Līdzības par neatlaidīgo atraitni un muitnieku
Ivo Roderts | svētdiena, oktobris 19, 2025 | komentāru nav
(Lk 18:1-14) Tad viņš stāstīja tiem līdzību par to, ka vienmēr vajag Dievu lūgt un nezaudēt drosmi. “Kādā pilsētā bija tiesnesis, kas Dieva nebijās un cilvēkus necienīja. Vēl tajā pilsētā bija kāda atraitne, un tā nāca pie viņa, sacīdama: iztiesā manu lietu pret manu pretinieku. Viņš ilgu laiku negribēja to darīt, bet pēc tam tomēr sacīja pie sevis: es Dieva nebīstos un cilvēkus necienu, taču šī atraitne mani nomoka, tādēļ iztiesāšu viņai par labu, ka beigās viņa nenāk un nesit mani vaigā. Kungs sacīja: ieklausieties, ko netaisnais tiesnesis saka! Vai tad Dievs lai neiztiesātu par labu saviem izredzētajiem, kas viņu piesauc dienu un nakti? Vai viņš vilcināsies? Es jums saku: viņš viņu lietu iztiesās ātri. Bet vai Cilvēka Dēls atnācis atradīs uz zemes ticību?”
Un dažiem, kas sevi uzskatīja par taisniem, bet pārējos nicināja, viņš stāstīja šādu līdzību: “Divi cilvēki ienāca templī Dievu lūgt, viens bija farizejs un otrs – muitnieks. Farizejs, nostājies savrup, lūdza tā: Dievs, es tev pateicos, ka neesmu kā pārējie cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības apgānītāji vai arī kā šis te muitnieks; es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa, ko iegūstu. Bet muitnieks, attālāk stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet, sitot sev pie krūtīm, sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: šis nogāja savās mājās attaisnots, bet tas otrs ne, jo katrs, kas pats sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts.”
Vai vari iztēloties tiesas zāli, kur tiek izskatīta kāda civillieta?
Es pats neesmu piedalījies tiesā ne kā apsūdzētais, ne cietušais, taču esmu redzējis tiesas procesus televizorā, laikrakstos un internetā publicētajos video fragmentos. Laiku pa laikam kāds tiesas process ir tik nozīmīgs, ka tiek plaši atspoguļots un ieiet vēsturē.
Ja tas nebūtu tik nopietni, tas atgādinātu sporta sacensības. Lūk, prasītājs, kurš pārliecinoši apgalvo, ka viņam ir nodarīts pāri. Viņam ir savi advokāti, un tie aizstāv viņa lietu, izsauc lieciniekus, mēģina pārliecināt tiesnesi, ka taisnība ir viņa pusē. Otrā pusē ir atbildētājs – tas, kurš tiek apsūdzēts. Arī viņam ir sava komanda, kas cenšas pārliecināt tiesnesi, ka taisnība ir viņam. Eksperti, kas vēro procesu, varbūt nojauš, uz kuru pusi sliecas spriedums, bet rezultāts nav zināms, līdz brīdim, kad tiesnesis – gluži kā sporta spēlē – pieņem lēmumu un to paziņo.
Senajā jūdu tiesā visi tiesu procesi bija tādi, ne tikai civillietas. Ja kāds bija tevi apzadzis, tev pašam bija jāceļ apsūdzība; policijas, kas to darītu tavā vietā, nebija. Ja kāds bija nogalinājis kādu no taviem tuviniekiem, bija tāpat. Katrs tiesas process Jēzus laikā nozīmēja, ka tiesnesim bija jāizšķiras – kuru pusi attaisnot. Vārds “attaisnošana” vai “taisnošana” nozīmē tieši to: tiesnesis sprieduma beigās pasludina kādu par taisnu un nostājas viņa pusē (salīdz. Romiešiem 2:1–16; 3:21–31; Galatiešiem 2:16–21).
Šīs divas evaņģēlijā pierakstītās līdzības, lai gan dažādas, abas runā par attaisnošanu. Pirmā to parāda visuzskatāmāk – darbība norisinās tiesas zālē. Un tomēr – te mēs uzreiz apjūkam: ja Jēzus grib, lai tiesnesis simbolizētu Dievu, tad šis tēls ir tik ļoti atšķirīgs no mūsu priekšstata par Dievu.
Jēzus stāsta, ka tiesnesim nav bijības pret Dievu, un viņš neinteresējas, vai dara cilvēkiem taisnību. Līdzības jēga ir šāda: ja pat tik samaitātu un sliktu tiesnesi var pierunāt darīt pareizi, ja vien viņu traucē dienu un nakti, tad cik daudz vairāk Dievs, kurš pats ir Taisnība un kuram rūp cilvēki, parūpēsies par savējiem un gādās, lai taisnība tiek īstenota!
Līdzība pieņem, ka Dieva ļaudis ir kā prasītāji tiesā, kas gaida Dieva spriedumu. Un par ko ir šī tiesa? Visticamāk tie ir Jēzus sekotāji, kas tagad pulcējas ap Jēzu, gaidot, kad Dievs attaisnos viņus, kad tiks galīgi uzvarēts viss, kas pretojas Jēzus vēstij. Citiem vārdiem runa ir par to – kad tad beidzot kļūs redzams, ka Dievs ir attaisnojis pašu Jēzu un līdz ar Viņu arī Viņa sekotājus. Lai arī šis brīdis pats par sevi būs biedējošs, tas vienlaikus būs atbrīvojošs un attaisnojošs spriedums, uz kuru Dieva ļaudis ir gaidījuši un lūguši. Un, ja tas ir patiesi par šo īpašo brīdi visa Universa vēsturē, tad tas ir spēkā arī daudzās mazākās situācijās, kas piepilda kristieša ikdienas dzīvi.
Otrā līdzība sākotnēji šķiet aprakstām reliģisku notikumu, bet patiesībā arī tas izrādās tiesas process. Varētu pat sacīt, ka farizejs templī pats to jau bija pārvērtis sacensībā: viņa “lūgšana” ir tikai sava labo darbu uzskaitījums Dieva priekšā, un viņš pats sevi slavē un paaugstina, pazemojot muitnieku. Bet muitnieks, ar savu mazo ticību, tomēr ierauga lielo Dieva sirdi (sal. Lk 17:6) un pilnībā paļaujas uz Dieva žēlastību. Un Jēzus atklāj, ko saka dievišķais Tiesnesis: taisnots mājās aizgāja muitnieks, nevis farizejs.
Šīs divas līdzības kopā pasaka spēcīgu patiesību par to, ko apustulis Pāvils vēlāk nosauks par “taisnošanu ticībā”. Plašākā nozīmē runa ir par pēdējo tiesu, kurā Dieva izredzētie tiks attaisnoti pēc dzīves, kas pavadīta ciešanās un kalpošanā. Lai gan ienaidnieki no ārpuses vai iekšienes var apmelot un vajāt, Dievs atklās un parādīs, ka viņi patiesi ir Viņa ļaudis. Bet tas nenozīmē, ka jau tagad var noteikt, kas ir Dieva izredzētie, vērojot tikai ārējos tikumības simbolus vai sīkumainu bauslības ievērošanu. Ja gribi zināt, kur jau tagad redzama šī galīgā attaisnošana, meklē vietās, kur ir patiesa grēku nožēla un patiesa paļaušanās uz Dieva žēlastību.
“Šis aizgāja mājās taisnots” – tie ir vieni no vismierinošākajiem vārdiem visā evaņģēlijā.
Ja tas nebūtu tik nopietni, tas atgādinātu sporta sacensības. Lūk, prasītājs, kurš pārliecinoši apgalvo, ka viņam ir nodarīts pāri. Viņam ir savi advokāti, un tie aizstāv viņa lietu, izsauc lieciniekus, mēģina pārliecināt tiesnesi, ka taisnība ir viņa pusē. Otrā pusē ir atbildētājs – tas, kurš tiek apsūdzēts. Arī viņam ir sava komanda, kas cenšas pārliecināt tiesnesi, ka taisnība ir viņam. Eksperti, kas vēro procesu, varbūt nojauš, uz kuru pusi sliecas spriedums, bet rezultāts nav zināms, līdz brīdim, kad tiesnesis – gluži kā sporta spēlē – pieņem lēmumu un to paziņo.
Senajā jūdu tiesā visi tiesu procesi bija tādi, ne tikai civillietas. Ja kāds bija tevi apzadzis, tev pašam bija jāceļ apsūdzība; policijas, kas to darītu tavā vietā, nebija. Ja kāds bija nogalinājis kādu no taviem tuviniekiem, bija tāpat. Katrs tiesas process Jēzus laikā nozīmēja, ka tiesnesim bija jāizšķiras – kuru pusi attaisnot. Vārds “attaisnošana” vai “taisnošana” nozīmē tieši to: tiesnesis sprieduma beigās pasludina kādu par taisnu un nostājas viņa pusē (salīdz. Romiešiem 2:1–16; 3:21–31; Galatiešiem 2:16–21).
Šīs divas evaņģēlijā pierakstītās līdzības, lai gan dažādas, abas runā par attaisnošanu. Pirmā to parāda visuzskatāmāk – darbība norisinās tiesas zālē. Un tomēr – te mēs uzreiz apjūkam: ja Jēzus grib, lai tiesnesis simbolizētu Dievu, tad šis tēls ir tik ļoti atšķirīgs no mūsu priekšstata par Dievu.
Jēzus stāsta, ka tiesnesim nav bijības pret Dievu, un viņš neinteresējas, vai dara cilvēkiem taisnību. Līdzības jēga ir šāda: ja pat tik samaitātu un sliktu tiesnesi var pierunāt darīt pareizi, ja vien viņu traucē dienu un nakti, tad cik daudz vairāk Dievs, kurš pats ir Taisnība un kuram rūp cilvēki, parūpēsies par savējiem un gādās, lai taisnība tiek īstenota!
Līdzība pieņem, ka Dieva ļaudis ir kā prasītāji tiesā, kas gaida Dieva spriedumu. Un par ko ir šī tiesa? Visticamāk tie ir Jēzus sekotāji, kas tagad pulcējas ap Jēzu, gaidot, kad Dievs attaisnos viņus, kad tiks galīgi uzvarēts viss, kas pretojas Jēzus vēstij. Citiem vārdiem runa ir par to – kad tad beidzot kļūs redzams, ka Dievs ir attaisnojis pašu Jēzu un līdz ar Viņu arī Viņa sekotājus. Lai arī šis brīdis pats par sevi būs biedējošs, tas vienlaikus būs atbrīvojošs un attaisnojošs spriedums, uz kuru Dieva ļaudis ir gaidījuši un lūguši. Un, ja tas ir patiesi par šo īpašo brīdi visa Universa vēsturē, tad tas ir spēkā arī daudzās mazākās situācijās, kas piepilda kristieša ikdienas dzīvi.
Otrā līdzība sākotnēji šķiet aprakstām reliģisku notikumu, bet patiesībā arī tas izrādās tiesas process. Varētu pat sacīt, ka farizejs templī pats to jau bija pārvērtis sacensībā: viņa “lūgšana” ir tikai sava labo darbu uzskaitījums Dieva priekšā, un viņš pats sevi slavē un paaugstina, pazemojot muitnieku. Bet muitnieks, ar savu mazo ticību, tomēr ierauga lielo Dieva sirdi (sal. Lk 17:6) un pilnībā paļaujas uz Dieva žēlastību. Un Jēzus atklāj, ko saka dievišķais Tiesnesis: taisnots mājās aizgāja muitnieks, nevis farizejs.
Šīs divas līdzības kopā pasaka spēcīgu patiesību par to, ko apustulis Pāvils vēlāk nosauks par “taisnošanu ticībā”. Plašākā nozīmē runa ir par pēdējo tiesu, kurā Dieva izredzētie tiks attaisnoti pēc dzīves, kas pavadīta ciešanās un kalpošanā. Lai gan ienaidnieki no ārpuses vai iekšienes var apmelot un vajāt, Dievs atklās un parādīs, ka viņi patiesi ir Viņa ļaudis. Bet tas nenozīmē, ka jau tagad var noteikt, kas ir Dieva izredzētie, vērojot tikai ārējos tikumības simbolus vai sīkumainu bauslības ievērošanu. Ja gribi zināt, kur jau tagad redzama šī galīgā attaisnošana, meklē vietās, kur ir patiesa grēku nožēla un patiesa paļaušanās uz Dieva žēlastību.
“Šis aizgāja mājās taisnots” – tie ir vieni no vismierinošākajiem vārdiem visā evaņģēlijā.
* Aizgūts no Tomasa Raita
0 comments:
Ierakstīt komentāru