Vai es spēju priecāties par otra prieku?

(Rm 12:9-21) Jūsu mīlestība lai ir neliekuļota, nīstiet ļauno, pieķerieties tam, kas labs. Brāļu savstarpējā mīlestībā esiet sirsnīgi, izrādiet cits citam vislielāko cieņu. Gara dedzībā un kalpošanā Kungam nemitējieties būt uzcītīgi, priecādamies cerībā, izturēdami ciešanās, pastāvēdami lūgšanās. Esiet izpalīdzīgi svētajiem viņu vajadzībās, tiecieties būt viesmīlīgi! Svētījiet tos, kas jūs vajā, svētījiet un nenolādiet! Priecājieties līdz ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud! Izturieties vienādi cits pret citu, nedzenieties pēc augsta goda, bet saejieties ar zemajiem; neesiet pašgudri! Neatmaksājiet ļaunu ar ļaunu, bet pūlieties darīt labu visu cilvēku priekšā. Cik iespējams, no savas puses turiet mieru ar visiem cilvēkiem. Mīļotie, neatriebieties paši, bet ļaujiet nākt Dieva dusmībai, kā ir rakstīts: man pieder atriebšana, es atmaksāšu, – saka Kungs. Bet, ja tavs ienaidnieks izsalcis, paēdini viņu un, ja izslāpis, dod viņam dzert; tā darīdams, tu sakrāsi kvēlošas ogles uz viņa galvas. Neļauj ļaunumam sevi uzvarēt, bet uzvari ļaunu ar labu!

“Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” Šī doma caurvij gan Veco, gan Jauno Derību (skat. 3Moz 19:18; Mt 22:39). Mēs parasti dzirdam šajos vārdos aicinājumu mīlēt otru cilvēku. Taču tajos ir vēl kaut kas: kā sevi pašu. Izrādās, mūsu attieksme pret citiem bieži vien ļoti daudz pasaka arī par mūsu attieksmi pašiem pret sevi.

Filozofs un rakstnieks Ēriks Hofers šo domu reiz izteica visai skarbi: mēs patiešām mīlam savu tuvāko kā sevi pašu. Ja ienīstam sevi, viegli sākam ienīst citus. Ja spējam pieņemt sevi, kļūstam iecietīgāki arī pret citiem. Ja spējam sev piedot, mums kļūst vieglāk piedot citiem.

Tomēr Evaņģēlijs ved vēl soli tālāk. Dieva mīlestība ne tikai palīdz mums pieņemt sevi un tāpēc labāk izturēties pret citiem. Tā pamazām dara mūs brīvus arī no nepieciešamības nemitīgi sevi salīdzināt ar citiem.
Pāvils raksta: “Priecājieties ar priecīgajiem” (Rom 12:15). Tas šķiet vienkārši, kamēr otra cilvēka prieks neizceļ tieši to, kā pietrūkst man. Kādam izdodas tas, kas neizdevās man. Kāds saņem atzinību, kuru vēlējos es. Kādam ir attiecības, iespējas, veselība vai panākumi, pēc kuriem ilgojos pats. Tad otra prieks pēkšņi var kļūt grūti panesams.
Skaudība ir savāda lieta. Tā neko neatņem otram, bet ļoti daudz atņem mums pašiem. Kamēr skaitām otra svētības, mūsu pašu prieks iztek kā ūdens caur sietu.

Varbūt tāpēc spēja priecāties par otra cilvēka prieku ir viena no skaistākajām iekšējas brīvības pazīmēm. Man vairs nav nepieciešams, lai otram būtu mazāk, lai es pats justos vērtīgāks. Es varu pateikties Dievam par to, ko Viņš devis man, un reizē no sirds priecāties par to, ko Viņš devis otram.
Un varbūt tieši tur sākas tuvākā mīlestība — kad otra cilvēka svētība man vairs nešķiet drauds, bet kļūst arī par iemeslu manam priekam.