• Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk
Rāda ziņas ar etiķeti #Sv.Gars. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti #Sv.Gars. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2024. gada 14. janvāris

Man ir atļauts jebkas...?

(1Kor 6:12-20) Viss man ir ļauts, bet ne viss man der; viss man ir ļauts, bet nekam pār mani nebūs varas. Barība ir vēderam un vēders barībai, bet Dievs atcels gan vienu, gan otru. Miesa nepieder netiklībai, bet Kungam, un Kungs gādā par miesu. Dievs augšāmcēla Kungu un uzcels arī mūs caur savu spēku. Vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Kristus locekļi? Vai tad es varu ņemt Kristus locekļus un darīt tos par netiklības locekļiem? Tam nenotikt! Vai nezināt, ka tas, kas savienojies ar netikli, ir viena miesa? Ir sacīts: divi būs viena miesa. Bet tas, kas savienojies ar Kungu, ir viens gars ar viņu. Bēdziet no netiklības! Jebkurš cits grēks, ko cilvēks pastrādā, ir ārpus miesas, bet, kas netiklību piekopj, grēko pret savu paša miesu. Vai gan jūs nezināt, ka jūsu miesa ir templis Svētajam Garam, kas ir jūsos un ir no Dieva? Jūs tātad nepiederat paši sev. Jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu savā miesā.
Jaunajā derībā apustulis Pāvils izaicina savus lasītājus godīgi pārdomāt visu vēlreiz. “Jūs sakāt,” viņš iesāk, “man ir atļauts jebkas, bet mirkli padomājiet! – ne viss jums nāks par labu.” Un, manuprāt, tas ir ļoti nozīmīgs arguments. Lai gan teorētiski absolūta brīvība nozīmētu, ka man ir atļauts darīt jebko, mana patiesā brīvība beigtos tajā brīdī, ja es kādam vai kaut kam brīvprātīgi kļūtu par vergu.

Ja mēs nopietni domājam par savu garīgo izaugsmi, tad mācīsimies pateikt sev "nē" tīri ikdienišķās un mazās jomās (varbūt pat gadījumos, kad principā jau varētu teikt arī “jā”). Taču šāds treniņš (“nē” teikšana sev) kādu dienu var darīt mūs spējīgus pateikt to arī tad, kad tas patiešām būs svarīgi.

Īpaši der pievērst uzmanību tām savas dzīves jomām, kurās mums trūkst pašdisciplīnas; tām jomām, kurās mēs aizvien meklējam attaisnojumus, racionalizējam vai pavisam atsākamies to risināt. Apustulis Pāvils savām pārdomām un apsvērumiem izmantoja šo kritēriju – Vai tas ir patiešām vajadzīgs? Vai tam gadījumā nav potenciāls pārņemt kontroli pār mani? (skat. 1Kor 6:12).

Ja vēlaties, jums ir "tiesības" katru vakaru apēst 2 mārciņas saldējuma. Tas ir pieļaujams, bet vai tas ir "vajadzīgs", it īpaši, ja jūs gribētu, lai jūsu artērijas nebūtu nosprostotas, lai jūsu jostasvieta būtu slaida, lai jūs varētu būt fiziski labā formā … 
Jums ir "tiesības" tērēt naudu pēc saviem ieskatiem, bet nesūdzieties, ja jūs beigu beigās sāks smacēt parādu jūgs … 
Jums ir "tiesības" televīzijā vai internetā skatīties, ko vien vēlaties, bet nepareizas ietekmes iedarbība nenovēršami vājinās jūsu raksturu, atņems jums pašcieņu un beigu beigās paverdzinās jūs.

Mūsu raksturs ir to izvēļu kopums, kuras mēs izdarām katru dienu. Un lai kaut ko labotu (kad runa ir par slikto ieradumu aizstāšanu ar labiem) vienīgie, kas to var izdarīt, esat mēs paši!

Bet tas vēl nav viss. Apustulis Pāvils argumentē, ka Dieva Gars ir tas, kurš mūs izvēlas par savu pastāvīgo mājvietu. Vai esat kādreiz aizdomājušies par priekšrocībām, ko tas dod? Apustulis Pāvils raksta: "Vai gan jūs nezināt, ka jūsu miesa ir templis Svētajam Garam, kas ir jūsos un ir no Dieva?” (1Kor 6:19).

Ja mēs ticībā pieņemam šo apsolījumu, mēs kļūstam par Dieva templi. Mēs varam būt darbā, vest bērnus uz skolu, iet kopā ar draugiem vakariņās, pastaigāties ar suni, gaidīt biopsijas rezultātus vai piedalīties sava labākā drauga bēres, bet, neskatoties kas notiek ikdienas dzīvē, Dieva Gars mājo mūsos un dod mums dzīves jēgu, mierinājumu un padomu.

Vai jūs tagad saprotat, kāpēc Jēzus teica mācekļiem, ka Viņam būtu labi aiziet pie Tēva un sūtīt Svēto Garu? Lai ko jūs darītu, neļaujiet, lai šī patiesība, kas izmaina dzīvi, paslīd jums garām!

Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2023. gada 4. jūnijs

...izskaidrot Trīsvienību?

(Mt 28:16-20) Bet viņa vienpadsmit mācekļi devās uz Galileju, uz to kalnu, ko Jēzus tiem bija norādījis. Un tie, viņu ieraudzījuši, pielūdza viņu, taču daži šaubījās. Jēzus, piegājis klāt, tiem sacīja: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes, tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis; un, redzi, es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.”
Man ir nācies sastapties ar cilvēkiem, kuri ir vēlējušies diskutēt, pat strīdēties par tēmu, kuru var mēģināt izteikt ar vienu vārdu Trīsvienība...
– Kā var būt trīs, ja Bībele saka, ka ir jātic vienam Dievam?
– Trīsvienība ir viduslaiku izgudrojums! utt.

Mana īsā atbilde būtu tāda – lūgt izskaidrot vai definēt Trīsvienību ir gandrīz tas pats, kas lūgt definēt/izskaidrot Dievu! Neiespējams uzdevums!
Galu galā – kas tas par Dievu, ja vienkāršs cilvēks var Viņu izskaidrot?

Par Trīsvienību ir tik daudz ko apspriest un runāt, ka ir grūti zināt, ar ko sākt vai ko tieši jūs vēlaties zināt par Trīsvienību. Tāpēc es centīšos paskaidrot, kāpēc mācība par Trīsvienību ir būtiska un svarīga kristīgajai ticībai.

Pirmkārt, Trīsvienību vislabāk definēt kā "vienu Dievu, kas pastāv trīs personās". Trīs dievi nepastāv. Ir tikai viens Dievs. Taču kaut kādā cilvēciski nesaprotamā veidā Dievs eksistē trīs personās - Tēvs, Dēls un Svētais Gars.
Radīšanā nav labas analoģijas, bet daži ir pielīdzinājuši Trīsvienību trīs ūdens formām - ledum, ūdenim un tvaikam, bet citi - saules gaismai un siltumam. Es personīgi dodu priekšroku (lai gan atkal tā ir slikta analoģija) tam, ka mēs kā cilvēki sastāvam no miesas, dvēseles un gara. Mēs esam viens cilvēks ar trim daļām. Protams, Dievs nesastāv no daļām. Katra Trīsvienības persona ir pilnīgs Dievs.
To ir grūti saprast, bet galvenokārt tāpēc, ka mēs neesam Dievs.
Skaidrot Trīsvienību mirstīgām cilvēciskām būtnēm ir tas pats, kas mēģināt izskaidrot krāsas aklam cilvēkam vai skaņu nedzirdīgam cilvēkam…

Tātad, ja Trīsvienību ir tik grūti saprast, kāpēc ir svarīgi tai ticēt? Iespējams, ir tūkstošiem iemeslu, kādēļ Trijādība kristīgajā domāšanā ir izšķiroša, bet ir trīs svarīgākie iemesli. (Jā, es izvēlējos trīs tikai tāpēc, ka es rakstu par Trīsvienību.)
  1. Pirmkārt, Bībele mums māca, ka Dievs pastāv kā Trīsvienība.
    Nē, vārds "trīsvienība" Bībelē nekad nav lietots, taču visur ir vietas, kas atklāj, ka Dievībā ir trīs personas, kuras pastāv kopā kā viens Dievs.
    Mēs, piemēram, zinām, ka Dievs ir viens (5.Moz.6:4; 1.Tim.2:5; 1.Kor.8:6), un tomēr Jēzus, kurš vispilnīgāk atklāja mums Dievu (Jņ.14:7; Kol.1:15; Ebr.1:3), bieži runāja par savu Tēvu un par Svētā Gara sūtīšanu (piem., Jņ.10; Jņ.14-17). Pat Jēzus kristībās mēs redzam, kā Jēzus izkāpj no ūdens un kā Svētais Gars nolaižas pār Viņu kā balodis, un kā Tēvs runā uz Jēzu no debesīm (Mt 3, 16-17).
    Ir vēl daudzi citi panti, bet būtība ir tāda, ka neatkarīgi no tā, vai mēs to saprotam vai nē, Bībele māca par Trīsvienības realitāti (sal. Mt 28:19; 2 Kor 13:14; 1 Pēt 1:2).
  2. Otrkārt, Trīsvienība ir svarīga, jo tā parāda, ka Dievs ir radniecīgs un mīlošs.
    Kristieši tic, ka Dievs nemainās savā raksturā vai īpašībās. Tomēr padomājiet, ko tas nozīmētu, ja Dievs nebūtu Trīsvienība. Ja Dievs nepastāvētu kā Trīsvienība, tad pirms cilvēku un eņģeļu radīšanas Dievs nebūtu varējis dzīvot jebkādās mīlestības attiecībās ar kādu vai kaut ko.
    Bez Trīsvienības Dievs nevarētu mūžīgi dzīvot mīlestībā un attiecībās. Trīsvienība ļauj Dieva mīlestības un attiecību īpašībām mūžīgi pastāvēt kopā ar Dievu.
    Citām monoteistiskajām reliģijām, kurās nav Trīsvienības jēdziena, ir lielas grūtības izskaidrot vai saprast, kā Dievs varētu būt mīlošs un radniecīgs. Kāpēc? Tāpēc, ka lielāko daļu Dieva pastāvēšanas laika nebija neviena cita, ko mīlēt, izņemot pašu Dievu.
    Patiesībā var apgalvot, ka, ja nebūtu Trīsvienības, tad nebūtu bijis nekādas radīšanas. Kāpēc? Tāpēc, ka, ja Trīsvienības nebūtu, tad Dievs nebūtu attiecībās (jo nebūtu neviena, ar ko būt attiecības), un līdz ar to Dievam nebūtu iemesla radīt kaut ko, ar ko attiecības paplašināt, attīstīt un pilnveidot. Tad arī būtu jāpieņem, ka Viņš bez citām būtnēm visumā bija nepilnīgs, ka Viņam kaut kādā ziņā kaut kas trūka…
    Daudz labāk ir ticēt tam, ko māca Bībele, proti, ka Dievs ir mīlošs un radniecīgs, un kā tāds vienmēr ir pastāvējis mīlošās attiecībās Trīsvienībā. Šo mīlošo attiecību rezultātā Dievs nolēma radīt citas būtnes, ar kurām dalīties mīlestības pilnajās attiecībās, ko Viņš jau bija piedzīvojis Dievībā.
  3. Tas noved mūs pie trešā iemesla, kāpēc Trīsvienība ir svarīga: kristieši mīl citus, jo Dievs ir mīlestība.
    Kristietība ir uz āru vērsts, uz mīlestību un attiecībām vērsts dzīvesveids. Daļēji tas ir tāpēc, ka mēs ticam Trīsvienībai. 1.Mozus grāmatā mēs lasām, ka Dievs mūs radīja pēc Sava tēla un līdzības. Pastāv dažādi priekšstati par to, ko tas nozīmē, bet viena lieta, kas noteikti ir ietverta šādā redzējumā ir tas, ka esam radīti kopībai/attiecībām. Tāpat kā Dievam bija mūžīgas attiecības Trīsvienības dievišķajā būtībā, tāpat arī cilvēkiem ir jādzīvo attiecībās ar Dievu un vienam ar otru. Mīlestība, kas katram no Dievības locekļiem ir kopīga ar pārējiem Trīsvienības locekļiem, bija kopīga arī ar cilvēkiem, kad mēs tikām radīti. Mēs mīlam, jo Viņš pirmais mūs mīlēja.
    Ja nebūtu Trīsvienības, un tomēr Dievs kaut kādā neizskaidrojamā veidā būtu nolēmis radīt cilvēkus, tad būtu loģiski teikt, ka mīlestība un kopība nav būtiska Dieva īpašība, un tādēļ tai nav jābūt arī mūsu dzīves būtiskai sastāvdaļai. Ja Dievs mūžīgi nepastāvētu mīlošā Trīsvienībā, tad arī mums nebūtu nepieciešams pastāvēt mīlestībā.
    Tātad bez ticības Trīsvienībai mēs zaudējam ticību mīlošam Dievam un līdz ar to arī jebkādu iemeslu ticēt, ka Dievs vēlas, lai mēs mīlētu citus. Bet ja Dievs ir pastāvējis esot mīlestības attiecībās jau no mūžības, tad mums ir iemesls tagad dzīvot ar mīlestību pret citiem, jo mīlestība ir būtiska Dieva īpašība un iezīme.
Es varētu turpināt vēl un vēl, bet es ceru, ka šīs pārdomas palīdzēs īsi paskaidrot, kāpēc ticība Trīsvienībai ir būtiska kristīgajai ticībai un praksei.

svētdiena, 2023. gada 28. maijs

Lūk, nāk spēks!

(Apd 2:1-4) Kad pienāca Vasarsvētku diena, visi bija sanākuši kopā. Pēkšņi no debesīm nāca šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma, un piepildīja visu namu, kur viņi sēdēja. Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, tās sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. Un visus piepildīja Svētais Gars, un viņi sāka runāt svešās mēlēs, kā Gars viņiem deva izrunāt. 
Dažkārt kāda konkrēta cilvēka vārds tik ļoti saistās ar kādu priekšmetu vai produktu, ka mēs aizmirstam, no kurienes tas ir cēlies. Acīmredzams piemērs ir "Hoover": vismaz Anglijā mēs runājām par "the Hoover", domājot "putekļu sūcēju", pilnībā ignorējot faktu, ka ļoti daudz putekļu sūcēju ražo dažādi uzņēmumi, kam nav nekāda saistība ar Hjūvera kungu (William Henry Hoover). Tas ir tāpat, it kā Henrijs Fords būtu bijis tik veiksmīgs automobiļu ražošanā, ka cilvēki saka "Ford", domājot "auto", pat ja patiesībā tas ir Volvo. 

Kaut kas līdzīgs ir noticis ar vārdu “Vasarsvētki" vai ‘Pentecost’. Ja latviešu valodā runājošajiem lūdz padomāt - ko vēl varētu nozīmēt vārds “Vasarsvētki” (izņemot ‘vasaras svētki’, kas nez kāpēc tiek svinēti pirms vasaras sākuma), tad nākošā iespējamā versija ir par “Vasarsvētku kustību” (’Pentecostalism’). Un tas - ja tas cilvēkiem vispār kaut ko nozīmē - iespējams apzīmē kristiešu reliģiskās pieredzes un prakses nedaudz aktīvāku/skaļāku formu ārpus tradicionālo baznīcu dzīves pamatplūsmas, kas ietver skaļu mūziku, roku vicināšanu un (protams!) runāšanu mēlēs. Mēs bieži aizmirstam, ka VISI kristieši (ne tikai tie, kas sevi dēvē par “Vasarsvētku draudzēm”) par savu sākuma punktu uzskata pirmos Vasarsvētkus pēc Kristus augšāmcelšanās. Vēl vairāk –mēs aizmirstam arī to, kas sākotnēji bija un ko nozīmēja “Vasarsvētki” tajos senajos laikos. 

Pirmā gadsimta jūdiem Vasarsvētki (‘Pentecost’) bija piecdesmitā diena (sengrieķu ‘pentecostē' burtiski nozīmē ‘piecdesmitā diena’) pēc Lieldienām. Tie bija lauksaimniecības svētki. Tā bija diena, kad zemnieki atnesa pirmos kviešus no gaidāmās ražas un ziedoja to Dievam, daļēji kā pateicības zīmi un daļēji kā lūgšanu, lai arī pārējā raža tiktu droši novākta. Taču jūdu izpratnē ne Lieldienas (Pashā), ne Vasarsvētki (Pentecost) nebija tikai lauksaimniecības svētki. Šie svētki bija atbalsis no lielā stāsta, kas dominēja ebreju tautas atmiņā, - stāsta par iziešanu no Ēģiptes, kad Dievs piepildīja savus apsolījumus Ābrahamam, glābjot savu tautu. Lieldienas bija laiks, kad tika upurēti jēri un izraēlieši tika glābti no atriebības eņģeļa, kas nogalināja ēģiptiešu pirmdzimtos. Tajā pašā naktī izraēlieši devās ceļā un caur Sarkano jūru iegāja Sinaja tuksnesī. Tad 50 dienas pēc Lieldienām viņi nonāca pie Sinaja kalna, kur Mozus saņēma likumu. Vasarsvētki jeb Pentecost (piecdesmitā diena) nav tikai svētki par "pirmajiem augļiem", kas norāda, ka ražas novākšana ir sākusies. Būtība ir tā, ka Dievs dod savai atpestītajai tautai dzīves veidu, pēc kura tai tagad jāīsteno Viņa nodomi.

Tas viss un vēl daudz kas cits ir jāņem vērā šodienas lasītājam atverot Apustuļu darbu grāmatu un lasot tur par Vasarsvētkiem. Šīs grāmatas redaktors Lūka vienkārši pieņem, ka lasītāji zinās par 'pirmajiem augļiem'. Viņš vairāk vai mazāk pieņem, ka lasītāji uztvers šo stāstu par apustuļiem, kas tiek piepildīti ar Svēto Garu un pēc tam jau no pirmās dienas dodas liecināt par Jēzu un Viņa augšāmcelšanos, kā zīmi, ka notiekošais ir kā sava veida simbolisks upuris Dievam, kā turpmāko lielo notikumu zīme. Un, ja mēs uzmanīgi aplūkojam to, ko daži jūdi stāstīja par bauslības došanu Sinaja kalnā, mēs arī tur varam saskatīt dažas paralēles. Kad izraēlieši ieradās pie Sinaja kalna, Mozus uzkāpa kalnā un tad atkal nokāpa lejā ar Likumu (jeb Desmit Baušļiem). Šajā gadījumā Jēzus ir uzkāpis debesīs debesbraukšanas laikā, un - tā Lūka vēlas, lai mēs to saprastu - tagad Viņš atkal nāk lejā, nevis ar rakstītu likumu (kas iegravēts uz akmens plāksnēm), bet gan ar dinamisku likuma enerģiju, kas paredzēta ierakstīšanai cilvēku sirdīs. 

Tātad "Vasarsvētki" ir vārds ar ļoti īpašu nozīmi, un Lūka ļoti vēlas, lai mēs to saprastu. Bet, protams, pirmo Vasarsvētku dienu un tās dienas piedzīvojumu ar Dieva Garu nevar reducēt tikai līdz teoloģiskām formulām un interesantām Vecās Derības atsaucēm, tāpat kā viesuļvētru nevar reducēt uz meteoroloģisko novērojumu diagrammām. Ir svarīgi, ka kāds kaut kur seko līdzi viesuļvētrai un stāsta mums, ko tā dara. Bet, kad runa ir par Vasarsvētkiem, daudz svarīgāk ir, lai tu un es – mēs paši būtu tur, vējā, ļaujot tam pārņemt mūsu dzīvi, sirdi, iztēli, runas spējas un pārvērst mūs no nedzīva ticīgā par cilvēku, kura sirdī deg Dieva mīlestība. Šie vēja un uguns tēli, protams, ir tādi (kā Lūka apraksta) kā tas bija tajā pirmajā dienā. Daudzi kristieši daudzās tradīcijās ir izmantojuši līdzīgus tēlus, lai aprakstītu to, kas dažkārt notiek, kad Svētais Gars nāk, lai darītu jaunas lietas cilvēku dzīvēs. 

Ņemot vērā iepriekš pieminēto par Jēzus debesbraukšanu, ir ļoti zīmīgi, ka vējš nāca "no debesīm" (2. pants). Visa būtība šeit ir tā, ka caur Svēto Garu daļa no paša Dieva radošā spēka nāk no debesīm uz zemi un te veic kādu īpašu darbu. Mērķis nav dot cilvēkiem "garīgumu", kas padarītu zemes lietas par nebūtiskām. Mērķis ir pārveidot zemi ar debesu spēku, sākot ar tām "zemes" lietām, kas ir pati Jēzus sekotāju kopiena - viņu prāti, sirdis un dzīves (pievērs uzmanību kā 1.pantā Lūka uzsver to, ka viņi visi bija kopā vienā vietā; gars nāk nevis lai sadalītu, bet lai apvienotu). Citiem vārdiem sakot, Svētā Gara atnākšana Vasarsvētkos ir papildinošs fakts Jēzus debesbraukšanai. Augšāmcēlušais Jēzus ir pirmā “šīs zemes" detaļas klātbūtne “Debesu” realitātē, kas tika pārveidota par "jauno radību", kurā debesis un zeme ir savienotas. Svētā Gara 'izliešana' pār zemi savukārt ir debesu enerģijas klātbūtne mūsu sfērā. Tādējādi Svētā Gara dāvana ir tiešs Jēzus debesbraukšanas rezultāts. Tā kā Viņš ir visa Kungs, Viņa enerģija, spēks darīt kaut ko pilnīgi jaunu, caur Svēto Garu tagad ir pieejams visiem, kas Viņu piesauc; visiem, kas Viņam seko; visiem, kas Viņam uzticas. 

Vējš un uguns ir mežonīgi, neapvaldāmi spēki, un pieredze, ka vējš ar lielu rēkoņu plosās pa māju un uguns pārņem katru klātesošo, noteikti bija gan biedējošs, gan uzmundrinošs piedzīvojums. Protams, vēlāk šajā grāmatā, tāpat kā baznīcas dzīvē, ir daudz reižu, kad Svētais Gars darbojas klusi un slepeni, klusi pārveidojot cilvēku dzīves un situācijas bez liela trokšņa. Cilvēki dažkārt domā, ka tā ir norma un ka troksnis, spēks un uguns ir izņēmums – gluži tāpat kā daži Vasarsvētku kustības aprindās domā, ka bez trokšņa un uguns, un bez runāšanas mēlēs, kaut kas nopietni pietrūkst vai ir nepilnīgs. Mums jāuzmanās izdarīt šādus secinājumus. Lūka nepārprotami vēlas aprakstīt kaut ko jaunu, kaut ko, kas aizsāka lielu kustību (tāpat kā meža ugunsgrēku izraisa dažas mazas liesmiņas). Viņš vēlas izskaidrot, kā tas notika, ka neliela grupa nobijušos, pārsteigtu un lielākoties neizglītoto vīriešu un sieviešu varēja tik ātri kļūt par spēku, ar ko bija jārēķinās visā pasaulē. 

Lūka īpaši uzsver šo dīvaino parādību - "runāšanu mēlēs". Pēdējā gadsimtā tā ir bijusi nozīmīga dažu baznīcu un draudžu īpaša iezīme, kaut gan daudzās iepriekšējās paaudzēs un daudzos Kristīgās Baznīcas vēstures periodos tā ir bijusi praktiski nezināma. Šķiet, ka tāds fenomens sastopams arī citās reliģijās (uz to šķiet atsaucas apustulis Pāvils 1.vēstulē Korintiešiem 12.nodaļā). Daži cilvēki cenšas “runāšanu mēlēs" ignorēt, it kā tā būtu savdabīga lieta, kas notika agrīnā draudzes vēstures periodā un kas, par laimi, vairs nav vajadzīga. Dažreiz tas tiek apvienots ar nepieciešamību kontrolēt emocijas - gan savas, gan citu cilvēku. Taču "runāšana mēlēs" un tamlīdzīgas parādības ļoti bieži ir veids, kā ļauties dziļi apslēptām emocijām un atklāt tās slavēšanā, svinēšanā, skumjās vai bēdās, kas tad pārvēršas lūgšanā. Redzot “mēlēs runāšanas" nozīmi Jaunajā Derībā un to acīmredzamo lietderību tādā un citādā veidā, ir grūti piekrist domai, ka tas būtu jāizslēdz no mūsdienu baznīcas. Mēs esam aicināti būt Dieva Vārda ļaudis, un Dieva Vārdu nekad nevar kontrolēt ar racionālistiskām shēmām vai ietvert šauros rāmjos, ko mēs izgudrojam, lai visu varētu kontrolēt. 

Cilvēki dažkārt jūtas vainīgi, ja domā, ka viņiem nav bijis tik brīnišķīgas pieredzes kā apustuļiem pirmajos Vasarsvētkos. Vai arī viņi jūtas greizsirdīgi uz tiem, kuri, šķiet, ir piedzīvoši kaut ko līdzīgu. Par to es gribētu teikt sekojošo:
Pirmkārt, kā mēs to varam lasīt visā Apustuļu Darbu grāmatā, Dievs noslēpumainā veidā sadarbojas ar Saviem ļaudīm, rīkojoties ar katru indivīdu atšķirīgā veidā. Dažiem cilvēkiem tiek dotas neparastas pieredzes, iespējams (mēs to ne vienmēr varam zināt!) tāpēc, ka viņiem nāksies nonākt sarežģītās situācijās un viņiem būs ļoti tieši jāsaprot un jāzina, cik dramatiski spēcīgs un dzīvi pārveidojošs var būt Dievs. Ar citiem cilvēkiem Dievs sadarbojas klusi un pacietīgi un nav vajadzīgs pēkšņs papildu spēka uzplūdumu, lai atrisinātu tās problēmas, kurām patiesībā nepieciešams daudz stabilāks un, iespējams, daudz dziļāks darbs. Patiesā sadraudzībā, kur ikviens ir tikpat priecīgs par citiem dotajām dāvanām kā par tām, kas dotas viņam pašam, nav vietas lepnumam vai greizsirdībai. 

Visbeidzot, no paša Jēzus vārdiem (Lk 11:13) ir skaidrs, ka Dievs ilgojas dot cilvēkiem Svēto Garu un mums tikai jāpalūdz. Ko tad Svētais Gars darīs, kad Viņš nāks, varam tikai nojaust. Esiet gatavi vējam un ugunij, diezgan krasai “pavasara tīrīšanai” savas dzīves putekļainajās un aukstajās telpās. Taču mums nevajadzētu šaubīties, ka Dievs dos savu Svēto Garu visiem, kas Viņu meklē, un ka forma un virziens, ko iegūs katra konkrētā Gara vadītā dzīve, būs tāda, kas ļaus katram cilvēkam unikālā veidā dot godu Dievam. 

svētdiena, 2022. gada 12. jūnijs

Uzticēšanās Trīsvienīgajam Dievam

(Rm 5:1-5) 
Tā nu starp mums, ticībā attaisnotajiem, un Dievu ir iestājies miers caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, caur viņu mēs ticībā esam mantojuši ceļu uz šo žēlastību, kurā mēs stāvam un lepojamies par cerību uz dievišķo godību. Bet ne par to vien mēs lepojamies, mēs lepojamies arī ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – uzticību Dievam, uzticība Dievam – cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo Dieva mīlestība caur Svēto Garu, kas mums dots, ir ielieta mūsu sirdīs. 
(Jņ 16:12-15) 
Man vēl ir daudz, ko jums teikt, bet šobrīd jūs to nespējat nest. Bet, kad nāks viņš – Patiesības Gars, viņš vadīs jūs visā patiesībā; jo viņš nerunās no sevis, bet runās to, ko dzirdēs, un pasludinās jums visu, kas nāks. Viņš pagodinās mani, jo viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums pasludinās. Viss, kas pieder Tēvam, ir mans, tādēļ es jums sacīju: viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums pasludinās. 
Pacietība, izturība un uzticēšanās ir kaut kas, kas aug kopā ar mums. Padomājiet par visiem maziem bērniem, kurus pazīstat. Viņu izpratne par pasauli noved pie tā, ka viņiem ir ļoti maz pacietības. Ja viņi kaut ko vēlas, tad viņi to sagaida tieši tajā pat brīdī. Bet, jo vairāk bērns pieaug, jo vairāk viņš sāk saprast gaidīšanas iemeslus būs spējīgs iemācīties uzticēties (vai arī neuzticēties, ja persona vai sabiedrība ap viņu ir neuzticama). 

Mūsu attiecības ar Dievu ir ļoti līdzīgas. Mums bieži vien var būt maza bērna nepacietība un neuzticēšanās Viņa plāniem, taču, jo vairāk mēs izprotam Dievu, lasām Viņa Vārdu un runājam ar Viņu lūgšanā, jo vairāk attīstās mūsu uzticība Viņam. 
Patiesībā mēs varam izmantot katru problēmu periodu un katru šķietami neatbildēto lūgšanu, lai stiprinātu savas attiecības un uzticību Dievam. Apustulis Pāvils to definē šādi: “... zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – uzticību Dievam” (Rm 5:3-4). Mācīsimies saprast neveiksmes un kavēšanos kā iespēju tuvoties Dievam un meklēt Viņa gudrību un vadību. Izturība, ko mēs veidojam, var kļūt par iespēju Dieva plānu piepildīšanā (jo mēs sākam atpazīt Dieva rokrakstu, skaidrāk sadzirdēt Viņa pamudinājumus). 
Es (priekš sevis!) iedrošinos pārfrāzēt vēstules Romiešiem 5.nodaļas 3.un 4.pantu šādi – '... mēs turpinām slavēt pat tad, kad mūs nomāc nepatikšanas, jo mēs zinām, ka nepatikšanas var radīt mūsos kaislīgu uzticēšanos... uzturot mūs modrus attieksmē pret to, ko Dievs darīs tālāk'.

Lai Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara žēlastībā mūsu meklējumi pēc Viņa, pat ikdienas satraukumos un stresā, problēmās un krīzes brīžos, var būt daļa no tā Dieva apsolītā brīnuma, kas padara mūs tādus, kādus Viņš mūs vēlas izveidot.

svētdiena, 2022. gada 5. jūnijs

Tie, ko vada Dieva Gars, ir Dieva dēli [un meitas]

(Ap.d.2:1-21) 
Kad pienāca Vasarsvētku diena, visi bija sanākuši kopā. Pēkšņi no debesīm nāca šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma, un piepildīja visu namu, kur viņi sēdēja. Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, tās sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. Un visus piepildīja Svētais Gars, un viņi sāka runāt svešās mēlēs, kā Gars viņiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi – dievbijīgi vīri no visām pasaules tautām. Kad šīs skaņas kļuva dzirdamas, daudz ļaužu pulcējās un visi bija lielā apjukumā, jo katrs dzirdēja viņus runājam savā valodā. Tie baiļojās un brīnīdamies runāja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilejieši? Un kā gan mēs viņus dzirdam katrs savā dzimtajā valodā? Partieši un mēdieši, ēlāmieši un tie, kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadokijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas apgabalos ap Kirēni, un ieceļojušie romieši – gan jūdi, gan prosēlīti. Krētieši un arābi, mēs visi dzirdam mūsu valodās viņus teicam Dieva varenos darbus.” Visi bija izbijušies un neziņā un cits citam jautāja: “Ko tas nozīmē?” Citi izsmejot runāja: “Tie ir sadzērušies jaunu vīnu.”
Bet Pēteris, nostājies kopā ar tiem vienpadsmit, skaļā balsī uzrunāja ļaudis: “Jūdu vīri un visi, kas dzīvojat Jeruzālemē, lai tas jums top zināms, uzmanīgi klausieties manus vārdus – viņi nav piedzērušies, kā jūs domājat, jo vēl ir tikai dienas trešā stunda, bet tagad notiek tas, kas sacīts caur pravieti Joēlu:
pēdējās dienās notiks, saka Dievs,
es izliešu savu Garu pār visu miesu,
un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos,
un jūsu jaunekļi skatīs redzējumus,
un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus.
Un arī pār maniem kalpiem un manām kalponēm
es izliešu savu Garu tajās dienās,
un viņi pravietos.
Es darīšu brīnumus augšā debesīs
un zīmes apakšā uz zemes –
asinis, uguni un dūmu mākoņus.
Saule pārvērtīsies tumsā
un mēness asinīs –
pirms nāks Kunga lielā un spožā diena.
Un tad ikviens, kas piesauks Kunga vārdu, tiks izglābts. 
Būt kaut kā “ietekmē” nozīmē būt kāda cita vai kaut kā pakļautam vai kontrolētam. Tava ģimene un draugi, Tevis lasītās grāmatas un sociālo mediju konti, kuriem Tu seko, ietekmē Tevi un palīdz veidot to, kas Tu esi šodien. Tas darbojas šādi: cilvēki, kuros Tu ieklausies, ietekmē Tavu domāšanu; Tava domāšana ietekmē to, ko Tu dari; Tava darbība ietekmē Tavu raksturu; un Tavs raksturs lielā mērā nosaka to, ko Tu dzīvē piedzīvosi un sasniegsi. 
Mūs var ietekmēt citi, bieži neapzinoties savu varu pār mums — cerams, ka viņu ietekme uz mums ir laba, bet var būt arī slikta — tāpēc ir svarīgi, lai mēs paši apzinātos, kuriem iespaidiem mēs ļaujamies. 

Labākais ietekmētājs, kāds vien Tev varētu būt, ir Jēzus Kristus. Tev jāļauj Viņam uzrunāt Tavu sirdi un prātu. Tas var notikt tad, kad Tu lasi Bībeli, apmeklē dievkalpojumus un pavadi laiku lūgšanās. 
Jo vairāk laika pavadīsim kopā ar Jēzu Kristu, jo līdzīgāki Viņam kļūsim. 

Kad mācekļi Vasarsvētku dienā tika piepildīti ar Svēto Garu, tas viņus iespaidoja tik ļoti, ka daži cilvēki pat pieļāva iespēju par pārmērīgu alkohola lietošanu. Bet Pēteris sacīja: "Šie cilvēki nav piedzērušies, kā jūs domājat. Ir tikai deviņi no rīta! Par šo fenomenu jau ir senatnē rakstījis pravietis Joēls: Es izliešu Savu Garu pār visiem cilvēkiem...” (Ap.d.2:15-17 mans teksta pārstāsts). 
Apustuļu darbu grāmatas turpinājumā mēs atkal un atkal lasām, ka tad, kad cilvēki redzēja Pētera un pārējo mācekļu drosmi un saprata, ka viņi ir neizglītoti, parasti zvejnieki, visi bija pārsteigti un aptvēra, ka šīs neparastās jaunās kustības piederīgie ir kādas līdz galam nesaprotamas Jēzus Kristus ietekmes iespaidoti.
Mēs šodien saprotam, ka tā bija Svētā Gara pārsteidzošā darbība. Un tas pats brīnums var pārveidot arī mūsu dzīvi.

Jēzus Kristus apsolījums saviem sekotājiem ir spēkā arī šodien:
...tie, ko vada Dieva Gars, ir Dieva dēli [un meitas]. Jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal baidītos, bet esat saņēmuši dēlu [un meitu] tiesības un Garu, kurā mēs saucam: Aba! Tēvs! Un Gars pats kopā ar mūsu garu liecina, ka mēs esam Dieva bērni. Bet, ja bērni, tad arī mantinieki – Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki, ja vien līdz ar viņu ciešam, lai līdz ar viņu nāktu godībā. (Rom.8:14-17)