• Bīstami! Dieva vārds darbībā

    Tiešām, Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs un asāks par jebkuru abpusgriezīgu zobenu, tas duras cauri, līdz sadala dvēseli un garu, locekļus un kaulu smadzenes, un iztiesā sirds domas un nolūkus.(Ebr 4:11-13).

    Lasīt tālāk
  • Jauni vārdi jaunām ziņām

    "Pēteris, nostājies kopā ar tiem vienpadsmit, skaļā balsī uzrunāja ļaudis: “...lai tas jums top zināms, uzmanīgi klausieties manus vārdus – viņi nav piedzērušies, kā jūs domājat, [...] bet tagad notiek tas, kas sacīts caur pravieti Joēlu..." (Apd 2:5-16)

    Lasīt tālāk
  • Tukšais kaps

    "Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu..." (Jņ 20:1-10)

    Lasīt tālāk
  • Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
Rāda ziņas ar etiķeti #Jēzus. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti #Jēzus. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2025. gada 12. janvāris

Jēzus kristības un ciltsraksti

(Lk 3:21-38) Kad nu visi ļaudis bija kristīti un arī Jēzus bija kristīts, viņam Dievu lūdzot, atvērās debesis, un Svētais Gars kā balodis nolaidās uz viņu, un balss no debesīm atskanēja: “Tu esi mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.” 
Kad Jēzus sāka mācīt, viņam bija ap trīsdesmit gadu, un, pēc ļaužu domām, viņš bija Jāzepa dēls, un Jāzeps – Ēlī dēls, tas Matata, tas Levija, tas Melhija, tas Jannaja, tas Jāzepa, tas Matatija, tas Amosa, tas Nahūma, tas Heslija, tas Nangaja, tas Maāta, tas Matatija, tas Semeīna, tas Josēha, tas Jodas, tas Joanāna, tas Rēsas, tas Zerubābela, tas Šaltiēla, tas Nērija, tas Melhija, tas Adija, tas Kosama, tas Elmadāma, tas Ēra, tas Jozuas, tas Elīezera, tas Jorīma, tas Matatas, tas Levī, tas Šimona, tas Jūdas, tas Jāzepa, tas Jonāma, tas Eljākīma, tas Melejas, tas Mennas, tas Matatas, tas Nātāna, tas Dāvida, tas Jišaja, tas Obēda, tas Boaza, tas Salmona, tas Nahšona, tas Ammīnādāba, tas Admina, tas Arāma, tas Hecrona, tas Pereca, tas Jūdas, tas Jēkaba, tas Īzaka, tas Ābrahāma, tas Teraha, tas Nāhora, tas Serūga, tas Reū, tas Pelega, tas Ēbera, tas Šelaha, tas Kēnāna, tas Arpahšada, tas Šēma, tas Noas, tas Lemeha, tas Metuzāla, tas Hanoha, tas Jereda, tas Mahalalēla, tas Kēnāna, tas Enoša, tas Šēta, tas Ādama, tas Dieva. 
Ja man vajadzētu pastāstīt par saviem priekštečiem, tad jāatzīstas godīgi – man nav ļoti aizgrābjoši stāsti, kurus līdzdalīt. Mana tēva (Roderts) līnija nāk no Rojas Kurzemes jūrmalā. Tomēr man nav vairāk informācijas kā tikai par 4 paaudzēm (ir baumas, ka Roderti ieradušies Rojā no kaut kurienes…). Interesanti, ka uzvārds Roderts parādās 1840.gada ASV federālās tautas skaitīšanas dokumentos (Norfolk, Virginia). Pārskatot pasažieru sarakstus 1800to gadu vidū var atrast dažus Rodertus, kuri ir ieradušies Anglijā. Vai varētu būt, ka Roderti 1800to gadu sākumā ir izklīduši pa pasauli meklēt sev labāku patvēruma vietu? 

Ebreji bija īpaši uzmanīgi attiecībā uz savu izcelsmi, un tam bija pamatots iemesls. Dievs bija devis Ābrahamam un viņa ģimenei svētību solījumus uz mūžīgiem laikiem. Karu, piespiedu izsūtījuma un genocīdu laikā viņi turējās (un joprojām turas) pie atmiņām un stāstiem par senčiem un viņu piedzīvoto. Vecās Derības hronikas grāmatas sākas ar vairākām nodaļām ar vārdu uzskaitījumiem, kas mūsdienu lasītājam šķiet ļoti garlaicīgas, bet tā laika cilvēkiem bija ļoti svarīgas. Viņiem vajadzēja zināt, kas viņi ir, jo tas deva informāciju zināšanām, pie kuras Israēla tautas daļas viņi pieder. 

Tāpat šodienas Bībeles lasītājam sākumā šķiet pārsteidzoši, ka mums ir pieejams nevis viens, bet pat divi diezgan atšķirīgi Jēzus dzimtas koki. Evaņģēlists Matejs sāk savu grāmatu ar vārdu sarakstu no Ābrahāma līdz Jēzum; savukārt Lūka iekļauj vārdu sarakstu, kas sākas no Jēzus caur Ābrahāmu un turpinās līdz Ādamam un no turienes līdz pašam Dievam. Un dīvainākais ir tas, ka šie saraksti nesakrīt. Starp Ābrahāmu un Jēzu vēsturiski ir ievērojami vairāk paaudžu. Pat Jāzepa tēva vārds ir atšķirīgs. Jebkurā gadījumā, kāda jēga ir Jāzepa ģenealoģijai, ja gan Lūka, gan Matejs uzstāj, ka viņš patiesībā nebija Jēzus fiziskais tēvs? 
Jau kopš baznīcas pirmsākumiem mācīti teologi ir centušies sniegt atbildes uz šiem jautājumiem, un lielākā daļa ir atzinuši savu sakāvi. 

Lūka, šķiet, ir pierakstījis dzimtas koku (kuru pasniedz bez komentāriem), lai vienkārši paziņotu, ka Jēzus patiešām bija ne tikai īsts jūds, bet arī Dāvida un Zerubābela pēcnācējs – patiesi karaliskās ģimenes pēcnācējs. Jēzus tika uzskatīts par Jāzepa adoptēto dēlu, tāpēc Jāzepa senču uzskaitījums šķiet, kalpoja šim nolūkam (mēs nekad neuzzinām, vai Marijai bija karaliska izcelsme – tā kā viņa bija Elizabetes māsīca, iespējams, ka arī viņa bija no priesteru ģimenes). Ja vārdu izkārtojumā, kā tie lasāmi Lūka evaņģēlijā, bija citi motīvi (daži ir ierosinājuši, ka 77 vārdi būtu jāuzskata par vienpadsmit grupām pa septiņiem), viņš mums sīkāk par to nepaskaidro. 

Es piedāvāju uztvert šo dzimtas koku (kas stiepjas līdz pasaules radīšanai), kā veidu lai pateiktu, ka, lai gan Jēzus ir Israēla tautai apsolītais Mesija (vēl viena nosaukuma 'Dieva dēls' nozīme), tomēr Viņš ir Mesija visai pasaulei. Visa radība, visa cilvēce gūs labumu no tā, ko Viņš ir nācis darīt. 

Bet šeit ir vel kaut kas īpašs. Jēzus ir atnācis pie Jordānas upes, lai Jānis viņu kristītu. Tad, kad tas ir noticis, evaņģēlists Lūka šeit pievieno īsu, bet būtisku piebildi. Jēzus lūdza Dievu Tēvu…, un tad tika piedzīvota īpaša atklāsme. To mums nekad nevajadzētu pazaudēt – evaņģēlijos Jēzus mums tiek atklāts kā lūgšanu vīrs. (Ir viedoklis, ka kristības brīdis bija tas notikums, kad Jēzus pirmo reizi nojauta savu mesiānisko aicinājumu, taču diez vai tas varētu būt pareizi; Dieva balss tikai apstiprina un dod virzienu tam, kas jau bija realitāte/patiesība.) 

Svētais Gars un Dieva balss no debesīm dod Jēzum iedrošinājumu un spēku, kas Viņam būs nepieciešams, lai īstenotu savu publisko karjeru. 
Tie arī norāda, kur šī karjera Viņu aizvedīs. No debesīm skanošā balss atbalso pravieša Jesajas vārdus (42:1), kas raksturo Mesiju kā kalpu, kurš cietīs un mirs par cilvēkiem un pasauli. 
Šī balss vienlaikus ir brīnišķīgs Jēzus aicinājuma apliecinājums un skaidrs atgādinājums par to, kur tas aizvedīs. 

Jēzus kristību stāsts un Viņa dzimtas koka apraksts kopā mūs aicina pārdomāt no kurienes Jēzus ir nācis, kas Viņš ir un uz kurieni Viņš dodas. 
Kad mēs savās lūgšanās, savā kristībā, kā arī piedaloties Sv.Vakarēdienā padarām Viņa stāstu par savu, mēs arī varam sagaidīt gan īpašu Svētā Gara enerģiju, gan klusu Dieva balsi, kas mums atgādina par Dieva apbrīnojamo mīlestību, kā arī par izaicinājumu ceļu, kas mūs sagaida.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 29. decembris

Zēns Jēzus

(Lk 2:41-52) Viņa vecāki ik gadu Pashas svētkos gāja uz Jeruzālemi. Kad viņš bija divpadsmit gadu vecs, viņi pēc svētku paražas devās uz Jeruzālemi. Kad svētku dienas bija beigušās un viņa vecāki jau devās mājup, bērns Jēzus palika Jeruzālemē, bet viņi to nezināja. Domādami, ka viņš ir atceļā kopā ar citiem, tie, vienas dienas gājumu nostaigājuši, meklēja viņu pie radiem un paziņām. Neatraduši tie atgriezās Jeruzālemē, lai viņu uzmeklētu. Pēc trim dienām tie atrada viņu sēžam templī mācītāju vidū, tos klausoties un izjautājot. Un visi, kas viņu dzirdēja, bija ļoti pārsteigti par viņa saprašanu un atbildēm. Un, viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un māte viņam sacīja: “Bērns, kādēļ tu mums tā darīji? Redzi, tavs tēvs un es ar sirdssāpēm tevi meklējām.” Un viņš tiem sacīja: “Kādēļ jūs mani meklējāt? Vai jūs nezināt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās?” Bet tie nesaprata viņa teiktos vārdus. Tad viņš gāja tiem līdzi un nonāca Nācaretē, un bija tiem paklausīgs. Un viņa māte visus šos vārdus glabāja savā sirdī. Un Jēzus pieauga gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. 
Bērnībā es apmeklēju mūzikas skolu (kur nodarbības sākās krietni pēcpusdienā). Ceļš no mājām līdz skolai bija apmēram 1 jūdzi (1,6km) un bija jāiet gar kapiem. Vakarā man reizēm vajadzēja pa to pašu ceļu atgriezties mājās. Es nekad nejutos nedrošs vai nobijies, pat tumšajos ziemas vakaros. Tagad parasti bērni uz skolu vai citām nodarbībām vienmēr tiek vesti ar automašīnu. Vecāki ir ļoti noraizējušies par visdažādākajām briesmīgām situācijām, kas ar viņiem varētu atgadīties.
Nezinu vai Tu to ievēroji uzreiz, bet šodienas lasītājam parasti šajā stāstā pārsteidzošais ir tas – kā Marija un Jāzeps mierīgi devās ceļā uz mājām ar lielo ļaužu grupu no Galilejas, nepārbaudot, vai Jēzus ir kopā ar viņiem.

Tas mums daudz pastāsta par to, kādā pasaulē viņi dzīvoja. Toreiz plašas radinieku un draugu ģimenes dzīvoja kopā ciešā savstarpējā uzticībā. Tomēr arī toreiz Jeruzaleme bija liela pilsēta un potenciāli bīstama vieta, pilna tumšu ieliņu un svešu cilvēku, kareivju un tirgotāju. Tā nebija vieta, kur kāds labprāt atstātu savu mazo bērnu uz dažām dienām vienu.

Marijas un Jāzepa uztraukums un pārdzīvojumi, meklējot savu bērnu trīs dienas, krasi kontrastē ar Jēzus mierīgo reakciju, kad viņi Viņu atrada. Marija izsaka pārmetumus, ko atpazīst lielākā daļa vecāku. Tā vietā, lai teiktu: “Kā es varēju tā rīkoties, tevi tā atstājot?”, viņa saka: “Kā tu varēji tā rīkoties ar mums?”
“Tavs tēvs un es,” saka Marija, ”esam tevi meklējuši.
“Nē,” atbild Jēzus, ”Es biju aizņemts sava tēva darbā.”

Dažās ģimenēs mūsdienās tiek saglabātas pierakstu klades, kurās ir ierakstītas pārsteidzošas lietas, ko bērni pieaugot izdara. Marija savu piezīmju grāmatiņu glabāja savā sirdī, un tieši šī piezīme droši vien atgādināja dūrienu, par kuru viņai tika pravietots iepriekš.

Veids, kā Lūka ir izstāstījis šo stāstu, uzmanīgam viņa evaņģēlija lasītājam var šķist kā daļa no plaša mēroga ievada pirms galvenā stāsta, kas tagad sāksies.
Viens no maniem mīļākajiem fragmentiem Lūka evaņģēlijā ir stāsts par notikumiem ceļā uz Emausu (24:13-35), kurā divi mācekļi dalās savos pārdzīvojumos par trim dienām, kas pagājušas kopš Jēzus nāves. Jēzus viņus mierina un paskaidro, ka tam visam bija nepieciešams notikt…
Lūk, vēl viens pāris, kas dodas prom no Jeruzalemes un pēc trim dienām atrod Jēzu, kuru viņi domāja, ka ir pazaudējuši. Un atkal Jēzus paskaidro, ka tas “bija nepieciešams” (grieķu valodā vārds ir tas pats, kas “man jādarbojas sava Tēva lietās”).

Šos abus stāstus varētu nosaukt šādi: “Par to, kā atrast Jēzu, kuru jūs domājāt, ka esat pazaudējuši”. Un, ja šāds ir šo divu fragmentu vēstījums, iespējams, Lūka vēlas mums kaut ko pastāstīt par savu evaņģēliju kopumā. Varbūt viens no viņa mērķiem bija rakstīt evaņģēlija stāstus cilvēkiem, kuriem, iespējams, ir kaut kāds priekšstats par Jēzu, bet kuri konstatē, ka Viņš ir daudz savādāks, nekā viņi bija iedomājušies.

Jēzus atrašana, protams, parasti ir saistīta ar pārsteigumu. Jēzus nedara un nesaka to, ko Marija un Jāzeps vai abi mācekļi, kas bija ceļā, gaidīja. Tā tas būs arī ar mums. Katru reizi, kad mēs iedomāsimies, ka esam Viņu patiešām sapratuši, Viņš būs priekšā vai varbūt paliks aiz muguras. Būt par Jēzus sekotāju vienmēr ir mazliet bīstami un ir saistīts ar negaidītiem notikumiem.

Tomēr ir vēl kaut kas. Šī stāsta centrā ir Jēzus Templī - Lūkas izpratnē šī tēma ir ļoti nozīmīga. Sākot ar evaņģēlija pirmajiem pantiem mēs patiešām esam diezgan bieži apmeklējuši Templi: Caharijas vīzija, tikšanās ar Simeonu un Annu, un tagad Jēzus pats uzņemas iniciatīvu un iesaistās diskusijā ar bauslības skolotājiem. Starp citu Lūkas evaņģēlijs noslēdzas ar ainu par mācekļiem Templī, kuri slavē Dievu. Taču starp šo sākumu un beigām Templis un svētā pilsēta, kas to ieskauj, ir Jēzus visstingrāko brīdinājumu temats. Turpmāk Jēzus izaicinās savus laikabiedrus īstenot solījumus, kas saistīti ar Templi. Ja viņi to nedarīs, tad pats Templis tiks iznīcināts.

Tādēļ ir svarīgi, ka lasot šo stāstu, mēs identificējamies ar Mariju un Jāzepu - un, iespējams, arī ar Jēzu, kurš klusi apliecina savu neatkarību un aicinājumu, tomēr atgriežas mājās un dzīvo paklausībā Marijai un Jāzepam. Iespējams, mēs varēsim atcerēties brīžus, kad mums šķita, ka esam zaudējuši kādu vai kaut ko ļoti vērtīgu. Mēs varam pārdomāt, vai neesam uztvēruši pašu Jēzu kā pašsaprotamu; ja Marija un Jāzeps to varēja izdarīt, tad ir pamats domāt, ka arī mēs to varam. Mēs nedrīkstam uzskatīt, ka Jēzus mūs tāpat vien pavada, kad mēs dodamies savās darīšanās. Bet, ja un kad mēs jūtam Viņa klātbūtnes trūkumu, mums jābūt gataviem Viņu meklēt lūgšanās, Svētajos Rakstos, sakramentos un nepadoties, līdz mēs Viņu atkal atrodam.

Mums ir arī jārēķinās ar to, ka tad, kad mēs viņu atkal satiksim, Viņš neteiks un nedarīs to, ko mēs gaidām. Viņam jābūt aizņemtam ar sava Tēva darbu.
Tāpat kā mums.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

trešdiena, 2024. gada 25. decembris

Jēzus piedzimšana

(Mt 1:18-25) Bet Jēzus Kristus piedzimšana notika tā: viņa māte Marija bija saderināta ar Jāzepu; pirms tie sāka dzīvot kopā, viņa bija ieņēmusi bērnu no Svētā Gara. Viņas vīrs Jāzeps, būdams taisns un negribēdams viņai celt neslavu, gribēja no tās slepus šķirties.
Kad viņš par to domāja, redzi, Kunga eņģelis viņam parādījās sapnī un sacīja: “Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties ņemt pie sevis Mariju, savu sievu; tas, kas viņā ieņemts, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi viņu vārdā Jēzus, jo viņš izglābs savu tautu no grēkiem. Bet tas viss ir noticis, lai piepildītos, ko Kungs caur pravieti ir runājis: redzi, jaunava taps grūta un dzemdēs Dēlu, un viņu sauks vārdā Immānū-Ēls, tulkojumā: Dievs ir ar mums.”
Jāzeps, uzmodies no miega, darīja tā, kā Kunga eņģelis viņam bija pavēlējis, un viņš ņēma savu sievu pie sevis. Viņam nebija ar to tuvības, līdz tā dzemdēja Dēlu, un viņš deva tam vārdu Jēzus. 
Viena no manuprāt veiksmīgām filmām (ja runājam par slavenu rakstnieku darbu adaptācijām uz lielā ekrāna) ir Čārlza Dikensa romāna “Mazā Dorita” (Little Dorrit) ekranizācija. Patiesībā tās ir divas filmas, abas ļoti garas. Abas filmas nav domātas kā apjomīgs sižeta lineārs atstāstījums (t.i. secīgas stāsta pirmā un otrā daļa), bet tā vietā filmas parāda visu drāmu, bet katra no cita skatpunkta. Vispirms mēs redzam notikumus kā galvenā varoņa redzējumu, pēc tam otrajā filmā to pašu stāstu redzam kā varones acīm. Dažas ainas ir identiskas, bet otrās filmas beigās mēs saprotam daudz labāk to, kas pirmajā filmā nebija īsti līdz galam skaidrs. Tādā veidā dubultfilma ļauj skatītājam gūt dziļuma un perspektīvas sajūtu par visu to, kas notiek šajā stāstā. 

Mateja evaņģēlijā stāsts par Jēzus piedzimšanu tiek skatīts kā no Jāzepa perspektīvas (savukārt Lūkas evaņģēlijā mēs to it kā redzam caur Marijas acīm). Nav mēģināts šos stāstus savstarpēji salāgot. Galvenais fakts ir viens un tas pats, taču Lūkas attēlotās satrauktās galiliešu meitenes tēla vietā, kas uzzina, ka viņai būs jādzemdē Dieva apsolītais Mesija, Matejs mums rāda apķērīgu Jāzepu, kurš atklāj, ka viņa līgava ir stāvoklī. Vienīgā vieta, kur abi stāsti tuvojas/saskaņojas, ir tad, kad eņģelis saka Jāzepam (tāpat kā Gabriēls teica Marijai): “Nebīsties!” Tas ir svarīgs vārds arī mums, lasot Jēzus dzimšanas stāstus. 
Bailes šajā brīdī ir normāla parādība. Jau gadsimtiem ilgi daudzi kristietības pretinieki un pat daudzi dievbijīgi kristieši paši ir uzskatījuši, ka šie stāsti ir mulsinoši un nevajadzīgi, un nepatiesi. Mēs zinām (daudzi teiks!), ka brīnumi nenotiek. Iespējams, ka var notikt neparasti dziedināšanas gadījumi; ir veidi, kā tos izskaidrot. Bet nevar būt runa par bērniem, kas piedzimuši bez vīrieša iesaistīšanas. Tas ir pārāk liels pārspīlējums. 

Daži iet vēl tālāk. Viņi saka, ka šiem stāstiem ir bijusi slikta ietekme uz sabiedrisko domu. Tie ir radījuši iespaidu, ka sekss ir netīrs un ka Dievs ir pret to. Ir radītas leģendas, ka Marija esot mūžīgi palikusi jaunava (ko Bībele nekad nesaka; šeit un citur varam secināt, ka viņa un Jāzeps pēc Jēzus piedzimšanas dzīvoja normālu laulības dzīvi). Šīs leģendas ir veicinājušas uzskatu, ka jaunavība/nevainība ir labāka par laulību. Un tā tālāk… 

Protams, ir taisnība, ka ap stāstu par Jēzus ieņemšanu un dzimšanu ir izveidojušies dīvaini priekšstati, bet par to diez vai var vainot evaņģēlistu Mateju (un Lūku). Viņi stāstīja stāstu, kas, viņuprāt, bija gan patiess, gan arī galīgais izskaidrojums tam, kāpēc Jēzus bija tāds, kāds Viņš bija. 

Evaņģēlistiem bija jāapzinās, ka viņi riskē. Senajā pagānu pasaulē bija daudz teiksmu par varoņiem, kas ieņemti dievu iejaukšanās rezultātā, bez cilvēciska tēva. Tāpēc, Matejs, ar savu ļoti jūdaisko skatījumu uz visu, diez vai būtu izdomājis kaut ko tādu vai nokopējis to no kādas senas leģendas, ja vien viņš tam patiešām nebūtu ticējis. Vai tas nepadara kristietību tās pretiniekiem par izsmejamu (varētu ātri vien ieteikt acīmredzamo alternatīvu, proti, ka Marijas grūtniecība ir iestājusies kādā vēl acīmredzamākā, bet mazāk cienījamā veidā)? 

Bet tas būtu būtiski tikai tad, ja neviens jau nezinātu, ka Jēzus ieņemšanā ir bijis kaut kas dīvains. Jāņa evaņģēlijā mēs dzirdam Jēzus dzīves laikā izskanējušās ņirgāšanās atbalsis: varbūt (kā minēja ļaudis) Jēzus māte pirms laulībām bija nepareizi uzvedusies (8:41)… Izskatās, ka Matejs un Lūka šo stāstu stāsta tāpēc, ka zina, ka baumas ir izplatījušās, un viņi vēlas precizēt situāciju. 

Vēl ir viedoklis un pieņēmums, ka Matejs ir šo visu izdomājis, lai stāsts “piepildītu” 23. pantā citēto pravietojuma fragmentu no Jesajas grāmatas (7:14). Taču, kas interesanti, nav pierādījumu, ka kāds pirms Mateja būtu uzskatījis šo pantu par kaut ko tādu, kam būtu jāpiepildās saistībā ar gaidāmo Mesiju. Drīzāk izskatās, ka Matejs šo pantu atrada tāpēc, ka zināja visu par Jēzus piedzimšanas apstākļiem, nevis otrādi. 

Viss, protams, ir atkarīgs no tā, vai jūs ticat, ka dzīvais Dievs varētu vai gribētu šādi rīkoties. Daži saka, ka Viņš nevarētu (“brīnumi nenotiek”); citi, ka Viņš to nedarītu (“ja Viņš tā rīkojas, kāpēc Viņš neiejaucas, lai apturētu genocīdu?”). Daži saka, ka Jāzeps un citi tajā laikā nezināja dabas zinātniskos likumus tā, kā mēs tos zinām (šis stāsts gan to izslēdz, jo, ja Jāzeps nezinātu, kā parasti rodas bērni, viņam nebūtu bijis problēmu ar Marijas negaidīto grūtniecību). 

Taču evaņģēlisti Matejs un Lūka neaicina mūs viņu stāstīto uztvert izolācijā no visa Bībelē atklātā Vēstījuma. Viņi aicina mūs uz to raudzīties gan visas Israēla tautas vēstures gaismā (kur Dievs vienmēr bija klātesošs un darbojās, bieži vien ļoti pārsteidzošos veidos), gan īpaši kontekstā ar turpmāko stāstu par pašu Jēzu. Vai viss Evaņģēlija stāstos atklātais kopumā padara vairāk vai mazāk ticamu to, ka Viņš patiešām tika ieņemts īpašā Svētā Gara spēkā? 

Tas ir jautājums, uz kuru katram pašam jāatbild. Bet Matejs nevēlētos, lai mēs pie tā apstātos. Viņš vēlas mums atklāt vairāk par to, kas Jēzus bija un ir ar īpašiem vārdiem (kā ebreji to parasti darīja). Vārds “Jēzus” tajā laikā bija populārs zēnu vārds, jo ebreju valodā tas bija tas pats vārds, kas “Jozua”, (Jozua bija ebreju līderis, kurš pēc Mozus nāves ieveda tautu apsolītajā zemē). Matejs redz Jēzu kā to, kurš tagad realizēs senos apsolījumus, uz ko norādīja Mozus bauslība. Viņš tagad izglābs savu tautu nevis no verdzības Ēģiptē, bet gan no grēka verdzības, no “izsūtījuma”, ko tā ir cietusi un cieš savās sirdīs un dzīvēs. 

Turpretī vārds “Emanuēls”, kas minēts pravieša Jesajas grāmatā (7:14 un 8:8), netika dots nevienam citam, iespējams, tāpēc, ka tas par bērnu pateiktu vairāk, nekā parasti kāds uzdrīkstētos. Tas nozīmē “Dievs ar mums”. Viss Mateja evaņģēlijs turpina šo tēmu (Mateja evaņģēlija beigās Jēzus apsola, ka Viņš būs “ar” savu tautu līdz pat pasaules galam (28:20). 
Abi vārdi kopā izsaka stāsta jēgu. Dievs ir klātesošs, kopā ar savu tautu; Viņš “nedarbojas” no attāluma, bet vienmēr ir tuvu, dažkārt visnegaidītākajos veidos. Un Dieva darbības mērķis ir glābt cilvēkus no bezpalīdzīgās situācijas apstākļos un veidos, ko cilvēki līdz šim uzskatīja par neiedomājamiem. 

Tāds ir Dievs, un tāds ir Jēzus, kura stāstu evaņģēlists Matejs tagad vēlas mums pastāstīt.
Tas ir Dievs, un tas ir Jēzus, kurš nāk pie mums arī šodien, kad cilvēciskās iespējas ir izsmeltas. Viņš ar savu bezgalīgo mīlestību un žēlastību piedāvā jaunus un pārsteidzošus ceļus, piepildot savus apsolījumus.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 27. oktobris

Jēzus dziedina aklu ubagu

(Mk 10:46-52) Un tie nonāca Jērikā. Kad viņš ar saviem mācekļiem un lielu ļaužu pūli gāja prom no Jērikas, ceļa malā sēdēja kāds akls ubags, Timeja dēls Bartimejs. Izdzirdis, ka tas ir Jēzus no Nācaretes, viņš sāka kliegt un sauca: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Un daudzi to apsauca, lai viņš apklustu. Bet viņš kliedza jo skaļāk: “Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Jēzus apstājies sacīja: “Sauciet viņu šurp!” Un tie aicināja aklo, tam sacīdami: “Esi drošs, celies, viņš tevi sauc.” Un, savus svārkus nometis, viņš pielēca kājās un nāca pie Jēzus. Un Jēzus viņam jautāja: “Ko tu gribi, lai es tev daru?” Aklais sacīja: “Rabuni, kaut es varētu redzēt!” Jēzus viņam sacīja: “Ej, tava ticība tevi ir dziedinājusi!” Un tūlīt viņš kļuva redzīgs un sekoja Jēzum ceļā. 
Varbūt Tu man neticēsi, bet mācītājam samērā bieži ir jāatbild uz jautājumiem un jāsniedz padomi jomās, kuras tieši nesaistās ar teoloģiju un dievkalpojumiem. Arī šis gadījums nebija nekas neparasts. Ar mani vēlējās parunāties kāda māte un dēls. Pieaugušais(!) dēls izmisīgi vēlējās, lai viņa sirmā, slimā un garlaicības nomāktā māte nonāktu kādā aprūpes namā, kur par viņu varētu pienācīgi parūpēties. Kamēr viņi dzīvoja kopā, viņš nevarēja 100% būt gatavs strādāt savu darbu, ne īsti dzīvot savu privātu dzīvi. Māte viņu pārpludināja ar lūgumiem pēc palīdzības un uzmanības. Kad satikāmies, mēs izskatījām vairākas iespējas. Bija pieejami lielāki un mazāki pansionāti, privāti dzīvokļi, kuros tomēr tiek nodrošināta visa vajadzīgā aprūpe. Jebkura no tām būtu bijusi reāla iespēja. Taču māte katrā no variantiem saskatīja kādu trūkumu, kas viņai varētu kļūt nepieņemams un pat bīstams. Neviens piedāvājums īsti nederēja. Pēc stundas viņa vērsās pie dēla ar triumfa mirdzumu acīs. “Tā nu tas ir!” viņa teica, ”Arī mācītājs mums neko nevar palīdzēt!”
Taču patiesībā viņa negribēja, lai kāds kaut ko viņas labā darītu. Viņa gribēja turpināt būt upuris, izdarot morālu spiedienu uz dēlu (un visiem citiem, kas ar viņu satikās), lai viņa varētu turpināt saņemt līdzjūtības… un kontrolēt situāciju.

Jēzus jautājums ubagam Bartimejam ietver izaicinājumu tieši šādai situācijai.
Ko tu vēlies, lai es darītu tavā labā?
Vai tu, Bartimej, patiesi gribi atmest ubagošanu? Vai tu gribi dzīvot citādi, strādāt, lai nopelnītu iztiku? Vai esi gatavs pārmaiņām, lai tev nebūtu iemesla visu dienu sēdēt ceļa malā un žēloties garāmgājējiem?
Tas ir liels un nopietns izaicinājums.
Bet Bartimejs ir savādāks. Viņš vēlas jaunu dzīvi. Viņš grib ne tikai atgūt redzi, bet arī iespēju sekot Jēzum.

Tagad iedomājies, ka Tu atgūsti redzi pēc daudzu gadu dzīvošanas tumsā. Un tad iedomājies, ka pirmais, ko redzi, ir Jēzus ceļā uz Jeruzalemi.
Evaņģēlists Marks ir ļoti tiešs un atklāts: ubags Bartimejs ir paraugs, kam līdzināties. Atšķirībā no mācekļiem, kuri vēl nebija īsti sapratuši, kas ir Jēzus, aklais ubags jau ir ticības, drosmes un patiesas māceklības cilvēks. Viņš atzīst, kas ir Jēzus (“Dāvida dēls”); viņš skaidri tic, ka Jēzus var viņam palīdzēt (“tava ticība tevi ir izglābusi”); viņš atstāj savu ubagošanu (mēteli izklāj uz zemes, lai saņemtu naudu; Jerihā reti kad ir pietiekami auksts, lai kādam dienas laikā vajadzētu valkāt mēteli), un viņš seko Jēzum ceļā (“ceļš” bija agrīno kristiešu vārds tam, ko mēs saucam par kristietību).
Viņš ir krasā pretstatā mācekļiem. Atcerieties, kā, kad Jēzus jautāja Jēkabam un Jānim: “Ko jūs gribat, lai es jums daru?”, Viņš saņēma tikai lūgumu pēc varas, prestiža un slavas.

Bartimeja dziedināšana ir zīme, ka Jēzus cenšas atvērt saviem sekotājiem acis. Šoreiz, lai viņi Viņu redzētu ne tikai kā Mesiju, bet kā to, kurš atdos savu dzīvību, lai visiem nestu pestīšanu.
Kad Jēzus saka: “Tava ticība tevi ir izglābusi”, vārds “izglābusi” attiecas arī uz fizisko dziedināšanu. Taču ikvienam agrīnajam kristietim tas nozīmētu kaut ko plašāku un dziļāku. Ne Jēzus, ne evaņģēlija autori nav krasi nošķīruši dažādas pestīšanas dimensijas. Dieva veiktā cilvēku glābšana no tā, ko mēs uzskatām par fiziskām slimībām, no vienas puses, un glābšana no garīga apdraudējuma, no otras puses, tika uzskatīta par viena un tā paša notikuma dažādiem aspektiem. Taču atkal ne pirmo reizi mēs redzam, ka glābšanas atslēga, lai arī kāda veida glābšana notiktu, ir ticība. Tāpēc ikviens, pat tie, kas parasti tiek izslēgti no tīras vai pieklājīgas sabiedrības, var tikt glābts. Ticība ir pieejama visiem; un bieži vien tieši “nepareizie cilvēki” ir tie, kuriem tā šķiet visspēcīgāk piemīt. Tā ir ticība, kas ir Jēzus, un paļaušanās, ka Viņam ir spēks glābt.

Šis ir stāsts, kas īpaši labi piemērots lēnām un pacietīgām pārdomām. Atvēli laiku un iedomājies sevi tajā dienā Jerihā. Ir karsts, sauss un putekļains (tā tur ir gandrīz vienmēr). Tu esi satraukts, Tu esi kopā ar Jēzu, Tu dodies uz Jeruzalemi. Un te kāds kliedz no ceļa malas. Tas ir traucēklis. Iespējams, ka tas ir pat bīstami (ja pietiekami daudz cilvēku Viņu sauks par Dāvida dēlu, kādi varasvīri var satrauksies). Pārbaudi savas izjūtas. Mēģini atcerēties citas reizes, kad Tu esi juties līdzīgi. Tad vēro, kā Jēzus, kuru nekad neuztrauc tas, kas kaitina Viņa sekotājus, apstājas, lai runātu ar aklo. Kā Tu jūties? Vai Tu vēlies, lai šis ubags piedalās svētku pasākumā? Kā tad, kad Jēzus viņam saka mīļus un laipnus vārdus? Vai Jēzus kādreiz ir runājis ar Tevi šādā veidā? Kā Tu jūties, kopā dodoties kalnā uz Jeruzalemi?
Tagad iedomājies sevi kā aklo. Mums visiem ir kaut kas (nebūt ne obligāti fiziska slimība), kas (kā mēs zinām) traucē mums būt tādiem, kādiem (kā mēs ticam) mums vajadzētu būt, un kādus Dievs mūs ir radījis. Tu sēdi ceļa malā un klausies pūlī. Pārbaudi savas izjūtas, kad atklāj, ka garām nāk Jēzus. Sauc Viņu, un, kad Viņš Tevi aicinās, noliec visu malā un ej pie Viņa. Un, kad Viņš Tev jautās, ko Tu vēlies, lai Viņš dara, atbildi pa īstam.
Neskaties atpakaļ uz mazajām, egoistiskajām ērtībām. Lūdz brīvību, glābšanu. Un, kad Tu to saņemsi, esi gatavs sekot Jēzum, lai kur Viņš dotos tālāk.

Tagad īstais izaicinājums. Vai Tev pietiek drosmes pārdomāt šo stāstu no Jēzus skatpunkta? 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 20. oktobris

Dzīves jēga ir došana

(Marka 10:35-45) Jēkabs un Jānis, Zebedeja dēli, piegāja pie viņa un sacīja: “Skolotāj, mēs gribam, lai tu darītu, ko mēs tev lūgsim!” Viņš tiem jautāja: “Ko jūs gribat, lai es jums daru?” Un tie sacīja: “Dod mums, ka mēs varētu sēdēt tavā godībā, viens pie tavas labās rokas un otrs – pie kreisās.” Bet Jēzus tiem sacīja: “Jūs nesaprotat, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeru, vai tikt kristīti tajā kristībā, kurā es tieku kristīts?” Un tie viņam sacīja: “Mēs varam.” Bet Jēzus tiem teica: “To biķeri, ko es dzeru, jūs dzersiet, un jūs kristīs tajā kristībā, kurā es tieku kristīts, bet sēdēt pie manas labās vai kreisās rokas – to dot nav manā ziņā; tur sēdēs tie, kam tas sagatavots.” Un, kad tie desmit to dzirdēja, tie saskaitās uz Jēkabu un Jāni. Un, viņus pieaicinājis, Jēzus tiem sacīja: “Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tās apspiež, un viņu varenie ir varmācīgi pret tām. Bet tā lai nav starp jums. Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu kalps. Un, kas jūsu vidū grib būt pirmais, tas lai ir visu vergs. Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.” 
Kristieši reizēm jūtu uzplūduma brīžos izsaka vēlēšanos būt līdzīgākiem Jēzum. Tā nav slikta vēlēšanās, bet ja Tu vēlies būt kā Jēzus, aizmirsti par sevi un sāc dzīvot citu labā, jo tieši tā darīja Viņš! 
Ieklausies: "Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem" (Mk.10:45). 

Nevajag sapņot par dāsnu sirdi; praktizē dāsnumu, un Tava sirds tam sekos. Kļūsti par sējēju, un Dievs Tev dos vairāk sēklas. Ja Viņš Tev nedod visu, ko vēlies, iespējams, tas ir tāpēc, ka Tu vēl neesi kļuvis par tālāk-devēju. 

Tā vietā, lai vienmēr gribētu būt līgava visās kāzās vai līķis visās bēru ceremonijās, iemācies likt citus pirmajā vietā.  

svētdiena, 2024. gada 18. augusts

Ēst un dzert Cilvēka Dēlu

(Jņ 6:47-59) Patiesi, patiesi es jums saku: kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība. ES ESMU dzīvības maize. Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī un ir miruši. Maize, kas nākusi no debesīm, ir tāda, ka tas, kas to ēd, nemirst. Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kurš ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Bet maize, ko es došu par pasaules dzīvību, ir mana miesa.” Tad jūdi sāka savā starpā strīdēties: “Kā viņš var dot mums ēst savu miesu?” Jēzus viņiem sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs neēdat cilvēka Dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jums nav dzīvības sevī. Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība, un es to augšāmcelšu pastarā dienā. Jo mana miesa ir patiess ēdiens un manas asinis ir patiess dzēriens. Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, paliek manī un es viņā. Tāpat kā dzīvais Tēvs mani ir sūtījis un es dzīvoju caur Tēvu, arī tas, kas mani ēd, caur mani dzīvos. Šī ir maize, kas nākusi no debesīm, nevis tāda, kādu ēduši jūsu tēvi un nomiruši. Kas ēd šo maizi, tas dzīvos mūžīgi.” To viņš sacīja Kapernaumā, mācīdams sinagogā. 
Viens no aizkustinošākajiem un bieži aizmirstajiem stāstiem par ķēniņu Dāvidu ir stāsts par piedzīvojumu, kad viņš cīnījās pret filistiešiem, kas bija ieņēmuši viņa dzimto pilsētu Betlēmi. Dāvida kareivju vidū bija trīs īpaši uzticami kaujinieki, kuri bija slaveni ar savu drosmi un gatavību darīt visu, ko karalis lūdza. Kādu dienu, kad viņš un viņa vīri bija iesprostoti, Dāvids ilgojās padzerties un skaļi pateica savas pārdomas par to, cik ļoti vēlētos ūdeni no Betlēmes akas (kas, protams, nebija pieejama filistiešu dēļ). Taču tas neapturēja viņa trīs draugus-varoņus. Viņa draugi devās ceļā, izlauzās cauri filistiešu karaspēka ielenkumam, pasmēla ūdeni no akas pie Betlēmes un atnesa to Dāvidam. 
Bet Dāvids to nedzēra. Viņa kā karavadoņa sprieduma spējas bija vēl asākas nekā viņa slāpes. 
“Dievs pasargā,” viņš teica, “lai es dzertu šo vīru asinis, kuri gāja, riskējot ar savu dzīvību!” (2. Samuēla 23,17; 1. Laiku 11,19). Dāvids negribēja, lai viņa karavīri redzētu/domātu, ka viņš gūst brīža iedomātu labumu no viņu gatavības riskēt ar savām dzīvībām viņa labā. Dāvids izlēja ūdeni zemē. 

Vai vari iedomājieties, ka ebrejs runā par asins dzeršanu? Ja Tu mazliet pārzini Veco Derību (ebreju Svētos Rakstus), tad atcerēsies, ka viens no pazīstamākajiem jūdu noteikumiem par ēdienu un dzērieniem bija tāds, ka asinis ir absolūti aizliegtas (3.Moz 17:10-14 ir galvenais šī principa izklāsts). 
Patiešām, sarežģītajā košera gaļas apstrādes sistēmā viens no galvenajiem mērķiem ir panākt, lai dzīvniekā nepaliktu asinis, kas varētu tikt apēstas vai izdzertas. Un tas bija konteksts kā Dāvids lietoja šo frāzi. Dzert šo ūdeni būtu līdzvērtīgi asins dzeršanai. Viņš to nedarītu, jo viņš to nevarētu darīt. 

Taču tas, ka Jēzus šajā kontekstā (gadsimtus vēlāk, bet joprojām ebreju reliģiskajā vidē) runā par "savu asiņu dzeršanu", dod mums ļoti svarīgu pavedienu, lai sapratu ko Viņš patiesībā grib pateikt šajā neparastajā evaņģēlija fragmentā. Ja jūs vēlaties gūt labumu no tā, ko Es daru (Viņš saka) jums ir "jāēd Mana miesa" un "jādzer Manas asinis". Ja jūs to darīsiet, jūs dzīvosiet mūžīgi; Es jums došu augšāmcelšanos laiku beigās.
Ņemot vērā Dāvida stāstu, mēs droši varam teikt, ka šī fragmenta dziļākā jēga nav tāda, ka tiem, kas tic Jēzum, jākļūst par 'kanibāliem', vēl jo mazāk, ka viņiem, Viņu 'ēdot' un 'dzerot', būtu jāpārkāpj jūdu likums, kas aizliedz lietot asinis. 

Tas, ko Jēzus gribēja pateikt, ir tas pats, ko domāja Dāvids. Dāvids atteicās "dzert savu biedru asinis", tas ir, gūt labumu no viņu dzīvības riska. Jēzus kā patiesais Mesija ir kaut kas lielāks un labāks. Viņš riskē ar savu dzīvību – patiesībā Viņš to zaudē – un Viņa sekotāji gūst labumu no šīs nāves. Viņi "dzers Viņa asinis". Jēzus nāve un viss, ko tā nozīmē, remdēs viņu slāpes. 

Tagad, protams, būtu viegli iespējams "padarīt garīgu" valodu par ēšanu un dzeršanu, lai tā nozīmētu tikai iekšēju, nefizisku notikumu, meditāciju, svinēšanu un pateicīgu apceri. Visi šie aspekti ir svarīgi, taču apustulis Jānis, tāpat kā apustulis Pāvils 1. vēstulē korintiešiem 10. un 11. nodaļā, uzstāj, ka "ēšanai" un "dzeršanai" ir jāietver reāla fiziska ēšana un dzeršana. 

Patiešām, šajā evaņģēlija fragmentā minētais vārds "ēst" ir ļoti fizisks vārds. Grieķiski runājošie to bieži lietoja, lai apzīmētu kaut ko tādu kā "grauzt" vai "košļāt". 
Labākais izskaidrojums ir tas, ka apustulis Jānis šajos Jēzus vārdos ietver domu par Eiharistiju, Tā Kunga Vakarēdienu, sakramentu, kurā Jēzus miesa un asinis noslēpumainā veidā tiek piedāvātas ticīgajiem, lai tie tās ēstu un dzertu. 
Apustulis Jānis neapraksta faktisko maltīti Pēdējā vakarēdienā (to dara citi evaņģēlisti), tāpat kā viņš neapraksta faktisko Jēzus kristīšanu. Bet tas, kā mēs varam pieņemt, nav tāpēc, ka Jānis domā, ka tas nav svarīgi vai ka viņš vēlas to noniecināt, bet gan tāpēc, ka, viņaprāt, tas ir tik svarīgi, ka tas ietekmē visu evaņģēlija stāstu. Tāpēc šeit, pēc brīnumainās cilvēku pabarošanas tuksnesī, kur (tāpat kā citos evaņģēlijos) Jēzus rīcība ar maizi ir aprakstīta ar vārdiem, kas ļoti līdzīgi tiem izteikumiem, kas lietoti pašā Vakarēdienā aprakstā, mēs atrodam garu runu, kuras kulminācijā Jēzus paziņo, ka, lai Viņš varētu patiesi būt vienots ar saviem ticīgajiem sekotājiem, tiem ir nepieciešams "ēst" Viņa miesu un dzert Viņa asinis. 

Tie, kas to darīs, būs īstie Viņa sekotāji. Sākotnējie Mozus sekotāji tagadējo israēliešu senči bija ēduši viņiem doto maizi tuksnesī, bet viņi tomēr nomira. Šī maize, šī dzīvības maize, kas ir pats Jēzus, ir dota, lai tie, kas no to ēd, nemirtu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību tagadnē un nākotnē un tiktu uzmodināti šīspasaules noslēgumā. 

Nav nekāds pārsteigums, ka tas izraisīja satraukumu – tā tas notiek arī šodien. Tas, ko mēs varētu saukt par "sakramentālu" domāšanu, ir centrālā Jāņa evaņģēlija tēma. Ja Vārds ir kļuvis miesa (1:14), tad mums nevajadzētu brīnīties, ja Dievs ir iecerējis, ka tas pats princips darbosies visā. 

Protams, ir ļoti rūpīgi jāsaglabā līdzsvars. Mēs nevaram iedomāties, ka visa radība tagad ir "sakramentāla" tādā nozīmē, it kā jebkura radītās kārtības pieredze kaut kādā veidā būtu saistīta ar Jēzus klātbūtni. Šāds ceļš ved taisnā ceļā uz panteismu, dabas mistiku un elkdievību. 
Mēs arī nevaram domāt, ka ikviens, kas bezrūpīgi un bez īstas ticības pieņem kristīgo sakramentu, ir kaut kādā veidā "maģiski" glābjams uz visiem laikiem. Dievu nevar apmānīt! Ēšana un dzeršana nav nekas labs bez ticības… 
Taču paliek taisnība, ka "Dievs tik ļoti pasauli mīlēja" (3:16) un ka pasaule, ko Viņš mīlēja, kad tajā reiz bija iemiesojis Vārds, kas tapis miesa, tagad gaida (līdzīgi skaistai kristāla glāzei, kas gaida, kad tiks piepildīta ar bagātīgu vīnu) dienu, kad Dievs to pilnībā pārpludinās ar savu klātbūtni. Apustulis Jānis, tāpat kā daži citi agrīno kristiešu rakstnieki, bija gatavs uzlūkot Eiharistijas maizi un vīnu kā šī lielā brīža priekšnojautas. 

Tāpēc šajā brīdī, lai piedzīvotu to, ko Jēzus mums vēlas pasniegt/dot, ir nepieciešams darīt to, ko pats Jēzus pavēlēja darīt "Viņa piemiņai".  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 12. maijs

Jēzus lūdzas par saviem ļaudīm

(Jņ 17:9-19) Par viņiem es lūdzu, es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, kurus tu man esi devis, jo viņi ir tavi. Viss, kas ir mans, ir tavs, un tavs ir mans. Un es tiku pagodināts viņos. Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē. Un es nāku pie tevis. Svētais Tēvs, sargā savā vārdā tos, ko tu man esi devis, lai viņi būtu viens, tāpat kā mēs. Kad es ar viņiem biju pasaulē, es sargāju tavā vārdā tos, ko tu man biji devis, es tos pasargāju, un neviens no viņiem nav pazudis kā vien pazušanas dēls – lai piepildītos Raksti. Bet tagad es eju pie tevis, un šo visu es runāju pasaulē, lai viņiem būtu mans prieks, kas viņos piepildās. Es viņiem esmu devis tavus vārdus, bet pasaule viņus ir ienīdusi, jo viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. Es nelūdzu, lai tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai tu viņus sargātu no ļaunā. Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. Dari viņus svētus patiesībā – tavi vārdi ir patiesība. Kā tu mani pasaulē sūtīji, arī es viņus pasaulē sūtīju. Tagad es ziedoju sevi viņu dēļ, lai arī viņi kļūtu svēti patiesībā. 
Kādu laiku atpakaļ Anglijas ziņu portāli rakstīja, ka tiesa ir piespriedusi sodu kādai mātei, jo viņa bija atstājusi savus divus nepilngadīgos bērnus pilnīgi vienus, kamēr pati bija devusies brīvdienās kopā ar savu jauno draugu. (Bērnu tēvs, šķiet, tajās ziņās netika pieminēts.) Ir grūti noticēt, ka māte varētu tā rīkoties. Interesanti, ko viņa domāja, plānojot šo braucienu (varbūt neplānoja?). Traģiski, ka šādas lietas notiek arī mūsdienās.

Bet pieņemsim, ka viņai būtu bijuši mīloši vecāki, kas labprāt pieskatītu savus mazbērnus, kamēr viņa būs prom? Tas visu būtu mainījis. Viņa būtu varējusi uzticēt mazos bērnus vecmāmiņai un vectētiņam, droši zinot, ka viņi par tiem rūpēsies tikpat ļoti kā viņa. Var pat iedomāties, ka māte šādā situācijā saviem vecākiem dotu detalizētus norādījumus, kā jāparūpējas par katru bērnu. To viņa darītu nevis tāpēc, ka viņa neuzticētos saviem vecākiem, bet gan tieši tāpēc, ka uzticētos.

Lūgšana, kuru Jēzus izsaka, izriet no tā, ka Viņš dodas prom. Viņš uztic mācekļus Tēvam, kuru ir vienmēr pazinis un mīlējis; Tēvam, kurš, kā Viņš zina, rūpēsies par viņiem tikpat ļoti, cik Viņš pats. Jēzus ļoti labi apzinās, ka mācekļi ir pakļauti riskam. Pasaule, kas viņus ienīst, tāpat kā ienīda Viņu, viņus apdraudēs un apspiedīs. Viņi tai nepieder, bet viņi tiek sūtīti šajā īpašajā misijā, un viņiem ir vajadzīga aizsardzība. Par to ir šī lūgšana.

Šis Bībeles fragments sākas ar aprakstu par to, kas ir Jēzus sekotāji. Viņi ir tie, kurus Tēvs ir devis Jēzum; viņi tagad pieder Jēzum, un Viņš nodod tos atpakaļ Dieva Tēva aizsardzībā un drošībā. Jēzus mācekļi ir atšķirīgi no "pasaules". Viņi ir jauna veida cilvēki, par kādiem viņi ir kļuvuši caur Jēzus aicinājumu un mācību (sk. 15:3). Tāpēc Jēzus saka, ka viņi nav "no pasaules”.
Šāds apzīmējums var šķist mulsinošs, tāpēc labāk pārdomāsim to vēl nedaudz sīkāk. Jēzus nedomā, ka Viņa sekotājiem nav cilvēciska izcelsme, mājas un ģimenes, kā arī fiziski ķermeņi, kas kādu dienu sabruks un nomirs. Atcerieties, ka "pasaule" šajā evaņģēlijā nenozīmē vienkārši fizisko visumu, kādu mēs to pazīstam. Tas nozīmē pasauli tiktāl, cik tā ir sacēlusies pret Dievu, izvēlējusies tumsu, nevis gaismu, un ir organizējusies, lai pretotos Radītājam. Skatoties no šīs “pasaules” redzesleņķa, Jēzus ir “no” citas vietas. Tāpat arī mācekļi, kā mēs tagad to atklājam, ir “no” citurienes. Citiem vārdiem sakot, šī “pasaule” nav tā vieta, nav tas spēks, nav tā ietekme, kas nosaka, kas īsti tagad ir Jēzus mācekļi.
Tāpēc tagad šiem Jēzus mācekļiem ir nepieciešams, lai viņus pasargātu no ievilkšanas atpakaļ "pasaulē" ar visu tās ļaunumu un dumpīgumu. Savas publiskās kalpošanas laikā, mācīdams un vadīdams viņus, Jēzus ir rūpējies par viņiem kā gans par savām avīm. (Viņš ar skumjām piemin vienas avis pazušanu, lai gan atzīst, ka tas bija neizbēgami.) Tagad, tāpēc ka Viņš iet pie Tēva, Viņš tos uztic Tēvam, kurš turpinās sargāšanas darbu.

Tad vēl kas – Jēzus nosauc Tēvu kā "svētu" (11. pants) un mēs pie šī vārdu savienojuma (“Svētais Tēvs”) esam pieraduši. Bet tad Latviešu Bībeles jaunais tulkojums lieto atšķirīgu tulkojuma variantu, kā iepriekšējie tulkojumi latviešu valodā. Šeit mēs lasām Jēzus paziņojumu, ka viņš "ziedo sevi", lai mācekļi varētu būt "svēti".
Šāds tulkojums nav nepareizs, bet neatklāj oriģināla vārdu spēli un dziļāko nozīmi. Vārds, kurš mums tiek tulkots kā "ziedot" būtībā ir tas pats, kas vārds “svēts". Mūsu kultūrā vārds "svēts", attiecinot to uz cilvēkiem, rada pārlieku dievbijīga reliģiozuma sajūtu, kas Jaunajā Derībā ir sveša. Lasot šādā sapratnē, mums var šķist, ka Jēzus runā par kādu īpašu mācekļu stāvokli kaut kādā citā realitātē vai laikā. Kas tad ir "svētums" Bībeles izpratnē?
Pirmā gadsimta jūdaismā vārds "svēts" parasti tika lietots saistībā ar Templi. Tā bija svēta vieta, vieta, kur svētais Dievs bija apsolījis dzīvot. Īpaši tas attiecās uz Vissvētāko vietu/telpu svētnīcā, kur augstais priesteris iegāja reizi gadā, lai veiktu īpašu aizlūgšanu par ļaudīm. Augstajam priesterim bija jāiziet cauri īpašām "svētīšanās" ceremonijām, lai viņš drīkstētu ieiet svētā Dieva klātbūtnē un tur lūgt par savu tautu.
Tehniski šī vārda tiešākais paskaidrojums latviešu valodā būtu "atdalīts, nošķirts”. Tāpat kā Templis (kā celtne) ir atdalīts/nošķirts īpašam mērķim, tāpat (Jēzus paziņo) Viņš visu laiku ir bijis “iesvētīts/atdalīts/nošķirts“ ekskluzīvai kalpošanai Dievam. Tagad, tāpat kā augstais priesteris, Viņš lūdz Tēvu pasargāt savus sekotājus no ļaunuma, no "pasaules" viltībām un slazdiem. Viņš vēlas, lai viņi būtu Viņa svētā tauta (atdalīta/nošķirta tauta) vislabākajā un pilnīgākajā šī vārda nozīmē.
Tas, ko Jēzus jau ir darījis viņu labā, ir "sargājis" viņus (12. pants) un devis viņiem savu Vārdu (14. pants). Citiem vārdiem sakot, ja Viņš tos tagad uztic Tēvam, tas nenozīmēs pēkšņas pārmaiņas. Viņš jau ir iemācījis viņiem, tā sakot, tēva namam atbilstošas galda manieres. Lūdzot tagad par viņiem, Jēzus vienkārši lūdz, lai to, ko Viņš ir sācis, Tēvs godam pabeigtu.

Šo lūgšanu jau daudzus gadsimtus izmanto mācītāji, bīskapi un citi kristiešu vadītāji, lūdzot par tiem, kas ir viņu aprūpē. Ar nelielām izmaiņām to vari izmantot arī Tu.
Bet esi uzmanīgs. Šī ir nopietna lūgšana. Tā ir viena no nopietnākajām lietām, ko Jēzus jebkad ir teicis. Tāpēc dziļi sirdī tā ir arī viena no priecīgākajām un cerīgākajām.
Lūdzies ar bijību un prieku.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 5. maijs

Kā saglabāt mieru un prieku

(Jņ 15:9-17) Kā Tēvs mani ir mīlējis, arī es jūs esmu mīlējis. Palieciet manā mīlestībā! Ja jūs turēsiet manus baušļus, jūs paliksiet manā mīlestībā, tāpat kā es esmu turējis sava Tēva baušļus un palieku viņa mīlestībā. To es jums esmu sacījis tādēļ, lai mans prieks būtu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs. Mans bauslis ir: mīliet cits citu, tāpat kā es jūs esmu mīlējis. Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem. Jūs esat mani draugi, ja jūs darāt, ko es jums pavēlu. Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo to, ko dara kungs, viņa kalps nezina. Es jūs saucu par draugiem, jo es esmu jums darījis zināmu visu, ko dzirdēju no Tēva. Ne jūs izraudzījāt mani, bet es jūs izraudzīju un liku, ka jūs ejat un augļus nesat un ka jūsu augļi paliek, lai visu, ko vien jūs lūgtu manā vārdā no Tēva, viņš jums dotu. Es jums to pavēlu: mīliet cits citu! 
Daudzi cilvēki domā, ka Kristīgā baznīca apsola mums prieka sajūtu ikvienā dzīves brīdī, lai ar ko arī saskaramies. Man ir labas ziņas un sliktas... 
Sākšu ar slikto ziņu – šāds priekšstats NAV pareizs. 
Tomēr (seko labā ziņa!) Jēzus teica: "To es jums esmu sacījis tādēļ, lai mans prieks būtu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs." (Jņ 15:11). 
Kā mēs varētu saglabāt savu prieku pēc iespējas ilgāk un nezaudēt to? 

Jēzus mums dod svarīgu padomu: "Palieciet manā mīlestībā!" (Jņ 15:9). Pievērs uzmanību šim svarīgajam vārdam "palieciet". Ir tik daudz un dažādi dzīves brīži/apstākļi, bet mēs nekad nedrīkstam pazaudēt mūsu saikni ar Dieva mīlestību. Šis pats princips darbojas arī šodien! 
 

svētdiena, 2024. gada 21. aprīlis

Mīlestības un patiesības izaicinājums

(1Jņ 3:16-4:6) Mīlestību mēs esam iepazinuši no tā, ka viņš savu dzīvību par mums ir atdevis. Arī mums pienākas savu dzīvību atdot par brāļiem. Ja kādam šajā pasaulē ir pārticība un viņš redz savu brāli trūkumā un noslēdz tam savu sirdi, kā lai viņā paliek Dieva mīlestība? Bērniņi, nemīlēsim ar vārdiem un ar mēli, bet ar darbiem un patiesību! Un tā mēs zināsim, ka esam no patiesības: iedrošināsim viņa priekšā savu sirdi! Un, pat ja mūsu sirds mūs apsūdz, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds, un viņš zina visu. Mīļotie, ja jau mūs neapsūdz sirds, tad mums ir paļāvība uz Dievu. Ja mēs ko lūdzam, tad saņemam no viņa, jo mēs turam viņa baušļus un darām to, kas viņam tīkams. Viņa bauslis ir, lai mēs ticam viņa Dēla Jēzus Kristus vārdā un mīlam viens otru, kā viņš mums ir pavēlējis. Bet, kas viņa baušļus tur, tas paliek viņā un viņš tanī. No tā mēs zinām, ka viņš paliek mūsos, no Gara, ko viņš mums ir devis.
Mīļotie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet, vai tie ir no Dieva, jo daudzi viltus pravieši ir izgājuši pasaulē. Tā pazīsiet Dieva Garu: katrs gars, kas apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu, ir no Dieva. Un katrs gars, kas neapliecina Jēzu, nav no Dieva, bet tas ir antikrista gars, par ko jūs esat dzirdējuši, ka tas nāks, un tas jau tagad ir pasaulē. Bērniņi, jūs esat no Dieva un tos esat uzvarējuši, jo lielāks ir tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē. Tie ir no pasaules, tādēļ tie runā pasaulīgi, un pasaule viņos klausās. Mēs esam no Dieva, un, kas pazīst Dievu, tas dzird mūs, kas nav no Dieva, tas nedzird mūs. Tā mēs pazīstam patiesības garu un maldu garu.
Viens no maniem mīļākajiem Vecās Derības stāstiem ir atrodams 2.Ķēniņu grāmatas 6.nodaļā. Tur tiek aprakstītas nepārtrauktas saķeršanās un dažkārt pat atklāta karadarbība starp Israēlu (Dieva tautas daļu – ziemeļu valsti) un Sīriju, tās ziemeļu kaimiņu. Sīrijas ķēniņš bija atklājis, ka visi viņa plāni un apsvērumi tiek atklāti Israēla ķēniņam, jo Israēlā dzīvojošajam pravietim Elīšam ir pieejamas slepenas zināšanas par šo visu. Tāpēc Sīrijas ķēniņš sūta savu armiju, lai izsekotu Elīšu un saņemtu viņu gūstā. 
Nākamajā dienā Elīša kalps ierauga, ka visapkārt viņu ciematam ir karaspēks ar zirgiem un ratiem. Viņš panikā skrien atpakaļ pie pravieša. Ko nu lai mēs darām? Un Elīša atbilde ir tā, kas man šajā stāstā patīk visvairāk. “Nebaidies!" pravietis saka. "Ar mums ir vairāk karavīru nekā viņiem.” 
Ko viņš ar to domā?
Tad pravietis Elīša lūdz, lai Dievs atver jaunietim acis. Un puisis ierauga realitāti – ciemats ir pilns ar ugunīgiem zirgiem un uguns ratiem visapkārt Elīšam. No tā brīža stāsts, protams, iegūst pavisam citu pavērsienu.

Šī atklāsmes sajūta, ka spēki, kas ir kopā ar mums, ir varenāki nekā spēki otrā pusē (neskatoties uz sākotnējo šķietamību), Svētajos Rakstos parādās atkal un atkal, un tas, ko Jānis šeit saka, ir vēl viens šāds piemērs.
Protams, vienmēr ir vajadzīga 'ticība', lai ieraudzītu un iepazītu šo realitāti. Līdzīgi kā apustulim Pēterim, mēģinot staigāt pa ūdeni, ir tik viegli sākt šaubīties, un tad mēs nonākam nepatikšanās. Bet, kā šeit Jānis saka (1Jņ 4:4), "lielāks ir tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē".

Jānis jau ir brīdinājis mūs, ka nedrīkstam mīlēt “pasauli” (Jānis ar “pasauli” domā visu grēcīgo šajā pasaulē). Taču galvenais, ko mums vajadzētu aptvert – cik patiesībā spēcīga ir Dieva klātbūtne ar mums, kas dod mums vajadzīgo spēku uzvarēt.

Kas ir šī cīņa un kāpēc mums ir vajadzīgs šis iedrošinājums?
Ir skaidrs, ka cilvēkiem, kuriem Jānis raksta, draud briesmas. Viņi labākajā gadījumā ir pamatīgi apjukuši, bet sliktākajā gadījumā - ir novirzījušies no īstā ticības kursa, jo visapkārt virmo dažādas idejas, dažādi apgalvojumi, dažādi iespējamie pravieši ar saviem dažādajiem pareģojumiem utt. Salīdzinoši mēs tik maz zinām par pirmo gadsimtu, un diez vai varam pateikt, kas tieši tajā laikā notika. Taču no mājieniem šajā un citos tā laika rakstu fragmentos mēs varam nojaust pietiekami daudz, lai saprastu, ko varēja redzēt Jāņa lasītāji, kad viņi, līdzīgi kā Elīša kalps, kādu rītu iznāca no savas mājas un ar šausmām raudzījās uz to, kas tur stāvēja pret viņiem.

Tad vēl – nopietnais jautājums par 'viltus praviešiem'. Kā tas viegli saprotams, viltus praviešu problēma ir tā, ka tos grūti atšķirt no patiesajiem (vismaz no pirmā acu uzmetiena). Viņi šķiet dievbijīgi; viņi šķiet saprātīgi; viņi apgalvo, ka viņiem ir vārds no Dieva (un kas gan mēs esam, lai nepiekristu?).
Taču Jānis zina (kā bija brīdinājis pats Jēzus!), ka ne visi, kas uzdodas par praviešiem, patiesībā ir pravieši.

Kā Tu to vari atpazīt? Kā Tu vari “pārbaudīt garus” (lietojot Jāņa izteikumu)?
Atbilde var Tevi neiepriecināt. Tev būs uzmanīgi jāieklausās, jāpārdomā un jāizvērtē tas, ko dzirdi. Maz ticams, ka kādi viltus pravieši nāks klajā ar tiešiem lāstiem pret Jēzu vai acīmredzami absurdu mācību par Viņu. Tas būtu pārāk vienkārši un uzreiz skaidrs.

Labā ziņa ir tā, ka ieklausoties, Tu varēsi pamanīt kādu specifisku trūkumu viltus praviešu mācībā. Viņi īsti netic, ka Jēzus Mesija ir nācis miesā (tas ir kritērijs, ko Jānis piedāvā 4.nodaļas 2. pantā).
Mēs nevaram būt absolūti droši, taču vismaz viens no vēsturiskiem atkrišanas atzariem draudzē, ko sāka dēvēt par "gnosticismu" (reliģijas paveids, kas specializējās slepenās "zināšanās" –gnosis), uzskatīja un mācīja, ka, iegūstot 'īpašās' zināšanas, var pilnībā izbēgt no fiziskās pasaules un ieiet tīra gara valstībā.

Cilvēkiem, kas pieņēma šo mācību, kādu laiku tā varēja izklausīties līdzīgi īstajai kristīgajai vēstij. Taču ir viena būtiska detaļa – tika pilnībā noliegts, ka Jēzus, Mesija, patiešām būtu nācis "miesā". Viņi domāja, ka Jēzus noteikti bija tikai kaut kāda veida garīga būtne (Viņš taču nevarēja apdraudēt savu garīgo identitāti, ja Viņam būtu kaut kas kopīgs ar “miesu" – nešķīsto, netīro, fizisko būtni, kurai vajadzētu ēst un dzert, apmeklēt tualeti…).

Tāpēc, kad viņi runāja par "Jēzu", tas nebija īstais Jēzus, uz kuru viņi atsaucās. Tas bija kāds, kurš tikai "šķita" tāds pats cilvēks kā mēs visi. Viņi izdomāja stāstus par to, ka Viņš patiesībā nemira, jo visu laiku nebija īsts, miesīgs cilvēks. Viņš bija garīga būtne, kas nāca, lai atklātu citiem, cilvēkiem, kuros jau bija tāda paša "gara" dzirksts, ka arī viņi ir "garīgi" un ka, sekojot Jēzus ceļam, viņi var izkļūt no šīs pasaules. Mūsdienās ir daudzas reliģiskās kustības (tostarp pat dažas lielas konfesijas), kas līdzīgi noliedz, ka Jēzus patiesībā būtu varējis būt parasts "miesīgs" cilvēks un nomirt nežēlīgā nāvē.

Tātad, kā jau teicu, šī vēsts varētu izklausīties gluži kā īsta, bet kaut kur mācībā ir paslēpts kaut kas radikāli atšķirīgs. Ticība tam, ka Jēzus, Mesija, ir nācis miesā, ir izšķirošais jautājums/pārbaudījums. Galu galā tā nav kāda papildu mācība, kas pievienota kristīgajai vēstij. Kā apustulis Jānis rakstīja savā evaņģēlijā, tā ir galvenā atziņa.
“Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū” (Jņ 1:14) – atņemiet šo atziņu, un patiesa kristīgā ticība sabrūk. Tāpēc ikviena mācība, kas noliedz, ka Jēzus ir nācis miesā, ir "antikrista gars” (kā Jānis to nosauc).

Šie jautājumi ir dzīvi un aktīvi arī mūsu dienās. Ir tik daudzi cilvēki, kas izteikuši noraidījumu par inkarnāciju, par to, ka Dievs patiešām ir kļuvis cilvēks. Tā joprojām ir milzīga problēma, kā tas vienmēr ir bijis... 

Reizēm viss, ko kristietis var darīt, saskaroties ar šādām mācībām, ir turēties pie vienkārša un skaidra apgalvojuma, ka (ciktāl mēs varam saprast) vārda "Dievs" nozīme/atklāsme patiesībā ir definēta Jēzū, kurš (kā mēs ticam) nāca no šī Dieva un kļuva miesa mūsu vidū. Atņemiet šo patiesību, un mēs vienkārši vairs nezinām, kas ir Dievs. Tāpēc mums ir pienākums apgalvot, lai arī tas izklausās skarbi, ka katrs "kas pazīst Dievu, tas dzird mūs, kas nav no Dieva, tas nedzird mūs” (1Jņ 4:6). 
Nav šaubu, ka mūsu dienās šāds apgalvojums izklausās augstprātīgs. Taču apustulis Jānis to tā nedomā. Viņš to izsaka asi un kodolīgi. Visa viņa vēstule (kā mēs redzam pašās tās beigās) ir par turēšanos pie patiesā Dieva un visa cita noraidīšanu. Un veids, kā mēs pazīstam patieso Dievu, ir caur Jēzu. To nav iespējams apiet vai realizēt kaut kā savādāk. 

Tāpēc Jānis nomierina savus klausītājus, līdzīgi kā pravietis Elīša mierināja savu kalpu. Ja patiesais Dievs patiešām ir mūsu dzīvības avots, tad mēs jau esam uzvarējuši! Tas, kas ir mūsos, ir lielāks par to, kas ir pasaulē. Iespējams, tas tā neizskatās vienmēr, bet tieši šeit sāk darboties ticība. Ticība, ka dzīvais Dievs patiešām Jēzū ir pieņēmis miesu, mūsu miesu. Kad šī vēsts skan Baznīcā, tas nozīmē, ka patiesības gars darbojas.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 31. marts

Tukšais kaps

(Jņ 20:1-10) Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu. Viņa skriešus devās pie Sīmaņa Pētera un pie otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un tiem sacīja: “Viņi ir paņēmuši no kapa Kungu, un mēs nezinām, kur tie viņu likuši.” Tad Pēteris un tas otrs māceklis devās uz kapu. Abi skrēja kopā, bet otrais māceklis aizskrēja ātrāk par Pēteri un pie kapa nonāca pirmais. Viņš pieliecās un ieraudzīja linu autu noliktu, bet pats iekšā negāja. Tad, sekodams viņam, atnāca arī Sīmanis Pēteris un, iegājis kapā, ieraudzīja nolikto linu autu, bet sviedrautu, ar ko bija apklāta Jēzus galva, noliktu nevis kopā ar linu autu, bet atsevišķi satītu citā vietā. Tad kapā iegāja arī otrs māceklis, kurš tur bija nonācis pirmais; un viņš redzēja un ticēja. Tie gan vēl nesaprata, ka pēc Rakstiem viņam būs augšāmcelties no mirušajiem. Tad mācekļi atkal aizgāja uz savām mājām.
Tumsa. Bezveidīgais haoss. Tukšums. Sākums. 
Vējš un vārds. Dieva elpa, Dieva runa, kura izsauc esamībā iepriekš nezināmas lietas. Dzīvība un gaisma. Pirmā diena. Radīšana. 
Iesākumā bija Vārds... un Vārds kļuva miesa. Miesa elpoja, un runāja. “Lūk, cilvēks!” Sestā diena. Radīšana ir pabeigta. Dievs redzēja visu, ko Viņš bija radījis, un tas bija ļoti labi. 

Miesa mirst. Atkal iestājas haoss. Tumsa nolaižas pār mazo raudošo grupu pie krusta. Divi vīri piektdienas vakara krēslā dara to, kas jādara, lai novietotu mirušo kapā… 
Tad iestājas garais sabats, atpūta aukstajā kapā. 

Un tad, joprojām tumsā, pirmā nedēļas diena. Jauna nedēļa. Jaunā radīšana. Astotā diena. Acis vēl ir sarkanas no raudāšanas un negulētās sabata nakts. Sievietes ir pie kapa. Varbūt, lai atnestu vairāk smaržīgās zāles; varbūt, lai raudātu; varbūt, lai vienkārši tur būtu, jo nebija kur citur būt, nebija ko darīt, nebija nekā cita, kas būtu svarīgi, … kas jebkad būs svarīgi. 

Jāņa evaņģēlijā Marija Magdalēna neparādās līdz brīdim, kad viņa kopā ar citiem tiek pieminēta stāvam krusta pakājē. Jānis mums neko vairāk nav pastāstījis par viņu; to mazumiņu, ko mēs zinām, mēs zinām no citiem evaņģēlijiem. Taču viņas vieta šeit šajā stāstā ir iespaidīga. Viņa ir pirmā apustule, apustuļu apustule: pirmā, kas atnesa vēsti par to, ka kaps ir tukšs. Un nākamajā nodaļā - vēl lielāka privilēģija: viņa ir pirmā, kas redz, satiek, runā ar pašu augšāmcēlušos Kungu. 

Bet pagaidām tukšais kaps ir tikai vēl viens stāsta pavērsiens. Haoss pēc haosa. Kāds viņu ir aiznesis. Nav ticības, nav cerības, nav "varbūt, galu galā...". Tikai nežēlīgs triks… kāds dārznieks, strādnieks, karavīrs, kāds kalps… 
Bet tas ir jānoskaidro. Tas ir steidzami. Viņa skrien atpakaļ uz pilsētu, atpakaļ pie Pētera viņa slēptuvē, atpakaļ pie jaunieša, ar kuru viņa bija stāvējusi pie krusta – pie Jēzus īpaši mīlētā mācekļa. 
Un tad arī viņi skrien. (Šajos pantos ir vairāk skriešanas nekā pārējos evaņģēlijos kopā.) Jaunākais vīrietis tur nokļūst pirmais. Protams, kaps ir atvērts un tukšs. Un te ir kas interesants: tur ir linu auduma gabals. Kāds ne tikai ir aiznesis ķermeni, bet vispirms ir pacenties to iztīt ārā no krietni garā auta, kurā tas bija ievīstīts. Kādēļ gan to darīt? 

Pēteris, atvilcis elpu, pēc brīža ierodas pie kapa. Viņš rīkojas sev tik raksturīgajā manierē: nekāda gaidīšana, nekādas garas pārdomas, nekāda “vai-to-vajadzētu-darīt-vai-nē“. Viņš dodas iekšā. Un šeit ir vēl interesantāka lieta: linu drāna guļ satīta, bet atsevišķs auduma gabals, sviedrauts, kas bija aplikts ap Jēzus galvu, nav nolikts kopā ar pārējo audumu. Tas atrodas atsevišķā vietā. Kāds, iztinis ķermeni (kas pats par sevi ir sarežģīts uzdevums), ir pūlējies izklāt drānas tā, lai radītu efektu. Izskatās, it kā ķermenis nebūtu paņemts un iztīts, bet vienkārši pazudis, atstājot tukšas drānas, gluži kā sabrucis balons, no kura izplūdis gaiss. 

Un tad jaunākais vīrietis, mīļotais māceklis, arī ieiet kapā aiz Pētera. Visu uzmanīgi aplūkojot, tagad priekšstats par to, kas īsti bija noticis (kāds aiznes ķermeni, bet vispirms to attīsta no audumiem) pēkšņi šķiet muļķīgs un neticams. Jaunajā māceklī rodas kaut kas pavisam jauns – mežonīgs prieks par Dieva radošo spēku. Viņš atcerēsies šo brīdi vēl ilgi pēc tam. Tā ir cita sajūta. Mazliet kā iemīlēšanās, mazliet kā saullēkts, mazliet kā lietus skaņa ilgstoša sausuma beigās. 
Kaut kas līdzīgs ticībai. Viņam jau agrāk bija bijusi ticība. Viņš ticēja, ka Jēzus ir Mesija. Viņš bija ticējis, ka Dievs Viņu ir sūtījis, ka Viņš ir Dieva cilvēks Dieva tautai un Dieva pasaulei. Bet tagad tas bija citādāk – “Viņš redzēja un ticēja”. Ticēja, ka ir sākusies jauna radīšana. Ticēja, ka pasaule ir pagriezusies kājām gaisā, izkļuvusi no garās ziemas perioda un beidzot ir sācies visas pasaules pavasaris. Ticēja, ka Dievs ir teicis "jā" Jēzum. “Jā” visam, kas Viņš bija un ko Viņš darīja. Ticēja, ka Jēzus atkal ir dzīvs. 

Bet neticēja, 'ka Jēzus ir aizgājis uz debesīm'. Cilvēki joprojām bieži vien domā, ka tieši to kristieši māca, kad saka, ka kāds ir augšāmcēlies no mirušajiem. Taču vēlāk šajā fragmentā Jānis skaidri norāda, ka viņš par to nerunā (17. pants). Viņš runā par augšāmcelšanos. 

Kad Jēzus uzmodināja Lācaru, Lācars atgriezās tagadējā dzīvē. Viņš atgriezās. Lācara stāsta atbalsis šajā stāstā ir daļēji tādēļ, lai mums pateiktu, ka tas bija tāds kā līdzīgs notikums, bet galvenokārt tādēļ, lai pateiktu, ka tas bija savādāk. Lācaram vajadzēja, lai kāds viņu atbrīvotu no apbedīšanas ietinumiem un auduma ap viņa galvu. Jēzus to atstāja aiz sevis. Lācars atgriezās pasaulē, kurā nāves draudi joprojām bija svarīgi. Jēzus bija devies tālāk, cauri nāvei un ārā uz jaunu pasauli, jaunu radīšanu, jaunu dzīvi aiz nāves robežām, kur pati nāve bija uzvarēta un beidzot varēja sākties dzīve, īsta dzīve, dzīve visā tās pilnībā. 

Pajautājiet cilvēkiem visā pasaulē, kura, viņuprāt, ir gada lielākā diena kristiešiem. Lielākā daļa droši vien atbildēs: "Ziemassvētki". Tas ir tas, ko mūsu sabiedrība ir sasniegusi: romantiski ziemas vidus svētki (lai gan mēs patiesībā nezinām, kurā gadalaikā Jēzus piedzima), no kuriem lielākā daļa patiesi svarīgo lietu (briesmas, izaicinājumi) ir rūpīgi izslēgti. Patiesā atbilde - un es vēlētos, lai baznīcas atrastu veidu, kā to skaidri parādīt - ir Lieldienas. Tas ir jaunās radīšanas brīdis. Ja nebūtu Lieldienu, neviens nekad neiedomātos svinēt Ziemassvētkus. 

Šī ir Dieva jaunās nedēļas pirmā diena. 
Tumsa ir pazudusi, un spīd saule. 
Vai Tu tam tici?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 24. marts

Jēzus ierodas Jeruzalemē

(Jņ 12:12-19) Otrā dienā liels ļaužu pūlis, kas bija sanācis uz svētkiem, izdzirdēja, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi. Paņēmuši palmu zarus, tie izgāja viņam pretim, skaļi saukdami: “Ozianna, svētīts, kas nāk Kunga vārdā – Israēla Ķēniņš!” Bet Jēzus sameklēja ēzelīti un uzsēdās tam mugurā. Jo ir rakstīts: nebīsties, Ciānas meita, redzi, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa. – To viņa mācekļi sākumā nesaprata, bet, kad Jēzus tika pagodināts, tie atcerējās, ka tas par viņu bija rakstīts un tie viņam to bija darījuši. Ļaudis, kas bija bijuši kopā ar viņu toreiz, kad viņš Lācaru izsauca ārā no kapa un uzmodināja no mirušajiem, liecināja par šiem notikumiem. Tādēļ arī ļaužu pūlis iznāca viņam pretim, jo tie bija dzirdējuši, ka viņš šo zīmi bija darījis. Tad farizeji savā starpā runāja: “Vai redzat, ka jūs nekā šeit nevarat padarīt! Skat, visa pasaule aizgājusi viņam līdzi!”
Interesanti, ka tagad arī Rietumu kultūrā lielākā daļa cilvēku zina, ko nozīmē simboli. Ja kāds ieslīgtu dziļā komā/miegā uz vairākiem mēnešiem, tad pamostos un ieraudzītu veikalus pilnus ar sasaiņotām dāvanām, kuras ietītas spožos iesaiņojumos ar ziemeļbriežu un sniegpārsliņu attēliem, viņš saprastu, ka tuvojas Ziemassvētki. Ja cilvēks pamostos un redzētu veikalu skatlogos zaķus ar groziņiem un krāsainām šokolādes olām, viņš zinātu, ka tuvojas Lieldienas. Savukārt, ja viņš atvērtu acis un redzētu daudz bērnu, kas tumšā vakarā staigā apkārt tērpušies kā raganas (vai vēl sliktāk), viņš saprastu – ir Helovīns.

Bet, iedomājies, ka viņš pamostos un atklātu, ka cilvēki sēž ap eglīti ar ozollapu vainagiem galvās un ēd krāsainas šokolādes olas? Tas būtu mulsinoši. Varbūt varētu domāt, ka kāds cenšas kaut ko īpaši uzsvērt, pateikt kaut ko jaunu... un Tev varētu būt taisnība. Vairāk vai mazāk tieši tas notika dienā, kad Jēzus ieradās Jeruzalemē.

Tas bija Pashā laiks. Tie ir lielie pavasara svētki, kas bija/ir ebreju reliģiskās kultūras dzīves centrā. Pashā svētkos tiek svinēta Iziešana/Izceļošana – laiks, kad Dievs atbrīvoja savu tautu no verdzības Ēģiptē. Pashā svētkos tika izmantoti daudz un dažādi simboli, un apustulis Jānis savā evaņģēlijā grasās mums atklāt kā, pēc viņa domām, Jēzus, Dieva jērs (atkal simbols!), iederas tajā visā.

Taču šajā reizē lasītajā Jāņa evaņģēlija fragmentā tiek atgādināts vēl kāds notikums ar pavisam citu nozīmi. 
Lai gan nav pareizais gadalaiks, Jēzus ieiešana Jeruzalemē simboliski sasaucas ar Hanuka svētkiem (ko Jānis jau ir pieminējis 10. nodaļā). Kad Jūda Makabejs 164. gadā p.m.ē. sakāva pagānu iebrucējus un attīrīja Templi, viņa sekotāji ienāca pilsētā, svinīgi vicinot palmu zarus (1.Makabeju 13:51; 2.Makabeju 10:7).

Šajā evaņģēlija fragmentā (lai gan ir pavasaris, nevis ziemas vidus, kad tiek svinēti Hanuka svētki) aprakstīts, ka Jēzus sekotāji vicina palmu zarus, lai Viņu sagaidītu. 
Mums nav tālu jāmeklē, lai uzzinātu, kāpēc…

Hanuka bija laiks, kad Jūda Makabejs un viņa ģimene kļuva par Israēla ķēniņiem. Savukārt Jēzus un viņa sekotāji, tā sakot, apvienoja Hanuku un Pashā. Viņi ar savu rīcību it kā saka, ka (1) Jēzus ir īstais ķēniņš, kas atnācis ieņemt savu troni; gan arī to, ka (2) šis ir brīdis, kad Dievs reizi par visām reizēm atbrīvos savu Israēla tautu. Arī jāšana uz ēzeļa ir ar savu ainojumu (acīmredzamu cilvēkiem, kas pārzina Bībeli) no pravieša Caharijas grāmatas (9:9), kas arī norāda uz to pašu. Un evaņģēlists Jānis pievieno vēl citas atbalsis no pravietojumiem un psalmiem, kas visas norāda to, ka Jēzus ir īstais ķēniņš, kas beidzot nāk, lai atbrīvotu savu tautu.

Apustulis Jānis šo epizodi ir ietērpis turpinājumā stāstam par Lācara iznākšanu no kapa. Jēzus ir atbrīvojis Lācaru ne no kā cita kā no pašas nāves, un lielais pūlis, kas tagad seko Viņam uz pilsētu, ir ieradies galvenokārt tāpēc, ka ziņas par šo notikumu ir rosinājušas viņus rīkoties. Ne tikai galilieši, kas bija ieradušies kopā ar Jēzu, bet arī daudzi jūdi pievienojās sajūsmas pilnajām svinībām. Notikumi bija kalpojuši kā zīme (saka apustulis Jānis 12:18), kas lika viņiem visu šo ainu saprast tieši šādā veidā.
Šī bija pēdējā no "zīmēm", ko Jēzus darīja savas publiskās kalpošanas laikā. Kā apustulis Jānis turpinājumā rakstīs (12:37), tieši dažādo zīmju virkne gan galiliešiem, gan jūdiem palīdzēja aptvert, kas ir Jēzus un ko Viņš ir nācis darīt.

Savukārt farizeji, tāpat kā pirms viņiem augstais priesteris Kajafa, izsaka nicinošus vārdus. Interesanti, ka apustulis Jānis vēlas, lai mēs saprastu tos daudz pozitīvākā nozīmē. Farizeji ir apņēmības pilni distancēties no Jēzus atbalstītājiem un tāpēc smīkņā: “visa pasaule aizgājusi viņam līdzi!” Viņi uzskata sevi par bezgalīgi pārākiem par parasto ļaužu pulku. Galu galā viņi pārzina Toru un ievēro stingrus standartus, ko lielākā daļa cilvēku pat nesaprastu.

Taču Jānis vēlas, lai mēs dzirdētu arī ko citu. Jēzus ir nācis pasaulē tāpēc, ka Dievs tik ļoti pasauli ir mīlējis (3:16). Viņam ir arī citas avis, kuras jāatrod un jāglābj, tāpat kā pazudušās Israēla tautas avis (10:16). Viņa nāve izglābs ne tikai šo tautu, bet arī Dieva bērnus visā pasaulē (11:52). Nav nejaušība kā apustulis Jānis to visu apraksta. Uzreiz pēc šī farizeju nicinošā izteikuma, pie mācekļiem tuvojas daži ārzemnieki, kas vēlas redzēt Jēzu. Un Jēzus savukārt to saskata kā apliecinājumu tam, ka strauji tuvojas brīdis, kad Viņš pabeigs savu misiju. “Kad es no zemes tikšu paaugstināts, es visus vilkšu pie sevis.” – varam lasīt Viņa vārdus tālāk 32. pantā.

Tā lai arī ir mūsu lūgšana, lasot šo stāstu un pārdomājot to. Katrs no mums ir daļa no šīs "pasaules". Vairums cilvēku ap mums, visticamāk, par Jēzu ir dzirdējusi tikai ierobežotā veidā. Viņi, iespējams, nav atklājuši un sapratuši, ka Viņš bija un ir īstais ķēniņš, īstais glābējs, patiesas brīvības nesējs.

Pārdomājot, kā Viņš devās uz Jeruzalemi un tālāk pretī savam liktenim, mums pašiem ir jāiesaistās šajā notikumā un sajūtās, kas Viņu sagaidīja. Un mums pašiem ir jākļūst par daļu no risinājuma, ar kura palīdzību Viņa vēsts nonāk visā pasaulē. 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 17. marts

Dēls kļūst par priesteri

(Ebr 5:5-10) Tā arī Kristus, tapdams par augsto priesteri, nav sevi pagodinājis pats, bet gan tas, kas viņam sacījis:
tu esi mans Dēls, šodien es tevi dzemdināju!
Tāpat arī citur ir sacīts:
tu esi priesteris uz mūžiem
pēc Melhisedeka kārtas.
Kad Kristus savās zemes dzīves dienās ar skaļu kliegšanu un asarām raidīja daudz lūgšanu un saucienu pēc palīdzības tam, kas viņu spēj izglābt no nāves, viņš tika uzklausīts savas padevības dēļ. Un, lai gan viņš bija Dēls, viņš mācījās paklausību ciešanās, un, padarīts pilnīgs, viņš kļuva par mūžīgās pestīšanas avotu visiem tiem, kas viņu paklausa, un Dievs viņu nosauca par augsto priesteri pēc Melhisedeka kārtas.
Mans vectēvs bija galdnieks. Savukārt, lai gan mans tēvs bija ģimenē vecākais dēls, šo ģimenes nodarbošanos (galdniecību) turpināja abi viņa jaunākie brāļi. Divi no trim maniem brālēniem savukārt šo ģimenes biznesu turpināja, kad pienāca viņu laiks…
“Turpināt ģimenes biznesu” – tas izklausās diezgan grandiozi: nāk jaunā paaudze, tikko pabeiguši skolu, sēž greznā birojā blakus tēva birojam un ar laiku pārņem vadību, pārvalda visu uzņēmumu, izbauda biznesa pusdienas, golfa izbraucienus, ceļojumus uz ārzemēm un visu pārējo… dzīvesveidu.
Patiesībā tas tā nebija. Pirmkārt, manu tēvabrāļu galdnieku darba gaitas sākās laikā, kad Latviju bija okupējusi Padomju Savienība un nekādi privātu uzņēmumi nebija atļauti. Bieži naudas līdzekļu nepietika pat ikdienas vajadzībām, nemaz nerunājot par greznām pusdienām un ceļojumiem. Turklāt katrs no mana tēva brāļiem dzīvoja citā pilsētā un strādāt kāda kolhoza galdnieku darbnīcā nozīmēja sākt jaunu karjeru no pašiem pamatiem. Lai gan mani brālēni savas darba gaitas sāka jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, arī viņiem neklājās viegli uzsākt savus privātos biznesus. Pašiem bija jāmeklē piegādātāji, lai redzētu, no kurienes nāk izejmateriāli, un pašiem kā pārdevējiem bija jācenšas piedāvāt sevi pasaulei, kas nebija pārliecināta, ka tai vispār ir vajadzīgi viņu pakalpojumi. Vienīgais, kas viņiem bija – viņi bija savu tēvu dēli, kas nozīmē, ka darba iemaņas un pamatprasmes bija apguvuši jau bērnībā. Darbiņi, kurus viņi veica savā jaunībā, palīdzot saviem tēviem, sagatavoja viņus tālāk turpināt šo nodarbošanos visā savā dzīvē. 

Šis manas atmiņas zināmā mērā var izskaidrot vai paskaidrot vienu no dīvainākajām frāzēm visā Vēstulē Ebrejiem. Lai gan Jēzus bija/ir Dieva dēls, 5. nodaļas 8. pantā vēstules autors raksta, ka “viņš mācījās paklausību ciešanās”. Daudzi varētu domāt, ka būt par Dieva dēlu nozīmē vienkārši piedalīties Dieva valdīšanā pār pasauli, dzīvojot godībā un svētlaimē. Taču tā nav! Dievs, kas ir Jēzus Tēvs, ir Dievs, kurš radīja visu pasauli, un Viņš joprojām ir dziļi ieinteresēts savas radības labā, pat ja tā ir kļuvusi nepaklausīga un samaitāta. Ja Jēzum ir jābūt Viņa Dēlam, Viņam ir “jāmācās” viss, kas būtu nepieciešams, lai glābtu visu radību no jucekļa, kurā tā ir nonākusi. Viņam ir jāiepazīst gan tās dziļumi, gan augstumi. Viņam ir jāiemācās, ko nozīmē būt paklausīgam Tēva Dēlam; un tas nozīmē ciešanas (un ne tāpēc, ka Dievs ir sadists, kurš vienkārši vēlas redzēt, kā viņa dārgajam dēlam klājas grūti) tāpēc, ka pasaule, ko Dievs radījis un mīl, ir tumša un ļauna vieta, un Dēlam ir jāpiedzīvo un jācieš šīs pasaules bēdas un sāpes, lai to glābtu. 

Tas ir tas, ko 9. pantā izsaka frāze, ka Jēzus tika “padarīts pilnīgs” (grieķu valodā tas ir tikai viens vārds). Tas nenozīmē, ka Viņš iepriekš bija “nepilnīgs” (vai grēcīgs), bet gan to, ka Viņam vajadzēja piedzīvot paša Dieva Tēva sāpes un bēdas par šo neveiksmīgo pasauli. Viņš kļuva patiesi un pilnībā tāds, kāds savā būtībā jau bija. Šī prasība, lai Dēls praksē iemācītos, ko patiesi nozīmē būt Dēlam, ir viņa kvalifikācijas būtība, lai, tā sakot, saņemtu visas pilnvaras. 

Vēstules ebrejiem autors, tāpat kā daudzi citi agrīno kristiešu domātāji, savienoja vienotā mācībā Bībeles fragmentus, kuros par Mesiju runāts kā par Dieva dēlu.
Šeit, 5. pantā, viņš citē arī 2.Psalma 7.pantu, kur Dievs saka jaunievēlētajam Israēla ķēniņam: “tu esi mans dēls, šodien es tevi dzemdināju…”. Taču tagad vēstules autors to sasaista ar 110.Psalma 4.pantu, kas pievieno jaunu un negaidītu lomu: Mesijam arī ir jābūt priesterim, turklāt priesterim citā "kārtā", citā tradīcijā vai pakāpē – “pēc Melhisedeka”. 

Šeit ir tas brīdis, kad daudzi Bībeles lasītāji pie sevis domā: "Nu, ar to arī beidzas mana Bībeles pētīšana – es nekad nesapratīšu šīs lietas!!!”
Cik interesanti, ka pantā, ar kuru sākas nākamais vēstules ebrejiem fragments (11. pants), rakstītājs šķiet ir paredzējis tieši šādu reakciju, tāpēc izsaka tādu kā uzmundrinošu aizrādījumu. Viņš zina, ka būs grūti, bet, ja mēs turpināsim lasīt, tad soli pa solim viss tiks izskaidrots. 

Mūsu vēstules ebrejiem aplūkojamajā fragmentā, citējot dažādus Psalmu fragmentus, tiek izvirzīta ideja, ka Dievs ir iecēlis Jēzu par jauna tipa priesteri.
Ar to tiek uzsvērts, ka šī iecelšana ir paša Dieva darbs, nevis kaut kas tāds, ko Jēzus pats būtu izdomājis. Vēstules rakstītājs, šķiet, apzinājās, ka cilvēki varētu kritizēt agrīno kristīgo kustību un pašu Jēzu par to, ka Viņš acīmredzami piesavinājās amatu, kas uz visiem laikiem piederēja vienīgi Jeruzalemes Templim un amatpersonām (augstajiem priesteriem, priesteriem un visiem pārējiem), kas tur kalpoja. Bet tagad šis jaunais redzējums par Jēzu paaugstina Viņu kā Jeruzalemes Tempļa (un visa, kas tajā notiek) idejas piepildījumu, un tādējādi padara to lieku, jo misija, kas uzticēta Jēzum (jo Viņš ir Mesija) vienmēr ir bijusi īstā Dieva iecere. Svētie Raksti skaidri norāda, ka, sūtot Mesiju, Dievs bija iecerējis Viņu darīt par jauna veida priesteri (pat par paša Tempļa aizvietotāju). 

Vēstules ebrejiem rakstītājs nepārprotami zina stāstu par Jēzus piedzīvoto Ģetzemanes dārzā, kas aprakstīts Marka evaņģēlijā (14:32-42), kā arī Mateja un Lūkas evaņģēlijos. Viņš to pārstāsta ar spilgtām detaļām par “skaļu kliegšanu un asarām”, kad Jēzus lielās dvēseles mokās lūdza, lai varbūt Viņš varētu tikt pasargāts no sagaidāmā likteņa. Tas tad ir brīdis, kad Viņam bija jāpiedzīvo, ko nozīmē paklausība. Jēzus lūdza To, “kas viņu spēj izglābt no nāves”. Bet, lai gan Dievs varēja Viņu izglābt, tas tomēr nenotika. Atbilde uz Jēzus lūgšanu par glābšanu bija "Nē". Vai drīzāk atbilde bija tāda, ka lūgšana pati no sevi pārvērtās (kā tas bieži vien notiek lūgšanās) par piekrišanu: "Lai notiek Tava griba!". Tikai tā Jēzus varēja atklāt pilnu Dēla statusa nozīmi. Tikai tā Viņš varēja kļūt par augsto priesteri, par kādu Dievs Viņu bija iecerējis; par tādu, kas spēj līdzjust mums (grēciniekiem!) mūsu tumšākajos dzīves brīžos. 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 11. februāris

Transfigurācija

(Mk 9:2-9) Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma pie sevis Pēteri, Jēkabu un Jāni un uzveda tos savrup kādā augstā kalnā, un viņš tapa pārveidots to priekšā – viņa drēbes tapa mirdzoši baltas, kā neviens balinātājs uz zemes nespēj balināt. Viņiem parādījās Elija ar Mozu, un tie sarunājās ar Jēzu. Un Pēteris vērsās pie Jēzus un sacīja: “Rabi, šeit mums ir labi, taisīsim trīs teltis – vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” Jo viņš nezināja, ko sacīja; tādēļ ka tie bija pārbijušies. Un padebesis tos apēnoja, un balss nāca no padebeša: “Šis ir mans mīļotais Dēls, klausiet viņu!” Un, tūlīt apkārt palūkojušies, viņi nevienu vairs neredzēja kā vienīgi Jēzu. Un, no kalna kāpjot, viņš tiem stingri piekodināja nevienam nestāstīt, ko redzējuši, kamēr Cilvēka Dēls nebūs augšāmcēlies no mirušajiem. 
Es šodien labi atceros to sajūtu, kāda tā man bija pirms apmēram 45 gadiem, kad es skolā pirmo reizi ieskatījos mikroskopā. Tas, kas līdz tam šķita garlaicīgs auga mizas gabaliņš, pēkšņi kļuva kaut kas apbrīnojams, pilns rakstu, krāsu un dzīvības. Pēc tam es nekad vairs neskatījos uz lietām tāpat kā agrāk; tagad visam manās acīs ir potenciāls būt kaut kam vairāk, nekā tas šķiet.
Tas pats notiek arī citās jomās. Teleskops pārvērš nakts debesis par apbrīnas un spēka pilnu pasauli. Labs aktieris var šķietami nenozīmīgu teksta rindiņu pārvērst par dziļu un aizkustinošu skaistuma un atklāsmes ainu.

Ja Tev ir līdzīga pieredze, tad pamēģini šo sajūtu paturēt, domājot par šodienas evaņģēlija lasījumu. Stāsts par Jēzus "apskaidrošanu" jeb "pārveidošanos" apraksta šķietami reālu notikumu. Taču tādu notikumu, kurā Pēteris, Jēkabs un Jānis pēkšņi saskārās ar kaut ko ārpus ikdienas realitātes.

Ir pietiekami viegli (un viņi paši to droši vien zināja) noraidīt šādu pieredzi kā halucināciju. Ebreju Svētie Raksti un tradīcijas stāsta par dažādiem šādiem notikumiem, kad ikdienišķības plīvurs, kas parasti neļauj mums saskatīt ārpus mūsu trīsdimensiju realitātes, tiek atvilkts un atklājas kaut kas daudz varenāks. Lielai daļai no mums šādas pieredzes nav bijušas; taču, ja vien mēs neļaujam skeptiķiem mūs iebiedēt, ir skaidrs, ka šāda veida piedzīvojumi dažiem cilvēkiem patiešām ir bijuši (parasti pilnīgi negaidīti) un ka tie cilvēki parasti uzskata piedzīvoto par ko ārkārtīgi svarīgu un dzīvi mainošu.

Trīs šī īpašā (evaņģēlija aprakstītā) notikuma liecinieki, protams, bija nobijušies. Pēteris izteica pirmo, kas viņam ienāca prātā, neskaidri cenšoties kaut kā pagarināt šo fantastisko atklāsmi. Viņa neveiklā ierosinājuma dīvainība pati par sevi ir spēcīgs pierādījums stāsta patiesumam. Neviens, kas izdomātu šādu piedzīvojumu, neizdomātu tik komisku momentu, šādi nostādot sevi neērtā situācijā.

Bet ko mēs varam teikt? Vai mēs varam paskatīties uz visu šo notikumu (kā Jēzus iepriekš bija mudinājis Pēteri) ne tikai no cilvēciskā, bet arī no Dieva viedokļa? Ar piesardzību un pazemību mēs varam mēģināt.

Varam atkāpties soli atpakaļ.
Kā ir attīstījušies evaņģēlijā stāstījumā aprakstītie notikumi? Jēzus, metaforiski izsakoties, ir vadījis mācekļus augšupejošā piedzīvojumu kalnā. Viņi ir atklājuši jaunu skatījumu uz Dieva valstību. Ar neparastām darbībām un mulsinošiem, bet dziļiem vārdiem Jēzus ir atklājis viņiem, ko Dievs ir iecerējis. Tie, kas nav Jēzus mācekļu skaitā, skatās un skatās, bet neko īsti neredz un nesaprot. Bet mācekļi sāk lēnām nojaust Dieva valstības iekšējo realitāti un galveno patiesību, ka - lai gan Jēzus neizskatās tāds, kādu viņi būtu gaidījuši! - Viņš patiešām ir Mesija. Līdzšinējais evaņģēlija stāsts ir par tādu kā acu atvēršanos par to, kas ir Jēzus un kas ir Dieva valstība.

Tagad Jēzus burtiski ved savus mācekļus uz augstu kalnu, un notiek kaut kas līdzīgs 'acu atvēršanai', taču jau pavisam citā līmenī. Rietumu kultūra arvien vairāk apzinās to (ko lielākā daļa citu kultūru nekad nav aizmirsušas), ka pasaulei, kurā mēs dzīvojam, ir daudz slāņu, daudz dimensiju, un ka dažkārt šīs dimensijas, kas parasti ir apslēptas, var atklāties. Tad, līdzīgi kā bērns pie mikroskopa, mēs varam uz mirkli ieskatīties citā realitātē un pēc tam visu dzīvi redzēt citādi.

Tieši tā tas notika uz šī kalna. Kāda bija Jēzus darba iekšējā realitāte? Viņš turpināja un pabeidza dižā pravieša Elijas un senatnes dižākā tautas līdera Mozus uzdevumus. Interesanti, ka abi pieminētie ebreju sentēvi bija savas dzīves noslēgumā tā kā pazuduši, nevis miruši parastā veidā, savu ģimeņu un draugu lokā. Par viņiem bija izveidojušās leģendas (ka viņi kaut kādā veidā tika pasargāti no parastās nāves). Tagad viņi atkal parādās, ikdienišķības plīvurs uz mirkli ir atsedzies, un Jēzus ir kopā ar viņiem mirdzošā spožā gaismā.

Cilvēki bieži vien līdz galam nesaprot, ko nozīmē šeit aprakstītais notikums. Tā nav Jēzus dievišķības atklāsme; ja tā būtu, tad arī Elija un Mozus būtu dievišķi (evaņģēlists Marks noteikti nevēlas, lai mēs tā domājam).
Drīzāk, kā liecina līdzīgas mistiķu pieredzes dažādos laikmetos un kultūrās, tā ir zīme, ka Jēzus ir pilnībā pārņemts, apveltīts ar Dieva mīlestību, spēku un valstību tā, ka tā aptvērusi visu viņa būtību ar gaismu, līdzīgi kā mūzika pārveido dažas dzejas rindas par dziesmu. Tā ir zīme, ka Jēzus ne tikai teoretizē par Dieva valstību, bet ka Viņš runā un dara kaut ko reālu. Tā ir zīme, ka Viņš patiešām ir patiess pravietis, patiess Mesija.
To arī saka debesu balss. Jēzus ir Dieva īpašais, mīļotais dēls. Elija un Mozus bija ļoti svarīgi (lai sagatavotu ceļu), bet Jēzus pabeigs viņu darbu.

Vēl ir interesanti ieverot, ka Jēzus saviem mācekļiem saka, lai neatklāj to, ko ir redzējuši. Šoreiz Viņš viņiem nosauc mīklainu laika posmu – līdz “Cilvēka Dēls būs augšāmcēlies no mirušajiem”. Nav pārsteidzoši, ka tas viņus mulsina. Tā laika jūdu izpratnē "augšāmcelšanās" notiks ar visiem taisnajiem laika beigās, nevis ar vienu cilvēku pirms visiem pārējiem. Ko Jēzus bija domājis, sakot, ka "Cilvēka dēls" augšāmcelsies no mirušajiem, kamēr viņi vēl dzīvos parastu dzīvi? Evaņģēlista Marka lasītāji jau zina par Jēzus augšāmcelšanos, bet stāsta varoņi to noteikti nezināja un negaidīja. Līdzīgi kā daudz kas no Jēzus teiktā, tas palika noslēpumains un mīklains līdz pat Krusta notikumam.

Tas viss var palikt līdz galam neizprotams arī mums. Mēs parasti nepiedzīvojam tik dramatiskas lietas kā šis stāsts. Taču ikviens no mums ir aicināts darīt to, ko teica debesu balss: Klausiet Jēzu, jo Viņš ir Dieva mīļotais dēls.
Un, mācoties klausīties (pat ja reizēm nobīstamies un izsakām nesakarīgas idejas), mēs varam atklāt, ka kādā brīdī mūs negaidīti pārņem godība, stiprinot mūs (tāpat kā mācekļus toreiz) visam turpmākajam dzīves ceļam.

Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 28. janvāris

Autoritāte, ar kuru daudzi tiek izglābti

(Mk 1:21-28) Iedami viņi nonāca Kapernaumā, un, tūlīt sabatā iegājis sinagogā, viņš mācīja. Ļaudis brīnījās par viņa mācību, jo viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, nevis kā rakstu mācītāji. Un tobrīd viņu sinagogā bija kāds cilvēks ar nešķīstu garu, un tas sāka kliegt: “Kāda daļa mums ar tevi, Jēzu, Nācarieti? Vai tu esi nācis mūs pazudināt? Es zinu, kas tu esi – Dieva Svētais.” Un Jēzus to apsauca: “Apklusti un izej no viņa!” Un, to raustīdams un brēkdams skaļā balsī, nešķīstais gars no viņa izgāja. Tie visi pārbijās un sāka cits citu izprašņāt: “Kas tas ir? Vai jauna mācība, kurai ir vara? Pat nešķīstiem gariem viņš pavēl, un tie viņu paklausa.” Un tūlīt runas par viņu izplatījās visā Galilejas apgabalā. 
2014. gada 16. aprīļa rītā prāmis MV Sewol nogrima ceļā no Inčonas (Incheon) uz Čedžu (Jeju) Dienvidkorejā. No 476 pasažieriem un apkalpes locekļiem 304 gāja bojā katastrofā, tostarp aptuveni 250 skolēni no Danwon vidusskolas Ansan pilsētā. 2014. gada 15. maijā kapteinim un trim apkalpes locekļiem tika izvirzītas apsūdzības slepkavībā, bet pārējie vienpadsmit apkalpes locekļi tika apsūdzēti par kuģa pamešanu.

Tomēr šajā traģiskajā notikumā ir arī stāsts par kādu varoni. Tā bija 22 gadus vecā Park Jee Young. Viņa strādāja kafejnīcā un, kad pārējā apkalpe aizmuka un nepalīdzēja pasažieriem, Parka bija tā, kura palika, lai mierinātu nobijušos bērnus un izdalītu glābšanas vestes.

58 gadus vecais izdzīvojušais Kims Jong Hvangs atcerās Parkas centienus evakuēt cilvēkus.
"Kad kuģis apgāzās, viņa vilka pasažierus ārā no kajītēm," viņš teica. "Parka stūma šokētos cilvēkus izejas virzienā pat tad, kad ūdens viņai bija līdz krūtīm.”

Tā lūk vienā brīdī viena sieviete pēkšņi pārņēma vadību. Skaidrā balsī viņa deva rīkojumus, norādot cilvēkiem, kas jādara. Vispārējā panikā varēja just atvieglojumu, jo cilvēki saprata, ka vismaz kāds uzņemas atbildību, un daudziem patiešām izdevās nokļūt līdz glābšanas laivām, kuras citādi tumsā un steigā viņi būtu nebūtu atraduši. Drosmīgā sieviete devās lejā pie cilvēkiem, kas bija iesprostoti kuģa kajītēs un palīdzēja daudziem nokļūt drošībā. Kad viss beidzās, tika konstatēts, ka pati drosmīgā varone bija noslīkusi. Viņa burtiski bija atdevusi savu dzīvību, izmantojot autoritāti, kuru bija brīvprātīgi uzņēmusies, lai daudzi tiktu izglābti.

Tagad pārcelsimies laikā un telpā uz citu jūras krastu – Galilejas ezera krastu. Mazā Kapernaumas pilsētiņā (Bībele šīs vietas dažkārt sauc par pilsētām, bet mēs tās drīzāk uzskatītu par ciematiem), atradās sinagoga. Un tur mēs sastopamies ar kādu cilvēku, kurš nav viens no atzītiem skolotājiem. Viņš pēkšņi uzņemas iniciatīvu un sāk stāstīt cilvēkiem, kāda ir Dieva griba. Viņš ar autoritāti mācīja, ka nāk Dieva Valstība. Parasti dažādi skolotāji – priesteri un rakstu mācītāji, izglītotie un skrupulozie jūdu senču tradīciju sargātāji – šādi nemācīja. Viņi vienmēr teica "kā Mozus teica" vai "kā rabīns tas un tas teica". Jēzus runāja ar pārliecinošu autoritāti.

Un ar tādu pašu autoritāti Viņš izrunāja dziedināšanas vārdus. Reizēm cilvēki, kuriem dzīve bija kļuvusi par pilnīgu murgu, kuru personības, šķiet, bija pārņēmuši kādi sveši spēki, stājās pretī Jēzum. Reizēm pat šķiet, ka viņiem bija sava veida īpaša sapratne, lai atpazītu Jēzu, zinot, kas Viņš ir un ko Viņš ir nācis darīt. Jēzus bija atnācis, lai glābtu cilvēkus – gan visu cilvēci kopumā, gan atsevišķus cilvēkus – no postošajiem spēkiem, kas tos bija paverdzinājuši. Tāpēc neatkarīgi no tā, vai tie bija kliedzoši dēmoni, drudža pārņemta sieviete vai vienkārši slimības, no kurām cilvēkiem nācās ciest, Jēzus visos gadījumos rīkojās ar to pašu maigo, bet nepārvarami iedarbīgo autoritāti.

Tā evaņģēlists Marks sāk stāstīt gan par to, kā Jēzus tik ātri kļuva populārs, gan arī par to, kāpēc Viņa publiskās karjeras gaita nenovēršami virzījās uz dramatisku noslēgumu. Nav šaubu, ka Jēzus ātri piesaistīja milzīgus ļaužu pūļus un ka Viņa autoritatīvā ļaužu dziedināšana bija tam galvenais iemesls. Tas pats par sevi bija drauds varas iestādēm; bet, kā mēs drīz atklāsim, tur bija vēl kas vairāk. Jēzus bija iesaistījies cīņā pret ļaunuma un iznīcības spēkiem, spēkiem, kas, līdzīgi tumšai, nežēlīgai jūrai, plūda pār pārbiedētajiem un bezpalīdzīgajiem cilvēkiem, dažkārt šķiet, ka pat bija gatava pārņemt visu. Jēzus nāca, lai kļūtu par tiltu, pa kuru cilvēki varētu nokļūt drošībā. Un, ja šajā procesā Viņš pats ar savu dzīvību samaksāja par šo glābšanu, tad tā vienkārši bija daļa no Viņa rīcības integritātes. Kad Jēzus karājās pie krusta, dēmoni pēdējo reizi kliedza pret Viņu, pēdējo reizi apstrīdot un izsmejot Viņa autoritātes spēka esamību. Uz krusta Jēzus pabeidza dziedināšanas darbu, ko uzsāka tajā dienā sinagogā.

Kad Kristīgā Baznīca atkal iemācīsies runāt un rīkoties ar tādu pašu autoritāti, mēs atkal pieredzēsim gan Dieva glābjošo spēku, gan arī līdzīgi pastiprinātu tumsas spēku pretestību.

Es jau pieminēju, ka dēmoni pazina Jēzu un zināja, ka Viņš ir nācis, lai reizi par visām reizēm tos sakautu. Viņi joprojām var kliegt un draudēt, bet kopš Golgātas viņiem vairs nav varas. Ticēt Jēzus uzvarai pie krusta ir atslēga kristīgai liecībai un glābšanai šajā pasaulē, kurā (neraugoties uz tās haosu un bieži pat izmisumu) jau ir iestājusies Dieva mīlestības pilnā uzvara Jēzū Kristū. 

Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 7. janvāris

Jēzus kristība

(Mk 1:9-13) Tajās dienās Jēzus atnāca no Galilejas Nācaretes, un Jānis viņu kristīja Jardānā. Un tūlīt, no ūdens izkāpdams, viņš ieraudzīja debesis atveramies un Svēto Garu kā balodi uz sevi nolaižamies. Un balss atskanēja no debesīm: “Tu esi mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts." 
Un Gars viņu tūlīt aizdzina tuksnesī. Jēzus bija tuksnesī četrdesmit dienas, un sātans viņu kārdināja; viņš bija kopā ar zvēriem, un eņģeļi viņam kalpoja. 
Es lasīju par kādu slavenu kinorežisoru, kurš bija ilgstoši iesaistījies milzīgu juridisku strīdu procesā ar savu ilggadējo mentoru un skolotāju. Jaunais vīrietis vienkārši nespēja izturēt kritiku un galu galā sāka ienīst cilvēku, kurš viņam bija tik daudz palīdzējis. Kad viss šis process bija beidzies, kāds tuvs draugs rezumēja patieso problēmu – "runa ir par tādām kā neveiksmīgām tēva un dēla attiecībām, kurās viņš meklēja tikai apstiprinājumu un mīlestību”. 

Tā tas notiek visu laiku - ģimenēs, darbavietās, visur. Mūsu pasaulē aug tik daudzi bērni, kuriem tēvi nekad nav teikuši (vai nu vārdos, vai skatienā, vai apskāvienos): "Tu esi mans mīļais bērns", nemaz nerunājot par: "Es priecājos par tevi." Un tas ir ļoti svarīgi. Rietumu kultūras pasaulē pat tie tēvi, kuri to domā savā sirdī, bieži vien ir pārāk kūtri vai kautrējas, lai pateiktu saviem bērniem, cik ļoti priecājas par viņiem. Savukārt tik daudzi, diemžēl, iet pilnīgi pretēju ceļu: dusmīgas balsis, rūgti noraidījumi, durvju aizciršana...

Visu kristīgo evaņģēliju varētu apkopot šajā vienā atziņā: kad Dievs skatās uz mums, uz katru kristītu un ticīgu kristieti, Viņš saka mums to pašu, ko tajā dienā teica Jēzum. Viņš mūs redz nevis tādus, kādi esam paši par sevi, bet tādus, kādi esam Jēzū Kristū. Dažreiz tas mums šķiet neiespējami; īpaši tiem, kuri nekad nav saņēmuši šāda veida atbalstu no saviem vecākiem, taču tā ir taisnība – Dievs skatās uz mums un saka: "Tu esi mans dārgais, mīļais bērns, Es priecājos par tevi." Pamēģini lēnām izlasīt šo teikumu, sākumā ierakstot savu vārdu, un klusi pārdomā, ka Dievs Tev to teica gan kristībās, gan kopš tā laika katru dienu.

Kā tas notiek? Lai to izskaidrotu, būtu nepieciešams viss Jaunās Derības stāsts, jo īpaši Jēzus nāve un augšāmcelšanās. Bet tieši par to ir kristīgais evaņģēlijs.

Tas ir patiess viena vienkārša, bet ļoti nozīmīga iemesla dēļ: Jēzus ir Mesija, un Mesija pārstāv savu tautu. Tas, kas attiecas uz viņu, attiecas arī uz viņiem. Vārds "Mesija" nozīmē "svaidītais"; un mūsu šis dienas lasījums stāsta par to, kā Jēzus tika svaidīts ar Svēto Garu, iezīmēts kā Dieva dēls. Mesija tiek saukts par "Dieva dēlu" vairākos Bībeles pantos, tostarp tajā, kuru, šķiet, šeit atkārto debesu balss (Ps 2:7). Lai gan pirmie kristieši diezgan ātri saprata, ka Jēzus ir Dieva dēls vēl dziļākā nozīmē, viņi cieši turējās pie Viņa mesiānisma. Tieši tāpēc, ka Jēzus bija un ir Mesija, Dievs viņiem, tāpat kā šodien mums, teica to, ko Viņš teica Jēzum kristībās. Un bez šī Dieva vārda viss, ko mēs bieži vien dzirdam savā prātā, patiesībā nav svarīgi.

Evaņģēlists Marks stāsta šo stāstu visai svinīgā valodā, kas ir atbalss Vecajai Derībai: "Tā tas notika"; "Viņš redzēja debesis atvērtas". Ja mēs atgriezīsimies pie Bībeles Vecās Derības, mēs sapratīsim, ko nozīmē "redzēt debesis atvērtas". Tas nenozīmē, ka Jēzus ieraudzīja mazas atvērtas durvis kaut kur augstu debesīs. 'Debesis' Bībelē nozīmē Dieva dimensiju aiz parastās realitātes. Tas drīzāk ir tā, it kā neredzams priekškars tieši mūsu priekšā pēkšņi būtu atvēries tā, ka koku un puķu, vai ielu un ēku, vai Jēzus gadījumā upes, smilšainā tuksneša un pūļa vietā, mēs stāvam pavisam citas realitātes priekšā.

Liela daļa kristīgās ticības ir saistīta ar mācīšanos dzīvot saskaņā ar šo atšķirīgo realitāti pat tad, ja mēs to neredzam. Dažreiz izšķirošos dzīves brīžos priekškars tiek atvilkts, un mēs redzam vai dzirdam, kas patiesībā notiek; bet lielāko daļu laika mēs staigājam ticībā, nevis ar to, ko redzam fiziski. Viena no lietām, ko evaņģēlists Marks mums saka ar to, kā viņš ir uzrakstījis savu evaņģēliju, ir tas, ka, aplūkojot un lasot par visu Jēzus dzīvi, mums tā tas ir jāsaprot. Viņš saka, aplūkojiet šo stāstu, aplūkojiet šo dzīvi un mācieties tajā saskatīt un sadzirdēt debesu vīziju, debesu balsi. Iemācieties dzirdēt šos vārdus, kas adresēti jums pašiem. Ļaujiet, lai tie jūs izmaina, veido jūs, dara jūs par kaut ko jaunu, par ko tādu, kādu Dievs vēlas, lai jūs būtu. Atklājiet šajā stāstā parasti apslēpto Dieva pasaules debesu dimensiju.

Ikviens agrīnais kristietis, lasot šo evaņģēlija fragmentu, protams, arī ticētu, ka viņu pašu kristība Jēzū bija brīdis, kad viņiem aizkars tika atvilkts un šie vārdi viņiem tika sacīti. Mūsdienu baznīcā mums ir jāatrod veids, kā to iedzīvināt ar savu kristību praksi un mācību par to.

Kad mēs to darīsim, mēs, tāpat kā Jēzus, būsim sagatavoti, lai tiktu sūtīti tuksnesī. Jēzus došanās tuksnesī patiesībā simboliski atkārto lielo Israēla tautas iziešanu no Ēģiptes un ceļojumu caur tuksnesi uz apsolīto zemi. Ceļš, pa kuru Jēzum ir jāiet tāpēc, ka Viņš ir Dieva mīļais dēls, ir ceļš, kas ved cauri sausiem un putekļainiem ceļiem, cauri kārdinājumiem un šķietamām neveiksmēm. Tā tas būs arī mums. Ja mēs sākam šo ceļu, iedomājoties, ka mūsu Dievs ir bargs, dusmīgs, draudīgs tēvs, kas gatavs uz mums kliegt, aizsist durvis vai izmest mūs uz ielas (jo mēs neesam līdz galam izpildījuši Viņa uzdevumu), mēs cietīsim neveiksmi pie pirmā kārdinājuma čuksta. Bet, ja mēs atcerēsimies balsi, kas teica šos spēcīgos mīlestības vārdus, mēs atradīsim ceļu tam cauri.

Tad vēl kāda interesanta nianse šajā stāstā. Evaņģēlists Marks stāsta, ka Jēzus bija "kopā ar savvaļas zvēriem". Viņš nepaskaidro, vai tie ir draudīgi, vai arī tā ir jaunās radīšanas zīme (ar Jēzu kā otro Ādamu jaunajā Ēdenes dārzā?), vai varbūt abas idejas kopā. Taču tur bija arī eņģeļi. Viņiem nebija jācenšas kaut kā pasargāt Jēzu no sātana pārbaudījumiem, bet viņi bija tur, lai apliecinātu, ka Viņa mīļais Tēvs Viņu sargā, ir kopā ar Viņu, mīl Viņu, darbojas caur Viņu, izlejot Savu Garu visu laiku Viņā un caur Viņu.

Uzticēšanās ceļš, ko gāja Jēzus, ir ceļš, kas jānoiet visiem Viņa ļaudīm, un Viņš varēja to darīt, jo bija dzirdējis mīlestības vārdus, dzīvības vārdus.

Arī Tu tos savā kristībā (iesvētībā!) esi dzirdējis! 

Aizgūts no Tomasa Raita