Piedošana nenozīmē, ka nekas nav noticis
Ivo Roderts | svētdiena, septembris 06, 2026 | komentāru nav
(Mt 18:15–20) Ja tavs brālis pret tevi grēko, tad ej un uzrādi viņa vainu, kad esat divatā; ja viņš tevi klausa, tu savu brāli esi atguvis. Ja viņš tevi neklausa, tad ņem līdzi vēl vienu vai divus, lai no divu vai trīs liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. Ja viņš tos neklausa, tad saki to draudzei; un, ja viņš neklausa draudzi, tad uzskati viņu par pagānu vai muitnieku. Es jums saku: patiesi, ko vien jūs virs zemes siesiet, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsiet, tas būs atraisīts arī debesīs. Un vēl es jums saku: ja divi no jums virs zemes vienprātīgi kaut ko lūgs, tad mans debesu Tēvs viņiem to piešķirs. Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur arī es esmu viņu vidū.”
Realitātes šovi un TV seriāli ir viena no raksturīgām mūsdienu kultūras zīmēm. Tie sadala mūs divās nometnēs: vieni tos mīl, bet citi nevar ciest. Daudzi bez tiem gandrīz nespēj iztikt. Viņi pazīst seriālu tēlus kā savus piecus pirkstus, lasa par tiem sociālos mēdijos un pat raksta tiem e-pastus (lai gan labi zina, ka tie nav īsti cilvēki)! Bieži ar ģimenes locekļiem un draugiem tiek pārrunāts, ko šiem tēliem vajadzētu vai nevajadzētu darīt turpmāk. Tikpat daudziem šie seriāli šķiet briesmīgi. Viņi saka, ka labāk piecas minūtes skatītos tukšā sienā nekā kādu no tiem.
Man jāatzīstas, ka bieži esmu piederējis pie otrās nometnes. Ceru, ka šī atzīšanās neliks pusei no jums tūlīt pārstāt klausīties/lasīt tālāk. Galu galā šis Bībeles fragments ir par izlīgšanu starp cilvēkiem ar atšķirīgiem viedokļiem!
Taču pēdējā laikā esmu pamanījis kaut ko tajos TV seriālos, kurus man ir gadījies redzēt. Tur bieži ir konflikta ainas: sāpīgas domstarpības starp vecākiem un bērniem, starp pusaudžu vecuma brāļiem un māsām, vai starp pat jebkura vecuma cilvēkiem ar atšķirīgiem uzskatiem.
Un reizēm daži šie seriāli tiešām rāda labus piemērus, kā skaidri un godīgi risināt konfliktus un domstarpības. Tas ir – reizēm patiešām tiek nonākts līdz lietas būtībai, parādot, kā atklāti nolikt problēmu uz galda, kā izteikt dusmas, apjukumu un sāpes, vienlaikus cenšoties saskatīt un sadzirdēt arī otra cilvēka viedokli.
Patiesībā man šķiet, ka izlīgšana (īsta izlīgšana, nevis steigā aizlāpītas plaisas, kas pie pirmās problēmas atkal atvērsies) TV seriālos notiek biežāk nekā dzīvē. Jā, diemžēl mums visiem jāmācās, kā risināt problēmas un domstarpības. Varbūt tur kāds no šiem TV seriāliem var noderēt – ja cilvēki redz, kā izdomāti tēli mēģina tikt galā ar grūtiem jautājumiem, pastāv iespēja, ka arī viņi paši sāks darīt ko līdzīgu.
Ir svarīgi sākt nopietni izturēties pret izlīgšanu, un šis Mateja evaņģēlija 18. nodaļas fragments atklāj tā pamatprincipus. Ikreiz, kad esmu piedalījies grūtās sarunās kādā ģimenē vai kristīgā kopienā, esmu centies paturēt prātā tieši šo Jēzus teikto. Tas ir ļoti praktisks un vienlaikus bezkompromisa ideālistisks padoms (nebūt ne slikta kombinācija!).
Izlīgšana šodien ir ārkārtīgi svarīgs jautājums. Mēs skaidri redzam, kas notiek tad, ja izlīguma nav: pašnāvnieku sarīkoti sprādzieni, terora kampaņas un okupācijas spēku brutālas represijas. Tas notiek visā pasaulē. Mazākā mērogā mēs redzam izirušas laulības, sagrautas ģimenes, kaimiņu naidu un sašķeltas draudzes.
Daudzi no mums labprātāk izliekas, ka nekādas problēmas nav. Mēs varam atteikties skatīties patiesībai acīs, apslāpēt dusmas vai aizvainojumu, nomaskēt plaisas un turpināt dzīvot tā, it kā viss būtu kārtībā, kaut gan iekšēji vārāmies dusmās. Vai arī mēs vienkārši izvairāmies no otra cilvēka vai cilvēku grupas, ignorējam viņus un izliekamies, ka viņi neeksistē.
Reizēm tā var būt vienīgā iespēja, ja tevi aizvaino pilnīgi svešs cilvēks un tev nav iespējas ar viņu izrunāties un notikušo atrisināt. Taču parasti šāda rīcība noved pie postošām sekām.
Daudzi kristieši ir izvēlējušies nesaskaņas vienkārši nomaskēt, uzskatot, ka tieši to nozīmē “piedot”: izlikties, ka viss ir kārtībā un otrs cilvēks patiesībā nav izdarījis neko sliktu. Bet tā tas nevar būt.
Ja kāds — it īpaši cits kristietis! — ir izturējies aizskaroši vai agresīvi, kādu iebiedējis, rīkojies negodīgi vai amorāli, nekas netiek panākts, mēģinot radīt mākslīgu “izlīgumu”, godīgi nestājoties pretī nodarītajam ļaunumam.
Piedošana nenozīmē sacīt: “Tas nemaz nenotika,” vai: “Tam nebija nekādas nozīmes.” Ja nekas nav noticis, tad piedošana nav vajadzīga un ir vienkārši jānoskaidro pārpratums. Piedošana ir vajadzīga tad, kad tas patiešām ir noticis un tam patiešām ir bijusi nozīme. Piedošana ir tad, kad abas puses ar notikušo godīgi sastopas un tomēr nonāk līdz tam, ka atkal viens otru var mīlēt un pieņemt. Tieši tāpēc šeit ieteiktā rīcības secība ir tik svarīga.
Vispirms ej pie šī cilvēka un runā ar viņu divatā. Tam vajadzīga drosme. Vajadzīga arī lūgšana un pazemība. Otrs cilvēks var atbildēt, izvirzot apsūdzību pret tevi, un tajā var būt daļa patiesības, kas tev jāatzīst. Tomēr ne vienmēr abas puses ir vienādi vainīgas.
Ja šī saruna izdodas (un es ne reizi vien esmu pieredzējis tās sagādāto prieku, gan tad, kad mani pamatoti apsūdzēja, gan tad, kad man vajadzēja runāt ar kādu citu par viņa nodarīto), tas ir brīnišķīgi. “Tu esi atguvis savu brāli vai māsu,” saka Jēzus. Izlīgšana bieži rada ciešāku saikni, nekā tā bija pirms konflikta.
Bet, ja tas neizdodas un ja pēc rūpīgām pārdomām un lūgšanas tu joprojām esi pārliecināts, ka ir nodarīts kas nepareizs un tas vēl jāatrisina, ņem līdzi vienu vai divus citus cilvēkus. Kāpēc? Tas palīdz pārbaudīt arī pašam savu spriedumu. Tev jāizvēlas cilvēki, kuri ir gatavi pateikt arī tev nepatīkamu patiesību, ja tas ir nepieciešams.
Bet, ja tev ir taisnība un otrs cilvēks atsakās to atzīt, šie cilvēki būs liecinieki, ka tu notikušo neesi vienkārši izdomājis. (Norāde uz “diviem vai trim” nāk no Vecās Derības likuma par pierādījumiem un lieciniekiem.)
Pēdējais solis ir par notikušo pateikt vietējai kristiešu kopienai. Grieķu vārds, kas nozīmē “sapulce”, vēlāk tika tulkots kā “baznīca” vai “draudze”. Taču Jēzus laikā un vēl kādu laiku pēc tam Viņa sekotāji turpināja pulcēties vietējās sinagogās, un vārdu “sapulce” varēja attiecināt arī uz tām.
Taču pats Jēzus droši vien iztēlojās nelielas savu sekotāju grupas jeb kopienas, kas pulcējas kopā, lūdz Viņa doto īpašo lūgšanu, atgādina cits citam Viņa mācību un cenšas pēc tās dzīvot — īpaši ņemot vērā Viņa uzsvērto piedošanu un parādu atlaišanu. Tās darbotos kā nelielas, vietējas atjaunotās Dieva tautas sapulces. Tieši šai kopienai tad būtu jāpastāsta par konfliktu, kuru nav izdevies atrisināt.
Tagad nāk visgrūtākais. Ja cilvēks joprojām atsakās piekāpties un izlīgt, pret viņu jāizturas kā pret cilvēku, kurš palicis ārpus kopienas. (Ar šo pašu problēmu cīnās arī Pāvils 1. vēstules korintiešiem 5. nodaļā.)
Mums nepatīk, kā tas izklausās. Tomēr jājautā: kādas ir citas iespējas? Ja patiešām ir nodarīts ļaunums, bet cilvēks atsakās tam stāties pretī, kopības un draudzības pārtraukšana kļūst neizbēgama, pat nepieciešama. Izlīgums ir iespējams tikai pēc tam, kad problēma ir godīgi atzīta.
Līdzās šim grūtajam un augstajam aicinājumam nāk pārsteidzoši spēcīgi apsolījumi. Cenšoties kļūt par tādām kopienām, ģimenēm un draudzēm, par kādām runā Jēzus, mēs neesam atstāti vieni. Dievs ir pie mums. Mūsu rīcībai uz zemes ir vēl viena, apslēpta dimensija — debesu realitāte, kas atbilst tam, ko darām šeit.
Tāpēc, kopīgi lūdzot kristīgajā kopienā, varam paļauties, ka Dievs mūs dzirdēs un atbildēs. Jo apsolījumā, kas paliek visas kristiešu kopīgās dzīves centrā, Jēzus saka: “Kur divi vai trīs…” (vai divi simti un trīs simti, ja jau par to runājam, lai gan tieši mazajām grupām šis iedrošinājums bieži vajadzīgs visvairāk) “…ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū.”
Tas nav tikai apsolījums, ka mēs sajutīsim Jēzus klātbūtni. Tas ir apsolījums — un arī brīdinājums! —, ka Viņš redzēs un zinās katra cilvēka sirds dziļāko patiesību.
Ja mēs to uztveram nopietni, tad cenšanās panākt izlīgšanu joprojām nebūs viegli un maksās dārgi. Taču tad mēs to varam censties darīt ar patiesu cerību, zinot, ka tos, kuri neatlaidīgi turpinās šo Jēzus ieteikto ceļu, jau aiz nākamā pagrieziena var sagaidīt liels prieks.
Taču pēdējā laikā esmu pamanījis kaut ko tajos TV seriālos, kurus man ir gadījies redzēt. Tur bieži ir konflikta ainas: sāpīgas domstarpības starp vecākiem un bērniem, starp pusaudžu vecuma brāļiem un māsām, vai starp pat jebkura vecuma cilvēkiem ar atšķirīgiem uzskatiem.
Un reizēm daži šie seriāli tiešām rāda labus piemērus, kā skaidri un godīgi risināt konfliktus un domstarpības. Tas ir – reizēm patiešām tiek nonākts līdz lietas būtībai, parādot, kā atklāti nolikt problēmu uz galda, kā izteikt dusmas, apjukumu un sāpes, vienlaikus cenšoties saskatīt un sadzirdēt arī otra cilvēka viedokli.
Patiesībā man šķiet, ka izlīgšana (īsta izlīgšana, nevis steigā aizlāpītas plaisas, kas pie pirmās problēmas atkal atvērsies) TV seriālos notiek biežāk nekā dzīvē. Jā, diemžēl mums visiem jāmācās, kā risināt problēmas un domstarpības. Varbūt tur kāds no šiem TV seriāliem var noderēt – ja cilvēki redz, kā izdomāti tēli mēģina tikt galā ar grūtiem jautājumiem, pastāv iespēja, ka arī viņi paši sāks darīt ko līdzīgu.
Ir svarīgi sākt nopietni izturēties pret izlīgšanu, un šis Mateja evaņģēlija 18. nodaļas fragments atklāj tā pamatprincipus. Ikreiz, kad esmu piedalījies grūtās sarunās kādā ģimenē vai kristīgā kopienā, esmu centies paturēt prātā tieši šo Jēzus teikto. Tas ir ļoti praktisks un vienlaikus bezkompromisa ideālistisks padoms (nebūt ne slikta kombinācija!).
Izlīgšana šodien ir ārkārtīgi svarīgs jautājums. Mēs skaidri redzam, kas notiek tad, ja izlīguma nav: pašnāvnieku sarīkoti sprādzieni, terora kampaņas un okupācijas spēku brutālas represijas. Tas notiek visā pasaulē. Mazākā mērogā mēs redzam izirušas laulības, sagrautas ģimenes, kaimiņu naidu un sašķeltas draudzes.
Daudzi no mums labprātāk izliekas, ka nekādas problēmas nav. Mēs varam atteikties skatīties patiesībai acīs, apslāpēt dusmas vai aizvainojumu, nomaskēt plaisas un turpināt dzīvot tā, it kā viss būtu kārtībā, kaut gan iekšēji vārāmies dusmās. Vai arī mēs vienkārši izvairāmies no otra cilvēka vai cilvēku grupas, ignorējam viņus un izliekamies, ka viņi neeksistē.
Reizēm tā var būt vienīgā iespēja, ja tevi aizvaino pilnīgi svešs cilvēks un tev nav iespējas ar viņu izrunāties un notikušo atrisināt. Taču parasti šāda rīcība noved pie postošām sekām.
Daudzi kristieši ir izvēlējušies nesaskaņas vienkārši nomaskēt, uzskatot, ka tieši to nozīmē “piedot”: izlikties, ka viss ir kārtībā un otrs cilvēks patiesībā nav izdarījis neko sliktu. Bet tā tas nevar būt.
Ja kāds — it īpaši cits kristietis! — ir izturējies aizskaroši vai agresīvi, kādu iebiedējis, rīkojies negodīgi vai amorāli, nekas netiek panākts, mēģinot radīt mākslīgu “izlīgumu”, godīgi nestājoties pretī nodarītajam ļaunumam.
Piedošana nenozīmē sacīt: “Tas nemaz nenotika,” vai: “Tam nebija nekādas nozīmes.” Ja nekas nav noticis, tad piedošana nav vajadzīga un ir vienkārši jānoskaidro pārpratums. Piedošana ir vajadzīga tad, kad tas patiešām ir noticis un tam patiešām ir bijusi nozīme. Piedošana ir tad, kad abas puses ar notikušo godīgi sastopas un tomēr nonāk līdz tam, ka atkal viens otru var mīlēt un pieņemt. Tieši tāpēc šeit ieteiktā rīcības secība ir tik svarīga.
Vispirms ej pie šī cilvēka un runā ar viņu divatā. Tam vajadzīga drosme. Vajadzīga arī lūgšana un pazemība. Otrs cilvēks var atbildēt, izvirzot apsūdzību pret tevi, un tajā var būt daļa patiesības, kas tev jāatzīst. Tomēr ne vienmēr abas puses ir vienādi vainīgas.
Ja šī saruna izdodas (un es ne reizi vien esmu pieredzējis tās sagādāto prieku, gan tad, kad mani pamatoti apsūdzēja, gan tad, kad man vajadzēja runāt ar kādu citu par viņa nodarīto), tas ir brīnišķīgi. “Tu esi atguvis savu brāli vai māsu,” saka Jēzus. Izlīgšana bieži rada ciešāku saikni, nekā tā bija pirms konflikta.
Bet, ja tas neizdodas un ja pēc rūpīgām pārdomām un lūgšanas tu joprojām esi pārliecināts, ka ir nodarīts kas nepareizs un tas vēl jāatrisina, ņem līdzi vienu vai divus citus cilvēkus. Kāpēc? Tas palīdz pārbaudīt arī pašam savu spriedumu. Tev jāizvēlas cilvēki, kuri ir gatavi pateikt arī tev nepatīkamu patiesību, ja tas ir nepieciešams.
Bet, ja tev ir taisnība un otrs cilvēks atsakās to atzīt, šie cilvēki būs liecinieki, ka tu notikušo neesi vienkārši izdomājis. (Norāde uz “diviem vai trim” nāk no Vecās Derības likuma par pierādījumiem un lieciniekiem.)
Pēdējais solis ir par notikušo pateikt vietējai kristiešu kopienai. Grieķu vārds, kas nozīmē “sapulce”, vēlāk tika tulkots kā “baznīca” vai “draudze”. Taču Jēzus laikā un vēl kādu laiku pēc tam Viņa sekotāji turpināja pulcēties vietējās sinagogās, un vārdu “sapulce” varēja attiecināt arī uz tām.
Taču pats Jēzus droši vien iztēlojās nelielas savu sekotāju grupas jeb kopienas, kas pulcējas kopā, lūdz Viņa doto īpašo lūgšanu, atgādina cits citam Viņa mācību un cenšas pēc tās dzīvot — īpaši ņemot vērā Viņa uzsvērto piedošanu un parādu atlaišanu. Tās darbotos kā nelielas, vietējas atjaunotās Dieva tautas sapulces. Tieši šai kopienai tad būtu jāpastāsta par konfliktu, kuru nav izdevies atrisināt.
Tagad nāk visgrūtākais. Ja cilvēks joprojām atsakās piekāpties un izlīgt, pret viņu jāizturas kā pret cilvēku, kurš palicis ārpus kopienas. (Ar šo pašu problēmu cīnās arī Pāvils 1. vēstules korintiešiem 5. nodaļā.)
Mums nepatīk, kā tas izklausās. Tomēr jājautā: kādas ir citas iespējas? Ja patiešām ir nodarīts ļaunums, bet cilvēks atsakās tam stāties pretī, kopības un draudzības pārtraukšana kļūst neizbēgama, pat nepieciešama. Izlīgums ir iespējams tikai pēc tam, kad problēma ir godīgi atzīta.
Līdzās šim grūtajam un augstajam aicinājumam nāk pārsteidzoši spēcīgi apsolījumi. Cenšoties kļūt par tādām kopienām, ģimenēm un draudzēm, par kādām runā Jēzus, mēs neesam atstāti vieni. Dievs ir pie mums. Mūsu rīcībai uz zemes ir vēl viena, apslēpta dimensija — debesu realitāte, kas atbilst tam, ko darām šeit.
Tāpēc, kopīgi lūdzot kristīgajā kopienā, varam paļauties, ka Dievs mūs dzirdēs un atbildēs. Jo apsolījumā, kas paliek visas kristiešu kopīgās dzīves centrā, Jēzus saka: “Kur divi vai trīs…” (vai divi simti un trīs simti, ja jau par to runājam, lai gan tieši mazajām grupām šis iedrošinājums bieži vajadzīgs visvairāk) “…ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū.”
Tas nav tikai apsolījums, ka mēs sajutīsim Jēzus klātbūtni. Tas ir apsolījums — un arī brīdinājums! —, ka Viņš redzēs un zinās katra cilvēka sirds dziļāko patiesību.
Ja mēs to uztveram nopietni, tad cenšanās panākt izlīgšanu joprojām nebūs viegli un maksās dārgi. Taču tad mēs to varam censties darīt ar patiesu cerību, zinot, ka tos, kuri neatlaidīgi turpinās šo Jēzus ieteikto ceļu, jau aiz nākamā pagrieziena var sagaidīt liels prieks.
* Aizgūts no Tomasa Raita
0 comments:
Ierakstīt komentāru