• Jauni vārdi jaunām ziņām

    "Pēteris, nostājies kopā ar tiem vienpadsmit, skaļā balsī uzrunāja ļaudis: “...lai tas jums top zināms, uzmanīgi klausieties manus vārdus – viņi nav piedzērušies, kā jūs domājat, [...] bet tagad notiek tas, kas sacīts caur pravieti Joēlu..." (Apd 2:5-16)

    Lasīt tālāk
  • Tukšais kaps

    "Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu..." (Jņ 20:1-10)

    Lasīt tālāk
  • Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk
Rāda ziņas ar etiķeti #misija. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti #misija. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2024. gada 28. aprīlis

Dieva mīlestība

(1Jņ 4:7-21) Mīļotie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas Dievu mīl, ir piedzimis no Dieva un Dievu pazīst. Kas nemīl, nepazīst Dievu, jo Dievs ir mīlestība. Tā ir atklājusies Dieva mīlestība mūsu vidū: Dievs savu vienpiedzimušo Dēlu ir sūtījis pasaulē, lai mēs dzīvotu caur viņu. Šī ir mīlestība – nevis mēs esam mīlējuši Dievu, bet viņš ir mīlējis mūs un sūtījis savu Dēlu – izlīgumu par mūsu grēkiem. Mīļotie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt. Dievu neviens nekad nav redzējis; ja mēs viens otru mīlam, Dievs paliek mūsos un viņa mīlestība mūsos ir pilnīga. No tā mēs zinām, ka paliekam viņā un viņš mūsos, ka viņš ir devis mums no sava Gara. Un mēs esam redzējuši un liecinām, ka Tēvs ir sūtījis Dēlu par pasaules Pestītāju. Ja kāds apliecina, ka Jēzus ir Dieva Dēls, Dievs paliek viņā un viņš Dievā. Un mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā. Ar to mīlestība pie mums ir pilnīga, ka mums ir paļāvība tiesas dienā, jo, tāpat kā viņš ir, tā arī mēs esam šajā pasaulē. Mīlestībā nav baiļu, jo pilnīga mīlestība aizdzen bailes; bailēs ir mokas, un bailīgais nav pilnīgs mīlestībā. Mēs mīlam, jo viņš ir mūs pirmais mīlējis. Ja kāds saka: es mīlu Dievu! – bet nīst savu brāli, tas ir melis, jo tas, kas nemīl savu brāli, ko viņš redz, nevar mīlēt Dievu, ko viņš neredz. Un mums ir šis bauslis, lai tas, kas mīl Dievu, mīl arī savu brāli. 
Statistika ne vienmēr var izskaidrot visu, taču dažkārt tā ir diezgan noderīga, jo tieši, atklāti, skaidri un tieši fakti reizēm palīdz.
Vārds "mīlestība" dažādos locījumos un formās šajos piecpadsmit pantos parādās ne mazāk kā divdesmit septiņas reizes. Šis fakts mums var palīdzēt saprast, par ko tad šeit ir runa. Šķiet, ka mēs esam nonākuši pašā vēstules vēsts centrā. Tas ir tas, ko apustulis Jānis visvairāk vēlas pateikt. Viss, kas ir teikts pirms tam, noved pie šīs tēmas; viss, kas seko vēstules pēdējā nodaļā, to tikai vēlreiz apstiprina. Jānis galvenokārt vēlas ar mums runāt par mīlestību.

Galveno domu un ideju secība šeit ir šāda: 
Apustulis Jānis tikko ir uzsvēris, ka Jēzus Mesija patiešām ir nācis miesā un, ka to noliegt nozīmē atklāt sevi kā viltus pravieti. Taču tas nav tikai dogmatisks lozungs, bezjēdzīga formula, kas cilvēkiem ir jāapgūst, lai atrisinātu kādu patvaļīgu doktrinālu neskaidrību. Tā ir kristietības būtība. Kristīgā ticība ir tur, kur ir pārliecība, ka Jēzū Mesijā ir atklājies vienīgais patiesais Dievs. Un tāpēc kristīgā ticība izpaužas/atklājas, kā iemiesota mīlestība. Un tiem, kas pievienojas šai ticībai/uzskatam un pieņem to kā savas cerības un dzīves pamatu, pašiem šis fakts ir jāatklāj visas pasaules priekšā. Iemiesotai mīlestībai ir jābūt kristiešu kopienas emblēmai, kas norāda ne tikai uz to, kas viņi ir, bet arī uz to, kas ir viņu Dievs.

Cik viegli to ir uzrakstīt, bet cik grūti sasniegt.
Pagājušajā nedēļā man bija saruna ar kādu cilvēku, kurš, drūmi komentējot dažādas pieredzes ar reālo baznīcas dzīvi, ierosināja, ka baznīcām vajadzētu ārpusē izvietot "bīstams" zīmi, kas brīdinātu cilvēkus. Ja viņi tad tomēr ienāktu baznīcā un piedzīvotu nepatīkamas, kritizējošas, nosodošas sarunas un uzvedību, tad tā lai ir viņu pašu atbildība.
Tā diemžēl vienmēr ir bijusi baznīcas dzīves realitāte. Tāpēc, sākot ar apustuli Pāvilu, visi kristīgie autori ir centušies runāt/rakstīt par to, ka pie mums (kristiešiem!) tā nevajadzētu būt. Es vēlreiz atkārtoju, ka mīlestības likums nav neobligāts papildinājums. Tā ir kristietības būtības būtība. Ja tas nozīmē, ka mums ir vajadzīgas jaunas reformas draudzē, lai tā būtu.

Turpināsim sekot apustuļa Jāņa argumentam. Visam pamatā (4:7-10) ir fakts, ka Dieva mīlestība atklājas tieši tajā, ka Viņš sūta pasaulē Jēzu, savu dēlu, lai tas būtu upuris, kas izpirktu mūsu grēkus. Stāvot krusta pakājē un lūkojoties uz to, cik tālu Dieva mīlestība ir darbojusies mūsu labā, ir neiespējami (ja vien mēs neesam īpaši cietsirdīgi) nejust šajā mīlestībā esošo spēku un iespējas. Tas ir spēks, kas ir mainījis pasauli un joprojām varētu mainīt pasauli, ja vien Jēzus sekotāji patiešām šai mīlestībai pievienotos.

Tāpēc, "ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt." (4:11). Šis apgalvojums, patiesībā, ir vēl spēcīgāks, nekā daudzi varētu iedomāties. To varētu interpretēt kā vienkāršu apgalvojumu: “Lūk: Dievs mums ir devis piemēru, un mums vajadzētu to atdarināt.” Tā ir taisnība. Bet nākamais pants parāda lielāku dziļumu. “Dievu neviens nekad nav redzējis; ja mēs viens otru mīlam, Dievs paliek mūsos un viņa mīlestība mūsos ir pilnīga.” (4:12).

Lai saprastu šīs patiesības dziļo jēgu, noliksim šo apgalvojumu blakus Jāņa evaņģēlija prologa noslēguma pantam (Jņ 1:18) – “Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dievs, kas ir pie Tēva krūts, viņu ir atklājis.” Šī apgalvojuma jēga ir pārsteidzoša: mēs īsti nezinām, kas ir "Dievs" līdz brīdim, kamēr ieskatāmies Jēzū.
Tagad mēs varam sākt nojaust izteikuma nozīmi 1.Jāņa 4:12 – cilvēki īsti nezina, kas ir 'Dievs' - kamēr viņi neredz kā tas atklājas kristiešu dzīvē; līdz brīdim, kamēr "viņa mīlestība mūsos ir pilnīga."
To, ko Dievs uzsāka caur Jēzu, Viņš vēlas pabeigt mūsos un caur mums. Tāpat kā Jēzus atklāja Dievu pārsteigtās un nesagatavotās pasaules priekšā, tā tas ir jādara arī mums. Mīlestība ir tik svarīga!

Tas viss var notikt un tam ir jānotiek, pateicoties Dieva Gara dāvanai. Svētais Gars ļauj mums liecināt par to, ko Tēvs ir darījis, sūtot Dēlu. Un šai liecībai, protams, ir jāatklājas ne tik daudz vārdos, cik darbos (tā Jānis saka – 3:18). Mūsu mīlestībai “jānāk miesā”, tāpat kā Dieva mīlestība ir “nākusi miesā”.  

Tāpēc arī apustulis Jānis savā vēstulē atgriežas pie šīs atziņas atkal un atkal. Ja Tu saki, ka mīli Dievu, bet nemīli savu brāli vai māsu (viņš ar to domā kristīgās kopienas biedrus), tad Tu gluži vienkārši meloji. Tās pašas sirds durvis, kas atveras, lai ļautu izpausties Tavai mīlestībai pret Dievu, ir durvis, kas atveras, lai atklātu/dotu mīlestību savam tuvākajam. Ja Tu nedari otro (mīlestība pret līdzcilvēkiem), Tu patiesībā nedari arī pirmo (mīlestība pret Dievu). Tas ir tik vienkārši.

Mums tas var šķist biedējoši. Kurš var to izpildīt?
Bet tad apustulis Jānis sāk rakstīt gandrīz vai liriskā režīmā (4:17-18), jo viņš runā nevis par bailēm (vai tikai mēs šos noteikumus varam izpildīt?), bet par drosmi un pārliecību, ar ko mēs varam gaidīt Pastardienas tiesas dienu. Viņš pat nesaka, ka mums šī drosme un paļāvība ir tāpēc, ka mēs vienkārši paļaujamies uz Dieva žēlsirdīgo mīlestību. Nē. Viņš saka, ka “tāpat kā viņš ir, tā arī mēs esam šajā pasaulē.” (4:17). Ko viņš ar to domā? Šķiet, viņš grib teikt, ka, ja Dievs sevi atklāja pasaulē, pārvēršot savu mīlestību miesā un asinīs, tad mums ir jāsaprot – ja mēs darām to pašu, mēs "papildinām" Dieva mīlestību. Tas, kas darbosies caur mums, būs patiesā Dieva mīlestība.

Kad tas notiek, vairs nav jābaidās. Mīlestība, kas šādā veidā ir kļuvusi pilnīga, neatstāj vietu bailēm. Tiklīdz iemācamies sevi atdot citiem, kā Dievs sevi ir atdevis mums, vairs nav no kā baidīties, jo mīlestības aplis ir noslēgts. Nav šaubu, ka tas, tāpat kā dažas citas Jāņa teiktās lietas, atstāj mūs gluži bez elpas (vai mēs kādreiz sasniegsim šo ticības un dzīves vienkāršību???). Bet vai mēs cerējām, ka tas, ka patiesais, dzīvais Dievs nāk pie mums, lai būtu ar mums kopā, aicinot mūs kopībai ar Viņu (16. pants), būs kaut kāda viegla, puslīdz vieglprātīga, hobija veida reliģija? Dievs mūs uztver pilnīgi nopietni. Kāpēc gan mēs nedarām to pašu ar Viņu?

Šīs vēstules fragmenta centrā ir kāds vārds, kas Jānim nozīmē veselu patiesību, mācības un izpratnes kopsavilkumu – “…kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā" (4:16). Šī doma ir pieminēta dažādās variācijās arī citās vietās (arī iepriekšējā pantā), bet šis ir šīs domas pilnīgākais izteikums. Tur lietotais vārds ir vienkāršs (tas nozīmē "dzīvot", "palikt", "palikt mājās”), bet patiesība ir dziļa, jo tā ir kristīgās ticības būtība. Tiek runāts par kopīgu dzīvi starp Tēvu, Dēlu… un visiem tiem, kas pieder Dēlam (kas apliecina, "ka Jēzus ir Dieva Dēls" (4:15)). Ieklausieties – mēs Dievā un Dievs mūsos.
Vēlreiz atkārtoju, ka to ir viegli pateikt, bet tas reizēm ir grūti uztverams. Tāpēc arī Jānis iesaka skatīties tur, kur šī mīlestība ir visspilgtāk ieraugāma. Tā tas ir un būs vienmēr, kad mēs skatāmies uz krustu (4:9-11).  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2023. gada 27. augusts

Ļauj Jēzum pateikt, kas Tu patiesībā esi

(Mt 16: 13–20) Nonācis Filipa Cēzarejas robežās, Jēzus jautāja saviem mācekļiem: “Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu?” Viņi atbildēja: “Vieni par Jāni Kristītāju, otri par Eliju, vēl citi – par Jeremiju vai kādu no praviešiem.” Viņš tiem jautāja: “Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Jēzus viņam atbildēja: “Laimīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis to tev neatklāja, bet mans debesu Tēvs. Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks. Es tev došu Debesu valstības atslēgas. Tas, ko tu siesi virs zemes, būs siets arī debesīs, un tas, ko tu atraisīsi virs zemes, būs atraisīts arī debesīs.” Tad viņš saviem mācekļiem pavēlēja, lai tie nevienam nesaka, ka viņš ir Kristus.
Pirms Pēteris kļuva par apustuli Pēteri, viņš bija zvejnieks Pēteris. Viņa tēvam piederēja zvejas laivu flote, un Pēteris droši vien domāja, ka kādu dienu, kad tēva vairs nebūs, viņš vadīs ģimenes biznesu. Bet tad ieradās Jēzus…

Un Jēzum bija cits plāns zvejnieka Pētera dzīvei (Viņš teica Pēterim: “Nāc, seko man, es Tevi darīšu par cilvēku zvejnieku…”). Tā sākās Pētera dzīves jauns posms.

Bet kas tad viņš tagad īsti bija? Joprojām zvejnieks? Māceklis, lai iemācītos kādu jaunu amatu?

Tā mēs nonākam pie nākama pagrieziena punkta (skatīt mūsu šīsdienas lasījumā). Pārdomāsim šo aizraujošo Jēzus un Pētera sarunu: (Jēzus:) “Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.”

Jēzus viņam atbildēja: “Laimīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis to tev neatklāja, bet mans debesu Tēvs. Es tev saku: tu esi Pēteris…” (15.-18.p.).

Šeit uz mirkli ir jāapstājas, jo teksts latviešu valodā neļauj saskatīt šī fragmenta dziļumus. Kristus saka: “tu esi Πέτρος (Pétros), … uz πέτρα (pétra) es celšu savu Baznīcu…”. Šeit svarīgi ir piebilst, ka varbūt tika teikts “tu esi πέτρος” (ar mazo burtu – sengrieķu tekstā oriģinālā nav lielie/mazie burti). Πέτρος (Pétros - vītiešu dzimtē) nozīmē akmens, laukakmens. Savukārt πέτρα (pétra - sieviešu dzimtē) nozīmē klints. Vai Jēzus domāja Πέτρος (Pétros) kā vīrieša vārdu, vai πέτρος (pétros) kā raksturojumu/apzīmējumu, vārdu spēle jau īpaši nemainās.

Šeit pirmā pārdomu atziņa. Kad Tu atklāj/saproti, kas ir Jēzus un ko Viņš ir darījis Tavā labā, tad esi gatavs atklāt/uzzināt, kas patiesībā esi Tu un ko Jēzus ir aicinājis Tevi darīt Viņa labā.

Cilvēki, kas pazina Sīmani, zināja, ka viņš ir impulsīvs un mēdz runāt pirms ir padomājis. Bet Jēzus viņā saskatīja ko vairāk, tāpēc pārdēvēja viņu par Pēteri, norādot, ka Sīmanis Pēteris ir akmens, kas piemērots būt par pamatu...

Vai jūs varat iedomāties pārējo mācekļu sejas, kad Jēzus sacīja: “…tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks..." (Mt 16:18)?

Bet apustulis Pēteris patiešām kļuva par balstu, cienījamu vadītāju un baznīcas dibinātāju. Un tas viss pateicoties Kristus spējai un vēlmei paskatīties tālāk par virspusēju skatījumu un ieraudzīt to, kas apslēpts sirds dziļumos. Tas, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības, dod viņam apbrīnojamu potenciālu, bet dažreiz ir vajadzīgs "saprotošs cilvēks", lai to atpazītu un veicinātu pārmaiņas. Pārāk bieži mēs skatāmies/redzam tikai to, kas ir virspusē – tāpēc ātri vien nosaucam cilvēkus par augstprātīgiem, straujiem vai vājiem utt.

Tāpēc lūgsimies pēc garīgas izpratnes un spējas redzēt dziļāk un patiesāk.

svētdiena, 2023. gada 18. jūnijs

Kāpēc eksistē draudze?

(Mt 9:35-10:8) Jēzus gāja pa visām pilsētām un ciemiem, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju, un dziedinādams visus slimos un vārgos. Un, redzēdams ļaužu pūli, viņš iežēlojās par tiem, jo tie bija novārguši un pamesti kā avis, kurām nav gana. Tad viņš sacīja saviem mācekļiem: “Pļaujamā daudz, bet strādnieku maz, tādēļ lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš sūta strādniekus savā pļaujā.”
Jēzus, pieaicinājis savus divpadsmit mācekļus, deva viņiem varu izdzīt nešķīstos garus un dziedināt no visām slimībām un kaitēm. Bet divpadsmit apustuļu vārdi ir šādi: vispirms – Sīmanis, saukts Pēteris, un viņa brālis Andrejs; tad Jēkabs, Zebedeja dēls, un viņa brālis Jānis, Filips un Bartolomejs, Toms un muitnieks Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls, un Tadejs, kanaānietis Sīmanis un Jūda Iskariots, kas viņu nodeva.
Šos divpadsmit Jēzus sūtīja, tiem pavēlēdams: “Neejiet uz pagānu pusi un samariešu pilsētās, bet ejiet labāk pie Israēla nama pazudušajām avīm. Ejiet un sludiniet: Debesu valstība ir klāt. Dziediniet slimus, uzceliet mirušus, šķīstiet spitālīgus, izdzeniet dēmonus; bez maksas jūs esat saņēmuši, bez maksas dodiet.
Kāpēc eksistē draudze?
Vai tāpēc, lai mums būtu domubiedri ar ko parunāt?
Lai nodziedātu dažas slavas dziesmas un noskaitītu lūgšanu Dievam?
Varbūt cilvēki organizējas kā draudze, lai kopīgiem spēkiem uzturētu kādu baznīcu, kura tad varētu notikt dievkalpojumi?

Pirms atgriežamies pie šīm pārdomām, man jums ir jautājums – Kur atrodas draudze?
Daudzi atbildēs, pieminot adresi vai baznīcas ēkas nosaukumu.
Bīskaps Kipriāns (Cyprian - 3gs sākums) būtu atbildējis – tur, kur bīskaps, tur ir draudze.
Reformatori (16.gs) teiktu – tur, kur māca pareizas doktrīnas.
Anabaptisti – tur, kur kopā ir apzinīgi atgriezušies cilvēki.

Es piedāvāju šādu atbildi – CIK IR PULKSTENIS?
Ja ir svētdienas rīts, tad varētu lietot atbildes variantu ar kādu konkrētu adresi, bet ja ir otrdiena plkst.12:05 – tad skolās, darbavietās, ieturot lenču ar saviem draugiem vai kaimiņiem…

Šodienas evaņģēlija fragmentā lasām, ka Kristus toreiz paskatījās uz cilvēkiem sev apkārt un iežēlojās par tiem! Tad Viņš saka saviem tuvākajiem draugiem – "...strādnieku maz, tādēļ lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš sūta strādniekus savā pļaujā."
Ko tas nozīmē? Jēzus sāk praktiski rīkoties. Viņš sasauc kopā savus 12 sekotājus un dod tiem konkrētu rīkojumu – "...pieaicinājis savus divpadsmit mācekļus, deva viņiem varu izdzīt nešķīstos garus un dziedināt no visām slimībām un kaitēm…" Un tad Krisus dod uzdevumu: "Ejiet un sludiniet: Debesu valstība ir klāt. Dziediniet slimus, uzceliet mirušus, šķīstiet spitālīgus, izdzeniet dēmonus;..."

Baznīcā mēs parasti šādu sludināšanu/stāstīšanu sauc par evaņģelizāciju. Draudzes eksistences būtība ir sludināt to, ka Dieva Valstība ir atnākusi. Un draudzes cilvēki liecina par Kristu tur, kur mācītājs, bīskaps nevar piekļūt. Tāda ir draudzes kopā sanākšanas jēga.
Svarīgākais brīdis draudzes dzīvē ir tad, kad mēs visi izejam no baznīcas – pēc pēdējās lūgšanas. Mēs izejam no baznīcas, lai liecinātu par Kristu, par Dieva Valstību…

svētdiena, 2022. gada 11. decembris

Paļāvība uz Dievu?

(Ps 146:5-10) Svētīts, kam palīdz Jēkaba Dievs, 
kura cerība – Kungs, viņa Dievs, 
kas radījis debesis un zemi, 
un jūru, un visu, kas tajās. 
Viņš uztur patiesību uz mūžiem, 
iztiesā apspiestos, dod maizi izsalkušajiem. 
Kungs atbrīvo gūstekņus, 
Kungs atdara acis aklajiem, 
Kungs pieceļ nomāktos, 
Kungs mīl taisnos, 
Kungs pasargā svešinieku, 
bāreni un atraitni pieceļ kājās, 
bet ļaundara ceļu ritenī sagriež! 
Kungs būs ķēniņš uz mūžiem – 
tavs Dievs, Ciāna, uz audžu audzēm. 
Slavējiet Kungu! 
Šī psalma vēstījums šķiet vienkāršs – mudinājums paļauties uz Dievu. Tomēr te ir arī kaut kas vairāk. 

Dievs, kurš visu ir radījis – vēju, viļņus, debesis un zemi (skat. 5.-6.p) un visu, kas tajos ir, sola saglabāt patiesību mūžīgi. Bet kas tā ir par patiesību?! 
Izklausās, ka Viņa solījumu programma vairāk runā par cilvēku ikdienišķām vajadzībām – iekšzemes drošība, tieslietu departaments, bada seku likvidēšana, cietumu reforma, veselības aprūpe un atraitņu, bāreņu aprūpe – tēmas, kas neizklausās pēc teoloģiskām diskusijām. 

Pārskati šo Bībeles fragmentu vēlreiz! 
Kurš rūpējas par taisnību apspiestajiem, kurš dod pārtiku izsalkušajiem? 
Tas Kungs atbrīvo gūstekņus; Tas Kungs atver aklo acis. 
Tas Kungs nodrošina cieņpilnu attieksmi, pret pazemotajiem; Tas Kungs mīl taisnos. 
Tas Kungs uzmana tos, kas varētu apmaldīties; Viņš atbalsta atraitni un bāreņus, bet noziedzniekus Viņš noteikti ierobežo un izolē (skat. 7.-9.p.). 
Draudzei un katram kristietim; gan Baznīcai, gan valstij aicinājums/pamācība ir acīmredzama – Dievam ir redzējums KĀ patiesībā ir plānots cilvēku sabiedrībai dzīvot. Citiem vārdiem sakot, šeit ir īsā programma Debesu Valstībai. 

Un tad seko izaicinājums (10. pants) – ja arī Tu gribi, lai Tas Kungs šādā veidā valdītu mūžīgi, tad "Slavējiet Kungu!". 

Cilvēki parasti Adventes laiku saprot kā "īsto svētku" – Ziemassvētku gaidīšanas/gatavošanās laiku. 
Daļēji jau tas tā arī ir... tomēr es sev/Tev gribu izteikt kādu izaicinājumu – ko tad mēs patiesībā gaidām? Vai ĻOTI bieži mūsu priekšstati par šo svētku svinēšanu nav tiešā pretrunā ar tām idejām, kuras bija/ir Kristum piedzimstot/dzīvojot/nomirstot Lielā Pasaules Glābšanas plāna īstenošanai? Vai mūsu Ziemsvētku svinēšanas planā varētu dabīgi iekļauties 146.psalma lasījums? 

Ja gaidāmie svētki tiek saistīti ar Jēzus/Mesijas ienākšanu šajā pasaulē, tad ko darīt ar Viņa plānu Debesu Valstības principu iedzīvināšanai visā Radībā? 

svētdiena, 2022. gada 23. oktobris

Sagatavošanās un iespēja

(2.Tim 4:6-8, 16-18) Es jau tieku ziedots kā lejamais upuris, un manas aiziešanas laiks jau ir klāt. Krietno cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis un ticību saglabājis. Vēl tik man atlicis taisnības vainags, ko tajā dienā man piešķirs Kungs, taisnais Tiesnesis, un ne tikai man, arī visiem citiem, kam viņa atnākšana ir mīļa. 
Manā pirmajā aizstāvībā pie manis nebija neviena, bet visi mani pameta – lai viņiem tas netiek pieskaitīts! Man līdzās bija Kungs un apveltīja mani ar spēku, lai caur mani tiktu paveikts sludināšanas uzdevums un visas tautas dzirdētu vēsti un tiktu izrautas no lauvas mutes. Mani atbrīvos Kungs no jebkura ļauna darba un izglābs savai Valstībai, kas debesīs. Viņam slava uz mūžu mūžiem! Āmen! 
Filozofs Seneka Jaunākais (Seneca the Younger) ir teicis: "Veiksme ir tas, kas notiek, kad sagatavošanās satiekas ar iespēju." 
Lasot Bībelē par cilvēkiem, kuri bija iesaistīti lielos notikumos, mēs atklāsim, ka liela daļa viņu dzīves tika pavadīta, lai gatavotos šķietami īsam uzdevumam/piedzīvojumam. 
Egoisms (kurš darbojas katrā no mums) alkst pēc divām lietām – būt uzmanības centrā un lai tas (viss labais priekš manis!) nekad nebeidzas. Bet Dievam ir svarīga tikai viena lieta: Viņa Lielais Labais Plāns priekš Visiem. 

Tomēr tad, ja mēs varētu teikt kā apustulis Pāvils: "Es esmu pabeidzis skrējienu!", būtu skaidrs, ka neesam dzīvojuši bezjēdzīgi un veltīgi. Neatkarīgi no tā, vai nodarbojamies ar uzņēmējdarbību, mākslu, izglītību, politiku, medicīnu vai kalpošanu, šis princips ir nemainīgs – iespēja paveikt ko īpašu ir tiem, kas tam ir gatavi. Tāpēc arī Dievs izmanto cilvēkus, kuri ir gatavi sadarboties, sagatavoties un veltīt laiku, lai mācītos un augtu. Tas savukārt nozīmē, ka katrai mūsu dzīves pieredzei ir potenciāla vērtība. 

Kā praktisku piemēru šai atziņai varētu izmantot faktu, ka zināšanas lielākajā daļā jomu dubultojas aptuveni ik pēc pieciem gadiem. Tas nozīmē, ka, ja Tu nebūsi gatavs pieaugt un mācīties, Tavas prasmes novecos un nebūs atbilstošas dzīves izaicinājumiem. Padomā par tehnoloģijām, kas mums bija pieejamas pirms dažiem gadiem... un tad salīdzini ar to, kas mums ir tagad. Šī pastāvīgā mainība un attīstība pieprasa to, ka mums ir pastāvīgi jāpielāgojas un jābūt atvērtiem jaunai pieredzei un darbošanās veidiem (pretējā gadījumā mēs kļūsim neglābjami atpalikuši). 

Tomēr šī patiesība jau nav saistīta tikai ar gadžetiem un tehnikas attīstību. Dzīvē viss nepārtraukti mainās un attīstās. Tāpēc meklēsim jaunas iespējas attīstīties, pilnveidoties un mācīties. 
Bet vairāk par visu būsim gatavi tam, kā/kur Dievs mūs aicinās doties/piedalīties/kalpot. 

svētdiena, 2022. gada 20. februāris

Es tevi apgādāšu

(1.Moz.45:3-11,15) Jāzeps teica saviem brāļiem: “Es esmu Jāzeps! Vai mans tēvs vēl ir dzīvs?!” – bet viņa brāļi nespēja tam atbildēt, jo bija nobijušies no viņa. Un Jāzeps teica saviem brāļiem: “Nāciet jel tuvāk pie manis!” Tie panācās tuvāk, un viņš teica: “Es esmu Jāzeps, jūsu brālis, kuru jūs pārdevāt uz Ēģipti! Un nu – neesiet drūmi un nedusmojiet uz sevi par to, ka pārdevāt mani uz šejieni, jo Dievs mani ir sūtījis jums pa priekšu, lai mēs izdzīvotu! Jau šos divus gadus visā zemē bija bads, un nāks vēl pieci gadi, kuros nebūs ne aršanas, ne ražas! Dievs mani ir sūtījis jums pa priekšu, lai jūs saglabātu uz zemes, lai jūs paliktu dzīvi un daudzi izglābtos! Tad nu – ne jūs mani uz šejieni sūtījāt, bet Dievs. Viņš mani darīja par tēvu faraonam, par kungu visam viņa namam un par valdnieku visai Ēģiptes zemei! Steidziet un ejiet pie mana tēva, sakiet viņam: tā saka tavs dēls Jāzeps: Dievs mani ir darījis par kungu visā Ēģiptē, nekavējies, nāc pie manis! Apmeties Gošenes zemē, un tu būsi man tuvu – tu un tavi dēli, tavu dēlu dēli, tavas avis, tavi vērši un viss, kas tev ir. Un es tevi tur apgādāšu, jo vēl piecus gadus būs bads, lai neizputētu tu un tavs nams, un viss, kas tev ir!
Un viņš skūpstīja visus savus brāļus un raudāja, un pēc tam viņa brāļi runāja ar viņu. 
Sapnis, ko Dievs deva Jāzepam, nebija paredzēts labas pašsajūtas uzturēšanai (viņš bija kļuvis otrais cilvēks Ēģiptē), bet gan kā uzdevums bada laikā pabarot savu ģimeni un pasauli. Šo atziņu ir svarīgi nepazaudēt. 
Kad Dievs tev dāvās vīziju, tā būs paredzēta par svētību tev un citiem. Bībele saka: ”Dievs tā pasauli mīlēja...” (Jāņa 3:16). Dieva plāns nav padarīt tevi par slavenību, bet gan par instrumentu Viņa gribas izpildei. 
No Jāzepa ģimenes bija jānāk pasaules Pestītājam, taču ģimenei draudēja nomiršana badā. Tāpēc Dievs realizēja plānu, kurā bija ietverts tas, ka Jāzeps izskaidro faraona sapni un tiek iecelts augstā amatā, lai viss notiktu kā jānotiek. 
Un šeit ir vēl viena atziņa. Stāsts par Jāzepu atklāj, ka Dieva dots aicinājums maina attieksmi pret citiem, pat tiem, kas pret tevi slikti izturas. Tas padarīs tevi laipnāku, mīlošāku un piedodošāku. 
Atceroties, kā viņi Jāzepu nodeva, Jāzepa brāļi trīcēja, stāvot viņa priekšā, saprotot, ka viņš tur viņu likteni savās rokās. Bet Jāzeps neatriebās par to, ko brāļi bija izdarījuši. Tā vietā viņš viņiem teica: "Es jūs nodrošināšu." Jāzeps izvēlējās attiecību atjaunošanu. Viņš skatījās augstāk kā tikai uz sevi un redzēja, ka Dievs darbojas visā, ko viņš bija piedzīvojis. 
Kad jūs domājāt pret mani ļaunu, Dievs to domāja par labu, lai darītu kā šodien – liktu dzīvot lielai tautai! (1.Moz.50:20) 
Tas, kā tu izturies pret citiem, it īpaši, ja esi varas vai spēka attiecībās, nosaka to, kā Dievs izturēsies pret tevi.

svētdiena, 2015. gada 2. augusts

Misijas prakses plāns

Jēzus, pieaicinājis savus divpadsmit mācekļus, deva viņiem varu izdzīt nešķīstos garus un dziedināt no visām slimībām un kaitēm. Bet divpadsmit apustuļu vārdi ir šādi: vispirms – Sīmanis, saukts Pēteris, un viņa brālis Andrejs; tad Jēkabs, Zebedeja dēls, un viņa brālis Jānis, Filips un Bartolomejs, Toms un muitnieks Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls, un Tadejs, kanaānietis Sīmanis un Jūda Iskariots, kas viņu nodeva. 
Šos divpadsmit Jēzus sūtīja, tiem pavēlēdams: “Neejiet uz pagānu pusi un samariešu pilsētās, bet ejiet labāk pie Israēla nama pazudušajām avīm. Ejiet un sludiniet: Debesu valstība ir klāt. Dziediniet slimus, uzceliet mirušus, šķīstiet spitālīgus, izdzeniet dēmonus; bez maksas jūs esat saņēmuši, bez maksas dodiet. Neņemiet sev nedz sudrabu, nedz zeltu, nedz vara naudu savās jostās, nedz somu ceļā, nedz divi svārkus, nedz apavus, nedz spieķi; jo strādnieks savu iztiku ir cienīgs saņemt. 
Un, kurā pilsētā vai ciemā jūs ieiesiet, tur izjautājiet, kurš tajā ir cienīgs; pie tā arī palieciet, kamēr aiziesiet. Namā iegājuši, sveiciniet to; un, ja šis nams ir cienīgs, jūsu miers nāks pār to, bet, ja nav cienīgs, lai jūsu miers atgriežas pie jums. Ja kāds jūs neuzņem un neuzklausa jūsu vārdus, iedami ārā no šī nama vai šīs pilsētas, nokratiet putekļus no savām kājām. Patiesi es jums saku: Sodomas un Gomoras zemei tiesas dienā būs vieglāk nekā šai pilsētai.” (Mat.10:1-15) 
“Es vairs nezinu kur tālāk jābrauc?” es nodomāju. Tā nebija pirmā reize, kad braucu pa šo ceļu. Tomēr vienmēr es biju paļāvies uz GPS navigatoru.
Bet šoreiz man tas nebija līdzi. Es atpazinu daudzas vietas šajā ceļa posmā. Bet tā ir milzīga starpība – ļaut lai kāds tev pasaka priekšā katru nākamo pagriezienu, vai censties visu atcerēties un izdarīt pašam. Kā lai es pieņemu pareizo lēmumu kur tagad nogriezties? Es biju apmaldījies… un man nācās apstāties un lūgt kādam padomu, it kā es būtu pirmo reizi šajā apvidū.

Līdz šim brīdim, Jēzus mācekļi bija kā pasažieri automašīnā, un Viņš, Jēzus, bija līdz šim bijis vadītājs visā. Mācekļi ar pārsteigumu, jautājumiem un izbrīnu bija sekojuši Jēzum, bet Viņš bija pieņēmis visus lēmumus, rīkojies visai kutelīgās situācijās; Viņš bija vadījis viņus cauri pilsētām un ciemiem; Viņš bija kas uzņēmies visu kritiku un vienmēr nostājies priekšā, uzņemdamies visu atbildību. Tagad Jēzus aicina savus mācekļus iet un darīt to pašiem. Es ticu, ka jums nav nemaz grūti iztēloties kā viņi jūtās. Tu gribi, lai mēs to darām? Vieni paši?

Evaņģēlija redaktors/sastādītājs Matejs izmanto šo notikumu kā iespēju, lai dotu mums sarakstu ar tiem divpadsmit Jēzus sekotājiem, kuri šajā evaņģēlijā šeit pirmo reizi tiek nosaukti par “apustuļiem" (kas nozīmē – cilvēki, kuri ir “sūtīti”).
Jēzus viņus tagad nosūta īpašā misijā un vēlāk nosūtīs visus tos, kuri būs liecinieki viņa augšāmcelšanās notikumam.
Skaitlis 12, protams, ir ar dziļi simbolisku nozīmi (ikviens Jēzus laikabiedrs to uzreiz varēja atpazīt) – Dievs caur Jēzus Kristus darbību beidzot izpilda Savus solījumus un atjauno Savu tautu (Izraēla tautu), kuru tradicionāli veidoja divpadsmit ciltis.
Tomēr šī nozīme ir pat vēl plašāka – tagad divpadsmit būs ne tikai zīme, ka Dievs atjaunot Savu tautu; divpadsmit ir daļa no plāna, ir daļa no līdzekļiem, ar kuriem viņš to darīs.

Šis redzējums mums ļauj saprast savādos un mīklainos izteicienus 5-6.pantā (“Neejiet uz pagānu pusi un samariešu pilsētās, bet ejiet labāk pie Israēla nama pazudušajām avīm.”).
Vai tad Jēzus nenāca uz šo pasauli, lai glābtu visus?
Vai tad Viņš pats neteica, ka arī pagāni nāks Viņa valstībā (8:11)?
Vai tad Matejs mums neatklāja, ka pat Jēzus dzimšanas brīdī Viņu sveikt un pielūgt ieradās pārstāvji no tālām zemēm (2:1-12)?
Jā, protams, tas viss ir svarīgi.

Jēzus pēc Savas augšāmcelšanās dos skaidrus un nepārprotamus norādījumus un nosūtīs apustuļus sludināt visām tautām (28:19).
Tomēr pirms šī plašākā misija var tikt uzsākta, ir kāds steidzams un neatliekams uzdevums.
Arī pašai Dieva Tautai (Izraēla tautai) ir jādzird vēsts; ir jādod iespēja nožēlot, pirms nav par vēlu.
Līdz šim pagāni, kuri ir nākuši pie Jēzus, meklējuši Dievu, ir nākuši paši pēc savas iniciatīvas. Jēzus nav centies viņus kaut kā īpaši aicināt un uzrunāt. Un Viņš to arī nedarīs savas publiskās kalpošanas laikā.
Ja Viņš un Viņa sekotāji būti sākuši atklāt savu vēstījumu pagānu pasaulei šajā brīdī, tad neviens sevi cienošs (un iedomīgs!) jūds nebūtu vairs pievērsis viņiem nekādu uzmanību.
Tas viņu izpratnē būtu apstiprinājis Jēzus ienaidnieku izteikto apvainojumu: Viņš ar velnu ir uz vienu roku.

Bet, protams, Jēzus nav ar velnu.
Viņš nav nācis, lai kaut ko iznīcinātu, lai kaut ko sajauktu vai izpostītu – bet ir nācis, lai piepildītu.
Izraēla Dievs ir patiesais Dievs-Radītājs, kas mīl visu pasauli un plāno kā to glabāt. Viņš vēlas glābt arī pagānus…
Tomēr veids, kā tieši Dievs to darīs, ir – Viņš izpildīs Savus Izraēla tautai dotos apsolījumus. Tas arī ir Jēzus īpašas uzmanības un kalpošanas aspekts, kuru arī Viņa baznīca jau vēlāk sapratīs un atzīs (piemēram Romiešiem 15.8).
Laiks pagāniem dzirdēt evaņģēliju pienāks pietiekami drīz. Šobrīd ir jādara viss iespējamais, lai pateiktu Dieva izredzētajai tautai, ka viņu nozīmīgākais brīdis, viņu sapņu piepildījums, ir ieradies.

Norādījumi, kurus Jēzus tagad deva saviem sekotājiem (kas noteikti viņus uztrauca vairāk, nekā varam iedomāties), dod mums skaidru priekšstatu par to, kā šis plāns, kā Dieva apsolījumu piepildīšana izskatīsies.
Tā nebija tāda veida kustība vai misija, kādu iedomājās Jēzus. Viņiem netika dots uzdevums staigāt apkārt un visiem lielīties, ka viņi ir īpaši izvēlēti nākošā karaļa kalpi.

Viņiem ir jābūt dziedinātājiem, atjaunotājiem, cilvēkiem, kuri necenšas iegūt sev kādu īpašu statusu, bet dod citiem dzīvību un cerību.
Viņiem ir rūpīgi jāizvairās no jebkādas iespējas izraisīt aizdomas, ka ir devušies peļņā. Viņi nedrīkst pat ņemt līdzi naudu vai nodrošināties ar pārtiku, nedrīkst nest somu, kādu ubagi parasti nēsāja. Viņi var cerēt un sagaidīt, ka tie, kuri dzirdēs un pieņems viņu vēstījumu, viņus pabaros.
Tomēr pats Evaņģēlijs – viss svarīgākā ziņa – ir bez maksas.

Sīki izstrādātie norādījumi par viņu ierašanos un izturēšanos katrā pilsētā vai apdzīvotā vietā, mudināja apustuļus saprast to lielo atbildību, kāda viņiem bija uzticēta.
Tas nebija gribi-ņem-gribi-nē piedāvājums. Viņi necentās aicināt cilvēkiem domāt kādu jaunu reliģisku pieredzi tie varētu iegūt. Viņi nenāca ar jaunu mācību, kas varētu palīdzēt cilvēkiem risināt sarežģītus morāles jautājumus, ar kuriem tie varētu saskarties. Viņu uzdevums nebija arī piedāvāt cilvēkiem jaunu pārliecību par pēc nāves saņemamu Dieva pestīšanas (par to tiks mācīts vēlāk, kad pienāks laiks).
Tas bija kaut kas vēl steidzamāks un nopietnāks.
Dieva valstība bija turpat klāt… tā tūlīt tūlīt atklāsies… un viņiem būtu jābūt tai gataviem.

Dziedināšana, kuru mācekļiem vajadzēja darīt (svarīga iesaistītajām personām), bija zīme/norādījums par kaut ko vēl svarīgāku: Dieva Valstība ienāk Izraēla tautas ikdienas dzīvē. Tas ir kā jaunas dienas sākums, kur pirmie rītausmas stari ir ar Jēzus Kristus.
Ja cilvēki uzklausīs un atzinīgi novērtēs šo ziņu – labi.
Ja viņi to noraidīs, tad ir jāseko nopietnai simboliskai darbībai, lai parādītu, ka viņi ir izvēlējušies palikt nakts tumsā. Tuvojās diena (kura pienāks ļoti drīz), kad tie, kuri būs izvēlējušies Jēzus piedāvāto mieru, tiks izglābti no lielas kataklizmas, savukārt tie, kuri spītīgi vēlas palikt grēka, ļaunuma un vardarbības iespaidā, vēlēsies kaut viņi dzīvotu Sodomā vai Gomorā!
Šīs pilsētās, kas kādreiz atradās pie Nāves jūras, bija bēdīgi slavena kā vieta, kur Dieva spriedums kā uguns un sērs krita no debesīm (1.Moz.19:24-28).
Jēzus ļoti nopietni brīdina, ka vēl sliktāks liktenis piemeklēs tos, kuri atsakās no Dieva piedāvātās žēlastības, kuri dod priekšroku palikt uz ceļa, kurš Izraēla tautu pazudinās.

Šie norādījumi bija ļoti specifiski, domāti konkrētajai situācijai. Tomēr Matejs ir tos tik detalizēti pierakstījis, iespējams, tāpēc, ka viņš bija pārliecināts – tie attiecas uz Kristīgo Baznīcu arī pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās.
Kā tas šodien varētu attiekties uz tavu dzīvi?