Kur ir Dievs, kad mums Viņu vajag?
(1Moz 11:1-7) Visā zemē bija viena valoda un viena runa. Un, kad cilvēki gāja projām no austrumiem, viņi atrada Šināras zemē ieleju un apmetās tur. Un viņi teica viens otram: “Iesim, veidosim ķieģeļus un apdedzināsim tos ugunī!” Un ķieģeļi tiem bija par akmeņiem un zemes piķis par javu. Un viņi teica: “Iesim, celsim pilsētu un torni – tā virsotne lai ir debesīs! Darīsim sev vārdu, lai netiekam izklīdināti pa visu zemes virsu!” Un Kungs nolaidās apskatīt pilsētu un torni, ko cēla cilvēka dēli. Un Kungs teica: “Redzi, tie ir viena tauta, un tiem visiem viena valoda! Un tas ir tikai viņu darbu sākums! Tagad tiem nebūs nepiepildāms nekas, ko tie nodomājuši darīt! Iesim, nolaidīsimies un sajauksim tiem valodu, lai viņi nesaprot viens otra teikto!”
Es reiz runāju ar kādu jaunu cilvēku, kurš mācījās, lai kļūtu par psihologu. Viņa apmācību programmā ietilpa arī kapelāna prakse slimnīcas traumu nodaļā, kur viņam bija jāstrādā ar cilvēkiem, kuri guvuši nopietnas smadzeņu vai muguras traumas — sporta negadījumos, autoavārijās, un līdzīgās nelaimēs.
Kā psihologam un kristietim viņam bija ļoti grūti saprast, kā palīdzēt cilvēkiem pieņemt to, ka viņu dzīve ir sabrukusi, un vēl grūtāk — kā izskaidrot, kāpēc Dievs neko nedarīja, lai to apturētu. Kāpēc Viņš neiejaucās? Kāpēc Dievs neapturēja to dzērājšoferi, kurš notrieca kādu vīrieti un pārvērta viņu par cilvēku, kurš vairs nespēj skaidri domāt un ir pilns dusmu? Kāpēc Viņš nedod viņam spēku sadzīvot ar jauno realitāti? Kāpēc Viņš neārstē?
Un kāpēc Dievs pieļāva, ka kāda māte grūtniecības laikā lieto narkotikas un vēlāk vardarbīgi izturas pret savu bērnu, radot viņam traumas, kas ietekmēs dzīvi uz visiem laikiem?
Dziedātājs Niks Keivs (Nick Cave) reiz dziedāja vienā no savām dziesmām: „Es neticu Dievam, kurš iejaucas…”
Tā ir viena no spēcīgākajām pirmajām rindām kādā rokmūzikas dziesmā (no albuma 'The Boatman’s Call'). Un viņš turpina: “…bet, ja es ticētu, tad es Viņam nelūgtu mainīt ne vienu matiņu uz tavas galvas, tikai palūgtu, lai Viņš tevi atved manos apskāvienos…”
Daudzi kristieši tieši tā arī lūdz — nevis lai Dievs visu maina, bet lai Viņš izdara kaut ko, ko mēs tajā brīdī vēlamies.
Bet realitātē Dievs iejaucas reti. Tā vienkārši ir — Dievs radīja pasauli, kur cilvēkiem ir brīvība. Viņš ļauj vadīt cilvēkiem pašiem — tas/tāds bija Viņa nodoms.
Dievs būtu varējis radīt citu pasauli, kur nelaimes tiek novērstas, vai vismaz to sekas uzreiz dziedētas. Bet Viņš tā nedarīja.
Nesen noskatījos filmu par kādu varoni — Henkoku (Hancock (2008) – kaut kas līdzīgs Betmenam… un starp citu ir baumas, ka būs filmas turpinājums). Viņš var apturēt vilcienu, kas tuvojas automašīnai uz sliedēm, vai izjaukt bankas aplaupīšanu, neupurējot ķīlniekus. Bet īstajā dzīvē nav tāda Henkoka. Nav Betmena. Un Dievs arī reti iejaucas.
Bet Bībelē, 1. Mozus grāmatas 11. nodaļā aprakstītajā gadījumā, Dievs tomēr iejaucās — taču ne tā, kā cilvēki cerētu.
Reiz, kad cilvēki nolemj apmesties uz dzīvi kādā vietā, viņi izdomā ambiciozu projektu: pilsētu ar torni, kas sniedzas debesīs.
Šim projektam bija vajadzīga inženieru izdomas bagātība.
Es vienmēr jūtos pārsteigts, redzot, kā ASV dienvidos būvē mājas — no plāksnēm, metāla sietiem un apmetuma, bez kārtīgām pamatiem. Protams, šādas mājas var uzkraut uz platformas un pārvietot, bet ikviens eiropietis zina: īstai mājai jābūt no ķieģeļiem, ar pamatiem, kas sniedzas zemē. (Labi, jāatzīst — tāda Eiropas māja Kalifornijas zemestrīcēs ilgi neizdzīvotu.)
Tāpat arī ebreji zināja, ka kaut ko nopietnu ceļ no akmens. Ja tas nav iespējams — tad vismaz akmens pamati un māla ķieģeļu sienas. Bet šie cilvēki Šineārā veido visu ēku no māla ķieģeļiem. Viņi izmanto darvu ķieģeļu saistīšanai, nevis īstu javu. Jāatzīst — viņiem izdomas netrūkst, bet…
Šīs pilsētas apraksts ir interesants. Tornis parasti kalpo kā patvērums ienaidnieka uzbrukuma laikā — vēl viena zīme, ka viņi cenšas būt neatkarīgi no Dieva. Viņi nevēlas tikt izkliedēti, grib paši sevi pasargāt un padarīt sevi slavenus. Tornis varētu būt arī plūdu gadījumam — Mezopotāmijā plūdi nav retums. Un tas bija domāts kā visaugstākais tornis pasaulē.
Kā psihologam un kristietim viņam bija ļoti grūti saprast, kā palīdzēt cilvēkiem pieņemt to, ka viņu dzīve ir sabrukusi, un vēl grūtāk — kā izskaidrot, kāpēc Dievs neko nedarīja, lai to apturētu. Kāpēc Viņš neiejaucās? Kāpēc Dievs neapturēja to dzērājšoferi, kurš notrieca kādu vīrieti un pārvērta viņu par cilvēku, kurš vairs nespēj skaidri domāt un ir pilns dusmu? Kāpēc Viņš nedod viņam spēku sadzīvot ar jauno realitāti? Kāpēc Viņš neārstē?
Un kāpēc Dievs pieļāva, ka kāda māte grūtniecības laikā lieto narkotikas un vēlāk vardarbīgi izturas pret savu bērnu, radot viņam traumas, kas ietekmēs dzīvi uz visiem laikiem?
Dziedātājs Niks Keivs (Nick Cave) reiz dziedāja vienā no savām dziesmām: „Es neticu Dievam, kurš iejaucas…”
Tā ir viena no spēcīgākajām pirmajām rindām kādā rokmūzikas dziesmā (no albuma 'The Boatman’s Call'). Un viņš turpina: “…bet, ja es ticētu, tad es Viņam nelūgtu mainīt ne vienu matiņu uz tavas galvas, tikai palūgtu, lai Viņš tevi atved manos apskāvienos…”
Daudzi kristieši tieši tā arī lūdz — nevis lai Dievs visu maina, bet lai Viņš izdara kaut ko, ko mēs tajā brīdī vēlamies.
Bet realitātē Dievs iejaucas reti. Tā vienkārši ir — Dievs radīja pasauli, kur cilvēkiem ir brīvība. Viņš ļauj vadīt cilvēkiem pašiem — tas/tāds bija Viņa nodoms.
Dievs būtu varējis radīt citu pasauli, kur nelaimes tiek novērstas, vai vismaz to sekas uzreiz dziedētas. Bet Viņš tā nedarīja.
Nesen noskatījos filmu par kādu varoni — Henkoku (Hancock (2008) – kaut kas līdzīgs Betmenam… un starp citu ir baumas, ka būs filmas turpinājums). Viņš var apturēt vilcienu, kas tuvojas automašīnai uz sliedēm, vai izjaukt bankas aplaupīšanu, neupurējot ķīlniekus. Bet īstajā dzīvē nav tāda Henkoka. Nav Betmena. Un Dievs arī reti iejaucas.
Bet Bībelē, 1. Mozus grāmatas 11. nodaļā aprakstītajā gadījumā, Dievs tomēr iejaucās — taču ne tā, kā cilvēki cerētu.
Reiz, kad cilvēki nolemj apmesties uz dzīvi kādā vietā, viņi izdomā ambiciozu projektu: pilsētu ar torni, kas sniedzas debesīs.
Šim projektam bija vajadzīga inženieru izdomas bagātība.
Es vienmēr jūtos pārsteigts, redzot, kā ASV dienvidos būvē mājas — no plāksnēm, metāla sietiem un apmetuma, bez kārtīgām pamatiem. Protams, šādas mājas var uzkraut uz platformas un pārvietot, bet ikviens eiropietis zina: īstai mājai jābūt no ķieģeļiem, ar pamatiem, kas sniedzas zemē. (Labi, jāatzīst — tāda Eiropas māja Kalifornijas zemestrīcēs ilgi neizdzīvotu.)
Tāpat arī ebreji zināja, ka kaut ko nopietnu ceļ no akmens. Ja tas nav iespējams — tad vismaz akmens pamati un māla ķieģeļu sienas. Bet šie cilvēki Šineārā veido visu ēku no māla ķieģeļiem. Viņi izmanto darvu ķieģeļu saistīšanai, nevis īstu javu. Jāatzīst — viņiem izdomas netrūkst, bet…
Šīs pilsētas apraksts ir interesants. Tornis parasti kalpo kā patvērums ienaidnieka uzbrukuma laikā — vēl viena zīme, ka viņi cenšas būt neatkarīgi no Dieva. Viņi nevēlas tikt izkliedēti, grib paši sevi pasargāt un padarīt sevi slavenus. Tornis varētu būt arī plūdu gadījumam — Mezopotāmijā plūdi nav retums. Un tas bija domāts kā visaugstākais tornis pasaulē.
Fons šim stāstam ir Babilonas zigurati — piramīdveida torņi ar svētnīcu augšā, lai Dievs varētu “dzīvot” tuvāk cilvēkiem, tomēr joprojām atrasties “pār” viņiem.
Un šeit slēpjas interesants pavērsiens — šāds tornis it kā padara vienkāršāku uzdevumu Dievam „nolaisties lejā”.
Un mūsu stāstā Dievs to arī izdara — tikai ne tā, kā cilvēki bija cerējuši. Viņš negaida, līdz tornis ir gatavs. Dievam nav jāskatās caur debesu teleskopu vai jāuzklausa ziņotāji — Viņš pats personīgi dodas pārbaudīt notiekošo.
Viņš saka: “Nāciet, ejam paskatīties.”
Dieva satraukums nav tik daudz par celtniecību, bet par cilvēku neatkarības apziņu — ka viņi var visu paši. Tas atkal atgādina Ādamu un Ievu, bet šoreiz tā ir visa tauta, nevis tikai pāris indivīdi.
Bībele atkārtoti secina: kad tautas apvienojas, tas bieži noved pie dumpja pret Dievu, nevis pie Viņa gribas izpildes. Bet pat bez Dieva iejaukšanās — cilvēku egoisms bieži vien visu padara bezjēdzīgu.
Un tomēr — šajā stāstā Dievs iejaucas. Viņš sajauc viņu valodas, lai tie nespētu saprasties. Daudziem, kas mācās svešvalodas, tas šķiet kā sāpīgs joks. Bet Bībele saka — dažādas valodas ierobežo cilvēka grēku, pat ja reizēm arī izraisa konfliktus.
Tā ir vēsturiski simboliska mācība — nesaprašanās cilvēku starpā nebija Dieva sākotnējā plānā. Tā radās kā cilvēku dumpja sekas un kā Dieva konkrēta iejaukšanās.
Un tad nāk Vasarsvētki (Apustuļu darbi 2.nodaļa). Tur Dievs atceļ šo sajaukumu (vismaz uz brīdi!). Cilvēki dzird vienu otru runājam savās valodās, saprot viens otru, un kopīgi slavē Dievu.
Tā ir zīme, ka nākotnē Dievs atkal iejauksies, bet šoreiz, lai mūs savienotu, nevis šķeltu — un lai visas tautas varētu kopā Viņu slavēt.
Un šeit slēpjas interesants pavērsiens — šāds tornis it kā padara vienkāršāku uzdevumu Dievam „nolaisties lejā”.
Un mūsu stāstā Dievs to arī izdara — tikai ne tā, kā cilvēki bija cerējuši. Viņš negaida, līdz tornis ir gatavs. Dievam nav jāskatās caur debesu teleskopu vai jāuzklausa ziņotāji — Viņš pats personīgi dodas pārbaudīt notiekošo.
Viņš saka: “Nāciet, ejam paskatīties.”
Dieva satraukums nav tik daudz par celtniecību, bet par cilvēku neatkarības apziņu — ka viņi var visu paši. Tas atkal atgādina Ādamu un Ievu, bet šoreiz tā ir visa tauta, nevis tikai pāris indivīdi.
Bībele atkārtoti secina: kad tautas apvienojas, tas bieži noved pie dumpja pret Dievu, nevis pie Viņa gribas izpildes. Bet pat bez Dieva iejaukšanās — cilvēku egoisms bieži vien visu padara bezjēdzīgu.
Un tomēr — šajā stāstā Dievs iejaucas. Viņš sajauc viņu valodas, lai tie nespētu saprasties. Daudziem, kas mācās svešvalodas, tas šķiet kā sāpīgs joks. Bet Bībele saka — dažādas valodas ierobežo cilvēka grēku, pat ja reizēm arī izraisa konfliktus.
Tā ir vēsturiski simboliska mācība — nesaprašanās cilvēku starpā nebija Dieva sākotnējā plānā. Tā radās kā cilvēku dumpja sekas un kā Dieva konkrēta iejaukšanās.
Un tad nāk Vasarsvētki (Apustuļu darbi 2.nodaļa). Tur Dievs atceļ šo sajaukumu (vismaz uz brīdi!). Cilvēki dzird vienu otru runājam savās valodās, saprot viens otru, un kopīgi slavē Dievu.
Tā ir zīme, ka nākotnē Dievs atkal iejauksies, bet šoreiz, lai mūs savienotu, nevis šķeltu — un lai visas tautas varētu kopā Viņu slavēt.
* Aizgūts no Džona Goldingeja
