Garīgā dzirde ikdienas dzīvē

(1Kor 2:1-12) Es, brāļi, nebiju ieradies pie jums sludināt Dieva noslēpumu ar izmeklētiem vārdiem vai gudrību. Es apņēmos pie jums citu neko nezināt kā vien Jēzu Kristu, krustā sisto. Nespēkā, ar lielām bailēm un drebēšanu es ierados pie jums, un mana runa un mana sludināšana nav pārliecinošā gudrībā, bet Gara un spēka izpausmē, lai jūsu ticība nebūtu cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā. 
Mēs sludinām gudrību pilnīgajiem. Tā nav nedz šīs pasaules, nedz tās iznīcīgo valdnieku gudrība. Bet mēs sludinām Dieva gudrību, kas noslēpumā apslēpta, ko Dievs bija paredzējis mūsu godībai, vēl pirms pasaule tapa. Gudrību, ko neviens no šīs pasaules valdniekiem nav atzinis; ja viņi būtu atzinuši, viņi nebūtu krustā situši godības Kungu. Ir tā, kā rakstīts: ko neviena acs nav redzējusi un neviena auss nav dzirdējusi, kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas viņu mīl. – Bet mums Dievs to atklājis caur savu Garu, jo Gars izdibina visu, arī Dieva dziļumus. Kurš cilvēks gan īsti pazīst cilvēku, ja ne cilvēka gars, kas ir viņā? Tāpat arī Dievu neviens īsti nepazīst kā vien Dieva Gars. Un mēs neesam saņēmuši šīs pasaules garu, bet Garu, kas nāk no Dieva, lai spētu zināt to, kas mums dāvināts no Dieva. 

Šodienas lasījums atgādina: ja dzīvojam Garā, tad arī mūsu ikdienai jābūt saskaņotai ar Garu. Grūtības sākas brīdī, kad garīgās lietas mēģinām izprast tikai ar parasto, dabisko domāšanu. Tad Dieva ceļi var šķist nesaprotami vai pat muļķīgi. Apustulis Pāvils raksta, ka Dieva Gara darbs sniedzas daudz dziļāk, nekā cilvēks pats spēj aptvert, un ka tieši Gars atklāj to, kas citādi paliktu apslēpts (skatīt 10.pants). 

Šī atklāsme nenotiek tikai vienā veidā. Dievs nerunā ar mums pēc vienas shēmas. Garīgā jutība veidojas pakāpeniski – mācoties ieklausīties, atpazīt un pieņemt arī to, kas sākumā šķiet neloģisks vai neērts.

Kāds kristīgs autors (Jon Walker) raksturo trīs veidus, kā Svētā Gara vadība ikdienā var izpausties.

Pirmkārt – apstāšanās zīmes. Tie ir brīži, kad iekšēji jūtam skaidru brīdinājumu: šeit labāk neiet, šo soli nespert. Tas nav pārmetums vai sods. Drīzāk aizsardzība. Līdzīgi kā saimnieks pasaka “nē” sunim, ne tāpēc, ka suns būtu izdarījis ko sliktu, bet tāpēc, ka viņam priekšā ir briesmas, kuras pats neredz.

Otrkārt – maigi pamudinājumi. Dažkārt tie ir gandrīz nemanāmi, bet ļoti noteikti impulsi rīkoties citādi, nekā sākotnēji plānots. Šādi pamudinājumi var pasargāt no nopietnām kļūdām vai pat dzīvības briesmām. Tie prasa uzticēšanos un tūlītēju paklausību, pat ja iemesls nav skaidrs.

Treškārt – aicinājums apklust. Sarunās, spriedumos vai komentāros reizēm nonākam pārāk tuvu robežai – netaisnībai, aprunāšanai, tukšai pļāpāšanai. Tad Gars klusi, bet noteikti norāda: pietiek. Šādos brīžos paklusēt ir garīgās gudrības izpausme, nevis vājums.

Iet līdzi Garam nozīmē ne tikai klausīties, bet arī atpazīt šos signālus un tiem uzticēties. Pat tad, ja tie ne vienmēr saskan ar mūsu ierasto loģiku. Jo Dieva Gars redz tālāk nekā mēs – un ved tur, kur pašiem ar prātu vien nepietiktu.