Dieva "savādā" attieksme

(Sir 35:11-18) Nemēģini piekukuļot – viņš nepieņems, 
netaisnu upuri nepiedāvā,
jo Kungs ir tiesnesis:
viņš negodā nevienu, vadoties pēc tā cienīguma, –
uz nabagā rēķina neiztaps,
bet ieklausīsies netaisnības cietēja lūgšanā.
Viņš neatstās bez ievērības bāreni lūdzamies
un atraitni izplūstam žēlabās.
Vai tad nerit asaras pār vaigiem atraitnei?
Vai viņa nevaimanā par to, kurš tās izraisījis?
Kungs labvēlīgi pieņems to, kurš viņam kalpo,
tā lūgšanas sniegsies līdz mākoņiem;
bet pazemīgā lūgšana ies mākoņiem cauri,
tā nerimsies, līdz nebūs nonākusi galā,
tā neatlaidīsies, līdz Visuaugstākais nebūs apraudzījis
un īstenojis taisnīgajam lemto taisnību. 

Viena no šodienas lasījuma mācībām ir tā, ka Dievs īpaši uzklausa grēcinieku un trūcīgo. Dieva attieksme ir ļoti skaidri pausta šajā lasījuma fragmentā: 
“[Dievs] uz nabagā rēķina neiztaps,
bet ieklausīsies netaisnības cietēja lūgšanā.
Viņš neatstās bez ievērības bāreni lūdzamies
un atraitni izplūstam žēlabās.”

Varbūt tas mums šķiet mazliet dīvaini. Vai tad Viņam nevajadzētu vairāk klausīties tos “labos” cilvēkus, kas cenšas ievērot Viņa baušļus?
Bet mirkli padomāsim. Kad kāds mums nodara pāri, kā jūtamies? Nereti mūs pārņem dusmas un sāpes. Vai mums nerodas vēlēšanās atriebties, kādā veidā sodīt to cilvēku? Vismaz mēs gribam panākt, lai viņš vai viņa turpmāk tā vairs neizturas.

Nav brīnums, ka daudzi cilvēki domā – pēc pārkāpuma Dievam vajadzētu būtu “apvainotam”. Loģiski taču, ka Viņa reakcijai vajadzētu būt līdzīgai mūsējai, tikai ar vēl lielāku noteiktību—jo Viņš taču ir Kungs. Kad esam izdarījuši kaut ko patiešām sliktu, mums var šķist nesaprotami, kā gan Dievs varētu turpināt mūs mīlēt. Un tomēr—ja tā domājam, mēs maldāmies.

Kā tad var teikt, ka Dievs mīl grēcinieku? Tieši kā grēciniekam cilvēkam visvairāk vajadzīga Dieva mīlestība, visvairāk vajadzīga Viņa palīdzība. Dievs, atšķirībā no mums, grēku neredz kā “apvainojumu” sev pašam. Viņš redz grēcinieku kā cilvēku, kurš pieļāvis smagu kļūdu un kam nepieciešama dziedināšana un atjaunošana. Galu galā tas ir pats cilvēks, kas cieš no grēka, nevis Dievs.  

Lasīt tālāk

Pazemība, piedošana un ticība… Kāda ir Tava sirds Dieva priekšā?

(Lk 17:1-10) Vēl viņš saviem mācekļiem teica: “Nav iespējams, ka apgrēcība nenāk, bet vai! tam, caur ko tā nāk! Tādam labāk, ja tam dzirnakmeni uzkar kaklā un to iemet jūrā, nekā tas apgrēcina vienu no šiem mazajiem. Pielūkojiet! Ja tavs brālis grēko, norāj viņu un, ja viņš nožēlo, piedod viņam. Un, pat ja viņš grēkotu pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes vērstos pie tevis, sacīdams: es nožēloju, – piedod viņam.” 
Un apustuļi sacīja Kungam: “Vairo mums ticību.” Bet Kungs sacīja: “Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš, jūs sacītu šim zīdkokam: tiec izrauts ar visām saknēm un iestādīts jūrā, – un tas jums paklausītu. Kurš no jums savam kalpam, kas ganījis vai aris, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: tūlīt nāc un sēdies pie galda! Vai tad viņš tam neteiks: pagatavo man azaidu un tad, aplicis priekšautu, apkalpo mani, kamēr paēdu un padzeru; un pēc tam ēdīsi un dzersi tu. Vai gan viņam jāpateicas kalpam, ka tas izpildījis visu, kas pavēlēts? Tāpat arī jūs, kad būsiet izpildījuši visu, kas jums pavēlēts, sakiet: mēs esam nederīgi kalpi, un mēs esam izdarījuši vien to, ko vajadzēja darīt.” 

Ir kāds labi zināms stāsts par cilvēku, kurš sarakstījis grāmatu ar nosaukumu "Īstā pazemība un kā es to esmu sasniedzis". Pats virsraksts jau ir sevī pretrunīgs – izklausās pēc pasaulē lielākās pazemības. 
Viens no lielākajiem paradoksiem, runājot par pazemību, ir šāds: tiem, kuriem tā patiesi ir, parasti nemaz neapzinās, ka viņiem šī īpašība piemīt.

Šīs dienas evaņģēlija fragmentā no Lūkas evaņģēlija Jēzus izteikumi šķietami ir dažādi un šķiet nesavienojami, tomēr tos visus vieno kopīgs pavediens – aicinājums uz pazemību. Tā ir pazemība, ko Jēzus mācekļiem un kalpotājiem jāmācās ne tikai ar prātu, bet ar visu dzīvi.

Vispirms Jēzus brīdina par kārdinājumiem un to, ka cilvēki var viens otru novest no ticības ceļa. Šeit varam atsaukties uz iepriekšējiem notikumiem evaņģēlijā – kur Jēzus pieņem tos, ko sabiedrība atstumj, bet farizeji cenšas viņus aizkavēt. Tomēr Jēzus brīdinājums nav tikai par to. Mēs dzīvojam pasaulē, kur ticība bieži tiek pārbaudīta – reizēm līdz robežai, ko šķiet grūti izturēt. No tā nevar pilnībā izvairīties. Taču tas nekādā gadījumā nav attaisnojums tiem, kuri apzināti vai vieglprātīgi kļūst par cēloni otra ticības ievainošanai. Jēzus izsaka vienu no skarbākajiem brīdinājumiem evaņģēlijos: labāk būtu tikt ierautam jūras dzelmē ar dzirnakmeni ap kaklu, nekā nest sodu par kāda ticīgā pazudināšanu.

Kristīgiem vadītājiem un skolotājiem šis ir nopietns atgādinājums. Viņu vārdiem un rīcībai var būt tālu sniedzoša ietekme. Ja kāds, redzot garīdznieka vai ticīga cilvēka rīcību, domā: “Ja jau Dieva pārstāvji tā uzvedas, tad ticībai nav nekādas jēgas,” – tā ir traģēdija. Kā to var novērst? Atkal – pazemība.

Pēc tam Jēzus pievēršas piedošanai. Mēs bieži viegli nonākam morālā pārākuma pozīcijā: “Es taču neko sliktu neesmu darījis, tāpēc, ja es izvēlos tev piedot, esmu pārāks par tevi.” Un tad pēc pāris reizēm piedošana sāk šķist kā dāvana, ko otrs vairs nav pelnījis. Kāpēc atkal dot vēl vienu iespēju?

Bet Jēzus pieeja ir pilnīgi citāda. Piedošana nav varas apliecinājums. Piedošana ir kalpošana – tu neesi kungs, bet kalps tam, kuram piedod. Piedot atkal un atkal nevajadzētu kļūt grūtāk un grūtāk – tā nav elpas aizturēšana zem ūdens, kur katru reizi jāiztur arvien ilgāk. Ja tā ir, tad piedošanas būtība vēl nav saprasta. Piedodot, mēs neiegūstam morālus punktus. Mēs vienkārši dodam otram to pašu dāsno, laipno piedošanu, ko Dievs tik daudzkārt devis mums pašiem. Un šeit atkal atgriežamies pie pazemības avota – Dieva žēlastības. Ja rodas šaubas vai pretestība piedot, apstājies un apdomā, cik daudz Dievs tev jau ir piedevis.

Tāpēc nav pārsteigums, ka mācekļi šajā brīdī izsaucas: “Kungs, vairo mums ticību!” (Lk 17:5) Viņi saprot – tam visam būs vajadzīga lielāka ticība, nekā viņiem šķiet, ka ir. Un Jēzus atbilde ir skaidra: nav nepieciešama liela ticība, bet ticība lielam Dievam. Ticība ir kā logs – svarīgi nav tas, cik liels ir logs, bet tas, kas redzams caur to. Pat niecīgs lodziņš, ja tas vērsts uz dzīvo Dievu, uz Radītāju, kas darbojas caur Jēzu un Svēto Garu, atver ceļu uz spēku, kādu neesam iedomājušies. Bet tiklīdz šo spēku cenšamies lietot savam labumam, kļūst skaidrs, ka esam piemirsuši – šis Dievs ir nevis mūsu rīks, bet mūsu Kungs. Un atkal – viss sākas ar pazemību.

Noslēgumā Jēzus atgādina vēl kādu skarbu, bet vajadzīgu patiesību: neviena kalpošana, neviens nopelns, neviens ziedojums Dievam neliek Viņam kļūt mums parādā. Cik bieži cilvēki domā: “Es esmu tik daudz devis, tik daudz darījis – Dievam tas noteikti būs pieņemams.” Bet īstā kalpošana nāk nevis, lai ko iegūtu, bet pateicībā. Teikt: “Mēs esam necienīgi kalpi” (Lk 17:10), nenozīmē, ka mums trūkst pašcieņas vai mīlestības pret sevi. Tas nozīmē apzināties vienkāršu, bet dzīvi mainošu patiesību: Dievu nekad nevar ielikt parādnieka stāvoklī.

Un tas ir evaņģēlijs šodienai. Piedošana, ticība, kalpošana – tās visas sakņojas vienā sirds stāvoklī: pazemībā. Kaut mēs būtu ļaudis, kas ar atvērtu sirdi kalpo Dievam un cilvēkiem, nevis sev!  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Visas apsūdzības atceltas – Tu vari sākt no jauna!

(Kol 2:6-15) Tā kā jūs esat pieņēmuši Kristu Jēzu par Kungu, tad viņā arī dzīvojiet, iesakņojieties, topiet kā nams, kas uz viņa būvēts, esiet ticībā stipri, kā esat mācīti, pāri plūzdami pateicībā. Raugieties, ka neviens jūs nepieviļ ar cilvēciskās gudrības tukšo maldināšanu, kas pamatojas cilvēku iedibinātās tradīcijās un pasaules pirmspēkos, bet ne Kristū. Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā, un jums ir dota pilnība viņā, kas ir galva ikvienai valdīšanai un varai. Viņā jūs esat saņēmuši arī apgraizīšanu – ne to, kas rokām veikta, bet, atbrīvoti no miesas dabas, jūs esat saņēmuši apgraizīšanu Kristū: jūs esat līdz ar viņu apbedīti kristībā, kurā arī jūs caur ticību esat augšāmcelti Dieva spēkā, tā spēkā, kas viņu atmodināja no mirušajiem. Jūs, kas bijāt miruši savos grēkos un miesā neapgraizīti, Dievs darīja dzīvus līdz ar Kristu, dāvādams mums visu grēku piedošanu. Dievs izdzēsa parādrakstu ar tiem noteikumiem, kas bija vērsti pret mums, un to iznīcināja, pienaglodams pie krusta, – viņš atbruņoja visas valdīšanas un varas un, tās atklāti kaunā likdams, svinēja pār tām uzvaru Kristū. 

Iedomājies šo ainu: kāds tiek arestēts un aizvests uz tiesu. Prokurors pieceļas un saka: “Apsūdzības pret jums ir…” Šajā brīdī apsūdzētais cer, ka viņa advokāts spēs šīs apsūdzības noraidīt un viņš tiks brīvs.
Līdzīgi arī Dievam ir “dokumentācija” par katru mūsu pārkāpumu kopš pirmās dzīves dienas. Tur ir pierakstītas visas mūsu sliktās izvēles, atriebības pilni darbi, nepiedošanas sirds, aizspriedumi, alkatība, iekāre, meli… viss. Dievs redzējis to visu, un viss ir ierakstīts.

Bet zini ko? Tu šo sarakstu nekad neredzēsi. Un neviens cits arī ne. Kāpēc? Tāpēc, ka Viņš piedeva visus mūsu grēkus. Viņš izdzēsa visu, kas bija vērsts pret mums, un piesita to krustā. (skat. Kol 2:13–14)
Tas nozīmē, ka Jēzus saprata – vienīgā cena, kas var pilnībā izdzēst mūsu grēkus, ir nāve. Krusts ir kā vieta, kur notiek liels maiņas darījums: Dievs ņem visus Tavus grēkus un pieraksta tos Jēzum, bet visu Jēzus taisnību Viņš piešķir Tev.

Vai Dieva mīlestībai ir robežas? Ja tādas būtu, tad Dāvids – laulības pārkāpējs –, tās būtu atradis. Pāvils – kristiešu vajātājs –, būtu līdz tām aizgājis. Pēteris – kas noliedza Jēzu –, tās būtu saskatījis. Pat laupītājs pie krusta, kas mira līdzās Jēzum, to neatrada. Un arī Tu to nekad neatradīsi. Jo tās robežas neeksistē.

Kad Jēzus sauca no krusta: “Viss piepildīts!”, Dievs uz katra tava grēka uzrakstīja: “Samaksāts pilnībā.” Tu esi brīvs. Tu esi šķīsts. Tu esi attaisnots. Un zini, ko nozīmē vārds “attaisnots”? Tas nozīmē – it kā Tu nekad nebūtu grēkojis.
Cik neticami labi tas skan, vai ne? Tad tev tikai atliek to pieņemt...

Lasīt tālāk

Mūsu grēku atzīšana

(Ps 32:) Svētīts, kam piedoti noziegumi,
kura grēki ir nolīdzināti,
svētīts, kam Kungs nepielīdzina vainu,
kura gars ir bez viltus!
Kamēr es neatzinos, nīka man kauli –
es brēcu cauru dienu!
Smagi gūlās tava roka pār mani,
mans spēks zuda vasaras tveicē!
Es atzinos savā grēkā
un neslēpu savu vainu,
es teicu: atzīšos Kungam savos noziegumos!
Tad tu man piedevi mana grēka vainu.
Tādēļ lai tevi lūdz visi uzticīgie posta stundā –
kaut milzu ūdeņi veltos, tie viņus neaizsniegs!
Tu mani patversi, no spaidiem pasargāsi –
glābiņa gavilēm mani apjozīsi!
Es tevi pamācīšu un rādīšu tev ceļu,
es došu padomu – mana acs ir pār tevi!
Neesiet kā zirgi, kā zirgēzeļi,
kuriem trūkst saprašanas,
kas ar laužņiem un iemauktiem jāsavalda –
tie tevi neklausīs!
Ļaundarim sāpju gana –
kas paļaujas uz Kungu, to apjož žēlastība.
Priecājieties Kungā un līksmojiet, taisnie,
un gavilējiet visi, kam skaidra sirds!

Kad apzināti grēkojam, mēs saceļamies pret Dieva līdzdalību mūsu dzīvēs.... ...un tad jūtamies slikti par to. Un šī sliktā pašsajūta ir pierādījums tam, ka Tu patiešām esi Dieva bērns; citādi Tavs grēks Tevi netraucētu.

Iedomājies pusaudzi, kurš saka savam tēvam: “Man ir patiesi žēl, tēt, bet es paņēmu tavu kredītkarti un nopirku ar to saldējumu saviem draugiem.” (Šajā situācijā pastāv iespēja, ka viņa tēvs to nekad nebūs atklājis, it īpaši, ja viņš nav labs grāmatvedis un nepieraksta savu katru mazāko pirkumu.)
Taču dēla sirdsapziņas pārmetumi nedeva mieru un viņš teica: “Tēti, man nevajadzēja pirkt to saldējumu; man nevajadzēja izmantot tavu kredītkarti, lai to izdarītu. Tu man uzticējies, un es tevi pievīlu. Man ir žēl, un es to vairs nedarīšu.” Tā ir atzīšanās. Tas ir tas, kas mums jādara savās lūgšanās.

Sen-grieķu vārds, kas tiek tulkots kā atzīšanās, burtiski nozīmē 'piekrist Dievam'. Kad mēs izsūdzam savus grēkus, mēs vienojamies ar Dievu par grēku mūsu dzīvē (Dieva nostāja mums ir skaidra pateicoties Viņa Vārdam un Svētā Gara darbībai). Kad mēs izsūdzam, mēs verbalizējam savu attieksmi pret grēku un esam gatavi saņemam šķīstīšanu un piedošanu.

Jā, savu grēku izsūdzēšana bieži vien ir sāpīga, taču tā uztur mūsu sadraudzību ar Debesu Tēvu skaidru, atklātu un ciešu. Tas nenozīmē, ka Dievs pārstāj mūs mīlēt tajā brīdi, kad grēkojam (un varbūt atsāks tikai tad, ja lūgsim piedošanu). Grēks, jeb sarautas attiecības traucē mums droši un pilnīgi Viņam uzticēties.
Vai Tev ir kāds grēks, kuru vajadzētu izsūdzēt? 

“Priecājieties Kungā un līksmojiet, taisnie,
un gavilējiet visi, kam skaidra sirds!” (Ps 32:11).

Lasīt tālāk

Padoms labākai dzīvei

(Ef 4:25-32) Tādēļ, atmetuši melus, runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko, jo mēs esam locekļi viens otram. Dusmojoties neapgrēkojieties! Lai saule nenoriet, jums dusmojoties. Un nedodiet vietu velnam. – Lai zaglis vairs nezog, bet labāk lai pūlas pats savām rokām darīt labu, lai varētu dot tam, kas ir trūkumā. No jūsu mutes lai nenāk nekāda samaitāta runa, bet tikai tas, kas ir derīgs un nepieciešams stiprināšanai, lai būtu par svētību klausītājiem. Un neapbēdiniet Dieva Svēto Garu, ar ko jūs esat apzīmogoti izpirkšanas dienai. Viss rūgtums, niknums, dusmas, klaigas un zaimi no jums lai ir tālu prom līdz ar visu citu ļaunumu. Esiet krietni cits pret citu un žēlsirdīgi, piedodiet viens otram, kā Dievs Kristū ir piedevis jums. 

Apustulis Pāvils mums dod padomu neapbēdināt "Dieva Svēto Garu, ar kuru jūs esat apzīmogoti izpirkšanas dienai." Pāvils raksta: "Neaizskariet Dieva Svēto Garu, ar ko jūs esat apzīmogoti izpirkšanas dienai" (30.p). Tas ir padoms nekavēt un neaizliegt Svētā Gara darbību savā dzīvē. 
Tu vari jautāt: "Ko tad lai es daru?" Un Pāvils atbild: "Viss rūgtums, niknums, dusmas, klaigas un zaimi no jums lai ir tālu prom..." (31.p). 
Tās lietas, kuras viņš piemin, nav tas labāko darbu saraksts! 
Citiem vārdiem sakot, apustulis Pāvils apgalvo – vai nu Tu ļauj, lai Tavā dzīvē toni nosaka šis nepatīkamais saraksts, vai arī Tu ļaujies Svētajam Garam, kas mājo Tevī. Izvēle ir Tavā ziņā. 

Jau pirms tam apustulis ir devis sava veida padomu kā to realizēt: "Lai saule nenoriet, jums dusmojoties. Un nedodiet vietu velnam..." (26-27.p). Ja Tu ļauj vaļu dusmām, Tu dod velnam iespēju kārdināt Tevi tā tik turpināt. Ja kaut kas ir Tevi sāpinājis (un tā dzīvē notiek!), ir jātiek galā ar ievainojumu, ko radījis sarežģītais notikums vai cilvēks Tavā dzīvē. 
Tātad, ko vajadzētu darīt? 

Apustulim Pāvilam arī te ir padoms: "Esiet krietni cits pret citu un žēlsirdīgi, piedodiet viens otram, kā Dievs Kristū ir piedevis jums" (32.p). Citiem vārdiem sakot, atcerieties mīlestību, pacietību un žēlastību, ko Dievs ir parādījis Tev... un tad sniedz to tālāk arī citiem. Ne vienmēr tas ir viegli, bet tā ir stratēģija, kas darbojas.  

Lasīt tālāk

Ja esmu kādu krāpis, es atmaksāšu

(Lk 19:1-10) Ienācis Jērikā, Jēzus devās cauri pilsētai. Un, redzi, tur bija kāds vīrs, vārdā Zakhajs, viņš bija virsmuitnieks un bagāts. Viņš pūlējās ieraudzīt Jēzu, kāds viņš ir, bet nevarēja ļaužu pūļa dēļ, jo augumā bija mazs. Paskrējis tālāk uz priekšu, tas uzkāpa sikomores kokā, lai viņu ieraudzītu, jo viņam vajadzēja tur iet garām. Kad Jēzus nonāca tajā vietā, paskatījies uz augšu, viņš sacīja tam: “Zakhaj, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāpaliek tavā namā.” Tas steigšus nokāpa un ar prieku viņu uzņēma. To ieraudzījuši, visi kurnēja, teikdami: “Pie grēcīga vīra viņš apmeties.” Bet Zakhajs piecēlies sacīja Kungam: “Redzi, Kungs, pusi no savas mantas esmu gatavs atdot nabagiem, un, ja esmu no kāda netaisnīgi kaut ko izspiedis, to atdošu četrkārtīgi.” Jēzus viņam sacīja: “Šodien šim namam pestīšana ir notikusi, jo arī šis ir Ābrahāma dēls. Jo Cilvēka Dēls ir nācis, lai meklētu un glābtu pazudušo.” 

Ja esi kādu apkrāpis, Dievs sagaida, ka Tu atlīdzināsi. Necenties paslaucīt problēmu zem paklāja un izlikties, ka viss ir kartībā. 
Caķejs bija cilvēks, kurš strādāja romiešu okupācijas varas labā, iekasējot nodokļus no savas tautas, ebrejiem. Bet viņš papildus noteiktajiem nodokļiem, mācēja īpaši labi iekasēt arī priekš sevis. Bībelē teikts, ka viņš bija bagāts (2.p). Netīri bagāts! 
Bet pēc tam, kad Caķejs bija pavadījis vakaru kopā ar Jēzu, viss radikāli mainījās. Kā mēs to zinām? Jo viņš pats to pateica: “Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.” (Lk 19:8). 

Bet dažreiz nav iespējams labot izdarīto. Ko tad, ja cilvēki, kuriem esi nodarījis pāri, ir miruši? Kā to lai atrisina? Lūdz un saņem piedošanu no Dieva. Dāvids raksta: 

Es atzinos savā grēkā 
un neslēpu savu vainu, 
es teicu: atzīšos Kungam savos noziegumos! 
Tad tu man piedevi mana grēka vainu. (Ps 32:5). 

Un, ja Tu joprojām jūties noraizējies par to, runā ar savu mācītāju vai kādu patiešām uzticamu draugu, kurš var uzklausīt un palīdzēt ar padomu. 
Princips jau patiesībā ir vienkāršs – Tev ir jābūt gatavam lūgt piedošanu un (kad tas ir iespējams) uzņemties izmaksas, lai lietas tiktu sakārtotas. Ja Tu to darīsi, Dievs Tevi svētīs, un Tu varēsi dzīvot ar tīru sirdsapziņu. 

Lasīt tālāk

"...pret tevi es esmu grēkojis,"

(Ps 51:3–12) Apžēlo mani, Dievs, savā žēlastībā, 
savā žēlsirdībā dzēs manus pārkāpumus!
Mazgā mani tīru no vainas,
no mana grēka šķīstī mani –
jo savus pārkāpumus es zinu
un mans grēks vienmēr man priekšā!
Pret tevi, tik pret tevi es esmu grēkojis,
kas ļauns tavās acīs, to esmu darījis –
tāpēc tu taisnīgs, kad apsūdzi mani,
un šķīsts, kad spried man tiesu!
Redzi, ar vainu es esmu piedzimis,
grēcīgs, kopš māte mani ieņēma.
Redzi, tu gribi, lai manī ir patiesība,
tad dziļi sirdī man gudrību māci!
Manus grēkus izberz ar īzapu, ka topu šķīsts,
mazgā mani, lai es baltāks par sniegu!
Liec man dzirdēt gaviles un prieku,
lai līksmo kauli, ko tu sadragāji!
Novērsies no maniem grēkiem,
dzēs visas manas vainas!
Šķīstu sirdi radi man, Dievs,
un stingru garu atjauno manī! 

Šodienas sabiedrībā ideja par grēku ir diezgan vecmodīga un abstrakta. Dažreiz lielākā daļa cilvēku izvairās domāt par to visu. Pat tad, kad par to domājam, mēs varam pieņemt, ka ne viss, ko darām, ir grēks... nu tikai kādas ekstrēmi sliktas darbības. 

Kā tad ir patiesībā? 
Tas, ko var definēt kā grēku, ir viss, kam ļaujam negatīvi ietekmēt mūsu attiecības ar Dievu, ar citiem un ar sevi pašu. Grēks ir jebkas, kas traucē tam, ko Dievs brīnišķīgu priekš mums katra ir novēlējis. Neatkarīgi no tā, vai tas ir kaut kas, ko mēs domājam, ko mēs darām, vai kaut kas tāds, ko mēs nedarām, GRĒKS ir viss, kas bloķē attiecības starp mums un Svēto Garu. 
Kā teikts 51.psalma 6.pantā, visi mūsu grēki ir pret Dievu. Grēks kļūst par problēmu nevis tāpēc, ka Dievam ir noteikumu saraksts un Viņš izmisīgi vēlas mūs sodīt (tāds Viņš nav!), bet gan tāpēc, ka GRĒKS traucē mūsu saikni ar Viņu. Viņš mūs mīl un vairāk par visu vēlas ar mums attiecības. 
Vai tās nav labas ziņas? 
Ja viss negatīvais, ko mēs domājam, darām/nedaram, ir pretrunā Dieva Labajam Plānam, tad vienīgi Viņš ir tas, kurš var atrisināt šo problēmu (piedodot mums!). 
Izlasi sekojošos 1.vēstules Timotejam 1.nodaļas (7.–14.) pantus:

Es pateicos mūsu Kungam Jēzum Kristum, kas devis man spēku un uzticējis man kalpošanu, atzinis mani par uzticamu, lai gan agrāk biju zaimotājs, vajātājs un augstprātības pilns, bet viņš apžēlojās par mani, jo es savas nezināšanas dēļ biju rīkojies neticībā. Mūsu Kunga žēlastība ir pārmēru vairojusies, dodot ticību un mīlestību Kristū Jēzū. Uzticami un pilnīgi atzīstami ir vārdi, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē glābt grēciniekus, no kuriem pirmais esmu es. Bet apžēlots es esmu tādēļ, lai manī pirmajā Kristus Jēzus parādītu pacietību par paraugu tiem, kas ticēs uz viņu, lai iegūtu mūžīgo dzīvību. Gods un slava lai ir mūžības Ķēniņam, neiznīcīgajam, neredzamajam vienīgajam Dievam uz mūžu mūžiem! Āmen! 

Šie vārdi lieliski parāda, cik gatavs Dievs ir atjaunot attiecības ar mums un cik noteikti Viņš to izdarīs. Brīdī, kad mēs vēršamies pie Viņa un sakām, ka uzticamies Viņam, visa mūsu netaisnība ir atņemta un visi mūsu grēki ir piedoti. Neatkarīgi no tā, kāds 'grēks' ir mūsu dzīvē, Dievs ir gatavs ar to tikt galā un tad dot mums Savu Svēto Garu, lai palīdzētu mums dienu no dienas kļūt līdzīgākiem mūsu Pestītājam Jēzum Kristum.
Pateicība un gods lai ir Dievam Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam!
Amen!

Lasīt tālāk

Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība

(Rom.10:8b-13) Tas vārds ir tev tuvu – tavā mutē un tavā sirdī, – un tas ir ticības vārds, ko mēs sludinām. Un, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs viņu uzmodinājis no mirušajiem, tu tiksi glābts, jo ar sirdi tic, lai saņemtu taisnību, bet ar muti liecina, lai gūtu pestīšanu. Tādēļ Raksti saka: ikviens, kas tic uz viņu, nepaliks kaunā. Te nav atšķirības starp jūdu un grieķi, jo viņš ir Kungs pār visiem un atklāj savu bagātību visiem, kas viņu piesauc. Jo ikviens, kas piesauc Kunga vārdu, tiks izglābts. 

Vai Tu jūties satraukts/nedrošs? Varbūt Tev dzīve šķiet tukša/bezjēdzīga? Vai Tu ilgojies pēc miera un apziņas, ka Tavi grēki Tev ir piedoti? Vai Tu esi pārliecināts par savu piederību Debesīs? Ticība (uzticēšanās) Kristum padara Viņu par Tavas dzīves Kungu un dod risinājumu visiem šiem jautājumiem. 
"Kā?" - Tu jautā. 

Apustulis Pāvils to izskaidro tā: 

1. atziņa: "...jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības" (Rom.3:23). Ir jāatzīst – mēs visi savā būtībā esam grēcinieki, nespējam dzīvot tādu brīnišķīgu dzīvi, ko Dievs mums ir sagādājis. Mums izmisīgi ir vajadzīgs Pestītājs. 
2. atziņa: "Jo alga par grēku ir nāve, bet Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība Jēzū Kristū, mūsu Kungā." (Rom.6:23). Vārds 'evaņģēlijs' nozīmē 'labā vēsts'. Un labā vēsts ir sekojoša: par Taviem grēkiem (visiem!) ir samaksāts pie krusta. 
3. atziņa: "Bet Dievs savu mīlestību uz mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki." (Rom.5:8). Tu nevari nopelnīt pestīšanu ar saviem labiem darbiem vai ar labu raksturu. Dievs glābšanu Tev piedāvā bez maksas. Viss, kas Tev ir jādara – saņem to ticībā. 
4. atziņa (atgriežamies pie mūsu šīs dienas teksta): "...ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs viņu uzmodinājis no mirušajiem, tu tiksi glābts [...] Jo ikviens, kas piesauc Kunga vārdu, tiks izglābts." (Rom.10:9,13).

Tagad lūdz šos lūgšanas vārdus: 
"Kungs, es nododu savu dzīvi Tev. 
Ticībā es saņemu mūžīgās dzīvības dāvanu. 
Paldies, ka Jēzus vārdā Tu to visu uzklausi un dāvini. 
Gods lai ir Tēvam un Dēlam, un Svētajam Garam. 
Āmen."

Lasīt tālāk

Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs!

(Jesaja 6:1-8) Tajā gadā, kad nomira ķēniņš Uzijāhu, es redzēju Kungu sēžam augstā un dižā tronī, un viņa tērpa krokas piepildīja templi. Un virs tā stāv serafi – katram ir seši spārni, ar diviem tie aizsedz seju, ar diviem klāj kājas, un ar diviem tie lido! Un tie sauc: “Svēts, svēts, svēts Pulku Kungs – visa zeme pilna viņa godības!” Sliekšņu pamati trīcēja no saucēja balss, un nams pildījās dūmiem. Un es teicu: 
“Vai! man – pagalam es, 
jo man nešķīstas lūpas 
un mītu tautā, kam nešķīstas lūpas, – 
bet manas acis nu skatījušas Ķēniņu, Pulku Kungu!” 
Tad man pielidoja viens serafs, un rokā tam bija kvēlojoša ogle, ko tas ar knaiblēm bija paņēmis no altāra. Viņš pieskārās manai mutei un teica: 
“Redzi, tā pieskaras tavām lūpām –
noņemta tava vaina, 
apklāts tavs grēks!” 
Un es dzirdēju Kungu sakām: 
“Kuru lai es sūtu? Kurš ies un runās par mums?” 
Tad teicu: “Es te, sūti mani!” 

Pravietis Jesaja mums cenšas atklāt to, kas notika, kad viņš ieraudzīja Dievu. Mēs varam gandrīz iztēloties šo ainu: Dieva tronis, pielūdzošie eņģeļi, ogles, kas pieskaras Jesajas lūpām. Droši vien bija pārsteidzoši tikties ar Dievu šādi, redzēt Viņu un dzirdēt Viņa balsi, būt kādas tik Svētas Personas klātbūtnē. 

Tad, kad mēs nonākam Viņa svētuma klātbūtnē, mūsu pašu trūkumi atklājās sevišķi skaidri. Tā tas noteikti bija arī Jesajas gadījumā. 

Vai! man [– Jesaja izmisumā iekliedzas.] – pagalam es, jo man nešķīstas lūpas... (Jesajas 6:5) 

Tomēr, lai gan pravieti Jesaju pārņēma satraukums par savu grēcīgumu, mums nav jākļūst bezcerīgi izmisušiem. Protams, mums nekad nevajadzētu aizmirst, ka Viņš ir svēts. Dieva svētumam vajadzētu likt mums sajust bijību — nevis tādā veidā, ka "man ir bail no Viņa", bet gan tādā veidā, ka "es esmu aizgrābts līdz sirds dziļumiem no Viņa". Mēs varam tuvoties svētajam Dievam, nekļūstot izmisuši un bezcerīgi Viņa klātbūtnē. 

Visā Vecajā Derībā mēs atkal un atkal lasām, ka tikai īpaši izraudzīti cilvēki varēja stāties Dieva troņa priekšā. Bija speciāli šķīstīšanās/attīrīšanās rituāli, kas jāveic pirms varētu tuvoties un ieiet Dieva svētajā klātbūtnē. 

Bet tagad, pateicoties tam, ko Dievs darīja mūsu labā, sūtot Jēzu Kristu mirt par mūsu grēkiem, mēs varam tuvoties Viņa tronim ar drošu pārliecību. 

Kristū mums ir drošs prāts un ticībā uz viņu ir paļāvība tuvoties Dievam. (Efez.3:12).

Vai vari iedomāties kā būtu satikt Dievu aci pret aci? 
Vai tu jūties nobijies? 
Vai arī tu esi pārliecināts par Viņa bezgalīgo mīlestību pret tevis? 
Pateiksimies Dievam, ka varat Viņam tuvoties tieši tādi, kādi esam!

Lasīt tālāk