• Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk
Rāda ziņas ar etiķeti #Jēzus. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti #Jēzus. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2024. gada 11. februāris

Transfigurācija

(Mk 9:2-9) Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma pie sevis Pēteri, Jēkabu un Jāni un uzveda tos savrup kādā augstā kalnā, un viņš tapa pārveidots to priekšā – viņa drēbes tapa mirdzoši baltas, kā neviens balinātājs uz zemes nespēj balināt. Viņiem parādījās Elija ar Mozu, un tie sarunājās ar Jēzu. Un Pēteris vērsās pie Jēzus un sacīja: “Rabi, šeit mums ir labi, taisīsim trīs teltis – vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” Jo viņš nezināja, ko sacīja; tādēļ ka tie bija pārbijušies. Un padebesis tos apēnoja, un balss nāca no padebeša: “Šis ir mans mīļotais Dēls, klausiet viņu!” Un, tūlīt apkārt palūkojušies, viņi nevienu vairs neredzēja kā vienīgi Jēzu. Un, no kalna kāpjot, viņš tiem stingri piekodināja nevienam nestāstīt, ko redzējuši, kamēr Cilvēka Dēls nebūs augšāmcēlies no mirušajiem. 
Es šodien labi atceros to sajūtu, kāda tā man bija pirms apmēram 45 gadiem, kad es skolā pirmo reizi ieskatījos mikroskopā. Tas, kas līdz tam šķita garlaicīgs auga mizas gabaliņš, pēkšņi kļuva kaut kas apbrīnojams, pilns rakstu, krāsu un dzīvības. Pēc tam es nekad vairs neskatījos uz lietām tāpat kā agrāk; tagad visam manās acīs ir potenciāls būt kaut kam vairāk, nekā tas šķiet.
Tas pats notiek arī citās jomās. Teleskops pārvērš nakts debesis par apbrīnas un spēka pilnu pasauli. Labs aktieris var šķietami nenozīmīgu teksta rindiņu pārvērst par dziļu un aizkustinošu skaistuma un atklāsmes ainu.

Ja Tev ir līdzīga pieredze, tad pamēģini šo sajūtu paturēt, domājot par šodienas evaņģēlija lasījumu. Stāsts par Jēzus "apskaidrošanu" jeb "pārveidošanos" apraksta šķietami reālu notikumu. Taču tādu notikumu, kurā Pēteris, Jēkabs un Jānis pēkšņi saskārās ar kaut ko ārpus ikdienas realitātes.

Ir pietiekami viegli (un viņi paši to droši vien zināja) noraidīt šādu pieredzi kā halucināciju. Ebreju Svētie Raksti un tradīcijas stāsta par dažādiem šādiem notikumiem, kad ikdienišķības plīvurs, kas parasti neļauj mums saskatīt ārpus mūsu trīsdimensiju realitātes, tiek atvilkts un atklājas kaut kas daudz varenāks. Lielai daļai no mums šādas pieredzes nav bijušas; taču, ja vien mēs neļaujam skeptiķiem mūs iebiedēt, ir skaidrs, ka šāda veida piedzīvojumi dažiem cilvēkiem patiešām ir bijuši (parasti pilnīgi negaidīti) un ka tie cilvēki parasti uzskata piedzīvoto par ko ārkārtīgi svarīgu un dzīvi mainošu.

Trīs šī īpašā (evaņģēlija aprakstītā) notikuma liecinieki, protams, bija nobijušies. Pēteris izteica pirmo, kas viņam ienāca prātā, neskaidri cenšoties kaut kā pagarināt šo fantastisko atklāsmi. Viņa neveiklā ierosinājuma dīvainība pati par sevi ir spēcīgs pierādījums stāsta patiesumam. Neviens, kas izdomātu šādu piedzīvojumu, neizdomātu tik komisku momentu, šādi nostādot sevi neērtā situācijā.

Bet ko mēs varam teikt? Vai mēs varam paskatīties uz visu šo notikumu (kā Jēzus iepriekš bija mudinājis Pēteri) ne tikai no cilvēciskā, bet arī no Dieva viedokļa? Ar piesardzību un pazemību mēs varam mēģināt.

Varam atkāpties soli atpakaļ.
Kā ir attīstījušies evaņģēlijā stāstījumā aprakstītie notikumi? Jēzus, metaforiski izsakoties, ir vadījis mācekļus augšupejošā piedzīvojumu kalnā. Viņi ir atklājuši jaunu skatījumu uz Dieva valstību. Ar neparastām darbībām un mulsinošiem, bet dziļiem vārdiem Jēzus ir atklājis viņiem, ko Dievs ir iecerējis. Tie, kas nav Jēzus mācekļu skaitā, skatās un skatās, bet neko īsti neredz un nesaprot. Bet mācekļi sāk lēnām nojaust Dieva valstības iekšējo realitāti un galveno patiesību, ka - lai gan Jēzus neizskatās tāds, kādu viņi būtu gaidījuši! - Viņš patiešām ir Mesija. Līdzšinējais evaņģēlija stāsts ir par tādu kā acu atvēršanos par to, kas ir Jēzus un kas ir Dieva valstība.

Tagad Jēzus burtiski ved savus mācekļus uz augstu kalnu, un notiek kaut kas līdzīgs 'acu atvēršanai', taču jau pavisam citā līmenī. Rietumu kultūra arvien vairāk apzinās to (ko lielākā daļa citu kultūru nekad nav aizmirsušas), ka pasaulei, kurā mēs dzīvojam, ir daudz slāņu, daudz dimensiju, un ka dažkārt šīs dimensijas, kas parasti ir apslēptas, var atklāties. Tad, līdzīgi kā bērns pie mikroskopa, mēs varam uz mirkli ieskatīties citā realitātē un pēc tam visu dzīvi redzēt citādi.

Tieši tā tas notika uz šī kalna. Kāda bija Jēzus darba iekšējā realitāte? Viņš turpināja un pabeidza dižā pravieša Elijas un senatnes dižākā tautas līdera Mozus uzdevumus. Interesanti, ka abi pieminētie ebreju sentēvi bija savas dzīves noslēgumā tā kā pazuduši, nevis miruši parastā veidā, savu ģimeņu un draugu lokā. Par viņiem bija izveidojušās leģendas (ka viņi kaut kādā veidā tika pasargāti no parastās nāves). Tagad viņi atkal parādās, ikdienišķības plīvurs uz mirkli ir atsedzies, un Jēzus ir kopā ar viņiem mirdzošā spožā gaismā.

Cilvēki bieži vien līdz galam nesaprot, ko nozīmē šeit aprakstītais notikums. Tā nav Jēzus dievišķības atklāsme; ja tā būtu, tad arī Elija un Mozus būtu dievišķi (evaņģēlists Marks noteikti nevēlas, lai mēs tā domājam).
Drīzāk, kā liecina līdzīgas mistiķu pieredzes dažādos laikmetos un kultūrās, tā ir zīme, ka Jēzus ir pilnībā pārņemts, apveltīts ar Dieva mīlestību, spēku un valstību tā, ka tā aptvērusi visu viņa būtību ar gaismu, līdzīgi kā mūzika pārveido dažas dzejas rindas par dziesmu. Tā ir zīme, ka Jēzus ne tikai teoretizē par Dieva valstību, bet ka Viņš runā un dara kaut ko reālu. Tā ir zīme, ka Viņš patiešām ir patiess pravietis, patiess Mesija.
To arī saka debesu balss. Jēzus ir Dieva īpašais, mīļotais dēls. Elija un Mozus bija ļoti svarīgi (lai sagatavotu ceļu), bet Jēzus pabeigs viņu darbu.

Vēl ir interesanti ieverot, ka Jēzus saviem mācekļiem saka, lai neatklāj to, ko ir redzējuši. Šoreiz Viņš viņiem nosauc mīklainu laika posmu – līdz “Cilvēka Dēls būs augšāmcēlies no mirušajiem”. Nav pārsteidzoši, ka tas viņus mulsina. Tā laika jūdu izpratnē "augšāmcelšanās" notiks ar visiem taisnajiem laika beigās, nevis ar vienu cilvēku pirms visiem pārējiem. Ko Jēzus bija domājis, sakot, ka "Cilvēka dēls" augšāmcelsies no mirušajiem, kamēr viņi vēl dzīvos parastu dzīvi? Evaņģēlista Marka lasītāji jau zina par Jēzus augšāmcelšanos, bet stāsta varoņi to noteikti nezināja un negaidīja. Līdzīgi kā daudz kas no Jēzus teiktā, tas palika noslēpumains un mīklains līdz pat Krusta notikumam.

Tas viss var palikt līdz galam neizprotams arī mums. Mēs parasti nepiedzīvojam tik dramatiskas lietas kā šis stāsts. Taču ikviens no mums ir aicināts darīt to, ko teica debesu balss: Klausiet Jēzu, jo Viņš ir Dieva mīļotais dēls.
Un, mācoties klausīties (pat ja reizēm nobīstamies un izsakām nesakarīgas idejas), mēs varam atklāt, ka kādā brīdī mūs negaidīti pārņem godība, stiprinot mūs (tāpat kā mācekļus toreiz) visam turpmākajam dzīves ceļam.

Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 28. janvāris

Autoritāte, ar kuru daudzi tiek izglābti

(Mk 1:21-28) Iedami viņi nonāca Kapernaumā, un, tūlīt sabatā iegājis sinagogā, viņš mācīja. Ļaudis brīnījās par viņa mācību, jo viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, nevis kā rakstu mācītāji. Un tobrīd viņu sinagogā bija kāds cilvēks ar nešķīstu garu, un tas sāka kliegt: “Kāda daļa mums ar tevi, Jēzu, Nācarieti? Vai tu esi nācis mūs pazudināt? Es zinu, kas tu esi – Dieva Svētais.” Un Jēzus to apsauca: “Apklusti un izej no viņa!” Un, to raustīdams un brēkdams skaļā balsī, nešķīstais gars no viņa izgāja. Tie visi pārbijās un sāka cits citu izprašņāt: “Kas tas ir? Vai jauna mācība, kurai ir vara? Pat nešķīstiem gariem viņš pavēl, un tie viņu paklausa.” Un tūlīt runas par viņu izplatījās visā Galilejas apgabalā. 
2014. gada 16. aprīļa rītā prāmis MV Sewol nogrima ceļā no Inčonas (Incheon) uz Čedžu (Jeju) Dienvidkorejā. No 476 pasažieriem un apkalpes locekļiem 304 gāja bojā katastrofā, tostarp aptuveni 250 skolēni no Danwon vidusskolas Ansan pilsētā. 2014. gada 15. maijā kapteinim un trim apkalpes locekļiem tika izvirzītas apsūdzības slepkavībā, bet pārējie vienpadsmit apkalpes locekļi tika apsūdzēti par kuģa pamešanu.

Tomēr šajā traģiskajā notikumā ir arī stāsts par kādu varoni. Tā bija 22 gadus vecā Park Jee Young. Viņa strādāja kafejnīcā un, kad pārējā apkalpe aizmuka un nepalīdzēja pasažieriem, Parka bija tā, kura palika, lai mierinātu nobijušos bērnus un izdalītu glābšanas vestes.

58 gadus vecais izdzīvojušais Kims Jong Hvangs atcerās Parkas centienus evakuēt cilvēkus.
"Kad kuģis apgāzās, viņa vilka pasažierus ārā no kajītēm," viņš teica. "Parka stūma šokētos cilvēkus izejas virzienā pat tad, kad ūdens viņai bija līdz krūtīm.”

Tā lūk vienā brīdī viena sieviete pēkšņi pārņēma vadību. Skaidrā balsī viņa deva rīkojumus, norādot cilvēkiem, kas jādara. Vispārējā panikā varēja just atvieglojumu, jo cilvēki saprata, ka vismaz kāds uzņemas atbildību, un daudziem patiešām izdevās nokļūt līdz glābšanas laivām, kuras citādi tumsā un steigā viņi būtu nebūtu atraduši. Drosmīgā sieviete devās lejā pie cilvēkiem, kas bija iesprostoti kuģa kajītēs un palīdzēja daudziem nokļūt drošībā. Kad viss beidzās, tika konstatēts, ka pati drosmīgā varone bija noslīkusi. Viņa burtiski bija atdevusi savu dzīvību, izmantojot autoritāti, kuru bija brīvprātīgi uzņēmusies, lai daudzi tiktu izglābti.

Tagad pārcelsimies laikā un telpā uz citu jūras krastu – Galilejas ezera krastu. Mazā Kapernaumas pilsētiņā (Bībele šīs vietas dažkārt sauc par pilsētām, bet mēs tās drīzāk uzskatītu par ciematiem), atradās sinagoga. Un tur mēs sastopamies ar kādu cilvēku, kurš nav viens no atzītiem skolotājiem. Viņš pēkšņi uzņemas iniciatīvu un sāk stāstīt cilvēkiem, kāda ir Dieva griba. Viņš ar autoritāti mācīja, ka nāk Dieva Valstība. Parasti dažādi skolotāji – priesteri un rakstu mācītāji, izglītotie un skrupulozie jūdu senču tradīciju sargātāji – šādi nemācīja. Viņi vienmēr teica "kā Mozus teica" vai "kā rabīns tas un tas teica". Jēzus runāja ar pārliecinošu autoritāti.

Un ar tādu pašu autoritāti Viņš izrunāja dziedināšanas vārdus. Reizēm cilvēki, kuriem dzīve bija kļuvusi par pilnīgu murgu, kuru personības, šķiet, bija pārņēmuši kādi sveši spēki, stājās pretī Jēzum. Reizēm pat šķiet, ka viņiem bija sava veida īpaša sapratne, lai atpazītu Jēzu, zinot, kas Viņš ir un ko Viņš ir nācis darīt. Jēzus bija atnācis, lai glābtu cilvēkus – gan visu cilvēci kopumā, gan atsevišķus cilvēkus – no postošajiem spēkiem, kas tos bija paverdzinājuši. Tāpēc neatkarīgi no tā, vai tie bija kliedzoši dēmoni, drudža pārņemta sieviete vai vienkārši slimības, no kurām cilvēkiem nācās ciest, Jēzus visos gadījumos rīkojās ar to pašu maigo, bet nepārvarami iedarbīgo autoritāti.

Tā evaņģēlists Marks sāk stāstīt gan par to, kā Jēzus tik ātri kļuva populārs, gan arī par to, kāpēc Viņa publiskās karjeras gaita nenovēršami virzījās uz dramatisku noslēgumu. Nav šaubu, ka Jēzus ātri piesaistīja milzīgus ļaužu pūļus un ka Viņa autoritatīvā ļaužu dziedināšana bija tam galvenais iemesls. Tas pats par sevi bija drauds varas iestādēm; bet, kā mēs drīz atklāsim, tur bija vēl kas vairāk. Jēzus bija iesaistījies cīņā pret ļaunuma un iznīcības spēkiem, spēkiem, kas, līdzīgi tumšai, nežēlīgai jūrai, plūda pār pārbiedētajiem un bezpalīdzīgajiem cilvēkiem, dažkārt šķiet, ka pat bija gatava pārņemt visu. Jēzus nāca, lai kļūtu par tiltu, pa kuru cilvēki varētu nokļūt drošībā. Un, ja šajā procesā Viņš pats ar savu dzīvību samaksāja par šo glābšanu, tad tā vienkārši bija daļa no Viņa rīcības integritātes. Kad Jēzus karājās pie krusta, dēmoni pēdējo reizi kliedza pret Viņu, pēdējo reizi apstrīdot un izsmejot Viņa autoritātes spēka esamību. Uz krusta Jēzus pabeidza dziedināšanas darbu, ko uzsāka tajā dienā sinagogā.

Kad Kristīgā Baznīca atkal iemācīsies runāt un rīkoties ar tādu pašu autoritāti, mēs atkal pieredzēsim gan Dieva glābjošo spēku, gan arī līdzīgi pastiprinātu tumsas spēku pretestību.

Es jau pieminēju, ka dēmoni pazina Jēzu un zināja, ka Viņš ir nācis, lai reizi par visām reizēm tos sakautu. Viņi joprojām var kliegt un draudēt, bet kopš Golgātas viņiem vairs nav varas. Ticēt Jēzus uzvarai pie krusta ir atslēga kristīgai liecībai un glābšanai šajā pasaulē, kurā (neraugoties uz tās haosu un bieži pat izmisumu) jau ir iestājusies Dieva mīlestības pilnā uzvara Jēzū Kristū. 

Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 7. janvāris

Jēzus kristība

(Mk 1:9-13) Tajās dienās Jēzus atnāca no Galilejas Nācaretes, un Jānis viņu kristīja Jardānā. Un tūlīt, no ūdens izkāpdams, viņš ieraudzīja debesis atveramies un Svēto Garu kā balodi uz sevi nolaižamies. Un balss atskanēja no debesīm: “Tu esi mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts." 
Un Gars viņu tūlīt aizdzina tuksnesī. Jēzus bija tuksnesī četrdesmit dienas, un sātans viņu kārdināja; viņš bija kopā ar zvēriem, un eņģeļi viņam kalpoja. 
Es lasīju par kādu slavenu kinorežisoru, kurš bija ilgstoši iesaistījies milzīgu juridisku strīdu procesā ar savu ilggadējo mentoru un skolotāju. Jaunais vīrietis vienkārši nespēja izturēt kritiku un galu galā sāka ienīst cilvēku, kurš viņam bija tik daudz palīdzējis. Kad viss šis process bija beidzies, kāds tuvs draugs rezumēja patieso problēmu – "runa ir par tādām kā neveiksmīgām tēva un dēla attiecībām, kurās viņš meklēja tikai apstiprinājumu un mīlestību”. 

Tā tas notiek visu laiku - ģimenēs, darbavietās, visur. Mūsu pasaulē aug tik daudzi bērni, kuriem tēvi nekad nav teikuši (vai nu vārdos, vai skatienā, vai apskāvienos): "Tu esi mans mīļais bērns", nemaz nerunājot par: "Es priecājos par tevi." Un tas ir ļoti svarīgi. Rietumu kultūras pasaulē pat tie tēvi, kuri to domā savā sirdī, bieži vien ir pārāk kūtri vai kautrējas, lai pateiktu saviem bērniem, cik ļoti priecājas par viņiem. Savukārt tik daudzi, diemžēl, iet pilnīgi pretēju ceļu: dusmīgas balsis, rūgti noraidījumi, durvju aizciršana...

Visu kristīgo evaņģēliju varētu apkopot šajā vienā atziņā: kad Dievs skatās uz mums, uz katru kristītu un ticīgu kristieti, Viņš saka mums to pašu, ko tajā dienā teica Jēzum. Viņš mūs redz nevis tādus, kādi esam paši par sevi, bet tādus, kādi esam Jēzū Kristū. Dažreiz tas mums šķiet neiespējami; īpaši tiem, kuri nekad nav saņēmuši šāda veida atbalstu no saviem vecākiem, taču tā ir taisnība – Dievs skatās uz mums un saka: "Tu esi mans dārgais, mīļais bērns, Es priecājos par tevi." Pamēģini lēnām izlasīt šo teikumu, sākumā ierakstot savu vārdu, un klusi pārdomā, ka Dievs Tev to teica gan kristībās, gan kopš tā laika katru dienu.

Kā tas notiek? Lai to izskaidrotu, būtu nepieciešams viss Jaunās Derības stāsts, jo īpaši Jēzus nāve un augšāmcelšanās. Bet tieši par to ir kristīgais evaņģēlijs.

Tas ir patiess viena vienkārša, bet ļoti nozīmīga iemesla dēļ: Jēzus ir Mesija, un Mesija pārstāv savu tautu. Tas, kas attiecas uz viņu, attiecas arī uz viņiem. Vārds "Mesija" nozīmē "svaidītais"; un mūsu šis dienas lasījums stāsta par to, kā Jēzus tika svaidīts ar Svēto Garu, iezīmēts kā Dieva dēls. Mesija tiek saukts par "Dieva dēlu" vairākos Bībeles pantos, tostarp tajā, kuru, šķiet, šeit atkārto debesu balss (Ps 2:7). Lai gan pirmie kristieši diezgan ātri saprata, ka Jēzus ir Dieva dēls vēl dziļākā nozīmē, viņi cieši turējās pie Viņa mesiānisma. Tieši tāpēc, ka Jēzus bija un ir Mesija, Dievs viņiem, tāpat kā šodien mums, teica to, ko Viņš teica Jēzum kristībās. Un bez šī Dieva vārda viss, ko mēs bieži vien dzirdam savā prātā, patiesībā nav svarīgi.

Evaņģēlists Marks stāsta šo stāstu visai svinīgā valodā, kas ir atbalss Vecajai Derībai: "Tā tas notika"; "Viņš redzēja debesis atvērtas". Ja mēs atgriezīsimies pie Bībeles Vecās Derības, mēs sapratīsim, ko nozīmē "redzēt debesis atvērtas". Tas nenozīmē, ka Jēzus ieraudzīja mazas atvērtas durvis kaut kur augstu debesīs. 'Debesis' Bībelē nozīmē Dieva dimensiju aiz parastās realitātes. Tas drīzāk ir tā, it kā neredzams priekškars tieši mūsu priekšā pēkšņi būtu atvēries tā, ka koku un puķu, vai ielu un ēku, vai Jēzus gadījumā upes, smilšainā tuksneša un pūļa vietā, mēs stāvam pavisam citas realitātes priekšā.

Liela daļa kristīgās ticības ir saistīta ar mācīšanos dzīvot saskaņā ar šo atšķirīgo realitāti pat tad, ja mēs to neredzam. Dažreiz izšķirošos dzīves brīžos priekškars tiek atvilkts, un mēs redzam vai dzirdam, kas patiesībā notiek; bet lielāko daļu laika mēs staigājam ticībā, nevis ar to, ko redzam fiziski. Viena no lietām, ko evaņģēlists Marks mums saka ar to, kā viņš ir uzrakstījis savu evaņģēliju, ir tas, ka, aplūkojot un lasot par visu Jēzus dzīvi, mums tā tas ir jāsaprot. Viņš saka, aplūkojiet šo stāstu, aplūkojiet šo dzīvi un mācieties tajā saskatīt un sadzirdēt debesu vīziju, debesu balsi. Iemācieties dzirdēt šos vārdus, kas adresēti jums pašiem. Ļaujiet, lai tie jūs izmaina, veido jūs, dara jūs par kaut ko jaunu, par ko tādu, kādu Dievs vēlas, lai jūs būtu. Atklājiet šajā stāstā parasti apslēpto Dieva pasaules debesu dimensiju.

Ikviens agrīnais kristietis, lasot šo evaņģēlija fragmentu, protams, arī ticētu, ka viņu pašu kristība Jēzū bija brīdis, kad viņiem aizkars tika atvilkts un šie vārdi viņiem tika sacīti. Mūsdienu baznīcā mums ir jāatrod veids, kā to iedzīvināt ar savu kristību praksi un mācību par to.

Kad mēs to darīsim, mēs, tāpat kā Jēzus, būsim sagatavoti, lai tiktu sūtīti tuksnesī. Jēzus došanās tuksnesī patiesībā simboliski atkārto lielo Israēla tautas iziešanu no Ēģiptes un ceļojumu caur tuksnesi uz apsolīto zemi. Ceļš, pa kuru Jēzum ir jāiet tāpēc, ka Viņš ir Dieva mīļais dēls, ir ceļš, kas ved cauri sausiem un putekļainiem ceļiem, cauri kārdinājumiem un šķietamām neveiksmēm. Tā tas būs arī mums. Ja mēs sākam šo ceļu, iedomājoties, ka mūsu Dievs ir bargs, dusmīgs, draudīgs tēvs, kas gatavs uz mums kliegt, aizsist durvis vai izmest mūs uz ielas (jo mēs neesam līdz galam izpildījuši Viņa uzdevumu), mēs cietīsim neveiksmi pie pirmā kārdinājuma čuksta. Bet, ja mēs atcerēsimies balsi, kas teica šos spēcīgos mīlestības vārdus, mēs atradīsim ceļu tam cauri.

Tad vēl kāda interesanta nianse šajā stāstā. Evaņģēlists Marks stāsta, ka Jēzus bija "kopā ar savvaļas zvēriem". Viņš nepaskaidro, vai tie ir draudīgi, vai arī tā ir jaunās radīšanas zīme (ar Jēzu kā otro Ādamu jaunajā Ēdenes dārzā?), vai varbūt abas idejas kopā. Taču tur bija arī eņģeļi. Viņiem nebija jācenšas kaut kā pasargāt Jēzu no sātana pārbaudījumiem, bet viņi bija tur, lai apliecinātu, ka Viņa mīļais Tēvs Viņu sargā, ir kopā ar Viņu, mīl Viņu, darbojas caur Viņu, izlejot Savu Garu visu laiku Viņā un caur Viņu.

Uzticēšanās ceļš, ko gāja Jēzus, ir ceļš, kas jānoiet visiem Viņa ļaudīm, un Viņš varēja to darīt, jo bija dzirdējis mīlestības vārdus, dzīvības vārdus.

Arī Tu tos savā kristībā (iesvētībā!) esi dzirdējis! 

Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2023. gada 24. decembris

Ziemsvētku suns jeb daži fakti par Jēzus piedzimšanu

(Lk 2:1-20) Tajās dienās nāca cēzara Augusta pavēle pierakstīt iedzīvotājus visā zemē. Šī pirmā pierakstīšana notika laikā, kad Sīrijā valdīja Kirēnijs. Un visi devās ceļā, lai tiktu pierakstīti, katrs uz savu pilsētu. Arī Jāzeps no Galilejas, no Nācaretes pilsētas, gāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, ko sauc Betlēme, tādēļ ka viņš bija no Dāvida nama un dzimtas, lai tiktu pierakstīts kopā ar Mariju, savu saderināto, sievu, kas bija grūta. Viņiem tur esot, tai pienāca laiks dzemdēt. Un viņa dzemdēja Dēlu, savu pirmdzimto, ietina viņu autiņos un guldīja silē, jo tiem nebija vietas augšistabā.
Tajā pašā apvidū gani nomodā zem klajas debess sargāja savus ganāmpulkus. Un Kunga eņģelis tiem piestājās, Kunga godība viņus apmirdzēja, un tie ļoti izbijās. Eņģelis tiem sacīja: “Nebīstieties, redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm, jo jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs. Redzi, jums šī zīme: jūs atradīsiet bērniņu, autos ietītu un silē gulošu.” Piepeši tur pie eņģeļa bija redzama debespulku draudze, tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā viņam labs prāts.” Kad eņģeļi aizgāja no tiem debesīs, gani savā starpā runāja: “Iesim uz Betlēmi raudzīt, kas noticis, ko Kungs mums ir pavēstījis.” Un tie steigšus nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu. Kad viņi to redzēja, tie pavēstīja, kas viņiem par šo bērniņu bija sacīts. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par to, ko gani viņiem bija sacījuši. Un Marija visus šos vārdus paglabāja sevī, sirdī tos pārdomādama. Un gani griezās atpakaļ, teikdami un slavēdami Dievu par visu, ko bija dzirdējuši un redzējuši, kā viņiem tas bija sacīts. 
Ja jūs mēģināt pateikt sunim, lai viņš uz kaut ko skatītos, tad suns bieži vien skatīsies uz jūsu pirkstu, nevis uz objektu, uz kuru mēģināt norādīt. Tas varbūt ir nomācoši, bet arī mēs visi laiku pa laikam šādu dabisku kļūdu pieļaujam.
Tā ir kļūda, ko daudzi cilvēki pieļauj, lasot Ziemsvētku stāstu Lūkas evaņģēlijā. Ko cilvēki zina par Jēzus dzimšanu?

Pirmkārt – Ziemsvētku silīte. Vispazīstamākā dzīvnieku barotava visā pasaules vēsturē. To var redzēt uz Ziemsvētku kartītēm. Baznīcas reizēm izgatavo mākslinieciskas "silītes" un dažkārt pat mudina cilvēkus teikt lūgšanas to priekšā. Mēs ‘zinām' (!?!) arī par dzīvniekiem blakus silītei, kaut gan Lūkas evaņģēlijs nevienu nemin. Vērsis un ēzelis ieņem ievērojamu vietu Ziemsvētku kartiņās un arī Ziemsvētku dziesmās, lai gan Bībelē nav nekādu norāžu, ka gani būtu ņēmuši līdzi kādus dzīvniekus no ganībām. Tāpat nav pieminēts, ka Marijas un Jāzepa uzturēšanās vietā būtu bijuši kādi dzīvnieki.

Tad vēl, ir jābūt uzmanīgiem runājot par vietu, kur viņi bija apmetušies. Tradīcija vēsta, ka viņi klauvējuši pie krodziņa durvīm, saņēmuši atbildi, ka tur nav vietas, un tad viņiem piedāvāta vieta stallī/kūtī kopā ar dzīvniekiem. Taču sengrieķu vārds, kurš tiek lietos evaņģēlijā un tradicionālajos tulkojumos tiek tulkots kā ”krodziņš”, patiesībā nenozīmē viesnīcu vai krogu mūsdienu izpratnē. Iespējams, ka viņi patiesībā apmetās savu Betlēmes radinieku mājas pirmajā stāvā (parasti cilvēki nakšņoja augšstāvā). Pirmais stāvs parasti tika izmantots kā saimniecības telpas; reizēm arī izmitinot kādu dzīvnieku ziemas laikā (tāpēc arī tur atradās silīte, kas šajā gadījuma noderēja kā mazuļa gultiņa). Taču nekas evaņģēliju aprakstos neliecina, ka tajā laikā tur patiešām būtu bijuši klātesoši kādi dzīvnieki.

Koncentrēties uz silīti un aizmirst, kāpēc tā vispār tika pieminēta, ir tieši tas pats kā suns skatās uz pirkstu, nevis uz priekšmetu. Kāpēc Lūka šajā stāstā to ir pieminējis trīs reizes?
Atbilde ir šāda: tāpēc, ka silīte bija zīme ganiem. Atrodot bērniņu, kurš gulētu silītē, viņiem būtu skaidrs, ka tas ir bērns, kuru viņi meklē. Un tas viņiem arī pierādītu to, ka eņģelis zina, par ko viņš runā.

Protams, tas ir tik cilvēciski emocionāls pavērsiens šajā stāstā – mēs tā iztēlojamies kā jaunā māte atrod dzīvnieku silīti, kas ir gatava kalpot kā gultiņa viņas jaundzimušajam dēlam. Nav šaubu, ka ir bijuši un būs daudz sprediķu, kas tiks sludināti par to, kā Dievs nokāpj reālās dzīves haosā un jucekļos. Taču Lūka savā evaņģēlija stāstā to ir pieminējis tādēļ, ka tas bija svarīgi, sniedzot ganiem informāciju un norādījumus.

Bet kas tad ir svarīgi?
Svarīgais ir tieši tas, kas ganiem tika pateikts – šis bērns ir Glābējs, Mesija, Kungs. Silīte pati par sevi nav svarīga. Tā ir norādes zīme, rādītājs, kas norāda uz tajā guļošā zīdaiņa identitāti un uzdevumu. No tālām ganībām atnākušie gani, izstāsta visiem šo vēsti, un arī Marija un Jāzeps, dzirdot to no šiem negaidītajiem ciemiņiem, gūst papildu apstiprinājumu tam, kas līdz šim ir bijis tikai viņu pašu noslēpums.

Šajā evaņģēlija stāstā gan ir vēl kāds interesants akcents. Evaņģēlists Lūka ir ievadījis šo stāstu, mūs informējot par Augustu Cēzaru, kurš tajā laikā valda tālu prom Romā.
Augusts bija Jūlija Cēzara adoptētais dēls. Viņš kļuva par vienīgo Romas valdnieku pēc asiņaina pilsoņu kara, kurā uzvarēja visus konkurējošos pretendentus. Pēdējais, kas tika iznīcināts, bija slavenais Marks Antonijs, kurš izdarīja pašnāvību neilgi pēc sakāves kaujā pie Aktijas (the battle of Actium) 31.gadā pirms mūsu ēras. Augusts pārvērta vareno Romas republiku par impēriju ar sevi ka imperatoru. Un tad viņš pasludināja, ka ir ieviesis taisnīgumu un mieru visā pasaulē. Augusts arī pasludināja savu mirušo audžutēvu par dievišķu un pats sevi dēvēja par "dieva dēlu". Dzejnieki rakstīja dziesmas par jauno laikmetu, kas bija sācies; vēsturnieki stāstīja garus stāstus par Romas uzplaukumu, kura kulmināciju (acīmredzot!) sasniedza paša Augusta personā. Runāja, ka Augusts ir pasaules "glābējs". Viņš bija tās valdnieks un 'kungs'. Romas impērijas austrumu daļā cilvēki sāka pielūgt viņu kā dievu.

Savukārt mūsu evaņģēlija fragments stāsta, ka tikmēr tālu prom, uz impērijas pašas austrumu robežas, piedzima zēns, kuru pēc vienas paaudzes pasludināja par "Dieva dēlu"; viņa mācekļi runāja par viņu kā par "Glābēju" un "Kungu"; viņa sekotāji uzskatīja, ka viņa atnākšana ir atnesusi pasaulei patiesu taisnīgumu un mieru. Jēzus nekad nenonāca Romā un nestājās imperatora priekšā, bet Lūka evaņģēlijs mums atklāj to, ka imperators Romā nolemj veikt tautas skaitīšanu visā savā plašajā teritorijā un ka šīs skaitīšanas rezultātā Jēzus piedzimst pilsētā, kas bija saistīta ar pašu ķēniņu Dāvidu.

Vēsturnieki ir bijuši neizpratnē par šo tautas skaitīšanu. Tā, kas tika veikta laikā, kad Sīrijas pārvaldnieks bija Kirēnijs, bija krietni vēlāka par Jēzus piedzimšanu (un, kas interesanti, izraisīja nemierus, jo jūdi bija neapmierināti, ka Roma viņiem uzliek nodokļus). Viens no veidiem, kā šeit tulkot sengrieķu valodu, ir šo tautas skaitīšanu pieņemt par agrāku, kādu pirms slavenās Kirēnija laikā veiktās tautas skaitīšanas. Ir daudz mīklu, kuras vēsturnieki nekad neatrisinās, un šī varētu būt viena no tām.

Taču evaņģēlista Lūka teiktais ir skaidrs. Šī zēna piedzimšana ir sākums konfrontācijai starp Dieva Valstību (tās šķietamajā vājumā, nenozīmīgumā un neaizsargātībā tajā brīdī) un visām pasaules valstībām.
Imperators Augusts nekad nebija dzirdējis par Jēzu no Nācaretes. Taču aptuveni gadsimta laikā viņa pēcteči Romā ne tikai bija dzirdējuši, bet arī veica pasākumus, lai iznīcinātu viņa sekotājus. Nedaudz vairāk kā trīs gadsimtu vēlāk pats tā brīža imperators kļuva par kristieti. Šodien nebūs daudz cilvēku, kuri varētu pastāstīt kādus faktus par imperatoru Augustu, bet ir miljoniem un miljoniem, kuri sevi sauc par kristiešiem, par Īstā un Patiesā visa universa Valdnieka sekotājiem.

Kad redzat silīti uz Ziemsvētku kartiņas vai izvietotu kādā svētku dekorācijā, neapstājieties tikai pie fakta par bērniņu silītē. Skatieties, uz ko tas norāda. Tā norāda uz apbrīnojamu atklāsmi un patiesību, ka par tur guļošo bērniņu jau tika runāts kā par patieso pasaules ķēniņu viņa piedzimšanas brīdī.

Tomēr stāsts jau nav tikai par Kristu kā Valdnieku (kas Viņš bez šaubām ir), bet arī par mūsu katra personīgo pestītāju Jēzu Kristu, kurš piedzima, dzīvoja, nomira un augšāmcēlās, lai mūs glābtu no nāves un mūžīgas iznīcības. Viņš to darīja tāpēc, ka mūs katru mīl ar bezgalīgu un dievišķu mīlestību.
To tad nu arī svinēsim!

Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2023. gada 26. novembris

Svētības

(Mt 5:1-12) Redzēdams ļaužu pūli, Jēzus uzkāpa kalnā un apsēdās, un viņa mācekļi sapulcējās ap viņu. Un viņš sāka tos mācīt, sacīdams:
“Laimīgi garā nabagie, jo viņiem pieder Debesu valstība. Laimīgi apbēdinātie, jo viņus mierinās. Laimīgi lēnprātīgie, jo viņi mantos zemi. Laimīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo Dievs viņiem papilnam to dos. Laimīgi žēlsirdīgie, jo Dievs būs viņiem žēlsirdīgs. Laimīgi sirdsšķīstie, jo viņi Dievu redzēs. Laimīgi miera nesēji, jo viņi tiks saukti par Dieva bērniem. Laimīgi taisnības dēļ vajātie, jo viņiem pieder Debesu valstība. Laimīgi jūs esat, ja jūs manis dēļ lamās un vajās, un runās visu ļaunu par jums. Priecājieties un gavilējiet – jūsu alga ir liela debesīs. Tāpat tie vajāja arī praviešus, kas bija pirms jums.
Pirms daudziem gadiem tika uzņemta filma (The Sound Barrier, 1952) par pirmajiem pilotiem-izmēģinātājiem, kas cenšas pārsniegt skaņas barjeru. Līdz tam neviena lidmašīna nekad nebija lidojusi ātrāk par skaņas ātrumu. Daudzi cilvēki neticēja, ka tas ir iespējams. Bija pat idejas, ka lidmašīna sadalīsies milzīgā radītā spēka ietekmē.
Filmā daži piloti ar savām lidmašīnām pārsniedza maģisko skaitli 735 jūdzes stundā… tomēr vibrāciju rezultātā lidmašīnas sadalījās vai avarēja. Šķita, ka vadības ierīces atsakās darboties pareizi, tiklīdz lidmašīna pietuvojas skaņas barjerai.

Visbeidzot, filmā ir kulminācijas brīdis, kad kāds pilots-izmēģinātājs izdomā, ko darīt. Viņam šķita, ka tad, kad lidmašīna pārvarēja skaņas barjeru, vadības ierīces sāka darboties pretēji paredzētajam. Parasti stūres pievilkšana liktu lidmašīnai pacelt priekšgalu uz augšu, bet tas tā nedarbojās. Ļoti riskēdams, pilots centās sasniegt skaņas ātrumu. Tad kritiskajā brīdī viņš nevis pavilka stūri atpakaļ, bet virzīja to uz priekšu. Parasti tas lidmašīnu novestu pie pikēšanas, taču viņa nojauta bija pareiza. Priekšgals pacēlās, un lidmašīna lidoja tālāk, ātri un brīvi, ātrāk, nekā jebkurš iepriekš bija lidojis.

Šis stāsts nav vēsturiski un tehniski pareizs. Čakam Jēgeram (Chuck Yeager), pirmajam cilvēkam, kurš reālajā dzīvē pārspēja skaņas ātrumu, bieži jautāja, vai viņš visu ir darījis tā, kā parādīts filmā, bet Čaks apgalvoja, ka tā tas nav bijis.

Tomēr šis stāsts uzskatāmi ilustrē to, ko Jēzus dara ar dažiem šķietami vienkāršajiem vārdiem. Viņš paņem vadības ierīces un liek tām darboties pretējā virzienā.
Vienīgais izskaidrojums, šķiet, ir tas, ka Jēzus domā vadīt Dieva ļaudis kaut kur, kur viņi nekad iepriekš nav bijuši.

Jēzus nebija vienkārši lielisks skolotājs, un, ja mēs mēģināsim Viņu šādi raksturot un tulkot, mēs Viņu pārpratīsim. Mūsu Bībeles fragments ir slavenā "Kalna sprediķa" sākums (kas tālāk turpinās Mateja evaņģēlija 5., 6. un 7. nodaļā un Mateja izklāstā atklāj galvenās Jēzus pasludinājuma tēmas. Cilvēki bieži saka: “Cik brīnišķīga ir Kalna sprediķa mācība!” … un ja vien cilvēki to ievērotu, pasaule kļūtu labāka.

Taču, ja mēs domāsim, ka Jēzus vienkārši sēdēja un stāstīja cilvēkiem, kā pareizi uzvesties, mēs nesapratīsim, par ko patiesībā bija runa. Šīs "svētības", "brīnišķīgās ziņas", ko Viņš pasludina, nesaka: "Centieties tā dzīvot". Jēzus saka, ka cilvēki, kuri jau tagad šādi dzīvo, ir pareizā stāvoklī. Viņiem par to vajadzētu priecāties un to svinēt.

Parasti šajā pasaulē tiem, kas skumst, bieži vien nekļūst pēc mirkļa priecīgāk, lēnprātīgie tā arī nesaņem mantojumā zemi, tie, kas ilgojas pēc taisnīguma, bieži vien šīs ilgas aiznes sev līdzi kapā.
Tomēr Jēzus saka, ka ar Viņa iesākto darbu tas sāk mainīties. Šie Jēzus vārdi Mateja evaņģēlijā ir pasludinājums, nevis filozofiska pasaules analīze. Tas ir paziņojums par kaut ko, kas sāk notikt. Tas ir evaņģēlijs: labā vēsts, nevis labs padoms.

“Sekojiet man!” Jēzus sacīja saviem mācekļiem. Dievs dara ko jaunu, un šis "brīnišķīgo ziņu" saraksts ir daļa no Dieva aicinājuma, daļa no Viņa Plāna atklāsmes, kas liek mums saprast, ka Dievs darbojas jaunā veidā un ka tas ir tas, kā Viņa Plāns izskatās. Jēzus uzsāk jaunu laikmetu Dieva tautai un Dieva pasaulei. No šī brīža visas kontroles, par kurām cilvēki domāja, ka zina kā tās darbojas, sāk tagad darboties otrādi. Mūsu pasaulē joprojām lielākā daļa cilvēku domā, ka visa dzīves jēga sastāv no veiksmes, panākumiem, bagātības, ilgas dzīves. Jēzus šeit piedāvā brīnišķīgas jaunas ziņas pazemīgajiem, nabagajiem, sērojošajiem, miermīlīgajiem.

Vārds μακάριοι (makários) bieži tiek tulkots kā “svētīgs" vai “laimīgs”, bet daļa no nozīmes sevī ietver arī to, ka ir kādas brīnišķīgas ziņas, kuras dod pamatu priecāties.
Dievs darbojas Jēzū un caur Jēzu, lai sāktu pasaulē jaunu projektu, lai izdalītu dāsnas "svētības" visiem, kas tagad pievēršas Viņam un pieņem to jauno kārtību, ko Viņš dara. Taču tas nav tikai uzskaitījuma saraksts par cilvēkiem, kādus Dievs varētu svētīt. Tiek pasludināta Dieva Jaunā derība.

Vecajā derībā 5.Mozus grāmatā ir apraksts par to, kā ļaudis izgāja cauri tuksnesim un nonāca pie apsolītās zemes robežas, un tad Dievs viņiem deva svinīgu derību. Viņš uzskaitīja svētības un lāstus, kas tos piemeklēs, ja viņi būs paklausīgi vai nepaklausīgi (5Moz 28.nodaļa). Tagad Matejs savā evaņģēlijā mums ir parādījis Jēzu, kas nāk no Ēģiptes (Mt 2:15), caur ūdeni un tuksnesi (Mt 3: - 4:) un ieiet apsolītajā zemē (Mt 4:12-25). Šeit tagad ir Viņa Jaunā derība.

Kad šie apsolījumi piepildīsies?
Kristiešiem ir liels kārdinājums atbildēt: debesīs, pēc nāves. No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka Mt 5: 3,10,11 to saka: “Debesu valstība” pieder garā nabagajiem un vajātajiem, un tiem, kas cieš vajāšanas Jēzus dēļ, ir liela atlīdzība "debesīs". Taču tā ir nepareiza 'debesu' jēgas izpratne. Debesis ir Dieva telpa, kurā pastāv cita - Dieva - realitāte, kas ir 'blakus' mūsu parastajai ("zemes") realitātei un ar to reizēm savijas. Kādu dienu debesis un zeme tiks savienotas pilnībā, un atklāsies patiesais stāvoklis, kas pašlaik nav redzams.

Izpratnes pavediens ir lūgšanā, ko Jēzus mācīja saviem sekotājiem. Mums ir jālūdz, lai nāk Dieva valstība un notiek Dieva griba "kā debesīs, tā arī virs zemes". Debesu dzīvei - dzīvei valstībā, kurā Dievs jau ir ķēniņš - jākļūst par šīs pasaules dzīvi, pārveidojot pašreizējo "zemi" par skaistuma un prieka vietu (kādu to Dievs vienmēr ir bijis iecerējis).
Un tiem, kas seko Jēzum, ir jāsāk dzīvot saskaņā ar šiem principiem šeit un tagad. Tāda ir Kalna sprediķa un jo īpaši šo “svētlaimību/laimīguma" jēga.
Tas ir aicinājums dzīvot tagadnē tā, it kā mēs jau būtu Dieva apsolītajā nākotnē; jo patiesībā šī nākotne jau ir ieradusies tagadnē pateicoties Jēzum no Nācaretes.

Šādas idejas daudziem var šķist kā kaut kas nereāls, otrādi apgriezts dzīvesveids un principi, bet mēs esam aicināti (ar lielu uzdrīkstēšanos!) ticēt, ka patiesībā tas ir pareizais ceļš uz augšu.
Pamēģiniet un pārliecinieties.

Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2023. gada 22. oktobris

Jautājums par nodokļu maksāšanu

(Mt.22:15-22) Tad farizeji aizgāja un apspriedās, ka Jēzu vajadzētu pieķert kādā vārdā. Tie sūtīja pie viņa savus mācekļus kopā ar Hēroda piekritējiem, un tie jautāja: “Skolotāj, mēs zinām, ka tu esi patiess, tu Dieva ceļus māci patiesībā un nelokies neviena priekšā, jo tu neuzlūko cilvēka ārieni; saki mums – kā tu domā, vai ir atļauts dot cēzaram nodevas vai ne?” Jēzus, noprazdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Ko jūs mani izaicināt, jūs liekuļi? Parādiet man naudu, ko maksājat nodevās.” Tie atnesa viņam denāriju. Tad viņš tiem jautāja: “Kā attēls šis un uzraksts?” Tie viņam atbildēja: “Cēzara.” Tad Jēzus tiem sacīja: “Tad dodiet cēzaram, kas cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Tie izbrīnījās par dzirdēto un, viņu atstājuši, aizgāja. 
Bija pašvaldību vēlēšanu laiks. Kaut kādā mirkļa neprātā es biju piekritis piedalīties un kandidēju uz vietējās pašvaldības deputāta vietu. Nebiju iestājies nevienā politiskā partijā, bet piedalījos kā Kristīgi demokrātiskās savienības atbalstītājs. Vēlēšanu kampaņā tātad biju iekļauts viņu sarakstā.
Žurnālisti bija visur, intervēja cilvēkus, fotografēja, rīkoja debates. Radio un televīzija šķita pilna ar to visu.
Piedaloties tajā pašam, es ieraudzīju šo procesu no “iekšpuses”. Visi šķita nervozi. Agrāk es biju domājis, ka politiķi labprāt uzstājās televīzijā vai radio. Tagad es sapratu, ka raidorganizācijas to vien vēlas kā viņus pieķert. Žurnālistus, šķiet, interesēja tikai sagaidīt brīdi, lai uzdotu viltīgus jautājumus, lai visus padarītu par muļķiem, lai uzbruktu un nomelnotu, nevis mēģinātu noskaidrot patiesību. Uz to, protams, raidorganizācijas cerēja, jo tad konkrētais ziņu kanāls iegūtu daudz lielāku skatītāju skaitu.

Jautājumi, ar kuriem cilvēkus varētu provocēt, ir pasaulē bijuši tik ilgi, kamēr vien ir eksistējušas kādas kopienas vai cilvēku grupas un ir bijuši vadītāji, kas cenšas piedāvāt jaunas idejas. Jautājumam, ko farizeji uzdeva Jēzum, bija acīmredzama dubulta nozīme. Jautājums par nodokļu maksāšanu Romas imperatoram bija viena no karstākajām tēmām Tuvajos Austrumos Jēzus laikā. Iedomājieties, kā jums patiktu, ja kādu rītu jūs pamostos un atklātu, ka cilvēki no otra pasaules gala ir ieradušies jūsu valstī un pieprasa maksāt viņiem nodokli kā atlīdzību par to, ka jūsu zeme ir nozagta! Šādas lietas joprojām izraisa nemierus un revolūcijas, un tas bija noticis arī laikā, kad Jēzus dzīvoja Galilejā.

Viens no slavenākajiem jūdu vadoņiem laikā, kad Jēzus vēl bija zēns, vīrs vārdā Jūda (labs revolucionāra vārds tajā laikā ebreju pasaulē), bija vadījis sacelšanos par tieši to problēmu. Romieši sacelšanos bija nežēlīgi apspieduši, atstājot apvidū krustus ar mirušiem un mirstošiem revolucionāriem, kā brīdinājumu, ka nodokļa maksāšana ir obligāta, nevis brīvprātīga. Farizeju jautājums bija, kā mēs varētu teikt, dzīvībai bīstams. Pasaki skaļi, ka cilvēkiem nav jāmaksā nodoklis okupantiem, un tu vari nonākt pie krusta.

Protams, tajā pašā laikā no ikviena, kas gribētu vadīt “Dieva izredzētās tautas” vidū kustību par “Dieva valstību”, tiktu sagaidīts, ka viņš iestāsies pret šo nodokli vai arī sastapsies ar cilvēku izsmieklu un sašutumu. Galu galā, vai tad ideja par to, ka Dievs-ir-mūsu-vienīgais-ķēniņš jēga nav tāda, ka Romas ķeizars tāds nav? Ja Jēzus nebija iecerējis atbrīvoties no nodokļa un visa, ko tas nozīmēja, tad kāpēc viņi bija devušies Viņam pakaļ no Galilejas? Kāpēc dažas dienas iepriekš viņi visi bija iesaukuši Hosanna (ko burtiski var tulkot kā "glāb tagad!”)? Ja Jēzus būtu bijis politiķis kādā televīzijas intervijā, jūs varat iedomāties skatītāju sajūsmu un producenta prieku, kad kāds uzdeva šo jautājumu. Šis jautājums Viņam patiešām sagādās grūtības!

Pirms Jēzus atbild, Viņš lūdz viņiem monētu. Respektīvi, lūgums pēc monētas patiesībā ir Viņa atbildes sākums. Tas, ka viņi spēja ātri pasniegt monētu, dināru, ar kuru tika maksāts nodoklis, parāda, ka paši jautātāji lieto naidīgās varas valūtu.
Viens no iemesliem, kāpēc tā tika ienīstama, bija saistīts ar to, kas bija uz monētas. Ebreji nedrīkstēja uz savām monētām likt cilvēku attēlus, cilvēku sejas, bet Cēzars, protams, uz savām monētām bija uzspiedis savu attēlu. Un ap monētas malu, pasludinot visai pasaulei, kas viņš ir, Cēzars bija uzrakstījis vārdus, no kuriem ikvienu lojālu vai dievbijīgu jūdu pārņemtu drebuļi – "Dieva dēls” – tas bija tas, par ko Cēzars sevi uzskatīja. Vai kāds jūds varēja būt laimīgs, ja viņš bija spiests izmantot šādu naudu?

Tagad mēs vērojam ainu – Jēzus paņem no viņiem monētu, it kā kāds Viņam pasniegtu beigtu žurku. Viņš skatās uz to ar pilnīgu nepatiku. "Kam pieder šis... attēls? Un kas ir tas, kurš sev piešķir šādu uzrakstu?" Jēzus jau ir parādījis, ko domā par ķeizaru, bet nav pateicis neko tādu, kas varētu Viņam sagādāt nepatikšanas. Viņš ir pagriezis jautājumu un tagad uzdod to viņiem atpakaļ.

'Tas ir Cēzara,' viņi atbild, apgalvojot acīmredzamo, ar to atzīstot, ka paši nēsā Cēzara monētas.
"Tad," saka Jēzus, "jums labāk būtu jāatdod ķeizaram viņa paša monētu, vai ne?". Pārsteigums!
Ko viņš gribēja teikt? 'Maksāt ķeizaram ar viņa paša monētām' izklausījās pēc revolūcijas, bet, tas, ka Jēzus tur rokā monētu, izklausījās tā, it kā Viņš būtu teicis, ka vajadzētu samaksāt nodokli …

" ... un Dievam atdodiet to, kas Dievam piederošs!”
Vēl lielāks pārsteigums. Vai Jēzus ar to grib teikt, ka Dieva valstība tomēr ir svarīgāka par ķeizara valstību?

Būsim godīgi. Jēzus nemēģināja dot atbildes uz visiem jautājumiem visos laikos par Dieva un politiskās varas attiecībām. Ne par to bija runa. Viņš farizeju izaicinājumam pret Viņu vērsās ar asu izaicinājumu pretī. Galu galā, vai viņi nebija tie, kas bija kompromitēti? Vai viņi patiešām bija pilnībā uzticīgi savam Dievam? Vai viņi paši nespēlēja spēles, lai apmierinātu ķeizaru, vienlaikus it kā turētos pie Dieva?

Mēs varam pilnībā saprast, ko Jēzus darīja/mācīja tikai tad, kad redzam Viņa atbildes visa evaņģēlija gaismā. Jēzus zināja - Viņš to jau bija teicis mācekļiem -, ka Viņš pats tiks sists krustā. Viņš nemēģināja izvairīties no personīgām vai politiskām briesmām. Viņš turpināja iet tieši pretī tām. Taču Viņš to darīja saskaņā ar saviem nosacījumiem.
Jēzus aicinājums nebija būt tādam revolucionāram, kādu cilvēki toreiz bija iztēlojušies. Dieva valstība uzvarēs ķeizara valstību nevis ar parastiem līdzekļiem, bet ar Dieva mīlestības un spēka atklāsmi.

Tad kurā pusē tagad izvēlamies nostāties mēs? 

Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2023. gada 1. oktobris

Jautājums par Jāni

(Mt 21: 23–32) Kad viņš atnāca uz templi un mācīja, pie viņa pienāca virspriesteri un tautas vecajie un jautāja: “Kā varā tu to dari? Kas tev ir devis varu to darīt?” Jēzus tiem atbildēja: “Es jums arī uzdošu vienu jautājumu, un, ja jūs man atbildēsiet, tad es jums pateikšu, kā varā es to daru. No kurienes ir Jāņa kristība – no debesīm vai no cilvēkiem?” Tie apspriedās savā starpā: “Ja sacīsim: no debesīm, – viņš teiks: kāpēc tad jūs neticējāt viņam? Vai lai sakām: no cilvēkiem? – bet mums ir bail no ļaudīm, jo visi tur Jāni par pravieti.” Tad viņi Jēzum atbildēja: “Mēs nezinām.” Un viņš tiem sacīja: “Tad arī es jums neteikšu, kā varā es visu to daru.
Bet ko jūs domājat par šo? Kādam cilvēkam bija divi dēli, viņš gāja pie pirmā un lūdza: dēls, ej šodien strādāt vīnadārzā. Bet tas atbildēja: es negribu. – Tomēr vēlāk nožēlojis viņš aizgāja. Tad tēvs devās pie otra dēla un lūdza to pašu. Tas viņam atbildēja: jā, kungs, – tomēr negāja. Kurš no šiem diviem rīkojās pēc tēva gribas?” Tie atbildēja: “Pirmais.” Jēzus sacīja tiem: “Patiesi es jums saku: muitnieki un netikles drīzāk nāks Debesu valstībā nekā jūs. Jo Jānis Kristītājs atnāca pie jums pa taisnības ceļu, taču jūs viņam neticējāt, bet muitnieki un netikles viņam ticēja. Un jūs, to redzēdami, arī vēlāk nenožēlojāt un viņam neticējāt.
Vai Tev patīk skatīties asa sižeta filmas par noziedznieku ķeršanu? Tādās filmās interesants ir brīdis, kad policija ļaundari beidzot ir noķērusi un aizvedusi uz policijas iecirkni. Parasti viņi ļauj apcietinātajam atvilkt elpu, un tad sākās jautājumi: "Ko to darīji šajā nakts stundā uz ielas? Kādas tev bija tiesības atrasties šajā mājā? No kurienes tu nāci? Ko tu redzēji? Kāpēc tu tik ļoti uztraucies, kad mēs atbraucām tevi meklēt?
Bet, protams, patiesais jautājums, ko viņi grib uzdot, ir: "Vai tu izdarīji slepkavību?”

Tomēr policisti vēl nevar šo jautājumu uzdot, jo negrib šos vārdus pateikt pārāk drīz. Ja aizdomās turētais nav slepkava, bet kaut ko zina par to, tad pārsteidzīgs jautājums varētu atklāt izmeklētāja taktiku. Ja viņš ir slepkava, tiešs jautājums noteikti liktu nopratināmajam pateikt "nē", un tad turpmākā jautāšana būtu bezjēdzīga. Tāpēc policisti sāk ar dažādiem jautājumiem, lai piespiestu apcietināto runāt, lai viņš vai nu pastāstītu visu patiesību, vai arī tik ļoti sapītos melos, ka agrāk vai vēlāk tiktu pieķerts. Tad arī atklāsies patiesība.

Jautājums, ko augstie priesteri un tautas vecākie patiesībā vēlējās uzdot Jēzum, bija: "Tātad tu domā, ka esi Mesija?" Visi pārējie jautājumi, ko viņi Viņam uzdod šajā un turpmākajās nodaļā, un visas Jēzus atbildes it kā griežas ap šo vienu galveno jautājumu. Kāpēc?

Tas ir saprotami, jo pravietotais un gaidāmais Mesija ir tas, kuram būs vara pār Templi. Jēzus, atzīsim, bija iegājis templī un izturējās tā, it kā šī vieta piederētu Viņam. Viņš bija lauku zēns no Galilejas, kas ieradās lielajā, gudrajā galvaspilsētā. Viņš iegāja tās svētākajā svētnīcā, kuru gadsimtiem ilgi bija pārvaldījuši augstie priesteri. Un uz brīdi Viņš to pārņēma savā varā. Kā/ko Viņš domāja, kas viņš ir?

Vienīgā persona, kurai Templī varētu būt lielāka vara nekā augstajam priesterim, būtu Dieva svaidītais ķēniņš, Mesija - ja un kad vien parādītos. Neviens nezināja, kad tas notiks. Dažādi iespējamie mesijas bija nākuši un gājuši. Tagad Jēzus uzvedās tā, it kā Viņam būtu tiesības darīt to, ko varēja darīt tikai Mesija. Tāpēc, protams, viņi Viņam jautāja: ar kādām tiesībām Tu to visu dari? Un kas Tev deva šīs tiesības?

Jēzus atbilde ir meistarīga. Tā vienlaikus ir un nav tieša atbilde. Tas, protams, nav tikai triks, kura mērķis būtu oponentus apmulsināt (lai gan arī tas izdevās). Iedomājieties – pūlis visapkārt vēro, kā tas, kas varēja izvērsties par izmeklēšanu vai pat arestu, pārvēršas par augsta līmeņa publisku diskusiju, kurā sludinātājs no laukiem atstāj izsmalcinātos pilsētniekus murminām kaut ko pie sevis, jo viņi nezina kā atbildēt uz jautājumu.

Jēzus jautājums par Jāni (Kristītāju) nostāda viņus grūtā situācijā, un, lai arī kādu atbildi viņi dotu, viņiem būs nepatikšanas. Bet tas vēl nav viss. Jautājums par Jāni ir pavediens uz to, kādu atbildi Jēzus varētu sniegt (bet pagaidām nesniedz) uz 'Pašu Lielāko' jautājumu. Mateja evaņģēlija lasītājs zina, ka Jēzus jau bija Dieva svaidīts (ebreju valodā "mesiēts") ar Svēto Garu caur Jāņa kristību (3:16-17). Tur Viņš pirmo reizi tika pasludināts par Dieva mīļoto dēlu, citiem vārdiem sakot, par Mesiju. Ja jūdu vadītāji patiesi saprastu, ko Jānis bija darījis, viņi zinātu, kur Jēzus ieguva tiesības Tempļa pagalmos uzvesties kā Mesija.

Taču Jēzus vēl nav beidzis. Viņš uzstāj uz savām tiesībām. Tautas vadoņi var neticēt, ka Jānis bija pravietis; bet, pieņemot, ka tomēr tāds bija, kas no tā izriet? Daži cilvēki darīja to, ko Jānis ieteica, kaut arī izskatījās pēc dumpiniekiem pret Dievu; citi cilvēki atteicās darīt to, ko Jānis teica, kaut arī izskatījās pēc Dievam uzticīgajiem. Jā: gluži kā divi dēli, no kuriem viens tēvam teica "nē", bet pēc tam darīja, kas bija lūgts, bet otrs teica "jā", bet pēc tam to nedarīja.

Gadījumā, ja priesteri un tautas vadītāji nesaprot, Jēzus to paskaidro. Pirmais dēls, kurš rupji saka tēvam, ka viņam šodien negribas strādāt, bet pēc tam tomēr strādā, apzīmē muitniekus un prostitūtas. Šķita, ka viņu ikdienas dzīves paradumi un rīcība it kā saka "nē" Dievam, bet, dzirdot Jāni Kristītāju, viņi mainīja savas domas un dzīvesveidu (citiem vārdiem sakot, viņi "nožēloja grēkus"). Otrais dēls, kurš pieklājīgi saka tēvam, ka patiešām ies uz darbu, bet pēc tam to nedara, apzīmē tempļa hierarhiju un citus vadītājus. Viņi izskatās, it kā pildītu Dieva gribu kalpojot Templī un uzturot ārēji svētu izskatu, taču viņi atsakās ticēt Jāņa vēstij ne tikai par grēku nožēlu, bet arī par Mesiju. Tagad pats Mesija ir šeit, lai sauktu viņus pie atbildības. Nav pārsteidzoši, ka viņiem tas nepatīk.

Šis evaņģēlija fragments ir izaicinājums arī mums šodien. Arī mums ir jāizdara izvēle: vai nu mēs, kaut arī būtu pielaiduši neskaitāmas kļūdas savā dzīvē, tagad ļaujamies Viņa Gara vadībai; vai arī esam kā otrs dēls, kas esam teikuši Dievam "jā", bet patiesībā savā dzīvē ejam pretējā virzienā. Tas ir svarīgi, bet tas nav vienīgais, kas ir svarīgi.

Mums būtu jājautā arī vēl nākošais jautājums – Ko Jēzus sekotājiem ir jādara šodien, lai izaicinātu mūsu apkārtējo sabiedrību un dažādās šīs pasaules varas ar vēsti, ka Viņš patiešām ir tās likumīgais Kungs? Ko mums (kā kristiešiem) vajadzētu darīt, kas liktu citiem cilvēkiem jautāt: "Ar kādu tiesībām jūs to darāt?”… uz ko pareizā atbilde tad būtu stāstīt par Kungu Jēzu Kristu! 

Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2023. gada 27. augusts

Ļauj Jēzum pateikt, kas Tu patiesībā esi

(Mt 16: 13–20) Nonācis Filipa Cēzarejas robežās, Jēzus jautāja saviem mācekļiem: “Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu?” Viņi atbildēja: “Vieni par Jāni Kristītāju, otri par Eliju, vēl citi – par Jeremiju vai kādu no praviešiem.” Viņš tiem jautāja: “Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Jēzus viņam atbildēja: “Laimīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis to tev neatklāja, bet mans debesu Tēvs. Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks. Es tev došu Debesu valstības atslēgas. Tas, ko tu siesi virs zemes, būs siets arī debesīs, un tas, ko tu atraisīsi virs zemes, būs atraisīts arī debesīs.” Tad viņš saviem mācekļiem pavēlēja, lai tie nevienam nesaka, ka viņš ir Kristus.
Pirms Pēteris kļuva par apustuli Pēteri, viņš bija zvejnieks Pēteris. Viņa tēvam piederēja zvejas laivu flote, un Pēteris droši vien domāja, ka kādu dienu, kad tēva vairs nebūs, viņš vadīs ģimenes biznesu. Bet tad ieradās Jēzus…

Un Jēzum bija cits plāns zvejnieka Pētera dzīvei (Viņš teica Pēterim: “Nāc, seko man, es Tevi darīšu par cilvēku zvejnieku…”). Tā sākās Pētera dzīves jauns posms.

Bet kas tad viņš tagad īsti bija? Joprojām zvejnieks? Māceklis, lai iemācītos kādu jaunu amatu?

Tā mēs nonākam pie nākama pagrieziena punkta (skatīt mūsu šīsdienas lasījumā). Pārdomāsim šo aizraujošo Jēzus un Pētera sarunu: (Jēzus:) “Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.”

Jēzus viņam atbildēja: “Laimīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis to tev neatklāja, bet mans debesu Tēvs. Es tev saku: tu esi Pēteris…” (15.-18.p.).

Šeit uz mirkli ir jāapstājas, jo teksts latviešu valodā neļauj saskatīt šī fragmenta dziļumus. Kristus saka: “tu esi Πέτρος (Pétros), … uz πέτρα (pétra) es celšu savu Baznīcu…”. Šeit svarīgi ir piebilst, ka varbūt tika teikts “tu esi πέτρος” (ar mazo burtu – sengrieķu tekstā oriģinālā nav lielie/mazie burti). Πέτρος (Pétros - vītiešu dzimtē) nozīmē akmens, laukakmens. Savukārt πέτρα (pétra - sieviešu dzimtē) nozīmē klints. Vai Jēzus domāja Πέτρος (Pétros) kā vīrieša vārdu, vai πέτρος (pétros) kā raksturojumu/apzīmējumu, vārdu spēle jau īpaši nemainās.

Šeit pirmā pārdomu atziņa. Kad Tu atklāj/saproti, kas ir Jēzus un ko Viņš ir darījis Tavā labā, tad esi gatavs atklāt/uzzināt, kas patiesībā esi Tu un ko Jēzus ir aicinājis Tevi darīt Viņa labā.

Cilvēki, kas pazina Sīmani, zināja, ka viņš ir impulsīvs un mēdz runāt pirms ir padomājis. Bet Jēzus viņā saskatīja ko vairāk, tāpēc pārdēvēja viņu par Pēteri, norādot, ka Sīmanis Pēteris ir akmens, kas piemērots būt par pamatu...

Vai jūs varat iedomāties pārējo mācekļu sejas, kad Jēzus sacīja: “…tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks..." (Mt 16:18)?

Bet apustulis Pēteris patiešām kļuva par balstu, cienījamu vadītāju un baznīcas dibinātāju. Un tas viss pateicoties Kristus spējai un vēlmei paskatīties tālāk par virspusēju skatījumu un ieraudzīt to, kas apslēpts sirds dziļumos. Tas, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības, dod viņam apbrīnojamu potenciālu, bet dažreiz ir vajadzīgs "saprotošs cilvēks", lai to atpazītu un veicinātu pārmaiņas. Pārāk bieži mēs skatāmies/redzam tikai to, kas ir virspusē – tāpēc ātri vien nosaucam cilvēkus par augstprātīgiem, straujiem vai vājiem utt.

Tāpēc lūgsimies pēc garīgas izpratnes un spējas redzēt dziļāk un patiesāk.

svētdiena, 2023. gada 23. aprīlis

Neatpazītais Jēzus uz ceļa

(Lk 24:13-35) Un, redzi, divi no tiem tajā pašā dienā devās ceļā uz Emmausu – ciemu, kas atradās sešdesmit stadiju attālumā no Jeruzālemes. Viņi pārrunāja visu, kas bija noticis. Un, viņiem runājot un spriežot, pats Jēzus pienāca un gāja kopā ar viņiem. Bet to acīm nebija ļauts viņu pazīt! Un viņš tiem sacīja: “Par ko jūs te iedami spriežat savā starpā?” Viņi noskumuši apstājās, un viens no viņiem, vārdā Kleops, atbildēja: “Tu esi vienīgais, kas, Jeruzālemē būdams, nezini, kas šajās dienās tur noticis.” Viņš jautāja: “Kas tad?” Un tie viņam sacīja: “Tas, kas notika ar Jēzu, Nācarieti, vīru, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visu ļaužu priekšā, kā virspriesteri un mūsu vadoņi viņu nodeva, lai notiesātu uz nāvi, un kā viņu piesita krustā. Bet mēs cerējām, ka viņš ir tas, kas izglābs Israēlu; un nu jau ir trešā diena, kopš tas viss noticis. Mūs pārsteidza arī dažas sievietes no mūsu vidus, kas rīta agrumā bija aizgājušas pie kapa un neatrada viņa miesas. Viņas pārnāca un stāstīja mums, ka redzējušas eņģeļu parādību, un tie sacījuši, ka viņš ir dzīvs. Tad daži no mūsējiem aizgāja pie kapa un atrada visu tā, kā sievietes bija sacījušas, bet viņu pašu tie neredzēja.” Un viņš tiem sacīja: “Ak, jūs nesaprātīgie un sirdī kūtrie ticēt visam, ko runājuši pravieši! Vai Kristum tā nevajadzēja ciest un ieiet savā godībā?” Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, viņš tiem izskaidroja, kas visos Rakstos sacīts par viņu. Viņi jau bija nonākuši pie tā ciema, kurp devās, un Jēzus izlikās, it kā ietu tālāk. Bet tie sāka viņu pierunāt: “Paliec pie mums, jo tuvojas vakars un diena jau galā.” Un viņš iegāja, lai paliktu kopā ar tiem. Kad viņš apsēdās ar tiem pie galda, viņš ņēma maizi, to svētīja un pārlauzis deva tiem. Tad viņu acis atvērās un tie viņu pazina; bet viņš tiem kļuva neredzams. Un viņi sacīja viens otram: “Vai mūsu sirds nedega, kad viņš ar mums runāja, Rakstus izskaidrodams?” Tajā pašā stundā viņi piecēlušies griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada tur sapulcējušos tos vienpadsmit un citus kopā ar tiem, un viņi sacīja: “Kungs patiesi ir augšāmcēlies un parādījies Sīmanim.” Un viņi izstāstīja, kas notika ceļā un kā tie viņu pazina, kad viņš lauza maizi. 
Šoreiz es savu pārdomu vietā gribu piedāvāt mācītāja Osvalda Gulbja sprediķa mazu fragmentu, kas tika sprediķots pirms gandrīz precīzi 45 gadiem. Mācītājs O.Gulbis (dzimis 26.12.1910. Jelgavā – miris 02.10.1979. Longailendā (ASV)) 20 gadus bija Ņujorkas latviešu draudzes mācītājs.
Kas bija Jēzus divi mācekli, mēs patiesībā nemaz nezinām. Tiem, tā sauktajiem 12, viņi nepieder. Bet sveši šie 12 viņiem nav. Viņi ar tiem tiekas.
Tā ir iespējams, ka ari šie divi ir tur klāt, kad pirmās nedēļas dienas rītā Lieldienu stāstā pieminētās sievietes pārnāk ar Lieldienu vesti: Kristus augšāmcelies! Mācekli netic. Nevar būt! Nav iespējams! Tāpat, acīm redzot, domā arī šie divi.
Vienam vārds ir Kleops, pilnā vārdā Kleopatrs (Kleops ir vārda Kleopatrs saīsinājums).
Kas ir otrs? Mēs nezinām. 3.gadu simtenī domāja, tas esot bijis kāds Sīmanis. Varbūt, varbūt nē. Kāds autors domā, ka runa te nav vis par 2 mācekļiem, bet par viru un sievu un ka tieši tāpēc arī otras personas vārds nav pieminēts. Varam jau ari tā domāt. Bet zināt nezinām.
Kad viņi abi - vai nu tie ir divi vīrieši, vai virs un sieva - ar Jēzu iepazinušies, ari to nezinām. Ļoti iespējams tikai Pūpolu svētdienā - ozianna saucienu sajūsmināti. Un varbūt tieši tāpēc viņi no Jeruzalemes aiziet, ir tik briesmīgi vīlušies.
Jēzus ir miris. Briesmīgi. Bet it kā ar to vēl nebūtu diezgan - kā miris? Kā noziedznieks. „Bet mēs cerējām,” viņi saka.
[…]
Tas būtu gaužām bēdīgs stāsts, ja ceļā šiem sarūgtinātajiem cilvēkiem nebūtu piebiedrojies Jēzus, kaut ari nepazīts.
[…] (1978.g. 9.aprīlī) 
Cik labi, ka šie divi uz ceļa sāka neatpazītājā personā ieklausīties. Tas izmainīja visu. Pavisam ar citu noskaņojumu viņi varēja doties atpakaļ uz Jeruzālemi.

Un nepazīts Viņš reizēm ir arī mums. Augšāmcelto Jēzu pasaule nepazīst. Pasaule pazīst Jēzu, kas ir miris. 
Bet Viņš ir ieinteresēts uzrunāt cilvēkus arī šodien tieši tāpat kā toreiz. 
Ja varbūt mūsdienu cilvēki nezin un nepazīst Bībeli (ar tiem diviem ceļā uz Emmausu varēja diskutēt par Svētajiem Rakstiem!), tomēr es esmu pārliecināts, ka Kristus atradīs veidu kā sākt sarunu ar mums. 

Tāpēc klausīsimies uzmanīgāk, kad Viņš arī mūs uzrunā...

svētdiena, 2023. gada 9. aprīlis

Marija Magdalēna un Jēzus augšāmcelšanās

(Jāņa 20:11-18) Bet Marija stāvēja ārā kapa priekšā un raudāja. Raudādama viņa noliecās kapā un redzēja divus eņģeļus baltās drēbēs sēžam, kur Jēzus miesas bija gulējušas, vienu galvgalī un otru kājgalī. Tie viņai sacīja: “Sieviete, kādēļ tu raudi?” Viņa tiem atbildēja: “Viņi paņēmuši manu Kungu, un es nezinu, kur tie viņu likuši.” To sacījusi, viņa pagriezās atpakaļ un redzēja Jēzu stāvam, bet viņa nezināja, ka tas ir Jēzus. Jēzus viņai sacīja: “Sieviete, kādēļ tu raudi? Ko tu meklē?” Viņa, domādama, ka tas ir dārznieks, viņam sacīja: “Kungs, ja tu viņu esi aiznesis, saki man, kur tu viņu esi licis, es viņu paņemšu.” Jēzus viņai sacīja: “Marija!” Pagriezusies tā viņam ebrejiski saka: “Rabuni” (tas ir: Skolotāj)! Jēzus sacīja: “Nepieskaries man, es vēl neesmu uzkāpis pie Tēva; bet dodies pie maniem brāļiem un saki viņiem: es uzkāpju pie mana Tēva un jūsu Tēva un pie mana Dieva un jūsu Dieva.” Marija Magdalēna atnāca pie mācekļiem un pavēstīja: “Es redzēju Kungu!” Un viņa stāstīja, ko viņš tai sacījis. 
Dzirdot (vai lasot) šo fragmentu, rūpīgam Jāņa evaņģēlija klausītājam kļūst skaidrs – kaut kas neparasts ir noticis ne tikai ar Jēzu (kaut arī tas ir kaut kas neaptverams). Kaut kas neparasts ir noticis ar pasauli (kurā dzīvojam), ar Jēzus Kristus un mācekļi attiecībām, ar pašu Dievu. Līdz šim brīdim Jēzus runāja par Dievu kā par "tēvu", vai "tēvu, kas mani sūtījis”, vai "manu tēvu". Viņš savus sekotājus sauca par "mācekļiem", "kalpiem" un "draugiem". Tagad Kristus izsakās savādāk. Ieklausieties 17.pantā vēlreiz: “…dodies pie maniem brāļiem un saki viņiem: es uzkāpju pie mana Tēva un jūsu Tēva un pie mana Dieva un jūsu Dieva.”
Kaut kas ir mainījies. Kaut kas ir sasniegts. Ir sākušās jaunas attiecības… līdzīgi kā pumpurs kādā brīdī atplaukst par brīnišķīgu pavasara ziedu. Kristus mācekļiem tiek piedāvāts jauns redzējums, jauna pasaule un jaunas attiecības, kurās viņi varētu iepazīt Dievu tā, kā Jēzus pazīst Dievu (viņi varēs būt tuvās, pat intīmās attiecībās kā bērni ar savu tēvu). 
Citiem vārdiem sakot, viņi tagad varēs beidzot būt īsta un patiesa Israēla tauta. Dieva tautas aicinājums jau no paša sākuma bija būt par Dieva bērniem, par Dieva īpašiem pārstāvjiem visas cilvēces vidu. Izraēla tautai bija problēmas ar šo aicinājumu. Pati ideja par šādu aicinājumu dzīvoja dažādos Vecās Derības rakstu fragmentos. Reizēm šī ideja dažādās formās veidoja ebreju pašapziņu un sociāli-sabiedrisko domu. Tomēr nepārprotami bija skaidrs, ka, ja arī Izraēla tauta tiešām ir Dieva bērns, diemžēl ir notikusi atsvešināšanās. Kad Jēzus stāstīja līdzību par dēlu, kurš aizceļoja uz tālu zemi un tad tur piedzīvoja kaunu, pazemojumu un nabadzību, Viņa klausītāji zināja par ko Jēzus runāja (Lūkas 15:11-32).

Bet tagad Jēzus Kristus šo atsvešināšanās un trimdas stāvokli ir likvidējis. Viņš ir parādījis/atklājis ceļu atpakaļ no tās neiedomājami tālās vietas, no pašas nāves valstības. Jēzus Kristus piedāvā jaunu ceļu atpakaļ uz tēva mājām. Un tagad ikviens, kas seko Jēzum, tiek pieņemts Viņa vārdā kā mīļotā meita, mīļotais dēls. 

Šis apbrīnojamais uzaicinājums tiek izteikts brīdī, kad Marija piedzīvo vienu no traģiskākajiem brīžiem, kāds ir iespējams šajā pasaulē.
Iztēlē nostājies viņai līdzās. Vai redzi kāda viņa tur stāv – bēdu satriekta un raudoša? Un tad pieliecies un izskaties kapā…
Vai esi gatavi pārsteigumam?

No kurienes uzradās tie eņģeļi? Mazu brīdi atpakaļ, kad Pēteris un Jānis bija pat iegājuši iekšā kapā, eņģeļi tur nebija.. Vai varbūt viņi bija? Varbūt dažreiz eņģeļus var redzēt tikai caur asarām?
Lai kā tas arī nebūtu, man jums ir kaut kas jāatklāj par eņģeļiem. (1) Tad kad cilvēki piedzīvo lielas bailes, eņģeļiem ir tendence teikt lai cilvēki nebaidās. (2) Kad cilvēki raud, eņģeļi parasti jautā kāpēc…
Ja arī jūs savā dzīvē kaut ko tādu piedzīvosiet, tad nebaidieties noformulēt savu atbildi pilnīgi atklāti.
“Viņi ir paņēmuši… manas mājas, manu veselību, manas cerības… un manu dzīvi… Viņi paņēmuši manu Kungu, un es nezinu, kur tie viņu likuši.”
Tās ir Izraēla tautas skumjas, visas cilvēces un visas pasaules skumjas, kas ir koncentrētas šajā ainā, kur Marija skumst un sēro pie kapa. 

Bet tagad palūkojies uz kādu stāvu, kurš stāv turpat blakus. Mēs, klausoties šo stāstu, jau zinām kas viņš ir. Tikai Marijai tas būs pārsteigums!
Ieklausies kā Viņš uzrunā Mariju (“Sieviete, kādēļ tu raudi? Ko tu meklē?”). Tieši tāpat Viņš uzrunā/sauc mūs katru. Tas ir sveiciens, arī mierinājums, arī maigs pārmetums (Nu beidz! Vai tad tu mani nepazīsti?). Tas ir arī ielūgums, uzaicinājums un iedrošinājums mums, jo arī mums šodien ir nepieciešama Viņa mīlestība un dziedināšana. 

Kas ir mazliet mulsinoši šajā Bībeles fragmentā, ir Jēzus brīdinājums Marijai 17.panrā: "Nepieskaries man…”, vai kā daži tulkojumi saka: "Nesatver mani…”
Ko Jēzus ar to domāja?
Daži domā, ka Viņa augšāmcelšanās ķermenis bija tik jauns un tik atšķirīgs, ka Viņš negribēja ļaut Marija pieskarties Viņam un tā iegūt nepareizu ideju, ka Viņš ir kaut kas līdzīgs spokam. Tas šķiet maz ticams, ņemot vērā faktu, ka satiekot Tomu, Kristus pats uzaicina pieskarties un redzēt (lai gan, protams, tas notiek nedēļu vēlāk).
Ir arī idejas par nepieciešamību saņemt Dieva Tēva akceptu par pienesto upuri utt…

Es domāju, ka tas ir vairāk bija kā brīdinājums Marijai par to, ka no šī brīža jaunās attiecības ar Jēzu vairs nebūs tādas kā vecās. Jēzus vairs neplānoja staigāt apkārt pa Galileju un Jūdeju kopā ar saviem sekotājiem, daloties regulāras maltītes, apspriežoties un pārrunājot dažādus ikdienišķus sīkumus. Viņi varbūt redzēs Jēzu šad un tad, bet ļoti drīz pienāks laiks, kad Viņš “aizies pie tēva", par ko Jēzus bija runājis atkal un atkal (skat. 14-17 nodaļās).
Tāpēc es domāju, ka "nepieskaries man” ir labākais veids kā pateikt to, ko Jēzus šeit vēlējās pateikt. “Necenties mani satvert fiziski, necenties mani aizturēt…” Dīvaini vārdi dīvainā brīdi.

Bet Marija nav par to apvainojusies. Viņa nesajūt to kā noraidījumu. Viņai ir uzticēts uzdevums. Viņa tagad ir apustulis apustuļiem. “Es redzēju Kungu!” … un tas ir tas, ko viņš teica! Nekas nav labāks par tiešu un personīgu piedzīvojumu. Un tas joprojām tā darbojas arī šodien.
Marija Magdalēna atnāca pie mācekļiem un pavēstīja: “Es redzēju Kungu!” Un viņa stāstīja, ko viņš tai sacījis. (18.p.)
Vai Tu jau biji pie saviem draugiem, radiem un kaimiņiem?
Vai jau pastāstīji to, ko Viņš, Jēzus Kristus ir darījis Tevis dēļ? 

Jēzus Kristus ir augšāmcēlies!
(un visi atbild: Patiesi augšāmcēlies!) 

svētdiena, 2023. gada 2. aprīlis

Kādam Dievam mēs kalpojam

(Flp 2:5-11) Lai jūsos ir tādas pašas domas kā Kristū Jēzū, kas, būdams Dieva veidā, neuzskatīja kā satveramu laupījumu būt vienādam ar Dievu, bet sevi iztukšoja, pieņēmis kalpa veidu, un, tapis pēc cilvēka līdzības un būdams tāds pats kā cilvēks, viņš pazemoja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Tādēļ arī Dievs viņu paaugstināja un dāvāja viņam vārdu, kas ir pāri visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā visi mestos ceļos – kas debesīs, kas virs zemes un zem zemes – un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs ir Jēzus Kristus Dievam Tēvam par slavu. 
(Mt 21:1-11) Kad tie tuvojās Jeruzālemei un nonāca Bētfagē pie Olīvkalna, Jēzus sūtīja divus mācekļus un tiem sacīja: “Dodieties uz ciemu, kas jūsu priekšā. Tur jūs tūlīt atradīsiet ēzeļmāti piesietu un ēzelīti līdz ar viņu, atraisiet tos un vediet pie manis. Ja kāds jums ko teiks, tad sakiet: Kungam to vajag, un viņš tūdaļ tos atdos.” Bet tas notika, lai piepildītos, ko Kungs caur pravieti ir sacījis: sakiet Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa, uz jūga ēzeļmātes kumeļa. – Mācekļi aizgāja un darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis. Tie atveda ēzeļmāti un ēzelīti, uzklāja tiem savas drēbes, un Jēzus uzsēdās virsū. Daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, bet citi cirta kokiem zarus un klāja tos uz ceļa. Bet ļaužu pūlis, kas gāja viņam gan pa priekšu, gan nopakaļ, sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, svētīts, kas nāk Kunga vārdā! Ozianna augstībā!” Un, viņam ienākot Jeruzālemē, visa pilsēta sakustējās: “Kas viņš tāds?” Bet ļaudis pūlī atbildēja: “Viņš ir pravietis Jēzus, tas – no Nācaretes Galilejā.” 
Bija Pūpolsvētdiena un visa ģimene devās uz baznīcu. Bet 5 gadus vecais Jānītis palika mājās ar auklīti, jo viņam sāpēja kakls.
Kad ģimene atgriezās mājās, viņi atnesa vairākus pūpolu zarus. Mazais Jānītis, uzzinot, ka tie ir atnesti no baznīcas, ziņkārīgi jautāja, kam tie baznīcā bija vajadzīgi.
“Nu kā, Jānīt, vai tad Tu nezini,” tētis saka paskaidrot, “cilvēki klaja zarus uz ceļa, kad Jēzus gāja garām…”
“Nu, vai zināt!” Jānītis iesaucās, “vienā svētdienā, kad es neaizeju, tad viņš ierodas...” 

Jau labu laiciņu atpakaļ es rakstīju par trīs reliģijas modeļiem (skatīt šeit... un šeit...). 
Īsumā to varētu paskaidrot šādi: 
Pagāniskais modelis – mums ir kaut kas jādara, lai mainītu Dievu (visās austrumu reliģijās dievu Tu vari atrast sevī). 
Otrais jeb pseido-kristīgais modelis – viss ir koncentrēts uz sekām – kāpēc mums jāmīl Kristus? (jo Viņš tika sodīts mūsu vietā). 
Trešais modelis (bibliskais) – risina ļaunuma cēloņus manī, aizskar manu egoismu... 

Vai tas bieži nav parasta kristieša pirmais jautājums – Ak Dievs, kas būs ar mani? 
Īstas reliģijas centrā nav uztraukums par to – kā Dievs izglābs MANI. Visa uzmanība ir koncentrēta uz mīlošo Dievu, kurš vēlas glābt visu pasauli. 
Ieskaties vēlreiz, ko raksta apustulis Pāvils par Jēzu Kristu:
…kas, būdams Dieva veidā, neuzskatīja kā satveramu laupījumu būt vienādam ar Dievu, bet sevi iztukšoja, pieņēmis kalpa veidu, un, tapis pēc cilvēka līdzības un būdams tāds pats kā cilvēks, viņš pazemoja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. (Flp 2:6-8)
Vai tas Tevi nesaviļņo?
Tāds ir Dievs, kuram es kalpoju.
Tāds ir Dievs, kurš aicina mūs Viņam uzticēties! 

svētdiena, 2023. gada 19. februāris

Pravietojumi ir piepildījušies

(2Pēt 1:12-21) Tādēļ es vienmēr jums atgādināšu šīs lietas, kaut arī jūs tās zināt un šajā patiesībā esat stipri, jo, kamēr vien esmu šajā miesas mājoklī, es uzskatu, ka ir taisnīgi ar atgādinājumiem jūs turēt nomodā; jo es zinu, ka drīz man šis mājoklis ir jānoliek, kā arī mūsu Kungs Jēzus Kristus man to ir atklājis. Es centīšos arī, lai pēc manas aiziešanas jūs vienmēr šīs lietas atcerētos. 
Nevis sagudrotiem stāstiem sekodami, bet kā viņa varenības aculiecinieki mēs jums atklājām mūsu Kunga Jēzus Kristus spēku un atnākšanu. Kad viņš no Dieva Tēva saņēma godu un slavu, varenās godības balss atskanēja, pavēstīdama viņam: šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts. Šo balsi mēs dzirdējām no debesīm atskanam, kad kopā ar viņu bijām uz svētā kalna. Turklāt mums ir praviešu vārds, kas ir vēl stiprāks, un jūs darāt labi, tam pievēršoties kā degošai lāpai krēslainā vietā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs. Vispirms jums jāsaprot, ka neviens Rakstu pravietojums nav patvaļīgi skaidrojams, jo ne jau pēc cilvēka gribas pravietojumi tika pasludināti, bet tos runāja Svētā Gara vadīti Dieva cilvēki. 
Es šo rakstu agri no rīta. Aiz loga vēl ir tumša nakts. Un tas uz mirkli man liek atcerēties bērnību, kad es reiz ziemā vēlu vakarā (kopā ar saviem vecākiem!) tumsā devos uz mājām. Es jutos ļoti piekusis un būtu labprātāk nespēris ne soli tālāk. Bet viņi man ieteica paraudzīties uz augšu… Un tā, raudzīdamies zvaigžņotajās debesīs, es spēju pieveikt atlikušo ceļa posmu, lai nokļūtu siltumā, drošībā – mājās. 
Es neesmu labs zvaigžņu pazinējs. Varbūt varu, atrodoties Latvijā (arī Anglijā), atrast Lielos Greizos Ratus. Tad vēl esmu dzirdējis, ka jau no seniem laikiem par agrīnu rītausmas vēstnesi tika uzskatīta "rīta zvaigzne” (lai gan patiesībā tā ir planēta Venēra), kas bieži darbojas kā zīme, ka rīts ir klāt. 

Apustulis Pēteris arī piemin “Rīta Zvaigzni”, kas “uzlēks jūsu sirdīs” (19. pants)… un viņš šeit nerunā par vienkāršu zvaigzni/planētu. Apustulim Pēterim “Rīta Zvaigzne” ir paša Jēzus atnākšana, kas norāda uz Dieva Lielo Dienu. Visam, kam agrīnie kristieši ticēja, bija šī īpašā perspektīva: noteikti pienāks laiks, kad tas, kas iesākās ar Jēzus pirmo atnākšanu mūsu pasaulē, tiks pabeigts (ar Viņa atgriešanos). 
Tas palīdz mums saprast, kāpēc Pēteris raksta to, ko viņš raksta 12.–15. pantā. Viņš zina, ka tuvojas viņa nāves stunda (Jēzus bija viņu brīdinājis par to – Jāņa 21:18-19). Tāpēc viņam bija svarīgi būt pārliecinātiem, ka vēstules lasītāji spēs saprast/paturēt tās patiesības, kuras viņš bija mācījis. Apustuļa nāve nedrīkst nozīmēt kristīgās ticības pagrimumu. 

Labā ziņa ir tā, ka mums nav jāgaida tumsā, nesaprotot kam sekot, kam nē. Jēzus Kristus jau ir atklājies Pēterim, Jēkabam un Jānim, kad viņi stāvēja kopā ar Viņu kalnā (Mt 17:1-9). Šī, starp citu, ir vienīgā reize ārpus evaņģēlijiem, kad kāds atsaucas uz šo īpašo piedzīvojumu (kā Jēzus pēkšņi staroja īpašā gaismā; kā Viņš sarunājās ar Mozu un Eliju; kā balss no debesīm pasludināja, ka Viņš patiešām ir Dieva dēls).
Šis stāsts, kā Pēteris apgalvo, nav “sagudrots stāsts”. Jādomā, ka kādi agrīnās baznīcas ticības pretinieki ņirgājās par neparastajiem stāstiem, kas par Jēzu tika stāstīti. Apustulis Pēteris uzstāj, ka tā visa bija patiesība.

Šo aculiecinieku liecību rezultātā, visi apustuļi un visa pirmo kristiešu kopiena varēja atskatīties uz Bībeles pravietojumiem – šo lielo visu aptverošo stāstu, kas visu laiku darbojās kā ceļa norādījumi – un varēja sākt saskatīt/saprast kāda tam visam ir jēga.
Viens no pravietojumiem patiešām bija par “zvaigzni" (4.Mozus 24:17). Tolaik tas tika saprasts kā pravietojums par Mesijas nākšanu, un, iespējams, tas Pēteri iedvesmoja nosaukt Jēzu kā "Rīta Zvaigzni" savas otrās vēstules 1.nodaļas 19.pantā.
Apustulis Pēteris raksta, ka tas, kas notika ar Jēzu neparastajā godības atklāsmē, nozīmē to, ka tagad var patiesi sākt saprast senos jūdu rakstus (jo mēs zinām ar ko viss beidzas). Dieva godības atklāsme Jēzū Kristū ir cieši saistīta ar apsolījumu, ka arī mēs varēsim būt “dievišķās dabas līdzdalībnieki” (2Pēt 1:4). Šajā ziņā apustuļa Pētera vēstule ir unikāla, atklājot kā šīs divas lietas ir saistītas.

Apustulis Pēteris cenšas paskaidrot saviem lasītājiem jauno situāciju, kas bija kļuvusi realitāte (par ko ebrejiem viņu rakstos nebija pilnīgas skaidrības). Vecās Derības dažādās vietās ir pierakstīti apsolījumi, ka reiz atklāsies Dieva godība, tiks atjaunots Templis un parādīsies Mesija, lai glābtu savu tautu.
Nu, tas bija noticis! Agrīnie kristieši ticēja, ka Jēzus atnākšana bija/ir visu šo ilgu/vēlmju piepildījums. Vispirms jau Jēzus apskaidrošana, tad nedaudz vēlāk Viņa augšāmcelšanās, to pierāda.
Problēma ir tajā, ka neviens nekad nebija iedomājies, ka starp Mesijas parādīšanos un šīs-pasaules beigām, jeb Lielās Dienas rītausmu būs tāda liela laika nobīde. Nebija nekādu minējumu par to, kāds varētu būt šis starp-periods un pat kāpēc šādam periodam vajadzētu pastāvēt.

Tāpēc apustulis Pēteris, tāpat kā citi apustuļi, ķērās pie darba, lai balstoties uz Svētajiem Rakstiem (Vecā Derība!) izskaidrotu, kāpēc ir šāda kavēšanās un (tik ļoti svarīgi arī mums!) kas pa to laiku būtu jādara. Mēs, kristieši, sākot no tām dienām līdz mūsdienām atrodamies situācijā, kādu viņš apraksta 19. pantā: Jēzus (Viņa piedzimšana, apskaidrošana/pārveidošana, nāve un augšāmcelšanās) ir apstiprinājis Svēto Rakstu Vecās Derības pravietiskos vārdus. Tagad mēs turamies pie tiem, uzticamies tiem un sekojam tiem kā cilvēki, kas uzticas un seko kabatas lukturītim caur nakts tumšākajam laikam līdz brīdim, kad Jēzus beidzot atkal parādīsies kā Rīta Zvaigzne, lai uzsāktu apsolīto Dieva Lielo Dienu.

Taču tagad mums ir jāapdomā/jāpārrunā kāds iespējams iebildums.
Pieņemsim, ka šis Svēto Rakstu lasīšanas/skaidrošanas veids ir tikai kristiešu izgudrojums.
Pieņemsim, ka Bībelē (Vecajā Derībā) tas viss bija domāts savādāk.
Apustulim Pēterim ir stingrs/noteikts arguments pret šādiem iebildumiem (20. un 21. pants). Tas nav privātas interpretācijas jautājums. Tas nav atkarīgs no cilvēkiem, jo Svētie Raksti galu galā neradās kādiem cilvēkiem vienkārši nolemjot uzrakstīt šo vai to. Jā, Bībelē ir ārkārtīgi plašs materiālu klāsts, sākot no dzejas un vēstures līdz pareģojumiem un dīvainām simboliskām atklāsmēm. Bet aiz dažādiem žanriem un dažādiem autoriem ir dievišķā iedvesma/inspirācija, kas, neapejot cilvēku prātus, personības un attiecīgās situācijas, caur cilvēku vārdiem atklāj Dieva Vārdu (“…tos runāja Svētā Gara vadīti Dieva cilvēki” (21.p).

Tāpat kā visi citi agrīnie kristieši, apustulis Pēteris stingri turas pie divām principiem: senajiem rakstiem (Vecās Derības Svētie Raksti) un viņiem atklātā/apskaidrotā Dieva Dēla.
Ja mēs nepaturam redzes lokā Jēzu Kristu, tad nesaprotam par ko īsti Vecās Derības Raksti runā. Ja mēs ignorējam Svētos Rakstus, tad īsti nesapratīsim kas Jēzus bija un ko Viņš darīja. Mums ir vajadzīgi Svētie Raksti un Dieva Dēls Jēzus Kristus. Un mums ir jāturas pie abiem, lai Rīta Zvaigzne iemirdzas mūsu sirdīs, un tad caur mums atspīd visā pasaulē.

svētdiena, 2023. gada 1. janvāris

Tu, ķēniņ, esi viscienīgākais

(Flp 2:5-11) Lai jūsos ir tādas pašas domas kā Kristū Jēzū, kas, būdams Dieva veidā, neuzskatīja kā satveramu laupījumu būt vienādam ar Dievu, bet sevi iztukšoja, pieņēmis kalpa veidu, un, tapis pēc cilvēka līdzības un būdams tāds pats kā cilvēks, viņš pazemoja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Tādēļ arī Dievs viņu paaugstināja un dāvāja viņam vārdu, kas ir pāri visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā visi mestos ceļos – kas debesīs, kas virs zemes un zem zemes – un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs ir Jēzus Kristus Dievam Tēvam par slavu. 

Maks Lukado (Max Lucado) apraksta gadījumu, kā pirms apmēram 800 gadiem Francijas karalis Filips Augusts (Philip Augustus) krusta kara laikā reiz sapulcināja visus savus dižciltīgos bruņiniekus un mudināja viņus būt drosmīgiem sagaidāmajā cīņā. Uz galda viņš nolika savu karalisko kroni un piedāvāja to kā balvu drosmīgākajam un cienīgākajam cīnītājam. Pēc tam, kad armija devās kaujā un atgriezās ar uzvaru (kas karaļa Filipa II gadījumā nenotika vienmēr), dzīvi palikušie bruņinieki atkal sapulcējās ap galdu, kur stāvēja karaļa kronis. 
Tad viens no dižciltīgajiem piegāja uz priekšu, pacēla kroni un uzlika to ķēniņam uz galvas, sacīdams: “Tu, ķēniņ, esi viscienīgākais.” 
(Vai tas notika tāpēc, ka ķēniņš kaujas karstumā bija pat notriekts no zirga, bet varonīgi cīnījās un spēja dzīvs pabeigt kauju... vai arī bruņiniekiem jau patiesībā nebija citas izvēles – grūti spriest.) 

Bībelē mēs lasām, ka patiesībā ir noticis kaut kas tāds, lai "Jēzus vārdā visi mestos ceļos – kas debesīs, kas virs zemes un zem zemes – un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs ir Jēzus Kristus Dievam Tēvam par slavu" (Flp 2:10-11). 
2022. gadā iedzīvotāju skaits esot sasniedzis 8 miljardus – vai vari iedomāties šādu sanāksmi? (Un mums pat nav ne mazākās nojausmas par to būtņu skaitu, kuras pagodina Dievu pie Viņa troņa). 
Tomēr ir kāds svarīgāks jautājums par to kā šāds skaits dievlūdzēju paklanīsies Jēzus priekšā. 

Manuprāt aizraujošāk ir padomāt par to – kāpēc visi nometas ceļos Kristus priekšā un saka: "Tu, ķēniņ, esi viscienīgākais." 
Lai gan Jēzus Kristus bija/ir Dievs, viņš nedomāja par vienlīdzību Trīsvienīgā Dieva būtībā un kā pie tā pieķerties.
Tā vietā viņš atteicās no savām dievišķajām privilēģijām; viņš ieņēma pazemīgo verga stāvokli un piedzima kā cilvēks. Kad viņš parādījās cilvēka formā, viņš pazemojās paklausībā Dievam Tēvam un nomira noziedznieka nāvē pie krusta. (salīdz. Flp 2:6-8). Lūk cik nepierasts veids kā tiek iegūta pilnīgā/absolūtā uzvara! 
Tas arī ir pamatā visa universa apbrīnai un pielūgsmei Jēzus Kristus priekšā.