Svētā Gara auglis

Ivo Roderts | svētdiena, jūnijs 29, 2025 | komentāru nav
(Gal 5:13-21) Bet jūs, brāļi, esat aicināti brīvībai; vienīgi nedodiet vaļu miesas tieksmēm, bet kalpojiet viens otram mīlestībā. Jo visa bauslība ir piepildīta vienā vārdā, un proti: mīli savu tuvāko kā sevi pašu! Ja jūs cits citam kožat un viens otru graužat, pielūkojiet, ka cits citu neaprijat! 
Bet es jums saku: dzīvojiet Garā, tad jūs neļausieties miesas iegribām. Jo miesa iekāro pretēji Garam, bet Gars – pretēji miesai. Tādēļ ka tie abi stāv viens otram pretī, jūs nevarat darīt visu, ko gribat. Ja Gars jūs vada, jūs neesat zem bauslības. Miesas darbi ir skaidri redzami, tie ir: netiklība, nešķīstība, izlaidība, kalpošana elkiem, pūšļošana, ienaids, ķildas, greizsirdība, dusmas, patmīlība, nesaticība, šķeltniecība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kurām es jūs tagad brīdinu, tāpat kā jau iepriekš esmu jums sacījis: tie, kas tādas lietas dara, Dieva valstību neiemantos.
(Gal 5:22-26) Bet Gara auglis ir: mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība. Pret tādām lietām nav bauslības. Tie, kas ir Kristū, ir miesu krustā piesituši kopā ar kaislībām un iekārēm. Ja mēs caur Garu esam dzīvi, tad, Gara vadīti, arī dzīvosim. Nekārosim pēc tukša goda, cits citu izaicinādami un skauzdami.
Pēdējos gados Ziemsvētkos rotājumi Kārmelā (Carmel, IN) bija patiešām iespaidīgi. Bet es labi atceros Liepāju Ziemsvētku laikā, un tāpēc varu apliecināt – tā ir vieta, kur valda viena no labākajām svētku atmosfērām, kādu esmu piedzīvojis. Īpaši jauki ir atrasties Rožu laukumā (pašā Liepājas sirdī!). Kur vien paskaties, visur mirdz gaismiņas un daudzkrāsaini rotājumi. Pilsētas centrālā egle šķiet kā dzīva – visi piekariņi, lampiņas un dekorācijas patiesi rada īstu svētku noskaņu…

Jā, tas izskatās kā dzīvs. Patiesībā, protams, tā tas nav. Viss ir tikai šovs. Ja Tu pa to pašu ielu pastaigāsies pāris mēnešus pēc Ziemsvētkiem, iespaids būs daudz drūmāks. Dekorācijas būs novāktas; vizuļi un krāsainās lampiņas atkal būs novietotas kastēs līdz citiem svētkiem. Mazās eglītes, kuras visas kopā veidoja vienu lielu, krāšņu pilsētas egli būs nokaltušas un izmestas…
Tas izskatās lieliski kādu brīdi, bet patiesībā viss ir mākslīgs un ātri paejošs.

Apustulis Pāvils ir slavens ar savu tematisko kontrastu – "miesa" un “gars”. Un īpaši viņš ir slavens ar atslēgas vārdiem, kuri tiek izmantoti kopā ar šo kontrastu tēmu.
Pāvils runā par “miesas" darbiem un “gara" augli.
Salīdzini krāšņi izrotātās Ziemsvētku eglītes ar parastiem, tomēr reāliem augļu kokiem augļu dārzā. Ziemassvētku eglītes izskatās brīnišķīgi uz īsu brīdi, bet tad tās tiek atkal iepakotas (ja ir no plastmasas) vai izmestas (ja ir nocirstas mežā). Augļu koki ziemā neizskatās tik iespaidīgi, bet, ja ir pareizi aprūpēti, tie nesīs brīnišķīgus augļus gadu pēc gada. Kas ir svarīgāks un vērtīgāks? Vari trīs reizes minēt…

Izveidojot šos divus sarakstus (par miesas darbiem un Gara augli), apustulis Pāvila atklāj savu redzējumu par to, kas notiek ar personu, kad tā pievienojas (caur ticību un kristībām) Mesijas tautai.
(Ievēro, kā 24.pantā viņš runā par kristiešiem kā tādiem, “kas ir Kristū”; kā arī apgalvo, tāpat kā 4:4-7, ka visi šie cilvēki ir Gara vadīti.)
Lai labāk paskaidrotu, apustulis Pāvils to sadala un apraksta it kā atsevišķus līmeņus.

Cilvēki sāk stāvoklī, ko viņš nosauc par “miesas" stadiju. Visi ir piedzimuši kādā ģimenē ar konkrētu etnisko un teritoriālo identitāti. Cilvēki atklāj sevī dažādas vēlmes un tieksmes, kuras, ja tām ļauj pilnīgu brīvību, rezultēsies “darbos”, kas tiek uzskaitīti no 19.–21.pantam.
Ieskatoties šajā sarakstā, mums nākas secināt, ka sabiedrība, kurā lielākā daļa cilvēku izturas tādā veidā, diez vai ir laimīga.
Vēl svarīgāk – kad Dievs beidzot pilnībā izveidos savu valstību, tādiem cilvēkiem, tajā nebūs vietas (un būtu ļoti pārsteidzoši, ja viņi tur varētu iekļauties).
Dievs plāns galu galā nav radīt vietu un apstākļus, kur šāda “miesas” darbu situācija pastāvētu mūžīgi.

Bet tad, pateicoties Jēzus evaņģēlija pasludinājumam, Dieva Gars sāk savu darbu… un cilvēki tiek atjaunoti.
Pirmā šīs atjaunošanās pazīme, kas līdz ar to arī atklāj viņu patieso piederību, ir ticība Jēzum kā augšāmceltajam Kungam un Valdniekam. Bet viņu piederība Mesijas ļaudīm nav tikai intelektuāla. Tā ietver sekošanu Viņam caur nāvi uz jaunu dzīvi (tas daudz vairāk un pilnīgāk tiek aprakstīts 2:19-20).
Šajā “līdz ar Kristu” krusta nāvē ir nomirusi tā dzīve, kur "miesa" nosaka to kā katrs uzvedas un kas viņš ir.

Tā vietā, atjaunotie Mesijas sekotāji sāk "nest augli”. Tās augļa īpašības, kuras Pāvils uzskaita no 22.–23.pantam, nav kaut kas tāds, ko mēs, ja pietiekami pacentīsimies, varētu paši sasniegt bez Svētā Gara palīdzības.
Ja Tev rastos aizdomas, ka kāds, kurš ir laipns pret Tevi, to ir panācis ar ļoti lielu piespiešanos, tad šāda laipnība zaudē savu labo iespaidu.
Atslēga ir tajā, ka tad, kad Svētais Gars sāk darboties, parādās jauna motivācija… un lietas vienkārši sāk notikt.

Protams, tas nenozīmē, ka šis process apiet mūsu domāšanu un mūsu apzinātu rīcību. Mums ir jāapzinās kas notiek, un ir jāpieņem lēmums darīt to, ko Gars dos. Tas nav un nebūs process, kurā mēs varam vienkārši relaksēties un darīt to, kas šķiet notiek pats no sevis.
Ja tā, tad Pāvilam nebūtu bijis vajadzīgs mudināt Galatiešus dzīvot “Gara vadītiem” (25.pants). Lai piedzīvotu efektu, kuru Svētais Gars vēlas panākt, mums par to ir jādomā, kā arī ar mūsu pašu morālām pūlēm ir jāļauj Garam pārņemt kontroli.
Bet labākais ir tas, ka tad, kad šīs īpašības parādīsies, tās būs kā brīnišķīgi augļi no augļu dārza, nevis krāsainas bumbiņas Ziemsvētku eglītē. Tas būs kā daļa no tā, par ko mēs būsim kļuvuši.

Šādiem Svētā Gara vadītiem cilvēkiem būtu dzīvē jāizdzīvo šos principus, kuri ir atjaunotās dzīves rezultāts. Tomēr apustulis Pāvils joprojām ir nobažījies (to jau viņš bija pieminējis no 13.–15.pantam), ka draudze Galatijā, dažādu “musinātāju" iespaidota, kultivēja domstarpību un dusmu atmosfēru. Daži cilvēki uzskatīja, ka viņi būtu svarīgāki un īpašāki nekā pārējie. Ja Svētajam Garam ļauj darboties (ja Gara nav, tad tā jau nav kristiešu kopiena), tad šāda savstarpēja skaudība, sāncensība un naids ir jāizbeidz.

Visbeidzot, savas vēstules noslēguma daļā apustulis Pāvils vēlreiz atgriežas pie šīs tēmas, uzsverot, ka kristīga dzīve jau nav tikai Svētā Gara pamudinājumu sadzirdēšana (lai gan arī tas ir svarīgi). Pats svarīgākais ir tas, ja kristieši dzīvo tā, kā Dieva Gars tos vada, tad ebreju likums nenosoda viņus (23.pants). Tad arī nebūs draudzi graujošas atmosfēras, viens draudzes loceklis nebūs naidīgi noskaņots pret otru (26.pants) – diemžēl tādu situāciju viltus mācības bija radījušas.
Tātad, lai gan šis vēstules fragments sniedz jauku priekšstatu par to, kāda tad izskatās patiesa kristieša dzīve, tad pats galvenais akcents un mērķis ir pārliecināt vēstules lasītājus atgriezties no nepatiesu ideju “musinātāju” uzklausīšanas pie pilna, neizmainīta un neizkropļota evaņģēlija; pie tāda evaņģēlija, kādu apustulis Pāvils viņiem pats bija sludinājis.

Šī patiesība ir vitāli svarīga arī draudzei, Kristus Baznīcai šodien. Bieži vien šodien, kad cilvēki uzsver nepieciešamību pēc mīlestības, pacietības un lēnprātības, tad tas tiek saistīts ar priekšstatu un attieksmi, ka runājot par patiesību un evaņģēliju, mums nevajadzētu uzsvērt tās lietas, kurās mēs cilvēki viens otram nepiekrītam.
Tāpat, ja cilvēki ir kaislīgi un pārliecināti par evaņģēlija patiesībām (tāpat kā Pāvils!), tad viņi bieži vien pieļauj, ka centība viņus noved līdz dusmām vai pat dažādām ļaunprātības izpausmēm (kas ir uzskaitītas sadaļā par "miesas darbiem”). 

Kāpēc patiesības un mīlestības apvienojums, par ko rūpēties apustulis Pāvils mudināja atkal un atkal (skatīt Efeziešiem 4.15), šķiet draudzes dzīvē nereālas un nesasniedzamas?
Pāvila paša atbilde uz šo problēmu būtu īsa un skaidra: ja mēs esam kristieši, ja ticam Viņam, ja esam Dieva Svētā Gara piepildīti, “tad, Gara vadīti, arī dzīvosim.”  

* Aizgūts no Tomasa Raita