiem.)

Jēzus teica: "Jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus" (Jņ 8:32). Kad Tu balsti savu dzīvi, savu pasaules uzskatu un savu vērtību sistēmu uz patiesību; kad Tu dzīvo ar pareizām, patiesām un realitātē balstītām domām (nevis maldīgiem vai nepareiziem uzskatiem); kad Tava domāšana balstās uz atklāsmi, kas izriet no Dieva vārda – Tu tiksi atbrīvots. 

Tāpēc Viņš mums dod Savu Vārdu – Bībeli. Viņš dod atklāsmi par mīlestību, par piedošanu, par pieņemšanu, par dziedināšanu, par cerību, par nākotni…
Ja mēs ļausim šīm idejām, šiem vārdiem no Dieva Vārda - Bībeles ienākt mūsu domāšanā, tad tas rosina dzīvot tādu dzīvi, kādu Viņš mums novēl, lai mēs baudītu.

svētdiena, 2023. gada 24. septembris

Kādas tev ir tiesības dusmoties?

(Jon 3:10-4:11) Kad Dievs redzēja viņus tā darām, ka tie atgriezušies no saviem ļaunajiem ceļiem, tad Dievs atstājās no visa ļauna, ko bija teicies tiem darīt, un to nedarīja. 
Bet Jonam tas briesmīgi derdzās, viņš aizsvilās dusmās un lūdzās Kungu: “Ak, Kungs! Vai es to nesacīju, būdams vēl savā zemē? Tādēļ es steidzos bēgt uz Taršīšu! Es zināju, ka tu esi žēlīgs un līdzcietīgs Dievs, gauss dusmās, bet dāsns žēlastībā, un ka tu atstājies no ļauna! Kungs, atņem jel man dvēseli, jo man labāk mirt nekā dzīvot!” 
Un Kungs teica: “Vai tev piedien dusmot?” Jona devās projām no pilsētas, apsēdās pilsētas austrumu pusē, darināja sev pajumi, apsēdās tās ēnā, lai redzētu, kas pilsētā notiks. Un Kungs Dievs sūtīja ricinus stādu, lai tas aug pār Jonu, ka ēna kristu viņam uz galvas un paglābtu viņu no grūtuma, un Jona priecājās par šo ricinus stādu ar lielu prieku. Bet nākamās dienas ausmā Dievs sūtīja tārpu, lai dur ricinus stādu, ka tas nokalst. Kad uzlēca saule, Dievs sūtīja svelošu austrumvēju, un saule dūra Jonas galvu, un tas pagura un lūdzās savu dvēseli, lai tā mirtu, sacīdams: “Labāk man mirt nekā dzīvot!” 
Un Dievs teica Jonam: “Vai tev piedien dusmot ricinus stāda dēļ?” Un Jona teica: “Piedien man dusmot, ka mirstu!” Un Kungs teica: “Tev žēl ricinus stāda, kura dēļ tu neesi pūlējies un ko neesi audzējis, kas izdīga vienā naktī un nākamajā naktī iznīka, – un man lai nebūtu žēl lielās pilsētas Ninives, kur ir vairāk cilvēku nekā divpadsmit reiz desmit tūkstoši, kas nezina atšķirt savu labo roku no kreisās, un daudz lopu?!” 
Kad runājam par dusmām, mēs bieži domājam 'dusmas pret citu cilvēku'. Konflikts. Sāpinājumu. 
Bet ir vēl viens dusmu veids: 'taisnīgas dusmas'. Tās ir dusmas, kad mēs dusmojamies par to, kas dara dusmīgu arī Dievu. Tās ir dusmas pret netaisnību, ciešanām, cietsirdību un apspiešanu. 

Mēs, cilvēki, parasti dusmojamies savtīgā veidā. Mēs dusmojamies par lietām, kas skar mūs, kad jūtam, ka pret mums izturas slikti, vai kad šķiet, ka lietas nesokas tā, kā mēs domājām. 
Jona dusmojās, kad koks, ko viņš izmantoja kā patvērumu, nokalta. Patiesībā viņš kļuva tik dusmīgs, ka neredzēja jēgu turpināt ceļu. Dievs sacīja Jonam: "Kādas tev ir tiesības dusmoties par koka nokalšanu? ... Kā tas ir iespējams, ka tu vari vienā naktī mainīji savas sajūtas no prieka uz dusmām par vienkāršu ēnainu koku, kura izaudzēšanā tu neko neesi darījis? Tu to ne stādīji, ne laistīji. Tas izauga vienu nakti un nākošajā naktī nokalta." (pārfrāzēts no Jonas 4:9-11). 

Kad mēs pārstājam dusmoties par lietām, kas skar mūs personīgi, un sākam dusmoties par lietām, kas skar citus, mēs sākam sajust to, ko varētu saukt par 'taisnīgām dusmām'. Šāda veida dusmas mudina mūs rīkoties. Mēs sākam lūgt par citiem un lūgt Dievu radīt pārmaiņas. Mēs iesaistāmies sociālās aktivitātēs un kampaņās par cilvēku tiesībām. Mēs sākam aizstāvēt tos, kuri paši sevi nevar aizstāvēt. Šāda veida dusmas ir dusmas, kuras mums vajadzētu izjust un uz kurām mums vajadzētu reaģēt. Vai mēs esam gatavi būt cilvēki, kas atsakās no koncentrēšanās uz savām vajadzībām un pievēršas citu vajadzībām? 

svētdiena, 2023. gada 17. septembris

Žēlastība un žēlsirdība

(Psalms 103:1–7) 
Teic, mana dvēsele, Kungu,
viss, kas manī, – viņa svēto vārdu!
Teic, mana dvēsele, Kungu
un neaizmirsti balvas, ko viņš tev devis –
viņš, kurš piedod visas tavas vainas,
kurš dziedē visas tavas kaites,
kurš tev dzīvību izglābj no bedres,
kronē tevi ar žēlastību un žēlsirdību,
kurš tavu mūžu pilda ar labu,
ka tu kā ērglis atkal jauns!
Taisnību dara Kungs
un taisnu tiesu visiem apspiestajiem.
Viņš vēstīja Mozum savus ceļus
un savus darbus Israēla bērniem. 
Kad dzīve šķiet netaisnīga; kad cilvēkiem, kas mūs ir sāpinājuši, šķiet, viss izdodas, vai kad mums ir nodarīts pāri, bet vainīgie nesaņem nekādu sodu, mēs reizēm sākam uztraukties: "Kur Tu esi, Dievs?" 
Mēs vēlamies taisnību nekavējoties. Mēs cīnāmies, šaubāmies un uzdodam jautājumus. 
Tomēr ķēniņš Dāvids mums piedāvā citu perspektīvu. Viņš, pēc izdarītas laulības pārkāpšanas un slepkavības bija saņēmis piedošanu un atjaunošanu, raksta: 
(Psalmi 103:8-14) 
Līdzcietīgs un žēlīgs ir Kungs,
gauss dusmās, bet dāsns žēlastībā.
Ne bezgalīgi viņš rāsies,
ne mūžīgi viņš mums pieminēs!
Ne pēc mūsu grēkiem viņš mums dara,
ne pēc mūsu vainas viņš mums atmaksā.
Cik augstu ir debesis pār zemi,
tik varena tam žēlastība
pār tiem, kas viņa bīstas;
cik tālu ir austrumi no rietumiem,
tik tālu viņš atņem no mums
mūsu pārkāpumus.
Kā tēvs žēlo savus dēlus,
tā Kungs žēlo tos, kas viņa bīstas, –
jo viņš zina, kā mēs darināti,
viņš atceras, ka mēs vien pīšļi! 
Tāpat kā Dievs mums parāda žēlastību un žēlsirdību (kad mēs sāpinām citus vai darām kaut ko nepareizi), Viņš piedāvā tādu pašu žēlastību un žēlsirdību tiem, kas sāpinājuši mūs. 
Mums ir jāuzticas Dievam, ka Viņš spriež tā, kā Viņš uzskata par labāko, un jāļauj, lai Viņa mīlestība un atjaunojošais spēks nomierina mūsu vilšanos, kliedē mūsu rūgtumu un dziedē mūsu brūces. 

svētdiena, 2023. gada 10. septembris

Atbilstoši apģērbties

(Rm 13:8-14) Nepalieciet nevienam parādā neko citu kā vien savstarpēju mīlestību, jo, kas otru mīl, ir piepildījis bauslību. Jo baušļi: nepārkāp laulību, nenogalini, nezodz, neiekāro un ja vēl ir kāds cits bauslis – tie visi kopā izsakāmi šajā vārdā: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Mīlestība tuvākajam ļaunu nedara, tātad bauslības piepildījums ir mīlestība. 
Turklāt jūs esat apjautuši šo brīdi, ka ir pienācis laiks mosties no miega, jo pestīšana mums tagad ir tuvāk nekā toreiz, kad sākām ticēt. Nakts iet uz beigām, jau tuvojas diena, tādēļ noliksim tumsības darbus un apjozīsim gaismas ieročus. Dzīvosim tā, kā tas dienā piederas, nevis dzīrošanā un skurbumā, baudkārē un izlaidībā, ķildās un skaudībā, bet tērpieties Kungā Jēzū Kristū, un rūpēs par miesīgo neizdabājiet iekārēm. 
Tā kā pirmais iespaids ir svarīgs, mēs tiekam mudināti 'apģērbties tā, lai gūtu panākumus'. Un tas ir labi. Taču, ja domājam par to kā Dievs mūs redz, tad ārējam fiziskam apģērbam, šķiet, nebūs tik izšķiroša nozīme. 

Tomēr, tāpat kā spogulis atspoguļo Tavu fizisko izskatu, lai Tu varētu veikt korekcijas, Bībele atklāj Tavu garīgo stāvokli un norāda, ko ar to darīt. 
Piemēram, apustulis Jēkabs raksta: "Ja kāds ir vārda klausītājs, bet nav tā darītājs, tāds līdzinās vīram, kas lūkojas uz savu paša vaigu spogulī, – pavērojis sevi, viņš aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš izskatījies. Bet, kas dziļi ielūkojas un paliek pilnīgajā brīvības likumā, kas nav aizmāršīgs klausītājs, bet ir darba darītājs, tāds būs svētīts savos darbos." (Jēk 1:23-25). 
Ideāli būtu katru dienu pavadīt laiku ielūkojoties Svētajos Rakstos, citādi var gadīties, ka Tu staigāsi apkārt garīgi noplucis. 
Apustulis Pāvils raksta: "...bet tērpieties Kungā Jēzū Kristū, un rūpēs par miesīgo neizdabājiet iekārēm." (Rm.13:14).

Čaks Svindols (Charles R. Swindoll) raksta: "Pārmaiņu ienaidnieks numur viens ir mūsu pašapmierinātā grēcīgā daba. Līdzīgi kā izlutināts bērns, tā gadiem ilgi ir tikusi apmierināta un lutināta, tāpēc tā neatkāpsies tāpat vien..." 

Ilgstošas pārmaiņas nenotiek vienā brīdī, bet prasa laiku. Tāpēc sagaidi, ka reizēm gadīsies neveiksmes, un neļauj tām Tevi izsist no sliedēm. Kad jūties, ka vēlies atmest visam ar roku, tad ir īstais brīdis krist uz ceļiem un lūgt Dievu, lai Viņš palīdz atgriezties uz pareizā ceļa. Viņš to arī izdarīs! 

svētdiena, 2023. gada 3. septembris

Padoms attiecību sakārtošanai – ļauj Dievam to atrisināt Tavā vietā

(Rm 12:9-21) Jūsu mīlestība lai ir neliekuļota, nīstiet ļauno, pieķerieties tam, kas labs. Brāļu savstarpējā mīlestībā esiet sirsnīgi, izrādiet cits citam vislielāko cieņu. Gara dedzībā un kalpošanā Kungam nemitējieties būt uzcītīgi, priecādamies cerībā, izturēdami ciešanās, pastāvēdami lūgšanās. Esiet izpalīdzīgi svētajiem viņu vajadzībās, tiecieties būt viesmīlīgi! Svētījiet tos, kas jūs vajā, svētījiet un nenolādiet! Priecājieties līdz ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud! Izturieties vienādi cits pret citu, nedzenieties pēc augsta goda, bet saejieties ar zemajiem; neesiet pašgudri! Neatmaksājiet ļaunu ar ļaunu, bet pūlieties darīt labu visu cilvēku priekšā. Cik iespējams, no savas puses turiet mieru ar visiem cilvēkiem. Mīļotie, neatriebieties paši, bet ļaujiet nākt Dieva dusmībai, kā ir rakstīts: man pieder atriebšana, es atmaksāšu, – saka Kungs. Bet, ja tavs ienaidnieks izsalcis, paēdini viņu un, ja izslāpis, dod viņam dzert; tā darīdams, tu sakrāsi kvēlošas ogles uz viņa galvas. Neļauj ļaunumam sevi uzvarēt, bet uzvari ļaunu ar labu! 
Es ticu, ka mēs katrs gribētu dzīvot ar prieku, piedzīvot mīlestību, pavadīt laiku ar draugiem, izjust gandarījumu par labi paveiktu darbu... bet tik bieži atkal un atkal attopamies situācijā, kad kāds mūs ir nodevis vai ievainojis. Un tad mūsu pirmais instinkts bieži vien ir meklēt veidus, kā atriebties. Un šīm jūtām var būt grūti pretoties, īpaši, ja mēs redzam vieglu iespēju atriebties vai ja apkārtējie cilvēki mūs mudina "nokārtot lietas". 

Tomēr nesteigsimies risināt problēmas izmantojot negatīvos instinktus, emocijas vai ieradumus. Bībelē ir teikts, ka nevajag atriebties, jo taisnīgums ir Dieva rokās (skat. Rm 12:17-21). Tad ko mums vajadzētu darīt tā vietā? Mums ir jānoliek instinkti malā un jāizrāda laipnība. Bībelē ir teikts: "...ja tavs ienaidnieks izsalcis, paēdini viņu un, ja izslāpis, dod viņam dzert; [...] uzvari ļaunu ar labu!" (Rom.12:20-21). Iespējams, tas ne vienmēr mainīs to cilvēku, kas mūs sāpinājis, bet tas izmainīs mūsu attieksmi pret citiem. Un galu galā – Dievs visu atrisinās un "noliks savās vietās". 

svētdiena, 2023. gada 27. augusts

Ļauj Jēzum pateikt, kas Tu patiesībā esi

(Mt 16: 13–20) Nonācis Filipa Cēzarejas robežās, Jēzus jautāja saviem mācekļiem: “Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu?” Viņi atbildēja: “Vieni par Jāni Kristītāju, otri par Eliju, vēl citi – par Jeremiju vai kādu no praviešiem.” Viņš tiem jautāja: “Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Jēzus viņam atbildēja: “Laimīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis to tev neatklāja, bet mans debesu Tēvs. Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks. Es tev došu Debesu valstības atslēgas. Tas, ko tu siesi virs zemes, būs siets arī debesīs, un tas, ko tu atraisīsi virs zemes, būs atraisīts arī debesīs.” Tad viņš saviem mācekļiem pavēlēja, lai tie nevienam nesaka, ka viņš ir Kristus.
Pirms Pēteris kļuva par apustuli Pēteri, viņš bija zvejnieks Pēteris. Viņa tēvam piederēja zvejas laivu flote, un Pēteris droši vien domāja, ka kādu dienu, kad tēva vairs nebūs, viņš vadīs ģimenes biznesu. Bet tad ieradās Jēzus…

Un Jēzum bija cits plāns zvejnieka Pētera dzīvei (Viņš teica Pēterim: “Nāc, seko man, es Tevi darīšu par cilvēku zvejnieku…”). Tā sākās Pētera dzīves jauns posms.

Bet kas tad viņš tagad īsti bija? Joprojām zvejnieks? Māceklis, lai iemācītos kādu jaunu amatu?

Tā mēs nonākam pie nākama pagrieziena punkta (skatīt mūsu šīsdienas lasījumā). Pārdomāsim šo aizraujošo Jēzus un Pētera sarunu: (Jēzus:) “Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.”

Jēzus viņam atbildēja: “Laimīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis to tev neatklāja, bet mans debesu Tēvs. Es tev saku: tu esi Pēteris…” (15.-18.p.).

Šeit uz mirkli ir jāapstājas, jo teksts latviešu valodā neļauj saskatīt šī fragmenta dziļumus. Kristus saka: “tu esi Πέτρος (Pétros), … uz πέτρα (pétra) es celšu savu Baznīcu…”. Šeit svarīgi ir piebilst, ka varbūt tika teikts “tu esi πέτρος” (ar mazo burtu – sengrieķu tekstā oriģinālā nav lielie/mazie burti). Πέτρος (Pétros - vītiešu dzimtē) nozīmē akmens, laukakmens. Savukārt πέτρα (pétra - sieviešu dzimtē) nozīmē klints. Vai Jēzus domāja Πέτρος (Pétros) kā vīrieša vārdu, vai πέτρος (pétros) kā raksturojumu/apzīmējumu, vārdu spēle jau īpaši nemainās.

Šeit pirmā pārdomu atziņa. Kad Tu atklāj/saproti, kas ir Jēzus un ko Viņš ir darījis Tavā labā, tad esi gatavs atklāt/uzzināt, kas patiesībā esi Tu un ko Jēzus ir aicinājis Tevi darīt Viņa labā.

Cilvēki, kas pazina Sīmani, zināja, ka viņš ir impulsīvs un mēdz runāt pirms ir padomājis. Bet Jēzus viņā saskatīja ko vairāk, tāpēc pārdēvēja viņu par Pēteri, norādot, ka Sīmanis Pēteris ir akmens, kas piemērots būt par pamatu...

Vai jūs varat iedomāties pārējo mācekļu sejas, kad Jēzus sacīja: “…tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks..." (Mt 16:18)?

Bet apustulis Pēteris patiešām kļuva par balstu, cienījamu vadītāju un baznīcas dibinātāju. Un tas viss pateicoties Kristus spējai un vēlmei paskatīties tālāk par virspusēju skatījumu un ieraudzīt to, kas apslēpts sirds dziļumos. Tas, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības, dod viņam apbrīnojamu potenciālu, bet dažreiz ir vajadzīgs "saprotošs cilvēks", lai to atpazītu un veicinātu pārmaiņas. Pārāk bieži mēs skatāmies/redzam tikai to, kas ir virspusē – tāpēc ātri vien nosaucam cilvēkus par augstprātīgiem, straujiem vai vājiem utt.

Tāpēc lūgsimies pēc garīgas izpratnes un spējas redzēt dziļāk un patiesāk.

svētdiena, 2023. gada 13. augusts

Vai Tu šodien esi vētrā?

(Mt 14:22-33) Un Jēzus tūdaļ lika Saviem mācekļiem kāpt laivā un pārcelties uz otru malu, tiekams Viņš atlaidīs ļaudis. Un, ļaudis atlaidis, Viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un, kad vakars metās, Viņš tur palika viens pats. Bet laiva bija jau jūras vidū; viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš. Bet gaiļos Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams. Un, kad mācekļi Viņu redzēja pa jūras virsu staigājam, tie izbijās un sacīja: "Tas ir spoks." Un tie brēca aiz bailēm. Bet Jēzus tūdaļ tos uzrunāja un sacīja: "Turiet drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstieties!" Un Pēteris Viņam atbildēja un sacīja: "Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu." Un Viņš sacīja: "Nāc!" Un Pēteris izkāpa no laivas, gāja pa ūdens virsu un nāca pie Jēzus. Bet, lielu vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un sacīja: "Kungs, palīdzi man!" Un, tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: "Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?" Un, kad tie iekāpa laivā, vējš nostājās. Un tie, kas bija laivā, metās Viņa priekšā ceļos un sacīja: "Patiesi Tu esi Dieva Dēls."
Kad "Jēzus [...] lika Saviem mācekļiem kāpt laivā un pārcelties uz otru malu" – vai Viņš zināja, ka drīz sāksies vētra? Iespējams. Tad kāpēc Viņš sūtīja viņus briesmās? Manuprāt, lai viņi mācītos un pieaugtu; lai stiprinātu viņu ticību. 
Bībelē mēs lasām, ka tad, kad "Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams..., tie izbijās un sacīja: "Tas ir spoks." ... Bet Jēzus tūdaļ tos uzrunāja un sacīja: "Turiet drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstieties!"" (25.-27. p.). 
Šeit es saskatu trīs svarīgas mācības: 
  1. Kalpošana Dievam neatbrīvo no dzīves vētrām. Bet Jēzus ir apsolījis būt ar mums, kad tajās atrodamies. 
  2. Tas, ko Tu uztver kā vēl vienu iespējamu problēmu, var būt Jēzus, kas nāk pie Tevis. Mācekļi domāja, ka Jēzus ir spoks, lai gan patiesībā Viņš bija viņu Pestītājs. 
  3. Jēzus var neparādīties tad, kad Tu to vēlies, bet Viņš vienmēr ieradīsies laikā. Pirms Jēzus parādījās, mācekļi vairākas stundas bija pavadījuši vētrā. Un, kad Viņš ieradās, Viņš teica: "Es tas esmu. Nebīstieties." 
Ievēro, ka pirms Jēzus risināja to, kas mācekļus apdraudēja no ārpuses, Viņš parūpējās par viņu iekšienes līdzsvaru un mieru. Tieši tā Jēzus darbojas arī šodien. Vispirms Viņš maina Tevi... un tikai tad Viņš maina Tavus apstākļus. Rezultātā Tu pieaudz ticībā un galu galā esi labāk sagatavots tikt galā ar nākamo vētru, kas varētu Tevi dzīvē sagaidīt.

svētdiena, 2023. gada 6. augusts

Aicinājums visiem

(Jes 55:1-5) Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un, kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet! Nāciet, pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu! Kādēļ jūs maksājat naudu par to, kas nav maize; kādēļ jūs atdodat savu darbu par to, kas neder uzturam? Klausaities, klausaities uz Mani, tad jums būs daudz laba ko ēst, un jūsu dvēsele atspirdzināsies ar tauku barību! Piegrieziet Man savu ausi un nāciet pie Manis! Uzklausait, tad atspirgs jūsu dvēsele! Es jums celšu mūžīgu derību, tas ir Dāvidam dotais Manas žēlastības apsolījums. Redzi, Es viņu iecēlu tautām par liecinieku, par priekšnieku un pavēlnieku. Redzi, tu aicināsi tautas, ko tu nepazīsti, un tautas, kas tevi nepazīst, nāks pie tevis Tā Kunga, tava Dieva, Israēla Svētā dēļ, tāpēc ka Viņš tevi paaugstinājis. 
Tradicionāli reformātu un prezbiteriāņu teoloģijas (kalvinisma) nostāja ir bijusi tāda, ka Dievs ir absolūti suverēns grēcinieka pestīšanā. Kā arī pestīšana ir un tai ir jābūt Dieva darbam katra cilvēka labā, gan viņos, un ka nevar būt pestīšanas, kas nebūtu Dieva dāvana un Dieva veikums no sākuma līdz galam. Vārdu sakot, Dievs glābj, ko grib, bet vēlas, lai visi tiktu glābti; Dievs glābj tikai dažus, bet vēlas, lai visi tiktu glābti! 
Kā tas ir iespējams? Vai Dievs var būt patiess, piedāvājot glābšanu visiem, ja patiesībā Viņš ir nolēmis glābt tikai dažus? Ja Dievs patiesi vēlas glābt ikvienu cilvēku un ir tas, kurš glābj ikvienu cilvēku, vai tad nevajadzētu glābt ikvienu cilvēku? Tas ir jautājums, uz kuru es nevaru atbildēt. Neviens nevar atbildēt. 
(Tāpēc arī es, šķiet, neesmu šīs teoloģiskās domas sekotājs.) 

Taču tas, ka pestīšana ir Dieva darbs, ka Viņš nesaka visiem: "Dariet, ko gribat... nekas nav svarīgi... jo visi tiks glābti...", un tomēr Viņš vēlas, lai visi tiktu glābti, – tā ir nepārprotama Bībeles mācība. Pravieša izteiktā vēsts, ko mēs atrodam Jesajas 55:1-3 (un daudzos citos tekstos), ir "brīvais piedāvājums" vai "labi domāts evaņģēlija piedāvājums". Tad, kad Dievs saka: "Nāc! ... Kam slāpst, lai nāk! Lai ņem dzīvo ūdeni bez maksas katrs, kas grib!" (Atkl 22:17), Viņš domā to, ko saka. Viņš vēlas, lai Tu nāktu; Viņš vēlas, lai ikviens nāktu. Viņš vēlas, lai visi tiktu glābti! 

Un, kā mūsu Glābējs teica saviem mācekļiem, aprakstot Svētā Gara darbu, kad Viņš būs sūtīts pasaulē Vasarsvētkos, Dievs (Svētais Gars!) pārliecinās pasauli par grēku, jo viņi netic Viņam. Tas ir grēks neatsaukties uz Kunga aicinājumu ticēt un tikt glābtiem. Dievs Tev ir piedāvājis mūžīgo dzīvību; kā Tu uzdrīksties atteikties no šādas žēlsirdīgā un dāsnā Dieva, Tava paša Radītāja, dāvanas! 

svētdiena, 2023. gada 30. jūlijs

Pieci dzīvi mainoši jautājumi

(Rm 8:26-39) Tā arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam, jo mēs nezinām, kas un kā mums jālūdz, bet Gars pats mūs aizstāv ar bezvārdu nopūtām. Un tas, kas izpēta sirdis, zina, kas Garam padomā, tādēļ ka Gars pēc Dieva prāta iestājas par svētajiem. Un mēs zinām, ka tiem, kas Dievu mīl un kas pēc viņa iepriekšējā nodoma ir aicināti, viss nāk par labu. Tos, par kuriem Dievs jau iepriekš ir lēmis, tos viņš arī noteica izveidot līdzīgus sava Dēla tēlam, lai viņš būtu pirmdzimtais daudzu brāļu vidū. Un, par kuriem viņš jau iepriekš ir noteicis, tos viņš arī aicina, un, kurus aicina, tos arī attaisno, un, kurus attaisno, tos arī pagodina.
Ko lai mēs par to sakām? Ja Dievs ir par mums, kas būs pret mums? Kā tad viņš, kas savu paša Dēlu nav saudzējis, bet atdevis viņu par mums visiem, līdz ar viņu nedāvās mums visas lietas? Kas apsūdzēs Dieva izredzētos? – Dievs tos attaisno. Kas tos pazudinās? – Ir taču Kristus Jēzus, kas miris, vēl vairāk, kas augšāmcēlies, kas ir pie Dieva labās rokas un kas aizstāv arī mūs! Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai bēdas, vai nelaimes, vai vajāšanas, vai bads, vai kailums, vai briesmas, vai zobens? Tā, kā ir rakstīts:
tevis dēļ mēs augu dienu topam nodoti nāvē,
mēs esam pielīdzināti kaujamām avīm.
Bet visā tajā mēs pārpārēm esam uzvarētāji, pateicoties Kristum, kas mūs ir mīlējis. Un es esmu pārliecināts, ka nedz nāve, nedz dzīve, nedz eņģeļi, nedz varas, nedz tagadne, nedz nākotne, nedz spēki, nedz augstumi, nedz dziļumi, nedz kāda cita radīta lieta mūs nespēs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir Kristū Jēzū, mūsu Kungā. 
Mūsu Bībeles lasījuma fragmentā apustulis Pāvils uzdod piecus dzīvi mainošus jautājumus, par kuriem būtu labi padomāt arī mums šodien:
  1. "Ja Dievs ir par mums, kas būs pret mums?" (Rom 8:31) Patiešām, ja Dievs ir mūsu pusē, kas var mums kaitēt? No kā mums ir jābaidās? 
  2. "… viņš, kas savu paša Dēlu nav saudzējis, bet atdevis viņu par mums visiem, līdz ar viņu nedāvās mums visas lietas?" (Rom 8:32) Vai Dievs izglābs mūsu dvēseles un pēc tam atstās mūs pašiem par sevi rūpēties? Vai Viņš pievērstos mūsu mūžīgajām vajadzībām un ignorētu mūsu zemes vajadzības? Protams, ka nē! 
  3. "Kas apsūdzēs Dieva izredzētos?" (Rom 8:33) Vai Dievs? Nē! Viņš ir tas, kas mums ir devis jaunu statusu visa universa priekšā. Katra balss, kas mūs apsūdz, tostarp mūsu pašu balss, Debesu tiesā neko nenozīmē. Dieva pieņemošā attieksme pārspēj jebkuru noraidījumu. 
  4. "Kas tos pazudinās?" (Rom 8:34) Kas tad mūs nosodīs? Cilvēki var vērsties pret mums, aprunāt mūs, bet Jēzus ir mūsu aizstāvības garants, un Viņš apklusinās jebkuru apsūdzību. Kāpēc? Tāpēc, ka Viņa žēlastība jūs apklāj. 
  5. "Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības?" (Rom 8:35) Apustulis Pāvils pats atbild uz šo jautājumu – nāve nevar un dzīvība nevar; eņģeļi nevar un dēmoni nevar; mūsu bailes par šodienu, mūsu raizes par rītdienu un pat elles spēki nevar atturēt no Dieva mīlestības (skat. Rom 8:38-39).
Nekas visā radībā nekad nespēs mūs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājas Kristū Jēzū, mūsu Kungā. 
Vai tas nav lieliski? 

svētdiena, 2023. gada 23. jūlijs

Ļauj Dievam Tevi vadīt

(Rom 8:12-25) Tātad mēs, brāļi, ne jau miesai esam parādā, ka būtu jādzīvo pēc miesas. Ja jūs dzīvojat pēc miesas, jūs mirsiet, bet, ja jūs miesas darbus Garā nonāvējat, jūs dzīvosiet, – jo tie, ko vada Dieva Gars, ir Dieva dēli. Jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal baidītos, bet esat saņēmuši dēlu tiesības un Garu, kurā mēs saucam: Aba! Tēvs! Un Gars pats kopā ar mūsu garu liecina, ka mēs esam Dieva bērni. Bet, ja bērni, tad arī mantinieki – Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki, ja vien līdz ar viņu ciešam, lai līdz ar viņu nāktu godībā. 
Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas tās nākamās godības priekšā, kas mums tiks atklāta. Arī visa radība ilgodamās gaida, kad Dieva dēli atklāsies godībā. Jo radība ir pakļauta nīcībai nevis labprātīgi, bet pēc tās Pakļāvēja gribas, un tai ir cerība, ka tā no iznīcības verdzības tiks atbrīvota Dieva bērnu godības pilnai brīvībai. Mēs zinām, ka visa radība līdz pat šim laikam nopūšas un cieš radību mokas; bet ne viņa vien, arī mēs, kas esam saņēmuši Gara pirmos augļus, pie sevis nopūšamies, gaidīdami uz savām dēlu tiesībām mūsu miesas izpirkšanai. Jo cerībā mēs esam pestīti. Bet cerība, kas redzama, vairs nav cerība. Vai tad kāds vēl cer uz to, ko viņš jau redz? Bet, ja ceram uz to, ko neredzam, tad ar pacietību to gaidīt gaidām. 
Dzīvē Tev katru dienu ir jāizdara neskaitāmas izvēles, jāpieņem lēmumi un jāizmanto/jāpazaudē iespējas. Tad vēl – Tev apkārt ir tik daudz cilvēku ar stingru pārliecību, ka viņi labāk zina kuru ceļu, viņuprāt, Tev vajadzētu iet…

Ja mēs varētu pagriezt laiku atpakaļ, gandrīz ikviens no mums vēlētos mainītu kādu no savām pagātnes izvēlēm, jo tās ir likušas mums nonākt "netaisnības" ceļā.
Uz otru pusi, mums bieži ir tendence domāt, ka mēs zinām pareizo ceļu, lai gan patiesībā mums par to nav ne jausmas. Tad kur ir garantija, ka (pat ja mēs kādus kļūdainos pagātnes lēmumus varētu izmainīt) jaunā izvēle būtu perfekti pareiza?

Es piedāvāju uz to visu paskatīties no citas puses.
Vai Tu līdz šim esi sekojis savām vēlmēm un instinktiem, vai arī konsultējies ar Tavu Radītāju?
Tu teiksi – Bet Dievs man ir devis smadzenes, lai tās izmantotu.
Protams, un mums tās ir jāattīsta.
Tomēr mums ir jāatzīst ka esam ierobežotas būtnes, un tas nozīmē, ka mūsu pašu instinktīvie lēmumi un izvēles būs ierobežoti veiksmīgas. Savukārt Svētais Gars vēlas Tevi vadīt pāri šiem ierobežojumiem. 
“…tie, ko vada Dieva Gars, ir Dieva dēli. Jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal baidītos, bet esat saņēmuši dēlu tiesības un Garu, kurā mēs saucam: Aba! Tēvs! Un Gars pats kopā ar mūsu garu liecina, ka mēs esam Dieva bērni." (Rom 8:14-16).
Kā Dievs mūs vada?
Objektīvi caur Savu Vārdu un subjektīvi caur Savu Garu.
Kad lasi Viņa Vārdu, Tu dzirdi Viņa balsi, un, kad Tu lūdz Viņam padomu, Viņš iedvesmo Tevi tā, lai Tu saprastu kura tad ir labākā izvēle.

Bet ja esi nokļuvis uz nepareizā ceļa, vērsies pie Dieva, un Viņš Tevi vadīs atpakaļ uz pareizā.
Tu varbūt šaubies – Vai Dievs tiešām runātu ar tādu cilvēku kā es?
Jā, “…, ja bērni, tad arī mantinieki – Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki, ja vien līdz ar viņu ciešam, lai līdz ar viņu nāktu godībā." (Rom 8:17).
Tu vari jau šodien ļaut Dievam vadīt sevi tā, lai reiz piedzīvotu Viņa apsolīto godību un būtu Viņa ‘mantinieks'. 

svētdiena, 2023. gada 16. jūlijs

Dzīve saskaņā ar Dieva ieplānoto priekš Tevis

(Rom 8:1-11) Tiem, kas Kristū Jēzū, vairs nav pazudināšanas, jo dzīvības Gara likums Kristū Jēzū ir tevi atbrīvojis no grēka un nāves likuma. Tā kā bauslība miesas dēļ bija nespēcīga un to nespēja, Dievs grēka dēļ ir sūtījis savu Dēlu grēcīgās miesas veidolā un tā miesā grēku ir notiesājis, lai bauslības taisnība tiktu piepildīta mūsos, kas dzīvojam nevis pēc miesas, bet pēc Gara. Jo tie, kas ir pēc miesas, patur prātā miesīgo, bet tie, kas pēc Gara, – garīgo. Miesas saprašana ir nāve, bet Gara saprašana ir dzīvība un miers, jo miesas prāts ir naidā ar Dievu, tas nepakļaujas Dieva bauslībai, nedz arī to spēj. Tie, kas ir miesīgi, nevar būt tīkami Dievam. Jūs gan neesat miesīgi, bet garīgi, ja vien Dieva Gars mīt jūsos; kam Kristus Gara nav, tas viņam nepieder. Un, ja Kristus ir jūsos, tad miesa grēkā gan ir mirusi, bet gars caur taisnību ir dzīvs. Un, ja jūsos mājo tā Gars, kas Kristu augšāmcēlis no mirušajiem, tad viņš, kas Kristu augšāmcēlis no mirušajiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas caur savu Garu, kas jūsos iemājojis. 
Pamēģināšu to pateikt saviem vārdiem – kas dzīvo saskaņā ar Svēto Garu, tam prāts ir vērsts uz to, ko Svētais Gars vēlas; miesas/grēka vadīts prāts vada nāvē, bet Svētā Gara vadīts prāts dzīvo mierā (pēc 5.-6.p.). 
Citiem vārdiem sakot, Svētais Gars ir Dieva klātbūtne (nav trauksmaina! vai uzbrūkoša!), kas darbojas Tavā dzīvē. Tu vai nu nodod savu prātu apkārtējās sabiedrības ietekmju un apstākļu kontrolei, vai arī nodod to Svētā Gara kontrolei. 

Kā varētu izskatīties šāda dzīve? 
Iedomājies kā ir, ka vairs nav jābaidās. Iedomājies kā ir, ka ar iekšēju mieru un paļāvību saskaries ar finansiālām grūtībām vai dusmīgu priekšnieku. Iedomājies kā ir, ka ja saņem sliktas ziņas, bet tā vietā, lai ieslīgtu depresijā, Tu pārdomā konstruktīvus veidus, kā atrisināt problēmu. Iedomājies kā ir, ka sastopoties ar atteikumiem un šķēršļiem, Tu nepadodies vilšanās sajūtai. Iedomājies kā ir, ka atzīsti savas pieļautās kļūdas un tad droši dzīvo tālāk. Un iedomājies kā ir, ja to visu dari kopā ar Dievu (kā partneri uz kuru vari vienmēr paļauties). 
Un tad iedomājies kā tas ir, ka cilvēki nāk pie Tevis pēc padoma un mierinājuma, kad jūtas satraukti vai nomākti, jo Tavs miers ir tik pievilcīgs. 

Tas arī ir tas, ko Dievs Tevi ir aicinājis darīt katru dienu. Kad Tu sastopies ar cilvēkiem, kuri ir stresā, Tev ir jākļūst par miera, drošības un cerības nesēju viņiem.