• Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk
Rāda ziņas ar etiķeti #Lieldienas. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti #Lieldienas. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2023. gada 16. aprīlis

Patiesa ticība un droša cerība

(1Pēt 1:1-9) Pēteris, Jēzus Kristus apustulis, izredzētajiem svešiniekiem, kas izkliedēti Pontā, Galatijā, Kapadokijā, Āzijā un Bitīnijā un kas pēc Dieva Tēva paredzējuma esat Gara svētīti paklausībai un apslacīšanai ar Jēzus Kristus asinīm – lai žēlastība un miers jums ir pārpilnībā!
Slavēts lai ir Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos no mirušajiem, neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums, kuri tiekat pasargāti ticībā pestīšanai, kas sagatavota, lai Dievs to atklātu laiku beigās. Par to jūs līksmojaties, šobrīd vēl nedaudz ciezdami, ja tā vajag, dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz cildenāka par iznīcīgā zelta pārbaudi ugunī, parādītu, ka jūs esat teicami, slavējami un godājami dienā, kad atklāsies Jēzus Kristus. Jūs viņu mīlat, lai gan neesat redzējuši, par viņu – tagad vēl neredzēdami, bet ticēdami – jūs līksmojaties ar neizsakāmu un apskaidrotu prieku, sasniedzot ticības piepildījumu – dvēseles pestīšanu. 
Es šeit Amerikā, sēžot savā istabā un rakstot šo sprediķi, ik pa brīdim atceros, cik skaisti bija viss iekārtots mūsu mājā Anglijā. Patiesībā maz bija tur tādu vietu, kur es nebūtu pielicis savu roku. Vienīgā lieta, kur es pasaucu palīgā speciālistu, bija gāzes pievada koriģēšana/pārslēgšana. Pārējais (jauna elektriskā instalācija, centrālapkures radiatori, siltā grīda vannas istabā, nemaz nerunājot par to, ka mums bija tā saucamā “gudrā māja” ar iespēju regulēt apgaismojumu, video novērošanu un citas lietas pat attālināti caur internetu) bija mans paša veikums. 

Lai to visu paveiktu, man bija jāiemācās dažas jaunas iemaņas. Bet pats galvenais – man bija uzmanīgi jāplāno, kuri darbi darāmi vispirms, kādi būvmateriāli kurā brīdī būs vajadzīgi un kādi instrumenti jānopērk. Tas viss nemaz nav salīdzināms ar to plānošanu, kas bija jāveic kopā ar sievu par sienu krāsu toņiem, grīdu segumiem un citām lietām.
Tomēr vislepnākais es esmu par lielu un plašu terasi ar jumtu, kuru es piebūvēju klāt mājai visā tās platumā. Sākot no maija līdz oktobrim mēs pat vairāk dzīvojām šajā terasē kā istabās. Tas bija mans pirmais šāda veida projekts un es ļoti daudz laika pavadīju plānojot terases pamatus un pārseguma dēļus/brusas, jaunā jumta slīpumu un lietus ūdeņu novadīšanu (utt.). Ja godīgi – biju/esmu ļoti apmierināts ar rezultātu.

Šodien mēs atvērām Bībeli un lasījām fragmentu no brīnišķīgas vēstules, kuru pats apustulis Pēteris rakstīja kristiešiem, kas bija izkaisīti pa teritoriju, kuru mēs šodien pazīstam kā Turciju.
Šīs īpašās vēstules ievads, jeb pirmās trīs rindkopas, kuras mēs izlasījām, ieskicē platumu, augstumu un dziļumu šai īpašai apustuliskai vēstulei. Šie pirmie deviņi panti ir apdomīgs ievads! – taču ir vērts tos visus aplūkot kopā kā plānu, kuram apustulis Pēteris vēlas sekot vēstules rakstīšanas gaitā.

Viss sākas ar ēkas platumu (1.–2.pants). Lūk, kādi ir kristieši: izredzēti; iesvētīti, lai varētu būt paklausīgi; apslacīti ar Mesija asinīm! (Mums jau par šo vajadzētu daudz ko pārdomāt!)
Pēteris neuzrunā šos cilvēkus, ņemot vērā viņu izcelsmi, morālās īpašības; vai uzsverot viņu sociālo stāvokli, bagātību vai nabadzību. Visas šīs lietas ir daļa no vecās ēkas, bet viņš tagad ieskicē jauno.
Reizēm ir tik viegli aizmirst mūsu (kā kristiešu!) pamatidentitāti, un tāpēc ir svarīgi to regulāri atgādināt. Tas ir tā, ka ja esam gudri, mēs regulāri vedam savu automašīnu uz remontu, lai viss, kas sāk nedarboties kā paredzēts, tiktu sakārtots. Tādā pat veidā mums bieži, nopietni un rūpīgi ir jāatgādina sev, kas mēs patiesībā esam. Ja mēs to nedarīsim, informācija un viltus ziņas, ko saņemam no apkārtējās pasaules (ka mēs esam tādi, kādi esam, pateicoties tam, kāda ir mūsu izcelsme, kur dzīvojam vai cik nopelnam) mūs saēdīs kā rūsa sabojā automašīnu.

Tātad, kas mēs esam? Kāda ir tās telpas, kurā apustulis Pēteris mūs ieaicina, pirmā pamata dimensija?
Mēs esam cilvēki, kuri Dieva žēlastībā ir izvēlēti kādam noteiktam mērķim. Visi kristieši dzīvo dīvainu dubulto dzīvi: Pēteris uzrunā savus klausītājus kā “ārzemniekus” (svešiniekus), nevis tāpēc, ka viņi ir emigrējuši uz savu pašreizējo dzīvesvietu, bet gan tāpēc, ka viņiem tagad ir dubultpilsonība. Viņi vienlaikus ir tās vai citas valsts vai apgabala (Pontā, Galatijā vai jebkur citur) iedzīvotāji, bet arī pilsoņi Dieva jaunajā pasaulē, kura ir pasludināta un gatavojas drīzumā būt pilnībā realizēta.

Lūk, Dieva nolūks: aicināt cilvēkus būt par ceļa rādītājiem uz šo jauno realitāti, šo jauno pasauli.
Un jaunā pasaule jau ir radusies/sākusies tāpēc, ka Jēzus Kristus dzīve, nāve un augšāmcelšanās. Caur šo upura nāvi, no vienas puses, un Dieva Svētā Gara izliešanos, no otras puses, Dievs ir sagatavojis cilvēkus, lai tie būtu par šīs jaunās Valstības pārstāvjiem. Tāpēc, kā apustulis Pēteris to šeit raksta, viņiem ir jābūt “svētiem” gan tehniskā nozīmē (ka Dievs tos ir svētījis šim nolūkam), gan praktiskā nozīmē (ka arī viņu ikdienas dzīve ir savādāka). Tas, kā viņi tagad uzvedas un ko piedzīvo, atspoguļo Dieva vēlmi/plānu priekš visas cilvēces. Tādi – lai cik biedējoši vai neticami tas izklausītos – mēs esam kristieši.

Bet kā ir ar šīs dievišķās telpas vertikālo dimensiju, kurā mēs esam aicināti (3.–5.pants)?
Labākais veids, kā runāt konkrēti par Dievu un Viņa paveikto, ir nevis vienkārši kaut ko aprakstīt vai uzskaitīt, bet slavēt. Jā, vienkārši slavēt. Un apustulis Pēteris tā arī dara.
– Lai Dievs ir slavēts savas žēlastības dēļ, viņš raksta.
Šīs telpas augstums ir Dieva žēlastība. Tie ir augstākie griesti, kādus vien varat iedomāties. Un mēs varam piedzīvot, ko nozīmē šī žēlsirdība, jo neatkarīgi no tā, kas bija mūsu vecāki, pats Dievs ir kļuvis par mūsu tēvu. Mēs esam kļuvuši par jauniem cilvēkiem. Mūsos ir radusies jauna dzīvība, jo Jēzus augšāmcelšanās brīdī pasaulē ir ienākusi jauna dzīvība (3. pants). Kļūt par kristieti nozīmē, ka to, ko Dievs izdarīja Jēzus labā Lieldienās, Viņš dara arī mūsu labā.

Turklāt jaunā dzīve, ko Dievs radīja Lieldienās, nav saistīta tikai ar cilvēku garīguma izaugsmi. Ar šo lielo/īpašo darbu Dievs ir radījis pilnīgi jaunu pasauli. Šobrīd tā vēl nav pilnībā mums redzama. Tā, ja varētu tā teikt, atrodas aiz plāna neredzama priekškara, kas atdala mūsu pasauli (zemi) no Dieva pasaules (debesīm). Bet kādu dienu šis priekškars tiks noņemts. Un tad ‘neiznīcīgais mantojums’, kas pašlaik tiek glabāts drošībā debesīs, tiks sapludināts ar mūsu zemes realitāti, pārveidojot to ar Dieva klātbūtni, mīlestību un žēlastību (4.pants). Un šī jaunā pasaule ir patiešām priekš mums – apustulis Pēteris mums apliecina, ka tas ir absolūti droši. Mūsu ticība ir tas garants un arī līdzeklis, kā tas tiek realizēts (5.pants).

Visbeidzot, telpas dziļums (6.–9. pants).
Liela daļa no šīs vēstules pārējā teksta ir saistīta ar agrīno kristiešu ciešanām. Šajā vēstules ievadā apustulis Pēteris ieskicē tēmu, kuru viņš tālāk attīstīs: ka ciešanas ir līdzeklis, ar kuru kristiešu ticības kvalitāte var patiešām izgaismoties/atklāties. Saprotot šo patiesību, kristieši dzīvo savu ikdienas dzīvi, tajā pat laikā piedaloties šīs jaunās telpas attīstīšanā. Parasti mēs to Baznīcā saucam par evaņģēliju. Tam mēs esam aicināti un izredzēti. Tam sekojot mēs piedzīvosim kā pieaug mīlestība pret Jēzu mūsu sirdīs, un “neizsakāms un apskaidrots prieks” kļūst par mūsu piedzīvojumu (8. pants).
Tas ir tas, ko Dievs ir paveicis mūsu labā.

Būtu tik daudz, ko pārrunāt par šo jauno evaņģēlija istabu/ēku un apustulis Pēteris arī to savā vēstulē cenšas saviem lasītajiem atklāt.
Bet mēs tagad, izlasījusi ievadu, jeb iepazinusies ar plānu, jau sākam nojaust tās platumu, augstumu un dziļumu.
Ar Dieva spēcīgo žēlsirdību, kas mūs vienmēr pasargā, mēs varam iet uz priekšu un padarīt šo evaņģēlija telpu – šo ievērojamo apustuļa Pētera vēstuli – par vietu, kur mēs patiesi jūtamies kā mājās.
“Miers ar jums visiem, kas esat Kristū!” (1Pēt 5:14) 

svētdiena, 2023. gada 9. aprīlis

Marija Magdalēna un Jēzus augšāmcelšanās

(Jāņa 20:11-18) Bet Marija stāvēja ārā kapa priekšā un raudāja. Raudādama viņa noliecās kapā un redzēja divus eņģeļus baltās drēbēs sēžam, kur Jēzus miesas bija gulējušas, vienu galvgalī un otru kājgalī. Tie viņai sacīja: “Sieviete, kādēļ tu raudi?” Viņa tiem atbildēja: “Viņi paņēmuši manu Kungu, un es nezinu, kur tie viņu likuši.” To sacījusi, viņa pagriezās atpakaļ un redzēja Jēzu stāvam, bet viņa nezināja, ka tas ir Jēzus. Jēzus viņai sacīja: “Sieviete, kādēļ tu raudi? Ko tu meklē?” Viņa, domādama, ka tas ir dārznieks, viņam sacīja: “Kungs, ja tu viņu esi aiznesis, saki man, kur tu viņu esi licis, es viņu paņemšu.” Jēzus viņai sacīja: “Marija!” Pagriezusies tā viņam ebrejiski saka: “Rabuni” (tas ir: Skolotāj)! Jēzus sacīja: “Nepieskaries man, es vēl neesmu uzkāpis pie Tēva; bet dodies pie maniem brāļiem un saki viņiem: es uzkāpju pie mana Tēva un jūsu Tēva un pie mana Dieva un jūsu Dieva.” Marija Magdalēna atnāca pie mācekļiem un pavēstīja: “Es redzēju Kungu!” Un viņa stāstīja, ko viņš tai sacījis. 
Dzirdot (vai lasot) šo fragmentu, rūpīgam Jāņa evaņģēlija klausītājam kļūst skaidrs – kaut kas neparasts ir noticis ne tikai ar Jēzu (kaut arī tas ir kaut kas neaptverams). Kaut kas neparasts ir noticis ar pasauli (kurā dzīvojam), ar Jēzus Kristus un mācekļi attiecībām, ar pašu Dievu. Līdz šim brīdim Jēzus runāja par Dievu kā par "tēvu", vai "tēvu, kas mani sūtījis”, vai "manu tēvu". Viņš savus sekotājus sauca par "mācekļiem", "kalpiem" un "draugiem". Tagad Kristus izsakās savādāk. Ieklausieties 17.pantā vēlreiz: “…dodies pie maniem brāļiem un saki viņiem: es uzkāpju pie mana Tēva un jūsu Tēva un pie mana Dieva un jūsu Dieva.”
Kaut kas ir mainījies. Kaut kas ir sasniegts. Ir sākušās jaunas attiecības… līdzīgi kā pumpurs kādā brīdī atplaukst par brīnišķīgu pavasara ziedu. Kristus mācekļiem tiek piedāvāts jauns redzējums, jauna pasaule un jaunas attiecības, kurās viņi varētu iepazīt Dievu tā, kā Jēzus pazīst Dievu (viņi varēs būt tuvās, pat intīmās attiecībās kā bērni ar savu tēvu). 
Citiem vārdiem sakot, viņi tagad varēs beidzot būt īsta un patiesa Israēla tauta. Dieva tautas aicinājums jau no paša sākuma bija būt par Dieva bērniem, par Dieva īpašiem pārstāvjiem visas cilvēces vidu. Izraēla tautai bija problēmas ar šo aicinājumu. Pati ideja par šādu aicinājumu dzīvoja dažādos Vecās Derības rakstu fragmentos. Reizēm šī ideja dažādās formās veidoja ebreju pašapziņu un sociāli-sabiedrisko domu. Tomēr nepārprotami bija skaidrs, ka, ja arī Izraēla tauta tiešām ir Dieva bērns, diemžēl ir notikusi atsvešināšanās. Kad Jēzus stāstīja līdzību par dēlu, kurš aizceļoja uz tālu zemi un tad tur piedzīvoja kaunu, pazemojumu un nabadzību, Viņa klausītāji zināja par ko Jēzus runāja (Lūkas 15:11-32).

Bet tagad Jēzus Kristus šo atsvešināšanās un trimdas stāvokli ir likvidējis. Viņš ir parādījis/atklājis ceļu atpakaļ no tās neiedomājami tālās vietas, no pašas nāves valstības. Jēzus Kristus piedāvā jaunu ceļu atpakaļ uz tēva mājām. Un tagad ikviens, kas seko Jēzum, tiek pieņemts Viņa vārdā kā mīļotā meita, mīļotais dēls. 

Šis apbrīnojamais uzaicinājums tiek izteikts brīdī, kad Marija piedzīvo vienu no traģiskākajiem brīžiem, kāds ir iespējams šajā pasaulē.
Iztēlē nostājies viņai līdzās. Vai redzi kāda viņa tur stāv – bēdu satriekta un raudoša? Un tad pieliecies un izskaties kapā…
Vai esi gatavi pārsteigumam?

No kurienes uzradās tie eņģeļi? Mazu brīdi atpakaļ, kad Pēteris un Jānis bija pat iegājuši iekšā kapā, eņģeļi tur nebija.. Vai varbūt viņi bija? Varbūt dažreiz eņģeļus var redzēt tikai caur asarām?
Lai kā tas arī nebūtu, man jums ir kaut kas jāatklāj par eņģeļiem. (1) Tad kad cilvēki piedzīvo lielas bailes, eņģeļiem ir tendence teikt lai cilvēki nebaidās. (2) Kad cilvēki raud, eņģeļi parasti jautā kāpēc…
Ja arī jūs savā dzīvē kaut ko tādu piedzīvosiet, tad nebaidieties noformulēt savu atbildi pilnīgi atklāti.
“Viņi ir paņēmuši… manas mājas, manu veselību, manas cerības… un manu dzīvi… Viņi paņēmuši manu Kungu, un es nezinu, kur tie viņu likuši.”
Tās ir Izraēla tautas skumjas, visas cilvēces un visas pasaules skumjas, kas ir koncentrētas šajā ainā, kur Marija skumst un sēro pie kapa. 

Bet tagad palūkojies uz kādu stāvu, kurš stāv turpat blakus. Mēs, klausoties šo stāstu, jau zinām kas viņš ir. Tikai Marijai tas būs pārsteigums!
Ieklausies kā Viņš uzrunā Mariju (“Sieviete, kādēļ tu raudi? Ko tu meklē?”). Tieši tāpat Viņš uzrunā/sauc mūs katru. Tas ir sveiciens, arī mierinājums, arī maigs pārmetums (Nu beidz! Vai tad tu mani nepazīsti?). Tas ir arī ielūgums, uzaicinājums un iedrošinājums mums, jo arī mums šodien ir nepieciešama Viņa mīlestība un dziedināšana. 

Kas ir mazliet mulsinoši šajā Bībeles fragmentā, ir Jēzus brīdinājums Marijai 17.panrā: "Nepieskaries man…”, vai kā daži tulkojumi saka: "Nesatver mani…”
Ko Jēzus ar to domāja?
Daži domā, ka Viņa augšāmcelšanās ķermenis bija tik jauns un tik atšķirīgs, ka Viņš negribēja ļaut Marija pieskarties Viņam un tā iegūt nepareizu ideju, ka Viņš ir kaut kas līdzīgs spokam. Tas šķiet maz ticams, ņemot vērā faktu, ka satiekot Tomu, Kristus pats uzaicina pieskarties un redzēt (lai gan, protams, tas notiek nedēļu vēlāk).
Ir arī idejas par nepieciešamību saņemt Dieva Tēva akceptu par pienesto upuri utt…

Es domāju, ka tas ir vairāk bija kā brīdinājums Marijai par to, ka no šī brīža jaunās attiecības ar Jēzu vairs nebūs tādas kā vecās. Jēzus vairs neplānoja staigāt apkārt pa Galileju un Jūdeju kopā ar saviem sekotājiem, daloties regulāras maltītes, apspriežoties un pārrunājot dažādus ikdienišķus sīkumus. Viņi varbūt redzēs Jēzu šad un tad, bet ļoti drīz pienāks laiks, kad Viņš “aizies pie tēva", par ko Jēzus bija runājis atkal un atkal (skat. 14-17 nodaļās).
Tāpēc es domāju, ka "nepieskaries man” ir labākais veids kā pateikt to, ko Jēzus šeit vēlējās pateikt. “Necenties mani satvert fiziski, necenties mani aizturēt…” Dīvaini vārdi dīvainā brīdi.

Bet Marija nav par to apvainojusies. Viņa nesajūt to kā noraidījumu. Viņai ir uzticēts uzdevums. Viņa tagad ir apustulis apustuļiem. “Es redzēju Kungu!” … un tas ir tas, ko viņš teica! Nekas nav labāks par tiešu un personīgu piedzīvojumu. Un tas joprojām tā darbojas arī šodien.
Marija Magdalēna atnāca pie mācekļiem un pavēstīja: “Es redzēju Kungu!” Un viņa stāstīja, ko viņš tai sacījis. (18.p.)
Vai Tu jau biji pie saviem draugiem, radiem un kaimiņiem?
Vai jau pastāstīji to, ko Viņš, Jēzus Kristus ir darījis Tevis dēļ? 

Jēzus Kristus ir augšāmcēlies!
(un visi atbild: Patiesi augšāmcēlies!)