• Bīstami! Dieva vārds darbībā

    Tiešām, Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs un asāks par jebkuru abpusgriezīgu zobenu, tas duras cauri, līdz sadala dvēseli un garu, locekļus un kaulu smadzenes, un iztiesā sirds domas un nolūkus.(Ebr 4:11-13).

    Lasīt tālāk
  • Jauni vārdi jaunām ziņām

    "Pēteris, nostājies kopā ar tiem vienpadsmit, skaļā balsī uzrunāja ļaudis: “...lai tas jums top zināms, uzmanīgi klausieties manus vārdus – viņi nav piedzērušies, kā jūs domājat, [...] bet tagad notiek tas, kas sacīts caur pravieti Joēlu..." (Apd 2:5-16)

    Lasīt tālāk
  • Tukšais kaps

    "Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu..." (Jņ 20:1-10)

    Lasīt tālāk
  • Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
  • Brīnumainā zivju zveja

    Jēzus sacīja Sīmanim: “Nebīsties, no šī brīža tu būsi cilvēku zvejnieks.” Izvilkuši laivas krastā, tie pameta visu un sekoja viņam. (Lk 5:1-11).

    Lasīt tālāk

svētdiena, 2025. gada 9. februāris

Brīnumainā zivju zveja

(Lk 5:1-11) Un notika, kad ļaužu pūlis pie viņa spiedās, lai dzirdētu Dieva vārdu, tad viņš, stāvēdams Gennēsaretes ezera krastā, ieraudzīja divas laivas ezera malā; un zvejnieki, no tām izkāpuši, mazgāja tīklus. Iekāpis laivā, kas piederēja Sīmanim, viņš lūdza tam atirt laivu mazliet no krasta; apsēdies viņš no laivas mācīja ļaudis. Beidzis runāt, viņš teica Sīmanim: “Airē uz dziļumu un izmet tīklus zvejai.” Sīmanis atbildēja: “Mācītāj, mēs visu nakti esam pūlējušies un nekā neesam noķēruši. Bet es izmetīšu tīklus tavā vārdā.” Tā izdarījuši, viņi noķēra milzum daudz zivju, tā ka viņu tīkli saplīsa. Un tie māja saviem biedriem, kas bija otrā laivā, lai tie nāktu viņiem palīgā. Tie atnāca, un viņi piepildīja abas laivas tik pilnas, ka tās gandrīz grima. To redzēdams, Sīmanis Pēteris nokrita Jēzus priekšā uz ceļiem un sacīja: “Kungs, ej prom no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Sīmani un visus, kas bija ar viņu, bija pārņēmušas bailes lielā zivju loma dēļ; arī Jēkabu un Jāni, Zebedeja dēlus, kas bija Sīmaņa darbabiedri. Jēzus sacīja Sīmanim: “Nebīsties, no šī brīža tu būsi cilvēku zvejnieks.” Izvilkuši laivas krastā, tie pameta visu un sekoja viņam. 
“Kad Kristus aicina kādu cilvēku,” raksta Dītrihs Bonhēfers, “Viņš saka, lai tas nāk un mirst.”
Bonhēfers, protams, tieši tā arī izdarīja – nacisti viņu pakāra par pretošanos Hitleram.
Bet, kad Sīmanis Pēteris pirmo reizi satikās ar Jēzu, viņš šo patiesību neapzinājās. Ja Pēteris būtu varējis redzēt filmu par to, kas ar viņu notiks nākamā gada vai divu laikā, viņš, iespējams, būtu atkārtojis savu lūgumu, lai Jēzus viņu atstāj mierā. Bet tā Jēzus nedarbojās; tā nedarbojas Dievs. Pēteris nepārprotami nojauta, ka dzīve vairs nekad nebūs tāda pati kā agrāk, ka viņu sagaida jauni izaicinājumi; taču viņš nevarēja iztēloties/iedomāties, cik ļoti notiekošais viņu pārsteigs.

Tas sākās kā nevainīga Jēzus atjautības izpausme. Šķiet, ka Viņš bija sācis mācīt cilvēku grupu pie krasta, bet pūlis kļuva arvien lielāks un lielāks, un tur vienkārši vairs nebija vietas. Tāpēc Jēzus pieņēma interesantu lēmumu…
Gar ezera krastu netālu no Kapernaumas ir virkne līču ar stāviem krastiem; tāda kā zigzagveidīga krasta līnija. Savukārt katrs ezera līcis ir kā dabisks amfiteātri. Līdz pat šai dienai, ja iekāpsi laivā un nedaudz atirsies no krasta, Tu vari runāt pavisam dabiskā balss skaļumā, un ikviens, kas atrodas ezera līča nogāzēs, varēs Tevi skaidri dzirdēt – patiesībā pat skaidrāk, nekā tad, ja Tu būtu turpat krastā kopā ar klausītājiem. Jēzus vienkārši izmantoja šīs vietas ģeogrāfiskās īpatnības un laivas pieejamību.
Un, tā kā Jēzus izmantoja zvejnieku laivu, viņiem nekas cits neatlika kā piedalīties un noklausīties Jēzus stāstīto…

Es pats neesmu makšķernieks, tomēr no tā, ko esmu dzirdējis no citiem, es saprotu, ka veiksmīgai makšķerēšanai/zvejošanai ir jāņem vērā laikapstākļi, diennakts īstais brīdis, pareizs aprīkojums un citas lietas. Viena atziņa, ko esmu dzirdējis ir, ka zivīs īsti negrib ķerties karstā laikā.
Ņemot vērā vietējos apstākļus, zvejnieki toreiz pie Galilejas ezera zināja, ka zivis drīzāk ir iespējams noķert pēc tumsas iestāšanās. Tomēr šajā gadījumā vīri bija strādājuši visu nakti velti. Ja jau nebija veicies parastajā zivju zvejošanas laikā, tad pieredzējušie vīri zināja – pēdējā muļķība būtu atkal ķerties pie zvejas dienas gaismā.

Taču Jēzus uzstāja…, un viņi to izdarīja.
Vai tā bija Jēzus spēja radīt iespaidu uz cilvēkiem, vai arī zvejnieki nolēma, ka var taču pierādīt šī pilsētnieka nezināšanu, vienkārši nodemonstrējot, ka zivis dienas laikā neķersies.

Pārējais, kā saka, ir vēsture.
Tas bija milzīgs loms.
Ātrs lūgums pēc palīdzības otrai laivai.
Cīņa, lai laivas nogādātu atpakaļ uz sauszemes, pirms tās visas pārpildītas nogrimtu ezerā.
Un tad patiesības brīdis.
Zvejnieks Pēteris ir spiests atzīt, ka viņš vairs neko nesaprot.
Un tad Jēzus apsola, ka turpmāk notiks tas pats, tikai tagad tie būs cilvēki, nevis zivis.
Un zvejnieki kļūst par Jēzus sekotājiem, kas dodas jaunā piedzīvojumā, īsti nenojaušot, kur tas viņus aizvedīs.

Šis ir stāsts, kas palīdz man iztēloties – kā tas bija būt tur toreiz Jēzus tuvumā.
Varbūt arī Tu vari pacensties uz dažiem mirkļiem iztēloties būt par Pēteri; apstājies un pārdomā, ko Tu parasti dari dienu pēc dienas. Un tad iedomājies, ka Jēzus pēkšņi parādās, lūdz Tavu palīdzību, un tad ierosina darīt kaut ko Tev zināmajā nozarē tādā veidā, kas šķiet bezjēdzīga laika un pūļu izšķiešana.
Un tad Tu to dari (varbūt klusi pie sevis murminādams kaut ko par muļķību un nereālām iedomām); un tad pēkšņi viss nostājas savās vietās, viss izdodas un notiek tādā mērogā, par kādu Tu nekad neesi pat sapņojis.
Kas notika?
Kā tas notika?

Kā man gribētos pamudināt Tev iztēloties to apbrīnu, pat šausmas, kad zvejnieki toreiz saskārās ar Jēzus spēku. Vēl vairāk – kā šī stresa sajūta pieaug, kad Viņš vēršas pie Tevis ar jautājumu (kas varbūt izklausās pēc aicinājuma/jautājuma), bet izrādās ir pavēle.
– No šī brīža mēs ar tevi strādāsim kopā, – Viņš saka.
Un Tu saproti, ka Tev nav izvēles. Ja šis Jēzus nav tā vērts, lai Viņam sekotu, tad neviens nav tā vērts.

Vai varbūt Tu vēl nevari iztēloties sevi tik tuvu Jēzum. (Vai arī Tev nav tuva zvejniecība, laivas un tīkli…)
Varbūt Tu esi kaut kur tur ļaužu pūlī ezera krastā. Tu esi kaut ko dzirdējis no tā, ko Jēzus teica. Tu varbūt pazīsti šos zvejniekus – visi viņus pazīst, tie ir tie strādīgie puiši, kurus Tu redzi atgriežamies no nakts darba tieši tad, kad Tu jau esi padzēris rīta kafiju. Lieli, stipri vīri, rokas kā lāpstas.
No krasta Tu vēro, kā Jēzus ar viņiem runā. Tu redzi, kā viņi parausta plecus un nolaiž tīklus ūdenī. Tad Tu dzirdi kliegšanu, Tu redzi, kā sākas rosība. Tad Tu redzi vareno vīru Pēteri, kas nokrīt uz ceļiem Jēzus priekšā.
Un tad viņi visi kopā dodas prom…
Kādas domas Tev tagad nāk prātā?

Daudzi cilvēki šodienas sabiedrībā ir tādā situācijā attiecībā pret Dieva Valstību. Viņi ir dzirdējuši pietiekami daudz, lai saprastu, ka kaut kas notiek. Viņi redz, ka citi cilvēki pēkšņi mainās, viņu dzīves mainās. Varbūt viņi ir mazliet greizsirdīgi, bet varbūt arī atviegloti, ka uzmanība nav pievērsta viņiem. Taču prožektors, spīd, lai parādītu ceļu uz īsto dzīves virzienu.

Jēzus nevēlas nevienu atstāt novārtā. Jēzus aicinājums Pēterim un pārējiem ir, lai viņi tagad palīdz Viņam, t.i., lai Labā Vēsts izplatītos arvien plašāk un tālāk, sasniedzot pēc iespējas vairāk cilvēku.
Galu galā Dieva valstībā nav garāmgājēju.
Mēs šodien lasām Lūkas evaņģēliju, jo Jēzus turēja savu solījumu Pēterim, neraugoties uz Pētera sākotnējo nevēlēšanos un turpmākajām neveiksmēm. Kad Jēzus aicina, Viņš, protams, pieprasa visu, bet tikai tāpēc, ka pats jau ir devis visu, un Viņam ir plāni, kas mums un pasaulei ir sagatavoti, par kādiem mēs nekad nebūtu pat sapņojuši.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2025. gada 2. februāris

Drīzāk pavēste nekā aicinājums

(Jer 1:1-19) Vārdi, ko teicis Jeremija, kura tēvs Hilkija bija no priesteriem, kas Anātotā, Benjāmina zemē. Jūdas ķēniņa Jošijāhu, Amona dēla, valdīšanas trīspadsmitajā gadā pār viņu nāca Kunga vārds. Tas nāca pār viņu arī Jūdas ķēniņa Jehojākīma, Jošijāhu dēla, laikā un līdz pat Jūdas ķēniņa Cedekijas, Jošijāhu dēla, vienpadsmitajam gadam – līdz pat Jeruzālemes trimdas piektajam mēnesim. 
Pār mani nāca Kunga vārds:
“Pirms tevi radīju mātes miesās, es jau pazinu tevi,
pirms vēl tu pameti mātes klēpi, es jau svētīju tevi,
par pravieti tautām es iecēlu tevi.”
Es teicu: “Ak, Kungs Dievs! Es nezinu, ko lai runāju,
es esmu vēl zēns!”
Kungs man teica:
“Nesaki: es esmu vēl zēns, – jo tu iesi visur, kurp tevi sūtīšu, un runāsi visu, ko pavēlēšu!
Nebaidies no viņiem, es esmu ar tevi!
Es glābšu tevi!” saka Kungs.
Kungs izstiepa savu roku un pieskārās manai mutei, Kungs teica: “Redzi, es ielieku savus vārdus tev mutē! Redzi, šodien es tevi ceļu pār tautām un valstībām, lai tu rautu un plēstu, izdeldētu un plosītu, celtu un dēstītu.” [...]
Tad Kungs man teica: [...]
“...Redzi, šodien es tevi daru par nocietinātu pilsētu,
par dzelzs stabu, par vara mūri pār visu zemi, –
pret visiem Jūdas ķēniņiem, augstmaņiem, priesteriem, pret visiem ļaudīm.
Tie gan pret tevi cīnīsies, bet nepievārēs tevi,
jo es esmu ar tevi, saka Kungs, es glābšu tevi!” 
Pirms kāda laika viens mans draugs (arī mācītājs!) man atsūtīja informāciju par iespēju piedalīties neklātienes konferencē par Baznīcu un invaliditāti.
Viena no konferences dalībniecēm bija sieviete, kura ir ordinēta kā mācītāja, bet viņai ir runas traucējumi (kas apgrūtina viņas teiktā saprašanu… un sevišķi lielās auditorijās). Viņai bija grūtības atrast kalpošanas vietu kādā draudzē. Kāds cits dalībnieks bija daļēji paralizēts vīrietis, kurš lielāko daļu sava laika pavada, pārdodot konfektes uz ielas. To darot, viņš ir savācis tūkstošiem dolāru un ar iegūtajiem līdzekļiem atbalstījis piecus trūcīgus bērnus Indijā. Arī viņa teikto bija grūti saprast, un labi ka galvenokārt runātājs bija viņa tēvs.
Kā šiem cilvēkiem varēja ienākt prātā ticēt, ka viņiem ir jāveic kalpošana citu cilvēku labā? Kā mēs vispār varam būt pārliecināti, ka mums ir īpašs aicinājums kalpošanai?

Pārdomas par šo jautājumu rodas arī Jeremijam, jo viņš bija jauns cilvēks – varbūt divdesmitgadnieks, varbūt pat jaunāks.
Lai šodien saprastu šī jaunā cilvēka šaubas ir jāņem vērā, ka tādā kultūrā kā Israēla pirms vairāk kā 2500 gadiem, bija pieņemts uzskatīt, ka ir vērts ieklausīties un mācīties no tiem, kuri ir gados vecāki. Kurš gan uzklausīs kādu ļoti jaunu cilvēku?
Lai gan es neapstrīdu ideju, ka Jeremijam principā bija tiesības šo visu uzmanīgi pārdomāt, taču ir jāņem vērā, ka Dievs nav ierobežots ar to, kā un kas parasti cilvēku sabiedrībā notiek un ir pieņemts. Svarīgi ir nevis tas, vai Jeremijam ir bijis laiks mācīties un attīstīt savu gudrību, bet gan tas, vai Dievs dod viņam ko teikt.
Šo ideju spilgti atklāj mūsu fragmentā citētais Dieva vēstījums, ka par Jeremiju ir izlemts vēl pirms viņa dzimšanas, pirms jebkādām spējām, kas viņam varētu attīstīties. Jau tad Dievs viņu “atzina” un apņēmās viņu aicināt. Nekas neliecina par to, ka Dieva aicinājumi atbilstu aicinātās personas īpašām spējām vai nopelniem. Dievs ir kungs neatkarīgi no tā, vai cilvēkiem tas patīk vai nē.

Priekšrocība, Dievam izvēloties jaunieti, bija arī tā, ka Jeremijam vēl nav laulības saistību un viņš varēs veikt kalpošanu, kas ilgs vairāk nekā četrdesmit gadus, kas, cik mums zināms, ir visilgākā no visām praviešu kalpošanām. (Tas netieši izriet no grāmatas sākumā norādītā – 626.gads pirms mūsu ēras, kad Jeremija sākotnēji saņem vēsti no Dieva; un viņa kalpošana turpinās līdz pat Jeruzālemes krišanai babiloniešu rokās 587.gadā p.m.e. Kaut gan patiesībā tā turpinājās arī pēc šī notikuma, bet pilsētas krišana un tautas izsūtīšana bija viņa pravietojumu galvenā vēsts visu šo gadu desmitu laikā.) 

Man pašam arī ir kāda pieredze, kad Dievs mani aicināja kalpošanai, tomēr es nedomāju, ka stāstījums par Jeremijas aicinājumu būtu mudinājums mūs salīdzināt mūsu piedzīvoto ar Jeremijas pieredzei. Drīzāk otrādi. Šeit pierakstītais ir domāts, lai mudinātu cilvēkus nopietni uztvert pravietojumus, kas sekos visā apjomīgajā grāmatā. Tas, ka Dievam nācās pārvarēt Jeremijas nevēlēšanos, ir vēl viena norāde, ka pravietis runā nevis tāpēc, ka viņam ir ambīcijas kļūt par pravieti vai domā, ka viņam ir īpašas pravietiskas dāvanas. Jeremija ir spiests to darīt.
Dievs ne vienmēr aicina cilvēkus tāpēc, ka viņiem ir atbilstošas spējas – reizēm, iespējams, drīzāk otrādi.

Jeremijam būs jābūt pravietim ļoti sarežģītā laikā. Galvenā tēma viņa sludināšanā būs par problēmām, ko lielvara, Babilonijas impērija, atnesīs ebrejiem – iznīcinās Jeruzalemi un izklīdinās tautu. Ir gan vēl cerība, jo nākamās impērijas –Persijas valdīšanas laikā Dievs parūpēsies par pilsētas atjaunošanu un tautas atdzimšanu.

Tas ir neiespējami grūts uzdevums, kas uzlikts cilvēkam, kurš par to šaubās. Taču pravietis Jeremija nav vienkārši aicināts un tad pamests bez atbalsta. Dievs būs kopā ar viņu.

Šis Bībeles fragments mūs aicina pārdomāt par to, kā mēs atbildam/atsaucamies Dieva aicinājumiem. Nav pareizi lietot latviešiem tik pierasto – “ko tad nu es”…, “lai jau tie, kas var”...
Dieva aicinājums nenozīmē arī to, ka cilvēks kaut kā pārdabiski jūt, ka Dievs ir ar viņiem un ka viss būs labi.

Dieva aicinājums var būt tas, ka mēs pamanām – to vajadzētu darīt! Tam vajadzētu piezvanīt. Vajadzētu ar viņu aprunāties.
Dieva aicinājums ir nemiers – to vajadzētu aizstāvēt. Tam vajadzētu palīdzēt.
Dieva aicinājums ir ideja – mēs varētu darīt tā. Šis varētu būt risinājums…
Dieva aicinājums nenozīmē, ka Tev pēkšņi būs pārdabiskas spējas.
Dieva aicinājums nozīmē, ka Dievs ir ar Tevi tādā veidā, ka Tu varēsi izdarīt to, ko Viņš Tevi mudina darīt. Un tas nozīmē, ka Dievs sniegs aizsardzību/klātbūtni/svētību, neatkarīgi no tā, vai Tu jūti, ka Dievs ir ar Tevi vai nē.   

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

svētdiena, 2025. gada 26. janvāris

Daudzi locekļi, viens ķermenis

(1Kor 12:12-20) Tāpat kā ķermenis ir viens vienīgs, bet tajā ir daudz locekļu un visi daudzie ķermeņa locekļi kopā ir viens ķermenis – tā arī Kristus. Arī mēs esam vienā Garā kristīti, lai visi būtu viens ķermenis – vai jūdi, vai grieķi, vai vergi, vai brīvie, – un ar vienu Garu mēs visi esam dzirdināti. Jo arī ķermenis nesastāv no viena locekļa, bet gan no daudziem. Ja kāja sacītu: es neesmu roka, tādēļ es nepiederu ķermenim, – vai tādēļ tā nepiederētu ķermenim? Un, ja auss sacītu: es neesmu acs, tādēļ es nepiederu ķermenim, – vai tādēļ tā nepiederētu ķermenim? Ja viss ķermenis būtu acs, kur paliktu dzirde? Ja viss būtu dzirde, kur paliktu oža? Bet Dievs locekļus ir nolicis ķermenī ikvienu savā vietā, kā viņš to gribēja. Ja tie visi būtu tikai viens loceklis, kur tad būtu pats ķermenis? Bet nu ir daudzi locekļi un – viens ķermenis. 
Šajā vēstules fragmentā apustulis Pāvils izmanto vienu no savām iespaidīgākajām un slavenākajām ilustrācijām/piemēriem. Tāpēc es necentīšos izdomāt kādu intriģējošu ievada rindkopu, bet ķersimies uzreiz pie viņa rakstītā.

Daudziem tas droši vien būs pārsteigums, bet galvenā ideja šeit nav gluži tā, ko bieži uzsver, kad lasa apustuļa Pāvila rakstīto par kāju un roku, ausi un aci. Daudzi cilvēki ir iedomājušies, ka galvenais, ko apustulis saka, ir vienkārši tas, ka visiem kristiešiem ir dažādas dāvanas/spējas/talanti, ar kuriem viņiem ir jāpiedalās kopējās draudzes aktivitātēs, un jo īpaši, ka neviens kristietis nedrīkst skatīties no augšas uz otru tāpēc, ja kādam nav tādu pašu konkrētu talantu un spēju.
Jau labāks skaidrojums piedāvā ideju, ka Pāvils vienkārši attēlo baznīcu kā vietu, kur katram tās loceklim ir kaut kas svarīgs, ko dot. Protams, apustulis Pāvils būtu bijis šokēts, iespējams, pat skumji uzjautrināts par daudzās oficiālās kristietības aprindās valdošo uzskatu, ka “kalpošana” jeb “kristīgais darbs” ir kaut kas tāds, ko veic tikai tie, kas strādā algotu pilnas slodzes darbu kādā draudzē. Frāze “katra draudzes locekļa kalpošana” viņam noteikti būtu patikusi. Patiesībā izteicieni “draudzes loceklis” vai “padomes loceklis” ir aizgūti no šī (un citiem!) vēstules fragmenta (no metaforas - viens ķermenis, daudzi “locekļi” - ir attīstījusies nozīme - “cilvēki, kas pieder”).

Tā tas ir, taču apustulis Pāvils vēlējās pateikt daudz vairāk. Trīs atziņas/pamācības.

Pirmkārt, Pāvils nav vienkārši izvēlējies šo “ilustrāciju” pēc nejaušības principa. Kad viņš runā par cilvēku un cilvēka ķermeni, viņš raksta kā jūdu domātājs, kuram, ņemot vērā 1.Mozus grāmatas 1. un 2. nodaļu (un no citām vēstules vietām mēs zinām, ka viņam tās bija ļoti svarīgas), jautājums par to, kā Dievs Mesijā, Jēzū, un caur Mesiju, rada jaunu, patiesu un īstu cilvēci, bija ļoti svarīgs. Tādēļ tas, ka viņš izvēlas cilvēka ķermeņa tēlu, lai izteiktu/aprakstītu to, par ko tagad ir kļuvuši tie, kas pieder Mesijam (un kā viņiem ir jādzīvo), ir dziļi nozīmīgi. Baznīcai ir jābūt vietai, kur mēs kopā mācāmies, kā būt patiesiem Dieva cilvēkiem, kas pielūdz Dievu un kalpo Viņam, atspoguļojot Dieva pasaulē.

Otrkārt, zīmīgi ir tas, ka apustulis Pāvils nerunā par draudzi kā par Jēzus miesu, bet gan par Mesiju. Ebreju domāšanas veidā, kad runa ir par Israēla ķēniņu, mēs atrodam ideju, ka ķēniņš (jo īpaši Dieva apsolītais ķēniņš Mesija) pārstāvēs Israēla tautu, apkopos tos sevī, lai tas, kas ir patiess par Viņu, būtu patiess arī par viņiem. Savās vēstulēs Pāvils atkal un atkal dod mājienus par to, ka tie, kas pieder Jēzum kā Mesijam, tie, kuros dzīvo Svētais Gars, ir patiesā Dieva tauta, atjaunotā Israēla tauta. Pāvils paziņo, ka tauta, kas iznāca no Ēģiptes izceļošanas laikā, ir “mūsu tēvi” (10:1). Viņš arī atgādina korintiešiem, ka agrāk viņi bija pagāni, bet tagad vairs nav (12:2). Viņš runā par etnisko Israēlu kā par “Izraēlu pēc miesas” (10:18), norādot uz pretstatu – citu “Israēla tautu”, pie kura tagad pieder arī korintieši (pagāni pēc izcelsmes).
Kā tas varēja notikt? Lielā atjaunotne, ko Dievs ir paveicis Mesijā, tika sasniegta, kad Jēzus tika nonāvēts savā “miesā” - savā iznīcīgajā, mirstīgajā miesā, kas varēja nomirt un patiešām nomira - un tad tika atdzīvināts savā augšāmcelšanās “miesā”, kurā mirusī miesa tika pārveidota ar Dieva dramatisko jaunās radīšanas spēku. Tādējādi šeit, runājot par kristiešiem kā par “Mesijas miesas” daļu, Pāvils ir izvēlējies veidu, kā parādīt, kur slēpjas pamatojums mūsu piederībai “Kristus miesai”.

Treškārt, apustulis Pāvils droši vien zināja, ka daudzi ne-kristiešu un jūdu rakstnieki jau bija izmantojuši “miesas” metaforu, lai runātu par sociālo, pilsonisko un politisko dzīvi. Arī viņa laikā bija politiskie teorētiķi, kas runāja par valsti vai impēriju kā par vienotu ķermeni, kura galva, iespējams, ir imperators, bet, protams, arī dažādi pilsoņi, kuriem katram ir sava loma. Šeit un citur Pāvils iezīmē kristiešu identitāti kā jaunu un atšķirīgu kopienu, kas ir uzticīga jaunam un atšķirīgam “Kungam” (skat. 3.pantu). Ko tas nozīmē praksē, apustulis Pāvils raksta visās savās vēstulēs. Šeit viņš tikai ieskicē šo tēmu – kristiešu ģimene kā patiesā cilvēce, patiesā Israēla tauta.

Bet te ir vēl kaut kas! Visspilgtākais šajā vēstules fragmentā ir teikums, kuru varam lasīt 12. pantā. Mēs būtu gaidījuši, ka viņš teiks: “kā miesa ir viena un tai ir daudz locekļu ... tā arī baznīca” vai vismaz “tā arī Mesijas miesa”. Taču tā tas nav. Viņš vienkārši saka: “Tā arī Kristus (Mesija)”.

Šeit mums ir jābūt uzmanīgiem. Daži ir teikuši, ka Dievam vai Jēzum “nav citu roku, kā tikai mūsu rokas”, ar kurām darboties mūsdienu pasaulē; tā tomēr nav gluži taisnība.
Citi ir domājuši, ka apustulis Pāvils vēlas teikt, ka tad, kad Jēzus nomira pie krusta, Lieldienu dienā augšāmcēlās nevis šī pati miesa, bet visa baznīca, ticīgo kopiena. Vairāki desmiti Pāvila vēstules fragmentu skaidri norāda, ka viņš to nav domājis. Nē: šeit viņš ar vārdu 'Mesija' domā 'Mesija kā Tas, kurš pārstāv savu tautu, kurā ir apkopota Viņa tauta'.

Bet kā cilvēki kļūst par Mesijas un Viņa tautas locekļiem? Apustulis Pāvils uzskata, ka kristība ir veids, kā iestāties šajā ģimenē. Dažreiz cilvēki ir uztvēruši viņa frāzi “kristīti vienā garā” kā apzīmējumu īpašai pieredzei, kad cilvēks tiek piepildīts vai apveltīts ar kaut ko kādā brīdī pēc tam, kad viņš ir kļuvis piederīgs Mesijas tautai (caur kristību ūdenī). Vienīgais, ko par to var teikt, ir tas, ka šeit apustulis Pāvils to nav lietojis tieši tādā nozīmē.

Apustulis Pāvils, kā vienmēr, labprāt jauc metaforas!
Pirmkārt, Gars darbojas, lai cilvēkus vispirms ievestu Mesijas ģimenē (“mēs esam vienā Garā kristīti, lai visi būtu viens ķermenis”); otrkārt, tas pats Gars darbojas, lai dienu no dienas uzturētu kristiešus šajā piederībā (“ar vienu Garu mēs visi esam dzirdināti”). Tātad iesākumā savienoti Garā, tad dienu no dienas uzturēti no šī Gara – apustulis Pāvils redz visus kristiešus vienādus. Viņš uzsver, ka šī pieredze izlīdzina viņa laika lielās sociālās atšķirības (jūdi un grieķi, vergi un brīvie).

Ja mēs spēsim šo Pāvila ideju skaidri aptvert, mēs būsim gatavi tiem praktiskajiem jautājumiem, kurus viņš vēlas pārrunāt savas vēstules turpinājumā.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2025. gada 19. janvāris

Svētā Gara cimds

(1Kor 12:11) ...visu dara tas pats Gars, piešķirdams katram atsevišķi, kā viņš to grib. 
(Jņ 2:5) ...[Jēzus] māte sacīja kalpotājiem: “Ko vien viņš jums saka, to dariet!” 
Bībelē ir teikts: “Ir dažādas dāvanas, bet tas pats Gars.” (1Kor 12:4) 

Šeit lietotais vārds “dāvanas” ir no grieķu vārda Χάρις ('charis'), kas burtiski nozīmē žēlastība. Tas nozīmē, ka Tu nevari nopelnīt, kvalificēties, strādāt vai nopirkt garīgo dāvanu. Svētais Gars dāvā tās katram no mums “katram..., kā Viņš to grib” (1Kor 12:11). Tās nav kaut kas tāds, ko Tu iegūsti daudz mācoties, ar praksi vai kā mantojumu. Garīgās dāvanas nav augsti/īpaši attīstīti dabas dotie talanti. Tās ir pārdabiskas dotības, kas ļauj Tev pildīt Dieva gribu Dieva noteiktā veidā. Nav nekas slikts kalpot Dievam, izmantojot savas spējas, bet Tu nekad neatklāsi šo Dieva īpašo "žēlastību", kamēr nesapratīsi, ka ir gadījumi, kad viss sākas ar paļaušanos uz Viņa Gara spēku, kas mājo Tevī. Savā ziņā Tu esi aicināts būt kā cimds – Svētais Gars piepilda šo cimdu (Tevi!), virza to un ar tā starpniecību paveic to, kas ir jādara. 

Reiz kāds jauns ticīgais sūdzējās savam mācītājam: “Es esmu nomākts, jo Dievs no manis sagaida vislabāko, bet, lai cik ļoti es censtos, ne vienmēr spēju Viņam to dot. 
Mācītājs viņam teica: “Dievs no tevis personīgi sagaida tikai neveiksmes!” ... un tad viņš piebilda: “Bet Viņš tev ir devis Svēto Garu, lai tev nebūtu jāpaliek neveiksmīgam." 

Jēzus māte reiz deva padomu cilvēkiem situācijā, kad šķita svarīgi darboties/uztraukties – “Ko vien Viņš jums saka, to dariet!” (Jņ 2:5) 
Panākumu noslēpums ir ne tikai darbībā, skrienot visos virzienos, bet ieklaisīties Viņā, lai saprastu, ko Viņš vēlas! 
Tavs uzdevums ir mācīties/saprast Dieva ceļus un balstīties uz Dieva spēku.  


svētdiena, 2025. gada 12. janvāris

Jēzus kristības un ciltsraksti

(Lk 3:21-38) Kad nu visi ļaudis bija kristīti un arī Jēzus bija kristīts, viņam Dievu lūdzot, atvērās debesis, un Svētais Gars kā balodis nolaidās uz viņu, un balss no debesīm atskanēja: “Tu esi mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.” 
Kad Jēzus sāka mācīt, viņam bija ap trīsdesmit gadu, un, pēc ļaužu domām, viņš bija Jāzepa dēls, un Jāzeps – Ēlī dēls, tas Matata, tas Levija, tas Melhija, tas Jannaja, tas Jāzepa, tas Matatija, tas Amosa, tas Nahūma, tas Heslija, tas Nangaja, tas Maāta, tas Matatija, tas Semeīna, tas Josēha, tas Jodas, tas Joanāna, tas Rēsas, tas Zerubābela, tas Šaltiēla, tas Nērija, tas Melhija, tas Adija, tas Kosama, tas Elmadāma, tas Ēra, tas Jozuas, tas Elīezera, tas Jorīma, tas Matatas, tas Levī, tas Šimona, tas Jūdas, tas Jāzepa, tas Jonāma, tas Eljākīma, tas Melejas, tas Mennas, tas Matatas, tas Nātāna, tas Dāvida, tas Jišaja, tas Obēda, tas Boaza, tas Salmona, tas Nahšona, tas Ammīnādāba, tas Admina, tas Arāma, tas Hecrona, tas Pereca, tas Jūdas, tas Jēkaba, tas Īzaka, tas Ābrahāma, tas Teraha, tas Nāhora, tas Serūga, tas Reū, tas Pelega, tas Ēbera, tas Šelaha, tas Kēnāna, tas Arpahšada, tas Šēma, tas Noas, tas Lemeha, tas Metuzāla, tas Hanoha, tas Jereda, tas Mahalalēla, tas Kēnāna, tas Enoša, tas Šēta, tas Ādama, tas Dieva. 
Ja man vajadzētu pastāstīt par saviem priekštečiem, tad jāatzīstas godīgi – man nav ļoti aizgrābjoši stāsti, kurus līdzdalīt. Mana tēva (Roderts) līnija nāk no Rojas Kurzemes jūrmalā. Tomēr man nav vairāk informācijas kā tikai par 4 paaudzēm (ir baumas, ka Roderti ieradušies Rojā no kaut kurienes…). Interesanti, ka uzvārds Roderts parādās 1840.gada ASV federālās tautas skaitīšanas dokumentos (Norfolk, Virginia). Pārskatot pasažieru sarakstus 1800to gadu vidū var atrast dažus Rodertus, kuri ir ieradušies Anglijā. Vai varētu būt, ka Roderti 1800to gadu sākumā ir izklīduši pa pasauli meklēt sev labāku patvēruma vietu? 

Ebreji bija īpaši uzmanīgi attiecībā uz savu izcelsmi, un tam bija pamatots iemesls. Dievs bija devis Ābrahamam un viņa ģimenei svētību solījumus uz mūžīgiem laikiem. Karu, piespiedu izsūtījuma un genocīdu laikā viņi turējās (un joprojām turas) pie atmiņām un stāstiem par senčiem un viņu piedzīvoto. Vecās Derības hronikas grāmatas sākas ar vairākām nodaļām ar vārdu uzskaitījumiem, kas mūsdienu lasītājam šķiet ļoti garlaicīgas, bet tā laika cilvēkiem bija ļoti svarīgas. Viņiem vajadzēja zināt, kas viņi ir, jo tas deva informāciju zināšanām, pie kuras Israēla tautas daļas viņi pieder. 

Tāpat šodienas Bībeles lasītājam sākumā šķiet pārsteidzoši, ka mums ir pieejams nevis viens, bet pat divi diezgan atšķirīgi Jēzus dzimtas koki. Evaņģēlists Matejs sāk savu grāmatu ar vārdu sarakstu no Ābrahāma līdz Jēzum; savukārt Lūka iekļauj vārdu sarakstu, kas sākas no Jēzus caur Ābrahāmu un turpinās līdz Ādamam un no turienes līdz pašam Dievam. Un dīvainākais ir tas, ka šie saraksti nesakrīt. Starp Ābrahāmu un Jēzu vēsturiski ir ievērojami vairāk paaudžu. Pat Jāzepa tēva vārds ir atšķirīgs. Jebkurā gadījumā, kāda jēga ir Jāzepa ģenealoģijai, ja gan Lūka, gan Matejs uzstāj, ka viņš patiesībā nebija Jēzus fiziskais tēvs? 
Jau kopš baznīcas pirmsākumiem mācīti teologi ir centušies sniegt atbildes uz šiem jautājumiem, un lielākā daļa ir atzinuši savu sakāvi. 

Lūka, šķiet, ir pierakstījis dzimtas koku (kuru pasniedz bez komentāriem), lai vienkārši paziņotu, ka Jēzus patiešām bija ne tikai īsts jūds, bet arī Dāvida un Zerubābela pēcnācējs – patiesi karaliskās ģimenes pēcnācējs. Jēzus tika uzskatīts par Jāzepa adoptēto dēlu, tāpēc Jāzepa senču uzskaitījums šķiet, kalpoja šim nolūkam (mēs nekad neuzzinām, vai Marijai bija karaliska izcelsme – tā kā viņa bija Elizabetes māsīca, iespējams, ka arī viņa bija no priesteru ģimenes). Ja vārdu izkārtojumā, kā tie lasāmi Lūka evaņģēlijā, bija citi motīvi (daži ir ierosinājuši, ka 77 vārdi būtu jāuzskata par vienpadsmit grupām pa septiņiem), viņš mums sīkāk par to nepaskaidro. 

Es piedāvāju uztvert šo dzimtas koku (kas stiepjas līdz pasaules radīšanai), kā veidu lai pateiktu, ka, lai gan Jēzus ir Israēla tautai apsolītais Mesija (vēl viena nosaukuma 'Dieva dēls' nozīme), tomēr Viņš ir Mesija visai pasaulei. Visa radība, visa cilvēce gūs labumu no tā, ko Viņš ir nācis darīt. 

Bet šeit ir vel kaut kas īpašs. Jēzus ir atnācis pie Jordānas upes, lai Jānis viņu kristītu. Tad, kad tas ir noticis, evaņģēlists Lūka šeit pievieno īsu, bet būtisku piebildi. Jēzus lūdza Dievu Tēvu…, un tad tika piedzīvota īpaša atklāsme. To mums nekad nevajadzētu pazaudēt – evaņģēlijos Jēzus mums tiek atklāts kā lūgšanu vīrs. (Ir viedoklis, ka kristības brīdis bija tas notikums, kad Jēzus pirmo reizi nojauta savu mesiānisko aicinājumu, taču diez vai tas varētu būt pareizi; Dieva balss tikai apstiprina un dod virzienu tam, kas jau bija realitāte/patiesība.) 

Svētais Gars un Dieva balss no debesīm dod Jēzum iedrošinājumu un spēku, kas Viņam būs nepieciešams, lai īstenotu savu publisko karjeru. 
Tie arī norāda, kur šī karjera Viņu aizvedīs. No debesīm skanošā balss atbalso pravieša Jesajas vārdus (42:1), kas raksturo Mesiju kā kalpu, kurš cietīs un mirs par cilvēkiem un pasauli. 
Šī balss vienlaikus ir brīnišķīgs Jēzus aicinājuma apliecinājums un skaidrs atgādinājums par to, kur tas aizvedīs. 

Jēzus kristību stāsts un Viņa dzimtas koka apraksts kopā mūs aicina pārdomāt no kurienes Jēzus ir nācis, kas Viņš ir un uz kurieni Viņš dodas. 
Kad mēs savās lūgšanās, savā kristībā, kā arī piedaloties Sv.Vakarēdienā padarām Viņa stāstu par savu, mēs arī varam sagaidīt gan īpašu Svētā Gara enerģiju, gan klusu Dieva balsi, kas mums atgādina par Dieva apbrīnojamo mīlestību, kā arī par izaicinājumu ceļu, kas mūs sagaida.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2025. gada 5. janvāris

Mūsu izvēle un Dieva plāns

(Ef 1:4-10) Viņš arī izredzēja mūs Kristū pirms pasaules radīšanas, lai mēs būtu svēti un viņa priekšā nevainojami mīlestībā. Pēc savas gribas labprātības viņš jau iepriekš lēmis mūs pieņemt par saviem dēliem caur Jēzu Kristu par slavu savas godības pilnai žēlastībai, ar ko viņš apžēlojies par mums savā mīļotajā. Kristū mums ir izpirkšana caur viņa asinīm, pārkāpumu piedošana pēc Dieva bagātīgās žēlastības, ko viņš mums dāsni dāvājis visā gudrībā un izpratnē. Dievs mums darījis zināmu savas gribas noslēpumu – pēc savas labprātības, ko viņš jau iesākumā bija nolicis Kristū kā nodomu laiku piepildījumam, – visu apvienot Kristū, gan to, kas debesīs, gan to, kas virs zemes. 
Vai esi pamanījis, ka dažkārt Tev prātā ir kāda doma/tēma/stāsts, kuru Tu atklāj citiem nedomājot/neplānojot tad, kad runā par kaut ko citu?

Iedomājies, ka esi atgriezies mājās no darba krietni vēlāk, kā tas būtu normāli. Tu pusstundu sēdēji sastrēgumā. Un tad, kad satiksme atkal sāka kustēties, tas bija tik ļoti lēni. Brauciens Tev prasīja divreiz vairāk laika kā citās reizēs.

Bet tad, kad stāsti ģimenei par šo braucienu mājup, Tu pēkšņi saproti, ka patiesībā stāsti viņiem arī kādas dziļākas pārdomas. Visi zina, ka uz autoceļiem pievakarē bieži ir slikta satiksme, jo pašreizējā valdība ir ļāvusi celt jaunus dzīvojamo māju kvartālus, nerūpējoties par ielu sakārtošanu un paplašināšanu. Bet drīzumā būs vēlēšanas, un tad Tu varēsi balsot pret šo pašvaldību un tās vietā varēs nākt citi, kas beidzot varētu nodrošināt pienācīgu kārtību.

Tāpēc, runājot par savām dusmām saistībā ar piedzīvoto satiksmes sastrēgumu, Tu runāji arī par savām dusmām uz pašreizējo pilsētas vadību. Un, runājot par to, ka sakārtojot ielas, viss varētu būt labāk, Tu runāji arī par to, cik labi dzīvot būs ar jauno pašvaldības vadību. Parasti mūsu prātā pastāv kāds plašāks priekšstats, lielāks stāsts, kura ietvaros mūsu pašu mazie stāsti kļūst interesantāki un svarīgāki.

Apustuļa Pāvila ievadvārdi savas vēstules efeziešiem sākumā ir šāds lielāks stāsts, kurā iekļaujas katrs atsevišķs kristiešu stāsts – katrs individuālais atgriešanās, ticības, garīgās dzīves, paklausības un cerības stāsts. Tikai izprotot un svinot lielo stāstu, mēs varam cerēt, ka sapratīsim visu, kas notiek mūsu pašu mazākajos stāstos, un tādējādi vērot, kā Dievs darbojas mūsu pašu dzīvē un caur to.

Šo ievadu vēl var sadalīt trīs daļās (lai gan katra no tām ir tik cieši saistīta ar pārējām un tēmas pārklājas, ka dažkārt ir grūti saprast, kur beidzas viena doma un sākas nakamā – 4.-6. panti ir pirmā daļa, 7.-10. panti ir otrā, un 11.-14. panti noslēdz šo sadaļu).

Vispirms apustulis Pāvils (4.-6.pantā) uzsver to, ka Dieva tauta ir izredzēta žēlastībā. Tas, iespējams, ir pats noslēpumainākais. Dievs, Radītājs, “izredzēja mūs Kristū…”, tas ir, ķēniņā, “pirms pasaules radīšanas…”, “lai mēs būtu … viņa priekšā…”.

Daudziem cilvēkiem, tostarp daudziem dievbijīgiem kristiešiem, tas šķiet šokējoši vai pat neticami. Kā Dievs var izvēlēties vienus un neizvēlēties citus? Kā tas, ka esam Jēzus Kristus sekotāji, var būt Dieva iepriekšējs lēmums, kas ir svarīgāks par jebkuru mūsu pašu lēmumu vai brīvību?

Uz šo jautājumu var sniegt dažādas atbildes. Šeit mums jābūt uzmanīgiem. Apustulis Pāvils šajā fragmentā uzsver, ka viss, kas mums ir Kristū, ir Dieva žēlastības dāvana (nākamajā nodaļā viņš paziņos, ka pirms šī žēlastība mūs sasniedza, mēs bijām “miruši” un mums bija nepieciešams “tapt dzīviem” (2:5)). Mēs nevarējām ne ar pirkstu sev palīdzēt. Glābšanai, kas mums bija nepieciešama, bija jānāk no Dieva puses. Tā ir viena no atziņām, ko šī ievaddaļa paziņo un atklāj.

Otra atziņa, kas bieži vien tiek palaista garām diskusijās par šo tēmu, ir tas, ka mūsu glābšana Kristū ir būtisks posms, bet tikai posms ceļā uz daudz lielāku Dieva mērķi. Dieva plāns ir paredzēts visam kosmosam, visam visumam; Viņa izredzēšana un aicinājums, kā arī mūsu veidošana un vadīšana Mesijā, ir kaut kādā veidā saistīta ar šo plašāko nodomu. (Kā tas darbojas, mēs varam lasīt šīs vēstules turpinājumā.) Taču būtība ir tāda, ka mēs neesam izredzēti mūsu pašu dēļ, bet gan dēļ tā, ko Dievs vēlas īstenot caur mums.

Tas mums atgādina par vēl vienu tēmu, kas ir Pāvila prātā visā šajā vēstules ievadā. Tas ir stāsts par iziešanu no Ēģiptes. Dievs izvēlējās Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu, lai tie būtu Viņa apsolītās glābšanas nesēji pasaulei – visa kosmosa, īpaši cilvēces, glābšanai no grēka un nāves, kas tagad ir realitāte cilvēku sacelšanās dēļ. Kad Pāvils saka, ka Dievs mūs ir izredzējis “Kristū” – vārds “mēs” šeit nozīmē visu kristiešu sabiedrību. Gan jūdi, gan pagāni – viņš saka – visi tie, kas tic Jēzum, tagad ir daļa no šī senā mērķa piepildījuma.

Bet viss, protams, ar to nebeidzas. Apustulis Pāvils 7.-10. pantā stāsta par Jēzus krustu tā, ka caur šo stāstījumu mēs varam dzirdēt seno jūdu stāstu par Lieldienām. Lieldienas bija nakts, kad nāves eņģelis gāja cauri Ēģiptes zemei, un jēra asinis, ar kurām tika apslacītas durvju stenderes, izglāba izraēliešus no soda, kas citādi tos būtu piemeklējis. Bieži lietotais vārds šim brīdim bija “izpirkšana” vai “atbrīvošana”: tas bija brīdis, kad Dievs devās uz Ēģipti un “izpirka” sev tautu, kas tur bija verdzībā. Tagad, atkal piepildoties senajam stāstam, ir notikusi patiesā “izpirkšana”. Grēku piedošana ir īstā “atbrīvošana” no īstās verdzības. Un tā ir notikusi caur Jēzus upurētajām asinīm.

Šāds stāsts – stāsts par Mesiju Jēzu, un Viņa nāves nozīmi, kas izstāstīts tā, lai izceltu faktu, ka tas ir 2.Mozus grāmatas stāsta piepildījums – ir klasisks ebreju domāšanas veids, kā runāt par Dieva labestību.
Savukārt Kristiešiem dievkalpojums gandrīz vienmēr būs saistīts ar to, ko Dievs ir paveicis Jēzū un caur Jēzu. Tomēr mums nevajadzētu aizmirst, ka no paša sākuma šī Lielā Stāsta stāstījums balstījās uz stāstiem par Dieva agrākajām darbībām visā pasaules vēstures (arī Israēla tautas) labā.

Pārdomājot apustuļa Pāvila vēstījumu, velti laiku pārdomām par to, ko viņam, atrodoties cietumā, nozīmēja rakstīt, slavējot Dievu, kas mūs ir atbrīvojis. Tad atver savu sirdi lūgšanā par tiem, kuri vēl šodien ilgojas, lai tas, ko Dievs darīja Kristū, kļūtu par realitāti viņu ikdienas dzīvē.   

* Aizgūts no Tomasa Raita