Kad ticības apliecība kļūst par jaunu sākumu

(Mt 16:13-20) Nonācis Filipa Cēzarejas robežās, Jēzus jautāja saviem mācekļiem: “Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu?” Viņi atbildēja: “Vieni par Jāni Kristītāju, otri par Eliju, vēl citi – par Jeremiju vai kādu no praviešiem.” Viņš tiem jautāja: “Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Jēzus viņam atbildēja: “Laimīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis to tev neatklāja, bet mans debesu Tēvs. Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks. Es tev došu Debesu valstības atslēgas. Tas, ko tu siesi virs zemes, būs siets arī debesīs, un tas, ko tu atraisīsi virs zemes, būs atraisīts arī debesīs.” Tad viņš saviem mācekļiem pavēlēja, lai tie nevienam nesaka, ka viņš ir Kristus. 

Tibetas budisti tic dvēseļu pārceļošanai. Kad kāds nomirst, viņi uzskata, ka šī cilvēka dvēsele pāriet citā ķermenī.
Kad nomirst viņu garīgais līderis (dalailama), sākas bērna meklēšana, kuru varētu atzīt par iepriekšējā dalailamas iemiesojumu. Meklētāji ņem vērā dažādas zīmes un pārbauda, vai bērns pazīst mirušajam dalailamam piederējušus priekšmetus un cilvēkus. Kad bērns ir atzīts, viņu audzina un izglīto, lai viņš uzņemtos nākamā dalailamas pienākumus.

Mūsdienu Rietumu cilvēkam tas var šķist ļoti savādi. Mēs augstu vērtējam katra cilvēka tiesības pašam izvēlēties savu nākotni. Pat monarhi, kuri varu mantojuši, var atteikties no troņa. Taču bērns, kurš atzīts par dalailamas iemiesojumu, pats šo nākotni nav izvēlējies. Līdz ar atzīšanu viņa dzīves ceļš un uzdevums lielā mērā jau ir noteikts.

Bet kā tad tas bija/ir jūdaismā? Daudzi Jēzus laika jūdi ticēja — un arī šodien daudzi joprojām tic —, ka Dievs sūtīs svaidītu ķēniņu. Viņš vadīs kustību, kas atbrīvos Israēlu no apspiestības un beidzot nesīs pasaulei taisnību un mieru.

Neviens nezināja, kad un kur šis svaidītais ķēniņš piedzims, lai gan daudzi ticēja, ka viņš būs īsts ķēniņa Dāvida pēcnācējs. Dievs bija devis brīnišķīgus apsolījumus par Dāvida dzimtas nākotni. Daži norādīja uz (Mihas grāmatas 5:1–3) pravietojumu, ko Matejs citē sava evaņģēlija otrajā nodaļā, uzskatot, ka gaidāmajam ķēniņam jāpiedzimst Bētlemē. Savukārt vārds, ar kuru ebreju un aramiešu valodā apzīmēja “svaidītu ķēniņu”, bija vārds, ko mēs parasti izrunājam kā “Mesija”.

Kāds būs Mesija? Kā cilvēki varēs pazīt, ka viņš ir ieradies? Neviens to skaidri nezināja, taču pastāvēja daudzas teorijas. Daudzi iztēlojās Mesiju kā kareivīgu ķēniņu, kurš sakauj pagānu pulkus un izcīna Israēlam brīvību. Citi viņu redzēja kā cilvēku, kurš attīrīs templi un atjaunos patiesu dievkalpošanu.
Visi, kuri ticēja šāda ķēniņa nākšanai, zināja, ka viņš piepildīs Israēla Rakstus un beidzot īstenos Dieva Valstību — virs zemes tāpat kā debesīs. Taču nevienam nebija īsti skaidrs, kā tas viss izskatīsies dzīvē.

Pirmajā gadsimtā parādījās vairāki Mesijas pretendenti. Viņi nāca un gāja, sapulcinādami sekotājus, kuri drīz vien tika izklīdināti, kad varasvīri sagūstīja viņu vadoni. Viens gan bija skaidrs: tiklīdz kāds kļuva pazīstams kā Mesijas pretendents, viņš piesaistīja varas iestāžu uzmanību un gandrīz noteikti arī naidīgumu. 

Tāpēc, gribēdams uzdot šo jautājumu saviem sekotājiem, Jēzus aizveda viņus tālu prom no vietām, kur viņi parasti darbojās. Filipa Cēzareja atradās Israēla zemes tālajos ziemeļos, ārpus Hēroda Antipas pārvaldītās teritorijas, vismaz divu dienu gājiena attālumā no Galilejas ezera.

Pat pats jautājums — vismaz Mateja evaņģēlijā — ir izteikts netieši: “Ko ļaudis saka — kas ir Cilvēka Dēls?” Citiem vārdiem: “Kas, pēc ļaužu domām, ir šis cilvēks, kurš stāv tepat jūsu priekšā, proti — es pats?” Jēzus noteikti jau zināja, kādu atbildi saņems, taču Viņš gribēja, lai mācekļi to pasaka skaļi.
Un mācekļi atstāsta, ko par Jēzu runā ļaudis, un viņu atbilde mums daudz ko atklāj par to, kā cilvēki Jēzu uztvēra. Nevis maigs, kluss un lēnprātīgs Jēzus. Nevis mīļš un mierinošs mazo bērnu draugs. Drīzāk viņš līdzinājās kādam no neseno vai seno laiku praviešiem, kuri bezbailīgi cēlās un sludināja Dieva vārdu ļauniem un dumpīgiem ķēniņiem.

Jēzus darbojās kā pravietis. Pravietis nav vienkārši cilvēks, kurš “paredz nākotni”. Pravietis ir Dieva balss, kas stājas pret netaisnību un ļaunumu.
Taču šajā pravietiskajā kalpošanā bija apslēpts vēl kas, un Jēzus ticēja, ka Viņa sekotāji šo noslēpumu ir sapratuši. Citādi Viņš diez vai būtu uzdevis šo jautājumu.
Viņš nebija tikai Dieva balss. Viņš bija Dieva Mesija. Viņš ne tikai sludināja Dieva Vārdu pret tā laika ļaunajiem valdniekiem. Viņš bija Dieva ķēniņš, kuram būs jāstājas viņu vietā.

Pie šī secinājuma mācekļi patiešām bija nonākuši, un Pēteris kļuva par viņu runasvīru.
“Tu esi Mesija,” viņš saka, “dzīvā Dieva Dēls.”

Ir svarīgi saprast, ka šajā brīdī ar vārdiem “Dieva Dēls” vēl netika domāta “Trīsvienības otrā persona”. Nevienam vēl nebija ienācis prātā, ka gaidāmais ķēniņš pats būs dievišķs. Tiesa, dažas lietas, ko Jēzus darīja un sacīja, mācekļus droši vien jau bija dziļi samulsinājušas.
Šis apmulsums izzuda tikai pēc Jēzus augšāmcelšanās, kad viņi sāka ticēt, ka Jēzus jau visu laiku ir bijis daudz ciešāk saistīts ar Israēla vienīgo Dievu, nekā viņi jebkad bija spējuši iedomāties.

Vārdi “Dieva Dēls” bija Bībeles izteiciens. Tie norādīja, ka ķēniņam ir īpašas attiecības ar Dievu: Dievs viņu bija pieņēmis par savu dēlu un iecēlis par savu īpašo pārstāvi (skat., piemēram, 2. Samuēla 7:14 un Psalmu 2:7).
(Pavisam drīz pēc Jēzus augšāmcelšanās Viņa sekotāji sāka ticēt, ka šiem pašiem vārdiem ir vēl pavisam cits nozīmes slānis, ko līdz tam neviens nebija spējis iedomāties. Taču, lai saprastu šo evaņģēlija vietu, ir svarīgi tajā neielasīt vairāk, nekā tur šajā brīdī ir pateikts.)

Pēteris un pārējie mācekļi sacīja: “Tu esi patiesais ķēniņš. Tu esi tas, kuru Israēls ir gaidījis. Tu esi Dieva pieņemtais Dēls — tas, par kuru runājuši psalmi un pravieši.”
Viņi zināja, ka tas ir bīstami. Ar šo apliecinājumu viņi ne tikai pievienojās pravietiskai kustībai, kas Dieva vārdā izaicināja pastāvošās varas. Viņi atbalstīja arī atklātu izaicinājumu pastāvošajai ķēniņa varai.
Jēzus ir patiesais ķēniņš! Tas nozīmēja, ka Hērodam — un pat tālajam Romas imperatoram — bija pamats uzmanīties. Un tempļa vadībai…

Bet tad – ja Pēteris ir pasludinājis, ka Jēzus ir Mesija, tad arī Jēzum ir kas sakāms par viņu (cilvēku, kuram vecāki bija devuši vārdu Sīmanis).
Vārds “Pēteris” — jeb viņa dzimtajā aramiešu valodā “Kēfa” — nozīmē “klints” vai “akmens”. Ja Pēteris bija gatavs apliecināt, ka Jēzus ir Mesija, tad Jēzus bija gatavs pasludināt, ka ar šo uzticības apliecinājumu pats Pēteris kļūs par pamatu Viņa jaunajai celtnei.
Tāpat kā Dievs Ābrāmam deva vārdu Ābrahāms, norādot, ka viņš kļūs par daudzu tautu tēvu (1. Mozus 17:5), tā tagad Jēzus Sīmanim dod jaunu vārdu — Pēteris, Klints.
(Vai nav interesanti, ka Kalna sprediķī Jēzus bija stāstījis līdzību par gudru vīru, kurš uzcēla namu uz klints (Mateja 7:24)? Tagad Jēzus pats paziņo, ka darīs tieši to pašu.)

Gan tur, gan šeit mums fonā jāiztēlojas varenā pilsēta Jeruzāleme, kas uzcelta Ciānas kalna klinšainajās nogāzēs. Dažās jūdu tradīcijās Jeruzālemes templis bija vieta, kur sastapās debesis un zeme. Jēzus pasludina, ka Viņš no jauna veido šo Dieva pasaules centru.

Jēzus negrasās celt īstu pilsētu vai īstu templi. Viņš cels kopienu, ko veidos visi, kuri apliecina uzticību Viņam kā Dieva svaidītajam ķēniņam. Un šī kustība, šī kopiena sākas tieši tur, Filipa Cēzarejā, ar Pētera apliecinājumu.
Pagaidām tam jāpaliek noslēpumam, jo tā atklāšana var maksāt dzīvību. Ja ziņa izplatītos, sekas patiešām varētu būt nāvējošas. 

Taču visiem, kuri kopā ar Pēteri apliecina, ka Jēzus no Nācaretes patiesi ir Dieva Mesija, tiek dots šāds apsolījums: apliecinot Viņam uzticību, viņi kļūs par tautu, ar kuras starpniecību dzīvais Dievs atjaunos pasaulē taisnību un ievedīs debesis un zemi jaunā taisnības un miera stāvoklī.

Pēteris ar savu ticības apliecinājumu kļūs par šīs kopienas sākumpunktu. Viņam vēl daudz jāmācās un būs jāpārvar ne viena vien paša neveiksme.
Taču arī tas pieder pie šī ceļa. Galu galā Jēzus jauno kopienu veidos vienkārši grēcinieki, kuriem ir piedots.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kad vētra ir stiprāka par tavu ticību

(Mt 14:23-36) Ļaudis atlaidis, viņš viens uzkāpa kalnā Dievu lūgt, un, vakaram nākot, viņš tur palika viens pats. Bet laiva bija jau vairākus stadijus tālu no krasta; viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš. Ap ceturtās nakts sardzes laiku Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams. Mācekļi, redzēdami viņu pa jūras virsu staigājam, izbijušies sauca: “Tas ir spoks!” – un kliedza no bailēm. Bet Jēzus tūlīt tos uzrunāja: “Esiet droši, es tas esmu, nebīstieties!” Tad Pēteris viņam sacīja: “Kungs, ja tu tas esi, liec man nākt pie tevis pa ūdens virsu.” Viņš sacīja: “Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas un, iedams pa ūdens virsu, gāja pie Jēzus. Bet, vētru redzēdams, viņš nobijās un sāka grimt; un viņš sauca: “Kungs, glāb mani!” Tūdaļ, roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: “Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?” Viņi iekāpa laivā, un vējš norima. Tad tie, kas bija laivā, nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Patiesi tu esi Dieva Dēls!”
Pārcēlušies tie nonāca Gennēsaretes zemē. Kad vietējie viņu pazina, tie izsūtīja ziņu pa visu apgabalu, un tie atnesa pie viņa visus slimos. Tie viņam lūdza, ka varētu kaut drēbju malai pieskarties, un, kas pieskārās, kļuva veseli. 

Šī aina glezniecībā sastopama pārsteidzoši reti, un plaši pazīstamu darbu par to ir vēl mazāk. Viens no ievērojamākajiem darbiem ir Alessandro Allori 1590. gados tapusī glezna Svētais Pēteris staigā pa ūdeni. Tajā Jēzus sniedz roku grimstošajam Pēterim, bet tālumā vētras mētātajā laivā palikuši pārējie mācekļi. 
Varētu domāt, ka gleznotājiem šis būtu ideāls sižets: Jēzus kā mirdzošs tēls uz ūdens, izbiedētie mācekļi cieši saspiedušies laivā un Pēteris, nonācis starp godību un šausmām, iet pa ūdeni Jēzum pretī un tad… sāk grimt. 
Iespējams, dievbijīgie mākslinieki no šā sižeta vairījušies tādēļ, ka tajā lielais apustulis neizskatās gluži varonīgs. Mani pašu tieši tas iedrošina. Šī aina ļoti precīzi atbilst tai kristīgās dzīves pieredzei, ko pazīstu gan savā, gan daudzu citu cilvēku dzīvē. 

Šo stāstu var lasīt kā ticības dzīves attēlu. Vai, pareizāk sakot, kā nepilnīgas ticības dzīves attēlu: ticības, kurā sajaukušās bailes un šaubas. Daudziem kristiešiem tas ir ierastais stāvoklis, un tāds tas bija arī mācekļiem. Matejs Pētera labo slavu īpaši nesaudzē. Pētera tēls te paceļas, te atkal krīt. Pēteris jau vispār ir spilgta personība, kuru grūti nepamanīt. Viņš ir straujš, gatavs uz visu un pieradis vispirms rīkoties un tikai tad domāt. Šī īpašība viņu dara simpātisku, taču tā nav bez riska. Vai tu labāk gribētu sev draugu, kurš izdara to, kas šķiet pareizi, un sāk uztraukties tikai pēc tam, vai tādu, kurš visu apsver tik ilgi, ka paiet nedēļas, pirms viņš vispār kaut ko izdara? 

Tomēr, pirms domājam, ko šis stāsts nozīmē mums katram atsevišķi, vispirms palūkosimies uz to kā uz mūsu pasaules attēlu. Mēs esam līdzīgi mācekļiem laivā. Viņi bija tik daudz redzējuši, ko spēj Jēzus. Viņi bija dzirdējuši Viņa mācību un lūguši Viņa mācīto lūgšanu. Bet tagad viņi vairs netika uz priekšu. Lai gan viņi bija profesionāli zvejnieki, tie pūlējās pie airiem, tomēr nespēja virzīties pret vēju. Arī mēs savā pasaulē esam tik daudz atklājuši, tik daudz iemācījušies un tik daudz izgudrojuši, un tomēr mums joprojām trūkst spēka paveikt daudzas patiesi svarīgas lietas. Karam esam radījuši apbrīnojamas mašīnas, bet neviens vēl nav izgudrojis tādu, kas spētu radīt mieru. Mēs varam aizsūtīt cilvēku uz Mēnesi, bet nespējam piepildīt izsalkušo vēderus. Mēs spējam uztvert vaļu dziesmas okeāna dzelmē, bet nespējam sadzirdēt cilvēku dvēseļu kliedzienus turpat blakus ielā. 

Daudzi šodienas pasaulē par Jēzu zina vismaz kaut ko, tomēr Viņš tiem šķiet kā spokains tēls — kā mirāža vai iztēles auglis, kam nav nekāda sakara ar mums un mūsu problēmām. Dažus Viņš biedē. Citi vēlētos, lai Viņš vienkārši aiziet un liek visus mierā. Pat tie, kuri Viņam tic, nezina, ko no Viņa gaidīt. Tā bija arī ar mācekļiem. Tomēr izskatās, ka Viņš dara neiespējamo, un dažkārt cilvēkiem ienāk prātā: ja vien mēs spētu, būtu labi darīt to pašu, ko Viņš. Daži tiešām dodas ceļā ar šādu mērķi — nest Viņa mīlestību un spēku, Viņa mieru un cerību pasaulei, kurai tas viss tik ļoti vajadzīgs.
Bet tad viņu skatiens kaut uz mirkli noslīd uz viļņiem. Iedomājies sērfotājus Kalifornijas pludmalē, kad pēkšņi viņu priekšā saslejas divreiz augstāks vilnis un draud pār viņiem gāzties. Tagad izņem no šīs ainas sērfa dēļus, saules gaismu un smilšaino krastu; to visu aizstāj tumsa, bailes un gaudojoša vētra. Viens cilvēks — viens pats pret stihiju. Tā tu varbūt nereti jūties, kad mēģini ienest Dieva mīlestību un dziedinošo spēku pasaules vētrainajā naktī. Un tieši tad mums no jauna jādzird Jēzus vārdi, kuros, kā tik bieži, pārmetums savijas ar iedrošinājumu: “Vai tiešām tev ir tik maz ticības? Kāpēc tu šaubies?” Brīdis, kad kārdinājums padoties ir visspēcīgākais, iespējams, ir tieši tas brīdis, kad palīdzība — ja vien mēs to zinātu — atrodas tikai viena soļa attālumā. 

Tā atkal un atkal notiek ar ikvienu no mums kristīgās māceklības ceļā. Cik mums zināms, agrīnie kristieši negaidīja, ka arī viņiem būs burtiski jāstaigā pa ūdeni. Pāvils, piedzīvojot vēl vienu kuģa katastrofu, nekad neuzskatīja izkāpšanu no laivas un mierīgu aizstaigāšanu līdz krastam par reālu izeju. Tāpēc, visticamāk, Matejs vēlas, lai viņa lasītāji šo stāstu lasītu, domājot par savu ticības ceļu un savām cīņām ar šaubām. 

Jēzus mūs bieži aicina darīt to, kas šķiet neiespējams. Kā lai mēs vispār sākam pildīt uzdevumu, kuram Viņš mūs aicinājis? Kā lai mēs vispār iedomājamies, ka spēsim dzīvot bez grēka, no kura mums jāatsakās? Kā lai nopietni ceram izveidot noturīgu lūgšanu ritmu, ja dzīvojam tādā steigā un juceklī? 

Protams, ja, tāpat kā Pēteris, skatīsimies uz vēja šaustītajiem viļņiem, secināsim, ka tas patiešām nav iespējams. Tas, uz ko esam aicināti, ir pavisam vienkāršs un pašsaprotams, taču praksē tik grūts: nenovērst skatienu no Jēzus un turpināt klausīties Viņa iedrošinājuma vārdos, pat ja tajos dzirdams arī pārmetums. Un mums ar visu gribu un sirdi jābūt gataviem darīt to, ko Viņš saka, pat ja tajā brīdī tas šķiet gluži neprātīgi.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Patiesas brīvības paradokss

(Mt 11:25-30) Tajā pašā laikā Jēzus sacīja: “Es slavēju tevi, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem un tās atklājis bērniņiem! Jā, Tēvs, šādi ir izpaudusies tava labvēlība! Mans Tēvs man ir devis visu, un neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, nedz Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls vēlas to atklāt. Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu. Uzņemieties manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm; jo mans jūgs ir tīkams un mana nasta viegla.”

Brīvība ir viens no tiem vārdiem, kuru lietojam ļoti bieži. Katrs vēlas būt brīvs – brīvs izvēlēties, lemt un dzīvot pēc savas pārliecības. Taču Jēzus vārdi šīs vēlmes priekšā izklausās savādi: “Ņemiet uz sevi manu jūgu…” Kā gan jūgs var būt ceļš uz brīvību?

Arī Mārtiņš Luters šo paradoksu formulēja ļoti spilgti: kristietis ir pilnīgi brīvs kungs, kas nav pakļauts nevienam, un tajā pašā laikā pilnīgi uzticīgs kalps, kas kalpo visiem. No pirmā acu uzmetiena abi apgalvojumi šķiet nesavienojami. Tomēr tieši tajos slēpjas kristīgās brīvības būtība.

Mēs bieži iedomājamies, ka brīvība nozīmē būt neatkarīgam no visiem. Taču patiesībā neviens cilvēks tā nedzīvo. Mēs visi esam saistīti ar ģimeni, draugiem, darbu, sabiedrību. Mēs visi kaut kam vai kādam piederam. Jautājums nav par to, vai nesam kādu jūgu. Jautājums ir – kādu.

Jēzus nepiedāvā dzīvi bez pienākumiem vai atbildības. Viņš aicina uzņemties Viņa jūgu. Atšķirība ir tā, ka šis jūgs nav uzspiests ar varu. Tas nāk no Tā, kurš ir “lēnprātīgs un no sirds pazemīgs”. Tas nav jūgs, kas salauž, bet jūgs, kas māca pareizo soli un ved pareizajā virzienā.

Paradoksāli, bet cilvēks vislielāko brīvību piedzīvo nevis tad, kad dzīvo tikai sev, bet tad, kad atrod To, kam ir vērts uzticēties. Kristū paklausība un brīvība nekļūst par pretstatiem. Tās kļūst par vienu ceļu.

Varbūt tāpēc Jēzus var apsolīt to, ko pasaule tik ļoti meklē, bet reti atrod: “Jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm.” Patiesa brīvība nav dzīve bez jebkāda jūga. Tā ir iespēja nest pareizo jūgu – kopā ar Kristu.

Lasīt tālāk

Kad Kristus miers nāk kā zobens

(Mt 10:32-42) “Tad nu ikvienu, kas mani apliecinās cilvēku priekšā, arī es apliecināšu sava debesu Tēva priekšā. Bet, kas mani noliegs cilvēku priekšā, to arī es noliegšu sava debesu Tēva priekšā.
Nedomājiet, ka es esmu nācis mieru atnest virs zemes; es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu! Jo es esmu nācis cilvēku sanaidot ar viņa tēvu, meitu ar viņas māti un vedeklu ar viņas vīramāti; un cilvēka tuvinieki būs viņa ienaidnieki. Kas tēvu vai māti mīl vairāk nekā mani, tas nav manis cienīgs; kas dēlu vai meitu mīl vairāk nekā mani, arī nav manis cienīgs. Kas neņem savu krustu un neseko man, tas nav manis cienīgs. Kas savu dzīvību atrod, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudēs manis dēļ, tas to atradīs.
Kas jūs uzņem, tas uzņem mani, un, kas mani uzņem, tas uzņem to, kas mani sūtījis. Kas uzņem pravieti pravieša vārdā, tas saņems pravieša algu; kas uzņem taisno taisnā vārdā, tas saņems taisnā algu. Un, kas padzirdīs vienu no šiem vismazākajiem ar biķeri auksta ūdens vien tādēļ, ka to sauc māceklis, tam viņa alga nezudīs.” 

Reiz mani kā mācītāju uzaicināja runāt kādā publiskā pasākumā. Tas bija viens no tiem pasākumiem, kādi notiek daudzās organizācijās vai sabiedriskos svētkos, kad ir paredzēts pieminēt lielos aizsācējus — tos, kuri šo organizāciju bija dibinājuši, attīstījuši un devuši tai tās raksturu.
Tad nu par to es arī runāju. Bet es norādīju, ka tajā visā notiek kaut kas ļoti savāds. Katrs no tiem, kurus mēs pieminam, savā laikā bija bijuši jauna ceļa meklētāji. Viņi bija tie, kas uzdrīkstējās darīt lietas citādi, doties jaunā virzienā, par spīti pārējiem, kuri gribēja, lai viss paliek tā, kā bijis līdz šim.

Tagad mēs, svinīgā balsī nolasot viņu vārdus un izceļot viņus kā mūsu paraugus, riskējām darīt tieši pretējo. Mēs riskējām pateikt, ka gribam, lai viss paliek tieši tā, kā tas vienmēr ir bijis. Vai tiešām mēs godinām jaunu ideju un ceļu meklētāju piemiņu, atkal un atkal uzskaitot un atkārtojot to, ko viņa vai viņš darīja? Varbūt mēs viņus godinātu tad, kad paši uzdrīkstētos rīkoties un būt citādi?

Šī mana uzruna, šķiet, izraisīja nelielu apjukumu. Bet tas nebija nekas salīdzinājumā ar to apjukumu un pat uztraukumu, kuru Jēzus izraisīja ar vārdiem: “Dēls pret tēvu, meita pret māti” — ko tas vispār varētu nozīmēt? Atstāt tēvu un māti, bērnus un ģimeni? Nevis miers virs zemes, bet zobens? Vai tas tiešām var būt tas pats Jēzus, kas visos citos evaņģēlija stāstos? Kas te notiek? Kā mums aptvert šos savādos, asos un neērtos vārdus?

Protams, Jaunā Derība ļoti daudz runā arī par rūpēm citam par citu. Un es zinu, ka daži ir maldīgi izmantojuši šādus Rakstu vārdus kā atļauju atstāt novārtā savus tuviniekus un visu savu laiku veltīt tikai tā sauktajam “Kunga darbam”. Bet tomēr šie ir stingri un neērti vārdi, kurus mēs nedrīkstam vienkārši apiet. Tie atbalsojas cauri gadsimtiem līdz pat šodienas kristīgajai Baznīcai.

Padomā par svēto Francisku, kurš atstāja savu pārticību un dzimtas māju, par spīti tēva dusmām, lai dzīvotu vienkāršu dzīvi, cik vien iespējams atdarinot Jēzu — un tā kļuva par paraugu, kam tūkstoši seko vēl šodien.
Padomā arī par Mārtiņu Luteru. Viņa tēvs bija ieguldījis daudz cerību dēla izglītībā un vēlējās, lai Mārtiņš kļūtu par juristu. Tā būtu bijusi cienījama, droša un ienesīga karjera. Bet Luters pameta tieslietu studijas, iestājās klosterī un vēlāk pievērsās teoloģijai. Tas nebija tēvam pieņemams vai viegli saprotams lēmums.

Jēzus šeit nesaka, ka ikviens, kas Viņam sekos, noteikti tiks atrauts no savas ģimenes. Noteikti nē. Viņš šeit runā par prioritātēm. Un Viņš izsaka ļoti konkrētas un ļoti krasas prasības.

Viņš nesaka — kā daži ir mēģinājuši izlikties — ka svarīgākais ir sekot Dievam katram savā veidā. Viņš saka skaidri un nepārprotami: svarīgākais ir uzticība Viņam. Uzticībai Jēzum ir jābūt pašā augšā visā mūsu prioritāšu sarakstā.

Nav tā, ka Dieva prātā ir kādi skaisti ideāli un Jēzus vienkārši gadījuma pēc tos māca mazliet labāk nekā citi. Nav arī tā, ka Jēzus būtu nācis tikai parādīt ceļu cauri šai pasaulei uz kādu pilnīgi citu pasauli, uz kuru mēs dosimies pēc nāves.
Nē. Jēzus nāca, lai iesāktu un nostiprinātu jaunu veidu, kā būt Dieva tautai. Un nav nekāds pārsteigums, ka tiem, kuri bija pilnīgi apmierināti ar veco veidu (paldies, mums viss ir labi tāpat!) nepatika, ka tas tiek satricināts. Jēzus negribēja radīt šķelšanos ģimenēs pašas šķelšanās dēļ. Bet Viņš zināja, ka tad, ja cilvēki sekos Viņa ceļam, šķelšanās neizbēgami nāks.

Patiesībā vārdi par dēliem un tēviem, meitām un mātēm un tā tālāk ir citāts no viena Vecās Derības pravieša — no Mihas grāmatas. Šajā vietā pravietis paredz briesmīgās šķelšanās, kas vienmēr notiek tad, kad Dievs dara kaut ko jaunu.
Kad Dievs rīkojas, lai glābtu savu tautu, vienmēr ir tādi, kas paziņo, ka viņiem glābšana nav vajadzīga. Viņiem ir ērti tā, kā ir. Viņi ir pieraduši. Viņi ir iekārtojušies. Viņi negrib, lai viņus traucē.

Daļa no iemesla, kāpēc Jēzus šeit citē šo Rakstu vietu, ir pateikt: nebrīnieties, ja tas notiek tagad. Jūsu pašu Raksti satur brīdinājumus par lielajiem satricinājumiem, kas notiks tad, kad Dievs beidzot rīkosies pilnīgi un galīgi, lai jūs glābtu.

Tieši tāpēc Jēzus izaicinājumam (vispirms pašiem mācekļiem un caur viņiem arī citiem Viņa sekotājiem) bija jābūt tik asam. Un bieži vien tam ir jābūt tikpat asam arī šodien, jo cilvēki joprojām gluži dabiski dod priekšroku ērtībai, nevis izaicinājumam.

Mēs labprātāk izvēlamies mieru, ja ar mieru saprotam to, ka nekas netiek aiztikts. Mēs labprātāk izvēlamies tradīciju, ja ar tradīciju saprotam to, ka viss paliek pa vecam. Mēs labprātāk izvēlamies reliģiju, ja reliģija neprasa, lai mainās mūsu sirds, mūsu dzīve, mūsu attiecības, mūsu drošības sajūta un mūsu prioritātes.

Bet Jēzus vārdu izaicinājumam atbilst arī ievērojamie apsolījumi, kurus Viņš dod tiem, kas šo izaicinājumu pieņem un pēc tā dzīvo.
Viņš saka, ka atzīs mūs sava Tēva priekšā debesīs. Tie, kas pazaudēs savu dzīvību, to atradīs. Un beigās Viņš runā par ievērojamu ķēdes reakciju, kas sākas tad, kad cilvēki Jēzus mīlestības dēļ kalpo saviem līdzcilvēkiem.

Dodiet kausu auksta ūdens vienam no Jēzus vismazāk nozīmīgajiem sekotājiem, un jūs to dodat pašam Jēzum. Un tas, ko jūs darāt Jēzum, jūs nedarāt tikai Jēzum, bet Dievam — Tam, kurš Jēzu sūtījis.

Tas ir vienkāršs, bet ļoti dziļš noslēpums. Jēzus sekotāji pasaulē nav atsevišķi no Jēzus. Kalpošana viņiem nav tikai labs darbs. Tā ir sastapšanās ar pašu Kristu. Un sastapšanās ar Kristu nekad nebeidzas tikai pie Kristus — tā aizved pie Tēva, pie Tā, kurš Viņu sūtījis.

Ja Jēzus ļaudis šodien no jauna iemācītos šo vienkāršo, bet dziļo mācību, Baznīca varbūt atkal spētu iziet pasaulē ar vēsti, kas ne tikai mierina, bet arī izaicina; ne tikai apstiprina to, kas jau ir, bet maina cilvēku sirdis.

Jo Jēzus nenāk tikai nostiprināt mūsu ieradumus. Viņš nenāk tikai svētīt mūsu ērtības. Viņš nenāk tikai pielikt reliģisku zīmogu tam, ko mēs jau tāpat gribējām darīt.

Viņš nāk kā Kungs.
Viņš nāk kā Tas, kuram pieder pirmā vieta. Pirms mūsu bailēm. Pirms mūsu ieradumiem. Pirms mūsu tradīcijām. Pat pirms mūsu vissvarīgākajām un visdārgākajām zemes saitēm.

Un tomēr šis Kungs nav tirāns. Viņš ir Tas, kurš pats atdeva visu. Tas, kurš pats pazaudēja savu dzīvību, lai to atkal saņemtu augšāmcelšanās spēkā. Tas, kurš pats izgāja cauri noraidījumam, nodevībai, vientulībai un krustam. Tas, kurš neprasa no mums neko tādu, ko Viņš pats nebūtu nesis vēl dziļākā un pilnīgākā veidā.
Tāpēc Viņa prasība ir tik liela. Un tāpēc Viņa apsolījums ir vēl lielāks.
Kas savu dzīvību patur sev, tas to zaudēs. Bet, kas savu dzīvību pazaudē Viņa dēļ, tas to atradīs.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Laiki mainās — bet Jēzū tie mainās pa īstam

(Mt 9:9-13) Jēzus, no turienes iedams projām, ieraudzīja muitnīcā sēžam kādu cilvēku, vārdā Matejs, un viņam sacīja: “Seko man!” Un tas piecēlies sekoja viņam. Reiz, kad viņš sēdēja tā namā pie galda, redzi, arī daudz muitnieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un viņa mācekļiem pie galda. Farizeji, to redzēdami, sacīja viņa mācekļiem: “Kādēļ jūsu Skolotājs ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?” Jēzus, to dzirdēdams, tiem sacīja: “Nevis veselajiem vajag ārsta, bet slimajiem. Bet jūs ejiet un mācieties saprast, ko nozīmē: es gribu žēlsirdību, ne upuri; jo es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.” 

1980. gadu pašā sākumā arī līdz mums Latvijā, toreizējā Padomju Savienībā, bija atnākušas jaunas vēsmas. Tās nebija tādas kā Rietumos 1960. gados, kur jaunieši protestēja pret Vjetnamas karu, studentu kustības satricināja Parīzi un daudzviet šķita, ka gaisā virmo sacelšanās. Mēs dzīvojām citā pasaulē — noslēgtākā, uzmanītākā, vairāk ierobežotā. Un tomēr arī pie mums kaut kas mainījās.

Mēs klausījāmies Radio Luxembourg. Viens otram magnetofona lentēs pārrakstījām pasaules līmeņa rokmūziķu jaunākos ierakstus (oriģinālus parasti kaut kā bija ieveduši jūrnieki). Mainījās arī ģērbšanās. Pie mums parādījās mode staigāt balinātos un pat mazliet ieplēstos džinsos, kuri paši par sevi jau bija gandrīz kontrabandas prece. Tas radīja spriedzi paaudžu attiecībās. Vecākie ļaudis kritizēja jauniešu muzikālo gaumi. Man pašam vēlāk atstāstīja, ka mans ārējais izskats reiz ticis pārrunāts draudzes valdes sēdē: es biju atnācis uz dievkalpojumu padilušos džinsos un ar tiem mugurā dziedāju baznīcas korī. Manai vecmāmiņai ļoti nepatika arī tas, ka mani mati bija mazliet garāki, nekā viņai šķita pieņemami.
Lielas politiskās aktivitātes mana loka jauniešu vidū vēl nebija sākušās. Atmoda vēl bija priekšā. Bet skolā mācītās sociālisma un komunisma idejas mēs jau bijām pilnīgi gatavi apšaubīt. Vēl nebija skaidrs, kā viss mainīsies, bet sajūta bija tāda: vecais vairs nepārliecina. Vecais vairs netur kopā. Tuvojas kaut kas cits.

Atskatoties uz to pēc gadiem, var arī pasmaidīt. Padiluši džinsi, garāki mati, čerkstošas magnetofona lentes — tas viss pats par sevi vēl nebija revolūcija. Un tomēr tās bija zīmes, ka viena pasaule sāk zaudēt savu pašsaprotamo varu pār cilvēku prātiem un sirdīm.

Bet, kad Jēzus saka, ka laiki mainās, Viņš to domā daudz dziļāk. Un Viņa laikā tie patiešām mainījās. Tā ir Viņa atbilde uz jautājumiem un kritiku, kas radās tāpēc, ka Viņa ierosinātā kustība neizskatījās pēc tā, ko cilvēki bija gaidījuši no Dieva valstības kustības. Šajā evaņģēlija vietā ir vairāki jautājumi, un uz tiem visiem Jēzus būtībā atbild: tāpēc, ka tagad viss ir citādi.

Kāpēc Viņš ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem? Tāpēc, ka citi tā laika reliģiskie vadītāji savu uzdevumu bieži saprata kā sevis pasargāšanu no visa, kas varētu viņus morāli vai garīgi aptraipīt. Viņi turējās tālāk no iespējamiem garīgas infekcijas avotiem. Bet Jēzus sevi redz kā ārstu, kas nācis dziedināt slimos. Ārstam nav jēgas palikt karantīnā. Tad viņš nekad neizdarīs savu darbu.
Kāpēc Jēzus un Viņa mācekļi neievēro ierastās gavēņa dienas, ar kurām Israēlā pieminēja tautas vēstures traģiskos notikumus, īpaši Tempļa nopostīšanu? Tāpēc, ka citas kustības, arī Jāņa Kristītāja kustība, gaidīja jaunās dienas atnākšanu, bet Jēzus ticēja, ka saule jau ir uzlēkusi. Viņi it kā aizdedza sveces, lai atcerētos iepriekšējās dienas gaismu tagadējā tumsā; Jēzus atvēra aizkarus, lai ielaistu gaismu, jo zināja, ka diena jau aust, pat ja citi to vēl neredz.

Trīs tēli, ko Jēzus lieto, visi rāda, cik neiespējami ir Viņa jauno darbu vienkārši savienot ar veco kārtību. Nevar apvienot bēres un kāzas. Kamēr svin kāzu mielastu, nevar vienlaikus dzīvot sērās.
Tāpat, labojot vecu apģērbu, nedrīkst uzšūt tam jauna auduma ielāpu, kas vēl sarausies. Kad tas saraujas, tas saplēš veco drēbi vēl vairāk, un caurums kļūst lielāks nekā iepriekš. Un jaunu vīnu nevar liet vecos ādas maisos. Jaunais vīns rūgst un vecie maisi pārplīsīs.

Nevajadzētu katra tēla detaļu pārāk precīzi piesaistīt jautājumam par Jēzus attiecībām ar sava laika jūdaismu. Kopīgā doma ir skaidra: jaunais un vecais šādā veidā nav sajaucami. Tas nenozīmē, ka vecais būtu slikts. Matejs uzsver, ka Jēzus nav nācis atmest, bet piepildīt. Tas nozīmē, ka ir uzaususi Dieva jaunā diena, un nakts laikam piemērotās paražas vairs nav vajadzīgas tādā pašā veidā.

Šīs jaunās dienas vidū sēž pārsteigts un pateicīgs cilvēks, kuru daudzi lasītāji gadsimtu gaitā ir uzskatījuši par pašu šī evaņģēlija autoru. Ja tas tā ir, tad Matejs, muitnieks, stāsta par savu aicināšanu tieši tajā evaņģēlija daļā, kur divu nodaļu garumā aprakstīti dziedināšanas brīnumi. Kāpēc?
Atbilde nav tālu jāmeklē. Ja senajā pasaulē tu biji muitnieks (un zināmā mērā tā tas ir arī mūsdienās), tev bija jāpierod, ka cilvēki uz tevi dusmojas. Mateja pasaulē muitniekus bez lielas šaubīšanās pieskaitīja grēciniekiem. Pirmkārt, tāpēc, ka viņi sadarbojās ar ienīstajām varām. Otrkārt, tāpēc, ka viņi bieži pelnīja paši sev, iekasēdami vairāk, nekā vajadzēja.

Iedomāsimies Mateja ikdienu. Tu sēdi savā mazajā, karstajā muitas būdiņā un gaidi, kad ceļinieki maksās nodevu, pārejot no vienas provinces uz otru. Ceļotājiem tas nepatīk, un arī tev droši vien ne. Dienu pēc dienas tu redzi dusmas, nepatiku un nicinājumu. Un tad kādu dienu garām iet jauns pravietis, kura solī ir dzīvība un kura sirdī ir Dieva valstība. Viņš apstājas un vienkārši saka: “Seko man.”
Matejam tas varēja šķist kā dziedināšanas brīnums. Pat vairāk — kā augšāmcelšanās. Evaņģēlijs saka, ka viņš piecēlās un sekoja Jēzum. Šis vārds “piecēlās” atgādina augšāmcelšanās valodu. Cilvēks, kurš sēdēja savā vecajā dzīvē, savā amatā un sliktajā slavā, pieceļas jaunai dzīvei.

Kā tad Jēzus un Viņa draugi varētu nesvinēt? Viņi atradās pašā Dieva jaunā darba vidū. Žēlastība izlija tur, kur citi bija pieraduši redzēt tikai grēku un nosodījumu. Tas aizēnoja pat Tempļa upurēšanas kārtību. Pravietis Hozeja sen bija sacījis, ka Dievs vēlas žēlastību, nevis upuri. Dievu neiepriecina reliģiska kārtība, kas saglabā ārējas formas, bet pazaudē cilvēku.

Laiki patiešām mainījās. Dieva jaunā pasaule dzima, un no šī brīža viss bija citādi.
Jautājums mums ir, vai mēs paši dzīvojam šajā jaunajā pasaulē, vai tomēr slepus atgriežamies vecajā, kur jūtamies drošāk. Vecajā pasaulē cilvēki tiek sadalīti kārtīgajos un nekārtīgajos, cienījamajos un apšaubāmajos, pareizajos un grēciniekos. Vecajā pasaulē reliģija var kļūt par drošu attālumu no tiem, kuri varētu mūs aptraipīt.

Bet Jēzus jaunajā pasaulē ārsts iet pie slimajiem. Līgavainis ir pie viesiem. Jaunais vīns prasa jaunus traukus. Muitnieks pieceļas un kļūst par mācekli. Žēlastība izrādās stiprāka par ierasto kārtību.
Tas nenozīmē, ka tradīcija nav svarīga vai ka ticībai vairs nav formas, kārtības un nopietnības. Bet tas nozīmē, ka nekādu formu un nekādu kārtību nedrīkstam padarīt svarīgāku par Dieva žēlastību, kas Kristū meklē un pieceļ pazudušo cilvēku.

Var gadīties, ka mēs tik ļoti sargājam vecos vīna maisus, ka nepamanām jauno vīnu. Var gadīties, ka tik rūpīgi lāpām veco apģērbu, ka negribam ieraudzīt jauno, ko Dievs dāvina. Var gadīties, ka esam tik pieraduši pie sēru sejas, ka neprotam priecāties, kad līgavainis ir mūsu vidū.

Evaņģēlijs šodien saka: Jēzū ir sākusies Dieva jaunā diena. Tā sākas tur, kur Viņš cilvēkam saka: “Seko man.” Tā sākas tur, kur grēcinieks pieceļas. Tā sākas tur, kur žēlastība kļūst svarīgāka par nosodījumu.

Laiki mainās. Bet Jēzū tie mainās pa īstam. Un mūsu aicinājums ir nevis atgriezties vecajā pasaulē, kur viss ir pazīstams, bet auksts, bet celties un sekot Kristum jaunajā dienā, kurai Dievs jau ir licis uzaust. 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Apstājies un ieklausies kā lūdz Jēzus

(Jņ 17:1–8) To pateicis, Jēzus pacēla acis uz debesīm un sacīja: “Tēvs, tā stunda ir pienākusi, pagodini savu Dēlu, lai Dēls pagodinātu tevi, lai, tāpat kā tu viņam devi varu pār visu miesu, viņš katram, ko tu viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. Bet mūžīgā dzīvība ir tā, ka tie pazīst tevi – vienīgo, patieso Dievu un Jēzu Kristu, ko tu esi sūtījis. Es tevi esmu pagodinājis virs zemes, novezdams galā darbu, ko tu man esi devis darīt. Un tagad, Tēvs, pagodini mani pie sevis paša ar to godību, kas man bija pie tevis, pirms pasaule bija. Tavu vārdu es esmu atklājis tiem cilvēkiem, kurus no pasaules tu man devi. Tie bija tavi, un tu devi tos man, un tavus vārdus tie ir turējuši. Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko tu esi devis man, ir no tevis, ka esmu viņiem devis vārdus, kurus tu devi man. Un viņi ir saņēmuši tos un patiesi atzinuši, ka es esmu izgājis no tevis, un viņi tic, ka tu mani esi sūtījis. 

Šekspīra luga Hamlets ir aizraujošs stāsts. Tur ir rēgi, slepkavības, mīlas ainas, intrigas, nejaušas nogalināšanas, nodevības, pārmetumi un vēl citas sazvērestības. Luga spilgti parāda galvenā varoņa neizlēmību, sastopoties ar problēmām (tādēļ šur un tur darbībā rodas pauzes). Taču vienā brīdī viss pēkšņi gandrīz satriecoši apstājas.
Hamlets meklē iespēju atriebties savam patēvam Klaudijam par tēva nogalināšanu un Dānijas troņa sagrābšanu. Un tad viņam paveras gandrīz ideāls brīdis: Klaudijs ir savā istabā, klusi nometies ceļos. Bet Hamlets apstājas un sāk domāt. Klaudijs taču lūdz Dievu! Ja atriebība notiks tagad, varbūt Klaudijs jau ir nožēlojis grēkus un tiks izglābts. Hamlets nolemj gaidīt izdevīgāku brīdi. Un bēdīgais stāsts turpinās.

Viņš lūdz! Tur ir kāds noslēpums, kuram neviens nevar izlauzties cauri, izņemot to, kurš pats lūdz. Tāpat kā es nevaru būt drošs, ka tad, kad mēs redzam kaut ko sarkanu, tu redzi tieši to pašu krāsu, ko redzu es, tāpat es nevaru zināt, kas notiek starp tevi un Dievu, kad tu nometies ceļos un lūdz. Hamlets nevarēja zināt, ko Klaudijs lūdz, bet viņš saprata, ka ir jāapstājas un jāpagaida. Un tagad, ar pavisam citu Ķēniņu, kurš tāpat ir noslēpuma, intrigu un sazvērestību ieskauts, bet pats ir pilnībā nevainīgs, mēs šajā evaņģēlija fragmentā nonākam vietā, kur arī mums vajadzētu apstāties un pagaidīt, un varbūt klusībā pievienoties.

Jēzus lūdz! Protams, mēs zinām, ka Jēzus lūdza. Evaņģēliji to piemin bieži. Bet tie gandrīz nekad nestāsta, ko tieši Viņš lūdza vai kā Viņš lūdza. Līdz mums nonākuši vien daži teikumi, piemēram, viena vieta Mateja evaņģēlijā (11:25–27) un pateicības uzliesmojums pie Lācara kapa (Jāņa 11:41–42). Interesanti, ka abi šie fragmenti atgādina īsākas versijas tam, ko atrodam šajā izcilajā, līksmās sajūsmas pilnajā nodaļā. Reiz dzirdēju aktieri lasām visu Jāņa evaņģēliju, un, nonācis pie šīs nodaļas, viņš nometās ceļos un nolasīja to kā lūgšanu. Tas skanēja un bija jūtams kā lūgšana. Šis nav vienkārši teoloģisks izklāsts, kur Jānis savieno idejas un ieliek tās Jēzus mutē.
Tāpat mēs varam domāt, ka arī evaņģēlists Jānis pats to visu neatcerējās tikai kā miglainas atmiņas, bet gan pats bija šo lūgšanu atkal un atkal lūdzis.

3. pantā vārdi “Jēzus Kristus” no paša Jēzus mutes skan ļoti neparasti; iespējams, šeit, un varbūt arī citur, Jānis kā lūgšanā norūdīts skolotājs, lai šo lūgšanu padarītu par savējo un nodotu tālāk saviem sekotājiem, dažas frāzes ir pagriezis tā, lai tās kļūtu, tā sakot, lūdzamas arī turpmākajai ticīgo kopienai. Taču savā būtībā šī lūgšana apvieno kopā visu to, kas ir evaņģēlija stāsta būtība.

Īpaši tas redzams jau pašā faktā, ka Jēzus lūdz. Tā ir dzīva izpausme tai ciešajai vienībai ar Tēvu, par kuru esam tik daudz dzirdējuši. Kad tu šo lūgšanu padari par savu, kad ieej un iejūties šajā nodaļā un redzi, kas tur notiek, tad tu tiec aicināts ienākt pašā šīs tuvās Jēzus un Tēva attiecības centrā un piedzīvot to, tā sakot, visapkārt sev. Tas ir gan tas, ko šī lūgšana iemieso, gan arī tās galvenais saturs.

Šīs lūgšanas sākums (kuru šoreiz apskatam) ir gan svinēšana, gan lūgums. Abas šīs lietas ir cieši saistītas. Jēzus svin to, ka Viņa darbs ir pabeigts. Jā, nākamajā dienā Viņu gaida milzīgs un briesmīgs uzdevums. Taču darbi un vārdi, ko Tēvs Viņam bija devis darīt, ir paveikti. Tiem, kuri Jēzu redz tikai kā lielu skolotāju vai domā, ka Viņa uzdevums bija izdziedināt pēc iespējas vairāk cilvēku, tas, protams, šķiet mulsinoši. Bet Viņš saviem izraudzītajiem mācekļiem ir parādījis un izstāstījis visu, ko Tēvs bija devis Viņam. Tas ir pamats šai svinēšanai, un tas ir arī pamats lūgumam, ko Viņš tagad izsaka.

Jēzus lūgums ir, lai Viņš tagad tiktu paaugstināts, pagodināts, pacelts līdz tai vietai līdzās Tēvam, kuru jūdu tradīcijā bija paredzēts sasniegt ķēniņam, Mesijam, Cilvēka Dēlam. Mesija, saka psalmi, valdīs pār valstību, kas plešas no jūras līdz jūrai, no “upes” līdz pat “zemes galiem” (Psalms 72:8). Citiem vārdiem, Viņam būs vispārēja valdīšana. “Kāds kā Cilvēka dēls” tiks paaugstināts, lai dalītu paša Dieva troni (Daniēla 7).

Kad Mesija ieņem savu vietu, paaugstināts pār pasauli, tad patiesi būs sācies nākamais laikmets — tas “nākamais laikmets”, pēc kura ilgojās jūdu pravieši un par kuru jūdu gudrie mācīja, ka tas parādīsies šī “tagadējā laikmeta” beigās. Tas būs jaunās dzīvības laiks — dzīvības ar jaunu kvalitāti, kas turpinās atkal un atkal bez gala. Tā būs, mūsu nepietiekamajos vārdos runājot, “mūžīgā dzīvība”.

Šī “mūžīgā dzīvība”, šī nākamā laikmeta dzīvība, nav tikai kaut kas tāds, ko cilvēki saņems pēc savas nāves. Jautājums nav vienīgi par to, ka kādā nākotnes stāvoklī pasaule turpināsies mūžīgi un mēs būsim tās daļa. Galvenais ir tas, ka šis jaunais dzīvības veids ir nācis pasaulē un sācis tajā savu dzīvi Jēzū un caur Jēzu. Kad Viņš būs pabeidzis galīgo uzvaru pār pašu nāvi, visi Viņa sekotāji, visi, kas Viņam uzticas un tic, ka Viņš patiesi ir nācis no Tēva un patiesi atklājis Tēva raksturu un nodomu, — visi tie var un arī saņems “mūžīgo dzīvību” jau šeit un tagad. Arī tā ir viena no šī evaņģēlija lielajām tēmām (piemēram, 3:16; 5:24).

Varbūt šī lūgšana mums var šķist pārāk augsta, lai mēs tajā varētu piedalīties. Taču tā tas nav! Attiecības starp Jēzu un Tēvu, kaut arī tās šķiet ārkārtīgi ciešas un pilnas savstarpējas uzticēšanās, nav domātas kā kaut kas noslēgts un nepieejams citiem. Arī mēs esam aicināti tajās ieiet.

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Jēzus klātbūtne – Viņa Gars mūsu vidū

(Jņ 14:12-21) Patiesi, patiesi es jums saku: kas tic man, tas darīs tos darbus, ko es daru, un vēl lielākus par šiem darīs, jo es aizeju pie Tēva. Ko vien jūs manā vārdā lūgsiet, to es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ja jūs manā vārdā man ko lūgsiet, es darīšu.
Ja jūs mani mīlat, turiet manus baušļus. Un es lūgšu Tēvu, un viņš jums dos citu Aizstāvi, lai tas būtu pie jums mūžīgi, – Patiesības Garu, ko pasaule nevar saņemt, jo tā to nedz redz, nedz pazīst. Bet jūs to pazīstat, jo tas pie jums paliek un būs jūsos. Es neatstāšu jūs bāreņus, es nākšu pie jums. Vēl mazliet, un pasaule mani vairs neredzēs, bet jūs mani redzēsiet, jo es dzīvoju, un arī jūs dzīvosiet. Tajā dienā jūs atzīsiet, ka es esmu Tēvā un jūs manī, un es jūsos. Kam ir mani baušļi un kas tos tur, tas mani mīl. Bet, kas mani mīl, to mīlēs mans Tēvs, un es to mīlēšu un tam atklāšos.”

Cilvēki bieži mēdz teikt: “Kaut mēs būtu bijuši tur, kad Jēzus vēl staigāja virs zemes! Tad viss būtu bijis daudz vieglāk. Viņš mums visu būtu izskaidrojis un pateicis, kas jādara. Un cik ļoti tas būtu iedrošinājis! Lai ko mēs darītu, Viņš to atbalstītu, un mums tad gribētos to turpināt un darīt vēl labāk.”
Tas ir izplatīts priekšstats, taču tas ir kļūdains divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, četru evaņģēliju liecība rāda, ka tie cilvēki, kuri Jēzus dienās tiešām bija Viņam blakus, paši to tā nemaz neuztvēra. Daži no Viņa tuvākajiem draugiem Viņu nodeva un noliedza. Pat māceklis, kuru Viņš mīlēja, aizbēga no Ģetzemanes dārza. Lielākā daļa cilvēku Viņu līdz galam nesaprata. Viņš cilvēkus piesaistīja, bet arī mulsināja. Daudzi domāja, ka Viņš ir ārprātīgs.

Otrkārt, šajā vietā un nākamajās divās evaņģēlija nodaļās mēs atrodam Jēzus apsolījumu, ka Viņš būs kopā ar saviem ļaudīm no tās dienas līdz pat šodienai. Vēl vairāk – Viņš apsola, ka šādā jaunā veidā tas būs nevis grūtāk, bet vieglāk. Viņa ļaudis varēs darīt to, ko viņi nespēja darīt laikā, kad Viņš fiziski bija viņu vidū.

Bet kā tad Viņš tagad ir “klāt”?
Jēzus ir apsolījis mums dot savu paša Garu, savu paša dvašu, savu paša iekšējo dzīvību. Šeit Viņš lieto īpašu vārdu, lai raksturotu šo Garu. Jēzus saka, ka Tēvs dos mums 'allon paraklēton’. Grieķu παράκλητος (paraklētos) pamatideja ir: kāds, kas ir “aicināts līdzās” palīdzēt…

Taču vārds, ko šeit tulkojam kā “palīgs”, ir ļoti bagāts un daudzslāņains. Tas nenozīmē tikai kādu, kurš atnāk piepalīdzēt mums mūsu dažādajos darbos. Protams, arī tas tur ir ietverts: Gars, kā mēs vēl redzēsim, nāk, lai dotu Dieva ļaudīm spēku un izturību darīt to, kas tiem jādara, dzīvot Dievam un apliecināt Viņa mīlestību pasaulē. Bet šim vārdam ir vēl vismaz divas nozīmes.

Dažkārt tas tiek tulkots kā “iepriecinātājs”. Mierinājums ir savāda un brīnišķīga lieta. Vai esi ievērojis, kā brīdī, kad cilvēks ir dziļi satriekts – pēc tuvinieka nāves vai kādas lielas nelaimes –, pati citu cilvēku klātbūtne, viņu apskāviens, viņu būšana līdzās dod spēku izturēt nākamo mirkli, tad nākamo un vēl nākamo? It kā jau nekas nav mainījies. Traģēdija joprojām ir traģēdija. Mirušais cilvēks neatgriezīsies. Bet citu cilvēku atbalsts izmaina mūsu spēju nest nelaimi. Tas mums dod spēku. Kad Svētais Gars tiek saukts par “iepriecinātāju”, tad ar to ir domāts tieši šāds īpašs spēks, kas dots īpašā brīdī un vajadzībā.

Taču ir vēl kas pavisam cits. Tikpat labs šī vārda tulkojums ir arī “aizstāvis”. Aizstāvis stājas tiesas priekšā un paskaidro tiesnesim vai zvērinātajiem, kā lietas izskatās no viņa klienta puses. Aizstāvis pārstāv cietušā lietu. Jēzus pieņem kā pašsaprotamu, ka Viņa sekotāji bieži nonāks (tāpat kā Viņš pats nonāca) vajāšanu brīžos. Viņš šo situāciju uztvēra tā, kā to pirms Viņa bija uztvēruši daudzi jūdu tradīcijā: debesu tiesas kontekstā, kur Dievs ir tiesnesis. Un šajā tiesā Viņa ļaudis var būt droši, ka viņu lieta tiks uzklausīta, ka Dievam nemitīgi tiks atgādināts par viņu stāvokli, jo Gars runās viņu labā. (Pāvils būtībā saka to pašu Romiešiem 8:26–27.)

Šī apsolītā Svētā Gara, paša Jēzus Gara, dēļ kristieši tagad – cik pārsteidzoši tas arī neizklausītos – atrodas vēl labākā stāvoklī nekā Jēzus sekotāji Viņa zemes dzīves laikā. Toreiz viņi dažkārt spēja darīt ievērojamas lietas; evaņģēlijos ir aprakstīts kā Jēzus tiem dod varu dziedināt tāpat kā Viņš pats to darīja (piemēram, Lūkas 9:1–6; 10:17). Taču lielākoties viņi sekoja Viņam zināmā apjukumā, un, kad Viņš nebija klāt, viņi daudz ko nespēja (piemēram, Marka 8:18; 9:28–29).

Bet tagad, Svētā Garā, viņi spēs darīt visdažādākās lietas. Kad Jēzus “aizies pie Tēva” – citiem vārdiem sakot, kad Viņš caur savu nāvi un augšāmcelšanos uzvarēs nāves varu –, viņu priekšā atvērsies pilnīgi jaunas iespējas. “Darbi”, ko Jēzus līdz šim ir darījis, kā Viņš atkal un atkal saka, ir pierādījums tam, ka Tēvs darbojas Viņā. Un tagad mācekļi darīs vēl lielākus darbus nekā šie.

Tieši šajā kontekstā Jēzus izsaka arī pirmo no vairākiem apbrīnojamiem apsolījumiem par lūgšanu: “Ko jūs lūgsiet manā vārdā, to es darīšu.” Protams, ārkārtīgi svarīgais izteiciens “manā vārdā” nenozīmē vienkārši pielikt vārdus “Jēzus vārdā” jebkam, kas vien mums ienāk prātā, lai cik muļķīgs, savtīgs vai kaitīgs tas būtu. “Vārds”, kā tas ir daudzās kultūrās, atklāj cilvēka raksturu. Es daudzkārt esmu redzējis demonstrantus, kas protestē pret kaut ko, ko darīja valdība. Uz viņu plakātiem bieži ir rakstīts: “Ne manā vārdā!” Ar to viņi grib teikt: “Jūs apgalvojat, ka pārstāvat šo valsti, bet es norobežojos no tā, ko jūs darāt! Jūs to nedarāt manā vārdā!”

Tātad lūgt “Jēzus vārdā” nozīmē, ka, arvien labāk iepazīstot to, kas Jēzus ir, mēs paši tiekam ievilkti Viņa dzīvē, Viņa mīlestībā un Viņa nolūkā. Tad mēs pamazām sākam redzēt, kas ir darāms, uz ko mums būtu jātiecas tajā laikā, kas mums dots, un kādi līdzekļi mums ir vajadzīgi, lai to paveiktu. Un, kad tad lūdzam, tas patiešām būs “Jēzus vārdā” un Viņam par godu; un caur to – arī pašam Tēvam par godu (13. pants). Taču, kad tas viss ir saprasts, mums nevajadzētu padarīt nenozīmīgu šo brīnišķīgo vārdu “viss”. Viņš to ir teicis, un Viņš to arī ir domājis.

Un visbeidzot – šīs nodaļas pēdējie trīs panti mūsu priekšā noliek brīnišķīgu apsolījumu, kas mums pieder tādēļ, ka Jēzus ir ar mums Garā. Mēs viņu “redzēsim” – skaidri, ticības acīm. Mēs dzīvosim Viņa jaunajā dzīvībā. Mēs iepazīsim pašu dziļāko patiesību: ka Viņš un Tēvs ir viens otrā, un ka mēs esam Viņā un Viņš ir mūsos. Un mēs būsim saistīti ar Jēzu un Tēvu ar nesaraujamu mīlestības saiti. Tas savukārt mūs aizved atpakaļ tur, kur šie apsolījumi sākās: Viņš mums atklāsies. Šī evaņģēlija vēsts īstā būtībā ir: tā ir atklāsme un patiesība par Tēva un Dēla iekšējo dzīvi, patiesība, kas aicina mūs ienākt paša Trīsvienīgā Dieva tuvākajā intīmajā lokā…

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kam mēs sekojam?

(Jņ 10:1-10) “Patiesi, patiesi es jums saku: kas avju kūtī neieiet pa durvīm, bet kāpj iekšā pa citurieni, tas ir zaglis un laupītājs. Bet, kas ienāk pa durvīm, tas ir avju gans. Tam durvju sargs atver, un avis dzird viņa balsi, un viņš sauc savas avis vārdā un tās izved. Kad viņš visas savas avis izlaidis ārā, viņš iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi. Svešiniekam tās nesekos, bet bēgs no viņa, jo svešinieka balsi tās nepazīst.” Jēzus stāstīja tiem šo līdzību, bet viņi nesaprata, kas tas bija, ko viņš tiem runāja. 
Tad Jēzus atkal sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ES ESMU durvis avīm. Visi, kas nākuši pirms manis, ir zagļi un laupītāji, un avis nav viņus dzirdējušas. ES ESMU durvis – kas caur mani ieiet, tas taps izglābts un ieies un izies, un ganības atradīs. Zaglis citādi nemaz nenāk kā vien, lai zagtu, nokautu un pazudinātu. Es esmu nācis, lai tām būtu dzīvība un būtu pārpārēm…” 

Atceros kādu dienu, kad vēl dzīvojām Liepājā un mūsu meita bija pavisam maza, mēs bijām aizbraukuši uz Jūrkalni. Stāvējām lejā pie jūras, pašā stāvkrasta pakājē, un skatījāmies augšup. Smilšainajā kraujā bija neskaitāmi mazi caurumi (putnu ligzdas) un visapkārt skanēja nemitīgs troksnis. Mēs pašus mazuļus nevarējām redzēt, bet varēja dzirdēt viņu balsis. Un tad atkal un atkal atlidoja pieaugušie putni, uz mirkli pazuda kādā no šīm mazajām aliņām kāpā un pēc brīža atkal izšāvās ārā. No malas tas viss izskatījās kā dzīvs juceklis: debesis, vējš, jūra, smiltis, putnu saucieni. Un tomēr pašiem putniem tur nebija nekādas sajukuma. Katrs zināja, kur atgriezties. Pieaugušie putni zināja, kuriem mazuļiem viņi nes barību. Man toreiz tas šķita gandrīz kā brīnums. 

Laikam jau mums par to nevajadzētu pārāk brīnīties. Varbūt visas cilvēku balsis putniem skan vienādi; tomēr tēvs vai māte spēj atpazīt sava bērna balsi. Bet tie no mums, kuriem ikdienā nav daudz saskares ar putnu un dzīvnieku pasauli, bieži vien tomēr ir pārsteigti par to, cik labi dzīvnieki spēj atšķirt ne vien citus savas sugas pārstāvjus, bet dažkārt arī cilvēkus. Vēl šodien Tuvajos Austrumos gans var ieiet pārpildītā aitu aplokā un saukt savas avis vārdos, vienu pēc otras. Tās pazīs viņa balsi un nāks pie viņa. 
Gans taču pavada kopā ar tām lielāko dienu daļu. Viņš pazīst katras aitas raksturu; zina to, kas tai patīk un kas nepatīk. Un vēl vairāk — tās pazīst viņu. Tās pazīst gana balsi. Kāds cits var atnākt pie aploka, un tās viņam netuvosies, pat ja viņš sauks īstajos vārdos. Tās klausās pēc vienīgās balss, kurai ir nozīme, pēc balss, kurai tās uzticas. Kad tās to sadzird, ganam nevajag suni, lai uzturētu kārtību. Viņš neiet tām aiz muguras, tās dzīdams uz priekšu. Viņš iet pa priekšu, saukdams tās, un tās viņam seko. Es pats to esmu redzējis. 

Šīs nodaļas pirmā rindkopa (1.–5. pants) ir līdzība, kā to mums pasaka evaņģēlists Jānis 6. pantā. Nav sevišķi pārsteidzoši, ka Jēzus klausītāji to nesaprata. Patiesībā Jēzus sniedz trīskāršu skaidrojumu: vienu šajā vietā (7.–10. pants), otru nākamajā daļā (11.–18. pants), un vēl pēdējo 25.–30. pantā. Mums būs vajadzīgs ikviens no šiem skaidrojumiem, lai nonāktu līdz pašai lietas būtībai un saprastu, ko Viņš gribēja teikt. Taču ir svarīgi šos ievada pantus lasīt tādus, kādi tie ir, un vispirms sadzirdēt, ko tie paši saka. 

Mūsu Bībelēs šī ir tā vieta, ko mēs saucam par “10. nodaļu”, taču laikā, kad evaņģēlijs tika uzrakstīts, nebija ne nodaļu, ne pantu dalījuma. Šis fragments jālasa, atceroties, kas tikko iepriekš ir noticis. Jautājums, kas dominēja 9. nodaļā, bija šāds: vai Jēzus ir no Dieva vai nav? Vai Viņš ir pravietis vai nav? Vai Viņš ir Mesija vai nav? Un tagad šeit, tajā, ko mēs saucam par 10. nodaļu, mums ir līdzība par ganiem un avīm. Kāda tad ir kopsakarība? 

Atbilde ir tāda, ka Bībelē gana un viņa avju tēls bieži tiek lietots, runājot par ķēniņu un viņa tautu. Mūsdienu pasaulē mēs par valdniekiem un vadītājiem tikpat kā vairs tā nedomājam. Mēs iedomājamies cilvēkus, kuri vada lielus uzņēmumus, banku prezidentus un starptautisku korporāciju vadītājus. Mēs iedomājamies cilvēkus, kuri sēž aiz rakstāmgaldiem, diktē vēstules vai vada sapulces. Bieži vien šādi vadītāji ir diezgan tālu no vairuma cilvēku, kas darbojas viņu vadītajā iestādē. Viņi reti redz šos cilvēkus vaigu vaigā un, visticamāk, nezina pat viņu vārdus. Bet Bībelē ideālais ķēniņš tiek attēlots kā gans (Ecēhiēla 34). Pasaulē, kur cilvēki labi zināja par tuvību un uzticēšanos starp ganu un avīm, tas bija pats dabiskākais veids, kā runāt par ķēniņa varu. 

Tieši šo ainojumu Jēzus izvēlas, lai izskaidrotu savu pieteikumu būt par patieso Israēla ķēniņu. Lai gan daudzi Bībeles lasītāji steidzas tālāk uz 11. pantu, kur Jēzus sevi sauc par Labo Ganu, mums vajadzētu ievērot, ka šajos pirmajos piecos pantos Viņš pats sevi vēl tieši nemin. Viņš, tā sakot, vispārīgā veidā runā par atšķirību starp patiesajiem un viltus ganiem. 

Kas tad ir šie viltus gani, šie “zagļi un laupītāji”, šie “svešinieki”? Jēzum gandrīz noteikti prātā ir dažādie vadītāji, kuri bija parādījušies Viņa dzīves laikā. Daži no tiem — tādi, kurus mēs varētu saukt par sacelšanās vadoņiem — bija gatavi vest Israēlu sadursmē ar impērijas varām. Citi, īpaši ķēniņa Hēroda nams, bija gatavi pakļauties Romai, ja vien tas ļautu paturēt viņu pašu varu un bagātību. Jēzus uzdod jautājumu: kā jūs atpazīsiet Dieva īsto, iecelto ķēniņu, kad Viņš nāks? 

Atbilde ir tāda, ka patieso ķēniņu jūs varat pazīt tāpat, kā var pazīt īsto ganu. Ikviens var ierasties Jeruzālemē un uzdoties par vadoni. Bet vienīgi tam, kurš nāk pa Dieva nolikto ceļu, ir tiesības tā rīkoties. Ikviens var sev aicināt sekotājus. Bet īstā ķēniņa pazīme ir tā atbilde, kas nāk no sirds, kad cilvēki dzird viņa balsi un mīlestībā un uzticībā viņam seko. 

Šo pirmo piecu pantu līdzība, šķiet, ir domāta, lai pateiktu: tieši to Es daru; tieši tas piešķir svaru Manam apgalvojumam, ka Dievs Mani ir sūtījis kā Israēla patieso ķēniņu. Tas, ka cilvēki Mani dzird un Man seko, ir zīme, ka Dievs Mani ir sūtījis. 
Taču, sastapies ar tukšiem un neizpratnes pilniem skatieniem, Jēzus turpina ar tālākiem skaidrojumiem. Pirmajā no tiem (7.–10. pantā), tiek izcelta vēl cita gana kalpošanas daļa. Viņš ir vārti jeb durvis. Daudzos austrumu zemju aitu aplokos gans pa nakti apguļas pašā ieejā, lai avis netiktu ārā un plēsēji netiktu iekšā. Un uzsvars ir uz avju drošību un uz pilnvērtīgu dzīvi. Gans nedrīkst rūpēties par savām paša interesēm. Viņa galvenās rūpes ir avis. Atrodiet ķēniņu, kas ir tāds, un jūs būsiet atraduši Tā Kunga svaidīto. 

Apsolījums par dzīvi pārpilnībā, mums šodien ir tikpat nozīmīgs kā toreiz. Mūsdienu Rietumu pasaule ir atklājusi, cik nedrošs īstenībā ir materiālisms, un meklē kaut ko vairāk, kaut ko pāri tam. Daudzi zagļi ir melojuši, pievīluši avis, nozaguši tās un atstājuši pusdzīvas. Patiesajām Jēzus avīm šodien tiek dots aicinājums: klausīties pēc Viņa balss un atrast Viņā un vienīgi Viņā to dzīvību, kas patiešām ir dzīvība pārpilnībā.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kā augšāmceltais Kristus atver acis un sirdis

(Lk 24:13-27) Un, redzi, divi no tiem tajā pašā dienā devās ceļā uz Emmausu – ciemu, kas atradās sešdesmit stadiju attālumā no Jeruzālemes. Viņi pārrunāja visu, kas bija noticis. Un, viņiem runājot un spriežot, pats Jēzus pienāca un gāja kopā ar viņiem. Bet to acīm nebija ļauts viņu pazīt! Un viņš tiem sacīja: “Par ko jūs te iedami spriežat savā starpā?” Viņi noskumuši apstājās, un viens no viņiem, vārdā Kleops, atbildēja: “Tu esi vienīgais, kas, Jeruzālemē būdams, nezini, kas šajās dienās tur noticis.” Viņš jautāja: “Kas tad?” Un tie viņam sacīja: “Tas, kas notika ar Jēzu, Nācarieti, vīru, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visu ļaužu priekšā, kā virspriesteri un mūsu vadoņi viņu nodeva, lai notiesātu uz nāvi, un kā viņu piesita krustā. Bet mēs cerējām, ka viņš ir tas, kas izglābs Israēlu; un nu jau ir trešā diena, kopš tas viss noticis. Mūs pārsteidza arī dažas sievietes no mūsu vidus, kas rīta agrumā bija aizgājušas pie kapa un neatrada viņa miesas. Viņas pārnāca un stāstīja mums, ka redzējušas eņģeļu parādību, un tie sacījuši, ka viņš ir dzīvs. Tad daži no mūsējiem aizgāja pie kapa un atrada visu tā, kā sievietes bija sacījušas, bet viņu pašu tie neredzēja.” Un viņš tiem sacīja: “Ak, jūs nesaprātīgie un sirdī kūtrie ticēt visam, ko runājuši pravieši! Vai Kristum tā nevajadzēja ciest un ieiet savā godībā?” Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, viņš tiem izskaidroja, kas visos Rakstos sacīts par viņu. 

Ja līdzībai par pazudušo dēlu ir tiesības tikt sauktai par visizcilāko stāstu, ko Jēzus jebkad ir stāstījis, tad evaņģēlija fragmentam par diviem gājējiem ceļā uz Emavu ir tādas pašas tiesības tikt sauktam par visizcilāko ainu, kādu evaņģēlists Lūka jebkad ir uzgleznojis vārdos.
No drāmas viedokļa tur ir viss. Skumjas, spriedze, neizpratne, pakāpeniska sižeta attīstība; un tad, otrajā daļā, negaidīta rīcība, pārsteidzoša atpazīšana un satraukuma pilns brīdis. Tas ir gan brīnišķīgs, neatkārtojams un savaldzinošs stāsts, gan arī paraugs (Lūka to noteikti apzinājās) ļoti daudz kam no tā, ko nozīmē būt kristietim no tās dienas līdz pat šodienai. Skumjā vilšanās par cilvēku cerību sabrukumu; vēršanās pie kāda, kurš varbūt palīdzēs, bet varbūt ne; atklāsme, ka Rakstos, gluži negaidīti, slēpjas atslēgas, kas var atvērt pašus galvenos noslēpumus un palīdzēt mums atrast patiesību; pēkšņā Jēzus paša atpazīšana (Viņš ir ar mums, Viņš silda mūsu sirdis ar savu patiesību, Viņš parāda mums sevi, kad tiek lauzta maize.!) Tā ir neskaitāmu kristiešu pieredze, un tas arī lielā mērā izskaidro, kas kristietībā ir tāds, kas mūs satver un notur, neraugoties uz visu to, kas pasaulē, Baznīcā un mūsos pašos ir nepilnīgs un pat aplams.

Šis stāsts kopumā bieži un pamatoti tiek lietots kā pārdomu avots, jo īpaši tad, kad cilvēki nonāk grūtībās. Tu vari nest savu problēmu, savas sāpes uz Emavas ceļu kopā ar Kleopu un viņa līdzgaitnieku; Tu vari būt atvērts lūgšanai kopā ar svešinieku, kurš ir gatavs dalīties tajā, kas tevi nomāc; un mācies ieklausīties viņa balsī, kas skaidro, ved uz priekšu un silda sirdi, attiecinot Rakstus uz to, kas notiek. Tu vari mācīties dzīvot šī stāsta ietekmē, un Tu atklāsi, ka tas ir neizsmeļams.

Tas pāris uz ceļa, iespējams, bija vīrs un sieva — Kleops un Marija (skat. Jāņa 19:25; tur minētais “Kleops” visticamāk ir tas pats cilvēks, kas šeit).
Pat vēl pirms sākam meklēt stāstā dziļāku nozīmi, pats tā virspusējais, tiešais saturs jau ir pietiekami spēcīgs. Kleops sākumā droši vien domāja, ka svešinieks ir un paliek svešinieks (bija vajadzīga zināma drosme atklāt, ka viņi abi ir piederējuši pie Jēzus sekotājiem). Katrā ziņā stāsts, ko viņš izstāsta, ir vienkāršs, dziļš un sāpīgs. Viņi bija uzlūkojuši Jēzu kā pravieti, un vēl vairāk nekā pravieti. Dieva spēks bija klātesošs Viņa brīnumos un Viņa mācībā, un viņiem nebija šaubu, ka šis ir Dieva izredzētais vīrs. Viņš bija tas, kurš atpirks Israēlu. Ir skaidrs, ka viņiem tas nozīmēja (kā Lūka visu laiku ir rādījis) tādu kā seno brīnumu atkārtošanos: tāpat kā Israēls pirmajā Pashā bija “atpirkts” no verdzības Ēģiptē, tā viņi cerēja, ka tagad Israēla tauta atkal tiks “atpirkts”. Viņi cerēja, ka Dieva tauta reiz par visām reizēm tiks atbrīvota no pagānu kundzības un būs brīva kalpot Dievam mierā un svētumā.

Tieši tāpēc krusta piedzīvojums bija tik postošs. Jautājums nebija tikai par to, ka Jēzus bija iedvesmojis viņu cerības un tagad bija miris un prom. Tas bija vēl sāpīgāk: ja Jēzus patiešām bija tas, kuram bija jāatpērk Israēls, tad Viņam vajadzēja uzvarēt pagānus, nevis mirt viņu rokās! 
Bet Kleopa neizpratnes pilnais teikums prasa tikai pavisam nelielu pavērsienu, lai kļūtu par agrīnās kristīgās ticības apliecinājumu. Vārdi “Viņu sita krustā — bet mēs cerējām, ka Viņš atpirks Israēlu” drīz vien pārtapa vārdos: “Viņu sita krustā — un tieši tā Viņš Israēlu atpirka.” Un tieši augšāmcelšanās bija tā, kas visu izmainīja.

Taču, pirms viņi varēja sākt saprast, kas patiesībā ir noticis, viņiem bija jātiek sagatavotiem. Viņi, tāpat kā visi pārējie ebreji, bija lasījuši Bībeli no nepareizā gala. Viņi bija to redzējuši kā garu stāstu par to, kā Dievs atpirks Israēlu no ciešanām; bet īstenībā tas bija stāsts par to, kā Dievs atpirks Israēlu caur ciešanām; un īpaši caur tām ciešanām, ko uz sevi uzņemsies Israēla pārstāvis, Mesija. Kad Lūka saka, ka Jēzus viņiem izskaidroja visu, kas Rakstos par Viņu sacīts, tas nenozīmē, ka Jēzus savāca dažus vai pat dažus desmitus atsevišķu un nejauši izraudzītu pantu. Tas nozīmē, ka viss stāsts, no Sākuma grāmatas (1.Mozus gr.) līdz Laiku grāmatām (kas ebreju Bībelē ir pēdējā daļa, jo pravieši bija agrāk), norādīja uz piepildījumu, kuru varēja atrast tikai tad, kad Dieva Svaidītais uzņēma uz sevi Israēla ciešanas un līdz ar to arī pasaules ciešanas, nomira zem to smaguma un augšāmcēlās kā Dieva jaunās radības, Dieva jaunās tautas sākums. Tas bija tas, kam vajadzēja notikt; un tagad tas bija noticis.

Tātad jautājums nebija vienkārši par to, ka viņi nespēja Jēzu atpazīt. (Tā ir ļoti savāda augšāmcelšanās stāstu iezīme — gan Mateja evaņģēlijā (28:17), gan Jāņa evaņģēlijā (20:14; 21:4, 12), gan arī šeit.) Jūdu augšāmcelšanās cerībā nebija nekā tāda, kas liktu sagaidīt šādu notikumu, kā arī šķiet, ka Jēzus miesa, iznākdama no kapa, bija pārvērsta. Tā bija tā pati, un tomēr citāda — noslēpums, ko mēs droši vien nespēsim līdz galam atšķetināt, kamēr paši nekļūsim šīs augšāmceltās dzīvības līdzdalībnieki. Bet tas, ka viņi sākumā nespēja Jēzu atpazīt, ir cieši saistīts ar to, ka viņi nespēja atpazīt tikko notikušos notikumus kā Dieva pestīšanas stāstu. Iespējams, Lūka grib pateikt, ka tagad mēs varam pazīt Jēzu, jeb varam Viņu atpazīt tikai tad, kad iemācāmies ieraudzīt Viņu Dieva, Israēla un pasaules pestīšanas stāsta kontekstā.

Lai tas notiktu, mums jāiemācās lasīt Rakstus; un, lai to iemācītos, mums kā Skolotājs ir vajadzīgs pats augšāmceltais Kungs. Šis Bībeles fragments ir viens no spēcīgākajiem iedrošinājumiem lūgt pēc Jēzus klātbūtnes un vadības ikreiz, kad pētām Bībeli — vienatnē, divatā vai lielākā grupā. Mums jābūt gataviem, ka Viņš norās mūsu muļķīgo un neticīgo Rakstu lasījumu. Un pat galvenais – mums jāiemācās ieklausīties Viņa jaunajā skaidrojumā.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Piedzimt no augšienes, jeb kad dzimšanas apliecība nav galvenais

(Jņ 3:1-13) Bija kāds cilvēks starp farizejiem, vārdā Nikodēms, viens no jūdu varasvīriem. Tas atnāca naktī pie Jēzus un viņam sacīja: “Rabi, mēs zinām, ka tu esi Skolotājs, no Dieva nācis. Jo tādas zīmes, kā tu dari, nevar darīt neviens, ja vien Dievs nav ar to.” Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Patiesi, patiesi es tev saku: ja kas nepiedzimst no jauna, tas nespēj redzēt Dieva valstību.” Nikodēms viņam sacīja: “Kā var cilvēks piedzimt, vecs būdams? Vai tad var otrreiz ieiet savas mātes miesās un piedzimt?” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi es tev saku: tas, kurš nepiedzimst no ūdens un Gara, nevar ieiet Dieva valstībā! Kas piedzimis no miesas, ir miesa, un, kas piedzimis no Gara, ir gars. Nebrīnies, ka es tev sacīju: “Jums jāpiedzimst no jauna!” Vējš pūš, kur grib, un tu dzirdi tā skaņu, bet tu nezini, no kurienes tas nāk un kurp iet. Tā ir ar katru, kas piedzimis no Gara.” Nikodēms viņam jautāja: “Kā tas var notikt?” Jēzus viņam atbildēja: “Tu esi Israēla skolotājs, un tu to nezini? Patiesi, patiesi es tev saku: mēs runājam to, ko zinām, un liecinām to, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat. Ja es jums runāju par zemes lietām un jūs neticat – kā jūs ticēsiet tad, kad es runāšu par debess lietām? Jo neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi tas, kas no debesīm nokāpis – Cilvēka Dēls.” 

Es biju pazaudējis savu dzimšanas apliecību.
Tā ir viena no tām lietām, kas mēdz notikt, kad cilvēks pārceļas no vienas mājas uz citu. Un mēs ar sievu bijām pārcēlušies dzīvot no Latvijas uz Angliju. Es ļoti labi zināju, kur dzimšanas apliecība atradās iepriekšējā dzīves vietā. Vai tiešām tā nejauši bija izmesta? Bet man bija aizdomas, ka tā tika nolikta kādā ļoti, ļoti drošā vietā. Tik drošā, ka es to nevarēju atrast.
Bet tagad tā bija nopietna problēma. Es biju pieteicies uz interviju ASV vēstniecībā Londonā, lai saņemtu Vīzu dzīvošanai Amerikā.
Viens no dokumentiem, kurš varētu būt vajadzīgs, bija minēta arī dzimšanas apliecība. Es darbojos zibenīgi – par laimi Latvijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde ļauj jaunas apliecības izsniegšanu pieteikt caur viņu portālu un arī nosūta dokumentus uz norādīto adresi.
Lai nomierinātu visus lasītājus, piebildīšu – viss beidzās labi.

Taču ir viena lieta, kam dzimšanas apliecība noteikti nav vajadzīga – lai pierādītu, ka piedzimšana vispār ir notikusi. Lūk, es stāvu jūsu priekšā. Dzīvs cilvēks. Tas pats par sevi ir acīmredzams pierādījums, ka esmu piedzimis. Tas, ka reizēm ir nepieciešams oficiāli pierādīt, kad un kur tas notika, patiesībā ir tikai sīkums.
Un tieši šo atziņu kristieši bieži aizmirst, runājot par “jauno piedzimšanu”, par “otro piedzimšanu” vai par “piedzimšanu no augšienes” (vai kā nu dažādas ticīgo grupas to sauc).

Daži cilvēki savu ienākšanu kristīgajā ticībā piedzīvo kā milzīgu, satricinošu notikumu. Ar dramatisku sagatavošanos. Ar nopietnu lēmuma brīdi. Ar mokošu uztraukumu… Un tad – ar spēcīgu atvieglojuma, prieka, sajūsmas, piedošanas un mīlestības vilni. Un tad rodas kārdinājums – un mūsu Rietumu kultūrā ir ticības mācību novirzieni, kas to vēl pastiprina – domāt, ka tieši šis brīdis ir kristīgās dzīves centrs. It kā Dieva mērķis būtu bijis dot cilvēkam vienu īpašu, brīnišķīgu garīgu pārdzīvojumu, ko pēc tam visu mūžu ar siltu sajūtu atcerēties.

Bet tas būtu apmēram tas pats, kas ierāmēt savu dzimšanas apliecību, pakārt to pie sienas un uzstāt, ka tā jāparāda katram, kurš ienāk mājā.

Lielākajā daļā gadījumu svarīgākais nav tas vai spēj pierādīt, ka reiz sen tu piedzimi… un kad un kur tas notika. Svarīgākais ir tas, ka tu esi dzīvs tagad. Un ka tava dzīve dienu no dienas, mirkli pēc mirkļa rāda veselības un apziņas – dzīva cilvēka – pazīmes.

Fiziska piedzimšana bieži ir sāpīga un grūta. Gan bērnam, gan mātei. Taču cilvēks visu mūžu nerunā par to, cik grūti viņš piedzima (ja vien, kāda traģiska iemesla dēļ, šī piedzimšana nav atstājusi paliekošas sekas). Parasti cilvēks vienkārši dzīvo tālāk. Viņš kļūst par to, kas viņš ir.

Tāpēc, kad Jēzus runā ar Nikodēmu par jauno piedzimšanu, un kad evaņģēlists Jānis šo sarunu izceļ kā pirmo no vairākām dziļām tēmām savā evaņģēlijā, mums nevajadzētu domāt, ka tas nozīmē – cik svarīgi ir visu laiku domāt tikai par savu garīgās piedzimšanas brīdi.

Jā, ir svarīgi, ka tas ir noticis. Bez šaubām. Un diemžēl ir daudzi – gan baznīcā, gan ārpus tās –, kuru pašreizējais stāvoklis liek domāt, ka būtu vērts atgriezties pie jautājuma, vai garīga piedzimšana vispār ir notikusi. Taču tur, kur ir dzīvības pazīmes, ir svarīgāk šo dzīvību barot un kopt, nevis atkal un atkal analizēt dzimšanas mirkli.

Patiesībā tas, ko Jēzus saka Nikodēmam, ir daudz asāks izteikums, nekā mēs dažkārt iedomājamies. Jūdaisms, ko pazina gan Nikodēms, gan Jēzus, lielā mērā balstījās piedzimšanā pareizajā ģimenē. Svarīgākais bija būt Ābrahāma bērniem. Bija arī citas lietas, protams, bet tas bija pamats.
Un tagad Jēzus saka: Dievs veido jaunu ģimeni. Un ar parasto piedzimšanu tajā vairs nepietiek. Ir jāpiedzimst no jauna. Jāpiedzimst no augšienes. (Tas pats vārds nozīmē gan “otrreiz”, gan “no augšienes”. Bet uzsvars ir tieši uz “no augšienes”. Iniciatīva paliek Dieva pusē.)

Šī jaunā piedzimšana ir tas pats, par ko jau evaņģēlija stāstā ir runāts iepriekš – par ūdeni un Garu. Par dubulto kristību. Kristību ūdenī, kas ieved redzamajā Jēzus sekotāju kopībā. Un kristību Garā – jauno dzīvību, kas sāk mutuļot cilvēkā no iekšienes kā avots. Tie nav divi konkurējoši ceļi. Tie darbojas kopā.

Agrīnā baznīca nekad nedomāja, ka varētu iztikt bez viena vai otra. Un šeit uzsvars ir ļoti skaidrs: šī divkārtējā kristība, šī jaunā piedzimšana ir nepieciešama piederībai Dieva Valstībai. Pat vairāk – bez tās Dieva Valstību nevar pat ieraudzīt. Ne nojaust. Nemaz nerunājot par ieiešanu tajā.

Tas nozīmē, ka Dieva Valstība tagad ir atvērta ikvienam. Gars ir kustībā kā svaigi spirdzinošs vējš. Un neviens cilvēku veidots rāmis – ne dzimta, ne tauta, ne organizācija, ne mācību sistēma – nespēj to kontrolēt. Jauna loga atvēršana var būt ļoti neērta (īpaši latviešiem, kuri baidās no “caurvēja”). Īpaši tiem, kuri domā, ka viss jau ir sakārtots, marķēts un salikts glītās kaudzītēs.
Taču, ja neesam gatavi uzklausīt šo bīstami izaicinošo vēsti, mēs patiesībā vēl neesam gatavi uzklausīt evaņģēliju.

Jēzus šeit runā arī par jaunu pazīšanas/atzīšanas veidu. Par zināšanām, kas nāk no Dieva, no debesīm. Nikodēmam tas ir pazemojoši – viņš taču ir cienīts skolotājs, bet tagad tiek apgalvots, ka šī pazīšana tiek dota caur Cilvēka Dēlu.
Jēzus ir kā kāpnes starp debesīm un zemi. Un, ja gribam saprast, kā Dievs tagad savieno debesis un zemi, mums ir jāklausās Viņā. Un jāiet kopā ar Viņu pa ceļu, kuru Viņš pats iet.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Apskaidrošana un krusts: viena noslēpuma divas puses

(Mt 17:1–8) Pēc sešām dienām Jēzus ņēma sev līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni, viņa brāli, un uzveda tos savrup kādā augstā kalnā, un viņš tapa pārveidots to priekšā – viņa vaigs mirdzēja kā saule, un viņa drēbes tapa baltas kā gaisma. Un, redzi, tiem parādījās Elija un Mozus – tie sarunājās ar Jēzu. Un Pēteris vērsās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums ir labi, ja tu gribi, es šeit uzcelšu trīs teltis – vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” Kad viņš vēl runāja, redzi, spožs padebesis tos apēnoja, un pēkšņi balss no padebeša atskanēja: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts, klausiet viņu!” Mācekļi, to dzirdēdami, ļoti nobijušies krita uz sava vaiga. Jēzus pienāca tiem klāt un pieskāries teica: “Celieties un nebaidieties!” Acis pacēluši, tie vairs nevienu citu neredzēja kā vienīgi Jēzu.

Tabora kalns ir liels, noapaļots pakalns Galilejas vidienē. Ja Tu turp dodies šodien kopā ar svētceļnieku grupu, Tev ir jāizkāpj no autobusa un ar taksometru jādodas augšup kalnā. Mēdz sacīt, ka Dievs ir īpaši iemīļojis Tabora kalna taksometru vadītājus, jo tajās dažās minūtēs, traucoties augšup vai lejup pa šauro kalnu ceļu, šajās mašīnās notiek vairāk lūgšanu nekā visā pārējā dienā – vai varbūt pat visā nedēļā. (Esmu dzirdējis nostāstus no tiem, kuri ir bijuši Tabora kalnā – tas šķiet ticami. Skatīt foto.)

Tabora kalns tradicionāli tiek uzskatīts par Jēzus apskaidrošanas/pārveidošanas vietu (kā pareizāk nosaukt to neparasto notikumu, ko apraksta Matejs, Marks un Lūka?). Patiesībā mēs droši nezinām, ka tas notika tieši tur. Tikpat iespējams, ka Jēzus Pēteri, Jēkabu un Jāni (savus tuvākos mācekļus) aizveda uz Hermona kalnu, kas atrodas netālu no Filipa Cēzarejas (pilsētiņa, kur norisinājās iepriekšējā evaņģēlija nodaļā aprakstītā saruna). Hermona kalns ir nomaļāks un grūtāk pieejams, un tieši tāpēc svētceļnieku grupas jau izsenis dod priekšroku Taboram. Starp citu, no abiem kalniem paveras brīnišķīgs skats uz Galileju.

Taču Jēzus un viņa trīs draugi neskatījās uz ainavu. Viņu uzmanību saistīja kas daudz neparastāks – notikums bija tik neparasts, ka daudziem tam ir bijis grūti noticēt. Tomēr man ir kāds arguments – šis stāsts ir tik savāds (jo īpaši Pētera neveikli izteiktais ierosinājums celt trīs teltis!?!), ka daudzi pētnieki mūsdienās piekrīt: šāda veida vēsturiskam notikumam ir jābūt patiesi notikušam. Turklāt ir zināmi arī citi gadījumi – gan senatnē, gan mūsdienās –, kad cilvēki ir piedzīvojuši ko līdzīgu.

Tas mūs izaicina nopietni padomāt. Nereti tiek teikts, ka Jēzus mirdzēja tāpēc, ka Viņš bija dievišķs, un ka šis notikums bija Viņa dievišķās būtības atklāsme, kas citādi būtu palikusi apslēpta. Taču evaņģēlista Lūkas stāstā mirdz arī Mozus un Elija, un tas nozīmē, ka šāds skaidrojums neder. Mozus un Elija nav dievišķi. Turklāt pats Jēzus jau iepriekš, Mateja evaņģēlijā, bija sacījis, ka visi Dieva ļaudis Dieva Valstībā spīdēs kā zvaigznes (13:43, atsaucoties uz Daniēla 12:3). Jaunās Derības autoru skatījumā cilvēce pati par sevi ir godības pilna, un Jēzus pilnīgā cilvēcība ir paraugs tai godībai, kurā kādu dienu dalīsies visi viņa ļaudis. Ja Tu vēlies ieraudzīt Jēzus dievišķību, agrīnie kristieši sacītu, tad Tev – cik pārsteidzoši tas arī nebūtu – jāskatās uz Jēzus ciešanām un apkaunojošo nāvi. Ja tas šķiet mulsinoši, tad tas ir noslēpums, ar kuru, pēc pirmo kristiešu domām, mums ir jāmācās sadzīvot.

Patiesībā apskaidrošanas aina (kā to parasti sauc) piedāvā savādu paralēli un pretstatu krustā sišanas ainai (Mateja 27:33–54). Ja Tu vēlies pārdomāt vienu no tām, ir vērts paturēt prātā arī otru – kā fonu. Šeit, uz kalna, Jēzus ir atklāts godībā; tur, uz pakalna ārpus Jeruzalemes, Viņš ir atklāts kaunā. Šeit Viņa drēbes mirdz spoži baltas; tur tās ir novilktas, un kareivji met kauliņus par tām. Šeit Viņam blakus ir Mozus un Elija – divi no Israēla tautas dižākajiem varoņiem, kas pārstāv bauslību un praviešus; tur Viņam blakus divi laupītāji, kas simbolizē, cik dziļi Dieva tauta bija nonākusi savā dumpīgumā pret Dievu. Šeit skatu aizēno spožs mākonis; tur pār zemi nolaižas tumsa. Šeit Pēteris izsaucas par notikuma brīnišķīgumu; tur viņš slēpjas kaunā, jo ir noliedzis, ka pazīst Jēzu. Šeit balss no paša Dieva pasludina, ka šis ir Viņa mīļotais Dēls; tur pagānu kareivis pārsteigumā atzīst: patiesi, šis bija Dieva Dēls.

Pirmais notikums paskaidro otro – un otrādi. Iespējams, mēs patiesi saprotam katru no tiem tikai tad, kad raugāmies uz tiem kopā. Mācies ieraudzīt godību krustā; mācies ieraudzīt krustu godībā – un Tu būsi sācis apvienot Dieva smieklus un asaras. Dievu, kas apslēpjas mākonī, Dievu, kas kļūst pazīstams Jēzus savādajā personā. Šis stāsts, protams, ir par pārsteidzošo Dieva spēku un mīlestību. Taču tā galvenais mērķis ir, lai mēs iemācītos atpazīt šo pašu spēku, mīlestību un skaistumu Jēzū. Lai mēs būtu gatavi ieklausīties Viņa balsī – jo īpaši tad, kad Viņš mums saka: ņem savu krustu un seko man.

Evaņģēlists Matejs šeit, tāpat kā citur, uzsver paralēli starp Jēzu un Mozu. Mozus izveda Israēla tautu no Ēģiptes un pēc tam (pirms sava uzdevuma pabeigšanas) uzkāpa Sinaja kalnā, lai saņemtu bauslību. Pēc tam, kad israēlieši bija smagi pārkāpuši bauslību, viņš atkal kāpa kalnā, lai lūgtu par tautu un izlūgtos Dieva žēlastību. Mozus dzīves nogalē Dievs apsolīja sūtīt tautai pravieti, kas būs līdzīgs viņam (5. Mozus 18:), un deva pavēli: jums būs viņā klausīties. Tagad, kad Mozus atkal satiek Dievu uz kalna, balss no mākoņa norāda uz Jēzu, apstiprinot to, ko Pēteris bija sacījis iepriekšējā nodaļā. Jēzus nav tikai pravietis; Viņš ir Dieva paša Dēls, Mesija, un Dievs ir labvēlīgs tam, ko Viņš dara. 

Šī atklāsme, ko piedzīvoja mācekļi, ir tikpat aktuāla arī mums šodien. Ja Tu vēlies atrast ceļu – ceļu pie Dieva, ceļu uz apsolīto zemi –, Tev ir jāklausās Jēzū. Tev ir Viņam jāseko!.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Krusts – Dieva spēks, kas apgāž pasaules gudrību

(1Kor 1:18-25) Vēstījums par krustu ir muļķība tiem, kas iet pazušanā, bet tiem, kas tiek izglābti, tas ir Dieva spēks. Jo ir rakstīts: gudrajo gudrību es izdeldēšu un saprātīgo saprātu es atmetīšu. – Kur tad ir gudrais? Kur Rakstu skaidrotājs? Kur šī laikmeta vārdu meistars? Vai Dievs nav vērtis šīs pasaules gudrību muļķībā? Tā kā pasaule ar savu gudrību nav atzinusi Dievu viņa gudrībā, Dievs nolēma tos, kas tic, glābt ar muļķīgu sludināšanu. Kad nu jūdi prasa zīmes un grieķi meklē gudrību, mēs tā vietā sludinām krustā sisto Kristu, kas jūdiem ir piedauzība, bet pagāniem – muļķība, bet aicinātajiem – gan jūdiem, gan grieķiem – Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība. Jo Dieva muļķība ir gudrāka par cilvēku gudrību un Dieva nespēks ir daudz stiprāks par cilvēku spēku. 

Tas notika 44.gadā pirms mūsu ēras. 15.martā Romā tika nogalināts Jūlijs Cēzars. Viņa slepkavas bija konservatīvi republikāņi, kuriem bija pamatots iemesls domāt, ka Cēzars grasās sevi pasludināt par Romas ķēniņu – kaut ko tādu, kam pilsēta jau gadsimtiem ilgi bija stingri pretojusies. 
Tūkstošiem cilvēku, kuri maz ko zina par seno vēsturi, tomēr pazīst šo notikumu, pateicoties Šekspīra lugai “Jūlijs Cēzars”. Viena no slavenākajām ainām tajā ir brīdis pēc slepkavības, kad galvenais sazvērnieks Marks Bruts iznāk ļaužu priekšā, lai satrauktajam pūlim paskaidrotu, kāpēc valsts labad bija nepieciešams Cēzaru nogalināt. Viņš runā neizteiksmīgā, vienkāršā valodā. Teikumi virzās uz priekšu smagnēji, savā ziņā skaidri, taču bez dzīvības, bez enerģijas un bez degsmes. Pūlis vairāk vai mazāk tiek pārliecināts, bet ne iedvesmots.

Tad priekšā iznāk pavisam citāds cilvēks. Marks Antonijs bija Cēzara draugs, un viņš sāk ar vārdiem, ka ir atnācis Cēzaru apglabāt, nevis slavēt; viņš, kā pats saka, necenšas iebilst Brutam un pārējiem, tikai vēlas izdarīt to, kas pienākas draugam. Taču jau no pirmajiem teikumiem Antonija runa sāk mūs aizraut. Tā ir kā dzeja. Tā apbur pūli. Antonijs, labi apzinādamies, ko dara, noliedz jebkādu māksliniecisku meistarību: “Es neesmu runasvīrs, kāds ir Bruts,” viņš protestē, vienlaikus valdzinot ļaudis tā, kā nabaga, sausais Bruts to pat nespētu iedomāties. Runas beigās pūlis ir pilnīgi pārvilināts un gatavs darīt visu, ko Antonijs ieteiks. Tas ir lugas pagrieziena punkts un zināmā mērā arī pašas Romas vēstures pagrieziena punkts.

Man šķiet, ka apustulis Pāvils (lai gan ar pavisam citu nolūku) šajā savas vēstules fragmentā izmanto līdzīgu paņēmienu kā Marks Antonijs.

Viņš pretstata “pasaules gudrību” un “Dieva gudrību”. Pāvila galvenais arguments ir, ka vēstij par Mesiju un viņa krustu piemīt pavisam cita veida spēks nekā cilvēku runas mākslai, ar tās uzkrītošo stilu, kas paredzēts ausu izklaidēšanai un tādējādi nepelnītas ievērības iegūšanai tīri cilvēcīgam vēstījumam. Taču, izsakot šo domu, viņš pats uzraksta tik brīnišķīgi plūstošu un līdzsvarotu rindkopu, ka jādomā – viņš apzināti ķircina savus lasītājus, varbūt ar humora un ironijas palīdzību gribēdams likt saskatīt šo tik ļoti nopietno patiesību.

Lieta ir tāda, ka, ienākot pagāniskā pilsētā, kura lepojās ar savu intelektuālo un kultūras dzīvi, un uzstājoties ar vēsti par Jēzu no Nācaretes – kuru romieši bija piesituši krustā, bet Dievs uzmodinājis no mirušajiem, un kurš tagad ir pasaules Kungs, aicinot cilvēkus uz uzticīgu paklausību. Tā bija un ir vistrakākā vēsts, kādu vien var iedomāties. Tā nebija gudra jauna filozofija; tas bija neprāts. Tas nebija aicinājums augstajai kultūrai. Tā bija ziņa par nogalinātu noziedznieku no nicinātas tautas.

Arī jūdiem pašiem tas nebija pieņemami. Kā apustulis Pāvils zināja, tas viņiem bija “apgrēcība”. (Vārds “apgrēcība” viņa pasaulē nozīmēja “kaut ko tādu, pie kā cilvēks paklūp”. Neviens tā laika jūds negaidīja Mesiju, kuru Roma būtu nogalinājusi; Mesijam vajadzēja pagānus sakaut, nevis no viņu rokas iet bojā.) Tāpēc Pāvilam nebija nekādu ilūziju par evaņģēlija vēsti – izstāstīt stāstu par Jēzu un viņa krustu, nozīmēja aicināt uz izsmieklu.

Tādēļ, to sludinot, stāvot sinagogā vai tirgus laukumā, viņš nelietoja gudrus vārdus, lai cilvēkus piemānītu domāt, ka viņi tic tāpēc, ka viņiem patīk Pāvila runas stils. Krustam bija jādara savs darbs. Vienkārša stāsta izstāstīšana atraisīja pavisam cita veida spēku nekā jebkura cilvēka runa: Dieva spēku, kura priekšā viss cilvēciskais spēks izskatās vājš; Dieva gudrību, kuras priekšā visa cilvēku mācība izskatās kā muļķība.

Pāvils to pasaka otrādi, lai ar satriecošu retorisku spēku uzsvērtu domu: Dieva neprāts ir gudrāks par cilvēkiem, un Dieva vājums ir stiprāks par cilvēkiem. Protams, cilvēkiem ir ļoti viegli evaņģēliju pārvērst par līdzekli savas personīgās vai politiskās varas uzpūšanai vai savas gudrības izrādīšanai. Taču to darot, tiek sagrauta pašas vēsts jēga. Kristīgā labā vēsts ir par Dievu, kurš mirst uz atkritumu kaudzes impērijas nomalē. Tā ir par Dievu, kurš murmina šķietamus niekus filozofu pilnā telpā. Tā ir par patieso Dievu, kurš stājas pretī pozām, varai un prestižam pārņemtajai pasaulei un to apgriež kājām gaisā, lai nodibinātu savu valstību – valstību, kurā vājie un muļķīgie ir tikpat gaidīti kā stiprie un gudrie, ja ne vēl vairāk. Padomā par pašu Jēzu un par cilvēkiem, ar kuriem viņš draudzējās, un pajautā sev, vai Pāvils nav bijis pilnīgi un bez žēlastības precīzs.

Citiem vārdiem, kā apustulis Pāvils saka Vēstulē romiešiem 1:16, evaņģēlijs – ķēnišķais paziņojums, ka Jēzus ir Kungs, jo Dievs viņu ir uzmodinājis no mirušajiem – ir “Dieva spēks pestīšanai ikvienam, kas tic”. Kad šis paziņojums tiek izteikts, cilvēki ar izbrīnu atklāj, ka lietas mainās. Dzīves mainās. Cilvēku sirdis mainās. Apstākļi mainās. Rodas jaunas kopienas – cilvēki, kurus ir satvērusi šī vēsts, kuri tai tic, par spīti visam, iemīlas Dievā, kuru atrod dzīvību šajā Jēzū, un atdod Jēzum savu augstāko uzticību. 
Tieši to Pāvils uzskata par pierādījumu: “Mums, kas topam pestīti, tas ir Dieva spēks.” 
Tas ir tikpat patiess divdesmit pirmajā gadsimtā, cik pirmajā – lai arī cik ļoti cilvēki šodien, gluži kā Pāvila laikā, aizstāv savu varu un prestižu, pasludinot to visu par muļķību.

Lasīt tālāk

No tumsas uz patiesību, jeb kāpēc Dievs nav neziņas sabiedrotais

(Mt 4:12-23) Kad Jēzus dzirdēja, ka Jānis nodots, viņš atgriezās Galilejā. Atstājis Nācareti, viņš aizgāja dzīvot Kapernaumā, piejūras pilsētā, Zebulūna un Naftālī zemēs, ka piepildītos, ko Kungs caur pravieti Jesaju ir sacījis:
Zebulūna zeme un Naftālī zeme –
ceļš uz jūru viņpus Jardānas,
citu tautu Galileja;
tauta, kas sēdēja tumsā,
ieraudzījusi lielu gaismu,
un tiem, kas sēdēja nāves ēnas zemē,
gaisma uzaususi. –
No šā laika Jēzus sludināja: “Atgriezieties no grēkiem; Debesu valstība ir klāt.”
Staigādams gar Galilejas jūru, Jēzus ieraudzīja divus brāļus – Sīmani, sauktu Pēteris, un viņa brāli Andreju – jūrā tīklus izmetam, jo tie bija zvejnieki. Viņš tiem sacīja: “Nāciet, sekojiet man, es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Tūlīt pametuši savus tīklus, tie viņam sekoja. No turienes tālāk iedams, viņš ieraudzīja citus divus brāļus – Jēkabu, Zebedeja dēlu, un viņa brāli Jāni – kopā ar savu tēvu Zebedeju laivā tīklus lāpām, un Jēzus viņus aicināja. Tūlīt, pametuši laivu un savu tēvu, tie sekoja viņam.
Jēzus pārstaigāja visu Galileju, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju, un dziedinādams visus slimos un vārgos. 

"...tauta, kas sēdēja tumsībā, ieraudzīja lielu gaismu". Šie vārdi vispirms un galvenokārt runā par pestīšanu – par gaismu, ko Jēzus atnes visai cilvēcei. Taču šai gaismai ir arī citas, ilglaicīgas sekas, kas bieži paliek nepamanītas. Viena no tām ir Viņa ietekme uz mācīšanos un izglītību.

Pats vārds universitāte ir dzimis no pārliecības, ka Dievs ir radījis pasauli kā sakārtotu universu un tāpēc šī kārtība ir izzināma. Radītais nav haoss, bet jēgpilna realitāte, kuru var pētīt, saprast un mācīties. Ticība Radītājam kļuva par pamatu zināšanu meklēšanai.

Jaunajā Derībā īpaši izcelta doma par visu ticīgo priesterību. Reformācijas laikā šī atziņa ieguva ļoti praktisku nozīmi: ja ikviens cilvēks pats ir aicināts lasīt un saprast Rakstus, tad ikvienam ir jāprot lasīt un rakstīt. Tā radās jauns skatījums uz izglītību – nevis kā privilēģiju dažiem, bet kā nepieciešamību visai sabiedrībai. No šejienes izauga ideja par vispārēju rakstpratību.

Amerikā pirmais likums, kas aicināja uz vispārēju izglītību, tika pieņemts Masačūsetsā 1647.gadā. Tam bija savāds, bet zīmīgs nosaukums – “Vecā krāpnieka Sātana likums”. Likuma doma bija vienkārša un tieša: neziņa ir viens no ļaunuma ieročiem, bet Dievs ir patiesības Dievs. Tāpēc zināšanas un mācīšanās nedrīkst pazust iepriekšējai paaudzei nonākot kapos.

Līdzīgu pārliecību var redzēt arī misionāru darbā. Daudzās zemēs viņi sastapa tautas, kuru valodās vēl nebija rakstības. Ar lielu pašaizliedzību viņi veidoja pirmās vārdnīcas, rakstīja pirmās gramatikas, izstrādāja pirmos alfabētus. Un bieži vien pirmais nozīmīgais īpašvārds, kas šajās valodās tika pierakstīts, bija vārds Jēzus.

Gaisma, ko Kristus ienes pasaulē, ir arī gaisma prātam.
Tā aicina nebaidīties no patiesības, būt pret neziņu un neturēt tumsu par drošu patvērumu.

Lasīt tālāk

Iesākumā bija Vārds — un Viņš ienāca pasaulē

(Jņ 1:1,10-18) Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Viņš bija iesākumā pie Dieva. […] 
Viņš, gaisma, bija pasaulē, un pasaule caur viņu radās, bet pasaule viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie viņu neuzņēma. Tiem, kuri viņu uzņēma, kas ticēja viņa vārdā, viņš ļāva kļūt par Dieva bērniem, kas nav no asinīm, nedz no miesas iegribas, nedz pēc cilvēka iegribas, bet ir dzimuši no Dieva. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības. Jānis liecina par viņu, saukdams: “Viņš bija tas, par kuru es sacīju: tas, kas nāk aiz manis, tagad iet man pa priekšu, jo viņš bija pirmāk nekā es!” Mēs visi esam guvuši no viņa pilnības – žēlastību un vēl žēlastību, jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi caur Jēzu Kristu. Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dievs, kas ir pie Tēva krūts, viņu ir atklājis. 

“Tas ir labajā pusē, tieši ceļa galā,” mana sieva bija teikusi. “Tu redzēsi, kur jānogriežas – uz vārtiem ir uzraksts.”
Tas izklausījās pavisam vienkārši. Te nu bija ciems. Es lēnām braucu gar glītajām kotedžām un veco baznīcu.
Sākumā man šķita, ka droši vien esmu viņu pārpratis. Neizskatījās, ka tieši pēdējās ielas galā būtu kādas mājas. Bet tad es ieraudzīju vārtus. Augsti akmens stabi, pārkārušies koki un veca koka plāksne ar pareizo vārdu. Aiz tiem – grants ceļš, kas pazuda aiz līkuma. Abās pusēs – narcises, aiz tām biezi rododendru krūmi.
Es nogriezos iekšā. Es nebiju uzmanīgi klausījies un īsti sapratis, ka viņa strādā šādā vietā! Ceļš pagriezās ar līkumu, tad vēl viens pagrieziens – un atkal narcises, krūmi. Un tad man aizrāvās elpa.
Manā priekšā bija māja. Paslēpta aiz augstiem kokiem, zālienu un krūmāju ieskauta, rīta saulei izgaismojot vecā akmens krāsas. Un tur bija mana sieva un viņas darba devēja – iznākušas uz lieveņa, lai mani sagaidītu. Tā bija mana iespēja iepazīties ar brīnišķīgu kundzi (pie kuras strādāja mana sieva) un viņas senatnīgo Bromhamas muižu (Bromham Hall, Bedford, UK).

Jāņa evaņģēlija sākums ir mazliet līdzīgs šādai ierašanās pieredzei. Daudzi Bībeles lasītāji nojauš, ka šis evaņģēlijs nav gluži tāds kā citi: tajā ir dziļums, ko nevar izsmelt vienā reizē. Ir sacīts, ka tas ir kā ūdens, kur bērns var bradāt, bet zilonis – peldēt. Taču Jāņa evaņģēlija mērķis nav mūs nobaidīt. Tas aicina tuvoties, un cilvēki atkal un atkal ir atklājuši: jo tuvāk tu nāc šim tekstam, jo vairāk Kristus nāk tev pretī.

Jāņa evaņģēlija pirmie panti ir kā ievads, kas jau sākumā parāda “lielo ainu”: kas ir Jēzus un ko nozīmē Viņa nākšana. Tāpēc tos bieži lasa Ziemsvētkos: tie runā ne tikai par bērnu Betlēmē, bet par to, kas Viņš ir bijis, ir un būs.
Ievads sākas ar vārdiem: “Iesākumā bija Vārds.” Tas uzreiz atgādina Radīšanas stāsta sākumu: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.” Jānis grib, lai mēs saprotam: viņš stāsta nevis tikai par vienu skolotāju vienā vietā un laikā, bet par Radītāju un radību, par Dievu, kurš jaunā veidā iesaistās savā radītajā pasaulē.
Tas notiek caur Vārdu. Ja Radīšanas stāstā kulminācija ir cilvēks, radīts pēc Dieva tēla, tad Jāņa evaņģēlijā kulminācija ir vēl pārsteidzošāka: Vārds kļūst miesa — kļūst cilvēks, kļūst par vienu no mums, par Jēzu.

Ikdienā vārds ir kaut kas, kas nāk “no manis”: elpa, nodoms, nozīme. Cilvēki pamatoti saka: “Tu taču teici…” — jo vārdi dara mūs atbildīgus. Un vienlaikus vārdiem ir savs “spēks”: tie spēj mainīt dzīves virzienu. “Es tevi mīlu.” “Ir laiks iet.” “Tu esi atlaists.” Tie nav tikai skaņu virknējumi; tie rada jaunu realitāti un paliek cilvēkos.
Vecajā Derībā Dievs tieši tā arī darbojas: ar savu vārdu Viņš rada, vada, uzrunā, atjauno. Psalmos un praviešu rakstos Dieva vārds ir tas, kas paliek un piepilda Dieva nodomu — nes dzīvību, dziedināšanu un cerību. Šī fona dēļ Jānis izvēlas vārdu “Vārds”, lai pateiktu: Jēzus nav vienkārši Dieva sūtnis ar vēsti; Viņš ir pats Dieva Vārds personā.

Jānis arī rēķinās ar lasītājiem, kuri domā par 'gudrību': kā Dievs var būt pāri pasaulei un vienlaikus klātesošs pasaulē? Dažos jūdu rakstos “Gudrība” un “Vārds” palīdz izteikt Dieva klātbūtni un darbību. Un Jānis apzināti runā tā, lai viņu saprastu arī grieķu pasaulē audzināti cilvēki, kuri bija domājuši par “logos” kā par prāta principu kosmosā. Jāņa atbilde ir skaidra: jā, Dieva Vārdā ir gaisma un jēga, bet tas nav abstrakts princips — tas ir cilvēks, un Viņa vārds ir Jēzus.
Tāpēc ievada galvenais centrs ir apgalvojums: Vārds kļuva miesa. Jānis zina, ka viņš riskē, jo citādi nav iespējams pateikt, ko viņš redz Jēzū. Ja gribi zināt, kāds ir patiesais Dievs, tad vēro Jēzu — uzmanīgi un ilgi.

No šejienes izriet viss pārējais: Jēzus ir tas pats Vārds, kas “bija iesākumā”, caur kuru viss tapis, kurā ir dzīvība un gaisma. Šī gaisma stājas pretī tumsai — tai tumsai, kas ir bijusi jau kopš radības “pirmsākumiem”, un tai tumsai, kas traģiski dzīvo arī pašā radībā, cilvēku sirdīs un sabiedrībās. Un Jānis saka: Dievs iesāk jaunu radīšanu, it kā vēlreiz skanētu: “Lai top gaisma!”

Taču evaņģēlijs ir godīgs: kad Dievs sūta Vārdu pasaulē, pasaule izliekas Viņu nepazīstam. Kad Viņš nāk pie savējiem — pie Dieva tautas — arī tur Viņu noraida. Tas ir sāpīgais spriedzes punkts, kas caurvij visu stāstu: cilvēki bieži izvēlas tumsu, jo gaisma apgaismo arī patiesību par mums. Tāpēc ir vajadzīga žēlastība un vēlreiz žēlastība: Mozus bauslība rāda virzienu, bet līdz apsolītajai zemei aizvest spēj vienīgi žēlastība un patiesība, kas nāk caur Jēzu Kristu.

Un šajā ievadā ir vieta arī mums. “Ikvienam, kas Viņu pieņēma…” — tas nozīmē: ikvienam, toreiz un šodien. Dievs veido jaunu ģimeni, kurā cilvēks top “dzimis no Dieva”, kļūstot par Dieva bērnu ne tikai radības nozīmē, bet arī jaunās dzīves nozīmē: uzticoties Kristum, “ticot Viņa vārdam”. Lielais stāsts nav tikai vērojams no malas — tam vajadzīgi dalībnieki.

Tāpēc šajā Ziemsvētku laikā Jāņa evaņģēlijs jautā arī mums: vai Kristus mums paliek tikai svētku notikums, vai arī Viņš ienāk “parastajā” laikā — darbā, ģimenē, attiecībās, izvēlēs? Ko šonedēļ nozīmē pieņemt gaismu, nevis izvēlēties ērtāko tumsu? Un vai mūsu dzīve var mainīties — vai esam “dzimuši no Dieva”, kļuvuši par Viņa bērniem?   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk