Redzējums, kas satricināja pasauli: Saula pārsteidzošā atmoda
Ivo Roderts | svētdiena, maijs 04, 2025 | komentāru nav
(Apd 9:1-9) Bet Sauls, pilns nāves draudu pret Kunga mācekļiem, ieradās pie augstā priestera un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā, lai, sastopot kādus šīs ticības ceļa gājējus, vīrus un sievas, viņš tos varētu sasiet un vest uz Jeruzālemi.
Bet, tuvojoties Damaskai, viņu pēkšņi apspīdēja gaisma no debesīm. Nokritis pie zemes, viņš dzirdēja balsi sakām: “Saul, Saul, kādēļ tu mani vajā?” Viņš jautāja: “Kas tu esi, Kungs?” Tas atbildēja: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā. Celies augšā un ej uz pilsētu, un tur tev pateiks, kas jādara.” Bet vīri, kas gāja kopā ar Saulu, stāvēja bez valodas kā mēmi – balsi tie dzirdēja, bet nevienu neredzēja. Sauls piecēlās no zemes, bet, acis atvēris, neko neredzēja; un viņi, pie rokām paņēmuši, veda to uz Damasku.
Trīs dienas viņš bija neredzīgs un neko neēda un nedzēra.
Kad biju jauns, pie mums Latvijā neviens nepraktizēja jogu. Vismaz es par to neko nebiju dzirdējis. Acīmredzot tā tika uzskatīta par dīvainu, pārāk eksotisku un, iespējams, pat bīstamu (varētu pat izmežģīt kādu locītavu). Cilvēkiem šķita, ka tāda prakse varētu iesaistīt kaut kādā austrumu reliģijā, un tas toreiz nevienam īsti nepatika. Tika smaidīts par iespēju sākt murmināt nesaprotamus zilbju virknējumus, cerībā sasniegt kādu “iekšēju apskaidrību”. Viss šis process šķita neracionāls un pilnīgi atšķirīgs no “normālās” un saprātīgās tradicionālo baznīcu reliģijas, ko stingrā uzraudzībā pieļāva Padomju Savienības okupācijas režīms.
Reizēm cilvēki ir šo attieksmi saglabājuši arī šodien.
Tomēr problēma ir tā, ka – ja patiešām pastāv Dievs, ja ir garīga dimensija dzīvei, ja ir vairākas realitātes šķautnes, tad, atturoties no visa, kas varētu Tev palīdzēt atvērties šai varenajai, dzīvības pilnajai pasaulei, Tu nekad to nepiedzīvosi (vai arī tikai no ļoti liela attāluma).
Interesanti, ka arī tagad vidējam Rietumu civilizācijas baznīcas apmeklētājam (cik nu tādi ir palikuši!) šī joprojām ir problēma.
Nesaku, ka lēna un klusa lūgšana, svinīgi un strukturēti dievkalpojumi, kuros uzaugu, būtu bijuši veltīgi. Tie mani veidoja. Es par tiem esmu pateicīgs katru dienu. Bet daudziem cilvēkiem ar to nepietika. Un tagad – kad austrumu reliģijas, joga, dažādu skolotāju mācības un visdažādākās ticības sistēmas pārpludina grāmatu veikalus – ir skaidrs, ka tas, no kā mēs kādreiz izvairījāmies, ir klāt pilnā sparā un kļuvis par daļu no populārās kultūras.
Patiesībā dažādas lūgšanu un meditācijas tehnikas vienmēr ir bijušas sastopamas visās reliģijās – arī jūdaismā un kristietībā. Jūdi, kas atkārtoja ‘shema' lūgšanu (“Klausies, Israēl, Kungs ir mūsu Dievs, Kungs ir viens”), un kristieši, kas atkārtoja līdzīgu frāzi (“Viens Dievs Tēvs … viens Kungs Jēzus Kristus”, no 1.Korintiešiem 8:6), jau saprata, kāds spēks ir Dieva Vārda piesaukšanā. Šo tēmu piemin arī evaņģēlists Lūka.
Ir arī citas metodes. Daudzi kristieši mūsdienās izmanto ignācisko meditāciju – iedziļinās kādā Bībeles stāstā, iztēlojas sevi kā vienu no stāsta dalībniekiem un klausās, ko Dievs vai Jēzus šajā kontekstā viņiem saka.
Ir viena īpaša jūdu meditācijas forma, kas kļuva slavena. Tā koncentrējās uz pravieša Ecēhiēla grāmatas 1. nodaļas vīziju – vīziju par debesu ratiem, ar spīdīgajiem riteņiem, eņģeļiem ar četrām sejām un troņa tēlu augstu virs debesu velves, ko ieskauj varavīksne un uguns. Daži jūdi Jēzus laikā centās ar lūgšanām, gavēni, svētumu un apceri nonākt līdz vīzijas kulminācijai – redzēt “Kunga godības līdzības izskatu”, kā to apraksta Ecēhiēls (1:26–28).
Reizēm cilvēki ir šo attieksmi saglabājuši arī šodien.
Tomēr problēma ir tā, ka – ja patiešām pastāv Dievs, ja ir garīga dimensija dzīvei, ja ir vairākas realitātes šķautnes, tad, atturoties no visa, kas varētu Tev palīdzēt atvērties šai varenajai, dzīvības pilnajai pasaulei, Tu nekad to nepiedzīvosi (vai arī tikai no ļoti liela attāluma).
Interesanti, ka arī tagad vidējam Rietumu civilizācijas baznīcas apmeklētājam (cik nu tādi ir palikuši!) šī joprojām ir problēma.
Nesaku, ka lēna un klusa lūgšana, svinīgi un strukturēti dievkalpojumi, kuros uzaugu, būtu bijuši veltīgi. Tie mani veidoja. Es par tiem esmu pateicīgs katru dienu. Bet daudziem cilvēkiem ar to nepietika. Un tagad – kad austrumu reliģijas, joga, dažādu skolotāju mācības un visdažādākās ticības sistēmas pārpludina grāmatu veikalus – ir skaidrs, ka tas, no kā mēs kādreiz izvairījāmies, ir klāt pilnā sparā un kļuvis par daļu no populārās kultūras.
Patiesībā dažādas lūgšanu un meditācijas tehnikas vienmēr ir bijušas sastopamas visās reliģijās – arī jūdaismā un kristietībā. Jūdi, kas atkārtoja ‘shema' lūgšanu (“Klausies, Israēl, Kungs ir mūsu Dievs, Kungs ir viens”), un kristieši, kas atkārtoja līdzīgu frāzi (“Viens Dievs Tēvs … viens Kungs Jēzus Kristus”, no 1.Korintiešiem 8:6), jau saprata, kāds spēks ir Dieva Vārda piesaukšanā. Šo tēmu piemin arī evaņģēlists Lūka.
Ir arī citas metodes. Daudzi kristieši mūsdienās izmanto ignācisko meditāciju – iedziļinās kādā Bībeles stāstā, iztēlojas sevi kā vienu no stāsta dalībniekiem un klausās, ko Dievs vai Jēzus šajā kontekstā viņiem saka.
Ir viena īpaša jūdu meditācijas forma, kas kļuva slavena. Tā koncentrējās uz pravieša Ecēhiēla grāmatas 1. nodaļas vīziju – vīziju par debesu ratiem, ar spīdīgajiem riteņiem, eņģeļiem ar četrām sejām un troņa tēlu augstu virs debesu velves, ko ieskauj varavīksne un uguns. Daži jūdi Jēzus laikā centās ar lūgšanām, gavēni, svētumu un apceri nonākt līdz vīzijas kulminācijai – redzēt “Kunga godības līdzības izskatu”, kā to apraksta Ecēhiēls (1:26–28).
Ecēhiēls bija ļoti piesardzīgs – viņš nesaka, ka redzējis pašu Dievu, bet gan “godības līdzības izskatu”. Tomēr nav brīnums, ka cilvēki, kuri dedzīgi studēja Rakstus un ilgojās pēc tikšanās ar Dievu, izmantoja šo tekstu lūgšanā, cerot piedzīvot līdzīgu vīziju.
Un šeit es vēlos izteikt pieņēmumu. Tā nav vienkārši fantāzija – vairāki nopietni pētnieki to ir ierosinājuši. Un pat ja tas nav pilnīgi precīzi, tas mums palīdz labāk saprast vienu no svarīgākajiem stāstiem Apustuļu darbos, ko evaņģēlists Lūka atkārto trīs reizes – 9., 22. un 26. nodaļā.
Mēs zinām, ka Pāvils (toreiz vēl pazīstams kā Sauls) bija ļoti dievbijīgs jūds. Viņa dzīvē lūgšana, meditācija un Rakstu studijas bija ikdienas realitāte. Viņš piederēja pie farizejiem – tiem, kas sekoja likumam ar visdziļāko degsmi. Iespējams, viņš bija pazīstams arī ar šo Ecēhiēla meditāciju.
Tagad iedomāsimies: Sauls dodas uz Damasku. Ceļš ir garš, klusums apkārt, zirgs lēnām iet uz priekšu – ideāls brīdis garīgai meditācijai. Varbūt viņš centās iztēloties Dieva godības troni. Viņš domās vēroja eņģeļus, riteņus, gaismu. Varbūt viņš mēģināja pacelt savu iekšējo skatienu vēl augstāk – uz troni un tad uz to, kurš uz tā sēdēja – ugunī kvēlojošu, spožu, majestātisku būtni.
Un pēkšņi – seja. Viņš ierauga seju. Un tā ir – Jēzus no Nācaretes seja.
Visa viņa pasaule sagriežas kājām gaisā. Bailes, kauns, godība, šoks un vēlreiz bailes pārpludina viņu. Gadiem vēlāk viņš rakstīs par “Dieva godības atzīšanu Jēzus Kristus vaigā” (2.Korintiešiem 4:6). Viņš zināja, ka tas, ko redzēja, bija patiešām unikāls brīdis – kā Stefans pirms nāves redzēja debesu realitāti. Pāvils vēlāk raksta: “Vai tad es neesmu apustulis? Vai es neredzēju Jēzu, mūsu Kungu?” (1.Kor. 9:1)
Bet šī redzēšana bija daudz vairāk nekā “apustuļa statuss”. Tā viņu pārveidoja no iekšienes. Viss, ko viņš bija mācījies, piepildījās – un vienlaikus tika pārrakstīts. Likums un pravieši – viss, kam viņš ticēja – tika pārbūvēts no jauna. Viņš saprata, ka Dievs, kuru viņš bija mīlējis kopš bērnības, kuru viņš bija aizstāvējis un kura godam viņš bija vajājis kristiešus – šis Dievs bija rīkojies. Viņš bija atnācis glābt savu tautu – un to izdarījis pats personīgi(!) Jēzū.
No šī brīža viss, ko Sauls darīja un rakstīja, nāca no šī šokējošā notikuma. Viņš bija gudrs, izglītots, ar bagātu iztēli. Viņa prāts virpuļoja kā Ecēhiēla atklāsmes riteņi – no Rakstiem uz Stefana nāvi, uz ģimeni, skolotājiem, un atpakaļ uz Ābrahamu, Mozu, Jesaju, Dāvidu… Viss šķita vēršamies ap vienu domu – ko tas tiešām nozīmēja…?
Un tad viņš krita zemē, apžilbināts. Viņš dzirdēja balsi: “Es esmu Jēzus, kuru tu vajā.” Viņš? Šie cilvēki, kurus viņš vilka cietumā – tie bija Jēzus paša ļaudis. Viņa miesa. Viņa ģimene.
Trīs dienas Sauls neko neredzēja. Viņš neko nevarēja darīt, tikai pārdomāt šo brīnumaino šausmu un godības savienojumu. Mēs to saucam par “atgriešanos”, bet tas bija kas daudz lielāks – kā vulkāna izvirdums, vētra un cunami vienlaikus. Ja Jēzus nāve un augšāmcelšanās bija vēstures durvju atvēršana, tad Pāvila atgriešanās bija brīdis, kad Dieva senie apsolījumi satikās un izlauzās cauri šīm durvīm pasaulē.
Un šeit es vēlos izteikt pieņēmumu. Tā nav vienkārši fantāzija – vairāki nopietni pētnieki to ir ierosinājuši. Un pat ja tas nav pilnīgi precīzi, tas mums palīdz labāk saprast vienu no svarīgākajiem stāstiem Apustuļu darbos, ko evaņģēlists Lūka atkārto trīs reizes – 9., 22. un 26. nodaļā.
Mēs zinām, ka Pāvils (toreiz vēl pazīstams kā Sauls) bija ļoti dievbijīgs jūds. Viņa dzīvē lūgšana, meditācija un Rakstu studijas bija ikdienas realitāte. Viņš piederēja pie farizejiem – tiem, kas sekoja likumam ar visdziļāko degsmi. Iespējams, viņš bija pazīstams arī ar šo Ecēhiēla meditāciju.
Tagad iedomāsimies: Sauls dodas uz Damasku. Ceļš ir garš, klusums apkārt, zirgs lēnām iet uz priekšu – ideāls brīdis garīgai meditācijai. Varbūt viņš centās iztēloties Dieva godības troni. Viņš domās vēroja eņģeļus, riteņus, gaismu. Varbūt viņš mēģināja pacelt savu iekšējo skatienu vēl augstāk – uz troni un tad uz to, kurš uz tā sēdēja – ugunī kvēlojošu, spožu, majestātisku būtni.
Un pēkšņi – seja. Viņš ierauga seju. Un tā ir – Jēzus no Nācaretes seja.
Visa viņa pasaule sagriežas kājām gaisā. Bailes, kauns, godība, šoks un vēlreiz bailes pārpludina viņu. Gadiem vēlāk viņš rakstīs par “Dieva godības atzīšanu Jēzus Kristus vaigā” (2.Korintiešiem 4:6). Viņš zināja, ka tas, ko redzēja, bija patiešām unikāls brīdis – kā Stefans pirms nāves redzēja debesu realitāti. Pāvils vēlāk raksta: “Vai tad es neesmu apustulis? Vai es neredzēju Jēzu, mūsu Kungu?” (1.Kor. 9:1)
Bet šī redzēšana bija daudz vairāk nekā “apustuļa statuss”. Tā viņu pārveidoja no iekšienes. Viss, ko viņš bija mācījies, piepildījās – un vienlaikus tika pārrakstīts. Likums un pravieši – viss, kam viņš ticēja – tika pārbūvēts no jauna. Viņš saprata, ka Dievs, kuru viņš bija mīlējis kopš bērnības, kuru viņš bija aizstāvējis un kura godam viņš bija vajājis kristiešus – šis Dievs bija rīkojies. Viņš bija atnācis glābt savu tautu – un to izdarījis pats personīgi(!) Jēzū.
No šī brīža viss, ko Sauls darīja un rakstīja, nāca no šī šokējošā notikuma. Viņš bija gudrs, izglītots, ar bagātu iztēli. Viņa prāts virpuļoja kā Ecēhiēla atklāsmes riteņi – no Rakstiem uz Stefana nāvi, uz ģimeni, skolotājiem, un atpakaļ uz Ābrahamu, Mozu, Jesaju, Dāvidu… Viss šķita vēršamies ap vienu domu – ko tas tiešām nozīmēja…?
Un tad viņš krita zemē, apžilbināts. Viņš dzirdēja balsi: “Es esmu Jēzus, kuru tu vajā.” Viņš? Šie cilvēki, kurus viņš vilka cietumā – tie bija Jēzus paša ļaudis. Viņa miesa. Viņa ģimene.
Trīs dienas Sauls neko neredzēja. Viņš neko nevarēja darīt, tikai pārdomāt šo brīnumaino šausmu un godības savienojumu. Mēs to saucam par “atgriešanos”, bet tas bija kas daudz lielāks – kā vulkāna izvirdums, vētra un cunami vienlaikus. Ja Jēzus nāve un augšāmcelšanās bija vēstures durvju atvēršana, tad Pāvila atgriešanās bija brīdis, kad Dieva senie apsolījumi satikās un izlauzās cauri šīm durvīm pasaulē.
* Aizgūts no Tomasa Raita
0 comments:
Ierakstīt komentāru