Jēzus, pieaicinājis savus divpadsmit mācekļus, deva viņiem varu izdzīt nešķīstos garus un dziedināt no visām slimībām un kaitēm. Bet divpadsmit apustuļu vārdi ir šādi: vispirms – Sīmanis, saukts Pēteris, un viņa brālis Andrejs; tad Jēkabs, Zebedeja dēls, un viņa brālis Jānis, Filips un Bartolomejs, Toms un muitnieks Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls, un Tadejs, kanaānietis Sīmanis un Jūda Iskariots, kas viņu nodeva.
Šos divpadsmit Jēzus sūtīja, tiem pavēlēdams: “Neejiet uz pagānu pusi un samariešu pilsētās, bet ejiet labāk pie Israēla nama pazudušajām avīm. Ejiet un sludiniet: Debesu valstība ir klāt. Dziediniet slimus, uzceliet mirušus, šķīstiet spitālīgus, izdzeniet dēmonus; bez maksas jūs esat saņēmuši, bez maksas dodiet. Neņemiet sev nedz sudrabu, nedz zeltu, nedz vara naudu savās jostās, nedz somu ceļā, nedz divi svārkus, nedz apavus, nedz spieķi; jo strādnieks savu iztiku ir cienīgs saņemt.
Un, kurā pilsētā vai ciemā jūs ieiesiet, tur izjautājiet, kurš tajā ir cienīgs; pie tā arī palieciet, kamēr aiziesiet. Namā iegājuši, sveiciniet to; un, ja šis nams ir cienīgs, jūsu miers nāks pār to, bet, ja nav cienīgs, lai jūsu miers atgriežas pie jums. Ja kāds jūs neuzņem un neuzklausa jūsu vārdus, iedami ārā no šī nama vai šīs pilsētas, nokratiet putekļus no savām kājām. Patiesi es jums saku: Sodomas un Gomoras zemei tiesas dienā būs vieglāk nekā šai pilsētai.” (Mat.10:1-15)
“Es vairs nezinu kur tālāk jābrauc?” es nodomāju. Tā nebija pirmā reize, kad braucu pa šo ceļu. Tomēr vienmēr es biju paļāvies uz GPS navigatoru.
Bet šoreiz man tas nebija līdzi. Es atpazinu daudzas vietas šajā ceļa posmā. Bet tā ir milzīga starpība – ļaut lai kāds tev pasaka priekšā katru nākamo pagriezienu, vai censties visu atcerēties un izdarīt pašam. Kā lai es pieņemu pareizo lēmumu kur tagad nogriezties? Es biju apmaldījies… un man nācās apstāties un lūgt kādam padomu, it kā es būtu pirmo reizi šajā apvidū.
Līdz šim brīdim, Jēzus mācekļi bija kā pasažieri automašīnā, un Viņš, Jēzus, bija līdz šim bijis vadītājs visā. Mācekļi ar pārsteigumu, jautājumiem un izbrīnu bija sekojuši Jēzum, bet Viņš bija pieņēmis visus lēmumus, rīkojies visai kutelīgās situācijās; Viņš bija vadījis viņus cauri pilsētām un ciemiem; Viņš bija kas uzņēmies visu kritiku un vienmēr nostājies priekšā, uzņemdamies visu atbildību. Tagad Jēzus aicina savus mācekļus iet un darīt to pašiem. Es ticu, ka jums nav nemaz grūti iztēloties kā viņi jūtās. Tu gribi, lai mēs to darām? Vieni paši?
Evaņģēlija redaktors/sastādītājs Matejs izmanto šo notikumu kā iespēju, lai dotu mums sarakstu ar tiem divpadsmit Jēzus sekotājiem, kuri šajā evaņģēlijā šeit pirmo reizi tiek nosaukti par “apustuļiem" (kas nozīmē – cilvēki, kuri ir “sūtīti”).
Jēzus viņus tagad nosūta īpašā misijā un vēlāk nosūtīs visus tos, kuri būs liecinieki viņa augšāmcelšanās notikumam.
Skaitlis 12, protams, ir ar dziļi simbolisku nozīmi (ikviens Jēzus laikabiedrs to uzreiz varēja atpazīt) – Dievs caur Jēzus Kristus darbību beidzot izpilda Savus solījumus un atjauno Savu tautu (Izraēla tautu), kuru tradicionāli veidoja divpadsmit ciltis.
Tomēr šī nozīme ir pat vēl plašāka – tagad divpadsmit būs ne tikai zīme, ka Dievs atjaunot Savu tautu; divpadsmit ir daļa no plāna, ir daļa no līdzekļiem, ar kuriem viņš to darīs.
Šis redzējums mums ļauj saprast savādos un mīklainos izteicienus 5-6.pantā (
“Neejiet uz pagānu pusi un samariešu pilsētās, bet ejiet labāk pie Israēla nama pazudušajām avīm.”).
Vai tad Jēzus nenāca uz šo pasauli, lai glābtu visus?
Vai tad Viņš pats neteica, ka arī pagāni nāks Viņa valstībā (8:11)?
Vai tad Matejs mums neatklāja, ka pat Jēzus dzimšanas brīdī Viņu sveikt un pielūgt ieradās pārstāvji no tālām zemēm (2:1-12)?
Jā, protams, tas viss ir svarīgi.
Jēzus pēc Savas augšāmcelšanās dos skaidrus un nepārprotamus norādījumus un nosūtīs apustuļus sludināt visām tautām (28:19).
Tomēr pirms šī plašākā misija var tikt uzsākta, ir kāds steidzams un neatliekams uzdevums.
Arī pašai Dieva Tautai (Izraēla tautai) ir jādzird vēsts; ir jādod iespēja nožēlot, pirms nav par vēlu.
Līdz šim pagāni, kuri ir nākuši pie Jēzus, meklējuši Dievu, ir nākuši paši pēc savas iniciatīvas. Jēzus nav centies viņus kaut kā īpaši aicināt un uzrunāt. Un Viņš to arī nedarīs savas publiskās kalpošanas laikā.
Ja Viņš un Viņa sekotāji būti sākuši atklāt savu vēstījumu pagānu pasaulei šajā brīdī, tad neviens sevi cienošs (un iedomīgs!) jūds nebūtu vairs pievērsis viņiem nekādu uzmanību.
Tas viņu izpratnē būtu apstiprinājis Jēzus ienaidnieku izteikto apvainojumu: Viņš ar velnu ir uz vienu roku.
Bet, protams, Jēzus nav ar velnu.
Viņš nav nācis, lai kaut ko iznīcinātu, lai kaut ko sajauktu vai izpostītu – bet ir nācis, lai piepildītu.
Izraēla Dievs ir patiesais Dievs-Radītājs, kas mīl visu pasauli un plāno kā to glabāt. Viņš vēlas glābt arī pagānus…
Tomēr veids, kā tieši Dievs to darīs, ir – Viņš izpildīs Savus Izraēla tautai dotos apsolījumus. Tas arī ir Jēzus īpašas uzmanības un kalpošanas aspekts, kuru arī Viņa baznīca jau vēlāk sapratīs un atzīs (piemēram Romiešiem 15.8).
Laiks pagāniem dzirdēt evaņģēliju pienāks pietiekami drīz. Šobrīd ir jādara viss iespējamais, lai pateiktu Dieva izredzētajai tautai, ka viņu nozīmīgākais brīdis, viņu sapņu piepildījums, ir ieradies.
Norādījumi, kurus Jēzus tagad deva saviem sekotājiem (kas noteikti viņus uztrauca vairāk, nekā varam iedomāties), dod mums skaidru priekšstatu par to, kā šis plāns, kā Dieva apsolījumu piepildīšana izskatīsies.
Tā nebija tāda veida kustība vai misija, kādu iedomājās Jēzus. Viņiem netika dots uzdevums staigāt apkārt un visiem lielīties, ka viņi ir īpaši izvēlēti nākošā karaļa kalpi.
Viņiem ir jābūt dziedinātājiem, atjaunotājiem, cilvēkiem, kuri necenšas iegūt sev kādu īpašu statusu, bet dod citiem dzīvību un cerību.
Viņiem ir rūpīgi jāizvairās no jebkādas iespējas izraisīt aizdomas, ka ir devušies peļņā. Viņi nedrīkst pat ņemt līdzi naudu vai nodrošināties ar pārtiku, nedrīkst nest somu, kādu ubagi parasti nēsāja. Viņi var cerēt un sagaidīt, ka tie, kuri dzirdēs un pieņems viņu vēstījumu, viņus pabaros.
Tomēr pats Evaņģēlijs – viss svarīgākā ziņa – ir bez maksas.
Sīki izstrādātie norādījumi par viņu ierašanos un izturēšanos katrā pilsētā vai apdzīvotā vietā, mudināja apustuļus saprast to lielo atbildību, kāda viņiem bija uzticēta.
Tas nebija gribi-ņem-gribi-nē piedāvājums. Viņi necentās aicināt cilvēkiem domāt kādu jaunu reliģisku pieredzi tie varētu iegūt. Viņi nenāca ar jaunu mācību, kas varētu palīdzēt cilvēkiem risināt sarežģītus morāles jautājumus, ar kuriem tie varētu saskarties. Viņu uzdevums nebija arī piedāvāt cilvēkiem jaunu pārliecību par pēc nāves saņemamu Dieva pestīšanas (par to tiks mācīts vēlāk, kad pienāks laiks).
Tas bija kaut kas vēl steidzamāks un nopietnāks.
Dieva valstība bija turpat klāt… tā tūlīt tūlīt atklāsies… un viņiem būtu jābūt tai gataviem.
Dziedināšana, kuru mācekļiem vajadzēja darīt (svarīga iesaistītajām personām), bija zīme/norādījums par kaut ko vēl svarīgāku: Dieva Valstība ienāk Izraēla tautas ikdienas dzīvē. Tas ir kā jaunas dienas sākums, kur pirmie rītausmas stari ir ar Jēzus Kristus.
Ja cilvēki uzklausīs un atzinīgi novērtēs šo ziņu – labi.
Ja viņi to noraidīs, tad ir jāseko nopietnai simboliskai darbībai, lai parādītu, ka viņi ir izvēlējušies palikt nakts tumsā. Tuvojās diena (kura pienāks ļoti drīz), kad tie, kuri būs izvēlējušies Jēzus piedāvāto mieru, tiks izglābti no lielas kataklizmas, savukārt tie, kuri spītīgi vēlas palikt grēka, ļaunuma un vardarbības iespaidā, vēlēsies kaut viņi dzīvotu Sodomā vai Gomorā!
Šīs pilsētās, kas kādreiz atradās pie Nāves jūras, bija bēdīgi slavena kā vieta, kur Dieva spriedums kā uguns un sērs krita no debesīm (1.Moz.19:24-28).
Jēzus ļoti nopietni brīdina, ka vēl sliktāks liktenis piemeklēs tos, kuri atsakās no Dieva piedāvātās žēlastības, kuri dod priekšroku palikt uz ceļa, kurš Izraēla tautu pazudinās.
Šie norādījumi bija ļoti specifiski, domāti konkrētajai situācijai. Tomēr Matejs ir tos tik detalizēti pierakstījis, iespējams, tāpēc, ka viņš bija pārliecināts – tie attiecas uz Kristīgo Baznīcu arī pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās.
Kā tas šodien varētu attiekties uz tavu dzīvi?
