• Bīstami! Dieva vārds darbībā

    Tiešām, Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs un asāks par jebkuru abpusgriezīgu zobenu, tas duras cauri, līdz sadala dvēseli un garu, locekļus un kaulu smadzenes, un iztiesā sirds domas un nolūkus.(Ebr 4:11-13).

    Lasīt tālāk
  • Jauni vārdi jaunām ziņām

    "Pēteris, nostājies kopā ar tiem vienpadsmit, skaļā balsī uzrunāja ļaudis: “...lai tas jums top zināms, uzmanīgi klausieties manus vārdus – viņi nav piedzērušies, kā jūs domājat, [...] bet tagad notiek tas, kas sacīts caur pravieti Joēlu..." (Apd 2:5-16)

    Lasīt tālāk
  • Tukšais kaps

    "Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu..." (Jņ 20:1-10)

    Lasīt tālāk
  • Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk

svētdiena, 2024. gada 27. oktobris

Jēzus dziedina aklu ubagu

(Mk 10:46-52) Un tie nonāca Jērikā. Kad viņš ar saviem mācekļiem un lielu ļaužu pūli gāja prom no Jērikas, ceļa malā sēdēja kāds akls ubags, Timeja dēls Bartimejs. Izdzirdis, ka tas ir Jēzus no Nācaretes, viņš sāka kliegt un sauca: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Un daudzi to apsauca, lai viņš apklustu. Bet viņš kliedza jo skaļāk: “Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Jēzus apstājies sacīja: “Sauciet viņu šurp!” Un tie aicināja aklo, tam sacīdami: “Esi drošs, celies, viņš tevi sauc.” Un, savus svārkus nometis, viņš pielēca kājās un nāca pie Jēzus. Un Jēzus viņam jautāja: “Ko tu gribi, lai es tev daru?” Aklais sacīja: “Rabuni, kaut es varētu redzēt!” Jēzus viņam sacīja: “Ej, tava ticība tevi ir dziedinājusi!” Un tūlīt viņš kļuva redzīgs un sekoja Jēzum ceļā. 
Varbūt Tu man neticēsi, bet mācītājam samērā bieži ir jāatbild uz jautājumiem un jāsniedz padomi jomās, kuras tieši nesaistās ar teoloģiju un dievkalpojumiem. Arī šis gadījums nebija nekas neparasts. Ar mani vēlējās parunāties kāda māte un dēls. Pieaugušais(!) dēls izmisīgi vēlējās, lai viņa sirmā, slimā un garlaicības nomāktā māte nonāktu kādā aprūpes namā, kur par viņu varētu pienācīgi parūpēties. Kamēr viņi dzīvoja kopā, viņš nevarēja 100% būt gatavs strādāt savu darbu, ne īsti dzīvot savu privātu dzīvi. Māte viņu pārpludināja ar lūgumiem pēc palīdzības un uzmanības. Kad satikāmies, mēs izskatījām vairākas iespējas. Bija pieejami lielāki un mazāki pansionāti, privāti dzīvokļi, kuros tomēr tiek nodrošināta visa vajadzīgā aprūpe. Jebkura no tām būtu bijusi reāla iespēja. Taču māte katrā no variantiem saskatīja kādu trūkumu, kas viņai varētu kļūt nepieņemams un pat bīstams. Neviens piedāvājums īsti nederēja. Pēc stundas viņa vērsās pie dēla ar triumfa mirdzumu acīs. “Tā nu tas ir!” viņa teica, ”Arī mācītājs mums neko nevar palīdzēt!”
Taču patiesībā viņa negribēja, lai kāds kaut ko viņas labā darītu. Viņa gribēja turpināt būt upuris, izdarot morālu spiedienu uz dēlu (un visiem citiem, kas ar viņu satikās), lai viņa varētu turpināt saņemt līdzjūtības… un kontrolēt situāciju.

Jēzus jautājums ubagam Bartimejam ietver izaicinājumu tieši šādai situācijai.
Ko tu vēlies, lai es darītu tavā labā?
Vai tu, Bartimej, patiesi gribi atmest ubagošanu? Vai tu gribi dzīvot citādi, strādāt, lai nopelnītu iztiku? Vai esi gatavs pārmaiņām, lai tev nebūtu iemesla visu dienu sēdēt ceļa malā un žēloties garāmgājējiem?
Tas ir liels un nopietns izaicinājums.
Bet Bartimejs ir savādāks. Viņš vēlas jaunu dzīvi. Viņš grib ne tikai atgūt redzi, bet arī iespēju sekot Jēzum.

Tagad iedomājies, ka Tu atgūsti redzi pēc daudzu gadu dzīvošanas tumsā. Un tad iedomājies, ka pirmais, ko redzi, ir Jēzus ceļā uz Jeruzalemi.
Evaņģēlists Marks ir ļoti tiešs un atklāts: ubags Bartimejs ir paraugs, kam līdzināties. Atšķirībā no mācekļiem, kuri vēl nebija īsti sapratuši, kas ir Jēzus, aklais ubags jau ir ticības, drosmes un patiesas māceklības cilvēks. Viņš atzīst, kas ir Jēzus (“Dāvida dēls”); viņš skaidri tic, ka Jēzus var viņam palīdzēt (“tava ticība tevi ir izglābusi”); viņš atstāj savu ubagošanu (mēteli izklāj uz zemes, lai saņemtu naudu; Jerihā reti kad ir pietiekami auksts, lai kādam dienas laikā vajadzētu valkāt mēteli), un viņš seko Jēzum ceļā (“ceļš” bija agrīno kristiešu vārds tam, ko mēs saucam par kristietību).
Viņš ir krasā pretstatā mācekļiem. Atcerieties, kā, kad Jēzus jautāja Jēkabam un Jānim: “Ko jūs gribat, lai es jums daru?”, Viņš saņēma tikai lūgumu pēc varas, prestiža un slavas.

Bartimeja dziedināšana ir zīme, ka Jēzus cenšas atvērt saviem sekotājiem acis. Šoreiz, lai viņi Viņu redzētu ne tikai kā Mesiju, bet kā to, kurš atdos savu dzīvību, lai visiem nestu pestīšanu.
Kad Jēzus saka: “Tava ticība tevi ir izglābusi”, vārds “izglābusi” attiecas arī uz fizisko dziedināšanu. Taču ikvienam agrīnajam kristietim tas nozīmētu kaut ko plašāku un dziļāku. Ne Jēzus, ne evaņģēlija autori nav krasi nošķīruši dažādas pestīšanas dimensijas. Dieva veiktā cilvēku glābšana no tā, ko mēs uzskatām par fiziskām slimībām, no vienas puses, un glābšana no garīga apdraudējuma, no otras puses, tika uzskatīta par viena un tā paša notikuma dažādiem aspektiem. Taču atkal ne pirmo reizi mēs redzam, ka glābšanas atslēga, lai arī kāda veida glābšana notiktu, ir ticība. Tāpēc ikviens, pat tie, kas parasti tiek izslēgti no tīras vai pieklājīgas sabiedrības, var tikt glābts. Ticība ir pieejama visiem; un bieži vien tieši “nepareizie cilvēki” ir tie, kuriem tā šķiet visspēcīgāk piemīt. Tā ir ticība, kas ir Jēzus, un paļaušanās, ka Viņam ir spēks glābt.

Šis ir stāsts, kas īpaši labi piemērots lēnām un pacietīgām pārdomām. Atvēli laiku un iedomājies sevi tajā dienā Jerihā. Ir karsts, sauss un putekļains (tā tur ir gandrīz vienmēr). Tu esi satraukts, Tu esi kopā ar Jēzu, Tu dodies uz Jeruzalemi. Un te kāds kliedz no ceļa malas. Tas ir traucēklis. Iespējams, ka tas ir pat bīstami (ja pietiekami daudz cilvēku Viņu sauks par Dāvida dēlu, kādi varasvīri var satrauksies). Pārbaudi savas izjūtas. Mēģini atcerēties citas reizes, kad Tu esi juties līdzīgi. Tad vēro, kā Jēzus, kuru nekad neuztrauc tas, kas kaitina Viņa sekotājus, apstājas, lai runātu ar aklo. Kā Tu jūties? Vai Tu vēlies, lai šis ubags piedalās svētku pasākumā? Kā tad, kad Jēzus viņam saka mīļus un laipnus vārdus? Vai Jēzus kādreiz ir runājis ar Tevi šādā veidā? Kā Tu jūties, kopā dodoties kalnā uz Jeruzalemi?
Tagad iedomājies sevi kā aklo. Mums visiem ir kaut kas (nebūt ne obligāti fiziska slimība), kas (kā mēs zinām) traucē mums būt tādiem, kādiem (kā mēs ticam) mums vajadzētu būt, un kādus Dievs mūs ir radījis. Tu sēdi ceļa malā un klausies pūlī. Pārbaudi savas izjūtas, kad atklāj, ka garām nāk Jēzus. Sauc Viņu, un, kad Viņš Tevi aicinās, noliec visu malā un ej pie Viņa. Un, kad Viņš Tev jautās, ko Tu vēlies, lai Viņš dara, atbildi pa īstam.
Neskaties atpakaļ uz mazajām, egoistiskajām ērtībām. Lūdz brīvību, glābšanu. Un, kad Tu to saņemsi, esi gatavs sekot Jēzum, lai kur Viņš dotos tālāk.

Tagad īstais izaicinājums. Vai Tev pietiek drosmes pārdomāt šo stāstu no Jēzus skatpunkta? 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 20. oktobris

Dzīves jēga ir došana

(Marka 10:35-45) Jēkabs un Jānis, Zebedeja dēli, piegāja pie viņa un sacīja: “Skolotāj, mēs gribam, lai tu darītu, ko mēs tev lūgsim!” Viņš tiem jautāja: “Ko jūs gribat, lai es jums daru?” Un tie sacīja: “Dod mums, ka mēs varētu sēdēt tavā godībā, viens pie tavas labās rokas un otrs – pie kreisās.” Bet Jēzus tiem sacīja: “Jūs nesaprotat, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeru, vai tikt kristīti tajā kristībā, kurā es tieku kristīts?” Un tie viņam sacīja: “Mēs varam.” Bet Jēzus tiem teica: “To biķeri, ko es dzeru, jūs dzersiet, un jūs kristīs tajā kristībā, kurā es tieku kristīts, bet sēdēt pie manas labās vai kreisās rokas – to dot nav manā ziņā; tur sēdēs tie, kam tas sagatavots.” Un, kad tie desmit to dzirdēja, tie saskaitās uz Jēkabu un Jāni. Un, viņus pieaicinājis, Jēzus tiem sacīja: “Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tās apspiež, un viņu varenie ir varmācīgi pret tām. Bet tā lai nav starp jums. Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu kalps. Un, kas jūsu vidū grib būt pirmais, tas lai ir visu vergs. Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.” 
Kristieši reizēm jūtu uzplūduma brīžos izsaka vēlēšanos būt līdzīgākiem Jēzum. Tā nav slikta vēlēšanās, bet ja Tu vēlies būt kā Jēzus, aizmirsti par sevi un sāc dzīvot citu labā, jo tieši tā darīja Viņš! 
Ieklausies: "Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem" (Mk.10:45). 

Nevajag sapņot par dāsnu sirdi; praktizē dāsnumu, un Tava sirds tam sekos. Kļūsti par sējēju, un Dievs Tev dos vairāk sēklas. Ja Viņš Tev nedod visu, ko vēlies, iespējams, tas ir tāpēc, ka Tu vēl neesi kļuvis par tālāk-devēju. 

Tā vietā, lai vienmēr gribētu būt līgava visās kāzās vai līķis visās bēru ceremonijās, iemācies likt citus pirmajā vietā.  

svētdiena, 2024. gada 13. oktobris

Bīstami! Dieva vārds darbībā

(Ebr 4:11-13) Pūlēsimies, lai varētu ieiet šajā mierā! Lai neviens neiekrīt nepaklausībā, kā tie tuksnesī. Tiešām, Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs un asāks par jebkuru abpusgriezīgu zobenu, tas duras cauri, līdz sadala dvēseli un garu, locekļus un kaulu smadzenes, un iztiesā sirds domas un nolūkus. Nav tāda radījuma, kas Dieva priekšā būtu apslēpts, viss ir kails un atsegts viņa priekšā, viņam mēs dosim norēķinu. 
Man patīk darboties virtuvē… un parasti es esmu uzmanīgs un viss izdodas labi. Tomēr reizēm gadās, ka sajūtot tādu kā vieglu dzēlienu kādā pirkstā, es paskatos un, man par pārsteigumu un satraukumu, tur tek asinis no glīta, taisna griezuma pāri pirkstam. Es esmu bijis neuzmanīgs. (Un Tu jau zini – jo asāks ir asmens, jo mazāk jūtams tas brīdis, kad tas griež.) Manā gadījumā naža asmens bez grūtībām bija izkļuvis cauri ādai un iegriezis dziļi manā miesā. 

Līdzīgu ainojumu vēstules ebrejiem autors izmanto 4.nodaļas 12. pantā, lai aprakstītu Dieva Vārda ietekmi kāda cilvēka dzīvē. Tiek apgalvots, ka Dieva Vārds ir pietiekami ass, lai grieztos dziļi iekšā, Tev pašam gandrīz nemanot, …un Tu to viena brīdī sapratīsi/piedzīvosi. 
Atšķirība tomēr ir tāda, ka vēstules autors nerunā par virtuves nazi, bet par zobenu (pie tam ar asmeni abās pusēs!), ieroci, kas ne tikai iegrieztu Tev pirkstā, bet ļoti viegli varētu iet cauri Tavam ķermenim – sirdī, aknās, nierēs vai plaušās. Izglābšanās nav iespējama.  

Kā tad ir ar aizsardzību? Vai ir iespēja izmantot kādas bruņas, kas neļautu asmenim pietuvoties Tavai miesai? Nē! 
13. pants ir pilnīgi skaidrs: kad runa ir par Dievu un Viņa vārdu, tad nav kur paslēpties. Patiesi, kādu dienu mums Dieva priekšā būs jāatskaitās par visu - gan savu iekšējo/personīgo, gan ārējo/publisko dzīvi. Vēstule ebrejiem nav pārāk relaksējoša grāmata, vai ne? 
Nē, bet tā ir ļoti nepieciešama. 
Autors nevēlas, lai kāds no tiem, kam viņš raksta (tas nozīmē arī Tevi un mani, kad mēs šodien lasām šo tekstu) nonāktu lielās problēmās un bēdās, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ja mūsu uzticība Dievam mazinās, tas noved pie neticības, kas savukārt novedīs pie nespējas būt ‘mierā' ar Dievu. (Ja Tu vēlies īstu 'mieru', tad, protams, nesagaidi to pilnībā realizētu pašreizējā šīs-zemes-dzīvē; bet atcerieties, ka beigu beigās Tev ir apsolīta īsts ‘Dieva miers’!) 

Bet kā ar to visu ir saistīts Dieva Vārda asais, bīstamais divasmeņu zobens? 
Mūsdienās mums ir kārdinājums domāt, ka ar izteicienu 'Dieva Vārds' vēstules autors ir domājis vienkārši 'Bībeli'. Tomēr ir jāņem vārā dažas patiesības. 
Pirmkārt, ne visa 'Bībele' tolaik bija uzrakstīta un pieejama; mēs nezinām, kad šī vēstule sākotnēji tika uzrakstīta, un ir ļoti iespējams, ka citas Jaunās Derības grāmatas tapa vēlāk. Mums nav pamata domāt, ka Vēstules ebrejiem autors pat zināja par citām grāmatām/rakstiem/vēstulēm, kas jau bija uzrakstītas. Lai gan Jaunās Derības atsevišķu daļu autori nepārprotami bija iecerējuši, ka viņu darbi tiks uzskatīti par autoritatīviem baznīcai (un tādā nozīmē par 'Svētajiem Rakstiem'), nav nekādu pierādījumu par noteiktu agrīno kristiešu darbu krājumu, kas būtu šādi nosaukts līdz pat otrajam gadsimtam. 

Vai tad 'Dieva vārds' nozīmēja tikai Veco Derību, ebreju Bībeli? Savā ziņā jā. Piemēram 95. psalmam (uz kuru atsaucas vēstules autors) piemīt neparasts izteiksmes tiešums, kas risina jautājumus, kuri skar cilvēka iekšējo dziļāko būtību. Kad cilvēki lasa vai klausās šos vārdus, viņi ne tikai sāk apzināties jaunu patiesību, kas iepriekš nebija skaidri saprotama, bet (kas vēl satraucošāk!) arī to, kas notiek viņu dvēseles apslēptākajos dziļumos, ko varbūt viņi bija spējuši pat no sevis slēpt. 

Taču veids, kā Jaunās Derības autori lieto frāzi 'Dieva Vārds', liecina, ka viņi ar to domāja vairāk nekā tikai Vecās Derības rakstus. 'Dieva Vārds' ir arī vēsts, ko pasludināja pats Jēzus (t.i. ka Dieva valstība dzimst Viņa darbībā un caur Viņa darbu); un pēc tam vēsts par Jēzu un to, ko Viņš ir darījis. 
Tomēr, tā kā Jēzus dzīves un visa paveiktā jēga bija tieši tajā, ka tika piepildīti Vecās Derības pravietojumi (par ko galu galā galvenokārt ir šī vēstule), mēs varam diezgan viegli savienot abas šīs lietas. Šķiet, ka 'Dieva Vārds' nozīmē – 'Senie Raksti un vēsts par to, kā tie visi piepildījās Jēzū’.  

Tātad, kas tieši ir tas, kas Dieva Vārdam ir jādara? Un kā mēs varam atbildēt uz tā izaicinājumu? 
Vēstules ebrejiem 4. nodaļas 12. un 13. pantā ir teikts, ka Dieva Vārds darīs savu darbu, un Tu nevarēsi no tā izbēgt! Bet ir skaidrs, ka daudzi cilvēki (vismaz pagaidām) no tā šķietami izbēg (iespējams, vai nu turot to ārpus dzirdes robežām - pārliecinoties, ka viņi pārāk bieži neatver Bībeli un neklausās sprediķus, vai pat izvairās no jebkādām sarunām par Jēzu stingri ignorējot visu, ko viņi par to dzird). 
Tomēr mūsu vēstules lasījuma fragments saka, ka galu galā Tu nevarēsi izbēgt. Ir muļķīgi iedomājaties, ka ir kāda iespēja dzīvot neticībā un tad nepamanīti ieslīdēt 'mierā', ko Dievs ir apsolījis saviem uzticīgajiem ļaudīm. Dieva vārds Tevi atradīs, caururbs un atklās to, kas patiesībā notiek – Tavas slepenās domas, plānus un nodomus. Ikvienam agrāk vai vēlāk ir jāsniedz par sevi atskaite. Tajā brīdī viss tiks atklāts. 

Taču šī Bībeles fragmenta jēga, lai gan acīmredzami domāta kā brīdinājums, var būt arī liels iedrošinājums. Tev ir izvēle –vai ļaut ārstam Tevi izmeklēt uzreiz, lai arī tas varētu būt neērti, vai arī gaidīt, kamēr ārsts varēs veikt Tavu pēcnāves izmeklēšanu. Skaidrs, ka tad būs jau par vēlu, tāpēc ir prātīgi izvēlēties pirmo iespēju. 
Ja Tu dienu no dienas, nedēļu pēc nedēļas atvērsies Svēto Rakstu vēstij un ļausi, lai vēsts par Jēzu ienāk Tavā apziņā un iesūcas Tavā iztēlē un sirdī, tad Dieva Vārda darbs notiks, parādot Tev kas īsti notiek Tevī dziļi iekšā. 

Iespējams, šajā procesā Tev būs nepieciešama kāda cita cilvēka palīdzība. Tāpat kā agrīnās baznīcas dziedināšanas un brīnumu darbi nenozīmēja, ka ārsti kļuva nevajadzīgi, tā arī Tava iedziļināšanās Dieva Vārdā nenozīmē, ka vairs nav darba psihoterapeitiem, skolotājiem un līdzīgiem speciālistiem. Taču tas arī nenozīmē, ka Vārda uzdevums ir ignorējams kā nevajadzīgs. 
Pavadīt laiku, lūgšanā un pārdomās, ar Svētajiem Rakstiem un Jēzu (rakstīto un dzīvo Dieva vārdu), nozīmē iepazīt šo maigo, bet spēcīgo pieskārienu, kas darbojas kā ļoti ass un smalks instruments. Tas radīs pārsteidzošus un varbūt pat satraucošus rezultātus. Taču, atšķirībā no mana piedzīvojuma ar virtuves nazi, ar Dieva Vārdu nav nejaušību. 
Dieva Vārds ir dzīvs. 
Un Vārda asā zobena mērķis vienmēr ir attīrīt un dziedināt.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 6. oktobris

Mums uzticēta misija

(Psalmi 8:2-10) Kungs, mūsu valdniek, cik augsti godājams Tavs Vārds visās zemēs! Tava varenība sniedzas debesu augstumos! No bērnu un zīdaiņu mutes Tu Sev esi izveidojis pretspēku Saviem pretiniekiem, lai liktu apklust Saviem naidniekiem un atriebējiem. Kad es redzu Tavas debesis, Tavu roku darbu, mēnesi un zvaigznes, ko Tu esi radījis,- kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko? Tikai mazliet Tu viņu esi šķīris no Dieva, ar godību un varenību Tu viņu esi pušķojis, esi to darījis par valdnieku pār Saviem radījumiem, visu Tu esi nolicis pie viņa kājām: avis un vēršus visnotaļ, arī lauku zvērus, putnus zem debesīm un zivis jūrā, un dzīvību, kas jūras dzelmju tekas izlodā. Kungs, mūsu valdniek, cik goda pilns ir Tavs Vārds visā pasaulē!
Dievam rūp mūsu dzīve, jo Viņš mūs ir radījis. Bībelē ir rakstīs, ka Dievs plānoja cilvēkus pēc Sava tēla, un tad (skat. 1Moz 1:26 un 2:15). Tātad mēs esam ne tikai Dieva radīti, bet mēs esam radīti, lai atspoguļotu Dievu un kļūtu arvien līdzīgāki Viņam. 
Kad mēs par to domājam, mums ir jāatceras, ka Viņš to plānoja visos mūsu dzīves aspektos. Dievs mūsos ir ieguldījis Savu prātu, spēku un mīlestību. Viņš ir pašā mūsu būtības tēlā, tādēļ ir pašsaprotami, ka mums ir pievērsta Viņa uzmanība un mīlestība visdziļākajā līmenī. Šī atziņa attiecas uz katru no mums. Dievam ir tik daudz ideju, domu un plānu par/ar mums, ka tos vienkārši nevar saskaitīt. Viņš ar mīlestību apdomā katru mūsu dzīves sīkumu. Ja mēs aicinām Viņu, Viņš ir gatavs līdzdarboties katrā mūsu dzīves jomā. 
Turklāt Viņš mūs ir ielicis brīnišķīgā pasaulē, kas ir radīta, lai mēs tajā dzīvotu. 
8.psalma 7.pantā ir teikts, ka Dievs ir cilvēku “darījis par valdnieku pār Saviem radījumiem, visu [...] nolicis pie viņa kājām”. 

Zemi ir radījis Dievs, un tā ir atvēlēta mums. Lai kur mēs dzīvojam un lai ar ko mēs nodarbojamies savā ikdienā, Viņš mums ir uzticējis Savu autoritāti konkrētam mērķim. Dievs ir radījis mūs, lai mēs būtu līdzīgi Viņam, un ir devis mums visu pasauli, lai mēs to koptu un sargātu.