Vai es spēju priecāties par otra prieku?

(Rm 12:9-21) Jūsu mīlestība lai ir neliekuļota, nīstiet ļauno, pieķerieties tam, kas labs. Brāļu savstarpējā mīlestībā esiet sirsnīgi, izrādiet cits citam vislielāko cieņu. Gara dedzībā un kalpošanā Kungam nemitējieties būt uzcītīgi, priecādamies cerībā, izturēdami ciešanās, pastāvēdami lūgšanās. Esiet izpalīdzīgi svētajiem viņu vajadzībās, tiecieties būt viesmīlīgi! Svētījiet tos, kas jūs vajā, svētījiet un nenolādiet! Priecājieties līdz ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud! Izturieties vienādi cits pret citu, nedzenieties pēc augsta goda, bet saejieties ar zemajiem; neesiet pašgudri! Neatmaksājiet ļaunu ar ļaunu, bet pūlieties darīt labu visu cilvēku priekšā. Cik iespējams, no savas puses turiet mieru ar visiem cilvēkiem. Mīļotie, neatriebieties paši, bet ļaujiet nākt Dieva dusmībai, kā ir rakstīts: man pieder atriebšana, es atmaksāšu, – saka Kungs. Bet, ja tavs ienaidnieks izsalcis, paēdini viņu un, ja izslāpis, dod viņam dzert; tā darīdams, tu sakrāsi kvēlošas ogles uz viņa galvas. Neļauj ļaunumam sevi uzvarēt, bet uzvari ļaunu ar labu!

“Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” Šī doma caurvij gan Veco, gan Jauno Derību (skat. 3Moz 19:18; Mt 22:39). Mēs parasti dzirdam šajos vārdos aicinājumu mīlēt otru cilvēku. Taču tajos ir vēl kaut kas: kā sevi pašu. Izrādās, mūsu attieksme pret citiem bieži vien ļoti daudz pasaka arī par mūsu attieksmi pašiem pret sevi.

Filozofs un rakstnieks Ēriks Hofers šo domu reiz izteica visai skarbi: mēs patiešām mīlam savu tuvāko kā sevi pašu. Ja ienīstam sevi, viegli sākam ienīst citus. Ja spējam pieņemt sevi, kļūstam iecietīgāki arī pret citiem. Ja spējam sev piedot, mums kļūst vieglāk piedot citiem.

Tomēr Evaņģēlijs ved vēl soli tālāk. Dieva mīlestība ne tikai palīdz mums pieņemt sevi un tāpēc labāk izturēties pret citiem. Tā pamazām dara mūs brīvus arī no nepieciešamības nemitīgi sevi salīdzināt ar citiem.
Pāvils raksta: “Priecājieties ar priecīgajiem” (Rom 12:15). Tas šķiet vienkārši, kamēr otra cilvēka prieks neizceļ tieši to, kā pietrūkst man. Kādam izdodas tas, kas neizdevās man. Kāds saņem atzinību, kuru vēlējos es. Kādam ir attiecības, iespējas, veselība vai panākumi, pēc kuriem ilgojos pats. Tad otra prieks pēkšņi var kļūt grūti panesams.
Skaudība ir savāda lieta. Tā neko neatņem otram, bet ļoti daudz atņem mums pašiem. Kamēr skaitām otra svētības, mūsu pašu prieks iztek kā ūdens caur sietu.

Varbūt tāpēc spēja priecāties par otra cilvēka prieku ir viena no skaistākajām iekšējas brīvības pazīmēm. Man vairs nav nepieciešams, lai otram būtu mazāk, lai es pats justos vērtīgāks. Es varu pateikties Dievam par to, ko Viņš devis man, un reizē no sirds priecāties par to, ko Viņš devis otram.
Un varbūt tieši tur sākas tuvākā mīlestība — kad otra cilvēka svētība man vairs nešķiet drauds, bet kļūst arī par iemeslu manam priekam.

Lasīt tālāk

Patiesas brīvības paradokss

(Mt 11:25-30) Tajā pašā laikā Jēzus sacīja: “Es slavēju tevi, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem un tās atklājis bērniņiem! Jā, Tēvs, šādi ir izpaudusies tava labvēlība! Mans Tēvs man ir devis visu, un neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, nedz Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls vēlas to atklāt. Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu. Uzņemieties manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm; jo mans jūgs ir tīkams un mana nasta viegla.”

Brīvība ir viens no tiem vārdiem, kuru lietojam ļoti bieži. Katrs vēlas būt brīvs – brīvs izvēlēties, lemt un dzīvot pēc savas pārliecības. Taču Jēzus vārdi šīs vēlmes priekšā izklausās savādi: “Ņemiet uz sevi manu jūgu…” Kā gan jūgs var būt ceļš uz brīvību?

Arī Mārtiņš Luters šo paradoksu formulēja ļoti spilgti: kristietis ir pilnīgi brīvs kungs, kas nav pakļauts nevienam, un tajā pašā laikā pilnīgi uzticīgs kalps, kas kalpo visiem. No pirmā acu uzmetiena abi apgalvojumi šķiet nesavienojami. Tomēr tieši tajos slēpjas kristīgās brīvības būtība.

Mēs bieži iedomājamies, ka brīvība nozīmē būt neatkarīgam no visiem. Taču patiesībā neviens cilvēks tā nedzīvo. Mēs visi esam saistīti ar ģimeni, draugiem, darbu, sabiedrību. Mēs visi kaut kam vai kādam piederam. Jautājums nav par to, vai nesam kādu jūgu. Jautājums ir – kādu.

Jēzus nepiedāvā dzīvi bez pienākumiem vai atbildības. Viņš aicina uzņemties Viņa jūgu. Atšķirība ir tā, ka šis jūgs nav uzspiests ar varu. Tas nāk no Tā, kurš ir “lēnprātīgs un no sirds pazemīgs”. Tas nav jūgs, kas salauž, bet jūgs, kas māca pareizo soli un ved pareizajā virzienā.

Paradoksāli, bet cilvēks vislielāko brīvību piedzīvo nevis tad, kad dzīvo tikai sev, bet tad, kad atrod To, kam ir vērts uzticēties. Kristū paklausība un brīvība nekļūst par pretstatiem. Tās kļūst par vienu ceļu.

Varbūt tāpēc Jēzus var apsolīt to, ko pasaule tik ļoti meklē, bet reti atrod: “Jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm.” Patiesa brīvība nav dzīve bez jebkāda jūga. Tā ir iespēja nest pareizo jūgu – kopā ar Kristu.

Lasīt tālāk

Visas apsūdzības atceltas – Tu vari sākt no jauna!

(Kol 2:6-15) Tā kā jūs esat pieņēmuši Kristu Jēzu par Kungu, tad viņā arī dzīvojiet, iesakņojieties, topiet kā nams, kas uz viņa būvēts, esiet ticībā stipri, kā esat mācīti, pāri plūzdami pateicībā. Raugieties, ka neviens jūs nepieviļ ar cilvēciskās gudrības tukšo maldināšanu, kas pamatojas cilvēku iedibinātās tradīcijās un pasaules pirmspēkos, bet ne Kristū. Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā, un jums ir dota pilnība viņā, kas ir galva ikvienai valdīšanai un varai. Viņā jūs esat saņēmuši arī apgraizīšanu – ne to, kas rokām veikta, bet, atbrīvoti no miesas dabas, jūs esat saņēmuši apgraizīšanu Kristū: jūs esat līdz ar viņu apbedīti kristībā, kurā arī jūs caur ticību esat augšāmcelti Dieva spēkā, tā spēkā, kas viņu atmodināja no mirušajiem. Jūs, kas bijāt miruši savos grēkos un miesā neapgraizīti, Dievs darīja dzīvus līdz ar Kristu, dāvādams mums visu grēku piedošanu. Dievs izdzēsa parādrakstu ar tiem noteikumiem, kas bija vērsti pret mums, un to iznīcināja, pienaglodams pie krusta, – viņš atbruņoja visas valdīšanas un varas un, tās atklāti kaunā likdams, svinēja pār tām uzvaru Kristū. 

Iedomājies šo ainu: kāds tiek arestēts un aizvests uz tiesu. Prokurors pieceļas un saka: “Apsūdzības pret jums ir…” Šajā brīdī apsūdzētais cer, ka viņa advokāts spēs šīs apsūdzības noraidīt un viņš tiks brīvs.
Līdzīgi arī Dievam ir “dokumentācija” par katru mūsu pārkāpumu kopš pirmās dzīves dienas. Tur ir pierakstītas visas mūsu sliktās izvēles, atriebības pilni darbi, nepiedošanas sirds, aizspriedumi, alkatība, iekāre, meli… viss. Dievs redzējis to visu, un viss ir ierakstīts.

Bet zini ko? Tu šo sarakstu nekad neredzēsi. Un neviens cits arī ne. Kāpēc? Tāpēc, ka Viņš piedeva visus mūsu grēkus. Viņš izdzēsa visu, kas bija vērsts pret mums, un piesita to krustā. (skat. Kol 2:13–14)
Tas nozīmē, ka Jēzus saprata – vienīgā cena, kas var pilnībā izdzēst mūsu grēkus, ir nāve. Krusts ir kā vieta, kur notiek liels maiņas darījums: Dievs ņem visus Tavus grēkus un pieraksta tos Jēzum, bet visu Jēzus taisnību Viņš piešķir Tev.

Vai Dieva mīlestībai ir robežas? Ja tādas būtu, tad Dāvids – laulības pārkāpējs –, tās būtu atradis. Pāvils – kristiešu vajātājs –, būtu līdz tām aizgājis. Pēteris – kas noliedza Jēzu –, tās būtu saskatījis. Pat laupītājs pie krusta, kas mira līdzās Jēzum, to neatrada. Un arī Tu to nekad neatradīsi. Jo tās robežas neeksistē.

Kad Jēzus sauca no krusta: “Viss piepildīts!”, Dievs uz katra tava grēka uzrakstīja: “Samaksāts pilnībā.” Tu esi brīvs. Tu esi šķīsts. Tu esi attaisnots. Un zini, ko nozīmē vārds “attaisnots”? Tas nozīmē – it kā Tu nekad nebūtu grēkojis.
Cik neticami labi tas skan, vai ne? Tad tev tikai atliek to pieņemt...

Lasīt tālāk

Patiesība darīs Tevi brīvu

(Jņ 8:31–36) Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas ticēja viņam: “Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi un jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Tie viņam atbildēja: “Mēs esam Ābrahāma pēcnācēji un nekad nevienam neesam vergojuši. Kā tad tu saki: jūs kļūsiet brīvi?” Jēzus viņiem atbildēja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ikviens, kas dara grēku, ir grēka vergs. Bet vergs nepaliek namā vienmēr, Dēls paliek vienmēr. Ja nu Dēls jūs atbrīvos, jūs patiesi būsiet brīvi."

Normens Vinsents Pīls (Norman Vincent Peale, 1898-1993), viens no 20.gadsimta ievērojamākajiem garīdzniekiem, ir teicis: “Tu esi nevis tas, ko Tu domā, ka esi, bet… ko Tu domā, tas Tu esi.” 
Vairums gadījumos tas, ko mēs darām, sākas mūsu domās. 

Vai esi domājis kā īsi raksturot cilvēku, kurš ir kristietis? 
Parasti atbilde uz šo jautājumu ietver sevī tādas idejas kā grēku nožēla un paļāvību uz Kristu. Un tas nav slikts raksturojums, bet vai esi padomājis, ko tas nozīmē?
Sengrieķu valodā vārds, kuru tulkojam kā 'grēku nožēlošana', ir metanoia, un tas ietver sevī nozīmi, ko varētu definēt kā 'mainīt savu prātu'. Tātad runa ir par mūsu domāšanas izmainīšanos.
Tas savukārt nozīmē to, ka bibliskā ideja par patiesu grēku nožēlošanu sevī ietver to, ka mēs tik daudz necenšamies mainīt sevi ar gribasspēku, bet gan ļaujamies Dieva Vārda pārveidojošajam spēkam, lai tas katru dienu atjaunotu mūsu prātu. 

Bībele skaidri māca, ka tas, kā un ko mēs domājam, nosaka to, kā mēs jūtamies, un tas, kā mēs jūtamies, nosaka to, kā mēs rīkojamies. Tātad, ja vēlies mainīt savu rīcību, Tev ir jāatgriežas pie pamatu pamata… un jāmaina veids, kādā Tu domā. 
Piemēram, varbūt dažkārt es izturos aizvainojoši. Kāpēc? Tāpēc, ka es jūtos aizvainots. Un vai zini, kāpēc es jūtos aizvainots? Tāpēc, ka es domāju aizvainojuma pilnas domas. (Tas pats attiecas uz dusmām, raizēm, iekāri un citiem destruktīviem domu modeļiem.)

Jēzus teica: "Jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus" (Jņ 8:32). Kad Tu balsti savu dzīvi, savu pasaules uzskatu un savu vērtību sistēmu uz patiesību; kad Tu dzīvo ar pareizām, patiesām un realitātē balstītām domām (nevis maldīgiem vai nepareiziem uzskatiem); kad Tava domāšana balstās uz atklāsmi, kas izriet no Dieva vārda – Tu tiksi atbrīvots. 

Tāpēc Viņš mums dod Savu Vārdu – Bībeli. Viņš dod atklāsmi par mīlestību, par piedošanu, par pieņemšanu, par dziedināšanu, par cerību, par nākotni…
Ja mēs ļausim šīm idejām, šiem vārdiem no Dieva Vārda - Bībeles ienākt mūsu domāšanā, tad tas rosina dzīvot tādu dzīvi, kādu Viņš mums novēl, lai mēs baudītu.

Lasīt tālāk