• Brīnumainā zivju zveja

    Jēzus sacīja Sīmanim: “Nebīsties, no šī brīža tu būsi cilvēku zvejnieks.” Izvilkuši laivas krastā, tie pameta visu un sekoja viņam. (Lk 5:1-11).

    Lasīt tālāk
  • Bīstami! Dieva vārds darbībā

    Tiešām, Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs un asāks par jebkuru abpusgriezīgu zobenu, tas duras cauri, līdz sadala dvēseli un garu, locekļus un kaulu smadzenes, un iztiesā sirds domas un nolūkus.(Ebr 4:11-13).

    Lasīt tālāk
  • Jauni vārdi jaunām ziņām

    "Pēteris, nostājies kopā ar tiem vienpadsmit, skaļā balsī uzrunāja ļaudis: “...lai tas jums top zināms, uzmanīgi klausieties manus vārdus – viņi nav piedzērušies, kā jūs domājat, [...] bet tagad notiek tas, kas sacīts caur pravieti Joēlu..." (Apd 2:5-16)

    Lasīt tālāk
  • Tukšais kaps

    "Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu..." (Jņ 20:1-10)

    Lasīt tālāk
  • Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
Rāda ziņas ar etiķeti #Lieldienas. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti #Lieldienas. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2025. gada 20. aprīlis

Augšāmcelšanās

(Lk 24:1-12) Nedēļas pirmajā dienā pašā rīta agrumā viņas atnāca pie kapa, nesdamas smaržīgās zāles, ko bija sagatavojušas. Bet tās atrada akmeni no kapa noveltu. Iegājušas iekšā, tās Kunga Jēzus miesas neatrada. Kamēr viņas bija apjukušas par to, kas noticis, redzi, tām blakus nostājās divi vīri spoži mirdzošās drānās. Tās izbailēs zemu nolieca galvas, bet viņi tām sacīja: “Ko jūs meklējat dzīvo starp mirušajiem? Šeit viņa nav, viņš ir augšāmcēlies. Atcerieties, ko viņš jums sacīja, vēl būdams Galilejā: Cilvēka Dēlam jātiek nodotam grēcīgu cilvēku rokās un krustā sistam un trešajā dienā jāceļas no mirušajiem.” Un tās atcerējās viņa vārdus. Atgriezušās no kapa, viņas visu pastāstīja tiem vienpadsmit un arī pārējiem. Tās bija Marija Magdalēna un Joanna, un Marija, Jēkaba māte, un vēl citas ar tām, kas pastāstīja to apustuļiem. Taču viņu stāstītais tiem šķita kā blēņas, un tie viņām neticēja. Bet Pēteris piecēlies aizskrēja pie kapa un, ielūkojies tajā, redzēja tikai noliktu linu autu; un viņš aizgāja, brīnīdamies par to, kas noticis. 
Pirms daudziem gadiem mans draugs un žurnālists gan diskusijās ar mani, gan rakstot vairākus rakstus (kuros rosināja pārdomāt dažādas problēmas, kas notika kādas baznīcas vadībā Latvijā) interneta portālā, brīdināja par to, kas notiks, ja dažas lietas tiks izdarītas un kādas citas netiks darītas. 
Viņa padomi netika uzklausīti un ņemti vērā. Tagad mēs abi ar draugu varam ar neapmierinošu gandarījumu atskatīties uz to, ka šie brīdinājumi piepildījās. Mēs pat varētu teikt: “Vai tad es neteicu…?”

Dažkārt cilvēkiem šķiet neiespējami noticēt tam, ko viņiem stāsta. Pat sabiedrībā, kas lepojas ar skaidru un racionālu domāšanu, bieži idejas ir tikpat mainīgas kā apģērbu modes. Kā arī bieži vien kādas domas ir tik neloģiskas, ka ir grūti saprast kā kaut kas tāds var vispār ienākt prātā. Pat ja ir cilvēki, kas kaut ko cenšas pacietīgi skaidrot un pamatot ar faktiem, piemēriem un pierādījumiem, tad (ja mode to diktē) liela daļa sabiedrības to vienkārši ignorē vai arī paliek nespējīgi to saprast. Mēs it kā nevaram “sadzirdēt” vienkāršu patiesību skaidrojumu; tas ir, mēs gan dzirdam vārdu radīto skaņu, bet jēga netiek līdz mūsu sapratnei.

Evaņģēlists Lūka savā evaņģēlijā raksta, ka Jēzus atkal un atkal runāja par savu augšāmcelšanos. Divi no Viņa lielākajiem stāstiem beidzās ar spēcīgu atsauci uz augšāmcelšanos no mirušajiem (Lk 15:32; 16:31). Taču neviens nebija “dzirdējis”, ko Viņš teica. Visi bija neizpratnē, un tas ir saprotami. “Augšāmcelšanās” tā laika pasaulē bija tas, ko Dievs darīs ar visiem taisnajiem mirušajiem kaut kad laiku galā (dodot jaunu iemiesošanos visiem, sākot no Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba līdz pat visiem taisnajiem mocekļiem). Lai gan cilvēki runāja par tādu pravieti kā Elija vai Jānis (Kristītājs), kas atgriežas no mirušajiem, viņi ar to saprata, ka nāks kāds, kurš iemiesos to pašu garu, turpinās to pašu darbību. Pati burtiskā un fiziskā “augšāmcelšanās” būtu cita mēroga notikums. Pēc visām šīszemes lielajām ciešanām visiem Dieva ļaudīm reiz tiks dota jauna dzīvība, jauni ķermeņi…

Tāpēc mums nevajadzētu brīnīties par to, cik pārsteigti viņi visi bija pirmajā Lieldienu rītā. Tas nebija tikai ticības trūkums, kas viņiem bija traucējis saprast, ko Jēzus Galilejā bija teicis par savu augšāmcelšanos. Vienkārši neviens nekad nebija varējis iedomāties, ka viens vienīgs cilvēks, kurš ir nogalināts… un ir miris, pēc tam varētu tikt augšāmcelts jaunai dzīvei “otrpus kapa”, kamēr pārējā pasaule turpinās dzīvot kā agrāk.

Sievietes tās svētdienas rītā, acīmredzot, arī to nebija gaidījušas. Viņas negāja pie kapa, sacīdamas sev: “Nu, mēs esam paņēmušas sev līdzi smaržīgās svaidāmās eļļas gadījumam, ja viņš vēl ir miris, bet cerēsim, ka viņš atkal būs dzīvs.” Viņas pietiekami labi zināja, ka miruši cilvēki parasti paliek miruši. Vienpadsmit Jēzus sekotāji (mācekļa Jūdas likteni gan Lūka neatklāj līdz Apustuļu darbu grāmatas sākumam) noteikti nebija to gaidījuši. Ja evaņģēlists Lūka būtu izdomājis šo stāstu gadu desmitiem vai vairāk pēc Jēzus dzīves laika (kā dažkārt cilvēki uzskata), tad viņš ne tikai nebūtu stāstījis, ka sievietes pirmās dodas pie kapa (sievietes senajā pasaulē netika uzskatītas par ticamiem lieciniekiem); viņš tad būtu rakstījis, ka apustuļi noticēja visam uzreiz, jo bija īsti ticības paraugi, kas vada jauno draudzi Dieva paredzētajā nākotnē. Taču tā nav! Mācekļiem viss šķita muļķīga fantāzija – tieši tāda, kādu varētu sagaidīt no dažām sievietēm, kas ir trakas no bēdām un miega trūkuma.

Evaņģēlists Lūka arī nemēģina aprakstīt to brīdi, kad Jēzus patiešām augšāmcēlās. Lūka evaņģēlija noslēgums ir spriedzes stāstu meistardarbs. Visa 24. nodaļa ir viņa lieliskās rakstnieka meistarības piemērs, kur garajam stāstam par divu mācekļu piedzīvojumiem ceļā uz Emmausu (Lk 24:13-35), pirms un pēc ir pievienoti stāsti par sievietēm un vienpadsmit mācekļiem. Šie, mūsu lasītie sākuma panti it kā uzdot jautājumu: ir noticis kaut kas ļoti dīvains, bet kas? Vidus-stāsts tad soli pa solim sniedz mums atbildi/skaidrojumu (jo Lūkam rūp, lai mēs visu saprastu). Tikai tad mēs, lasītāji, esam gatavi satikt augšāmcēlušos Jēzu un saprast, kas Viņš ir un kas ir noticis.
Tādējādi sākotnējā Lieldienu rīta noskaņa ir pārsteigums, izbrīns, bailes un apjukums. Jā, Jēzus taču teica, ka kaut kas tāds notiks; Viņš to centās paskaidrot atkal un atkal. Taču neviens nebija gatavs uzklausīt un saprast, kas notiek, ko tas viss nozīmē, kas notiks tālāk.
Un ievērojiet – šeit nav sajūtas (kā, diemžēl, dažkārt gadās dzirdēt baznīcās ap Lieldienu laiku), ka Jēzus pats visā ciešanu stāstā gaidāmos notikumus uzskatīja par nepatīkamu uzdevumu, kas jāsaņemas un jāiztur; ka mēs paši varam izsekot/piedzīvot ko līdzīgu šim stāstam. Īstās Lieldienu sajūtas vienmēr ir pārsteigums. Neatkarīgi no tā, vai mēs to piedzīvojam svinot pašus svētkus, vai arī pēkšņa Dieva žēlastība, kas pārvar kādas traģēdijas mūsu pašu dzīvēs.

Nav šaubu, ka mūsu pašu augšāmcelšanās savā ziņā būs tikpat liels pārsteigums kā Jēzus augšāmcelšanās.
Jau no paša sākuma evaņģēlijs ir Labā Vēsts tāpēc, ka tas uzdrošinās mums stāstīt lietas, kuras mēs negaidījām, kurām nebijām gatavi ticēt un kuras nevarējām saprast.

Vai tiešām Tu gaidīji, ka evaņģēlijs būs kaut kas pašsaprotams, kaut kas tāds, ko Tu pats būtu varējis izdomāt?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2023. gada 9. aprīlis

Marija Magdalēna un Jēzus augšāmcelšanās

(Jāņa 20:11-18) Bet Marija stāvēja ārā kapa priekšā un raudāja. Raudādama viņa noliecās kapā un redzēja divus eņģeļus baltās drēbēs sēžam, kur Jēzus miesas bija gulējušas, vienu galvgalī un otru kājgalī. Tie viņai sacīja: “Sieviete, kādēļ tu raudi?” Viņa tiem atbildēja: “Viņi paņēmuši manu Kungu, un es nezinu, kur tie viņu likuši.” To sacījusi, viņa pagriezās atpakaļ un redzēja Jēzu stāvam, bet viņa nezināja, ka tas ir Jēzus. Jēzus viņai sacīja: “Sieviete, kādēļ tu raudi? Ko tu meklē?” Viņa, domādama, ka tas ir dārznieks, viņam sacīja: “Kungs, ja tu viņu esi aiznesis, saki man, kur tu viņu esi licis, es viņu paņemšu.” Jēzus viņai sacīja: “Marija!” Pagriezusies tā viņam ebrejiski saka: “Rabuni” (tas ir: Skolotāj)! Jēzus sacīja: “Nepieskaries man, es vēl neesmu uzkāpis pie Tēva; bet dodies pie maniem brāļiem un saki viņiem: es uzkāpju pie mana Tēva un jūsu Tēva un pie mana Dieva un jūsu Dieva.” Marija Magdalēna atnāca pie mācekļiem un pavēstīja: “Es redzēju Kungu!” Un viņa stāstīja, ko viņš tai sacījis. 
Dzirdot (vai lasot) šo fragmentu, rūpīgam Jāņa evaņģēlija klausītājam kļūst skaidrs – kaut kas neparasts ir noticis ne tikai ar Jēzu (kaut arī tas ir kaut kas neaptverams). Kaut kas neparasts ir noticis ar pasauli (kurā dzīvojam), ar Jēzus Kristus un mācekļi attiecībām, ar pašu Dievu. Līdz šim brīdim Jēzus runāja par Dievu kā par "tēvu", vai "tēvu, kas mani sūtījis”, vai "manu tēvu". Viņš savus sekotājus sauca par "mācekļiem", "kalpiem" un "draugiem". Tagad Kristus izsakās savādāk. Ieklausieties 17.pantā vēlreiz: “…dodies pie maniem brāļiem un saki viņiem: es uzkāpju pie mana Tēva un jūsu Tēva un pie mana Dieva un jūsu Dieva.”
Kaut kas ir mainījies. Kaut kas ir sasniegts. Ir sākušās jaunas attiecības… līdzīgi kā pumpurs kādā brīdī atplaukst par brīnišķīgu pavasara ziedu. Kristus mācekļiem tiek piedāvāts jauns redzējums, jauna pasaule un jaunas attiecības, kurās viņi varētu iepazīt Dievu tā, kā Jēzus pazīst Dievu (viņi varēs būt tuvās, pat intīmās attiecībās kā bērni ar savu tēvu). 
Citiem vārdiem sakot, viņi tagad varēs beidzot būt īsta un patiesa Israēla tauta. Dieva tautas aicinājums jau no paša sākuma bija būt par Dieva bērniem, par Dieva īpašiem pārstāvjiem visas cilvēces vidu. Izraēla tautai bija problēmas ar šo aicinājumu. Pati ideja par šādu aicinājumu dzīvoja dažādos Vecās Derības rakstu fragmentos. Reizēm šī ideja dažādās formās veidoja ebreju pašapziņu un sociāli-sabiedrisko domu. Tomēr nepārprotami bija skaidrs, ka, ja arī Izraēla tauta tiešām ir Dieva bērns, diemžēl ir notikusi atsvešināšanās. Kad Jēzus stāstīja līdzību par dēlu, kurš aizceļoja uz tālu zemi un tad tur piedzīvoja kaunu, pazemojumu un nabadzību, Viņa klausītāji zināja par ko Jēzus runāja (Lūkas 15:11-32).

Bet tagad Jēzus Kristus šo atsvešināšanās un trimdas stāvokli ir likvidējis. Viņš ir parādījis/atklājis ceļu atpakaļ no tās neiedomājami tālās vietas, no pašas nāves valstības. Jēzus Kristus piedāvā jaunu ceļu atpakaļ uz tēva mājām. Un tagad ikviens, kas seko Jēzum, tiek pieņemts Viņa vārdā kā mīļotā meita, mīļotais dēls. 

Šis apbrīnojamais uzaicinājums tiek izteikts brīdī, kad Marija piedzīvo vienu no traģiskākajiem brīžiem, kāds ir iespējams šajā pasaulē.
Iztēlē nostājies viņai līdzās. Vai redzi kāda viņa tur stāv – bēdu satriekta un raudoša? Un tad pieliecies un izskaties kapā…
Vai esi gatavi pārsteigumam?

No kurienes uzradās tie eņģeļi? Mazu brīdi atpakaļ, kad Pēteris un Jānis bija pat iegājuši iekšā kapā, eņģeļi tur nebija.. Vai varbūt viņi bija? Varbūt dažreiz eņģeļus var redzēt tikai caur asarām?
Lai kā tas arī nebūtu, man jums ir kaut kas jāatklāj par eņģeļiem. (1) Tad kad cilvēki piedzīvo lielas bailes, eņģeļiem ir tendence teikt lai cilvēki nebaidās. (2) Kad cilvēki raud, eņģeļi parasti jautā kāpēc…
Ja arī jūs savā dzīvē kaut ko tādu piedzīvosiet, tad nebaidieties noformulēt savu atbildi pilnīgi atklāti.
“Viņi ir paņēmuši… manas mājas, manu veselību, manas cerības… un manu dzīvi… Viņi paņēmuši manu Kungu, un es nezinu, kur tie viņu likuši.”
Tās ir Izraēla tautas skumjas, visas cilvēces un visas pasaules skumjas, kas ir koncentrētas šajā ainā, kur Marija skumst un sēro pie kapa. 

Bet tagad palūkojies uz kādu stāvu, kurš stāv turpat blakus. Mēs, klausoties šo stāstu, jau zinām kas viņš ir. Tikai Marijai tas būs pārsteigums!
Ieklausies kā Viņš uzrunā Mariju (“Sieviete, kādēļ tu raudi? Ko tu meklē?”). Tieši tāpat Viņš uzrunā/sauc mūs katru. Tas ir sveiciens, arī mierinājums, arī maigs pārmetums (Nu beidz! Vai tad tu mani nepazīsti?). Tas ir arī ielūgums, uzaicinājums un iedrošinājums mums, jo arī mums šodien ir nepieciešama Viņa mīlestība un dziedināšana. 

Kas ir mazliet mulsinoši šajā Bībeles fragmentā, ir Jēzus brīdinājums Marijai 17.panrā: "Nepieskaries man…”, vai kā daži tulkojumi saka: "Nesatver mani…”
Ko Jēzus ar to domāja?
Daži domā, ka Viņa augšāmcelšanās ķermenis bija tik jauns un tik atšķirīgs, ka Viņš negribēja ļaut Marija pieskarties Viņam un tā iegūt nepareizu ideju, ka Viņš ir kaut kas līdzīgs spokam. Tas šķiet maz ticams, ņemot vērā faktu, ka satiekot Tomu, Kristus pats uzaicina pieskarties un redzēt (lai gan, protams, tas notiek nedēļu vēlāk).
Ir arī idejas par nepieciešamību saņemt Dieva Tēva akceptu par pienesto upuri utt…

Es domāju, ka tas ir vairāk bija kā brīdinājums Marijai par to, ka no šī brīža jaunās attiecības ar Jēzu vairs nebūs tādas kā vecās. Jēzus vairs neplānoja staigāt apkārt pa Galileju un Jūdeju kopā ar saviem sekotājiem, daloties regulāras maltītes, apspriežoties un pārrunājot dažādus ikdienišķus sīkumus. Viņi varbūt redzēs Jēzu šad un tad, bet ļoti drīz pienāks laiks, kad Viņš “aizies pie tēva", par ko Jēzus bija runājis atkal un atkal (skat. 14-17 nodaļās).
Tāpēc es domāju, ka "nepieskaries man” ir labākais veids kā pateikt to, ko Jēzus šeit vēlējās pateikt. “Necenties mani satvert fiziski, necenties mani aizturēt…” Dīvaini vārdi dīvainā brīdi.

Bet Marija nav par to apvainojusies. Viņa nesajūt to kā noraidījumu. Viņai ir uzticēts uzdevums. Viņa tagad ir apustulis apustuļiem. “Es redzēju Kungu!” … un tas ir tas, ko viņš teica! Nekas nav labāks par tiešu un personīgu piedzīvojumu. Un tas joprojām tā darbojas arī šodien.
Marija Magdalēna atnāca pie mācekļiem un pavēstīja: “Es redzēju Kungu!” Un viņa stāstīja, ko viņš tai sacījis. (18.p.)
Vai Tu jau biji pie saviem draugiem, radiem un kaimiņiem?
Vai jau pastāstīji to, ko Viņš, Jēzus Kristus ir darījis Tevis dēļ? 

Jēzus Kristus ir augšāmcēlies!
(un visi atbild: Patiesi augšāmcēlies!)