Dieva mīlestība

(1Jņ 4:7-21) Mīļotie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas Dievu mīl, ir piedzimis no Dieva un Dievu pazīst. Kas nemīl, nepazīst Dievu, jo Dievs ir mīlestība. Tā ir atklājusies Dieva mīlestība mūsu vidū: Dievs savu vienpiedzimušo Dēlu ir sūtījis pasaulē, lai mēs dzīvotu caur viņu. Šī ir mīlestība – nevis mēs esam mīlējuši Dievu, bet viņš ir mīlējis mūs un sūtījis savu Dēlu – izlīgumu par mūsu grēkiem. Mīļotie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt. Dievu neviens nekad nav redzējis; ja mēs viens otru mīlam, Dievs paliek mūsos un viņa mīlestība mūsos ir pilnīga. No tā mēs zinām, ka paliekam viņā un viņš mūsos, ka viņš ir devis mums no sava Gara. Un mēs esam redzējuši un liecinām, ka Tēvs ir sūtījis Dēlu par pasaules Pestītāju. Ja kāds apliecina, ka Jēzus ir Dieva Dēls, Dievs paliek viņā un viņš Dievā. Un mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā. Ar to mīlestība pie mums ir pilnīga, ka mums ir paļāvība tiesas dienā, jo, tāpat kā viņš ir, tā arī mēs esam šajā pasaulē. Mīlestībā nav baiļu, jo pilnīga mīlestība aizdzen bailes; bailēs ir mokas, un bailīgais nav pilnīgs mīlestībā. Mēs mīlam, jo viņš ir mūs pirmais mīlējis. Ja kāds saka: es mīlu Dievu! – bet nīst savu brāli, tas ir melis, jo tas, kas nemīl savu brāli, ko viņš redz, nevar mīlēt Dievu, ko viņš neredz. Un mums ir šis bauslis, lai tas, kas mīl Dievu, mīl arī savu brāli. 

Statistika ne vienmēr var izskaidrot visu, taču dažkārt tā ir diezgan noderīga, jo tieši, atklāti, skaidri un tieši fakti reizēm palīdz.
Vārds "mīlestība" dažādos locījumos un formās šajos piecpadsmit pantos parādās ne mazāk kā divdesmit septiņas reizes. Šis fakts mums var palīdzēt saprast, par ko tad šeit ir runa. Šķiet, ka mēs esam nonākuši pašā vēstules vēsts centrā. Tas ir tas, ko apustulis Jānis visvairāk vēlas pateikt. Viss, kas ir teikts pirms tam, noved pie šīs tēmas; viss, kas seko vēstules pēdējā nodaļā, to tikai vēlreiz apstiprina. Jānis galvenokārt vēlas ar mums runāt par mīlestību.

Galveno domu un ideju secība šeit ir šāda: 
Apustulis Jānis tikko ir uzsvēris, ka Jēzus Mesija patiešām ir nācis miesā un, ka to noliegt nozīmē atklāt sevi kā viltus pravieti. Taču tas nav tikai dogmatisks lozungs, bezjēdzīga formula, kas cilvēkiem ir jāapgūst, lai atrisinātu kādu patvaļīgu doktrinālu neskaidrību. Tā ir kristietības būtība. Kristīgā ticība ir tur, kur ir pārliecība, ka Jēzū Mesijā ir atklājies vienīgais patiesais Dievs. Un tāpēc kristīgā ticība izpaužas/atklājas, kā iemiesota mīlestība. Un tiem, kas pievienojas šai ticībai/uzskatam un pieņem to kā savas cerības un dzīves pamatu, pašiem šis fakts ir jāatklāj visas pasaules priekšā. Iemiesotai mīlestībai ir jābūt kristiešu kopienas emblēmai, kas norāda ne tikai uz to, kas viņi ir, bet arī uz to, kas ir viņu Dievs.

Cik viegli to ir uzrakstīt, bet cik grūti sasniegt.
Pagājušajā nedēļā man bija saruna ar kādu cilvēku, kurš, drūmi komentējot dažādas pieredzes ar reālo baznīcas dzīvi, ierosināja, ka baznīcām vajadzētu ārpusē izvietot "bīstams" zīmi, kas brīdinātu cilvēkus. Ja viņi tad tomēr ienāktu baznīcā un piedzīvotu nepatīkamas, kritizējošas, nosodošas sarunas un uzvedību, tad tā lai ir viņu pašu atbildība.
Tā diemžēl vienmēr ir bijusi baznīcas dzīves realitāte. Tāpēc, sākot ar apustuli Pāvilu, visi kristīgie autori ir centušies runāt/rakstīt par to, ka pie mums (kristiešiem!) tā nevajadzētu būt. Es vēlreiz atkārtoju, ka mīlestības likums nav neobligāts papildinājums. Tā ir kristietības būtības būtība. Ja tas nozīmē, ka mums ir vajadzīgas jaunas reformas draudzē, lai tā būtu.

Turpināsim sekot apustuļa Jāņa argumentam. Visam pamatā (4:7-10) ir fakts, ka Dieva mīlestība atklājas tieši tajā, ka Viņš sūta pasaulē Jēzu, savu dēlu, lai tas būtu upuris, kas izpirktu mūsu grēkus. Stāvot krusta pakājē un lūkojoties uz to, cik tālu Dieva mīlestība ir darbojusies mūsu labā, ir neiespējami (ja vien mēs neesam īpaši cietsirdīgi) nejust šajā mīlestībā esošo spēku un iespējas. Tas ir spēks, kas ir mainījis pasauli un joprojām varētu mainīt pasauli, ja vien Jēzus sekotāji patiešām šai mīlestībai pievienotos.

Tāpēc, "ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt." (4:11). Šis apgalvojums, patiesībā, ir vēl spēcīgāks, nekā daudzi varētu iedomāties. To varētu interpretēt kā vienkāršu apgalvojumu: “Lūk: Dievs mums ir devis piemēru, un mums vajadzētu to atdarināt.” Tā ir taisnība. Bet nākamais pants parāda lielāku dziļumu. “Dievu neviens nekad nav redzējis; ja mēs viens otru mīlam, Dievs paliek mūsos un viņa mīlestība mūsos ir pilnīga.” (4:12).

Lai saprastu šīs patiesības dziļo jēgu, noliksim šo apgalvojumu blakus Jāņa evaņģēlija prologa noslēguma pantam (Jņ 1:18) – “Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dievs, kas ir pie Tēva krūts, viņu ir atklājis.” Šī apgalvojuma jēga ir pārsteidzoša: mēs īsti nezinām, kas ir "Dievs" līdz brīdim, kamēr ieskatāmies Jēzū.
Tagad mēs varam sākt nojaust izteikuma nozīmi 1.Jāņa 4:12 – cilvēki īsti nezina, kas ir 'Dievs' - kamēr viņi neredz kā tas atklājas kristiešu dzīvē; līdz brīdim, kamēr "viņa mīlestība mūsos ir pilnīga."
To, ko Dievs uzsāka caur Jēzu, Viņš vēlas pabeigt mūsos un caur mums. Tāpat kā Jēzus atklāja Dievu pārsteigtās un nesagatavotās pasaules priekšā, tā tas ir jādara arī mums. Mīlestība ir tik svarīga!

Tas viss var notikt un tam ir jānotiek, pateicoties Dieva Gara dāvanai. Svētais Gars ļauj mums liecināt par to, ko Tēvs ir darījis, sūtot Dēlu. Un šai liecībai, protams, ir jāatklājas ne tik daudz vārdos, cik darbos (tā Jānis saka – 3:18). Mūsu mīlestībai “jānāk miesā”, tāpat kā Dieva mīlestība ir “nākusi miesā”.  

Tāpēc arī apustulis Jānis savā vēstulē atgriežas pie šīs atziņas atkal un atkal. Ja Tu saki, ka mīli Dievu, bet nemīli savu brāli vai māsu (viņš ar to domā kristīgās kopienas biedrus), tad Tu gluži vienkārši meloji. Tās pašas sirds durvis, kas atveras, lai ļautu izpausties Tavai mīlestībai pret Dievu, ir durvis, kas atveras, lai atklātu/dotu mīlestību savam tuvākajam. Ja Tu nedari otro (mīlestība pret līdzcilvēkiem), Tu patiesībā nedari arī pirmo (mīlestība pret Dievu). Tas ir tik vienkārši.

Mums tas var šķist biedējoši. Kurš var to izpildīt?
Bet tad apustulis Jānis sāk rakstīt gandrīz vai liriskā režīmā (4:17-18), jo viņš runā nevis par bailēm (vai tikai mēs šos noteikumus varam izpildīt?), bet par drosmi un pārliecību, ar ko mēs varam gaidīt Pastardienas tiesas dienu. Viņš pat nesaka, ka mums šī drosme un paļāvība ir tāpēc, ka mēs vienkārši paļaujamies uz Dieva žēlsirdīgo mīlestību. Nē. Viņš saka, ka “tāpat kā viņš ir, tā arī mēs esam šajā pasaulē.” (4:17). Ko viņš ar to domā? Šķiet, viņš grib teikt, ka, ja Dievs sevi atklāja pasaulē, pārvēršot savu mīlestību miesā un asinīs, tad mums ir jāsaprot – ja mēs darām to pašu, mēs "papildinām" Dieva mīlestību. Tas, kas darbosies caur mums, būs patiesā Dieva mīlestība.

Kad tas notiek, vairs nav jābaidās. Mīlestība, kas šādā veidā ir kļuvusi pilnīga, neatstāj vietu bailēm. Tiklīdz iemācamies sevi atdot citiem, kā Dievs sevi ir atdevis mums, vairs nav no kā baidīties, jo mīlestības aplis ir noslēgts. Nav šaubu, ka tas, tāpat kā dažas citas Jāņa teiktās lietas, atstāj mūs gluži bez elpas (vai mēs kādreiz sasniegsim šo ticības un dzīves vienkāršību???). Bet vai mēs cerējām, ka tas, ka patiesais, dzīvais Dievs nāk pie mums, lai būtu ar mums kopā, aicinot mūs kopībai ar Viņu (16. pants), būs kaut kāda viegla, puslīdz vieglprātīga, hobija veida reliģija? Dievs mūs uztver pilnīgi nopietni. Kāpēc gan mēs nedarām to pašu ar Viņu?

Šīs vēstules fragmenta centrā ir kāds vārds, kas Jānim nozīmē veselu patiesību, mācības un izpratnes kopsavilkumu – “…kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā" (4:16). Šī doma ir pieminēta dažādās variācijās arī citās vietās (arī iepriekšējā pantā), bet šis ir šīs domas pilnīgākais izteikums. Tur lietotais vārds ir vienkāršs (tas nozīmē "dzīvot", "palikt", "palikt mājās”), bet patiesība ir dziļa, jo tā ir kristīgās ticības būtība. Tiek runāts par kopīgu dzīvi starp Tēvu, Dēlu… un visiem tiem, kas pieder Dēlam (kas apliecina, "ka Jēzus ir Dieva Dēls" (4:15)). Ieklausieties – mēs Dievā un Dievs mūsos.
Vēlreiz atkārtoju, ka to ir viegli pateikt, bet tas reizēm ir grūti uztverams. Tāpēc arī Jānis iesaka skatīties tur, kur šī mīlestība ir visspilgtāk ieraugāma. Tā tas ir un būs vienmēr, kad mēs skatāmies uz krustu (4:9-11).  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Mīlestības un patiesības izaicinājums

(1Jņ 3:16-4:6) Mīlestību mēs esam iepazinuši no tā, ka viņš savu dzīvību par mums ir atdevis. Arī mums pienākas savu dzīvību atdot par brāļiem. Ja kādam šajā pasaulē ir pārticība un viņš redz savu brāli trūkumā un noslēdz tam savu sirdi, kā lai viņā paliek Dieva mīlestība? Bērniņi, nemīlēsim ar vārdiem un ar mēli, bet ar darbiem un patiesību! Un tā mēs zināsim, ka esam no patiesības: iedrošināsim viņa priekšā savu sirdi! Un, pat ja mūsu sirds mūs apsūdz, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds, un viņš zina visu. Mīļotie, ja jau mūs neapsūdz sirds, tad mums ir paļāvība uz Dievu. Ja mēs ko lūdzam, tad saņemam no viņa, jo mēs turam viņa baušļus un darām to, kas viņam tīkams. Viņa bauslis ir, lai mēs ticam viņa Dēla Jēzus Kristus vārdā un mīlam viens otru, kā viņš mums ir pavēlējis. Bet, kas viņa baušļus tur, tas paliek viņā un viņš tanī. No tā mēs zinām, ka viņš paliek mūsos, no Gara, ko viņš mums ir devis.
Mīļotie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet, vai tie ir no Dieva, jo daudzi viltus pravieši ir izgājuši pasaulē. Tā pazīsiet Dieva Garu: katrs gars, kas apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu, ir no Dieva. Un katrs gars, kas neapliecina Jēzu, nav no Dieva, bet tas ir antikrista gars, par ko jūs esat dzirdējuši, ka tas nāks, un tas jau tagad ir pasaulē. Bērniņi, jūs esat no Dieva un tos esat uzvarējuši, jo lielāks ir tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē. Tie ir no pasaules, tādēļ tie runā pasaulīgi, un pasaule viņos klausās. Mēs esam no Dieva, un, kas pazīst Dievu, tas dzird mūs, kas nav no Dieva, tas nedzird mūs. Tā mēs pazīstam patiesības garu un maldu garu.

Viens no maniem mīļākajiem Vecās Derības stāstiem ir atrodams 2.Ķēniņu grāmatas 6.nodaļā. Tur tiek aprakstītas nepārtrauktas saķeršanās un dažkārt pat atklāta karadarbība starp Israēlu (Dieva tautas daļu – ziemeļu valsti) un Sīriju, tās ziemeļu kaimiņu. Sīrijas ķēniņš bija atklājis, ka visi viņa plāni un apsvērumi tiek atklāti Israēla ķēniņam, jo Israēlā dzīvojošajam pravietim Elīšam ir pieejamas slepenas zināšanas par šo visu. Tāpēc Sīrijas ķēniņš sūta savu armiju, lai izsekotu Elīšu un saņemtu viņu gūstā. 
Nākamajā dienā Elīša kalps ierauga, ka visapkārt viņu ciematam ir karaspēks ar zirgiem un ratiem. Viņš panikā skrien atpakaļ pie pravieša. Ko nu lai mēs darām? Un Elīša atbilde ir tā, kas man šajā stāstā patīk visvairāk. “Nebaidies!" pravietis saka. "Ar mums ir vairāk karavīru nekā viņiem.” 
Ko viņš ar to domā?
Tad pravietis Elīša lūdz, lai Dievs atver jaunietim acis. Un puisis ierauga realitāti – ciemats ir pilns ar ugunīgiem zirgiem un uguns ratiem visapkārt Elīšam. No tā brīža stāsts, protams, iegūst pavisam citu pavērsienu.

Šī atklāsmes sajūta, ka spēki, kas ir kopā ar mums, ir varenāki nekā spēki otrā pusē (neskatoties uz sākotnējo šķietamību), Svētajos Rakstos parādās atkal un atkal, un tas, ko Jānis šeit saka, ir vēl viens šāds piemērs.
Protams, vienmēr ir vajadzīga 'ticība', lai ieraudzītu un iepazītu šo realitāti. Līdzīgi kā apustulim Pēterim, mēģinot staigāt pa ūdeni, ir tik viegli sākt šaubīties, un tad mēs nonākam nepatikšanās. Bet, kā šeit Jānis saka (1Jņ 4:4), "lielāks ir tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē".

Jānis jau ir brīdinājis mūs, ka nedrīkstam mīlēt “pasauli” (Jānis ar “pasauli” domā visu grēcīgo šajā pasaulē). Taču galvenais, ko mums vajadzētu aptvert – cik patiesībā spēcīga ir Dieva klātbūtne ar mums, kas dod mums vajadzīgo spēku uzvarēt.

Kas ir šī cīņa un kāpēc mums ir vajadzīgs šis iedrošinājums?
Ir skaidrs, ka cilvēkiem, kuriem Jānis raksta, draud briesmas. Viņi labākajā gadījumā ir pamatīgi apjukuši, bet sliktākajā gadījumā - ir novirzījušies no īstā ticības kursa, jo visapkārt virmo dažādas idejas, dažādi apgalvojumi, dažādi iespējamie pravieši ar saviem dažādajiem pareģojumiem utt. Salīdzinoši mēs tik maz zinām par pirmo gadsimtu, un diez vai varam pateikt, kas tieši tajā laikā notika. Taču no mājieniem šajā un citos tā laika rakstu fragmentos mēs varam nojaust pietiekami daudz, lai saprastu, ko varēja redzēt Jāņa lasītāji, kad viņi, līdzīgi kā Elīša kalps, kādu rītu iznāca no savas mājas un ar šausmām raudzījās uz to, kas tur stāvēja pret viņiem.

Tad vēl – nopietnais jautājums par 'viltus praviešiem'. Kā tas viegli saprotams, viltus praviešu problēma ir tā, ka tos grūti atšķirt no patiesajiem (vismaz no pirmā acu uzmetiena). Viņi šķiet dievbijīgi; viņi šķiet saprātīgi; viņi apgalvo, ka viņiem ir vārds no Dieva (un kas gan mēs esam, lai nepiekristu?).
Taču Jānis zina (kā bija brīdinājis pats Jēzus!), ka ne visi, kas uzdodas par praviešiem, patiesībā ir pravieši.

Kā Tu to vari atpazīt? Kā Tu vari “pārbaudīt garus” (lietojot Jāņa izteikumu)?
Atbilde var Tevi neiepriecināt. Tev būs uzmanīgi jāieklausās, jāpārdomā un jāizvērtē tas, ko dzirdi. Maz ticams, ka kādi viltus pravieši nāks klajā ar tiešiem lāstiem pret Jēzu vai acīmredzami absurdu mācību par Viņu. Tas būtu pārāk vienkārši un uzreiz skaidrs.

Labā ziņa ir tā, ka ieklausoties, Tu varēsi pamanīt kādu specifisku trūkumu viltus praviešu mācībā. Viņi īsti netic, ka Jēzus Mesija ir nācis miesā (tas ir kritērijs, ko Jānis piedāvā 4.nodaļas 2. pantā).
Mēs nevaram būt absolūti droši, taču vismaz viens no vēsturiskiem atkrišanas atzariem draudzē, ko sāka dēvēt par "gnosticismu" (reliģijas paveids, kas specializējās slepenās "zināšanās" –gnosis), uzskatīja un mācīja, ka, iegūstot 'īpašās' zināšanas, var pilnībā izbēgt no fiziskās pasaules un ieiet tīra gara valstībā.

Cilvēkiem, kas pieņēma šo mācību, kādu laiku tā varēja izklausīties līdzīgi īstajai kristīgajai vēstij. Taču ir viena būtiska detaļa – tika pilnībā noliegts, ka Jēzus, Mesija, patiešām būtu nācis "miesā". Viņi domāja, ka Jēzus noteikti bija tikai kaut kāda veida garīga būtne (Viņš taču nevarēja apdraudēt savu garīgo identitāti, ja Viņam būtu kaut kas kopīgs ar “miesu" – nešķīsto, netīro, fizisko būtni, kurai vajadzētu ēst un dzert, apmeklēt tualeti…).

Tāpēc, kad viņi runāja par "Jēzu", tas nebija īstais Jēzus, uz kuru viņi atsaucās. Tas bija kāds, kurš tikai "šķita" tāds pats cilvēks kā mēs visi. Viņi izdomāja stāstus par to, ka Viņš patiesībā nemira, jo visu laiku nebija īsts, miesīgs cilvēks. Viņš bija garīga būtne, kas nāca, lai atklātu citiem, cilvēkiem, kuros jau bija tāda paša "gara" dzirksts, ka arī viņi ir "garīgi" un ka, sekojot Jēzus ceļam, viņi var izkļūt no šīs pasaules. Mūsdienās ir daudzas reliģiskās kustības (tostarp pat dažas lielas konfesijas), kas līdzīgi noliedz, ka Jēzus patiesībā būtu varējis būt parasts "miesīgs" cilvēks un nomirt nežēlīgā nāvē.

Tātad, kā jau teicu, šī vēsts varētu izklausīties gluži kā īsta, bet kaut kur mācībā ir paslēpts kaut kas radikāli atšķirīgs. Ticība tam, ka Jēzus, Mesija, ir nācis miesā, ir izšķirošais jautājums/pārbaudījums. Galu galā tā nav kāda papildu mācība, kas pievienota kristīgajai vēstij. Kā apustulis Jānis rakstīja savā evaņģēlijā, tā ir galvenā atziņa.
“Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū” (Jņ 1:14) – atņemiet šo atziņu, un patiesa kristīgā ticība sabrūk. Tāpēc ikviena mācība, kas noliedz, ka Jēzus ir nācis miesā, ir "antikrista gars” (kā Jānis to nosauc).

Šie jautājumi ir dzīvi un aktīvi arī mūsu dienās. Ir tik daudzi cilvēki, kas izteikuši noraidījumu par inkarnāciju, par to, ka Dievs patiešām ir kļuvis cilvēks. Tā joprojām ir milzīga problēma, kā tas vienmēr ir bijis... 

Reizēm viss, ko kristietis var darīt, saskaroties ar šādām mācībām, ir turēties pie vienkārša un skaidra apgalvojuma, ka (ciktāl mēs varam saprast) vārda "Dievs" nozīme/atklāsme patiesībā ir definēta Jēzū, kurš (kā mēs ticam) nāca no šī Dieva un kļuva miesa mūsu vidū. Atņemiet šo patiesību, un mēs vienkārši vairs nezinām, kas ir Dievs. Tāpēc mums ir pienākums apgalvot, lai arī tas izklausās skarbi, ka katrs "kas pazīst Dievu, tas dzird mūs, kas nav no Dieva, tas nedzird mūs” (1Jņ 4:6). 
Nav šaubu, ka mūsu dienās šāds apgalvojums izklausās augstprātīgs. Taču apustulis Jānis to tā nedomā. Viņš to izsaka asi un kodolīgi. Visa viņa vēstule (kā mēs redzam pašās tās beigās) ir par turēšanos pie patiesā Dieva un visa cita noraidīšanu. Un veids, kā mēs pazīstam patieso Dievu, ir caur Jēzu. To nav iespējams apiet vai realizēt kaut kā savādāk. 

Tāpēc Jānis nomierina savus klausītājus, līdzīgi kā pravietis Elīša mierināja savu kalpu. Ja patiesais Dievs patiešām ir mūsu dzīvības avots, tad mēs jau esam uzvarējuši! Tas, kas ir mūsos, ir lielāks par to, kas ir pasaulē. Iespējams, tas tā neizskatās vienmēr, bet tieši šeit sāk darboties ticība. Ticība, ka dzīvais Dievs patiešām Jēzū ir pieņēmis miesu, mūsu miesu. Kad šī vēsts skan Baznīcā, tas nozīmē, ka patiesības gars darbojas.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

No Dieva dzimis...

(1Jņ 3:1-10) Redziet, cik lielu mīlestību Tēvs mums ir dāvājis, ka tiekam saukti Dieva bērni un tādi arī esam. Pasaule mūs neatzīst, tādēļ ka tā nav atzinusi viņu. Mīļotie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Zinām, ka tad, kad tas atklāsies, mēs būsim līdzīgi viņam, mēs redzēsim viņu tādu, kāds viņš ir. Bet katrs, kam ir šī cerība uz viņu, šķīsta sevi, tāpat kā viņš ir šķīsts. Katrs, kas grēko, pārkāpj likumu, jo grēks ir nelikumība. Un jūs zināt, ka viņš parādījās, lai paņemtu prom grēkus, un viņā nav grēka. Ikviens, kas paliek viņā, negrēko, bet, kas grēko, nav viņu nedz redzējis, nedz pazinis. Bērniņi, lai neviens jūs nemaldina: kas dara taisnību, ir taisns, tāpat kā viņš ir taisns. Kas dara grēku, ir no velna, jo velns grēko jau no paša sākuma, un Dieva Dēls tādēļ ir parādījies, lai izjauktu velna darbus. Ikviens, kas dzimis no Dieva, nedara grēku, jo Dieva sēkla paliek viņā; un viņš nevar grēkot, jo ir no Dieva dzimis. Tā top redzami Dieva bērni un velna bērni – katrs, kas nedara taisnību, nav no Dieva; tāpat arī tas, kas nemīl savu brāli. 

Ir stāsti par cilvēkiem, kuri ir bijuši akli, bet pēc tam atgūst redzes iespēju. Viens no ievērojamākajiem, protams, ir atrodams Jāņa evaņģēlija 9. nodaļā, kur Jēzus dziedina cilvēku, kurš bija dzimis akls.
Taču arī mūsdienās ir daudz šādu stāstu. Viens no tiem, ko es lasīju pavisam nesen, bija par vīrieti, kurš kļuvis akls savā bērnībā. Pēc tam viņš apprecējās un viņam bija bērni. Viņi visi viņu redzēja, bet viņš nekad nebija tos redzējis. Tad kādu dienu, pateicoties medicīnas atklājumiem, operācija bija veiksmīga, un viņš beidzot varēja redzēt. Kāds pārsteidzošs mirklis! Sastapties aci pret aci ar cilvēkiem, kurus viņš bija mīlējis, bet nekad nebija redzējis. 

Acu kontakts ir kaut kas īpašs. Cilvēki, kuri pavada daudz laika, skatoties viens uz otru, dažkārt kļūst līdzīgi cits citam. Iespējams, tas ir tāpēc, ka viņi instinktīvi kopē viens otra sejas izteiksmi, līdz viņu muskuļi un audi sāk tam pielāgoties. 

Ja mēs sakām, ka mīlam Jēzu, tad mūsu visdziļākajām ilgām vajadzētu būt beidzot sastapties ar Viņu, ieraudzīt Viņa smaidu, ieraudzīt Viņa sejas izteiksmi, sākt iepazīt Viņu pavisam jaunā veidā.
Un tas ir tas, kas Jāņa 1.vēstulē (3:2) ir apsolīts. "Vēl nav atklājies, kas mēs būsim,” saka Jānis, "Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir".
Viss, ko Jānis raksta visā savā vēstulē, balstās uz šo apsolījumu. Atņemiet to, un zudīs visa jēga. 

Tātad, ko mēs nezinām par savu nākotnes stāvokli?
Domāt par augšāmcelšanos jeb par visu Dieva Jauno pasauli, kurā notiks mūsu augšāmcelšanās, ir ļoti grūti. Mēs varam teikt, ka tā nav gluži tāda vai drīzāk tāda… Mēs zinām, ka, tāpēc kā pašreizējā pasaule ir Dieva radīta, tā nākamā būs tāda pati, tikai vēl labāka: bez bojāejas, sabrukuma, nāves, netaisnības, slimībām un bēdām. Tur nebūs asaru. Nebūs kapsētu. Nebūs dzeloņstiepļu. Bet... kādi būsim mēs?
Iespējams, mums vajadzētu teikt: tādi, kādi esam, tikai daudz labāki. Fiziski skaistāki, bet ne pakļauti slimībām vai nāvei. Spējīgi svinēt Dieva Valstības priekus, bet vairs netiksim vilināti kaut ko ļaunprātīgi izmantot vai iekārot. 

Es ticu, ka tas viss ir taisnība. Bet daudz svarīgāk ir teikt: mēs būsim kā Jēzus. Padomājiet par augšāmcēlušos Jēzu: tas pats, tomēr dīvainā kārtā atšķirīgs (kāpēc mācekļi gribēja Viņam jautāt: "Kas tu esi?" Jņ 21:12). Jēzus bija izgājis cauri nāvei un joprojām nesa naglu rētas, tomēr Viņš vairs negrasījās mirt. Šķita, ka Viņš pieder abām pasaulēm – gan debesīm, gan zemei – vienlaicīgi. Tāda būs Jaunajā pasaule, jo tad debesis un zeme būs pilnībā un uz visiem laikiem apvienojušās. Bet man ir aizdomas, ka tas ir tikai sākums. Es domāju, ka tad, kad tas notiks, realitāte attiecībā pret šiem (uz minējumiem balstītajiem) izteikumiem būs apmēram tāda pati, kāda ir ceļa norādījuma zīme attiecībā pret to, kas reāli sagaidāms aiz ceļa līkuma.
Reālais augšāmcēlušais Jēzus, kad Viņš mūs satiks, tālu aizēnos visus priekšstatus, ko mēs par Viņu varētu būt izveidojuši iepriekš. Kad mūsu aklums būs izārstēts, mēs skatīsimies un raudzīsimies uz seju, caur kuru Dievs mūs ir tik ļoti mīlējis. Un, iespējams, - iespējams, ka tas ir tas, ko Jānis saka, - iespējams, ka Viņa skatiens pārvērtīs mūsu sejas. Varbūt mēs sāksim kopēt Viņa izteicienus...  

Kāda ir visu šo spekulāciju jēga? 
Pavisam vienkārši: mums sev pastāvīgi jāatgādina, ka mūs gaida krāšņa nākotne. Protams, mums nevajag aizmirst, ka arī tagadne ir jauka, jo tieši šajā tagadnē Jēzus aicina mūs iepazīt Dievu un Viņa Jaunā Laika dzīvesveidu. Jau ar to vien pietiek, lai mums atklātu - cik ļoti Dievs mūs mīl (3:1). Ja Jēzus ir Dieva dēls, tad Dieva mīlestība Jēzū ir padarījusi arī mūs par Viņa bērniem, Viņa dēliem un meitām. Un, ja tas ir tikai sākums, kas zina, kāds būs turpinājums. 

Pirms mēs nonākam pie šīs nākotnes cerības pozitīvās ietekmes, mums ir jāsastopas aci pret aci ar negatīvo pusi. Patiesībā man vajadzēja rakstīt "ar to, kas mums šķiet negatīvs", lai gan patiesībā tas ir ārkārtīgi pozitīvs. Ko es ar to domāju?

Ja mums ir šāda nākotnes cerība, mums tagadnē ir jāpieliek visas pūles, lai mēs būtu gatavi tam, kas mūs sagaida. Tas ir diezgan liels izaicinājums, taču tam ir jēga.
Ja Tev ir paredzēts tikties ar kādu ļoti svarīgu personu no citas valsts, Tev varētu šķist, ka ir vērts pielikt pūles, lai iepriekš iemācītos vismaz nedaudz vārdus viņa valodā. Ja gatavojies tikties ar topošo darba devēju, Tu vēlies būt pārliecināts, ka esi iemācījies un pietiekami daudz uzzinājis par šo uzņēmumu, lai radītu pareizo iespaidu. Un, ja Tu dodies uz tikšanos ar pašu Jēzu… 

Tu gribētu būt “šķīsts” (tīrs). Bet kā tas ir iespejams?
Jānis savā vēstulē (3:4-10) izsaka izaicinājumu, kas mums šķiet ļoti satraucošs. Ikviens, kas paliek Viņā, neturpina grēkot! Ko tas nozīmē?
Jānis to pasaka skaidri, un mēs nevaram no tā izvairīties. Sekošana Jēzum, "palikšana Viņā" (viens no regulāriem Jāņa izteicieniem, kas norāda uz piederību Viņam), nozīmē pārveidotu raksturu. Jānis, protams, zina, ka kristieši laiku pa laikam joprojām grēko. Šeit viņš runā par jaunu dzīves virzienu. "Turpināt grēkot” tas ir kā parastais (vecais!) dzīvesveids. Mums ir jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai izvairītos no visa veida grēkiem (lai gan mums noteikti neizdosies). Tad neveiksmes ir kā izņēmums dzīves veidā, kurā grēks vairs nenosaka galveno toni. Tas ir kā mēs spēlētu citu/jaunu skaņdarbu, un pat ja mūsu pirksti reizēm paslīd un nospēlē dažas nepareizas notis, notis, kas pieder pie tās mūzikas, kuru mēs spēlējām agrāk, tas nenozīmē, ka mēs atgriežamies, lai atkal spēlētu to veco mūziku no jauna.

Nav pārsteidzoši, ka Jānis raksta, lai mēs neļaujam nevienam sevi maldināt. Diemžēl ir bijuši daudzi un arī šodien ir daudzi, kas māca, ka grēkot ir pilnīgi normāli. Tas tā nav. Turpināt dzīvot tā, it kā nekādas pārmaiņas dzīvē nebūtu vajadzīgas, nozīmē parādīt/atklāt kura pusē Tu esi (un tā nav Dieva puse!). Dievs, kā Jānis raksta (3:1-2), ir padarījis mūs par saviem bērniem pavisam jaunā veidā, un tas, ka esam Dieva bērni, nozīmē, ka mūsu jaunais “es", mūsu jaunais īstais “es”, nevēlas un nevarēs grēkot ierasti, it kā nekas nebūtu noticis.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Apustuļu misija ... un kalpošanas nosacījumi

(Jņ 20:19-31) Šīs nedēļas pirmās dienas vakarā, kad mācekļi, baidīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, atnāca Jēzus un, nostājies viņu vidū, sacīja: “Miers jums!” To sacījis, viņš rādīja tiem savas rokas un sānus. Mācekļi, ieraudzījuši Kungu, kļuva līksmi. Jēzus viņiem atkal sacīja: “Miers jums! Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā arī es jūs sūtu!” To pateicis, viņš uzpūta dvašu un tiem sacīja: “Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti; kam paturēsiet, tiem paliks.”
[…]
Vēl daudzas citas zīmes Jēzus darīja savu mācekļu priekšā, par kurām šajā grāmatā nav rakstīts. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jums, kas ticat, būtu dzīvība viņa vārdā. 

(2.Tim.2:1-7) Tu, mans dēls, smelies spēku žēlastībā, kas ir Kristū Jēzū, un visu, ko no manis esi dzirdējis daudzu liecinieku priekšā, nodod tālāk uzticamiem cilvēkiem, kas arī citus spētu mācīt. Panes ciešanas līdz ar mani kā krietns Kristus Jēzus kareivis. Neviens, kas dien karaspēkā, neiesaistās sadzīves rūpēs – viņš lūko izpatikt tam, kas viņu izraudzījis dienestam. Arī tas, kas piedalās sacīkstēs, uzvaras vainagu var saņemt vien tad, ja cīnās likumīgi. Zemkopim, kas sūri strādā, pirmajam jānobauda no saviem augļiem. Pārdomā, ko es saku, – gan Kungs tev dos izpratni it visā. 

Kad pabeidzu vidusskolu, es iestājos Rīgas Tehniskajā Universitātē (toreiz Politehniskais Institūts). Kopmītnēs es dzīvoju kopā ar kādu puisi no Liepājas. Es uzskatu, ka mēs iepazinām viens otru ļoti labi, kā tas notiek, ja jūs dzīvojat, mācaties un arī guļat vienā un tajā pašā telpā, ja kopā dzerat kafiju un satiekaties ar cilvēkiem, ka kopā uztraucaties par gaidāmo eksāmenu, ja kopā pārrunājat un sapņojat par nākotni… 
Es baidos pat iedomāties, ko tik viņš varētu pastāstīt par mani (!)… Protams, arī man krājumā ir daži labi stāsti par viņu :)
Bet viena lieta, ko mēs pamanījām viens par otru: mēs abi, savā ziņā, bijām meistari atlikt kādu nepatīkamu vai grūtu uzdevumu. Es vienmēr zināju, kad viņam bija kāds tiešām grūts mājasdarbs – viņš sāka sakārtot savu rakstāmgaldu, pārkārtot savu ierakstu kolekciju, vai sāka pat slaucīt grīdu. Noderēja jebkas, lai tikai atliktu un atkal atliktu to brīdi, kad vajadzēs koncentrēties radošās domas un zināšanu pielietojumam rakstiskā formā (vienkāršā valodā – izpildīt mājasdarbu).

Lielākā daļa no mums, dzīvē saskaroties ar uzdevumiem, kuri nebūs viegli, cenšamies atrast veidus kā izvairīties, lai gan mēs zinām, ka nevarēsim tos atlikt mūžīgi. 

Pirms atgriežamies pie šodienas evaņģēlija fragmenta, pārdomāsim apustuļa Pāvila brīdinājumu Timotejam. Viņš ierosina nepieļaut šādu izvairīšanās taktiku tad, kad runa ir par pašu svarīgāko jautājumu un izaicinājumu – sastopoties ar sociālu un politisku pretestību (pat noliegumu!), turpināt liecināt par Jēzus evaņģēliju.
Timotejam ir jābūt gatavam paveikt savu daļu šajā misijā, par spīti pat iespējamām ciešanām, kā vienam no Jaunā Valdnieka (Jēzus!) labajiem un uzticamajiem karavīriem.
Apustulis Pāvils izmanto visiem zināmu (tajā laikā) piemēru no Romas impērijas ikdienas – tajā brīdī, kad romiešu karavīri stāv jums blakus ar draudiem sodīt, ja jūs nepakļausieties norādījumiem, jums ir pilnīgi skaidrs, ka esat pakļauti ķeizaram.

Valdnieka Jēzus karavīri, protams, ir ar pilnīgi atšķirīgu misiju un darbojas ar pilnīgi savādākiem nosacījumiem.
Pati lielākā atšķirība šķiet ir tā, ka Cēzara karavīri atkal un atkal radīja ciešanas citiem, bet Jēzus karaspēks ir gatavs uzņemties grūtības un pat ciešanas, tā parādot savu lojalitāti pret krustā sisto Kungu. Tomēr arī viņiem, tāpat kā Cēzara vīriem, ir jābūt gataviem izpildīt rīkojumam uzreiz, bez apstāšanās, bez garām pārdomām, bez izvairīšanās stratēģijas… 

Pāvils izmanto trīs viens otru papildinošus piemērus (4-6.p), lai atklātu, ko viņš īsti ar to domā.

Viņš sāk (kas nav pārsteigums, jo viņš jau ir nosaucis kristiešus kā "Valdnieka Jēzus karavīrus") ar piemēru no armijas dzīves.
Ja karavīrs grib izpatikt savam komandējošajam virsniekam, lai saņemtu labāku samaksu vai paaugstinājumu dienestā, viņš koncentrēsies uz militāro uzdevumu labāku pildīšanu. Viņš tādā gadījumā nedrīkst pat domāt tērēt laiku iekļaujoties vietējās sabiedrības dzīvē un priekos, it kā viņš joprojām būtu civilists. Viņa dzīvi tagad nosaka disciplīna un paklausība konkrētiem rīkojumiem, kas ir vērsti uz konkrētu militāru mērķu sasniegšanu. Un karavīrs nedrīkst būt aizņemts ar kaut ko citu.
Tādā pašā veidā jauniesauktais kristietis ierauts konfrontācijas konfliktā ar pasaulīgumu (kas izturas galēji naidīgi pret evaņģēliju), nedrīkst meklēt vieglākās pretestības ceļu, kas varbūt sniedz zināmu ilūziju par ‘mierīgu un bezrūpīgu’ dzīvi šajā mirklī, bet ir absolūtā pretstatā evaņģēlija aicinājumam. 

Otrs piemērs (ko bieži apustulis Pāvils izmanto) ir no sporta spēlēm.
Sporta spēles bija populāras visā romiešu pasaulē un bieži tika rīkotas saistībā ar lielākajiem reliģiskajiem vai impērijas svētkiem. Ja jūs vēlaties piedalīties kādās sporta sacensībās, tad ir jāņem vērā noteikumi, kas ir jāievēro. Jūs varat darīt tikai to, ko sacensību oficiālās amatpersonas jums atļauj.
Piemēram, jums jāskrien pa iepriekš iezīmētu trasi un nav atļauts pagriezienos ‘skriet pa taisno', jūsu diskam vai šķēpam ir jābūt ar pareizu svaru un formu un tā tālāk. 
Tieši tāpat ir lietas, kuras ir jāievēro, vai nav jādara, ja jūs esat kristietis (apustulis Pāvils sīkāk dažas no problēmām pārrunās šīs vēstules turpinājumā).
Bet šajā brīdī viņš galvenokārt koncentrējas uz pamatprincipu: nemeklējiet vieglāko izeju! necenšaties meklēt nepilnības Dieva Vārdā, neizmantojat attaisnojumus, lai šķietami iegūtu priekšrocības sev (patiesībā tā ir krāpšanās).
Ir cilvēki, kuri iedomājas, ka ja jau viņi tagad ir kristieši, tad drīkst meklēt jebkuru vieglāko ceļu caur dzīves grūtībām un izaicinājumiem. 
Pāvils to uzskata par nepieņemamu tādā pašā veidā, kā sportists, kurš ir ilgi un grūti trenējies, nosodītu kādu, kurš bez piepūles, bez gariem un grūtiem treniņiem, ir ielavījies stadionā un pieskrējis pie finiša līnijas tagad pretendē uz uzvaru bez piedalīšanās visā distancē. 

Trešais piemērs ir no lauksaimniecības.
Bieži vien, gan senajā, gan modernajā pasaulē, galvenie darbu darītāji lauku saimniecībā ir strādnieki, bet saimnieks ir darba rezultāta un ražas īpašnieks. Un lielākajā daļā gadījumu strādnieki nesaņemtu vairāk kā tikai nelielu daļu no tā visa.
Apustulis Pāvils aicina uz sava veida dabas likuma ievērošanu, uz universālu tautas gudrību: tas, kurš dara darbu ir pelnījis pirmo daļu no produkcijas. 
Tas, ko Pāvils ar to vēlas teikt, ir skaidrs.
Esat uzmanīgi – nedomājat iesaistīties kristīgajā dzīvē, nesākat sevi saukt par kristieti, ar šāda klātneesoša saimnieka attieksmi, sagaidot kādu ieguvumu bez tiešas piedalīšanās veicot savu darba daļu.
Tātad, ja jūs vēlaties saņemt atlīdzību – ķeraties pie darba. 

Un darba būtība ir skaidra – ciešanas/grūtības/izaicinājumi.
Rietumu pasaules kristiešiem bieži ir grūti samierināties ar šādu domu.
Tā kā ilgu laiku Rietumu civilizācijā lielākā daļa, ja ne visi cilvēki, bija praktizējoši kristieši, tad tika pieņemts, ka nekādas sadursmes starp reliģiskajiem un pilsoniskajiem pienākumiem nav un nevar būt.
Pēdējo divsimt gadu laikā, šī aina ir mainījusies.
Cilvēki tagad domā, ka reliģija, garīgums un pestīšana ir katra privāta lieta, un tādējādi viņi iedomājas, ka tas nedrīkst skart sabiedrību, jeb "lai tikai kāds nejustos aizvainots".
Šis attieksmes veids ir aizgājis tik tālu, ka sabiedrība reizēm uzskata par iespējamu būt dusmīga un vajāt kādas reliģijas ticīgos.

Bet apustulim Pāvils un Timotejam kristietības būtība ir sekošana Valdniekam Jēzum Kristum, kas prasa visu spēku, ko vien Viņa dāsnā žēlastība var dot (1.pants).
Jēzus saviem sekotājiem uzticēja kādu uzdevumu (skat. Evaņģēlija lasījumu), kas ir saistīts ar evaņģēlija - Debesu Valstības - pasludināšanu. Tas, iespējams, ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko saskaras kristieši mūsdienās – saredzēt kā tas būtu darāms mums šodien.
Tāpēc mums, tāpat kā Timotejam, ir nepieciešams apustuļa Pāvila nopietnais norādījums pārdomāt (7.pants): pārdomā visu atkal un atkal, mēģini izskaidrot to pats sev un citiem, radi diskusiju savā draudzē par to.
Ja mēs to darītu, es ticu, ka Tas Kungs dos mums sapratni. 

Un šī izpratne nāks, ja mēs, līdzīgi kā Timotejs, uzmanīgi pārdomāsim apustulisko mācību un darīsim visu iespējamo, lai tā tiktu nodota tālāk (vienota un neizkropļota) tiem, kas ir ap mums un kas nāks vēl pēc mums (2.pants)
Bažas par nepārtrauktību, par drošu mācības saglabāšanu, dažkārt liek domāt, ka tas ir jādara garlaicīgā, konservatīva tradicionālisma manierē. Tā vien šķiet, ka daudzi domā – vienkārši sakot un atkārtojot vienas un tās pašas frāzes, paaudzi pēc paaudzes, cilvēki kaut kādā brīnumainā veidā tiks garīgi atdzīvināti un sapratīs ‘evaņģēliju’. (Tā, protams, ir karikatūra.)
Tas evaņģēlijs, kas mums ir jānodod tālāk, ir visrevolucionārākā ziņa kādu vien kāds jebkad ir dzirdējis. 
Evaņģēlija vēsts neskarta un neizkropļota nodošana nenozīmē, ka mums ir jāuztraucas vai tikai nākamā paaudze (kas mūsu skatījumā ir pārāk brīva un spontāna) spēs to saņemt no mums īsti pareizi… un vai tikai viņi pārāk vieglprātīgi neatmetīs kādu viņiem neērtu daļu, kuru mēs uzskatām par tik svarīgu (bet kas patiesībā ir mainīgais kultūras, izglītības un tradīciju elements) un tā neradīs lielu atkrišanu un nepatikšanās.

Jēzus, uzticot evaņģēlija vēsts tālāk nodošanu saviem mācekļiem, parūpējās par to – Kristus Baznīcai tika dots Svētais Gars, kurš tad arī vada visu šo procesu. Viņš arī mūs aicina būt aizgrābtībā gataviem (neskatoties uz to, ko tas varētu maksāt) sekot radikālajam Dieva Valstības Valdnieka Jēzus Kristus evaņģēlijam.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk