Atgriezies pie vienkāršas ticības – kā mazs bērns

(Ps 23:) Kungs ir mans gans, man netrūks nekā. 
Zaļās ganībās viņš mani gulda,
pie rāmiem ūdeņiem viņš mani ved,
manu dvēseli atveldzē,
vada mani pa taisnības ceļiem sava vārda dēļ,
pat ja iešu pa nāves ieleju, ļauna nebīšos,
jo tu esi ar mani, tavs zizlis un spieķis drošina mani.
Tu saklāj galdu manu naidnieku priekšā,
ar eļļu tu svaidi man galvu,
mans kauss plūst pāri.
Patiesi,
dāsnums un žēlastība mani pavadīs,
es pārnākšu Kunga namā uz mūžu. 

Ja Tu uzaugi ticīgu kristiešu ģimenē, tad droši vien atceries šo Bībeles fragmentu. Varbūt Tu pat iemācījies no galvas šo 23. psalmu. Tās spilgtās, sirdī paliekošās atziņas un ainas, kas mūs pavada visu mūžu. Rakstniece Hanna Vitolla Smita (Hannah Whitall Smith) reiz teica: 
„Tas, kas mums visiem ir vajadzīgs – atgriezties bērnudārzā, paņemt atkal savus bērnības pantiņus, lasīt tos ar pieauguša cilvēka prātu un ticēt tiem ar bērna ticību.”

Pieaugot, mēs nereti kļūstam vienaldzīgi, noguruši no dzīves, un aizmirstam to vienkāršo prieku, pēc kā mūsu dvēsele alkst. Tāpēc atgādināsim sev trīs svarīgas lietas: 

1. Kas ir mūsu Gans? – “Tas Kungs.” Viņš ir mūsu avots – viss, kas mums jebkad būs vajadzīgs, sākas ar glābšanu. 
2. Kāds ir Gana uzdevums? – Sargāt un gādāt par avīm. Viņš zina, kā parūpēties par apmaldījušām, spītīgām un ievainojamām avīm. 
3. Kāds ir avju uzdevums? – Uzticēties Ganam pilnībā. Ja mēģināsim darīt Viņa darbu paši, mēs nogursim un zaudēsim spēkus. Mums jātic „ar visu savu veco bērnības ticību”, ka Jēzus ir uzticams, gādīgs un spējīgs Gans – un tad arī jādzīvo tā, it kā mēs tam patiešām ticam. 

Apziņa, ka Viņa labestība un žēlastība sekos mums ik dienu, spēj pacelt nastas no sirds un izkliedēt arī nākotnes bailes.