Dieva vārds kā uguns un āmurs
Ivo Roderts | svētdiena, augusts 17, 2025 | komentāru nav
(Jer 23:23-29) Vai es neesmu tuvs Dievs? saka Kungs, taču ne tāls Dievs!
Vai vīrs paslēpsies slēptuvē, ka es neredzēšu? – saka Kungs,
vai ne es piepildu debesis un zemi? – saka Kungs.
[...]
Vai mans vārds nav kā uguns, saka Kungs,
un kā āmurs, kas sadragā klinti?
Vai esi kādreiz aizdomājies par Dieva vārdu kā neatvairāmu āmuru? Mēs bieži domājam par Bībeles tekstu kā par mierinošu un iedvesmojošu, bet Dievs pats to salīdzina ar āmuru – spēcīgu un nesalaužamu, kas spēj sašķelt pat vissmagākos akmeņus.
Vecajā Derībā vairākkārt aprakstīta situācija, kad Israēla tauta kļuva garīgi nocietināta. Pravietis Caharija raksta, ka "viņi nocietināja savas sirdis kā krams un negribēja klausīt likumu un vārdus, ko Kungs Cebaots bija sūtījis ar savu Garu caur agrīnajiem praviešiem” (Caharijas 7:12). Šie cilvēki bija kļuvuši tik stūrgalvīgi, ka vairs nespēja uztvert Dieva balsi. Viņu sirdis bija kā krams – viens no cietākajiem akmeņiem, kuru izmanto, lai cirstu citus.
Bībeles izteiksmē cieta sirds nozīmē cilvēka stāvokli, kurā viņš apzināti pretojas Dieva patiesībai. Tāds cilvēks nav gatavs mainīties, viņš ir neieņemams – līdzīgi kā klints. Bet Dieva vārds, kā norāda Jeremijas grāmata, nav tikai mierinoša čukstoņa. Tas ir āmurs. Dievišķais āmurs, kas var sašķelt pat visspītīgāko sirdi, atklāt patiesās domas un motivāciju, kas apslēpta cilvēka dvēseles dziļumos.
Teologs R.C. Sprouls reiz rakstīja:
“Dieva āmurs nesadragā tikai pasaules elkus – tas satriec arī manus sirds elkus. Tas ir smags, ass un bieži sāpīgs – tieši tāpēc, ka Tas, kas to tur rokā, mīl. Viņš ir apsolījis piedot manas cietās sirds dēļ, bet arī – to pārveidot.” (R.C. Sproul, “The Holiness of God”)
Dieva mīlestība nav tikai maigums – tā ir arī patiesība, kas pārveido. Ja mūsu sirdis kļūst kā akmens, Viņa vārds nav bezspēcīgs. Tas ir āmurs, kas lauž mūsu cietību, nevis lai mūs iznīcinātu, bet lai mūs dziedinātu, šķīstītu un darītu spējīgus mīlēt.
Vecajā Derībā vairākkārt aprakstīta situācija, kad Israēla tauta kļuva garīgi nocietināta. Pravietis Caharija raksta, ka "viņi nocietināja savas sirdis kā krams un negribēja klausīt likumu un vārdus, ko Kungs Cebaots bija sūtījis ar savu Garu caur agrīnajiem praviešiem” (Caharijas 7:12). Šie cilvēki bija kļuvuši tik stūrgalvīgi, ka vairs nespēja uztvert Dieva balsi. Viņu sirdis bija kā krams – viens no cietākajiem akmeņiem, kuru izmanto, lai cirstu citus.
Bībeles izteiksmē cieta sirds nozīmē cilvēka stāvokli, kurā viņš apzināti pretojas Dieva patiesībai. Tāds cilvēks nav gatavs mainīties, viņš ir neieņemams – līdzīgi kā klints. Bet Dieva vārds, kā norāda Jeremijas grāmata, nav tikai mierinoša čukstoņa. Tas ir āmurs. Dievišķais āmurs, kas var sašķelt pat visspītīgāko sirdi, atklāt patiesās domas un motivāciju, kas apslēpta cilvēka dvēseles dziļumos.
Teologs R.C. Sprouls reiz rakstīja:
“Dieva āmurs nesadragā tikai pasaules elkus – tas satriec arī manus sirds elkus. Tas ir smags, ass un bieži sāpīgs – tieši tāpēc, ka Tas, kas to tur rokā, mīl. Viņš ir apsolījis piedot manas cietās sirds dēļ, bet arī – to pārveidot.” (R.C. Sproul, “The Holiness of God”)
Dieva mīlestība nav tikai maigums – tā ir arī patiesība, kas pārveido. Ja mūsu sirdis kļūst kā akmens, Viņa vārds nav bezspēcīgs. Tas ir āmurs, kas lauž mūsu cietību, nevis lai mūs iznīcinātu, bet lai mūs dziedinātu, šķīstītu un darītu spējīgus mīlēt.
0 comments:
Ierakstīt komentāru