Laiks pieaugt un dzīvot īstā brīvībā!
(Gal 3:23-29) Bet, pirms nāca ticība, mēs bijām ieslēgti bauslības važās līdz brīdim, kad bija jāatklājas ticībai, un tātad bauslība ir bijusi mūsu audzinātāja līdz Kristum, lai ticībā mēs tiktu attaisnoti. Bet, kad ticība atnākusi, mēs audzinātājai vairs neesam pakļauti.
Ticībā uz Jēzu Kristu jūs visi esat Dieva bērni, jo jūs visi, kas esat uz Kristu kristīti, esat ietērpti Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū. Un, ja jūs piederat Kristum, jūs esat Ābrahāma pēcnācēji, mantinieki pēc apsolījuma.
Viens no manas sievas daudzajiem talantiem ir darboties ar maziem bērniem. Vislabāk šajā jomā viņai padodas tajos brīžos, kad bērniem var mācīt kādu dziesmiņu, deju vai rotaļu. Mani bieži pārsteidz tas, ka viņa piekrīt vairākas stundas pieskatīt bērnus, kurus satiek pirmo reizi mūžā.
Tomēr ne vienmēr viss norit gluži perfekti. Reiz viņa man stāstīja par vienu no vissliktākajām pieredzēm, kad viņa devās pieskatīt mūsu draugu bērnus (ko viņa jau daudzkārt bija veikusi ar prieku un panākumiem). Iepriekš viņa nebija varējusi iedomāties, ka tajā vakarā abi bērni būs šausmīgi īgni un dusmīgi par to, ka vecāki devušies prom. Viņi savu neapmierinātību tagad izrādīja manai sievai. Lai ko arī viņa centās abiem bērniem piedāvāt, nekas neizdevās. Vakars bija briesmīgs, tomēr viņa prata atturēt bērnus no lielām blēņām. Kad vakarā atgriezās bērnu vecāki, gan mana sieva, gan bērni juta milzīgu atvieglojumu.
Tomēr ne vienmēr viss norit gluži perfekti. Reiz viņa man stāstīja par vienu no vissliktākajām pieredzēm, kad viņa devās pieskatīt mūsu draugu bērnus (ko viņa jau daudzkārt bija veikusi ar prieku un panākumiem). Iepriekš viņa nebija varējusi iedomāties, ka tajā vakarā abi bērni būs šausmīgi īgni un dusmīgi par to, ka vecāki devušies prom. Viņi savu neapmierinātību tagad izrādīja manai sievai. Lai ko arī viņa centās abiem bērniem piedāvāt, nekas neizdevās. Vakars bija briesmīgs, tomēr viņa prata atturēt bērnus no lielām blēņām. Kad vakarā atgriezās bērnu vecāki, gan mana sieva, gan bērni juta milzīgu atvieglojumu.
Apustulis Pāvils savā stāstā par Dieva izredzēto tautu līdzīgi attēlo likuma lomu — kā aukli, kura pieskatīja Israēlu, līdz tas pieaugs kā tauta. Vārds, kurš Bībeles latviešu variantā ir tulkots kā “audzinātāja” (es pat ieteiktu lietot vārdu “aukle”), Pāvila pasaulē apzīmēja vergu, kura uzdevums bija ikdienā rūpēties par bērniem — vest uz skolu, sargāt, lai nekas nenotiek, atturēt no blēņām. Reizēm šādi cilvēki kļuva par cienījamiem ģimenes locekļiem pēc savas aukles lomas/darba beigām. Mūsdienu Rietumu pasaulē šo lomu reizēm pilda “au pair”.
Apustuļa Pāvila šī vēstules fragmenta galvenā ideja ir atgādināt par laiku tautas vēsturē no Mozus līdz Mesijas atnākšanai. Šajā laikā Israēla tauta vēl bija kā bērns, kam vajadzēja īpašu uzraudzību. Bet, kad ierodas Mesija, viņiem beidzot vajadzētu kļūt par Dieva pieaugušo bērnu. Bērnam vairs nevajag aukli!
Un šo pieaugšanu simboliski apzīmē viens vārds – 'ticība' — vārds, kas grieķu valodā nozīmē arī uzticamību, drošumu, uzticēšanos. Mesijas uzticība Dievam parāda kāds ir īsts, pieaudzis Israēlietis. Savukārt ikviena cilvēka ticība pierāda, ka viņš vai viņa — neatkarīgi no izcelsmes — ir pilntiesīgs Dieva ģimenes loceklis.
Tādēļ Pāvils skaidro 26. pantā: jūs visi esat Dieva bērni, pateicoties šai ticībai Mesijā, Jēzū.
(“Dieva bērni” — tas ir Bībeles tituls Israēlam: “Israēls ir mans dēls, mans pirmdzimtais” (2.Moz 4:22). Tas ir atgādinājums par lielo Exodus stāstu — Dieva tautas izglābšanu no Ēģiptes verdzības.)
Bet tagad apustulis Pāvils uzstāj, ka visa Israēla tautas vēsture līdz Mesijam bija kā atkal būšana verdzībā. Un tad labā ziņa — beidzot! — ir atnākusi atbrīvošana!
Tad apustulis Pāvils uzdod jautājumu: Vai jūs patiešām gribat atkal būt kā bērni, kad varat būt pieauguši? Vai gribat atkal būt vergi, kad varat būt brīvi cilvēki? Dieva pieaugušo bērnu pazīme ir tā, ka Dievs viņiem var uzticēties. Viņi ir ticības cilvēki. Viņi tic evaņģēlijam.
Bet kā šī piederība Mesijam dara cilvēkus par pieaugušajiem Dieva bērniem? Pāvils to paskaidro blīvā un dažbrīd sarežģītā izklāstā. Kad viņš saka “Kristus”, viņš domā gan “Mesija”, gan arī to, ka Mesija pats ir visas Israēla tautas iemiesojums. Svarīgākais ir, vai cilvēks ir “iekšā” Mesijā, vai viņš pieder Mesijam. Un tas nav tikai kāda iekšēja izjūta. Pāvila izpratnē tā ir piederība pavisam konkrētai kopienai — jaunajai ķēnišķīgajai ģimenei, Mesijas tautai. Un pievienošanās šajā ģimenē notiek caur kristībām.
Kristības ir “iekļūšana Mesijā” — durvis/ieeja uz ģimeni, ko Dievs solīja Ābrahāmam. Pāvils šeit neskaidro, kā kristības saistās ar ticību, jo viņam tas bija pašsaprotami: kristībās kandidāts apliecināja “Jēzus ir Kungs”. Viņš arī nespriež par problēmām, kas rodas, ja cilvēki kristās nesaprazdami, ko tas nozīmē.
Tādējādi kristītie “ir apvilkuši Mesiju” — viņi pieder Mesijam, viņi ir Viņa ģimene. Un līdz ar to vairs nav nozīmes vecajām atšķirībām — tautībai, sociālajam statusam vai dzimumam. Ne jau tāpēc, ka cilvēka identitāte kļūtu nesvarīga, bet tā vairs nav kritērijs attiecībās ar Dievu. Pāvils labi apzinās, ka viņš joprojām ir jūds (piemēram, Romiešiem 11:1-6), ka daži ir vergi, citi brīvie (par to arī vēstule Filemonam), un ka pastāv vīrieši un sievietes. Bet Kristū Jēzū visi ir vienlīdzīgi. “Jūs visi esat viens Kristū Jēzū.”
Un tad nāk lielais kopsavilkums: Dievs apsolīja Ābrahāmam vienu lielu ģimeni, un tagad, Mesijā, tā ir izveidota. “Ja jūs piederat Mesijam, jūs esat Ābrahāma dzimums.” Kāpēc meklēt citus ceļus? Kāpēc censties kļūt par Ābrahāma bērnu citādi? Ja esat daļa no šīs ģimenes, jūs saņemat arī apsolīto mantojumu (skat. 3:15-18).
Šis vēstījums spēcīgi skar arī mūsdienu Baznīcas sašķeltību — kas diemžēl ir daudz dziļāka un lielāka nekā Pāvila laikā. Daudzie sadalījumi — pareizticīgie pret rietumu baznīcām (Roma un no tās atšķēlušās baznīcas), protestantisms pret katolicismu, Skotijas un Anglijas baznīcu atšķirības, dažādās brīvbaznīcas —, lai arī vēsturiski saprotami, Dieva skatījumā tiek vērtēti kritiski. Ja jūs ticat apustuļa Pāvila evaņģēlija skaidrojumam, tad tas nozīmē dedzīgu vēlmi pēc Baznīcas vienotības.
Un vēl — Pāvila diskusija par bērnišķīgo un pieaugušo Dieva tautu liek katram no mums uzdot svarīgus jautājumus: Vai esam patiešām pieauguši? Vai esam uzticami? Vai patiesi ticam? Vai arī sirds dziļumos vēlētos, lai kāds auklētu mūs vēl mazliet ilgāk?
Apustuļa Pāvila šī vēstules fragmenta galvenā ideja ir atgādināt par laiku tautas vēsturē no Mozus līdz Mesijas atnākšanai. Šajā laikā Israēla tauta vēl bija kā bērns, kam vajadzēja īpašu uzraudzību. Bet, kad ierodas Mesija, viņiem beidzot vajadzētu kļūt par Dieva pieaugušo bērnu. Bērnam vairs nevajag aukli!
Un šo pieaugšanu simboliski apzīmē viens vārds – 'ticība' — vārds, kas grieķu valodā nozīmē arī uzticamību, drošumu, uzticēšanos. Mesijas uzticība Dievam parāda kāds ir īsts, pieaudzis Israēlietis. Savukārt ikviena cilvēka ticība pierāda, ka viņš vai viņa — neatkarīgi no izcelsmes — ir pilntiesīgs Dieva ģimenes loceklis.
Tādēļ Pāvils skaidro 26. pantā: jūs visi esat Dieva bērni, pateicoties šai ticībai Mesijā, Jēzū.
(“Dieva bērni” — tas ir Bībeles tituls Israēlam: “Israēls ir mans dēls, mans pirmdzimtais” (2.Moz 4:22). Tas ir atgādinājums par lielo Exodus stāstu — Dieva tautas izglābšanu no Ēģiptes verdzības.)
Bet tagad apustulis Pāvils uzstāj, ka visa Israēla tautas vēsture līdz Mesijam bija kā atkal būšana verdzībā. Un tad labā ziņa — beidzot! — ir atnākusi atbrīvošana!
Tad apustulis Pāvils uzdod jautājumu: Vai jūs patiešām gribat atkal būt kā bērni, kad varat būt pieauguši? Vai gribat atkal būt vergi, kad varat būt brīvi cilvēki? Dieva pieaugušo bērnu pazīme ir tā, ka Dievs viņiem var uzticēties. Viņi ir ticības cilvēki. Viņi tic evaņģēlijam.
Bet kā šī piederība Mesijam dara cilvēkus par pieaugušajiem Dieva bērniem? Pāvils to paskaidro blīvā un dažbrīd sarežģītā izklāstā. Kad viņš saka “Kristus”, viņš domā gan “Mesija”, gan arī to, ka Mesija pats ir visas Israēla tautas iemiesojums. Svarīgākais ir, vai cilvēks ir “iekšā” Mesijā, vai viņš pieder Mesijam. Un tas nav tikai kāda iekšēja izjūta. Pāvila izpratnē tā ir piederība pavisam konkrētai kopienai — jaunajai ķēnišķīgajai ģimenei, Mesijas tautai. Un pievienošanās šajā ģimenē notiek caur kristībām.
Kristības ir “iekļūšana Mesijā” — durvis/ieeja uz ģimeni, ko Dievs solīja Ābrahāmam. Pāvils šeit neskaidro, kā kristības saistās ar ticību, jo viņam tas bija pašsaprotami: kristībās kandidāts apliecināja “Jēzus ir Kungs”. Viņš arī nespriež par problēmām, kas rodas, ja cilvēki kristās nesaprazdami, ko tas nozīmē.
Tādējādi kristītie “ir apvilkuši Mesiju” — viņi pieder Mesijam, viņi ir Viņa ģimene. Un līdz ar to vairs nav nozīmes vecajām atšķirībām — tautībai, sociālajam statusam vai dzimumam. Ne jau tāpēc, ka cilvēka identitāte kļūtu nesvarīga, bet tā vairs nav kritērijs attiecībās ar Dievu. Pāvils labi apzinās, ka viņš joprojām ir jūds (piemēram, Romiešiem 11:1-6), ka daži ir vergi, citi brīvie (par to arī vēstule Filemonam), un ka pastāv vīrieši un sievietes. Bet Kristū Jēzū visi ir vienlīdzīgi. “Jūs visi esat viens Kristū Jēzū.”
Un tad nāk lielais kopsavilkums: Dievs apsolīja Ābrahāmam vienu lielu ģimeni, un tagad, Mesijā, tā ir izveidota. “Ja jūs piederat Mesijam, jūs esat Ābrahāma dzimums.” Kāpēc meklēt citus ceļus? Kāpēc censties kļūt par Ābrahāma bērnu citādi? Ja esat daļa no šīs ģimenes, jūs saņemat arī apsolīto mantojumu (skat. 3:15-18).
Šis vēstījums spēcīgi skar arī mūsdienu Baznīcas sašķeltību — kas diemžēl ir daudz dziļāka un lielāka nekā Pāvila laikā. Daudzie sadalījumi — pareizticīgie pret rietumu baznīcām (Roma un no tās atšķēlušās baznīcas), protestantisms pret katolicismu, Skotijas un Anglijas baznīcu atšķirības, dažādās brīvbaznīcas —, lai arī vēsturiski saprotami, Dieva skatījumā tiek vērtēti kritiski. Ja jūs ticat apustuļa Pāvila evaņģēlija skaidrojumam, tad tas nozīmē dedzīgu vēlmi pēc Baznīcas vienotības.
Un vēl — Pāvila diskusija par bērnišķīgo un pieaugušo Dieva tautu liek katram no mums uzdot svarīgus jautājumus: Vai esam patiešām pieauguši? Vai esam uzticami? Vai patiesi ticam? Vai arī sirds dziļumos vēlētos, lai kāds auklētu mūs vēl mazliet ilgāk?
* Aizgūts no Tomasa Raita
