Jēzus mirst, bet vainīgais tiek atbrīvots
(Mt 27:11-26) Tad Jēzus tika atvests pārvaldnieka priekšā, un tas viņam jautāja: “Vai tu esi jūdu Ķēniņš?” Jēzus teica: “Tu to saki.” Bet uz apsūdzībām, ko pret viņu cēla virspriesteri un vecajie, viņš neatbildēja nekā. Tad Pilāts viņam sacīja: “Vai tu nedzirdi, kā tie tevi apsūdz?” Uz to Jēzus neatbildēja ne vārda, tā ka pārvaldnieks ļoti brīnījās.
Pārvaldniekam bija paradums uz svētkiem atlaist vienu apcietināto, to, kuru ļaužu pūlis vēlējās. Tobrīd viņam cietumā bija kāds sevišķi pazīstams noziedznieks, vārdā Baraba. Kad ļaudis sapulcējās, Pilāts tiem jautāja: “Kuru jūs gribat, lai es jums atlaižu? Barabu vai Jēzu, kuru sauc par Kristu?” Pilāts saprata, ka tie viņu bija nodevuši skaudības dēļ. Bet, kad Pilāts sēdēja soģa krēslā, viņa sieva sūtīja viņam ziņu: “Nenodari neko šim taisnajam, es šonakt sapnī daudz cietu viņa dēļ.” Bet virspriesteri un vecajie pārliecināja ļaužu pūli, lai tie lūdz atlaist Barabu, bet Jēzu lai nodod nāvē. Tad pārvaldnieks jautāja ļaudīm: “Kuru no šiem diviem jūs gribat, lai es jums atlaižu?” Tie sauca: “Barabu.” Pilāts jautāja tiem: “Ko lai es daru ar Jēzu, kuru sauc par Kristu?” Tie visi sauca: “Lai viņu sit krustā!” Viņš jautāja: “Ko gan viņš sliktu darījis?” Tad tie kliedza vēl skaļāk: “Lai sit krustā!” Kad Pilāts redzēja, ka viņš nekā nevar panākt, bet troksnis top arvien lielāks, viņš ņēma ūdeni un mazgāja rokas ļaužu pūļa priekšā, teikdams: “Es esmu nevainīgs pie šā taisnā asinīm, skatieties jūs paši.” Visi ļaudis sauca: “Viņa asinis lai ir uz mums un mūsu bērniem!” Tad Pilāts tiem atlaida Barabu, bet Jēzu nodeva šaustīt un sist krustā.
Viena no dramatiskākajām ainām Čārlza Dikensa darbos ir romāna “Stāsts par divām pilsētām” (A Tale of Two Cities) noslēgumā. Romāna darbība norisinās Franču revolūcijas laikā, un tā centrālais tēls ir Sidnijs Kartons (Sydney Carton) – cilvēks, kurš savā dzīvē nav paveicis neko īpaši labu, bet gan daudz ko tādu, kas, maigi izsakoties, nav bijis labs. Romāna stāstam tuvojoties kulminācijai, notikumi risinās laikā, kad aristokrāti tiek giljotinēti neaptveramos daudzumos. Un Sidnijs ierauga iespēju piešķirt savai dzīvei jēgu – izdarīt kaut ko patiesi vērtīgu, atstāt savai ģimenei piemiņu, ar kuru tā varētu lepoties. Viņš ieņem kāda franču aristokrāta vietu, kurš tūlīt tiks sodīts ar nāvi. Plāns izdodas – Sidnijs Kartons tiek giljotinēts, tā atbrīvojot otru cilvēku. Kā viņš pats saka, tas ir daudz, daudz labāks darbs, nekā jebkad ko būtu paveicis agrāk.
Es šo stāstu labi atceros, jo īpašs spēks slēpjas arī tajā, ka tas atsauc atmiņā vēl senāku stāstu – stāstu, kas dziļi ieausts visu to kultūru apziņā, kuras ir ietekmējis Jēzus evaņģēlijs.
Kad evaņģēlija vēstījumi par Jēzus krustā sišanu tuvojas savam lielajam kulminācijas punktam, iesaistot arvien jaunus cilvēkus un motīvus, tiek pieminēts kāds, kurš visnegaidītākajā veidā iemieso vienu no šī notikuma centrālajām tēmām. Kad Jēzus mirst, Baraba tiek atbrīvots.
Tas nebija Pilāta nodoms. Un, ja pavisam godīgi, tas nebija neviena iepriekš izstrādāts plāns. Tā bija savāda apstākļu sakritība, ka Jeruzālemē cietumā atradās bēdīgi slavens laupītāju vadonis, kuram (tāpat kā daudziem citiem tā laika cilvēkiem!) bija toreiz samērā izplatīts vārds Jēzus. Viņu sauca Jēzus Baraba. Evaņģēlists Matejs īpaši uzsver faktu, ka Pilāts jautā pūlim, kuru no šiem cilvēkiem, vārdā Jēzus, viņi vēlas atbrīvot svētku laikā.
Es šo stāstu labi atceros, jo īpašs spēks slēpjas arī tajā, ka tas atsauc atmiņā vēl senāku stāstu – stāstu, kas dziļi ieausts visu to kultūru apziņā, kuras ir ietekmējis Jēzus evaņģēlijs.
Kad evaņģēlija vēstījumi par Jēzus krustā sišanu tuvojas savam lielajam kulminācijas punktam, iesaistot arvien jaunus cilvēkus un motīvus, tiek pieminēts kāds, kurš visnegaidītākajā veidā iemieso vienu no šī notikuma centrālajām tēmām. Kad Jēzus mirst, Baraba tiek atbrīvots.
Tas nebija Pilāta nodoms. Un, ja pavisam godīgi, tas nebija neviena iepriekš izstrādāts plāns. Tā bija savāda apstākļu sakritība, ka Jeruzālemē cietumā atradās bēdīgi slavens laupītāju vadonis, kuram (tāpat kā daudziem citiem tā laika cilvēkiem!) bija toreiz samērā izplatīts vārds Jēzus. Viņu sauca Jēzus Baraba. Evaņģēlists Matejs īpaši uzsver faktu, ka Pilāts jautā pūlim, kuru no šiem cilvēkiem, vārdā Jēzus, viņi vēlas atbrīvot svētku laikā.
Mēs, kas esam pazīstami ar Evaņģēlija stāstiem, saprotam, ko Matejs vēlas izcelt. Līdz nodaļas beigām viss kļūst pilnīgi nepārprotams arī tiem, kuri šo lasa pirmo reizi. Baraba pārstāv mūs visus. Kad Jēzus mirst, laupītājs tiek atbrīvots (grēcinieki tiek atbrīvoti! mēs visi tiekam atbrīvoti!!!). Galu galā – vai tad Lieldienu stāstam nav jābūt tieši par to?
Šī dziļā jēga tajā brīdī iesaistītajām personām paliek apslēpta. Vienīgais, ko Pilāts savā nožēlojamajā lomā grib vēl piebilst, ir tas, ka viņš nav vainīgs. Tā nav viņa vaina. Daži komentētāji ir ierosinājuši, ka evaņģēlisti izturas pret Pilātu ar zināmu līdzjūtību, taču tas ir maldīgs iespaids. Visi raugās uz viņu ar vienādu nicinājumu (īpaši tā laika jūdi uz viņu tā raudzījās!). Pilātam bija karaspēks. Viņš jau iepriekš bija apspiedis nemierus un varēja to darīt atkal. Viņš nebija spiests ļauties pūļa spiedienam. Taču, kā bieži gadās ar varmākām, viņš bija arī gļēvulis. Viņš svārstās starp vēlmi izskatīties kā varens tiesnesis un bailēm no arvien skaļāka pūļa trokšņa.
Kad Pilāts mazgā rokas, evaņģēlists Matejs ne mirkli nedomā, ka tādēļ viņa vaina būtu mazāka. Un jēga nav arī tajā, ka vaina tiek pārcelta uz pūli un viņu bērniem – uz tiem bērniem, kuri izaugs par nākamo dumpinieku paaudzi un kurus vēlāk tūkstošiem nogalinās vai sitīs krustā Pilāta pēcteči (Jeruzālemei virzoties pretī savai bojāejai 70. gadā). Mateja doma ir cita: vainīgi ir visi. Augstie priesteri un vecākie, kas nodeva Jēzu; Pilāts – vājš un varmācīgs; un arī viss pūlis.
Un tieši tāpēc, ka vaina ir vispārēja, ar Jēzus nāvi pestīšana tiek piedāvāta visiem. Tas, kas konkrēti un tieši izpaudās Barabas gadījumā, tagad ir atvērts visiem. Kad Jēzus mirst kā Jūdu ķēniņš, Viņš uzņemas uz sevi Israēla vainu un nāvi – un līdz ar to arī pasaules vainu un nāvi.
Interesaanti, ka visu laiku ir balsis, kas čukst: “Viņš ir nevainīgs! Viņš ir nevainīgs!” Pilāta sieva sūta viņam ziņu, intuitīvi nojauzdama, ka šī cilvēka nonāvēšana būs smaga netaisnība. (Šajā stāstā tieši sievietes runā un rīkojas patiesi: sieviete, kas svaida Jēzu; kalpones, kas izaicina Pētera noliegumu; sievietes pie krusta un pie kapa.) “Viņš ir nevainīgs,” viņa saka, un Pilāts sirdī zina, ka tā ir taisnība – un tomēr nolemj to neņemt vērā.
Jēzus nevainīgums ir atslēga evaņģēlista Mateja vēstījumam. Ja Viņš būtu vēl viens dumpinieks, vēl viens Baraba, kāds labums būtu vienu apmainīt pret otru? Apkārt ir vaina un kauns: Pēteris un Jūda ir nodevēji; augstie priesteri un vadītāji ir paveikuši savu ļaunāko darbu; pūlis labprātīgi ir iesaistījies; un tagad arī Romas pārvalde atklāj, kāda patiesībā ir tās slavinātā “Romas taisnība”, pievienojot savu vainas un liekulības daļu.
Cilvēciskās varas sistēmas, kas savā starpā sadala pasauli, apvienojas vienā lietā – tās piesit Jēzu pie krusta. Taču Viņa nevainīgums attiecībā uz apsūdzībām ir atslēga tam, ko evaņģēlists Matejs vēlas, lai mēs tur saskatītu. Jēzus mirst grēcinieku vietā. Viņa lielais Upura darbs atver ceļu cauri grēka un nāves jūrai, aicinot visus (kopš tā laika arvien pieaugošu cilvēku pulku!) sekot Viņam līdzi brīvībā.
Šī dziļā jēga tajā brīdī iesaistītajām personām paliek apslēpta. Vienīgais, ko Pilāts savā nožēlojamajā lomā grib vēl piebilst, ir tas, ka viņš nav vainīgs. Tā nav viņa vaina. Daži komentētāji ir ierosinājuši, ka evaņģēlisti izturas pret Pilātu ar zināmu līdzjūtību, taču tas ir maldīgs iespaids. Visi raugās uz viņu ar vienādu nicinājumu (īpaši tā laika jūdi uz viņu tā raudzījās!). Pilātam bija karaspēks. Viņš jau iepriekš bija apspiedis nemierus un varēja to darīt atkal. Viņš nebija spiests ļauties pūļa spiedienam. Taču, kā bieži gadās ar varmākām, viņš bija arī gļēvulis. Viņš svārstās starp vēlmi izskatīties kā varens tiesnesis un bailēm no arvien skaļāka pūļa trokšņa.
Kad Pilāts mazgā rokas, evaņģēlists Matejs ne mirkli nedomā, ka tādēļ viņa vaina būtu mazāka. Un jēga nav arī tajā, ka vaina tiek pārcelta uz pūli un viņu bērniem – uz tiem bērniem, kuri izaugs par nākamo dumpinieku paaudzi un kurus vēlāk tūkstošiem nogalinās vai sitīs krustā Pilāta pēcteči (Jeruzālemei virzoties pretī savai bojāejai 70. gadā). Mateja doma ir cita: vainīgi ir visi. Augstie priesteri un vecākie, kas nodeva Jēzu; Pilāts – vājš un varmācīgs; un arī viss pūlis.
Un tieši tāpēc, ka vaina ir vispārēja, ar Jēzus nāvi pestīšana tiek piedāvāta visiem. Tas, kas konkrēti un tieši izpaudās Barabas gadījumā, tagad ir atvērts visiem. Kad Jēzus mirst kā Jūdu ķēniņš, Viņš uzņemas uz sevi Israēla vainu un nāvi – un līdz ar to arī pasaules vainu un nāvi.
Interesaanti, ka visu laiku ir balsis, kas čukst: “Viņš ir nevainīgs! Viņš ir nevainīgs!” Pilāta sieva sūta viņam ziņu, intuitīvi nojauzdama, ka šī cilvēka nonāvēšana būs smaga netaisnība. (Šajā stāstā tieši sievietes runā un rīkojas patiesi: sieviete, kas svaida Jēzu; kalpones, kas izaicina Pētera noliegumu; sievietes pie krusta un pie kapa.) “Viņš ir nevainīgs,” viņa saka, un Pilāts sirdī zina, ka tā ir taisnība – un tomēr nolemj to neņemt vērā.
Jēzus nevainīgums ir atslēga evaņģēlista Mateja vēstījumam. Ja Viņš būtu vēl viens dumpinieks, vēl viens Baraba, kāds labums būtu vienu apmainīt pret otru? Apkārt ir vaina un kauns: Pēteris un Jūda ir nodevēji; augstie priesteri un vadītāji ir paveikuši savu ļaunāko darbu; pūlis labprātīgi ir iesaistījies; un tagad arī Romas pārvalde atklāj, kāda patiesībā ir tās slavinātā “Romas taisnība”, pievienojot savu vainas un liekulības daļu.
Cilvēciskās varas sistēmas, kas savā starpā sadala pasauli, apvienojas vienā lietā – tās piesit Jēzu pie krusta. Taču Viņa nevainīgums attiecībā uz apsūdzībām ir atslēga tam, ko evaņģēlists Matejs vēlas, lai mēs tur saskatītu. Jēzus mirst grēcinieku vietā. Viņa lielais Upura darbs atver ceļu cauri grēka un nāves jūrai, aicinot visus (kopš tā laika arvien pieaugošu cilvēku pulku!) sekot Viņam līdzi brīvībā.
* Aizgūts no Tomasa Raita
