Dievs NAV Tev 'atmetis ar roku'

(Flp 1:3-11) Ikreiz, kad atceros jūs, es pateicos savam Dievam par jums visiem ikvienā savā lūgšanā; es ar prieku nododos lūgšanām par mūsu kopību evaņģēlija sludināšanā no pirmās dienas līdz pat šim brīdim. Es paļaujos uz to, ka Dievs, kas pie jums iesāka labo darbu, to pabeigs līdz Jēzus Kristus dienai. Ir pareizi, ka es šādi par jums visiem domāju, jo jūs esat manā sirdī – gan manās važās, gan evaņģēlija aizstāvībā un nostiprināšanā jūs visi esat manas žēlastības līdzdalībnieki. Dievs ir mans liecinieks, kā es pēc jums visiem ilgojos Jēzus Kristus sirds mīlestībā. Tādēļ es lūdzu, lai jūsu mīlestība arvien vairāk pārplūstu atzīšanā un dziļā sapratnē, lai visi pārbaudījumi jūs pārliecinātu, kas ir labāks, lai jūs būtu sirdsskaidri un nevainojami Kristus dienai, pārpilni ar taisnības augļiem, kas nāk caur Jēzu Kristu, Dieva godam un slavai. 

Lai dzīvotu dzīvi tā, kā mūs aicina Dievs, ir divi galvenie šķēršļi, kas Tev jāpārvar - “gribēt” un “spēt”. Atteikties no saviem plāniem un pieņemt Dieva gribu nav vienmēr viegli. Tavi vecie ieradumi vēlas to, ko vēlas tie, nevis to, ko vēlas Dievs. Un pat tad, kad Dieva griba ir skaidra, un Tu vēlies to, ko Viņš vēlas, Tev trūkst vajadzīgais spēks, lai to paveiktu. Par laimi, tieši šeit Dievs ir gatavs palīdzēt Tavā dilemmā. Dieva Vārds mums atklāj, ka gan vēlme, gan spēja nāk no Viņa, nevis no Tevis. Tu vari jautāt: “Ja Dievs darbojas manī, kāpēc ir tāda cīņa, lai iepazītu un izpildītu Viņa gribu?”. Problēma ir tā, ka Tavs dabiskais prāts ir egocentrisks un tiecas pretoties Dieva gribai. Tad kāda ir atbilde? 
Nenolaid rokas! Citiem vārdiem sakot, Dievs ierosina “vēlmi” un “spēju”, un Tu iemācies saskaņot savas domas ar Viņa domām. Un Tu vari būt pārliecināts, “...ka Dievs, kas pie jums iesāka labo darbu, to pabeigs līdz Jēzus Kristus dienai.” (Flp 1:6).  

Lasīt tālāk

Iedrošinājums svētai zinātkārei

(Ps 24:) Dāvida psalms. 
Kungam pieder zeme un viss uz tās,
zemes virsa un tie, kas tur mīt:
viņš to uzcēlis uz jūrām
un uzlicis uz upēm.
Kurš uzkāps Kunga kalnā,
kurš nostāsies viņa svētvietā?
Kam tīras rokas un skaidra sirds,
kas savu dvēseli nepiesien māņiem,
kas nav nepatiesi zvērējis, –
tam būs svētība no Kunga,
taisns mērs no glābēja Dieva.
Tāda ir cilts, kas viņa alkst,
kāro tava vaiga, Jēkaba Dievs!
Paceliet, vārti, savas sijas,
un slejieties, mūžsenās durvis,
lai nāk godības Ķēniņš!
Kurš tad ir godības Ķēniņš?
Kungs, stiprais un varenais,
Kungs, varenais kaujā!
Paceliet, vārti, savas sijas,
un paslejieties, mūžsenās durvis,
lai nāk godības Ķēniņš!
Kurš tad ir godības Ķēniņš?
Pulku Kungs – viņš ir godības Ķēniņš! 

Man šķita interesanti, ka šis psalms ir sarakstīt it kā divās balsīs (kā saruna). Tiek uzdoti jautājumi un tad seko atbildes. Tas ir kā pamudinājums izzināt Dievu loģiski un radoši, intuitīvi un pārdomāti. Alberts Einšteins, viens no vēstures dižākajiem prātiem, teica: "Svarīgi ir nepārstāt uzdot jautājumus. Zinātkārei ir savs iemesls pastāvēt. Cilvēks nevar nesajust bijību, kad viņš apcer mūžības, dzīves un realitātes brīnišķīgās struktūras noslēpumus. Pietiek, ja cilvēks katru dienu cenšas tikai nedaudz aptvert šo noslēpumu. Nekad nezaudējiet svētu zinātkāri." 

Dziesminieks Dāvids saka: "Kam tīras rokas un skaidra sirds, kas savu dvēseli nepiesien māņiem, kas nav nepatiesi zvērējis, – tam būs svētība no Kunga..." (Ps 24:4-5). Tātad pārdomājot jautājumu par iespēju uzkāpt Tā Kunga kalnā, nostāties Viņa svētajā vietā (citiem vārdiem sakot – kurš var mazliet vairāk iepazīt Dievu?), psalma autors iesaka mums būt godīgi zinātkāriem (lai 'dvēseli nepiesietu māņiem' ir aizrautīgi jāmācās un drosmīgi jāuzdod jautājumi!). 

Latīņu valodā vārdam 'izglītība' (educatione) viena no nozīmēm ir 'izvilināt' vai 'dabūt ārā'. Lielākā daļa akadēmisko izglītības programmu diemžēl ir vērstas uz zināšanu uzspiešanu, nevis zinātkāres atraisīšanu. Rezultāts? Mēs zinām dažas lietas, bet zaudējam būtiskāko - mīlestību un interesi mācīties. Kādā pētījumā, kas tika veikts vienā no labākajām universitātēm, absolventiem, kuri ieguva visaugstākos rezultātus, mēnesi pēc absolvēšanas bija jākārto tādi paši gala eksāmeni. Viņi visi cieta neveiksmi. Ja kāds mēģina iekalt dažus faktus, formulas vai definīcijas, tad tas reti nokļūst dziļāk prātā kā tikai īstermiņa atmiņās. Tā patiesība noteikti neiekļūst dvēselē. Diemžēl reizēm tieši tas notiek arī baznīcā katru nedēļas nogali. Tāpēc nezaudē skaidru sirdi un uzdod jautājumus Dievam, kad vien rodas tāda iespēja.  

Lasīt tālāk

Ciešanas pareizas rīcības dēļ

(1Pēt 3:18-22) Arī Kristus ir vienreiz par visām reizēm grēku dēļ cietis – taisnais par netaisnajiem –, lai jūs pievestu pie Dieva; nonāvēts miesā, bet dzīvs darīts Garā, kurā viņš devās pasludināt arī tiem gariem, kas cietumā, kas Noas dienās palika savā nepaklausībā. Tolaik Dievs ilgi un pacietīgi gaidīja, kamēr tika uzbūvēts šķirsts; tajā tikai nedaudzas, tas ir, astoņas, dvēseles Dievs izglāba caur ūdeni. Tas ir pirmtēls kristībai, kas tagad jūs glābj; tā nav miesas netīrumu mazgāšana, bet Dieva piesaukšana, lai gūtu skaidru sirdsapziņu caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos, kas ir pie Dieva labās rokas pēc tam, kad viņš uzkāpis debesīs un viņam pakļaujas eņģeļi, varas un spēki. 

Jo vecāks es kļūstu, jo vairāk man nepatīk lietas, kas pēc to iegādāšanās ir jāsaliek kopā, sekojot sarežģītām instrukcijām un shēmām. Daļēji šī mana nepatika ir saistīta ar uztraukumu, ka es, iespējams, kļūdīšos, salocīšu vai pieskrūvēšu kaut ko tur, kur tas nebija paredzēts, un visu sabojāšu. Šī bažām pievienojas arī neuzticēšanās: dažkārt instrukcijas un shēmas ir ne tikai neskaidras, bet pat neprecīzas. Dažkārt tajās ir aprakstīts cits priekšmets, kas ir līdzīgs, bet nav identisks tam, ko mēģinu samontēt. 
Vēl trakāk (saliekot kaut ko sarežģītu, no daudzām detaļām sastāvošu) ir pabeigt visu… un tad atklāt, ka kāda svarīga detaļa joprojām atrodas kastē. Garastāvoklis ir sabojāts. Kur tam vajadzēja tikt pieskrūvētam? Vai tas vispār ir vajadzīgs? Kāpēc es to nepamanīju agrāk? Man šķita, ka man veicās tīri labi, bet ko tagad darīt?

Tieši tāda reakcija varētu būt daudziem Bībeles lasītajiem, kad, izlasījuši 1.Pētera vēstuli līdz šai vietai, viņi pēkšņi apstājas pie 3. nodaļas 19., 20. un 21. panta.
Apustulis Pēteris saviem lasītājiem ir skaidrojis, ka reizēm kristieši var piedzīvot ciešanas, kaut arī patiesībā nav neko darījuši, lai tās pelnītu. Viņš ir pieminējis, ka pats Mesija Jēzus bija vislielākās netaisnības upuris.

Bet tagad, pavisam pēkšņi, viņš ir atļāvies ierakstīt savā vēstulē četras neparastas atziņas.
Pirmkārt, pēc savas nāves Jēzus “pasludināja … gariem, kas cietumā”.
Otrkārt, šie gari bija nepaklausīgi Noasa dienās.
Treškārt, Noasa uzbūvētais šķirsts, lai glābtu savu ģimeni, norāda uz kristību.
Ceturtkārt, kristība nav tik daudz saistīta ar mazgāšanos, bet vairāk ir “Dieva piesaukšana, lai gūtu skaidru sirdsapziņu…”.

Šeit ir ne tikai viena neparasta detaļa, bet veselas četras, kuras daudzi lasītāji, domās “saliekot" (vai sakārtojot) sapratni par 1.Pētera vēstuli, iespējams būtu gribējuši atstāt neievērotas.
Kāpēc Pēteris piemin šīs lietas? Ko tas nozīmē? Kā tas sader ar visu citu, kas rakstīts Bībelē?

Vispirms mums jāatgādina sev, par ko tad būtībā ir runa šajā teksta fragmentā. Tas ir pamudinājums cilvēkiem, kuri, iespējams, cietīs no netaisnīgas varas attieksmes – citiem vārdiem sakot, nav runa par kāda atsevišķa indivīda nejaušu vardarbību vai nejaušu brutalitāti, bet gan ir iespējamas oficiālas, likumīgas(!) vajāšanas. Un apustulis Pēteris norāda ne tikai uz to, ka tas ir līdzīgs piedzīvojums kā pašam Mesijam Jēzum, kurš cieta tādā veidā. Runa ir par to, ka pēc savām ciešanām Jēzus pasludināja Dieva uzvaru pār visām "autoritātēm", vai tās atrodas debesīs vai uz zemes. Citiem vārdiem sakot, šo četru izteikumu jēga (kas mums var šķist dīvaini) ir pievienot papildu dimensiju tam, ko apustulis jau ir teicis iepriekš. Aiz cilvēciskajām autoritātēm stāv "garīgās" autoritātes, par kurām cilvēki parasti nemaz nedomā. Un apustulis Pēteris grib teikt, ka šīs ārpus mūsu trīsdimensiju pasaules autoritātes ir sapratušas, ka Jēzus ir gāzis viņu varu. Tagad Viņš ir valdnieks pār visu pasauli, ieskaitot visu līmeņu varas un spēkus. Tāpēc šis vēstules fragments beidzas ar uzsvērtu apgalvojumu, ka Jēzum, uzkāpjot debesīs, tagad ir "pakļauti eņģeļi, varas un spēki" (22. pants).

Kā tad šie četri šķietami savdabīgie Pētera izteicieni noved pie šāda secinājuma?
Šeit var palīdzēt zināšanas par ebreju literatūru. Viena no pazīstamākajām pirmā gadsimta jūdaisma grāmatām, bija ļoti iecienīta grāmata, kuru mēs pazīstam kā 1.Ēnoha grāmatu. Patiesībā to nerakstīja tas Ēnohs (Hanohs), kuru mēs atrodam 1.Mozus grāmatas 5 (18-24) nodaļā, taču tā tika uzrakstīta tā, lai izskatītos, ka viņš ir sarakstītājs. Šajā grāmatā, pārrunājot pasaules bēdu un ciešanu problēmu, ir pieminēti 1.Mozus grāmatas 6.nodaļā aprakstītie ļaunajie eņģeļiem, garīgas būtnes, kas Noasa laikā sacēlās pret Dievu, savu Radītāju.

1.Ēnoha grāmata īpaši slavē uzvaru, ko Dievs izcīnīs pār šīm garīgajām būtnēm. Savukārt apustulis Pēteris šeit, savā 1.vēstulē, saka, ka uzvara pār šiem tumšajiem ļaunuma spēkiem tagad ir izcīnīta caur Mesiju Jēzu. Pēc augšāmcelšanās (pēc tam, kad bija "dzīvs darīts Garā", kā minēts 18. pantā), Viņš, Mesija Jēzus, "gariem" paziņoja šo galīgo vēstījumu: tie patiešām ir uzvarēti. Viņu vara, tāda, kāda tā bija, ir salauzta.

Šādai ziņai vajadzētu būt ievērojamam iedrošinājumam mazajām kristiešu grupām, kas saskaras ar vajāšanām no vietējās varas, kuras ļaunumu šķiet iedvesmo kādi ēnaini garīgi "spēki". Kopš sākotnējās sacelšanās šie "spēki" bija uzurpējuši varu. Tagad Mesija Jēzus ir triumfējis pār tiem.

Bet kāpēc tiek pieminēts Noasa šķirsts?
Ne tikai jūdu, bet arī pagānu vidū bija plaši izplatīts uzskats, ka Noa un viņa šķirsts beidza savu ceļojumu pie kāda kalna Tuvo Austrumu reģionā. Apustulis Pēteris atsaucas uz šo leģendu, kas toreiz bija labi zināma. Tā kā šis stāsts bija saistīts ar cilvēku glābšanu caur Lielajiem Plūdiem, tas ir diezgan acīmredzams kristības pirmtēls. Taču kristība nav tikai 'izbēgšana' no iepriekšējās dzīves, lai gan to var uztvert arī tā. Tieši tāpēc, ka tā ir kā kristiešu kopienas piederības zīme, tā veido konfrontāciju starp šo kopienu un pārējo pasauli. Kā apustulis Pēteris jau teica 16.pantā, tas nozīmē, ka kristība nodrošina pamatu (pateicoties grēku piedošanai caur Jēzus nāvi) "labai sirdsapziņai", citiem vārdiem sakot – kad konfrontācija notiek, kristietim nav jākaunas.

Tādējādi visas šis vēstules fragmenta detaļas patiešām saskan kopā. Šie (mums pirmajā brīdī dīvainie) izteicieni nozīmē to, ko mums ir jāzina, saskaroties ar nepatikšanām vai vajāšanām.
Mesija Jēzus ir piepildījis Israēla cerību, uzveicot visus pasaules garīgos spēkus, tos, kas jau no seniem laikiem bija atbildīgi par ļaunumu un pievilšanu. Kristiešus viņu kristība nostāda līdzās Mesijam Viņa uzvarā. Tāpēc ir jāsaglabā skaidra sirdsapziņa un jātic, ka Jēzus uzvara tiks realizēta visā pasaulē.

Šodien ir daudz kristiešu, kuriem ir nepieciešama tieši šāda vēsts. Un tiem no mums, kas nedomā, ka mums tā ir vajadzīga, tomēr vajadzētu to iemācīties, daļēji, lai lūgtos par mūsu vajātajiem brāļiem un māsām, un daļēji, lai sagatavotos dienai, kad mums pašiem tā pēkšņi varētu būt vajadzīga.

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Atbilstoši apģērbties

(Rm 13:8-14) Nepalieciet nevienam parādā neko citu kā vien savstarpēju mīlestību, jo, kas otru mīl, ir piepildījis bauslību. Jo baušļi: nepārkāp laulību, nenogalini, nezodz, neiekāro un ja vēl ir kāds cits bauslis – tie visi kopā izsakāmi šajā vārdā: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Mīlestība tuvākajam ļaunu nedara, tātad bauslības piepildījums ir mīlestība. 
Turklāt jūs esat apjautuši šo brīdi, ka ir pienācis laiks mosties no miega, jo pestīšana mums tagad ir tuvāk nekā toreiz, kad sākām ticēt. Nakts iet uz beigām, jau tuvojas diena, tādēļ noliksim tumsības darbus un apjozīsim gaismas ieročus. Dzīvosim tā, kā tas dienā piederas, nevis dzīrošanā un skurbumā, baudkārē un izlaidībā, ķildās un skaudībā, bet tērpieties Kungā Jēzū Kristū, un rūpēs par miesīgo neizdabājiet iekārēm. 

Tā kā pirmais iespaids ir svarīgs, mēs tiekam mudināti 'apģērbties tā, lai gūtu panākumus'. Un tas ir labi. Taču, ja domājam par to kā Dievs mūs redz, tad ārējam fiziskam apģērbam, šķiet, nebūs tik izšķiroša nozīme. 

Tomēr, tāpat kā spogulis atspoguļo Tavu fizisko izskatu, lai Tu varētu veikt korekcijas, Bībele atklāj Tavu garīgo stāvokli un norāda, ko ar to darīt. 
Piemēram, apustulis Jēkabs raksta: "Ja kāds ir vārda klausītājs, bet nav tā darītājs, tāds līdzinās vīram, kas lūkojas uz savu paša vaigu spogulī, – pavērojis sevi, viņš aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš izskatījies. Bet, kas dziļi ielūkojas un paliek pilnīgajā brīvības likumā, kas nav aizmāršīgs klausītājs, bet ir darba darītājs, tāds būs svētīts savos darbos." (Jēk 1:23-25). 
Ideāli būtu katru dienu pavadīt laiku ielūkojoties Svētajos Rakstos, citādi var gadīties, ka Tu staigāsi apkārt garīgi noplucis. 
Apustulis Pāvils raksta: "...bet tērpieties Kungā Jēzū Kristū, un rūpēs par miesīgo neizdabājiet iekārēm." (Rm.13:14).

Čaks Svindols (Charles R. Swindoll) raksta: "Pārmaiņu ienaidnieks numur viens ir mūsu pašapmierinātā grēcīgā daba. Līdzīgi kā izlutināts bērns, tā gadiem ilgi ir tikusi apmierināta un lutināta, tāpēc tā neatkāpsies tāpat vien..." 

Ilgstošas pārmaiņas nenotiek vienā brīdī, bet prasa laiku. Tāpēc sagaidi, ka reizēm gadīsies neveiksmes, un neļauj tām Tevi izsist no sliedēm. Kad jūties, ka vēlies atmest visam ar roku, tad ir īstais brīdis krist uz ceļiem un lūgt Dievu, lai Viņš palīdz atgriezties uz pareizā ceļa. Viņš to arī izdarīs! 

Lasīt tālāk

Jēzus izteiktais iedrošinājums un aicinājums

(Mt 11:25-30) Tajā pašā laikā Jēzus sacīja: “Es slavēju tevi, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem un tās atklājis bērniņiem! Jā, Tēvs, šādi ir izpaudusies tava labvēlība! Mans Tēvs man ir devis visu, un neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, nedz Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls vēlas to atklāt. Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu. Uzņemieties manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm; jo mans jūgs ir tīkams un mana nasta viegla.” 

Apmēram pirms diviem mēnešiem es devos uz piemiņas dievkalpojumu, kas bija veltīts Ilzei Koch. Kāpēc es saku “piemiņas dievkalpojums” tā vietā, lai teiktu bēres/izvadīšana? Tāpēc, ka šīs bija pirmās bēres (manā kalpošanas pieredzē!), kur NEKAS no pieminamās personas nebija klātesošs. Parasti taču ir zārks ar aizgājēju vai arī pelnu urna...

Tad, kad es biju izdarījis to daļu, kuru parasti bērēs dara mācītājs (Bībeles lasījumi, lūgšanas un svētīšana), tad pienāca kārta izteikties klātesošajiem. Izrādās aizgājēju pazina un mīlēja ļoti daudzi - ne tikai tuvākie ģimenes locekļi. Bija ieradušies bijušie klasesbiedri, politisko aktivitāšu līdz-aktīvisti, dažādu latviešu organizāciju pārstāvji.
Atmiņu stāstījumi bija daudz un plaši. Daudz labu vārdu tika teikts par viņas aktivitāti, darba spējām, ieinteresētību dažādos projektos. Taču man visaizkustinošākie bija brīži, kad runātāji pieminēja savu personīgo pieredzi attiecībās ar aizgājēju. Bija tik daudz skaistu stāstu, ka es (kaut arī iepriekš ar Ilzi Koch nebiju pazīstams) pēc visa šī atceres dievkalpojuma jutos tā, it kā es viņu būtu pazinis gadiem.

Šis Mateja evaņģēlija fragments atklāj, ka Jēzum bija tāda pieredze un informācija (par To, kuru viņš sauca par “tēvu”), kāda nebija nevienam zināma iepriekš. Bija lietas par “Viņa Tēvu”, kuras zināja tikai Viņš un tikai Viņš varēja pastāstīt.
Šī noslēpumainā atklāsme mūs aizved līdz apjausmai, ko nozīmē būt Jēzum. Kad Jēzus pasludināja, ka Dieva Valstība ir klātesoša šeit un tagad un tad nodemonstrēja Dieva apbrīnojamo mīlestību, dziedinot, piedodot un nesot jaunu dzīvību, Viņš acīmredzot saprata, ka pārējiem cilvēkiem, kurus sastapa (tostarp reliģiskajiem vadītājiem, saviem sekotājiem un vienkāršiem cilvēkiem), nebija tādas izpratnes par Viņa Tēvu, kāda bija Viņam.

Iedomājieties talantīgu mūziķi, kas atrodas starp cilvēkiem, kuri pat nespēj pareizi vienkāršu dziesmiņu nodziedāt. Tā droši vien jūtās Jēzus. Viņam jau no agras bērnības bija zināms, ka Viņā ir kaut kas atšķirīgs, ka Viņam, ir kāda atklāsme par to, kas patiesībā ir Israēla Dievs un ko šis Dievs vēlas dot savai tautai.

Tāpēc droši vien Jēzus jutās sarūgtināts, kad atklāja, ka lielākā daļa Viņa laikabiedru negribēja dzirdēt to, ko Viņš tiem stāstīja. Lielākā daļa no tiem, satraukti par tiešajiem izaicinājumiem, ko Jēzus izteica, vai nu pretojās Viņam, vai atrada “iemeslus”, lai neticētu Jēzum un tāpēc nesekotu viņam. Opozīcija pieauga… Un, dīvainā kārtā, tas Jēzum deva jaunu ieskatu par to, kā darbojas Viņa Tēvs. Tas, acīmredzot, izraisīja šos Dieva slavēšanas un pagodināšanas izteikumus, kurus lasām mūsu evaņģēlija fragmentā.

Ebreju rakstos jau vairāk kā tūkstoš gadu garumā bija daudzkārt runāts par īpašu “gudrību” – Dievs dod “gudrību” tiem, kas Viņu bīstas. Tika uzskatīts, ka tie, kuri veltīs sevi pamatīgai Toras studēšanai, likumu apguvei un centīsies izprast tās sīkākās nianses, kļūs gudri un galu galā varēs iepazīt Dievu. Jēzus šīs-zemes-dzīves laikā vidusmēra ebrejam "gudrība" bija tikpat nesasniedzama un tālu, kā mūsdienās lielākajai daļai cilvēku iespēja kļūt par smadzeņu ķirurgu vai izmēģinājuma pilotu. Vajadzēja būt mācītam un izglītotam senajās valodās; vajadzēja daudz brīva laika, lai studētu, pārdomātu un apspriestu svarīgus un sarežģītus seno rakstu jautājumus.
Jēzus visu šo “īpašās gudrības” ideju cenšas mainīt. Nē, Viņš paziņo: tev vajag būt kā mazam bērnam.

Jēzus bija iepazinis savu Tēvu tā, kā to spēj bērni ģimenē: nevis studējot grāmatas par saviem vecākiem, bet dzīvojot viņu klātbūtnē, klausoties viņu balsī un mācoties no viņiem (tieši tā dara mazi bērni – vēro un atdarina savus vecākus). Un tagad Jēzus atklāj, ka gudrie un mācītie patiesībā nekur ar savu “īpašo gudrību” netiek. Patiesībā ”mazie ļaudis" - nabagi, grēcinieki, muitnieki, vienkāršie ļaudis - atklāj un saprot par Dievu vairāk, vienkārši sekojot Viņam, Jēzum, nekā mācītie teologi, kas paziņoja, ka tas, ko Jēzus dara, neatbilst viņu sarežģītajām teorijām.

Mēs varētu teikt, ka Jēzus darbojās kā logs, caur kuru ieraudzīt īsto Dievu. Cilvēki caur Viņa vārdiem un darbiem varēja sākt apjaust, kas/kāds patiesībā ir “Dievs Tēvs".
Jēzus uzdevums bija atvērt priekškaru un "atklāt" patiesību par Dievu (vārds 'atklāt' šeit ir apocalypse, kas ietver nozīmi par kaut ko dramatisku, pēkšņu un satricinošu).

Vai tas bija mazliet biedējoši Jēzus sekotājiem? Vai tas nav diezgan satraucoši atklāt, ka patieso Dievu var iepazīt tikai caur Jēzu? Nē. Tā cilvēki varētu justies, ja tas būtu kāds cits, bet ar Jēzu viss bija citādi. Ieklausieties kā Viņš izteica to, kas joprojām ir visuzticamākais un iedrošinošākais aicinājums, kāds jebkad ticis izteikts. "Nāciet pie Manis," Viņš sacīja, "un Es jums došu atpūtu.”

Farizeji bija runājuši par aicinājumu nest "Toras jūgu” – jūdu simtiem likumu un baušļu smago nastu. Jēzus piedāvāja citu "jūgu", kas, tā kā nāca no Viņa žēlastības un mīlestības, bija viegli nesams.

Vai sekot Jēzum patiešām varētu būt tik viegli?
Jā, jo vieglums un prieks, atpūta un atspirdzinājums, ko Jēzus piedāvā, - tas viss izriet no Viņa paša rakstura, no Viņa maiguma un sirsnības pret visiem, kas ir morālu, fizisku, emocionālu, finansiālu nastu apgrūtināti.

Kad Jēzus šeit, šajā evaņģēlija fragmentā, paziņo, ka Viņš ir "lēnprātīgs un sirdī pazemīgs", Viņš nelepojas ar to, ka ir sasniedzis kādu īpašu garīgo līmeni.
Jēzus mudina mūs ticēt, ka Viņš negrasās stāvēt pretī mums kā bargs policists; Viņš negrasās uz mums kliegt kā dusmīgs skolotājs. Aicinājums, ko Jēzus mums piedāvā, ir arī paša Dieva Tēva aicinājums izteikts caur Viņu. Tas ir ielūgums, kas atver priekškaru un ļauj arī mums ieraudzīt, kas patiesībā ir “Tēvs”. Šis uzaicinājums mudina mūs atsaukties un ļauties Dieva Tēva, Dieva Dēla un Dieva Svētā Gara mīlošajai, laipnajai un dziedinošajai klātbūtnei.

Ko Tu atbildēsi šim ielūgumam? 

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk