Divi baušļi un mīlestība, kas aizved līdz krustam
(Mt 22:34-46) Bet farizeji, padzirdējuši, ka viņš saduķejus apklusinājis, sapulcējās vienkopus. Tad viens no viņiem, likuma zinātājs, Jēzu izaicinādams, jautāja: “Skolotāj, kurš ir pats nozīmīgākais bauslis bauslībā?” Jēzus atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. – Šis ir pats lielākais un pirmais bauslis. Bet otrs ir tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. – Šie divi baušļi ir pamatā visai bauslībai un praviešu mācībai.”
Un Jēzus jautāja farizejiem, kas bija sapulcējušies: “Ko jūs domājat par Kristu, kā dēls viņš ir?” Tie viņam atbildēja: “Dāvida.” Viņš tiem jautāja: “Kā tad Dāvids viņu Garā sauc par Kungu, sacīdams: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas, līdz es tavus ienaidniekus nolieku tev par kājsolu. –
Ja Dāvids sauc viņu par Kungu, kā tad viņš var būt tā dēls?” Un neviens nevarēja viņam nekā atbildēt, nedz arī uzdrīkstējās kopš šīs dienas viņam ko jautāt.
Vēl pavisam nesen nebiju liels amerikāņu futbola sekotājs un arī no pašas spēles daudz nesapratu. Bet kad Indianas Universitātes amerikāņu futbola komanda (Indiana Hoosiers) 2026. gada 19. janvārī finālā uzvarēja ar 27:21 un pirmoreiz komandas vēsturē kļuva par ASV universitāšu amerikāņu futbola čempioniem (sezonu viņi noslēdza ar 16 uzvarām un nevienu zaudējumu), draugu prieks par mūsu komandas uzvaru aizrāva arī mani.
Pirms pāris nedēļām, ieradies Garezerā, atkal pievienojos draugiem, kuri skatījās Indianas “Hoosiers” spēli pret Nebrasku. Mūsu komanda tobrīd zaudēja, un draugi jokoja: nu, kad ieradies mācītājs, esot cerība! Un tiešām — jau pēc dažām minūtēm spēles gaita mainījās. “Hoosiers” atbildēja ar diviem piezemējumiem un pārņēma vadību. Tad atlika uzvaru nosargāt, un viņi to izdarīja, vairs neļaujot pretiniekiem gūt punktus. Pat ar manām pieticīgajām zināšanām bija skaidrs: izšķirošajā brīdī komanda bija pratusi gan atbildēt uz pretinieku uzbrukumu, gan pati pārņemt iniciatīvu.
Tieši tādu iespaidu uz mums vajadzētu atstāt Mateja evaņģēlija 22. nodaļas noslēgumam. Atbildei, kuru pretinieki nevarēja apstrīdēt, sekoja jautājums, uz kuru viņi nespēja atbildēt. Kurš ir lielākais bauslis? Tā viņi bija jautājuši. Jēzus atbilde tik cieši balstījās tradīcijā, ka neviens nevarēja pret to iebilst, un vienlaikus tā skāra tik dziļi, ka lika ikvienam klātesošajam pārbaudīt pašam sevi. Tad pienāca Jēzus kārta jautāt: vai Mesija ir Dāvida dēls vai Dāvida Kungs — vai varbūt abi reizē? Šādu jautājumu viņi vēl nekad nebija uzdevuši, un atbildi viņi pavisam noteikti nezināja, lai gan tā stāvēja viņu priekšā kā dzīvs cilvēks, ar miesu un asinīm.
Nākamās reizes, kad Jēzus sastaps savus oponentus, būs dārzā, kur Viņu apcietinās, Augstās tiesas priekšā, kur viņu apsūdzēs, un pie krusta, kur Viņu izsmies. Taču katrā no šīm reizēm viņi zinās, Jēzus zinās un arī mēs (Mateja evaņģēlija lasītāji) zināsim: Viņš zina atbildes uz šiem jautājumiem, bet viņi tās nezina. Jēzus zina arī vēl ko, un Matejs vēlas, lai to zinātu arī mēs: tieši šādi — tiekot apcietināts, tiesāts un krustā sists — Jēzus piepilda abus lielos baušļus un tiek celts tronī gan kā Dāvida dēls, patiesais Israēla ķēniņš, gan kā Dāvida valdnieks un Kungs. Tieši tā Viņš, būdams Dieva Dēls vēl pilnīgākā šā vārda nozīmē, ir nācis glābt savu tautu. Ja neesam gatavi uz šiem jautājumiem paraudzīties šādā gaismā, mūsu izpratne par tiem paliks virspusēja.
Tomēr sāksim ar šo jautājumu pirmo, uzreiz uztveramo nozīmi, jo arī tā ir ļoti svarīga. Daudzi jūdu skolotāji jautāja, kurš no visiem 613 Mozus bauslības baušļiem ir pats lielākais. Daudzi būtībā būtu piekrituši Jēzus sniegtajai atbildei. Taču tikpat svarīgi ir tas, ka šie baušļi nebija tikai daži no daudzajiem norādījumiem, kas jūdiem bija jāievēro. Tie bija daļa no lūgšanas, kuru ikviens dievbijīgs jūds lūdza katru dienu. Šī tradīcija ir nepārtraukti saglabājusies līdz pat mūsu dienām.
Bet vai cilvēki šos baušļus patiešām ievēroja? Jēzus jau iepriekš (15. nodaļā) ir runājis par nepieciešamību atjaunot sirdi, lai cilvēku vārdi un darbi būtu tādi, kādiem tiem jābūt. Arī Kalna sprediķī Viņš aicināja uz sirds atjaunošanos. Nepietika tikai ar to, ka ārējā rīcība atbilda pareizajiem standartiem.
Bet kā to panākt? Pat mēs, kas visu mūžu esam centušies sekot Jēzum un dzīvot Viņa žēlastībā un mīlestībā, zinām, ka sirds atjaunošanās nenotiek uzreiz un pilnībā. Tās dziļumos joprojām slēpjas daudz, ļoti daudz tumsas un nešķīstības. Reizēm vajag daudz pūļu, lūgšanu un padoma, lai to visu izceltu gaismā un izravētu, dodot vietu mīlestībai, kurai, kā mēs visi piekrītam, tur patiesībā būtu jābūt.
Arī šoreiz Jēzus sacītais par Dieva un līdzcilvēku mīlestību kļūst saprotams tikai tad, ja to ieraugām Mateja evaņģēlija plašākajā vēstījumā: Jēzus mirst par pasaules grēkiem un augšāmceļas, nesdams vēsti par jaunu dzīvi. Tieši tad atklājas šo baušļu patiesais spēks — kad tos uztveram kā aicinājumus un apsolījumus jaunam dzīves veidam, nevis pavēles, kuras jāizpilda pašu spēkiem. Šajā jaunajā dzīvē pamazām varam atstāt aiz muguras naidu un lepnību, un mīlestība var kļūt par īstenību.
Kaut kas līdzīgs notiek arī Jēzus pārsteidzošajā skaidrojumā par to, kas patiesībā ir Mesija. Evaņģēlists Matejs, protams, nepārprotami apliecina, ka Jēzus ir Dāvida dēls (Mt 1:1; 20:30 un citviet). Taču ar šo apzīmējumu vien viss vēl nav pateikts. Pats par sevi nosaukums “Dāvida dēls” varēja nozīmēt — un daudziem tā laika jūdiem arī nozīmēja — gaidāmo ķēniņu, kurš gūs militāras uzvaras pār Israēla ienaidniekiem. Šāds valdnieks diez vai mudinātu cilvēkus mīlēt Dievu no visas sirds un savu tuvāko kā sevi pašu. Tas kļūst īpaši skaidrs, ja ņemam vērā Kalna sprediķī uzsvērto: sakot “Dievs”, mēs runājam par visas pasaules Radītāju, kurš mīl visu pasauli, nevis tikai kādu tās daļu.
Taču, ja šis Dievs pats kļūtu par cilvēku — un Matejs ir uzsvēris, ka tieši tā ir noticis (Mt 1:23) —, mēs sastaptos ar pavisam citu situāciju. Ja Dāvida dēls ir arī Dāvida Kungs, tad Dāvida dzimtas Mesija, kuru daudzi jūdi iztēlojās kā karotāju, galu galā izrādīsies tas, kurš visai pasaulei nes šā Dieva Radītāja glābjošo un dziedinošo valdīšanu. Un “ienaidnieki”, kurus viņš, kā teikts 110. psalmā, liks “zem savām kājām”, nebūs etniski izprastas “Dieva tautas” nacionālie ienaidnieki. Tie būs visas cilvēces un pat visas pasaules pēdējie, lielākie ienaidnieki — pats grēks un tā nestā nāve.
Tieši tāpēc, ka Jēzus redz grēku un nāvi joprojām darbojamies arī Israēla tautā, kas lepojas ar savu īpašo statusu, Viņš tik asi nostājas pret ikvienu mēģinājumu nostiprināt šo tautas īpašo stāvokli. Tāpēc Viņš tūlīt izvērsīs plašu un asu nosodījumu centieniem, kuru mērķis ir tieši tas. Taču Jēzus zina arī to, ka grēku un nāvi var uzvarēt vienīgi tad, ja Dāvida Kungs pats iziet tiem pretī cīņā — viens un neapbruņots. Tāpēc Viņš turpina savu darbu, kā Matejs mums vēl pastāstīs, līdz pat pašam krustam.
Pirms pāris nedēļām, ieradies Garezerā, atkal pievienojos draugiem, kuri skatījās Indianas “Hoosiers” spēli pret Nebrasku. Mūsu komanda tobrīd zaudēja, un draugi jokoja: nu, kad ieradies mācītājs, esot cerība! Un tiešām — jau pēc dažām minūtēm spēles gaita mainījās. “Hoosiers” atbildēja ar diviem piezemējumiem un pārņēma vadību. Tad atlika uzvaru nosargāt, un viņi to izdarīja, vairs neļaujot pretiniekiem gūt punktus. Pat ar manām pieticīgajām zināšanām bija skaidrs: izšķirošajā brīdī komanda bija pratusi gan atbildēt uz pretinieku uzbrukumu, gan pati pārņemt iniciatīvu.
Tieši tādu iespaidu uz mums vajadzētu atstāt Mateja evaņģēlija 22. nodaļas noslēgumam. Atbildei, kuru pretinieki nevarēja apstrīdēt, sekoja jautājums, uz kuru viņi nespēja atbildēt. Kurš ir lielākais bauslis? Tā viņi bija jautājuši. Jēzus atbilde tik cieši balstījās tradīcijā, ka neviens nevarēja pret to iebilst, un vienlaikus tā skāra tik dziļi, ka lika ikvienam klātesošajam pārbaudīt pašam sevi. Tad pienāca Jēzus kārta jautāt: vai Mesija ir Dāvida dēls vai Dāvida Kungs — vai varbūt abi reizē? Šādu jautājumu viņi vēl nekad nebija uzdevuši, un atbildi viņi pavisam noteikti nezināja, lai gan tā stāvēja viņu priekšā kā dzīvs cilvēks, ar miesu un asinīm.
Nākamās reizes, kad Jēzus sastaps savus oponentus, būs dārzā, kur Viņu apcietinās, Augstās tiesas priekšā, kur viņu apsūdzēs, un pie krusta, kur Viņu izsmies. Taču katrā no šīm reizēm viņi zinās, Jēzus zinās un arī mēs (Mateja evaņģēlija lasītāji) zināsim: Viņš zina atbildes uz šiem jautājumiem, bet viņi tās nezina. Jēzus zina arī vēl ko, un Matejs vēlas, lai to zinātu arī mēs: tieši šādi — tiekot apcietināts, tiesāts un krustā sists — Jēzus piepilda abus lielos baušļus un tiek celts tronī gan kā Dāvida dēls, patiesais Israēla ķēniņš, gan kā Dāvida valdnieks un Kungs. Tieši tā Viņš, būdams Dieva Dēls vēl pilnīgākā šā vārda nozīmē, ir nācis glābt savu tautu. Ja neesam gatavi uz šiem jautājumiem paraudzīties šādā gaismā, mūsu izpratne par tiem paliks virspusēja.
Tomēr sāksim ar šo jautājumu pirmo, uzreiz uztveramo nozīmi, jo arī tā ir ļoti svarīga. Daudzi jūdu skolotāji jautāja, kurš no visiem 613 Mozus bauslības baušļiem ir pats lielākais. Daudzi būtībā būtu piekrituši Jēzus sniegtajai atbildei. Taču tikpat svarīgi ir tas, ka šie baušļi nebija tikai daži no daudzajiem norādījumiem, kas jūdiem bija jāievēro. Tie bija daļa no lūgšanas, kuru ikviens dievbijīgs jūds lūdza katru dienu. Šī tradīcija ir nepārtraukti saglabājusies līdz pat mūsu dienām.
Bet vai cilvēki šos baušļus patiešām ievēroja? Jēzus jau iepriekš (15. nodaļā) ir runājis par nepieciešamību atjaunot sirdi, lai cilvēku vārdi un darbi būtu tādi, kādiem tiem jābūt. Arī Kalna sprediķī Viņš aicināja uz sirds atjaunošanos. Nepietika tikai ar to, ka ārējā rīcība atbilda pareizajiem standartiem.
Bet kā to panākt? Pat mēs, kas visu mūžu esam centušies sekot Jēzum un dzīvot Viņa žēlastībā un mīlestībā, zinām, ka sirds atjaunošanās nenotiek uzreiz un pilnībā. Tās dziļumos joprojām slēpjas daudz, ļoti daudz tumsas un nešķīstības. Reizēm vajag daudz pūļu, lūgšanu un padoma, lai to visu izceltu gaismā un izravētu, dodot vietu mīlestībai, kurai, kā mēs visi piekrītam, tur patiesībā būtu jābūt.
Arī šoreiz Jēzus sacītais par Dieva un līdzcilvēku mīlestību kļūst saprotams tikai tad, ja to ieraugām Mateja evaņģēlija plašākajā vēstījumā: Jēzus mirst par pasaules grēkiem un augšāmceļas, nesdams vēsti par jaunu dzīvi. Tieši tad atklājas šo baušļu patiesais spēks — kad tos uztveram kā aicinājumus un apsolījumus jaunam dzīves veidam, nevis pavēles, kuras jāizpilda pašu spēkiem. Šajā jaunajā dzīvē pamazām varam atstāt aiz muguras naidu un lepnību, un mīlestība var kļūt par īstenību.
Kaut kas līdzīgs notiek arī Jēzus pārsteidzošajā skaidrojumā par to, kas patiesībā ir Mesija. Evaņģēlists Matejs, protams, nepārprotami apliecina, ka Jēzus ir Dāvida dēls (Mt 1:1; 20:30 un citviet). Taču ar šo apzīmējumu vien viss vēl nav pateikts. Pats par sevi nosaukums “Dāvida dēls” varēja nozīmēt — un daudziem tā laika jūdiem arī nozīmēja — gaidāmo ķēniņu, kurš gūs militāras uzvaras pār Israēla ienaidniekiem. Šāds valdnieks diez vai mudinātu cilvēkus mīlēt Dievu no visas sirds un savu tuvāko kā sevi pašu. Tas kļūst īpaši skaidrs, ja ņemam vērā Kalna sprediķī uzsvērto: sakot “Dievs”, mēs runājam par visas pasaules Radītāju, kurš mīl visu pasauli, nevis tikai kādu tās daļu.
Taču, ja šis Dievs pats kļūtu par cilvēku — un Matejs ir uzsvēris, ka tieši tā ir noticis (Mt 1:23) —, mēs sastaptos ar pavisam citu situāciju. Ja Dāvida dēls ir arī Dāvida Kungs, tad Dāvida dzimtas Mesija, kuru daudzi jūdi iztēlojās kā karotāju, galu galā izrādīsies tas, kurš visai pasaulei nes šā Dieva Radītāja glābjošo un dziedinošo valdīšanu. Un “ienaidnieki”, kurus viņš, kā teikts 110. psalmā, liks “zem savām kājām”, nebūs etniski izprastas “Dieva tautas” nacionālie ienaidnieki. Tie būs visas cilvēces un pat visas pasaules pēdējie, lielākie ienaidnieki — pats grēks un tā nestā nāve.
Tieši tāpēc, ka Jēzus redz grēku un nāvi joprojām darbojamies arī Israēla tautā, kas lepojas ar savu īpašo statusu, Viņš tik asi nostājas pret ikvienu mēģinājumu nostiprināt šo tautas īpašo stāvokli. Tāpēc Viņš tūlīt izvērsīs plašu un asu nosodījumu centieniem, kuru mērķis ir tieši tas. Taču Jēzus zina arī to, ka grēku un nāvi var uzvarēt vienīgi tad, ja Dāvida Kungs pats iziet tiem pretī cīņā — viens un neapbruņots. Tāpēc Viņš turpina savu darbu, kā Matejs mums vēl pastāstīs, līdz pat pašam krustam.
* Aizgūts no Tomasa Raita
