Kurš ir vainīgs?

(1Moz 3:1-7) Bet čūska bija vismanīgākā no visiem lauka zvēriem, kurus Kungs Dievs bija taisījis, un viņa teica sievai: “Vai tiešām Dievs sacīja: no visiem dārza kokiem jūs nevarat ēst?” Sieva teica čūskai: “Mēs varam ēst no visiem dārza augļiem, bet par tā koka augļiem, kas dārza vidū, Dievs sacīja: neēdiet no tā un neaiztieciet to, citādi mirsiet!” Bet čūska teica sievai: “Mirt jūs nemirsiet, jo Dievs zina, ka tai dienā, kad jūs no tā ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs, zināsiet, kas labs un kas ļauns!” Un sieva redzēja, ka tas koks ir labs, lai ēstu, ka tīkams acīm un kārojams prātam, un viņa ņēma tā augli un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija kopā ar viņu, un viņš ēda. Un abiem atdarījās acis, un nu viņi zināja, ka ir kaili, un viņi sašuva vīģu lapas un uztaisīja sev gurnautus. 

Man, bērnībā dzirdot/lasot šo Bībeles stāstu, vienmēr bija prātā jautājums – vai tiešām tas ābols bija 'indīgs'? 
Nu labi, tur nav teikts, ka auglis bija ābols... 
Un tagad es nedomāju, ka auglis bija indīgs.

Vai nav interesanti, ka mēs gribam atrast izskaidrojumu, KĀ tas vai tas notiek. 
Tikai mums ir jāatceras, ka bieži vien daudz svarīgāks jautājums ir KĀPĒC. 

Mēs meklējam vainīgo. Un sātans/velns ir meistars vainot Dievu par to, ko viņš ir izdarījis. 
Šodien pasaulē cilvēki saka: "Es nevaru ticēt jūsu Dievam, jo pasaulē ir tik daudz ļaunuma." 
Kurš par to ir atbildīgs? Bieži cilvēku pratos (un bieži vainīgi pie tā esam mēs, kristieši!) vainīgais ir Dievs.  

Jautājuma KĀ sakarā – man ir vesela virkne ideju par vēl citiem čūskas rīcības variantiem: 
– paripināt 'aizliegto augli' zem parastā koka (kura augļus drīkst ēst); 
– kamēr Ievai un Ādams guļ, slepeni iebāzt mazu sliktā augļa viņiem mutē; 
– utt. 

Tomēr čūskas/sātana mērķis nav panākt, lai Ieva un Ādams tajā pašā mirklī pieskaras auglim. Viņa mērķis ir panākt, lai Ieva (un Ādams) sāktu domāt savādāk. KĀPĒC? Jo, ja domās savādāk, gan jau arī darīs... 

Un sieva redzēja, ka tas koks ir labs, lai ēstu, ka tīkams acīm un kārojams prātam, un viņa ņēma tā augli un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija kopā ar viņu, un viņš ēda. Un abiem atdarījās acis... 

Kā Tu domā, ko nozīmē izteiciens – "sieva redzēja, ka tas koks ir labs..."?

Lasīt tālāk

Kā dzīvot pie Dieva

(Ps 15) Kungs! Kurš mitīs tavā teltī? 
Kurš mājos tavā svētajā kalnā? 
Kas staigā krietnumā un taisnīgi dara, 
un runā patiesību savā sirdī, 
kas netenko ar savu mēli, 
kas kaimiņam nedara ļauna, 
kas neceļ neslavu tuvākajam, 
kas neieredz neliešus ne acu galā, 
bet godā tos, kas bīstas Kunga, 
kas zvēr pat pret sevi un tur vārdu, 
kas neaizdod naudu uz augļiem, 
neiet par kukuli pret nevainīgo – 
tāds neklups nemūžam! 

Pirms mazliet vairāk kā divdesmit gadiem manā dzīvē bija tāds periods, kurā es biju atkal kļuvis students. Tas bija īpašs piedzīvojums, jo paralēli studijām bija jādomā ne tikai par bērnu audzināšanu un ģimenes apgādāšanu, bet arī jāpielāgojas pavisam citai videi, kultūrai svešā un tālā valstī. Kopš tā laika es esmu iemīlējis to īpašo zemi Apvienoto Karalisti, kuru mēs visi pazīstam arī ar vienkāršāku vārdu – Anglija. 

Pēdējā mācību gadā, kad man bija mazliet vairāk brīvā laika, es izvēlējos paralēli studijām piestrādāt veco ļaužu pansionātā. Tās bija vidēji trīs nakts maiņas nedēļā… bija interesants laiks. Naktsmaiņas laikā jau darbu nav tik daudz kā dienā, tāpēc mums atlika laika iepazīties. Tā es drīz visiem biju pastāstījis savu dzīves stāsta īso versiju (gan par bērniem, gan par studijām, kuras tieši saistītas ar manu mācītāja kalpošanu). Protams, es uzzināju arī manu darba kolēģu stāstus par viņu ģimenēm, piedzīvojumiem.
Reizēm kopā ar mani vienā maiņā strādāja kāds melnādains puisis, kurš arī bija students, arī bija nopietni ticīgs… tikai islamticīgs. Lai ātri raksturotu viņa attieksmi, pietiek pieminēt – ja no pārējiem darba kolēģiem es uz Ziemassvētkiem saņēmu apsveikuma kartiņas ar putniņiem, sniega kupenām un laimīga Jaunā gada vēlējumiem, tad viņš mani apsveica ar Kristus dzimšanas svētkiem. 

Mūsu nakts brīvbrīžu sarunās es uzzināju, ka viņš brīnās par vārda “svētums” nozīmi kristīgajā kontekstā. Vismaz viņa izpratnē, kristietībā pastāv dīvaina problēma. Pārsvarā kristieši, ar kuriem viņš bija līdz šim iepazinies, bija patiesi, uzticami, žēlsirdīgi un miermīlīgi cilvēki. Tomēr, runājot par savu ticību, viņi bija uzsvēruši, ka Dievs mūs cilvēkus 'pasludina par taisniem', lai gan esam joprojām grēcinieki; ka viņi tā īsti nav pārliecināti, vai Dieva piedodošā žēlastība pārveidos viņus par ‘bezgrēcīgiem' tuvākajā laikā. Manam jaunajam draugam, musulmanim, šķita ļoti mulsinoši, ka vairākumā gadījumu tas izklausās tā, it kā dzīvot morāli skaidru dzīvi nebūtu obligāti. 
"Jūsu dzīve un jūsu vārdi nav saskaņā," viņš man teica. Šim jaunajam puisim šķita savādi, ka tik daudzi kristieši izturas tā, it kā reliģija un ikdienas dzīve ir kaut kas nodalīts; ka, piemēram, starp draudzes locekļiem var būt nesaskaņas un aizspriedumi, taču viņi tāpēc nejūtas neērti reizi pa reizei turpināt dievkalpojumu apmeklēšanu (iespējams, sēžot atsevišķos baznīcas solos). Cilvēki, kas iesaistīti skaļos korupcijas un krāpšanas skandālos, bieži izrādās cienījami kristīgo baznīcu locekļi. Ja godīgi, es tagad vairs nevaru atcerēties, ko konkrēti es viņam toreiz atbildēju… 

Psalmu grāmatā mēs atkal un atkal sastopamies ar atgādinājumu, ka patiesībā nav pareizi nodalīt savas personīgās lūgšanas, dievkalpojumus un Dieva slavēšanu no jautājuma par to, kāda ir mūsu ikdienas dzīve. Ja lasām Bībeli uzmanīgi, tad atklāsim, ka galvenā tēma tur nav par mūsu "sajūtām" attiecībā pret Dievu. Pielūgsme ir cieši savīta ar Bībeles pamācību atkārtošanu un cenšanos dzīvot saskaņā ar tāem. Tā arī konkrēti šis 15.psalms mums vēlreiz atgādina, ka godināt Dievu, tuvoties Viņam lūgšanās ir iespējams tikai tad, ja pagodinām Dievu attiecībās ar citiem cilvēkiem un ar visu savu dzīvi kopumā. 

Ja pirmajā brīdī, lasot par Dieva telti un Dieva kalnu, mums varētu nākt prātā domas par kādu konkrētu vietu (piemēram, Sinaja kalnu vai Ciānas kalnu), tad uzmanīgi pārdomājot šo Bībeles fragmentu, sapratīsim – doma par uzturēšanos, par mājokli liek secināt, ka psalmā izteiktās idejas ir daudz dziļākas. Senebreju valodas vārds, kas mums tiek tulkots kā 'mājot' vai ‘mist', ir vārds, kas apzīmē nakšņošanu kaut kur (mūsdienu ebreju valodā no tā ir izveidojies vārds, kas apzīmē viesnīcu). Lai gan cilvēki dažkārt varētu būt pārlaiduši nakti Ciānas kalnā, rūpīgi arheoloģiskie pētījumi nedod pamatu runāt par regulārām apmetņu vietām. Taču, gan Psalmos, gan Bībelē kopumā, runājot par Dieva mājokli plašākā nozīmē, tiek domāta Dieva vispārēja klātbūtne, kas bija realitāte visā Izraēla tautas zemē. 

Doma par atrašanos kādas personas teltī (vai tikt uzņemtam kāda mājoklī), sevī ietver drošības un nodrošinājuma ideju. Kādam tad būtu jābūt cilvēkam, lai viņš varētu dzīvot un baudītu šo drošību Dieva teltī? 
Atbildei 15.psalma autors mums piedāvā četras atziņas. 

Pirmkārt, baudīt drošību pie Dieva nozīmē būt godīgam. Ir tāds moderns latviešu valodas vārds 'holistisks' ('kopveseluma' nozīmē). Tas nozīmē, ka konkrētā persona ir morāli konsekventa, pastāvīga, stabila un harmoniska. Tas izpaužas uzticīgā rīcībā; tas atklājas viendabīgumā, līdzsvarā starp to, kas mēs esam sabiedrībā, ar to, kas esam vienatnē. Vai vienmēr runājam patiesību – arī savās domās; vai mūsu rīcība un mūsu izteiktie vārdi ir saskaņā; vai mēs nedarām vienu un tad domājam ko citu? 

Otrkārt, būt drošībā pie Dieva ir neaprunāt citus cilvēkus. Vai neizmantojam savu valodu, izteikumus, lai nodarītu pāri sava kaimiņa labajai slavai (piemēram, melojot, lai atņemtu kādai ciemata ģimenei zemi vai lopus); vai neapsūdzam savu tuvāko, savu darbabiedru, nejaušu garāmgājēju? 

Treškārt, atrasties pie Dieva drošībā nozīmē veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, ņemot vērā viņu morālo stāju. Ja kāds cilvēks ir negodīgs, ļauns un bīstams sabiedrībai, tad vai nepieveram acis un izliekamies to neredzot? Vai apņemamies nodrošināt, ka aizstāvēti tiek tie, kuriem ir nodarīts pāri. Vai nesamierināmies un nepiekrītam būt pasīvi ļaunuma priekšā… jo tā ir ērtāk (tādējādi mudinot citus pieņemt to kā normu)? 

Ceturtkārt, mājot drošībā pie Dieva ir būt atbildīgiem par to, ko darām ar mums uzticēto mantu. No vienas puses tas nozīmē, ka mēs esam dāsni, palīdzot cilvēkiem, kuriem mūsu palīdzība ir vajadzīga (piemēram, ir bijusi slikta raža; nav pietiekami sēklas, ko apsēt laikus; nav pietiekami pārtikas, ko pabarot ģimeni). Uz otru pusi, kad esam iesaistīti kādu jautājumu lemšanā vai pat strīdos, mēs neizmantojam savu bagātību, lai saņemtu labvēlīgu lēmumu no tiesneša uzpērkot lieciniekus. Vai šādi rīkojamies ne tikai vienu vai divas reizes dzīvē, bet vienmēr un visos gadījumos?. 

Varbūt Tev tagad prātā nāk jautājumi – kā tas attiecas uz mums šodien? 
Vai patvērums teltī var dot īstu drošību, pretstatā mūsu mūra mājām? 
Ja es kā piemērus minēju lopus, lauku apsēšanu, un kaimiņu ciematu, tad ko darīt lielpilsētas iedzīvotājam, kurš strādā lielā apdrošināšanas firmā pavadot visu dienu pie datora ekrāna? 
Padomā par to… 

Lasīt tālāk