Kurš ir vainīgs?

(1Moz 3:1-7) Bet čūska bija vismanīgākā no visiem lauka zvēriem, kurus Kungs Dievs bija taisījis, un viņa teica sievai: “Vai tiešām Dievs sacīja: no visiem dārza kokiem jūs nevarat ēst?” Sieva teica čūskai: “Mēs varam ēst no visiem dārza augļiem, bet par tā koka augļiem, kas dārza vidū, Dievs sacīja: neēdiet no tā un neaiztieciet to, citādi mirsiet!” Bet čūska teica sievai: “Mirt jūs nemirsiet, jo Dievs zina, ka tai dienā, kad jūs no tā ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs, zināsiet, kas labs un kas ļauns!” Un sieva redzēja, ka tas koks ir labs, lai ēstu, ka tīkams acīm un kārojams prātam, un viņa ņēma tā augli un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija kopā ar viņu, un viņš ēda. Un abiem atdarījās acis, un nu viņi zināja, ka ir kaili, un viņi sašuva vīģu lapas un uztaisīja sev gurnautus. 

Man, bērnībā dzirdot/lasot šo Bībeles stāstu, vienmēr bija prātā jautājums – vai tiešām tas ābols bija 'indīgs'? 
Nu labi, tur nav teikts, ka auglis bija ābols... 
Un tagad es nedomāju, ka auglis bija indīgs.

Vai nav interesanti, ka mēs gribam atrast izskaidrojumu, KĀ tas vai tas notiek. 
Tikai mums ir jāatceras, ka bieži vien daudz svarīgāks jautājums ir KĀPĒC. 

Mēs meklējam vainīgo. Un sātans/velns ir meistars vainot Dievu par to, ko viņš ir izdarījis. 
Šodien pasaulē cilvēki saka: "Es nevaru ticēt jūsu Dievam, jo pasaulē ir tik daudz ļaunuma." 
Kurš par to ir atbildīgs? Bieži cilvēku pratos (un bieži vainīgi pie tā esam mēs, kristieši!) vainīgais ir Dievs.  

Jautājuma KĀ sakarā – man ir vesela virkne ideju par vēl citiem čūskas rīcības variantiem: 
– paripināt 'aizliegto augli' zem parastā koka (kura augļus drīkst ēst); 
– kamēr Ievai un Ādams guļ, slepeni iebāzt mazu sliktā augļa viņiem mutē; 
– utt. 

Tomēr čūskas/sātana mērķis nav panākt, lai Ieva un Ādams tajā pašā mirklī pieskaras auglim. Viņa mērķis ir panākt, lai Ieva (un Ādams) sāktu domāt savādāk. KĀPĒC? Jo, ja domās savādāk, gan jau arī darīs... 

Un sieva redzēja, ka tas koks ir labs, lai ēstu, ka tīkams acīm un kārojams prātam, un viņa ņēma tā augli un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija kopā ar viņu, un viņš ēda. Un abiem atdarījās acis... 

Kā Tu domā, ko nozīmē izteiciens – "sieva redzēja, ka tas koks ir labs..."?

Lasīt tālāk

Dieva likumi kā padomi, lai piedzīvotu svētību

(Ps 119:1-8) Svētīti tie, kuru takas bez vainas, 
kas Kunga bauslībā staigā. 
Svētīti tie, kas viņa liecības sarga, 
kas no visas sirds viņu meklē, 
tie, kas netaisnību nedara un viņa ceļos staigā! 
Savus rīkojumus tu pavēlēji ievērot krietni, 
kaut es ietu stingru ceļu un tavus likumus ievērotu! 
Tad es kaunā nepaliktu, 
tik lūkotos uz visiem taviem baušļiem! 
Es tevi slavēšu ar taisnu prātu 
un mācīšos tavas taisnības tiesas! 
Tavus likumus es sargāšu, nepamet mani nemūžam! 

Es esmu piedzimis, uzaudzis un dzīvojis (lielāko savu mūža daļu līdz nesenai pagātnei) kā Septītās dienas adventists. Es pat atceros kā es kādreiz lepojos, ka esmu adventists ceturtajā paaudzē. Es negrasos šajā brīdī sākt aktīvi nežēlīgu kritiku par Adventistu Baznīcas atsevišķiem ticības pamat-punktiem. Tomēr ir kāds aspekts, kuru tagad vēlos pieminēt. 
Mani, vēl pat esot adventistu mācītājam, izbrīnīja ļoti lielas adventistu daļas attieksme kādā Bībeles fragmenta interpretācijas jautājumā. Runa ir par vienu no adventistu konfesijas mācības pīlāriem – sabata (septītās dienas!) stingra ievērošana. 
Problēma jau nav tikai tas, ka sabata ievērošana no pagāniem netiek prasīta un vairs nav pienākums arī ebrejiem, kuri sākuši ticēt Jēzum (apustulis Pāvils to izskaidro vēstulē Kolosiešiem 2.nodaļā). Bausli, kurā visa cita starpā ir teikts “…septītā diena ir sabats Kungam, tavam Dievam, – tad nedari nekādu darbu ne tu, ne tavs dēls, ne tava meita, ne tavs vergs, ne tava verdzene, ne tavi lopi, ne svešinieks, kas tavos vārtos…” (2Moz 20:10), liela daļa adventistu uztver kā adresētu tikai sev, varbūt arī saviem bērniem... Bet kā ar “svešinieku, kas tavos vārtos”? Man šķita/šķiet savādi, ka lielai daļai adventistu nav īpaša problēma izmantot īrētas telpas ar algotiem darbiniekiem saviem pasākumiem sabatā (sestdienā). Nemaz nerunājot par sabiedriskā transporta darbiniekiem, kuri arī strādā sestdienās un pārvadā adventistus uz dievkalpojumu vietām (kāds varbūt teiks – tie jau nav “tavos vārtos”). Varbūt problēma ir tajā, ka daļa adventistu sevi redz kā vienīgos īstos “Dieva tautas mantiniekus”, un visi citi ir “pagāni”, uz kuriem baušļi neattiecas. Tomēr arī tādā gadījumā kaut kas ar attieksmi pret “svešinieku, kas tavos vārtos” (manuprāt!) nav īsti kārtībā. 

Mēs, kristieši, tomēr pieņemam, ka visi baušļi mums joprojām kaut ko māca (arī sabata bauslis, kas attiecas uz laiku Dievam un laiku atpūtai). Īstā izpratne, tad arī sekojošā attieksme un darbība, šķiet, sākas ar to, kā mēs saprotam – kas īsti IR Desmit Baušļi. 
Vecās Derības noteikumi nebija tikai nejauši tabú vai aizliegumi, kas paredzēti, lai atturētu cilvēkus no dzīves baudīšanas. Tieši pretēji – tie tika doti, lai palīdzētu mums dzīvot patiesi cilvēcisku dzīvi. 

119.psalms ir pilns aizrautīga entuziasma. Pat tā sarakstīšanas stils ir savdabīgi interesants – it kā autors gribētu mums pastāstīt visu pār Dieva vārdu no A līdz Z. Un tas patiesībā arī notiek burtiskā nozīmē. Ebreju alfabētā ir 22 burti. Un ko jūs domājat(!) - 119.psalmā ir divdesmit divas sadaļas, katrā no tām ir astoņi izteicieni (mūsu Bībelēs kā panti), un katrs no šiem astoņiem pantiem sākas ar vienu un to pašu burtu — tātad no 1. līdz 8.pantam katrs izteiciens sākas ar 'A' ekvivalentu; 9.–16.pants sākas ar 'B' ekvivalentu; un tā tālāk. 
Rezultātā psalms nav veidots kā viens lineārs stāstījums, tāpēc ir iespējams meditēt par katru izteicienu/pantu atsevišķi neatkarīgi no konteksta (piemēram, mēs varam jebkuru 119.psalma pantu izmantot kā atsevišķu lūgšanu katrai dienai utt). 

Tātad, 119.psalms māca, ka Dieva likumu vērtēšana/ievērošana ir veids kā piedzīvot svētības. Tavā dzīvē viss ir labi. Tu vari droši raudzīties nākotnē. Tu vari sagaidīt, ka Dievs būs ar Tevi un nekad Tevi nepametīs. 
Un savukārt, lāsts gulstas uz cilvēkiem, kuri novēršas no Dieva pavēlēm. 

Protams, psalma autors necenšas pārliecināt mūs par kādu utopisku, ar dzīves realitāti nesaistītu pasauli. Neraugoties uz teikto, ka turēties pie Dieva noteikumiem nozīmē iespēju pacelt galvu un dzīvot ar prieku, psalma turpinājumā mēs varam lasīt par situācijām, kad apkaunojumu/pazemojumu piedzīvo arī Dievam uzticīgs cilvēks. Tomēr arī šādas reālas dzīves situācijas nav likušas 119.psalma autoram atteikties no apņemšanās ievērot Dieva dotos brīnišķīgos padomus. 
Šī pārliecība nāk no atziņas, ka ir jādzīvo, ņemot vērā to, kā viss darbojas ilgtermiņā. Ja mums apkārt ir cilvēki, kuriem vajadzētu būt labiem padomdevējiem, bet viņi izrādās neuzticami - jo sliktāk šiem cilvēkiem. Viņu uzvedība patiesībā tikai nostiprina psalma autora pārliecību, ka tieši Dieva padomi ir vislabākie padomdevēji. 
Tātad Dieva likumi ir prieka avots. Šajā 119.psalma sākuma daļā šis vārds tiek izmantots vairākkārt; tas ir vārds, kas citur Bībelē apraksta to prieku un laimi, ko savstarpējās attiecībās cilvēks sniedz cilvēkam. 
Pat tad, ja mēs kādu personu pazīstam pietiekami labi, vienmēr no viņa var kaut ko jaunu uzzināt, mācīties. Tāpat attiecībā par Dieva labajiem padomiem – varbūt mums šķiet, ka mēs tos vairāk vai mazāk zinām, bet īstais prieka avots ir tos izzināt un saprast daudz dziļāk un pēc tam dzīvot saskaņā ar tiem. 

Interesanti, ka 119.psalms runā par cilvēkiem, kuri nav izdarījuši nekādu ļaunumu attiecībā pret šiem likumiem kā tādiem. Tas nozīmē to, ka Dieva padomi neizvirza neiespējami augstus neizpildāmus standartus. 

Autora ideju mēs varam saprast, pārdomājot Desmit baušļus – nav tik sarežģīti pielūgt Dievu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu; nepielūgt citus dievus, nelietot Dieva Vārdu nepareizi, godāt māti un tēvu, izvairīties no laulības pārkāpšanas utt. Tas nav nekas pārdabisks. 
Sarežģītāk tas kļūst tad, ja ap mums ir citi cilvēki, kuri pielūdz citus dievus un zaimo Īsto Dievu, strādā 24/7 vai zog, melo un pārkāpj laulību. 

Tomēr galu galā mēs nonākam pie pamat problēmas/jautājuma – vai mēs to patiesībā VĒLAMIES… 
119.psalms mudina mūs atcerēties, ka ir vērts vēlēties dzīvot pēc Dieva padomiem/noteikumiem. 
Pateicība Dievam, ka caur Viņa Vārdu, caur Sakramentiem un caur Svētā Gara darbu mūsu sirdīs, mēs varam šādu VĒLĒŠANOS piedzīvot. 

Lasīt tālāk

Mūžības svētdiena – Mirušo piemiņas diena

(Lk 6:20-31) Pacēlis acis uz saviem mācekļiem, viņš sacīja: “Laimīgi jūs, nabagie, jo jums pieder Dieva valstība. Laimīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs tapsiet paēdināti. Laimīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties. Laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīdīs un atstums no sevis, un ķengās jūs, un jūsu vārdu atmetīs kā ļaunu Cilvēka Dēla dēļ. Priecājieties tajā dienā un dejiet! Jo redzi – jūsu alga ir liela debesīs; jo tāpat viņu tēvi ir darījuši praviešiem. Bet vai! jums bagātajiem, kas savu iepriecinājumu jau esat saņēmuši! Vai! jums, kas tagad paēduši, jo jūs salksiet! Vai! jums, kas tagad smejaties, jo jūs sērosiet un raudāsiet! Vai! jums, kad visi cilvēki par jums teic labu; tāpat viņu tēvi darīja viltus praviešiem! 
Bet jums, kas mani dzirdat, es saku: mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst. Svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs apvaino. Kas tev sit pa vienu vaigu, tam pagriez arī otru, un, kas tev atņem virsdrēbes, tam neliedz ņemt arī kreklu. Dod ikvienam, kas tevi lūdz, un neprasi atpakaļ savu mantu tam, kas to paņēmis. Un, kā jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet viņiem. 

Nesen kaut kur interneta dzīlēs izlasīju domu, ka "vecā muļķīgā paruna skan, ka par mirušiem jārunā tikai labu vai neko". Kāpēc šodienas sabiedrībā arvien vairāk un vairāk šī senā paruna šķiet nepievilcīga? 
Varbūt tas ir tāpēc, ka mūsdienu kultūra vairs neaicina sarunāties/izskaidroties ar to, kurš mūs ir kritizējis vai aizvainojis. Tagad, ja kādas personas vārdi vai rīcība mūs sāpināja, mēs bieži vien cenšamies atriebties, izsakot vēl 'spēcīgākus vārdus' (vai rīkojoties...). 

Tomēr, vai nav pārsteidzoši – Bībelē dotie padomi skan savādāk! 
Jēzus teica: “... mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst. Svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs apvaino...” (Lk 6:27-28). 
Lai to izdarītu, ir vajadzīgs raksturs, līdzjūtība un drosme. Reizēm tas var šķist gandrīz neiespējami. Bet (ar Dieva palīdzību!) mēs arī šādās situācijās varam rīkoties labāk. Mēs varam pagriezt otru vaigu un izturēties pret citiem tā, kā vēlamies, lai izturas pret mums (skat. 29.-31. pantu). 

Un tad, kad mēs reaģējam tā kā Jēzus mūs aicina darīt, viss var mainīties. 
Pirmkārt, mēs parādām citiem, ka spējam pacelties pāri sliktajam, labi runājot par otru cilvēku. 
Otrkārt, mēs tādā veidā neitralizējam mūsu "ienaidnieka" kritiku par mums. Ja cilvēki ap mums ievēro, ka mēs labi izturamies pret nelabvēli un pat svētījam viņu (t.i. vēlam viņam labu), cieņa pret mums tikai vairosies. Cilvēki sāks mūs uzskatīt par jaukiem un godīgiem. 
Un (kas ir vēl svarīgāk!) tas var palīdzēt līdzcilvēkiem caur mums ieraudzīt Kristus rakstura pievilcību. Mūsu atteikšanās atbildēt uzbrūkošā veidā var pat likt jautāt – kāpēc? 
Mēs varētu domāt, ka tas ir augsts standarts, ko mēģināt sasniegt, bet tas ir tas, ko Jēzus praktizēja visas savas dzīves garumā un aicina mūs sekot Viņa piemēram. 

Atgriežoties pie senā teiciena ('labā runāšana par aizgājējiem')... 
Pat, ja arī ļoti labi apzināmies, ka mūsu mirušie radinieki, draugi vai kaimiņi bija cilvēki ar dažādiem trūkumiem, tā vietā padomāsim par kaut ko tādu, kas mums viņos patika, vai arī par to, kas viņiem veicās labi. 
Un pāri tam visam – mums noteikti ir tik daudz par ko lūgt Dievam, pieminot visus mūsu aizgājējus. 

Lasīt tālāk

Izvēlies pateicību

(Ps 103:1–8) Teic, mana dvēsele, Kungu, 
viss, kas manī, – viņa svēto vārdu!
Teic, mana dvēsele, Kungu
un neaizmirsti balvas, ko viņš tev devis –
viņš, kurš piedod visas tavas vainas,
kurš dziedē visas tavas kaites,
kurš tev dzīvību izglābj no bedres,
kronē tevi ar žēlastību un žēlsirdību,
kurš tavu mūžu pilda ar labu,
ka tu kā ērglis atkal jauns!
Taisnību dara Kungs
un taisnu tiesu visiem apspiestajiem.
Viņš vēstīja Mozum savus ceļus
un savus darbus Israēla bērniem.
Līdzcietīgs un žēlīgs ir Kungs,
gauss dusmās, bet dāsns žēlastībā. 

Droši vien ir dzirdēts stāsts par kādu jaunu cilvēku, kurš sēdēja uz soliņa parkā tik nomākts un noskumis, ka policists sāka viņu iztaujāt.

"Vai kaut kas noticis?"
"Jā," jaunais cilvēks atbildēja. "Pirms dažiem mēnešiem mans vectēvs nomira un atstāja man mantojumā $50.000 un lauku māju."
"Tas neizklausās tā, ka būtu jābūt sarūgtinātam!" policists centās iebilst.
"Jā, bet Tu neesi dzirdējis visu stāstu. Pagājušajā mēnesī nomira mans onkulis un man atstāja $100.000..."
Policists nesaprašanā grozīja galvu: "Es tomēr nesaprotu. Kāpēc tu esi tik nelaimīgs?"
Jaunais cilvēks smagi nopūtās: "Šis mēnesis jau tuvojas beigām, bet neviens man neko nav atstājis."

Ja nopietni, diemžēl ir cilvēki, kuri ir nelaimīgi, noskumuši un pat bezcerīgi neatkarīgi no tā, kas viņiem bija/ir. 
Psalma autors mūs pamāca, kā pārvarēt šādu nepamatotas nomāktības attieksmi. Un tas ir būt pateicīgiem –

Teic, mana dvēsele, Kungu un neaizmirsti balvas, ko viņš tev devis (2.p) 

Nopietnas pārdomas un pateicība iet roku rokā.  Manā bērnībā kādā senā dziesmā mēs dziedājām: "Skaiti svētības, ko esi saņēmis. Un Tu būsi pārsteigts, ko Dievs darījis..." Atcerēšanās ir svarīga pielūgsmes daļa. 

Dieva Vārds mudina darīt trīs lietas (skat.103.psalmu): 

• padomāt par to, ko Dievs mums ir devis – Viņa piedošana, dziedināšana, aizsardzība, pestīšana, mīlestība un līdzjūtība (skat. 1.-5.p.);
• padomāt par to, ko Dievs mums nav devis – sods, ko esam pelnījuši par mūsu grēkiem (skat.8.-12.p.);
• padomāt par to, ko Dievs mums vēl dos. "Bet Kunga žēlastība no mūžības līdz mūžībai ir pār tiem, kas viņa bīstas..." (17.p.).

Dievs pieņem Tevi tādu, kāds Tu esi (situācijā kādā Tu esi) tad, ja Tu paļaujies/uzticies Kristum, nevis saviem nopelniem. 
Tāpēc katru rītu paskaties spogulī un saki: "Teic, mana dvēsele, Kungu un neaizmirsti balvas, ko viņš tev devis..." 

Lasīt tālāk

Satiki pravieti? Pārbaudi to!

(Jer 23:23–29) Vai es neesmu tuvs Dievs?” 
saka Kungs,
“taču ne tāls Dievs!
Vai vīrs paslēpsies slēptuvē,
ka es neredzēšu? –
saka Kungs,
vai ne es
piepildu debesis un zemi? –
saka Kungs.
Es dzirdēju,
ko teica tie pravieši,
kas manā vārdā
pravieto melus:
nosapņoju, nosapņoju!
Cik ilgi vēl
mans vārds būs
to praviešu sirdī,
kuri pravieto melus?
Un pie tiem praviešiem,
kuri – savas sirds viltu?
Tie grib, lai ir aizmirsts
mans vārds manā tautā –
ar saviem sapņiem,
ko tie stāsta viens otram!
Tāpat viņu tēvi
aizmirsa manu vārdu Baala dēļ!
Pravietis, kam ir sapnis,
stāsta sapni,
un, kam ir mans vārds,
tas patiesi runā manu vārdu!
Kas salmiem kopīgs ar kviešiem?! –
saka Kungs.
Vai mans vārds nav kā uguns,
saka Kungs,
un kā āmurs, kas sadragā klinti? 

(Lk 12:49–56) "...Uguni es esmu nācis mest uz zemi, un kā es vēlos, ka tā jau degtu! Bet ir kristība, kurā man jātop kristītam, un cik es esmu sasaistīts, kamēr tā piepildīsies. Jums šķiet, ka esmu ieradies nest mieru uz zemes? Nebūt ne, es jums saku, bet gan šķelšanos! No šā laika pieci vienā namā sašķelsies: trīs pret diviem un divi pret trim. Tēvs stāsies pret dēlu un dēls pret tēvu, māte pret meitu un meita pret māti, vīramāte pret vedeklu un vedekla pret vīramāti.” 
Un viņš sacīja ļaužu pūlim: “Kad jūs rietumos redzat paceļamies mākoni, jūs tūlīt sakāt: lietus tuvojas, – un tā notiek. Kad pūš dienvidvējš, jūs sakāt: būs karstums, – un tā notiek. Liekuļi! Zemes un debess izskatu jūs protat pazīt, bet kādēļ jūs nepazīstat šo laiku? 

Pravieša Jeremijas grāmatas 23.nodaļā mēs lasām par to, cik Dievs ir dusmīgs par viltus praviešiem. Jeruzalemē bija pravieši (pravietis – Dieva gribas iztulkotājs un sludinātājs), kuriem Dievs pārmet, ka viņi "manā vārdā pravieto melus" (25.pants). 

Ar to jau netiek teikts, ka runāja vai mācīja kaut ko ļaunu, sagandējošu. Viņi izteica padomus un idejas, kuras paši bija izdomājuši, par kurām gribēja, lai tās būtu patiesas. Lūk arī problēma – viņi nevis sludināja no Dieva nākušu patiesību, bet savas domas, savus sapņus pasniedza kā no Dieva. 
Bet Dieva skatījumā šādas "labas idejas" ir līdzīgas meliem. Tāpēc tad, ja cilvēki pretendē uz Dieva Vārda sludinātāju (praviešu!) statusu mūsu dzīvēs; ja viņi izmanto pravietojumus, citē Bībeles fragmentus un gudrus izteicienus (un pamācīšana var notikt grāmatās, semināros, interneta vietnēs un pat baznīcā), tad mums ir jāpārbauda tas, ko mēs dzirdam, lai pārliecinātos, vai tas patiesi atbilst Dieva Vārdam. Tas nenozīmē, ka ir jākļūst skeptiskiem pret visu, ko dzirdam un lasām, bet tas nozīmē to, ka mums ir pietiekami labi jāzina Bībele, lai varētu atšķirt, kad cilvēki runā to, kas ir Dieva patiesība, un kad viņi vienkārši runā to, ko viņi ir iedomājušies vai tikai vēlas, lai tas būt patiesi. Kad cilvēki dod gudrus padomus un pamācības, mums ir jājautā: “Vai tas ir no Dieva?”, nevis vienkārši jānotic katram viņu teiktajam vārdam.

Jau pravieša Jeremijas grāmatā lasām kā Dievs salīdzina Savu Vārdu ar uguni, kas var attīrīt. Jēzus Kristus par to runāja vēl tiešāk un skaidrāk: 

Uguni es esmu nācis mest uz zemi, un kā es vēlos, ka tā jau degtu! (Lk12:49) 

Reizēm mums no šādiem izteicieniem ir bail, jo mēs tos tiecamies saprast pārāk burtiski. Kristus nevēlas nevienu dedzināt! 
Jēzus vārdi par nemiera nešanu norāda uz to, ka īstās patiesības noskaidrošana ne vienmēr ir viegls process. Tas aicina saprast, ka nevajadzētu klausīties, lasīt un pieņemt tikai lietas, kas liek mums justies labāk. Mums ir jāuzticas Dieva Vārdam un jāļauj tam runāt, pamācīt un darboties mūsu dzīvēs.

Tāpēc nākamreiz, kad kāds Tev kaut ko cenšas ieteikt, sakot, ka tas ir no Dieva, velti laiku, lai par to lūgtos, kā arī pārbaudītu - vai tas atbilst Bībelē rakstītajam.

Lasīt tālāk

Dieva atklāsme

(1Moz 18:20-32) Un Kungs teica: “Sodomā un Gomorā ir jo liela kliegšana, un viņu grēki jo smagi! Nolaidīšos jel un paraudzīšos, vai viņi visi dara tā, kā kliegšana pie manis nonākusi, – lai es zinātu.” Un tie vīri tur pagriezās un devās uz Sodomu, bet Ābrahāms vēl stāvēja Kunga priekšā. Un Ābrahāms tuvojās un sacīja: “Vai patiesi tu aizrausi taisno kopā ar ļaundari? Varbūt tur pilsētā ir piecdesmit taisnie – vai tiešām tu aizrausi un neapžēlosies piecdesmit taisno dēļ, kas tur ir? Lai tas ir tālu no tevis – nedari tā, nenonāvē taisno kopā ar ļaundari, lai nav taisnajam kā ļaundarim! Lai tas ir tālu no tevis! Vai visas zemes Soģis nebūs taisns?!” Un Kungs teica: “Ja es atradīšu visā Sodomas pilsētā piecdesmit taisnos, tad es viņu dēļ saudzēšu visu to vietu!” Ābrahāms atbildēja un teica: “Redzi nu! Es esmu ņēmies runāt ar Kungu, bet esmu tikai pīšļi un pelni! Varbūt līdz piecdesmit taisnajiem pietrūkst piecu, vai piecu dēļ tu izpostīsi visu pilsētu?” Un viņš teica: “Neizpostīšu, ja atradīšu tur četrdesmit piecus!” Un tas turpināja runāt ar viņu un teica: “Varbūt tur atradīsies četrdesmit!” Un viņš teica: “Es to nedarīšu četrdesmit dēļ!” Un tas teica: “Lai nedusmo Kungs, ka es runāju, – varbūt tur atrodas trīsdesmit!” Un viņš teica: “Es to nedarīšu, ja atradīšu tur trīsdesmit!” Un tas teica: “Redzi nu, es esmu uzdrīkstējies runāt ar Kungu – varbūt tur atrodas divdesmit!” Un viņš teica: “Nepostīšu divdesmit dēļ!” Un tas teica: “Lai nedusmo Kungs, ka runāju vēl šoreiz – varbūt tur atrodas desmit!” Un viņš teica: “Es nepostīšu desmit dēļ!” 

1.Mozus grāmatas 18. nodaļā mēs lasām par Dieva sarunu ar Ābrahāmu tieši pirms Sodomas un Gomoras katastrofas. Dievs nolēma pastāstīt Ābrahāmam par nelaimi, kas sagaida pilsētu: "Sodomā un Gomorā ir jo liela kliegšana, un viņu grēki jo smagi! Nolaidīšos jel un paraudzīšos, vai viņi visi dara tā, kā kliegšana pie manis nonākusi..." (1Moz 18:20-21). 
Dievam nav nevienam jāattaisnojas vai jāpierāda savas darbības vajadzība, tad kāpēc Viņš atklāja un paskaidroja šo visu Ābrahāmam? 
Viens no iespējamiem iemesliem ir atrodams šajā pašā nodaļā (pantos, kas nav iekļauti šīs dienas lasījumā): 

(1Moz 18:17-19) Kungs teica: “Vai man slēpt no Ābrahāma to, ko es darīšu? Ābrahāms taču kļūs par lielu un stipru tautu, un viņā tiks svētītas visas zemes tautas. Par viņu es zinu, ka viņš pavēlēs saviem dēliem un savam namam pēc viņa, un tie sargās Kunga ceļu un darīs tiesu un taisnību tādēļ, lai Kungs dotu Ābrahāmam to, ko viņam solījis!” 

Dievs bija apsolījis, ka Ābrahāms būs 'lielas tautas' dibinātājs, un Ābrahāms tāpēc būs atbildīgs par savu zināšanu nodošanu tālāk nākamajām paaudzēm; par Dieva ieteiktā dzīvesveida mācīšanu saviem pēcnācējiem. Ābrahāmam bija svarīgi uzsākt 'lielas tautas' projektu tā, lai viņa dēls (un tālāk mazdēls utt.) būtu sagatavots izaugt par taisnu un dievbijīgu šī projekta turpinātāju. 

Šī saruna un tai sekojošie notikumi bija spēcīga atklāsme par to, kas notiks ar cilvēkiem, kuri ne tikai kļūdās un grēko (tāpat kā visi!), bet atsakās nožēlot grēkus un atgriezties. Šim piedzīvojumam bija jākļūst par spēcīgu mācību, ko Ābrahāms varēja mācīt tālāk citiem. Šajā piedzīvojumā Ābrahāms bija kaut ko vairāk uzzinājis par Dievu – viņš saprata Dieva motīvus. 
Kad Dievs mums kaut ko atklāj, ir svarīgi, lai mēs tāpat kā Ābrahāms klausītos un ņemtu vērā to, ko Viņš saka, pat ja sākumā to nesaprotam. Dievs varētu dot mums brīdinājumu, norādījumu, pamācību vai mierinājuma vārdus. Tāpēc visu, ko Viņš mums atklāj, uzklausīsim, pieņemsim un novērtēsim. 

Padomā par to, ko Dievs Tev jau ir atklājis. 
Ja ir iespējams, pārdomā par vislabāko veidu, kā to izmantot, lai palīdzētu vai iedrošinātu arī kādu citu.

Lasīt tālāk

Kā mēs varam ‘darīt labu visiem’?

(Gal 6:1–16) Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir izdarījis pārkāpumu, tad jūs, kas esat garīgi, centieties viņu izlabot lēnprātības garā, bet pielūko, ka arī tu pats nekrīti kārdināšanā. Nesiet cits cita grūtumus, tā jūs piepildīsiet Kristus bauslību! Ja kāds iedomājas, ka viņš ir nezin kas, nebūdams nekas, tāds maldina pats sevi. Katrs lai pārbauda pats savus darbus. Tad viņam būs pamats lepoties savā priekšā, nevis citu, jo katram jānes sava nasta. Kas mācās Dieva vārdu, lai visos labumos dalās ar savu skolotāju. 
Nepievilieties, Dievs nekļūs par apsmieklu – ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus: kas sēj savā miesā, tas no miesas pļaus postu, bet, kas sēj Garā, no Gara pļaus mūžīgo dzīvību. Darīsim labu nepagurdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja vien nepadosimies. Tad nu, kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, īpaši tiem, kas ticībā pieder pie mūsu saimes. Redziet, ar kādiem lieliem burtiem es jums rakstu pats ar savu roku. Tie, kas grib dižoties un izpatikt miesai, spiež jūs pieņemt apgraizīšanu vienīgi tādēļ, lai Kristus krusta dēļ netiktu vajāti. Jo arī paši šie apgraizītie neturas pie bauslības, bet grib, lai jūs tiktu apgraizīti, ka varētu lepoties ar to, kas pie jūsu miesas izdarīts. Bet man lai citādas dižošanās nav kā vienīgi ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko pasaule man ir krustā piesista un es pasaulei. Jo ne apgraizīšana ir kaut kas vai neapgraizīšana, bet vienīgi – jaunais radījums. Miers un apžēlošana pār tiem, kas dzīvos pēc šā likuma, un pār Dieva Israēlu! 

Šodienas Bībeles lasījums mums sniedz dažas idejas par to, kā mēs varētu sekota apustuļa Pāvila dotajam aicinājumam 'darīt labu visiem'. 
Pirmkārt, mēs varam mīlestībā palīdzēt cilvēkiem, kuri ir izvēlējušies acīmredzami nepareizo ceļu. Apustulis iesaka sekojošu pieeju – ja "kāds cilvēks ir izdarījis pārkāpumu, tad jūs, kas esat garīgi, centieties viņu izlabot lēnprātības garā" (Gal 6:1). Tas nozīmē – tad, ja mēs redzam, ka kāds nedzīvo dievbijīgi, mums ir izvēle. Mēs varam visu ignorēt un ļaut notikt tam, kas vien notiks, vai arī mēs varam censties palīdzēt (protams, maigā un nenosodošā veidā!). 
Otrkārt, mēs varam palīdzēt un atbalstīt cilvēkus, kas nonākuši grūtībās. Apustulis to formulē šādi: “Nesiet cits cita grūtumus, tā jūs piepildīsiet Kristus bauslību!” (Gal 6:2). Ja kādam ir sarežģījumi, problēmas, vai pat nelaimes gadījums, mēs varam piedāvāt praktisku un emocionālu atbalstu. Mēs varam lūgt par cilvēkiem. Mēs varam piedāvāt pat tik vienkāršu atbalstu, kā vienkārši sēdēt un klausīties. 

Treškārt, mums ir jāizvairās no salīdzināšanas. Apustulis Pāvils dod padomu, ka “katrs lai pārbauda pats savus darbus. Tad viņam būs pamats lepoties savā priekšā, nevis citu...” (Gal 6:4). Sevis salīdzināšana ar citiem agrāk vai vēlāk noved pie sāncensības, nesaskaņām un aizvainojumiem. Tāpēc, lai darītu labu citiem, mums viņi ir jāpieņem tādi, kādi viņi ir, un jāizvairās no nosodīšanas, kritizēšanas un salīdzināšanas. 
Ceturtkārt, mēs varam pateikties cilvēkiem un arī dalīties ar viņiem. Apustulis iesaka, lai katrs draudzes loceklis “visos labumos dalās” (Gal 6:6). Ja kāds mums ir palīdzējis, būsim pateicīgi. Bet atbalstot un palīdzot citiem nedomāsim, ka viņu pienākums tagad ir mums parādīt īpašu pateicību par to, ka mēs izdarījām kaut ko labu. Tas bija mūsu pienākums!
Visbeidzot, mums ir jāsaprot, ka visi šie iepriekšējie padomi nav domāti, lai mūs apgrūtinātu, ierobežotu vai pavēlētu. Tam ir jānotiek dabīgi. Ja sekojam Svētā Gara pamudinājumam, tad tas notiks pats no sevis (apskatiet 7.-8. pantu). Ja mēs darām kādam labu tikai tāpēc, lai kaut ko nopelnītu vai iegūtu, tad patiesībā mēs nemaz nedarām labu, mēs tikai cenšamies izpatikt cilvēkiem. Būsim vairāk ieinteresēti Dieva sirdī.

Lasīt tālāk

Kristīts – iegremdēts

(Gal 3:23-29) Bet, pirms nāca ticība, mēs bijām ieslēgti bauslības važās līdz brīdim, kad bija jāatklājas ticībai, un tātad bauslība ir bijusi mūsu audzinātāja līdz Kristum, lai ticībā mēs tiktu attaisnoti. Bet, kad ticība atnākusi, mēs audzinātājai vairs neesam pakļauti. 
Ticībā uz Jēzu Kristu jūs visi esat Dieva bērni, jo jūs visi, kas esat uz Kristu kristīti, esat ietērpti Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū. Un, ja jūs piederat Kristum, jūs esat Ābrahāma pēcnācēji, mantinieki pēc apsolījuma. 

Iegremdēšanos (viena no grieķu vārda βάπτω nozīmēm) var saprast vismaz divos veidos. 
Pirmkārt, tas nozīmē būt iemērktam vai pagremdētam. Šo vārda nozīmi var attiecināt uz brīdi, kad mēs tiekam kristīti. Kristības nozīmē to, ka mēs paļaujamies uz Kristus nāvi, apbedīšanu un augšāmcelšanos mūsu pestīšanas dēļ. Bet tas tomēr nozīmē daudz vairāk nekā tikai kādas darbības ar ūdeni. Ja vien mēs savā dzīvē neturpinām sekot Kristum, tad jauks kristību dievkalpojums nozīmē tikai to, ka mēs, kas ceremonijas sākumā bijām sausi, tad kļuvām slapji. 

Šeit parādās otrā definīcija. Iegremdēšanās nozīmē arī dziļu iesaistīšanos kādā darbībā. Mums ir pilnībā jāuzticas Kristum. Mums ir jābūt ietērptiem Viņā. Visam, ko mēs darām, ir jānāk no Viņa. Katrai daļai no tā, kas mēs esam, jābūt Viņa piepildītai. Mums ir jābūt Viņa ieskautiem. 
Apustulis Pāvils savā vēstulē galatiešiem argumentē: 

... jūs visi, kas esat uz Kristu kristīti, esat ietērpti Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū (Gal 3:27-28). 

Šis Bībeles fragments mums atklāj kādu svarīgu patiesību – kopš kristību brīža Dieva bērniem ir kopīga Kristus identitāte un liktenis. Viņu statusu vairs nenosaka rase (ebrejs vai grieķis), sociālā šķira (vergs vai brīvais) vai pat dzimums. Tāpēc mums ir jāsaglabā Kristus klātbūtnes sajūta it visā, pat domāšanas veidā. Viņš vienmēr ir klāt, mums tikai jāpaliek ietērptiem (jeb iegremdētiem) Viņā. 

Lasīt tālāk