Jēzus mirst, bet vainīgais tiek atbrīvots

(Mt 27:11-26) Tad Jēzus tika atvests pārvaldnieka priekšā, un tas viņam jautāja: “Vai tu esi jūdu Ķēniņš?” Jēzus teica: “Tu to saki.” Bet uz apsūdzībām, ko pret viņu cēla virspriesteri un vecajie, viņš neatbildēja nekā. Tad Pilāts viņam sacīja: “Vai tu nedzirdi, kā tie tevi apsūdz?” Uz to Jēzus neatbildēja ne vārda, tā ka pārvaldnieks ļoti brīnījās. 
Pārvaldniekam bija paradums uz svētkiem atlaist vienu apcietināto, to, kuru ļaužu pūlis vēlējās. Tobrīd viņam cietumā bija kāds sevišķi pazīstams noziedznieks, vārdā Baraba. Kad ļaudis sapulcējās, Pilāts tiem jautāja: “Kuru jūs gribat, lai es jums atlaižu? Barabu vai Jēzu, kuru sauc par Kristu?” Pilāts saprata, ka tie viņu bija nodevuši skaudības dēļ. Bet, kad Pilāts sēdēja soģa krēslā, viņa sieva sūtīja viņam ziņu: “Nenodari neko šim taisnajam, es šonakt sapnī daudz cietu viņa dēļ.” Bet virspriesteri un vecajie pārliecināja ļaužu pūli, lai tie lūdz atlaist Barabu, bet Jēzu lai nodod nāvē. Tad pārvaldnieks jautāja ļaudīm: “Kuru no šiem diviem jūs gribat, lai es jums atlaižu?” Tie sauca: “Barabu.” Pilāts jautāja tiem: “Ko lai es daru ar Jēzu, kuru sauc par Kristu?” Tie visi sauca: “Lai viņu sit krustā!” Viņš jautāja: “Ko gan viņš sliktu darījis?” Tad tie kliedza vēl skaļāk: “Lai sit krustā!” Kad Pilāts redzēja, ka viņš nekā nevar panākt, bet troksnis top arvien lielāks, viņš ņēma ūdeni un mazgāja rokas ļaužu pūļa priekšā, teikdams: “Es esmu nevainīgs pie šā taisnā asinīm, skatieties jūs paši.” Visi ļaudis sauca: “Viņa asinis lai ir uz mums un mūsu bērniem!” Tad Pilāts tiem atlaida Barabu, bet Jēzu nodeva šaustīt un sist krustā. 

Viena no dramatiskākajām ainām Čārlza Dikensa darbos ir romāna “Stāsts par divām pilsētām” (A Tale of Two Cities) noslēgumā. Romāna darbība norisinās Franču revolūcijas laikā, un tā centrālais tēls ir Sidnijs Kartons (Sydney Carton) – cilvēks, kurš savā dzīvē nav paveicis neko īpaši labu, bet gan daudz ko tādu, kas, maigi izsakoties, nav bijis labs. Romāna stāstam tuvojoties kulminācijai, notikumi risinās laikā, kad aristokrāti tiek giljotinēti neaptveramos daudzumos. Un Sidnijs ierauga iespēju piešķirt savai dzīvei jēgu – izdarīt kaut ko patiesi vērtīgu, atstāt savai ģimenei piemiņu, ar kuru tā varētu lepoties. Viņš ieņem kāda franču aristokrāta vietu, kurš tūlīt tiks sodīts ar nāvi. Plāns izdodas – Sidnijs Kartons tiek giljotinēts, tā atbrīvojot otru cilvēku. Kā viņš pats saka, tas ir daudz, daudz labāks darbs, nekā jebkad ko būtu paveicis agrāk.

Es šo stāstu labi atceros, jo īpašs spēks slēpjas arī tajā, ka tas atsauc atmiņā vēl senāku stāstu – stāstu, kas dziļi ieausts visu to kultūru apziņā, kuras ir ietekmējis Jēzus evaņģēlijs.
Kad evaņģēlija vēstījumi par Jēzus krustā sišanu tuvojas savam lielajam kulminācijas punktam, iesaistot arvien jaunus cilvēkus un motīvus, tiek pieminēts kāds, kurš visnegaidītākajā veidā iemieso vienu no šī notikuma centrālajām tēmām. Kad Jēzus mirst, Baraba tiek atbrīvots.

Tas nebija Pilāta nodoms. Un, ja pavisam godīgi, tas nebija neviena iepriekš izstrādāts plāns. Tā bija savāda apstākļu sakritība, ka Jeruzālemē cietumā atradās bēdīgi slavens laupītāju vadonis, kuram (tāpat kā daudziem citiem tā laika cilvēkiem!) bija toreiz samērā izplatīts vārds Jēzus. Viņu sauca Jēzus Baraba. Evaņģēlists Matejs īpaši uzsver faktu, ka Pilāts jautā pūlim, kuru no šiem cilvēkiem, vārdā Jēzus, viņi vēlas atbrīvot svētku laikā.

Mēs, kas esam pazīstami ar Evaņģēlija stāstiem, saprotam, ko Matejs vēlas izcelt. Līdz nodaļas beigām viss kļūst pilnīgi nepārprotams arī tiem, kuri šo lasa pirmo reizi. Baraba pārstāv mūs visus. Kad Jēzus mirst, laupītājs tiek atbrīvots (grēcinieki tiek atbrīvoti! mēs visi tiekam atbrīvoti!!!). Galu galā – vai tad Lieldienu stāstam nav jābūt tieši par to?

Šī dziļā jēga tajā brīdī iesaistītajām personām paliek apslēpta. Vienīgais, ko Pilāts savā nožēlojamajā lomā grib vēl piebilst, ir tas, ka viņš nav vainīgs. Tā nav viņa vaina. Daži komentētāji ir ierosinājuši, ka evaņģēlisti izturas pret Pilātu ar zināmu līdzjūtību, taču tas ir maldīgs iespaids. Visi raugās uz viņu ar vienādu nicinājumu (īpaši tā laika jūdi uz viņu tā raudzījās!). Pilātam bija karaspēks. Viņš jau iepriekš bija apspiedis nemierus un varēja to darīt atkal. Viņš nebija spiests ļauties pūļa spiedienam. Taču, kā bieži gadās ar varmākām, viņš bija arī gļēvulis. Viņš svārstās starp vēlmi izskatīties kā varens tiesnesis un bailēm no arvien skaļāka pūļa trokšņa.

Kad Pilāts mazgā rokas, evaņģēlists Matejs ne mirkli nedomā, ka tādēļ viņa vaina būtu mazāka. Un jēga nav arī tajā, ka vaina tiek pārcelta uz pūli un viņu bērniem – uz tiem bērniem, kuri izaugs par nākamo dumpinieku paaudzi un kurus vēlāk tūkstošiem nogalinās vai sitīs krustā Pilāta pēcteči (Jeruzālemei virzoties pretī savai bojāejai 70. gadā). Mateja doma ir cita: vainīgi ir visi. Augstie priesteri un vecākie, kas nodeva Jēzu; Pilāts – vājš un varmācīgs; un arī viss pūlis.

Un tieši tāpēc, ka vaina ir vispārēja, ar Jēzus nāvi pestīšana tiek piedāvāta visiem. Tas, kas konkrēti un tieši izpaudās Barabas gadījumā, tagad ir atvērts visiem. Kad Jēzus mirst kā Jūdu ķēniņš, Viņš uzņemas uz sevi Israēla vainu un nāvi – un līdz ar to arī pasaules vainu un nāvi.

Interesaanti, ka visu laiku ir balsis, kas čukst: “Viņš ir nevainīgs! Viņš ir nevainīgs!” Pilāta sieva sūta viņam ziņu, intuitīvi nojauzdama, ka šī cilvēka nonāvēšana būs smaga netaisnība. (Šajā stāstā tieši sievietes runā un rīkojas patiesi: sieviete, kas svaida Jēzu; kalpones, kas izaicina Pētera noliegumu; sievietes pie krusta un pie kapa.) “Viņš ir nevainīgs,” viņa saka, un Pilāts sirdī zina, ka tā ir taisnība – un tomēr nolemj to neņemt vērā.

Jēzus nevainīgums ir atslēga evaņģēlista Mateja vēstījumam. Ja Viņš būtu vēl viens dumpinieks, vēl viens Baraba, kāds labums būtu vienu apmainīt pret otru? Apkārt ir vaina un kauns: Pēteris un Jūda ir nodevēji; augstie priesteri un vadītāji ir paveikuši savu ļaunāko darbu; pūlis labprātīgi ir iesaistījies; un tagad arī Romas pārvalde atklāj, kāda patiesībā ir tās slavinātā “Romas taisnība”, pievienojot savu vainas un liekulības daļu.

Cilvēciskās varas sistēmas, kas savā starpā sadala pasauli, apvienojas vienā lietā – tās piesit Jēzu pie krusta. Taču Viņa nevainīgums attiecībā uz apsūdzībām ir atslēga tam, ko evaņģēlists Matejs vēlas, lai mēs tur saskatītu. Jēzus mirst grēcinieku vietā. Viņa lielais Upura darbs atver ceļu cauri grēka un nāves jūrai, aicinot visus (kopš tā laika arvien pieaugošu cilvēku pulku!) sekot Viņam līdzi brīvībā.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Jēkaba un Jāņa lūgums

(Mark.10:32-45) Viņi bija ceļā, iedami augšup uz Jeruzālemi. Jēzus gāja viņiem pa priekšu, un tie bija apjukuši un baiļodamies viņam sekoja. Viņš atkal ņēma pie sevis tos divpadsmit un sāka viņiem stāstīt, kas ar viņu notiks: “Redzi, mēs ejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos virspriesteriem un rakstu mācītājiem, un tie viņu notiesās uz nāvi un nodos viņu pagāniem. Un tie viņu apsmies un apspļaudīs, tad šaustīs un nonāvēs viņu, un pēc trim dienām viņš augšāmcelsies.” [...] 

 Jēkabs un Jānis, Zebedeja dēli, piegāja pie viņa un sacīja: “Skolotāj, mēs gribam, lai tu darītu, ko mēs tev lūgsim!” Viņš tiem jautāja: “Ko jūs gribat, lai es jums daru?” Un tie sacīja: “Dod mums, ka mēs varētu sēdēt tavā godībā, viens pie tavas labās rokas un otrs – pie kreisās.”   Bet Jēzus tiem sacīja: “Jūs nesaprotat, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeru, vai tikt kristīti tajā kristībā, kurā es tieku kristīts?” Un tie viņam sacīja: “Mēs varam.” Bet Jēzus tiem teica: “To biķeri, ko es dzeru, jūs dzersiet, un jūs kristīs tajā kristībā, kurā es tieku kristīts, bet sēdēt pie manas labās vai kreisās rokas – to dot nav manā ziņā; tur sēdēs tie, kam tas sagatavots.” 
Un, kad tie desmit to dzirdēja, tie saskaitās uz Jēkabu un Jāni. Un, viņus pieaicinājis, Jēzus tiem sacīja: “Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tās apspiež, un viņu varenie ir varmācīgi pret tām. Bet tā lai nav starp jums. Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu kalps. Un, kas jūsu vidū grib būt pirmais, tas lai ir visu vergs. Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.” 

Kas jums nāk prātā, kad domājat par Jēzus krustā sišanu?
Varbūt jūs atceraties kādu dievkalpojumu baznīcā un tur dzirdētu vai līdzi dziedātu dziesmu: "Liec galvu krusta priekšā!” vai "Krusts laistās kalna galā un tālu starus met; uz brīnišķīgo kalnu mazs ērkšķu celiņš ved…”?
Varbūt jūs atceraties kādu gleznu vai statuju, kurā mākslinieks ir centies ietvert atgādinājumu par tām bēdām un ciešanām, kuras piedzīvoja Jēzus, un tā meklēt mierinājumu un cerību savās bēdās un ciešanās.
Varbūt jūs atceraties kādas vēstures grāmatas sniegtos faktus par brutalitāti, kas saistās ar šo nežēlīgo cilvēku nogalināšanas veidu.
Varbūt jums prātā nāk iztēles radīta aina pie krusta pakājes, kur jūs skatieties kā Jēzus nomirst.
Evaņģēlija redaktors Marks gatavojas pastāstīt mums grandiozo stāstu par to, kā Jēzus tika sists krustā.
Un viņš vēlas, lai mēs savā prātā paturētu vairākus attēlus, kas mums ļaus pilnīgāk aptver šī notikuma fantastisko nozīmi.
Šis fragments savā veidā ir kā pamats, uz kura turpmākajās nodaļās tiks uzbūvēta aina par to, kā Jēzus svin pēdējo maltīti kopā ar saviem sekotājiem, kā lūdzas Ģetzemanē, kā sastopas ar netaisnu tiesu un tiek piesists krustā.
Ja vēlamies šīs apbrīnojamās evaņģēlija ainas aptvert un saprast, ļoti svarīgi ir pievērst īpašu uzmanību šī pamata šķautnēm.

Šī ir trešā reize, kad Jēzus svinīgi brīdina savus mācekļus par to, kas notiks ar Viņu. Tas Viņam nav pārsteigums. Tā ir daļa no aicinājuma, kuram Viņu ir sekojis sākot ar savām kristībām. Balss, kas toreiz atskanēja no debesīm, atgādināja seno pravieša Jesajas pravietojumu par Īpašo Dieva Kalpu.
Pie šī pravietojuma Jēzus tad arī atgriežas šajā brīdī.
Pravieša Jesajas grāmatas centrā (Jes.40:-55:) ir vēsts par galveno varoni, kurš pārstāv pašu Izraēla Dievu, kurš ir svaidītais, apsolītais mesija, kuram būs jācieš un jāmirst par Izraēla tautas un visas pasaules grēkiem.
Šeit (45.p) Jēzus atsaucas uz "YHWH kalpu”, kurš ir tas, par kura izpērkošo nāvi runā pravietis Jesaja (Jes.53: - kas ir ceturtā “kalpa dziesma”).

Mums šodien šķiet neticami, ka Jēzus šādi apzināti un mērķtiecīgi būtu domājis par savu nāvi.
Tomēr, kā to atklāj evaņģēlista Marka otrais arguments, arī viņa sekotājiem tas bija pārāk neticami.
Jēzus mācekļi nespēja noticēt, ka Viņš tos ved uz Jeruzalemi ar šādu apņēmību.
Viņa sekotājiem tā šķita pārāk bailīga un briesmīga varbūtība.
Daudzi domātāji nākamajos gadsimtos lauzīs galvu, kā atrastu veidu, lai stāstītu stāstu par Jēzus bez krustu visa centrā. Tā notiek arī mūsu pašu dienās.
Bet no Jēzus paša paziņojumiem, sākot ar apgalvojumu, ka Viņš ne tikai vienkārši nomirs pie krusta, bet darīs to it kā speciāli, kā kulmināciju lielajam Dieva atklāšanas plānam, izriet fakts, ka tas ir autentisks kristietības centrs.

Cilvēki bieži ir domājuši un teikuši, ka šāda "autentiska kristietība", patiesībā ir lēta žēlastība, pārāk vienkāršota patiesība vai pat kompromiss ar politiskām varām.
(Tas iespējams ir tāpēc, ka pārāk bieži krusts tiek izmantots, lai runātu, mudinātu vai aizstāvētu dažādus privātu uzskatus, kas patiešām nerisina pasaules lielāko problēmu.) Tomēr mirkli padomājiet – krusts tieši pretēji ir vienīgā patiesības būtība. Šis ir trešais “aspekts”, kuru Marks vēlas mums šeit piekodināt ielikt apbrīnojamā evaņģēlija ainas izpratnes pamatā.

Jēkabs un Jānis vēlas pārvērst Jēzus mesiānisko došanos uz Jeruzalemi par slavas gājienu – par iespēju saņemt pagodinājumu, par iespēju sēdēt Jēzum blakus, kad Viņš valdīs kā ķēniņš.
Viņi abi ir dzirdējuši visu stāstīto par ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos vienkārši kā bildes vai ainojumus, kas varbūt nozīmē: "tas iespējams būs grūti, taču mēs taču pārspēsim un uzvarēsim visus.”
Bet Jēzum (un Markam) krusts nav sarežģījums pa ceļam uz laimīgas beigām.
Krusts ir Dieva veids, kā priekšstatus par pasaulīgo spēku un varu apgriezt kājām gaisā.
Kad šī evaņģēlija fragmenta beigās, Jēzus citē kalpa dziesmu ("...atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.” 45.p), Viņš vēlas skaidri pateikt vēsti, ar kuru Jesaja būtu pilnīgi vienisprātis, ka Dieva Valstība ir kaut kas absolūti pretējs šīs pasaules idejām un izpratnei.

Ieskatieties uzmanīgi – šis Marka paziņojums par krusta nozīmi šajā kontekstā ir pirmām kārtām politiska interpretācija.
Krusts ir ne tikai veids kā Dievs piedod mūsu grēkus Jēzus nāves dēļ (lai gan, protams, tas arī ir svarīgi!).
Patiesībā tas ir Dieva veids kā sakārtot visu pasauli un arī mūs, cilvēkus.
Protams, tas apstrīd un iejaucas visās cilvēciskajās sistēmās un kārtībā.
Iemesls, kāpēc Jēkabs un Jānis pārprata Jēzu, ir tieši tāds pats kā iemesls, kāpēc daudzi vēlākie domātāji līdz pat mūsu pašu dienām, izmisīgi pūlas atrast veidu, kā paturēt Jēzu kā personu, tikai bez krusta.
Krusta lielākā problēma ir tā, ka tas apgāž un apšauba visus cilvēciskā lepnuma un goda pamatus.
Tāpēc, lai kā arī mums tas nepatiktu, vēsts par krusta nozīmi ir politiski bīstama vēsts.

Jēzus saruna ar ambiciozajiem brāļiem dod mums Marka būvētās ceturtās pamatnes šķautnes, jeb rakursa redzējumu.

"Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeru, vai tikt kristīti tajā kristībā, kurā es tieku kristīts?” (38.p).

Šie ir skaļi un smagi vārdi. Ar vārdu "kauss", šķiet, ir domātas Dieva dusmas, par kurām runā pravietis Jeremija. Jēzus šajā gadījumā, un arī vēlāk Ģetzemanē (Mark.14:36), saskaras ar to, ka visas pasaules un īpaši Izraēla ļaunums ir tas, kas savelk virs Viņa galvas taisnīgā Dieva soda mākoņus.
Bibliskajā domāšanā tam ir īpaša un konkrēta forma: Vecajā Derībā atkal un atkal Dieva dusmas ir tas, kas notiek tad, kad naidīgu valstu armijas nāk un uzbrūk Dieva tautai, Dieva pilsētu.
Šajā gadījumā Jēzus uzdevums ir iet uz priekšu un ar pilnu atbildību uzņemties pilnu šo dusmu spēku uz sevi.

Ar "kristības" pieminēšanu mēs tiekam aicināti paskatīties atpakaļ uz paša stāsta sākumu.
Tāpat kā Jēzus paša kristības, kuras veica Jānis Kristītājs, bija kā Viņa apņemšanās iet cietēja Mesijas ceļu, tāpēc arī krusta nāve ir jāsaprot kā sava veida kristības simbola piepildījums – iet uz leju nāvē (zem ūdens), lai grēki varētu tikt piedoti.
Tas ir tas veids, kā agrīnie kristieši saprata viņu pašu kristības nozīmi (Romiešiem 6:3-11; Kolosiešiem 2:11-15). Ja mēs vēlamies saprast Marka evaņģēlijā atklātās Jēzus nāve apbrīnojamās ainas būtību, tad mums ir jāpievērš īpaša uzmanība šīm pamatdetaļām.

Bet tad vēl visbeidzot es vēlos pievērst jūsu uzmanību Jēzus izteiktajam komentāram par tiem, kuri sēdēs pie Viņa labās un kreisās rokas.
Jēkabs un Jānis nezina, ko viņi lūdz, bet Marka evaņģēlija lasītājiem tas pēc dažām nodaļām atklāsies.
Kad Jēzus “tiks pagodināts", tad tur būs kāds pienaglots pie krusta Viņam pa labi un pa kreisi.

Marks mums ir devis priekšstatu gan par to, kāda tad īsti dižena godība izskatās un par to, ko nozīmē Jēzus nāve.
Šo pārdomājot, mums it jāatceras, ka viena no Marka evaņģēlija pamattēmām ir aicinājums sekot Jēzum.
Tagad raugoties šajā evaņģēlija atklāsmē, arī mēs varbūt jūtamies pārsteigti un nobijušies.

Bet Jēzus, par spīti visam gāja uz līdz galam, lai apgrieztu kājām gaisā visas pasaules vērtības sistēmas.
Viņš gāja uz Jeruzalemi, lai atdotu savu dzīvi kā atpestīšanas maksu.

Ja mēs gribam saņemt to, ko Viņš vēlas mums dāvināt, tad mums nav citas izvēles, kā vien sekot Viņam.

Lasīt tālāk

Jēzus pareģo savu nāvi

Un viņš sāka tos mācīt: “Cilvēka Dēlam būs daudz jācieš, jātiek vecajo, virspriesteru un rakstu mācītāju atmestam un nonāvētam, un trešajā dienā tam būs augšāmcelties.” Un viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti. 
Un Pēteris, viņu sāņus vedis, sāka viņu apsaukt. Bet viņš pagriezās, uzlūkoja savus mācekļus un, Pēteri apsaukdams, sacīja: “Atkāpies no manis, sātan! Tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēka prāta!” 
Un, piesaucis klāt ļaudis un savus mācekļus, viņš tiem sacīja: “Kas man grib sekot, tas lai aizliedz sevi, lai ņem savu krustu un seko man! Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudēs manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs. Ko gan iegūst cilvēks, kas iemanto visu pasauli, bet nodara ļaunumu savai dvēselei? Un ko cilvēks var dot kā samaksu par savu dvēseli? Kas manis un manu vārdu dēļ būs kaunējies šajā laulības pārkāpēju un grēcinieku paaudzē, tā dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad viņš nāks ar svētiem eņģeļiem sava Tēva godībā.” 
Viņš tiem sacīja: “Patiesi es jums saku: daži no tiem, kas šeit stāv, nāvi nebaudīs, pirms nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku atnākam.” (Marka 8:31–9:1) 

Man reiz bija iespēja vērot kā policisti gatavojas nodrošināt kārtību liela pasākuma laikā. Tajā brīdī man viņu darbošanās atgādināja sportistu gatavošanos sacensībām – īpašs apģērbs, cimdi un bruņas; daži pārbaudīja savu biedru ķiveres sprādzes. Tikai tā nebija spēle…
Tā bija īsta realitāte.
Viņi nezināja, kas notiks, kas viņiem būs jāpiedzīvo, vai radīsies kādas nekārtības, kuras būs jānovērš, vai nāksies piedzīvot sadursmi…
Ārēji viņi izskatījās diezgan mierīgi, tomēr bija jūtams zināms sasprindzinājums. Viņi visi apzinājās, ka ir aicināti būt gatavi pat bīstamām situācijām…
Ir daudzi cilvēki mūsdienu pasaulē, piemēram, glābēji, ugunsdzēsēji, nemaz nerunājot par karavīriem armijā, kuri saskaras ar līdzīgām situācijām savā ikdienā.

Jēzus draugi un sekotāji bija pieraduši pie briesmām.
Tie bija riskanti un grūti laiki; ikviens, kurš dzīvoja Galilejā, zināja par revolūcijas mēģinājumiem, par pretošanās kustību mēģinājumiem, par ebreju tautas cerību, ka Dievs rīkosies un glābs viņus… un kā tas parasti beidzās… atbrīvošanās kustības aktīvisti tika piesisti krustā vai tika nogalināti sadursmē ar Romas karavīriem. Ik pa brīdim radās kāds jauns līderis, kāds pravietis, kāds skolotājs ar kādu jaunu redzējumu vai ideju… un parasti piedzīvoja to pašu.
Jēzus sekotāji apzinājās, ka, Viņam sekojot, viņi riskē.
Arī Jāņa Kristītāja – ievērojama līdera, skolotāja un Jēzus radinieka – nāve to vienkārši vēlreiz apstiprināja.

Bet šoreiz viss bija citādi. Tas bija kaut kas jauns.
Evaņģēlists Marks saka, ka Jēzus “sāka tos mācīt” (31.p), tas nozīmē jaunu pagrieziena punktu.
Kas bija noticis? Jēzus sekotāji bija beidzot sapratuši mācības pirmo līmeni. Pēteris bija publiski paziņojis, ka viņš saprot un tic – Jēzus ir Mesija (skat. 8:22-30).
Tas ir tā kā skolotājs, kurš var sākt mācīt nākamo posmu matemātikā tikai tad, kad skolēni ir iemācījušies saskaitīt un atņemt, vai var sākt runāt par lielisku dzeju tikai tad, kad skolēni ir iemācījušies lasīt un ir sapratuši kā valoda patiesībā darbojas. Un jaunā mācība bija ne tikai par to, ka viņus nākotnē varētu sagaidīt risks vai bīstami apstākļi.
Jaunums bija ziņa par to, ka Jēzus neizvairīsies. Viņu sagaida nāve. Nomirt ir tas, ko Jēzus darīs!
Vai varat stādīties priekšā situāciju - hokeja komandas kapteinis pirms spēles uzrunā komandu un saka, ka viņu uzdevums ir ļaut pretinieku komandai iemest desmit vārtus jau pirmajā trešdaļā. To Pēteris un pārējie nebija gaidījuši. Viņi, iepazinuši Jēzu 3 gadu laikā, droši vien neiztēlojās Viņu kā karavadoni, tomēr viņu priekšstatos un plānos noteikti nebija doma par Jēzus došanos nāvē.
Tomēr Jēzus, šķiet, gatavojās dzīvības zaudēšanai.
Kas vēl sliktāk, Viņš aicināja viņus nākt līdzi un zaudēt kopā ar Viņu.

Viss iepriekš aprakstītais ir jāņem vērā, lai saprastu, kas īsti notiek un kāpēc Jēzus lieto tik savādus un grūti saprotamus izteicienus (savādi tie noteikti bija arī mācekļiem pirmajā reizē, savukārt mums grūti rekonstruējams tas, ko Jēzus īsti gribēja ar to pateikt).
Tāpat arī viss evaņģēlija stāsta fons izskaidro spēcīgi negatīvo Pētera reakciju, tik drīz pēc publiskās atzīšanās, ka viņš un pārējie domā – Jēzus ir Mesija.
Mesija netiek varas iestāžu nogalināts. Mesija, kas to pieļautu, ar to arī būtu atklājis ka ir viltus Mesija.

Tad kāpēc Jēzus saka, ka tam tā ir jānotiek?
Evaņģēlists Marks to mums pamazām izskaidros nākamajās evaņģēlija nodaļās.
Tomēr jau šeit ir izteikts galvenās domas virsraksts. Tam visam ar "Cilvēka Dēlu" tā ir jānotiek, deklarē Jēzus, jo tikai pēc tam "viņš nāks ar svētiem eņģeļiem sava Tēva godībā.” (38.p) Tikai tā “Dieva valstību ar spēku (var) atnākt” - un daži, kas te stāv, Jēzus teica, redzēs kā tas notiks.
Tādu tēlainu un pat noslēpumainu runas veidu varētu salīdzināt, piemēram, ja kāds šodien, gatavojot publisku runu, lietotu rindiņas no Tautas dainām katrā otrajā teikumā un citātus no Latviešu klasiķiem katrā trešajā teikumā, kas kopumā būtu saprotami tikai tad, ja jūs zināt konkrētās dainas un esat pazīstami ar citēto klasiķu darbiem.
(Kāpēc kāds tā rīkotos? Nu, varbūt tāpēc, ka reizēm ir grūti īsā laikā un ierobežotā veidā pateikt to, kas prasītu garas stundas skaidrojumiem. Dažreiz pazīstamas dzejas rindas, teikums no visiem pazīstama klasiķu darba, ir vienīgais veids, kā īsi pateikt kaut ko patiešām svarīgu.)

Jēzus tieši tā arī rīkojas. Viņš daļēji citē, daļēji atsaucas un norāda uz tēmām no praviešu Daniēla un Zaharijas grāmatām.
"Cilvēka dēls" ir atsauce uz Daniēla grāmatas 7.nodaļā atainoto Dieva tautu, kas cieš pagānu ienaidnieku apspiesti. Viņš galu galā tiks attaisnots, pēc visām ciešanām tad, kad Dievs beidzot izveidos Savu valstību.
Jēzus atklāj saviem sekotājus, ka tas ir tas, kā Viņš izprot savu aicinājumu un likteni, kā Izraēla – Dieva tautas pārstāvis (t.i. Mesija). Kā arī Viņš brīdina viņus būt gataviem un sekot viņam.

Šī izpratne Jēzus acīs ir tik svarīga, ka jebkuras iebildes šim plānam, ir jāuzskata par sātaniskām, no ienaidnieka nākošām.
Arī Jēzus māceklis Pēteris nespēj domāt citādi kā vienkāršs mirstīgais, nespēj paskatīties uz lietām no Dieva redzesleņķa.
Tas ir izaicinājums mums visiem, jo baznīca visos laikos cenšas ne tikai domāt, mācīt, bet dzīvot saskaņā ar Dieva skatījumu grēka pasaulē, kur šāds skatījums ir neprāts.
Šis ir tas brīdis, kad Dieva Valstība nāk, lai būtu "kā debesīs, tā arī virs zemes”… un tas ir izaicinājums visiem cilvēciskajiem priekšstatiem un pieņēmumiem par varu un slavu, un par to, kas patiešām ir svarīgs dzīvē un pasaulē.

Skatoties evaņģēlijā, Jēzus, šķiet, domā, ka Dieva Valstība nāks dažu klātesošo cilvēku dzīves laikā.
Bieži Bībeles komentētāji un pat mācītāji redz Marka 9:1 kā klasisku piemēru agrīno kristiešu naivajām cerībām par to, ka viņi piedzīvos pasaules galu, kas pārtrauks visu mums zināmo un izveidojot pilnīgi jaunu atšķirīgu eksistenci.
Bet tas nav tas, kas šajā evaņģēlija fragmentā ir domāts. Tas noteikti nav tas, kā to domāja Jēzus.
Dieva valstības nākšana ar spēku daudz vairāk nozīmē radikālu dziļi mūsos iesakņojušā ļaunuma sakāvi, nekā Dievs ir radītās pasaules iznīcināšanu, kuru Viņš mīl.
Jēzus šeit atklāj domu, ka ļaunums tiks uzvarēts un Dieva Valstība nāks tieši caur Viņa ciešanām un nāvi.

Kāpēc Viņš tā domāja un ko tas praktiski nozīmē tiem, kas seko Viņam, kļūst skaidrs, ja mēs turpinām lasīt Marka evaņģēliju tālāk (ko arī Tev iesaku).
Bet jau šajā evaņģēlija fragmentā ir pilnīgi skaidrs tas, ka sekot Jēzum Kristum ir vienīgais virziens kur iet.
Sekošana Jēzum ir tas, kas pēc evaņģēlista Marka domām, ir būt par kristieti.
Tikai Jēzus mūs neved patīkamā pēcpusdienas pārgājienā.
Viņš mūs aicina būt gataviem riskēt…
Vai tad mēs domājam, ka Dieva Valstība nozīmē tikai dažas nelielas kosmētiskas korekcijas mūsu parasto grēka dzīvē?
Dieva Valstība ir radikāla visa ļaunā uzvara!

Lasīt tālāk