Kad ticība kļūst par izrādi

(Mt 23:1–12) Tad Jēzus uzrunāja ļaužu pūli un savus mācekļus, sacīdams: “Mozus krēslā ir apsēdušies rakstu mācītāji un farizeji. Visu, ko tie jums saka, pildiet un turiet, bet pēc viņu darbiem nedariet, jo viņi gan saka, bet paši nedara. Tie sasien smagas un grūti panesamas nastas un uzkrauj tās cilvēku pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās pakustināt. Tie visu dara, lai izrādītos cilvēkiem, – tie darina aizvien platākus savus filaktērijus un lielākus pušķus pie saviem tērpiem. Tiem patīk mielastos un sinagogās ieņemt goda vietas un saņemt sveicienus tirgus laukumos, un dzirdēt, ka cilvēki viņus sauc par rabi. Bet jūs nesauciet sevi par rabi, jo viens ir jūsu Skolotājs, bet jūs visi esat brāļi. Nesauciet arī nevienu virs zemes par savu tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs. Nesauciet sevi arī par skolotājiem, jo vienīgi Kristus ir jūsu skolotājs. Bet lielākais no jums būs jūsu kalps. Kas pats paaugstināsies, tiks pazemināts; un, kas pats sevi pazeminās, tiks paaugstināts. 

Grieķu vārds 'hypokrites', no kura cēlies arī vārds angļu valodā ‘hypocrite’ (latviski – liekulis), sākotnēji apzīmēja arī teātra aktieri. Cilvēku, kurš uz skatuves spēlē kādu lomu, izliekoties par to, kas patiesībā nav. Teātrī tas ir pašsaprotami. Taču kas notiek, kad mēs sākam spēlēt lomas savā ikdienas dzīvē? 

Mums droši vien nepatīk domāt par sevi kā par liekuļiem. Tomēr, ja esam godīgi, jāatzīst, ka reizēm mūsu publiskā un privātā dzīve nav gluži vienāda. Mēs spējam būt laipni un pacietīgi pret svešiniekiem, bet mājās viegli zaudējam savaldību. Mēs labprāt runājam par piedošanu, bet paši turpinām sevī glabāt aizvainojumu. Mēs zinām, kā vajadzētu dzīvot, taču ne vienmēr tā dzīvojam.

Arī baznīcā ir iespējams uzvilkt šādu neredzamu masku. Mēs dziedam, lūdzam un sakām pareizos vārdus, kaut gan mūsu attiecībās ar Dievu varbūt jau ilgāku laiku kaut kas nav kārtībā. Iespējams, mūs nomāc šaubas, neatrisināti konflikti vai kāds ieradums, no kura nespējam atbrīvoties. Tomēr ārēji cenšamies radīt iespaidu, ka viss ir labi.

Jēzus pārmetums farizejiem nebija par to, ka viņi nebūtu perfekti vai pilnīgi. Viņš pārmeta, ka viņu ārējā dievbijība neatbilda tam, kas notika viņu sirdīs. Viņi mācīja citiem, kā dzīvot, bet paši pēc šīs mācības nedzīvoja (skat. Mt 23:3).

Protams, tas nenozīmē, ka mums vienmēr un visiem jāatklāj savas grūtības un vājības. Taču ir liela atšķirība starp cilvēku, kurš apzinās savas nepilnības un cenšas mainīties, un cilvēku, kuram svarīgāk par visu ir saglabāt nevainojamu tēlu citu acīs.

Kristīgā ticība nav izrāde, kurā mums jāpārliecina skatītāji par savu svētumu. Tā ir dzīve Dieva priekšā, kuram nav jāstāsta, kādi mēs esam, jo Viņš to jau zina.

Varbūt viens no svarīgākajiem soļiem ticības dzīvē ir drosme noņemt masku. Nevis tāpēc, lai visi ieraudzītu mūsu nepilnības, bet tāpēc, ka tikai tad, kad pārstājam izlikties, mēs ļaujam Dievam mūs patiesi pārveidot.

Lasīt tālāk

Maize rītdienai

(Jņ 6:25-35) Atraduši viņu otrā krastā, tie jautāja: “Rabi, pa kuru laiku tu šeit atnāci?” Jēzus tiem atbildēja un sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ne tādēļ jūs meklējat mani, ka redzējāt zīmes, bet tādēļ, ka jūs esat no tām maizēm ēduši un paēduši. Strādājiet nevis iznīkstošās barības dēļ, bet tās barības dēļ, kas paliek mūžīgajai dzīvībai, ko jums dos Cilvēka Dēls, jo viņu ir apzīmogojis Tēvs – Dievs.” Tad tie viņam sacīja: “Ko lai mēs darām, lai strādātu Dieva darbus?” Jēzus tiem atbildēja: “Dieva darbs ir tas, ka jūs ticat uz to, ko viņš ir sūtījis.” Tad tie viņam sacīja: “Kādu tad tu rādi zīmi, lai mēs redzam un tev ticam? Kādu darbu tu dari? Mūsu tēvi ir mannu ēduši tuksnesī, kā rakstīts: viņš tiem ir devis ēst maizi no debesīm.” Tad Jēzus tiem sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet mans Tēvs jums dod patieso debesu maizi, jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un dod pasaulei dzīvību.” Tad tie sacīja viņam: “Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!” Jēzus tiem sacīja: “ES ESMU dzīvības maize. Kas nāk pie manis, tam nesalks, un, kas man tic, tam neslāps nemūžam. 

Ir kāds daudz stāstīts atgadījums par bērniem pēckara Eiropā. Viņi bija zaudējuši mājas un vecākus, piedzīvojuši badu un nonākuši bēgļu nometnēs, kur beidzot saņēma ēdienu un aprūpi. Tomēr naktīs bērni gulēja slikti. Viņi bija nemierīgi un baidījās. Šodien viņi bija paēduši, bet pieredze bija iemācījusi, ka tas vēl neko nepasaka par rītdienu.

Tad kādam radās doma pirms gulētiešanas katram bērnam iedot maizes gabalu – nevis ēšanai, bet vienkārši turēšanai rokās. Stāsta, ka bērni sākuši gulēt daudz mierīgāk. Maizes gabals viņu rokās bija kā apsolījums: arī rīt būs ko ēst. Par mani kāds rūpējas. Es neesmu atstāts viens.

Varbūt tieši tādēļ Jēzus izvēlas tik vienkāršu tēlu: “Es esmu dzīvības maize.” Maize nav greznība. Tā ir pati ikdienišķākā nepieciešamība. Tā nav domāta tikai svētkiem vai īpašiem gadījumiem. Cilvēkam tā vajadzīga atkal un atkal – šodien un arī rīt.

Arī mūsu dziļākais izsalkums nav tikai pēc ēdiena. Mēs gribam zināt, ka esam drošībā. Ka kādam esam svarīgi. Ka, pamostoties rīt no rīta, nebūsim vieni ar visu, kas mūs sagaida. Un tieši tur Jēzus saka nevis: “Es jums došu maizi,” bet gan: “Es esmu maize.” Viņš pats ir Dieva atbilde cilvēka izsalkumam.

Tas nenozīmē, ka ticīgam cilvēkam rītdiena vienmēr būs viegla vai paredzama. Jēzus neapsola dzīvi bez zaudējumiem, rūpēm un bailēm. Viņš apsola ko citu – savu klātbūtni. Rītdiena var būt nezināma, bet Kristus tajā jau ir.

Varbūt ticība reizēm ir pavisam līdzīga tam maizes gabalam bērna rokās. Mums vēl nav atbilžu uz visu, kas notiks rīt. Bet mums ir kaut kas, pie kā turēties šodien.
Un ar to var pietikt, lai mierā aizvērtu acis. 

Lasīt tālāk

Vai tu pamanītu, ja Dievs tevi uzrunātu?

(Fil 2:1-13) Kur vien ir kāda aizstāvība Kristū, iedrošinājums mīlestībā, kopība Garā, ja ir kāda iejūtība un līdzjūtība, piepildiet manu prieku, būdami vienprātībā, kopīgā mīlestībā, vienoti dvēselē un domās; neko nedariet sāncensības vai tukšas slavas dēļ, bet pazemībā vērtējiet cits citu augstāk par sevi, rūpēdamies katrs ne tikai par savu labumu, bet arī par cita labumu. Lai jūsos ir tādas pašas domas kā Kristū Jēzū, kas, būdams Dieva veidā, neuzskatīja kā satveramu laupījumu būt vienādam ar Dievu, bet sevi iztukšoja, pieņēmis kalpa veidu, un, tapis pēc cilvēka līdzības un būdams tāds pats kā cilvēks, viņš pazemoja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Tādēļ arī Dievs viņu paaugstināja un dāvāja viņam vārdu, kas ir pāri visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā visi mestos ceļos – kas debesīs, kas virs zemes un zem zemes – un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs ir Jēzus Kristus Dievam Tēvam par slavu.
Tādēļ, mani mīļie, kā jūs vienmēr esat bijuši paklausīgi – ne tikai man klātesot, bet daudz vairāk manā prombūtnē, kā tas ir tagad, – bijībā drebot, darbojieties savas pestīšanas labā, jo Dievs ir tas, kas pēc savas labās gribas rosina gan jūsu gribēšanu, gan darbošanos. 

Šajā apustuļa Pāvila vēstules fragmenta pēdējā teikumā ir kāda pārsteidzoša doma. Dievs nedarbojas tikai kaut kur ārpus mums – apstākļos, notikumos vai cilvēkos, kurus sastopam. Viņš darbojas 'mūsos'. Un Pāvils saka vēl vairāk: Dieva darbība skar gan mūsu gribu, gan mūsu rīcību.

Kā mēs šo Dieva darbību sevī pamanām? Dažkārt Dievs mūs uzrunā caur citiem cilvēkiem vai dzīves notikumiem. Taču ļoti bieži vieta, kurā Viņa vadību sākam apzināties, ir mūsu pašu prāts – doma, kas neatlaiž; jautājums, pie kura atkal un atkal atgriežamies; pēkšņa skaidrība par to, kas būtu jādara; kluss pamudinājums piezvanīt kādam, piedot, palīdzēt vai gluži pretēji – kaut ko nedarīt.

Pāvils turpat vēstulē filipiešiem mudina, lai mūsos būtu tādas pašas domas kā Kristū Jēzū (skat. Fil 2:5). Tas nozīmē, ka ticība skar ne tikai mūsu rīcību, bet arī veidu, kā domājam. Mūsu prāts nav mazsvarīga garīgās dzīves nomale. Tā ir vieta, kuru vērts kopt un sargāt.

Tas nav viegli pasaulē, kurā par mūsu uzmanību nemitīgi sacenšas ziņas, reklāmas, sociālie tīkli, video un vēl bezgalīgi daudz visa kā cita. Ne viss no tā ir slikts. Taču arī nevērtīgas lietas var piepildīt prātu tik pilnīgi, ka tajā vairs gandrīz nav klusuma. Un reizēm problēma nav tā, ka Dievs nerunā, bet gan tā, ka mums vairs nav vietas, kur Viņu sadzirdēt.

Protams, ikviena doma vēl nav Dieva balss. Tāpēc garīgajā dzīvē nepieciešama arī izšķiršana – lūgšana, Raksti, pacietība un godīga sevis pārbaude.
Tomēr Pāvila apsolījums paliek: Dievs darbojas mūsos. Varbūt viens no mūsu svarīgākajiem uzdevumiem ir nevis piespiest Dievu runāt skaļāk, bet iemācīties dzīvot tā, lai mums būtu iespējams Viņu sadzirdēt.

Jo reizēm Dieva vadība nesākas ar balsi no debesīm. Tā sākas ar klusu domu, kurai beidzot esam atvēlējuši vietu.

Lasīt tālāk

Vai es spēju priecāties par otra prieku?

(Rm 12:9-21) Jūsu mīlestība lai ir neliekuļota, nīstiet ļauno, pieķerieties tam, kas labs. Brāļu savstarpējā mīlestībā esiet sirsnīgi, izrādiet cits citam vislielāko cieņu. Gara dedzībā un kalpošanā Kungam nemitējieties būt uzcītīgi, priecādamies cerībā, izturēdami ciešanās, pastāvēdami lūgšanās. Esiet izpalīdzīgi svētajiem viņu vajadzībās, tiecieties būt viesmīlīgi! Svētījiet tos, kas jūs vajā, svētījiet un nenolādiet! Priecājieties līdz ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud! Izturieties vienādi cits pret citu, nedzenieties pēc augsta goda, bet saejieties ar zemajiem; neesiet pašgudri! Neatmaksājiet ļaunu ar ļaunu, bet pūlieties darīt labu visu cilvēku priekšā. Cik iespējams, no savas puses turiet mieru ar visiem cilvēkiem. Mīļotie, neatriebieties paši, bet ļaujiet nākt Dieva dusmībai, kā ir rakstīts: man pieder atriebšana, es atmaksāšu, – saka Kungs. Bet, ja tavs ienaidnieks izsalcis, paēdini viņu un, ja izslāpis, dod viņam dzert; tā darīdams, tu sakrāsi kvēlošas ogles uz viņa galvas. Neļauj ļaunumam sevi uzvarēt, bet uzvari ļaunu ar labu!

“Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” Šī doma caurvij gan Veco, gan Jauno Derību (skat. 3Moz 19:18; Mt 22:39). Mēs parasti dzirdam šajos vārdos aicinājumu mīlēt otru cilvēku. Taču tajos ir vēl kaut kas: kā sevi pašu. Izrādās, mūsu attieksme pret citiem bieži vien ļoti daudz pasaka arī par mūsu attieksmi pašiem pret sevi.

Filozofs un rakstnieks Ēriks Hofers šo domu reiz izteica visai skarbi: mēs patiešām mīlam savu tuvāko kā sevi pašu. Ja ienīstam sevi, viegli sākam ienīst citus. Ja spējam pieņemt sevi, kļūstam iecietīgāki arī pret citiem. Ja spējam sev piedot, mums kļūst vieglāk piedot citiem.

Tomēr Evaņģēlijs ved vēl soli tālāk. Dieva mīlestība ne tikai palīdz mums pieņemt sevi un tāpēc labāk izturēties pret citiem. Tā pamazām dara mūs brīvus arī no nepieciešamības nemitīgi sevi salīdzināt ar citiem.
Pāvils raksta: “Priecājieties ar priecīgajiem” (Rom 12:15). Tas šķiet vienkārši, kamēr otra cilvēka prieks neizceļ tieši to, kā pietrūkst man. Kādam izdodas tas, kas neizdevās man. Kāds saņem atzinību, kuru vēlējos es. Kādam ir attiecības, iespējas, veselība vai panākumi, pēc kuriem ilgojos pats. Tad otra prieks pēkšņi var kļūt grūti panesams.
Skaudība ir savāda lieta. Tā neko neatņem otram, bet ļoti daudz atņem mums pašiem. Kamēr skaitām otra svētības, mūsu pašu prieks iztek kā ūdens caur sietu.

Varbūt tāpēc spēja priecāties par otra cilvēka prieku ir viena no skaistākajām iekšējas brīvības pazīmēm. Man vairs nav nepieciešams, lai otram būtu mazāk, lai es pats justos vērtīgāks. Es varu pateikties Dievam par to, ko Viņš devis man, un reizē no sirds priecāties par to, ko Viņš devis otram.
Un varbūt tieši tur sākas tuvākā mīlestība — kad otra cilvēka svētība man vairs nešķiet drauds, bet kļūst arī par iemeslu manam priekam.

Lasīt tālāk

Piedot/ļaut visiem augt kopā?

(Mt 13:24-30) Viņš tiem stāstīja vēl kādu līdzību: “Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem, un aizgāja. Kad izauga labība un vārpās brieda graudi, kļuva redzamas arī nezāles. Nama saimnieka kalpi atnāca pie viņa un teica: kungs, vai tad tu tīrumu neapsēji ar labu sēklu? No kurienes gan tur nezāles? Viņš tiem atbildēja: tas ir ienaidnieka darbs. Tad kalpi viņam jautāja: vai tu gribi, lai ejam tās izravēt? Viņš tiem atbildēja: nē, ka, nezāles ravēdami, jūs neizraujat līdzi arī kviešus. Ļaujiet abiem augt kopā līdz pļaujai, un pļaujas laikā es teikšu pļāvējiem: savāciet vispirms nezāles un sasieniet tās kūlīšos sadedzināšanai, bet kviešus savāciet manos šķūņos.”

Kalpiem šķiet, ka viņi skaidri redz gan problēmu, gan risinājumu. Tīrumā ir nezāles, tātad tās jāizrauj. Tomēr saimnieks raugās ne tikai uz nezālēm. Viņš redz arī kviešus, kurus nepacietīga ravēšana varētu iznīcināt. Tāpēc viņš saka: “Ļaujiet abiem augt kopā līdz pļaujai.”

Šajā teikumā sengrieķu valodā ir kāda interesanta nianse. (Tas skan: 'aphete synauxanesthai amphotera heōs tou therismou'). Vārds 'aphete' ir pavēles forma no darbības vārda 'aphiēmi'. Jaunajā Derībā šo vārdu bieži sastopam tur, kur runāts par grēku vai parādu piedošanu. Taču tas var nozīmēt arī “atlaist”, “ļaut iet”, “atbrīvot” vai “atļaut”. Kopā ar nākamo vārdu (“augt kopā”) teikuma parastā nozīme ir: “Ļaujiet abiem augt kopā.”

Es negribu teikt, ka esmu atradis kādu slepenu un līdz šim nepareizi iztulkotu Jēzus vārdu. Grieķu teksts neprasa šo teikumu tulkot: “Piedodiet abiem augt kopā.” Tomēr viena un tā paša vārda saistība gan ar atļaušanu, gan piedošanu ļauj sadzirdēt nozīmīgu atbalsi. Šī vārda nozīmju lokā piedošana ir saistīta ar atlaišanu — ar atteikšanos turēt otru cilvēku cieši satvertu viņa parāda, vainas vai nodarījuma dēļ.

Varbūt tieši tas kalpiem bija jāmācās. Viņi gribēja tūlīt pārņemt kontroli, izdarīt galīgo spriedumu un aizvākt tos, kurus bija atzinuši par nevēlamiem. Saimnieks viņiem pavēlēja atlaist savu steigu un ļaut galīgo spriedumu izdarīt tam, kurš patiešām pazīst visu tīrumu. Jēzus nesaka, ka ļaunums nav ļaunums. Viņš saka, ka kalpi nav pļāvēji un šodiena vēl nav pļauja.

Piedošana šādā nozīmē ir gatavība atlaist savu prasību visu atrisināt tūlīt. Tā atbrīvo mūs no nepieciešamības katru cilvēku nekavējoties ierindot starp kviešiem vai nezālēm. Tā atstāj vietu Dieva darbam, patiesībai un pārmaiņai, kuru šodien vēl nespējam ieraudzīt. Mēs ļaujam augt, jo uzticamies, ka tīruma Saimnieks redz vairāk nekā mēs.

Vai varam atlaist savu vēlmi tiesāt? Vai varam piedot un uzticēt pļauju Dievam?

Lasīt tālāk

Patiesas brīvības paradokss

(Mt 11:25-30) Tajā pašā laikā Jēzus sacīja: “Es slavēju tevi, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem un tās atklājis bērniņiem! Jā, Tēvs, šādi ir izpaudusies tava labvēlība! Mans Tēvs man ir devis visu, un neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, nedz Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls vēlas to atklāt. Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu. Uzņemieties manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm; jo mans jūgs ir tīkams un mana nasta viegla.”

Brīvība ir viens no tiem vārdiem, kuru lietojam ļoti bieži. Katrs vēlas būt brīvs – brīvs izvēlēties, lemt un dzīvot pēc savas pārliecības. Taču Jēzus vārdi šīs vēlmes priekšā izklausās savādi: “Ņemiet uz sevi manu jūgu…” Kā gan jūgs var būt ceļš uz brīvību?

Arī Mārtiņš Luters šo paradoksu formulēja ļoti spilgti: kristietis ir pilnīgi brīvs kungs, kas nav pakļauts nevienam, un tajā pašā laikā pilnīgi uzticīgs kalps, kas kalpo visiem. No pirmā acu uzmetiena abi apgalvojumi šķiet nesavienojami. Tomēr tieši tajos slēpjas kristīgās brīvības būtība.

Mēs bieži iedomājamies, ka brīvība nozīmē būt neatkarīgam no visiem. Taču patiesībā neviens cilvēks tā nedzīvo. Mēs visi esam saistīti ar ģimeni, draugiem, darbu, sabiedrību. Mēs visi kaut kam vai kādam piederam. Jautājums nav par to, vai nesam kādu jūgu. Jautājums ir – kādu.

Jēzus nepiedāvā dzīvi bez pienākumiem vai atbildības. Viņš aicina uzņemties Viņa jūgu. Atšķirība ir tā, ka šis jūgs nav uzspiests ar varu. Tas nāk no Tā, kurš ir “lēnprātīgs un no sirds pazemīgs”. Tas nav jūgs, kas salauž, bet jūgs, kas māca pareizo soli un ved pareizajā virzienā.

Paradoksāli, bet cilvēks vislielāko brīvību piedzīvo nevis tad, kad dzīvo tikai sev, bet tad, kad atrod To, kam ir vērts uzticēties. Kristū paklausība un brīvība nekļūst par pretstatiem. Tās kļūst par vienu ceļu.

Varbūt tāpēc Jēzus var apsolīt to, ko pasaule tik ļoti meklē, bet reti atrod: “Jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm.” Patiesa brīvība nav dzīve bez jebkāda jūga. Tā ir iespēja nest pareizo jūgu – kopā ar Kristu.

Lasīt tālāk

Cerība, kas nepamet kaunā

(Rom 5:1–8) Tā nu starp mums, ticībā attaisnotajiem, un Dievu ir iestājies miers caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, caur viņu mēs ticībā esam mantojuši ceļu uz šo žēlastību, kurā mēs stāvam un lepojamies par cerību uz dievišķo godību. Bet ne par to vien mēs lepojamies, mēs lepojamies arī ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – uzticību Dievam, uzticība Dievam – cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo Dieva mīlestība caur Svēto Garu, kas mums dots, ir ielieta mūsu sirdīs. Un paredzētajā laikā Kristus, kad vēl bijām nespēcīgi, nomira par mums, bezdievīgajiem. Diez vai kāds mirtu par taisno, drīzāk par to, kas labs, kāds apņemtos mirt. Bet Dievs savu mīlestību uz mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki.

14. jūnijs latviešu tautas atmiņā nav tikai vēsturisks datums. Tā ir diena, kurā pieminam cilvēkus, kas tika izrauti no mājām, šķirti no ģimenēm un aizvesti svešumā. Daudzi neatgriezās. Daudzu kapavietas tuvinieki nekad neuzzināja. Tāpēc šī diena nav tikai par pagātni; tā ir arī par mūsu atbildību šodien — neaizmirst, nemelot, nenovērsties.

Apustulis Pāvils Vēstulē romiešiem raksta par ciešanām, izturību, pastāvību un cerību. Viņš nesaka, ka ciešanas pašas par sevi ir labas. Deportācijas, pazemojums, izsūtījums un nāve nebija Dieva audzināšanas metode. Tas bija ļaunums. Tomēr Pāvils apliecina, ka ļaunumam nepieder pēdējais vārds.

Kristīgā cerība nav lēts mierinājums un nav aicinājums visu ātri aizmirst. Tā ir pārliecība, ka Dievs redz, ka cilvēka cieņa Viņa priekšā nav izdzēšama un ka neviena vara nevar pilnīgi atņemt to, ko Dievs Kristū ir devis. Vara var atņemt mājas, brīvību un pat dzīvību, bet tā nevar izdzēst Dieva mīlestību.

Tāpēc 14. jūnijā mēs sērojam, pieminam un aizlūdzam. Bet mēs to darām nevis izmisumā, bet cerībā — tajā cerībā, kas nepamet kaunā.

Lasīt tālāk

Vasarsvētki: spēks, kas nedominē

(Apd 2:1-13) Kad pienāca Vasarsvētku diena, visi bija sanākuši kopā. Pēkšņi no debesīm nāca šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma, un piepildīja visu namu, kur viņi sēdēja. Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, tās sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. Un visus piepildīja Svētais Gars, un viņi sāka runāt svešās mēlēs, kā Gars viņiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi – dievbijīgi vīri no visām pasaules tautām. Kad šīs skaņas kļuva dzirdamas, daudz ļaužu pulcējās un visi bija lielā apjukumā, jo katrs dzirdēja viņus runājam savā valodā. Tie baiļojās un brīnīdamies runāja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilejieši? Un kā gan mēs viņus dzirdam katrs savā dzimtajā valodā? Partieši un mēdieši, ēlāmieši un tie, kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadokijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas apgabalos ap Kirēni, un ieceļojušie romieši – gan jūdi, gan prosēlīti. Krētieši un arābi, mēs visi dzirdam mūsu valodās viņus teicam Dieva varenos darbus.” Visi bija izbijušies un neziņā un cits citam jautāja: “Ko tas nozīmē?” Citi izsmejot runāja: “Tie ir sadzērušies jaunu vīnu.”

Vārds “spēks” cilvēkos bieži izraisa piesardzību. Pārāk daudz reižu pasaule ir redzējusi varu, kas pazemo, izmanto un pakļauj. Tāpēc nereti šķiet, ka spēks pats par sevi ir kaut kas bīstams. Taču Apustuļu darbos Vasarsvētku dienā mēs sastopam pavisam citu spēku.

Jēzus saviem mācekļiem saka: “Jūs saņemsiet spēku, kad Svētais Gars nāks pār jums” (skatīt Ap.d. 1:8). Šeit spēks nav vardarbība vai kontrole pār citiem. Tas nav cilvēka paša radīts pārākums. Tas ir Svētā Gara spēks – spēks, kas dara cilvēku dzīvu, patiesu un brīvu.

Ričards Rors (Richard Rohr) raksta, ka slikts spēks cenšas dominēt pār citiem sava labuma dēļ, bet labs spēks rodas tad, kad cilvēks pieskaras savam dziļākajam avotam Dievā. Tad cilvēks kļūst par dzīvu Dieva tēla atspulgu pasaulē. Tas ir pazemīgs un reizē drošs spēks – spēks, kas nebalstās uz skaļumu vai varas demonstrēšanu.

Vasarsvētku notikumā viss sākas nevis ar cilvēku centieniem, bet ar Dieva darbību. Mācekļi paši nerada Svēto Garu. Viņi nevar to izsaukt vai izveidot. Tas viņiem tiek dots. Tāpat kā Marija nesaņēma uzdevumu “radīt” Kristu, bet ļaut Dievam darboties viņā, arī Vasarsvētku mācekļi saņem dāvanu, kuru paši nevarētu izveidot.

Varbūt tieši tas ir viens no lielākajiem kristīgās ticības noslēpumiem – Dievs nepiedāvā cilvēkam tikai likumus vai norādījumus no malas. Viņš ieliek daļu no sava Gara pašā cilvēkā. Pravietis Ecēhiēls rakstīja par brīdi, kad akmens sirds tiks aizstāta ar dzīvu sirdi (skatīt Ec. 36:26). Jaunā derība nozīmē ne tikai jaunu mācību, bet jaunu cilvēka iekšieni.

Apustuļu darbu Vasarsvētku stāstā cilvēki dzirdēja dažādas valodas, bet notikuma dziļākā būtība bija cita: Dievs atkal tuvojās cilvēkam nevis no attāluma, bet no iekšienes. Svētais Gars kļuva par dzīvu klātbūtni cilvēka sirdī.

Un varbūt īsts garīgais spēks sākas tieši tur – nevis brīdī, kad cilvēks cenšas kļūt lielāks, bet kad viņš ļauj Dievam dzīvot sevī.

Lasīt tālāk

Es neticēšu, kamēr neredzēšu!

(Jņ 20:24-29) Kad Jēzus atnāca, Toms, saukts Dvīnis, viens no tiem divpadsmit, nebija ar viņiem. Citi mācekļi viņam sacīja: “Mēs redzējām Kungu!” Bet viņš tiem atbildēja: “Kamēr es neredzēšu naglu brūces viņa rokās, kamēr nelikšu savu pirkstu viņa naglu brūcēs un kamēr nelikšu savu roku viņa sānos, es neticēšu!” Pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija tur kopā, un Toms bija ar viņiem. Durvis bija aizslēgtas, bet Jēzus nāca un, nostājies viņu vidū, sacīja: “Miers jums!” Pēc tam viņš sacīja Tomam: “Stiep šurp savu pirkstu un lūko manas rokas un stiep savu roku un liec manos sānos, un neesi vairs neticīgs, bet esi ticīgs!” Toms viņam atbildēja: “Mans Kungs un mans Dievs!” Jēzus viņam sacīja: “Tu tici tādēļ, ka tu mani redzēji; laimīgi tie, kas nav redzējuši, bet tic.” 

"Es neticēšu, kamēr neredzēšu…" – šie vārdi mums ir pazīstami. Un tomēr pārsteidzoši ir tas, ka Jēzus par savu mācekli izvēlējās cilvēku, kurš šaubījās. Vēl vairāk – kad šaubas nāca gaismā, Jēzus viņu neatstūma un nenosodīja. Tā vietā Viņš pats darīja visu iespējamo, lai kliedētu šaubas un stiprinātu ticību.

Ir teikts, ka patiesa ticība sāk darboties tikai tad, kad atbilžu vairs nav. Kamēr viss ir saprotams un izskaidrojams, ticība nav īpaši vajadzīga. Tā kļūst dzīva tieši tur, kur cilvēka saprašana apstājas.

Dievs pats saka, ka Viņa domas nav tādas kā mūsu domas (skatīt Jesajas 55:8). Tas nozīmē – Viņš nedomā tā, kā domājam mēs. Viņš redz kopainu, kuru mēs neredzam, un Viņš darbojas ar mērķi, kas ne vienmēr mums ir skaidrs. Jēzus reiz sacīja, ka Viņam vēl daudz kas būtu sakāms, bet cilvēki to tajā brīdī vēl nespēj nest (skatīt Jāņa 16:12).

Tāpēc brīžos, kad rodas šaubas, nav jāizliekas, ka to nav. Tās var nest Dieva priekšā. Tu vari lūgt: 
"Kungs, ticēt nav viegli, kad esmu ievainots, apjucis un Tu klusē. Tāpat kā Toms, es gribu redzēt pierādījumus Tavai mīlestībai. Palīdzi man ieraudzīt vairāk nekā tikai savu vēlmi pēc mierinājuma un drošības. Palīdzi man pārkāpt pāri savām šaubām un neatbildētajiem jautājumiem un satvert patiesību par Tavu nemainīgo mīlestību un žēlastību." 

Lasīt tālāk

Garīgā dzirde ikdienas dzīvē

(1Kor 2:1-12) Es, brāļi, nebiju ieradies pie jums sludināt Dieva noslēpumu ar izmeklētiem vārdiem vai gudrību. Es apņēmos pie jums citu neko nezināt kā vien Jēzu Kristu, krustā sisto. Nespēkā, ar lielām bailēm un drebēšanu es ierados pie jums, un mana runa un mana sludināšana nav pārliecinošā gudrībā, bet Gara un spēka izpausmē, lai jūsu ticība nebūtu cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā. 
Mēs sludinām gudrību pilnīgajiem. Tā nav nedz šīs pasaules, nedz tās iznīcīgo valdnieku gudrība. Bet mēs sludinām Dieva gudrību, kas noslēpumā apslēpta, ko Dievs bija paredzējis mūsu godībai, vēl pirms pasaule tapa. Gudrību, ko neviens no šīs pasaules valdniekiem nav atzinis; ja viņi būtu atzinuši, viņi nebūtu krustā situši godības Kungu. Ir tā, kā rakstīts: ko neviena acs nav redzējusi un neviena auss nav dzirdējusi, kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas viņu mīl. – Bet mums Dievs to atklājis caur savu Garu, jo Gars izdibina visu, arī Dieva dziļumus. Kurš cilvēks gan īsti pazīst cilvēku, ja ne cilvēka gars, kas ir viņā? Tāpat arī Dievu neviens īsti nepazīst kā vien Dieva Gars. Un mēs neesam saņēmuši šīs pasaules garu, bet Garu, kas nāk no Dieva, lai spētu zināt to, kas mums dāvināts no Dieva. 

Šodienas lasījums atgādina: ja dzīvojam Garā, tad arī mūsu ikdienai jābūt saskaņotai ar Garu. Grūtības sākas brīdī, kad garīgās lietas mēģinām izprast tikai ar parasto, dabisko domāšanu. Tad Dieva ceļi var šķist nesaprotami vai pat muļķīgi. Apustulis Pāvils raksta, ka Dieva Gara darbs sniedzas daudz dziļāk, nekā cilvēks pats spēj aptvert, un ka tieši Gars atklāj to, kas citādi paliktu apslēpts (skatīt 10.pants). 

Šī atklāsme nenotiek tikai vienā veidā. Dievs nerunā ar mums pēc vienas shēmas. Garīgā jutība veidojas pakāpeniski – mācoties ieklausīties, atpazīt un pieņemt arī to, kas sākumā šķiet neloģisks vai neērts.

Kāds kristīgs autors (Jon Walker) raksturo trīs veidus, kā Svētā Gara vadība ikdienā var izpausties.

Pirmkārt – apstāšanās zīmes. Tie ir brīži, kad iekšēji jūtam skaidru brīdinājumu: šeit labāk neiet, šo soli nespert. Tas nav pārmetums vai sods. Drīzāk aizsardzība. Līdzīgi kā saimnieks pasaka “nē” sunim, ne tāpēc, ka suns būtu izdarījis ko sliktu, bet tāpēc, ka viņam priekšā ir briesmas, kuras pats neredz.

Otrkārt – maigi pamudinājumi. Dažkārt tie ir gandrīz nemanāmi, bet ļoti noteikti impulsi rīkoties citādi, nekā sākotnēji plānots. Šādi pamudinājumi var pasargāt no nopietnām kļūdām vai pat dzīvības briesmām. Tie prasa uzticēšanos un tūlītēju paklausību, pat ja iemesls nav skaidrs.

Treškārt – aicinājums apklust. Sarunās, spriedumos vai komentāros reizēm nonākam pārāk tuvu robežai – netaisnībai, aprunāšanai, tukšai pļāpāšanai. Tad Gars klusi, bet noteikti norāda: pietiek. Šādos brīžos paklusēt ir garīgās gudrības izpausme, nevis vājums.

Iet līdzi Garam nozīmē ne tikai klausīties, bet arī atpazīt šos signālus un tiem uzticēties. Pat tad, ja tie ne vienmēr saskan ar mūsu ierasto loģiku. Jo Dieva Gars redz tālāk nekā mēs – un ved tur, kur pašiem ar prātu vien nepietiktu.

Lasīt tālāk

No tumsas uz patiesību, jeb kāpēc Dievs nav neziņas sabiedrotais

(Mt 4:12-23) Kad Jēzus dzirdēja, ka Jānis nodots, viņš atgriezās Galilejā. Atstājis Nācareti, viņš aizgāja dzīvot Kapernaumā, piejūras pilsētā, Zebulūna un Naftālī zemēs, ka piepildītos, ko Kungs caur pravieti Jesaju ir sacījis:
Zebulūna zeme un Naftālī zeme –
ceļš uz jūru viņpus Jardānas,
citu tautu Galileja;
tauta, kas sēdēja tumsā,
ieraudzījusi lielu gaismu,
un tiem, kas sēdēja nāves ēnas zemē,
gaisma uzaususi. –
No šā laika Jēzus sludināja: “Atgriezieties no grēkiem; Debesu valstība ir klāt.”
Staigādams gar Galilejas jūru, Jēzus ieraudzīja divus brāļus – Sīmani, sauktu Pēteris, un viņa brāli Andreju – jūrā tīklus izmetam, jo tie bija zvejnieki. Viņš tiem sacīja: “Nāciet, sekojiet man, es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Tūlīt pametuši savus tīklus, tie viņam sekoja. No turienes tālāk iedams, viņš ieraudzīja citus divus brāļus – Jēkabu, Zebedeja dēlu, un viņa brāli Jāni – kopā ar savu tēvu Zebedeju laivā tīklus lāpām, un Jēzus viņus aicināja. Tūlīt, pametuši laivu un savu tēvu, tie sekoja viņam.
Jēzus pārstaigāja visu Galileju, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju, un dziedinādams visus slimos un vārgos. 

"...tauta, kas sēdēja tumsībā, ieraudzīja lielu gaismu". Šie vārdi vispirms un galvenokārt runā par pestīšanu – par gaismu, ko Jēzus atnes visai cilvēcei. Taču šai gaismai ir arī citas, ilglaicīgas sekas, kas bieži paliek nepamanītas. Viena no tām ir Viņa ietekme uz mācīšanos un izglītību.

Pats vārds universitāte ir dzimis no pārliecības, ka Dievs ir radījis pasauli kā sakārtotu universu un tāpēc šī kārtība ir izzināma. Radītais nav haoss, bet jēgpilna realitāte, kuru var pētīt, saprast un mācīties. Ticība Radītājam kļuva par pamatu zināšanu meklēšanai.

Jaunajā Derībā īpaši izcelta doma par visu ticīgo priesterību. Reformācijas laikā šī atziņa ieguva ļoti praktisku nozīmi: ja ikviens cilvēks pats ir aicināts lasīt un saprast Rakstus, tad ikvienam ir jāprot lasīt un rakstīt. Tā radās jauns skatījums uz izglītību – nevis kā privilēģiju dažiem, bet kā nepieciešamību visai sabiedrībai. No šejienes izauga ideja par vispārēju rakstpratību.

Amerikā pirmais likums, kas aicināja uz vispārēju izglītību, tika pieņemts Masačūsetsā 1647.gadā. Tam bija savāds, bet zīmīgs nosaukums – “Vecā krāpnieka Sātana likums”. Likuma doma bija vienkārša un tieša: neziņa ir viens no ļaunuma ieročiem, bet Dievs ir patiesības Dievs. Tāpēc zināšanas un mācīšanās nedrīkst pazust iepriekšējai paaudzei nonākot kapos.

Līdzīgu pārliecību var redzēt arī misionāru darbā. Daudzās zemēs viņi sastapa tautas, kuru valodās vēl nebija rakstības. Ar lielu pašaizliedzību viņi veidoja pirmās vārdnīcas, rakstīja pirmās gramatikas, izstrādāja pirmos alfabētus. Un bieži vien pirmais nozīmīgais īpašvārds, kas šajās valodās tika pierakstīts, bija vārds Jēzus.

Gaisma, ko Kristus ienes pasaulē, ir arī gaisma prātam.
Tā aicina nebaidīties no patiesības, būt pret neziņu un neturēt tumsu par drošu patvērumu.

Lasīt tālāk

Atgriešanās realitātē: Ziemsvētku labā vēsts ciešanu vidū

(Mt 2:13-23) Bet, kad tie bija aizgājuši, redzi, Kunga eņģelis parādījās Jāzepam sapnī un sacīja: “Celies, ņem bērnu un viņa māti un bēdz uz Ēģipti, un paliec tur, kamēr es tevi saukšu atpakaļ; jo Hērods meklē bērnu, lai viņu nonāvētu.” Un uzcēlies viņš ņēma bērnu un viņa māti un naktī devās prom uz Ēģipti. Tur viņš palika līdz Hēroda nāvei, lai piepildītos tas, ko Kungs ir runājis caur pravieti: no Ēģiptes es savu Dēlu aicināju.
Kad Hērods redzēja, ka gudrie viņu piemānījuši, viņš ļoti apskaitās un nosūtīja pavēli apkaut visus bērnus Betlēmē un visā tās apkārtnē – divus gadus vecus un jaunākus, pēc tā laika, ko viņš bija uzzinājis no gudrajiem. Tad piepildījās, ko Kungs caur pravieti Jeremiju ir sacījis: balss dzirdama Rāmā, raudas un daudz vaimanu. Rāhēle apraud savus bērnus un nealkst mierinājuma, jo viņu vairs nav.
Bet, kad Hērods nomira, redzi, Kunga eņģelis parādījās Jāzepam sapnī Ēģiptē un sacīja: “Celies, ņem bērnu un viņa māti un dodies uz Israēla zemi, jo tie, kas tīkoja pēc bērna dzīvības, ir miruši.” Un cēlies viņš ņēma bērnu un viņa māti un atnāca uz Israēla zemi. Bet, izdzirdējis, ka Jūdejā Arhelajs valda sava tēva Hēroda vietā, viņš baidījās turp doties un, sapnī brīdināts, devās uz Galilejas apgabalu. Turp atnācis, viņš apmetās Nācaretē. Tā piepildījās, ko Kungs ir runājis caur praviešiem: viņu sauks par Nācarieti. 

Reālā dzīve mūs ļoti bieži izaicina ar strauju atgriešanos ikdienas realitātē pēc Ziemsvētkiem, kad svētku gaismu un prieku nomaina dzīves sāpes, nogurums un nemiers. 

Evaņģēlija lasījums par ķēniņu Hērodu un Betlēmes bērnu nogalināšanu skarbi atgādina, ka Ziemsvētku stāsts nav pasaka, bet cieši saistīts ar cilvēku ciešanu realitāti. Daudziem cilvēkiem arī svētku laikā sāpes nekur nepazūd, tāpēc “atgriešanās realitātē” patiesībā nozīmē atgriezties pie tā, kas nekad nav bijis zudis. Tieši tāpēc Bībeles vēsts par Kristus dzimšanu ir balstīta īstajā dzīvē, nevis saldā ilūzijā. 
Vēstulē ebrejiem uzsvērts, ka Jēzus kļuva līdzīgs cilvēkiem visā, ka pestīšana ved nevis apkārt ciešanām, bet caur tām. 

Arī evaņģēlijos Jēzus dzimšana ir saistīta ar trūkumu, noraidījumu un briesmām. Mateja evaņģēlijs īpaši asi parāda vardarbību, kas vērsta pret nevainīgiem bērniem, atklājot pasaules nežēlīgo realitāti. 

Šī realitāte joprojām turpinās arī mūsdienās, un nav pāris vienkāršu vārdu, kas to padarītu mazāk sāpīgu. Cerība rodas tikai Kristus krusta un augšāmcelšanās gaismā. Dievs neizvēlas cīnīties ar vardarbību ar vardarbību, bet stājas tai pretī ar mīlestību. Šī mīlestība atver jaunu dzīves ceļu, kuru Jēzus ir iesācis un kurā Viņš aicina sekot arī visus mūs. 
Tā ir labā vēsts: Kristus, kas pats ir cietis, spēj palīdzēt tiem, kas tiek pārbaudīti. Ar šo cerību arī Tu esi aicināts jaunajā gadā dzīvot kā jauns cilvēks Kristū, ejot cauri realitātei, nevis bēgot no tās.

Lasīt tālāk

Pacietība maina skatu punktu

(Jēk 5:7–11) Esiet pacietīgi, brāļi, līdz Kunga atnākšanai! Redzi, zemkopis sagaida zemes vērtīgos augļus, ar lielu pacietību gaidīdams, līdz zeme būs saņēmusi gan agro pavasara lietu, gan pēdējās rudens lietavas. Esiet arī jūs pacietīgi, stipriniet savas sirdis, jo Kunga atnākšana jau ir tuvu! Nežēlojieties, brāļi, cits par citu, lai jūs netiktu tiesāti! Redzi, Tiesnesis jau stāv durvju priekšā. Jums, brāļi, ir dots piemērs ļaunuma panešanā un pacietībā – pravieši, kas runāja Kunga vārdā. Redzi, mēs uzskatām par laimīgiem tos, kas ir izturējuši; par Ījaba izturību jūs esat dzirdējuši un zināt, kādu iznākumu Kungs viņam nosprieda, jo Kungs ir žēlsirdīgs apžēlošanā.

Ir kāds teiciens: “Nelūdz pēc pacietības, citādi Dievs tev dos iespēju to mācīties.” Un tomēr — šodien pacietība ir tik reti sastopama. Mēs visi zinām, cik grūti ir saglabāt mieru, kad “labā dzīve” pēkšņi sabrūk. Kā reiz jautāja mācītājs Džons Vite (John Witte): “Ko tu dari, kad tava labā dzīve kļūst slikta?” Lielākā daļa no mums cenšas visu nekavējoties salabot — pat tad, ja tas nav nemaz tik vienkārši. 
Bet Jēkabs mums atgādina: Dievs caur pārbaudījumiem pilnveido mūsu dzīvi. 

Apustulis Jēkabs izmanto zemkopja tēlu — zemkopis nevar piespiest lietum līt vai augiem augt. Viņš strādā, sēj, kopj, un tad gaida. Ar cerību, ar pacietību. Tā arī mums jādzīvo, skatoties pāri šai dzīvei, gaidot Jēzus atgriešanos.

Kad redzam tikai “šeit un tagad”, mēs viegli kļūstam īgni, dusmīgi, nepacietīgi. Bet pacietība nozīmē spēju redzēt plašāk, ilgāk, dziļāk. Ja mūsu skatiens ir uz Kristu — uz to, ko Viņš dara mūsos, lai mēs kļūtu līdzīgāki Viņam, un uz Viņa atgriešanos —, tad mainās arī mūsu attieksme pret apstākļiem un cilvēkiem.

Tāpēc es jautāju sev (un arī Tev):
• Kāpēc mēs tik bieži zaudējam pacietību, pat tad, ja jau esam mācījušies to iepriekš? Vai šo mācību vispār var apgūt “uz visiem laikiem”? 
• Kā mēs, kristieši, varam viens otram palīdzēt augt pacietībā un izturībā?

Apustulis Jēkabs mums māca, ka pacietība nav tikai īpašība — tā ir ticības perspektīva. Tā maina ne tikai to, kā mēs raugāmies uz dzīvi, bet arī to, kā mēs dzīvojam ticībā. 

Lasīt tālāk

Vai viss, ko dzirdam, tiešām nāk no Dieva?

(Jer 23:1-6) “Vai! ganiem, kuri izdeldē un pazaudē avis no manām ganībām,” saka Kungs. Tādēļ tā saka Kungs, Israēla Dievs, par ganiem, kas gana manu tautu: “Jūs aiztrencāt un padzināt manas avis, un jūs tās nemeklējāt! Redzi, es piemeklēšu jūs jūsu ļauno darbu dēļ,” saka Kungs. “Es savākšu avis, kas vēl atlikušas, no visām zemēm, kur es tās biju aiztriecis, un atvedīšu tās atpakaļ uz viņu ganībām, un tās augļosies un vairosies. Es došu tām ganus, un tie tās ganīs – tām vairs nebūs nedz jātrūkstas, nedz jābīstas, un nezudīs neviena,” saka Kungs. 
“Redzi, nāk dienas,”
saka Kungs,
“es riesīšu Dāvidam taisnības atvasi,
un kā ķēniņš viņš valdīs ar apdomu
un uz zemes darīs tiesu un taisnību!
Viņa dienās Jūda būs glābta
un Israēls dzīvos drošībā,
tas ir viņa vārds, viņu sauks:
Kungs – mūsu taisnība. 

Jeremijas grāmatas 23. nodaļā mēs dzirdam, cik dziļi Dievs ir sašutis par viltus praviešiem. Jeruzalemē bija cilvēki, kas uzdevās par praviešiem, bet sludināja to, ko paši vēlējās, nevis to, ko Dievs bija teicis. Šie cilvēki mierināja tautu ar viltus drošību, kad patiesībā vajadzēja aicināt uz atgriešanos. 
Bet neskatoties uz to visu, Dievs caur Jeremiju saka: “Redzi, nāks dienas, kad Es celšu Dāvidam taisnības atvasi; viņš valdīs kā ķēniņš un darīs gudri, tiesās taisnīgi un ievēros tiesu zemē” (Jer 23:5).
Patiesie Dieva pravieši nerunā to, ko cilvēki grib dzirdēt, bet to, kas cilvēkiem jādzirda.

Arī mums šodien jāmācās atšķirt Dieva balsi no cilvēku vārdiem. Kad klausāmies sludināšanu, lasām grāmatas vai garīgus ierakstus internetā, mums jājautā: vai tas, ko dzirdu, atbilst Dieva Vārdam? Bībele māca pārbaudiet visu, un tikai to, kas labs, paturēt (skatīt 1Tes 5:20–21). Tas nenozīmē, ka mums jābūt aizdomīgiem par visu, ko dzirdam, bet gan to, ka jāiepazīst Bībele tik labi, lai spētu atšķirt, kad kāds runā patiesību no Dieva, un kad – tikai savas idejas un domas.

Apustulis Pāvils Kolosiešiem raksta, ka Dieva patiesība un miers ir atrodams Kristū: “...visa pilnība iemājo viņā. Caur viņu Dievs ir devis izlīgumu visā, ar Kristus krusta asinīm Dievs ir ienesis mieru visā...” (Kol 1:19–20). Lūk arī galvenais princips – vai tas, ko dzirdam, ved mūs tuvāk Kristum, vai tikai nomierina mūsu sirdsapziņu?
Dieva Vārds mūs ne vien mierina, bet arī izaicina un pārvērš. Tāpēc ļausim, lai tie, kas patiesi sludina Viņa Vārdu, patiesi uzrunā mūs – arī tad, ja tas dažkārt liek pārdomāt... un mainīties.

Lasīt tālāk

Dieva "savādā" attieksme

(Sir 35:11-18) Nemēģini piekukuļot – viņš nepieņems, 
netaisnu upuri nepiedāvā,
jo Kungs ir tiesnesis:
viņš negodā nevienu, vadoties pēc tā cienīguma, –
uz nabagā rēķina neiztaps,
bet ieklausīsies netaisnības cietēja lūgšanā.
Viņš neatstās bez ievērības bāreni lūdzamies
un atraitni izplūstam žēlabās.
Vai tad nerit asaras pār vaigiem atraitnei?
Vai viņa nevaimanā par to, kurš tās izraisījis?
Kungs labvēlīgi pieņems to, kurš viņam kalpo,
tā lūgšanas sniegsies līdz mākoņiem;
bet pazemīgā lūgšana ies mākoņiem cauri,
tā nerimsies, līdz nebūs nonākusi galā,
tā neatlaidīsies, līdz Visuaugstākais nebūs apraudzījis
un īstenojis taisnīgajam lemto taisnību. 

Viena no šodienas lasījuma mācībām ir tā, ka Dievs īpaši uzklausa grēcinieku un trūcīgo. Dieva attieksme ir ļoti skaidri pausta šajā lasījuma fragmentā: 
“[Dievs] uz nabagā rēķina neiztaps,
bet ieklausīsies netaisnības cietēja lūgšanā.
Viņš neatstās bez ievērības bāreni lūdzamies
un atraitni izplūstam žēlabās.”

Varbūt tas mums šķiet mazliet dīvaini. Vai tad Viņam nevajadzētu vairāk klausīties tos “labos” cilvēkus, kas cenšas ievērot Viņa baušļus?
Bet mirkli padomāsim. Kad kāds mums nodara pāri, kā jūtamies? Nereti mūs pārņem dusmas un sāpes. Vai mums nerodas vēlēšanās atriebties, kādā veidā sodīt to cilvēku? Vismaz mēs gribam panākt, lai viņš vai viņa turpmāk tā vairs neizturas.

Nav brīnums, ka daudzi cilvēki domā – pēc pārkāpuma Dievam vajadzētu būtu “apvainotam”. Loģiski taču, ka Viņa reakcijai vajadzētu būt līdzīgai mūsējai, tikai ar vēl lielāku noteiktību—jo Viņš taču ir Kungs. Kad esam izdarījuši kaut ko patiešām sliktu, mums var šķist nesaprotami, kā gan Dievs varētu turpināt mūs mīlēt. Un tomēr—ja tā domājam, mēs maldāmies.

Kā tad var teikt, ka Dievs mīl grēcinieku? Tieši kā grēciniekam cilvēkam visvairāk vajadzīga Dieva mīlestība, visvairāk vajadzīga Viņa palīdzība. Dievs, atšķirībā no mums, grēku neredz kā “apvainojumu” sev pašam. Viņš redz grēcinieku kā cilvēku, kurš pieļāvis smagu kļūdu un kam nepieciešama dziedināšana un atjaunošana. Galu galā tas ir pats cilvēks, kas cieš no grēka, nevis Dievs.  

Lasīt tālāk

Svētīgs tas... kura cerība ir uz To Kungu, savu Dievu

(Ps 146) Slavējiet Kungu! 
Slavē, mana dvēsele, Kungu!
Es slavēšu Kungu, kamēr es dzīvs, es dziedāšu slavu savam Dievam, kamēr vien būšu!
Nepaļaujieties uz augstmaņiem, uz cilvēku dēliem – pie viņiem nav glābiņa.
Pamet tos gars, tie atgriežas pīšļos, tai pašā dienā to nolūki zūd!
Svētīts, kam palīdz Jēkaba Dievs, kura cerība – Kungs, viņa Dievs, kas radījis debesis un zemi, un jūru, un visu, kas tajās.
Viņš uztur patiesību uz mūžiem, iztiesā apspiestos, dod maizi izsalkušajiem.
Kungs atbrīvo gūstekņus, Kungs atdara acis aklajiem, Kungs pieceļ nomāktos, Kungs mīl taisnos, Kungs pasargā svešinieku, bāreni un atraitni pieceļ kājās, bet ļaundara ceļu ritenī sagriež!
Kungs būs ķēniņš uz mūžiem – tavs Dievs, Ciāna, uz audžu audzēm.
Slavējiet Kungu! 

Es reiz lasīju, ka dažreiz krīzes situācijās, kad naudas nepietiek pat pašiem nepieciešamākajiem tēriņiem, un cilvēki iesaka sastādīt budžetu, un mēs tikai pasmaidām. Mēs paskatāmies uz situāciju un sakām: "Nekas tur nesanāks!" Bet tieši tad ir laiks saņemties, kā arī ir laiks paļauties uz Dievu. Tavas iespējas nav ierobežotas ar pagātni vai tagadni. Ja ar ienākumiem nepietiek, lai segtu visus pamatotus izdevumus, tomēr izdari, cik vien iespējams, un tad paļaujies uz Dievu, ka Viņš piepildīs tavas vajadzības. Skaties pāri savam tukšajam maciņam. Skaties uz savu Svētību Avotu. Pieņem dievišķo, neierobežoto apgādību. Dari savu daļu. Centies būt finansiāli atbildīgs domās un darbos. Lūdz gudrību un ieklausies Dieva vadībā. Tad atlaid bailes un vēlmi visu kontrolēt. Mēs visi zinām, ka diemžēl nauda ir nepieciešama arī ikdienas dzīvei..., bet Dievs to arī zina. 

F. B. Meijers (F. B. Meyer) ir teicis: “Mūsu ticība nav pilnīga, kamēr neiemācāmies, ka Dieva apredzība darbojas arī caur zaudējumiem… Pastāv ceļš caur lietu neizdošanos un zaudējumiem. Mums jāmācās atšķirt paļaušanos uz gadījuma veiksmi un paļaušanos uz Devēju. Veiksme var būt tikai uz kādu laiku, bet Devējs ir mūžīgs...”

Lasīt tālāk

Padomā par savu motivāciju...

(1Tim 2:1-7) Visupirms es mudinu tevi izteikt lūgumus Dievam, pielūgt, aizlūgt un pateikties Dievam un to darīt par visiem cilvēkiem, par ķēniņiem un visiem, kas augstos amatos, lai mēs mierīgi un klusi dzīvotu dievbijīgi un krietni. Tas ir labi un atzīstami mūsu glābēja Dieva priekšā, kas grib, lai visi cilvēki tiktu glābti un nāktu pie patiesības atzīšanas. Jo ir viens vienīgs Dievs un viens vidutājs starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus, kas sevi ir nodevis par izpirkumu visu labā – tā kļūdams par pestīšanas liecību, laikam pienākot. Tādēļ esmu nolikts par sludinātāju un apustuli – es runāju patiesību, es nemeloju –, par skolotāju pagāniem ticībā un patiesībā. 

Kad mūsu uzmanības centrā ir vairāk tas, ko paši uzskatam par pareizu, vajadzīgu un svarīgu, nevis otra cilvēka vajadzības, visi to ātri pamana un zaudē interesi. Pat tad, ja darām kaut ko labu un vērtīgu – piemēram, dibinām kompāniju (kuras mērķis būs palīdzēt cilvēkiem), pārdodam produktu (kas varētu atvieglot kādu monotonu darbu), vai dalāmies ar savu ticību Jēzum –, mēs varam tik ļoti aizrauties, lai sniegtu izcilu “prezentāciju” un panāktu rezultātus, ka cilvēki vienkārši zaudē interesi un mūsu patiesais vēstījums viņu nesasniedz.

Savā grāmatā "Prezentēt, lai uzvarētu" (Presenting to Win by Jerry Weissman) Džerijs Veismans norāda, ka cilvēki komunikācijā pārāk bieži koncentrējas uz sava produkta vai pakalpojuma īpašībām, nevis uz jautājumu: “Kā tas var man palīdzēt?” Galvenais ir pievērst uzmanību ieguvumiem, nevis īpašībām. 

Viņš raksta: “Īpašība/kvalitāte ir kāds fakts vai raksturojums par tevi, tavu uzņēmumu, pārdodamo produktu vai aizstāvēto ideju. Savukārt ieguvums/pielietojums ir tas, kā šis fakts vai raksturojums palīdzēs cilvēkiem, kuri klausās. Ja gribi kādu pārliecināt, nepietiek tikai izstāstīt produkta vai idejas īpašības; tas ir jāpārvērš ieguvumā. Jo īpašības var būt klausītājiem nebūtiskas, bet ieguvums pēc definīcijas vienmēr ir saistošs un nozīmīgs.”

Arī Baznīcai un draudzei rūpēm par citiem vienmēr ir jābūt kā motīvam un sākuma punktam. Apustulis Pāvils raksta: “Visupirms es mudinu tevi izteikt lūgumus Dievam, pielūgt, aizlūgt un pateikties Dievam un to darīt par visiem cilvēkiem...” (1Tim 2:1, 3).
Patiesas aizlūgšanas un pateicības "par visiem cilvēkiem" atklās Tavus motīvus. 

Vai rūpes un līdzcietība Tev vienmēr ir pirmajā vietā?

Vai Tu to dari tāpēc, ka tas ir pareizi? 

Vai tāpēc, ka Bībele to māca? 

Vai tāpēc, ka Tev patiesi rūp, lai otram cilvēkam būtu iespēja piedzīvot Dieva mīlestību un pestīšanu?

Lasīt tālāk

Dieva vārds kā uguns un āmurs

(Jer 23:23-29) Vai es neesmu tuvs Dievs? saka Kungs, taču ne tāls Dievs!
Vai vīrs paslēpsies slēptuvē, ka es neredzēšu? – saka Kungs,
vai ne es piepildu debesis un zemi? – saka Kungs.
[...]
Vai mans vārds nav kā uguns, saka Kungs,
un kā āmurs, kas sadragā klinti? 

Vai esi kādreiz aizdomājies par Dieva vārdu kā neatvairāmu āmuru? Mēs bieži domājam par Bībeles tekstu kā par mierinošu un iedvesmojošu, bet Dievs pats to salīdzina ar āmuru – spēcīgu un nesalaužamu, kas spēj sašķelt pat vissmagākos akmeņus.

Vecajā Derībā vairākkārt aprakstīta situācija, kad Israēla tauta kļuva garīgi nocietināta. Pravietis Caharija raksta, ka "viņi nocietināja savas sirdis kā krams un negribēja klausīt likumu un vārdus, ko Kungs Cebaots bija sūtījis ar savu Garu caur agrīnajiem praviešiem” (Caharijas 7:12). Šie cilvēki bija kļuvuši tik stūrgalvīgi, ka vairs nespēja uztvert Dieva balsi. Viņu sirdis bija kā krams – viens no cietākajiem akmeņiem, kuru izmanto, lai cirstu citus.

Bībeles izteiksmē cieta sirds nozīmē cilvēka stāvokli, kurā viņš apzināti pretojas Dieva patiesībai. Tāds cilvēks nav gatavs mainīties, viņš ir neieņemams – līdzīgi kā klints. Bet Dieva vārds, kā norāda Jeremijas grāmata, nav tikai mierinoša čukstoņa. Tas ir āmurs. Dievišķais āmurs, kas var sašķelt pat visspītīgāko sirdi, atklāt patiesās domas un motivāciju, kas apslēpta cilvēka dvēseles dziļumos.

Teologs R.C. Sprouls reiz rakstīja:
“Dieva āmurs nesadragā tikai pasaules elkus – tas satriec arī manus sirds elkus. Tas ir smags, ass un bieži sāpīgs – tieši tāpēc, ka Tas, kas to tur rokā, mīl. Viņš ir apsolījis piedot manas cietās sirds dēļ, bet arī – to pārveidot.” (R.C. Sproul, “The Holiness of God”)

Dieva mīlestība nav tikai maigums – tā ir arī patiesība, kas pārveido. Ja mūsu sirdis kļūst kā akmens, Viņa vārds nav bezspēcīgs. Tas ir āmurs, kas lauž mūsu cietību, nevis lai mūs iznīcinātu, bet lai mūs dziedinātu, šķīstītu un darītu spējīgus mīlēt.

Lasīt tālāk

Kad Dievs runā – vai Tu esi gatavs sekot?

(Ebr 11:1-3) Ticība ir cerības pamatā, tā pārliecina par neredzamām lietām. Ticībā mūsu priekšgājēji ir saņēmuši Dieva atzinību. Ticībā mēs saprotam, ka visa pasaule ir veidota ar Dieva vārdu, tā ka no neredzamā ir cēlies redzamais. 

Ja mēs no debesīm dzirdētu Dieva balsi vai kāds atnāktu pie mums un teiktu: "Šis ir pravietojums no Dieva...!", mēs saņemtu diezgan skaidru priekšstatu par to, ko Dievs iecerējis mūsu dzīvē. Tas varētu izpausties kā vārdi: “Tu kādu dienu būsi vadītājs” vai “Tavi vārdi ietekmēs tūkstošiem cilvēku.” Pat ja uzreiz nesaprastu, kā tas piepildīsies, mēs justu virzienu, kurā Dievs mūs aicina doties.
Tomēr parasti Dievs mums dod tikai kādu sajūtu par vienkāršu uzdevumu — kādu darbību vai rīcību, kuras nozīmi un vietu Viņa lielajā plānā mēs tajā brīdī vēl nesaprotam. Taču, ja esam pārliecināti, ka šī norāde nāk no Dieva (ir ļoti vērtīgi to pārrunāt ar uzticamu un pieredzējušu kristieti, piemēram, savu mācītāju), mums jābūt gataviem paklausīt.

Šādā brīdī mums nepieciešama ticība, līdzīga Ābrahāma ticībai. 1. Mozus grāmatā 12:1 Dievs viņam sacīja: “Atstāj savu dzimto zemi… un ej uz zemi, ko Es tev rādīšu.” Un kā lasām Ebrejiem 11:8: “Ar ticību Ābrahāms paklausīja un devās ceļā, pat nezinādams, kurp dodas.” Viņš nesaprata, kāpēc Dievs viņam to lūdz, bet viņš uzticējās un gāja.
Vēlāk Dievs apsolīja, ka Ābrahāma pēcnācēju būs tik daudz kā zvaigžņu debesīs (1. Mozus 15:5). Tajā brīdī Ābrahāms un viņa sieva Sāra jau bija pārāk veci, lai dabiski sagaidītu bērnu, un viss šķita neiespējami. Tomēr Ābrahāms izvēlējās uzticēties Dieva solījumam — un šī ticība tika atalgota, kad piedzima Īzāks (1. Mozus 21:2).

Mēs ne vienmēr sapratīsim visu, ko Dievs no mums prasa. Bet tas nedrīkst kļūt par iemeslu nepaklausībai. Ticība nozīmē arī iešana tumsā, paļaujoties, ka Dievs redz ceļu, pat ja mēs to vēl neredzam.

Lasīt tālāk

Gudrības vārdi un žēlastības balss

(Ps 49:2-4) Klausieties šo, visas tautas, sadzirdiet, kas pasaulē mītat, –
jūs cilvēkbērni, jūs vīru dēli, kā bagātie, tā arī nabagie!
Mana mute runās gudri, izprotot čukstēs mana sirds!

Bībele mūs aicina runāt ar iejūtību. Tas nozīmē — mūsu sarunās galvenais mērķis nav pārtraukt otru vai norādīt uz trūkumiem, bet gan celt, stiprināt un iedvesmot. Laba saziņa veido uzticēšanos un attiecības, kas balstītas uz cieņu.

Tomēr, lai to panāktu, ir svarīgi izteikt savas domas skaidri — runāt par savām vērtībām, robežām un pārliecībām. Dažas problēmas ar laiku vienkārši izgaismojas, bet ir situācijas, kur nepieciešama atklāta, bet veselīga saruna. Un svarīgi ir ne vien ko mēs sakām, bet arī kā un kad to sakām.

Kad jāsaskaras ar sarežģītu situāciju, lūdz Dievam palīdzību un atceries psalma vārdus: „Mana mute runās gudri, izprotot čukstēs mana sirds!” Mūsu vārdi nes mūsu domas tālāk, un mēle ir kā vadītājs, kas nosaka virzienu. Ja gribi izvairīties no konflikta vai pārpratuma, lūdz lai Kungs, dod gudrību. Lai Viņš palīdz pateikt īstos vārdus, īstajā brīdī, ... un ar žēlastību.

Svētais Gars ir kā labākais ceļa pavadonis — Viņš māca, vada un pacietīgi turpina darbu mūsos. Viņš palīdz mums augt žēlastībā un kļūt viedākiem, lai mūsu vārdi vienmēr iedvesmo dzīvot ar mīlestību un patiesību.

Lasīt tālāk