Ciešanas pareizas rīcības dēļ
Ivo Roderts | svētdiena, februāris 18, 2024 | komentāru nav
(1Pēt 3:18-22) Arī Kristus ir vienreiz par visām reizēm grēku dēļ cietis – taisnais par netaisnajiem –, lai jūs pievestu pie Dieva; nonāvēts miesā, bet dzīvs darīts Garā, kurā viņš devās pasludināt arī tiem gariem, kas cietumā, kas Noas dienās palika savā nepaklausībā. Tolaik Dievs ilgi un pacietīgi gaidīja, kamēr tika uzbūvēts šķirsts; tajā tikai nedaudzas, tas ir, astoņas, dvēseles Dievs izglāba caur ūdeni. Tas ir pirmtēls kristībai, kas tagad jūs glābj; tā nav miesas netīrumu mazgāšana, bet Dieva piesaukšana, lai gūtu skaidru sirdsapziņu caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos, kas ir pie Dieva labās rokas pēc tam, kad viņš uzkāpis debesīs un viņam pakļaujas eņģeļi, varas un spēki.
Jo vecāks es kļūstu, jo vairāk man nepatīk lietas, kas pēc to iegādāšanās ir jāsaliek kopā, sekojot sarežģītām instrukcijām un shēmām. Daļēji šī mana nepatika ir saistīta ar uztraukumu, ka es, iespējams, kļūdīšos, salocīšu vai pieskrūvēšu kaut ko tur, kur tas nebija paredzēts, un visu sabojāšu. Šī bažām pievienojas arī neuzticēšanās: dažkārt instrukcijas un shēmas ir ne tikai neskaidras, bet pat neprecīzas. Dažkārt tajās ir aprakstīts cits priekšmets, kas ir līdzīgs, bet nav identisks tam, ko mēģinu samontēt.
Vēl trakāk (saliekot kaut ko sarežģītu, no daudzām detaļām sastāvošu) ir pabeigt visu… un tad atklāt, ka kāda svarīga detaļa joprojām atrodas kastē. Garastāvoklis ir sabojāts. Kur tam vajadzēja tikt pieskrūvētam? Vai tas vispār ir vajadzīgs? Kāpēc es to nepamanīju agrāk? Man šķita, ka man veicās tīri labi, bet ko tagad darīt?
Tieši tāda reakcija varētu būt daudziem Bībeles lasītajiem, kad, izlasījuši 1.Pētera vēstuli līdz šai vietai, viņi pēkšņi apstājas pie 3. nodaļas 19., 20. un 21. panta.
Apustulis Pēteris saviem lasītājiem ir skaidrojis, ka reizēm kristieši var piedzīvot ciešanas, kaut arī patiesībā nav neko darījuši, lai tās pelnītu. Viņš ir pieminējis, ka pats Mesija Jēzus bija vislielākās netaisnības upuris.
Bet tagad, pavisam pēkšņi, viņš ir atļāvies ierakstīt savā vēstulē četras neparastas atziņas.
Pirmkārt, pēc savas nāves Jēzus “pasludināja … gariem, kas cietumā”.
Otrkārt, šie gari bija nepaklausīgi Noasa dienās.
Treškārt, Noasa uzbūvētais šķirsts, lai glābtu savu ģimeni, norāda uz kristību.
Ceturtkārt, kristība nav tik daudz saistīta ar mazgāšanos, bet vairāk ir “Dieva piesaukšana, lai gūtu skaidru sirdsapziņu…”.
Šeit ir ne tikai viena neparasta detaļa, bet veselas četras, kuras daudzi lasītāji, domās “saliekot" (vai sakārtojot) sapratni par 1.Pētera vēstuli, iespējams būtu gribējuši atstāt neievērotas.
Kāpēc Pēteris piemin šīs lietas? Ko tas nozīmē? Kā tas sader ar visu citu, kas rakstīts Bībelē?
Vispirms mums jāatgādina sev, par ko tad būtībā ir runa šajā teksta fragmentā. Tas ir pamudinājums cilvēkiem, kuri, iespējams, cietīs no netaisnīgas varas attieksmes – citiem vārdiem sakot, nav runa par kāda atsevišķa indivīda nejaušu vardarbību vai nejaušu brutalitāti, bet gan ir iespējamas oficiālas, likumīgas(!) vajāšanas. Un apustulis Pēteris norāda ne tikai uz to, ka tas ir līdzīgs piedzīvojums kā pašam Mesijam Jēzum, kurš cieta tādā veidā. Runa ir par to, ka pēc savām ciešanām Jēzus pasludināja Dieva uzvaru pār visām "autoritātēm", vai tās atrodas debesīs vai uz zemes. Citiem vārdiem sakot, šo četru izteikumu jēga (kas mums var šķist dīvaini) ir pievienot papildu dimensiju tam, ko apustulis jau ir teicis iepriekš. Aiz cilvēciskajām autoritātēm stāv "garīgās" autoritātes, par kurām cilvēki parasti nemaz nedomā. Un apustulis Pēteris grib teikt, ka šīs ārpus mūsu trīsdimensiju pasaules autoritātes ir sapratušas, ka Jēzus ir gāzis viņu varu. Tagad Viņš ir valdnieks pār visu pasauli, ieskaitot visu līmeņu varas un spēkus. Tāpēc šis vēstules fragments beidzas ar uzsvērtu apgalvojumu, ka Jēzum, uzkāpjot debesīs, tagad ir "pakļauti eņģeļi, varas un spēki" (22. pants).
Kā tad šie četri šķietami savdabīgie Pētera izteicieni noved pie šāda secinājuma?
Šeit var palīdzēt zināšanas par ebreju literatūru. Viena no pazīstamākajām pirmā gadsimta jūdaisma grāmatām, bija ļoti iecienīta grāmata, kuru mēs pazīstam kā 1.Ēnoha grāmatu. Patiesībā to nerakstīja tas Ēnohs (Hanohs), kuru mēs atrodam 1.Mozus grāmatas 5 (18-24) nodaļā, taču tā tika uzrakstīta tā, lai izskatītos, ka viņš ir sarakstītājs. Šajā grāmatā, pārrunājot pasaules bēdu un ciešanu problēmu, ir pieminēti 1.Mozus grāmatas 6.nodaļā aprakstītie ļaunajie eņģeļiem, garīgas būtnes, kas Noasa laikā sacēlās pret Dievu, savu Radītāju.
1.Ēnoha grāmata īpaši slavē uzvaru, ko Dievs izcīnīs pār šīm garīgajām būtnēm. Savukārt apustulis Pēteris šeit, savā 1.vēstulē, saka, ka uzvara pār šiem tumšajiem ļaunuma spēkiem tagad ir izcīnīta caur Mesiju Jēzu. Pēc augšāmcelšanās (pēc tam, kad bija "dzīvs darīts Garā", kā minēts 18. pantā), Viņš, Mesija Jēzus, "gariem" paziņoja šo galīgo vēstījumu: tie patiešām ir uzvarēti. Viņu vara, tāda, kāda tā bija, ir salauzta.
Šādai ziņai vajadzētu būt ievērojamam iedrošinājumam mazajām kristiešu grupām, kas saskaras ar vajāšanām no vietējās varas, kuras ļaunumu šķiet iedvesmo kādi ēnaini garīgi "spēki". Kopš sākotnējās sacelšanās šie "spēki" bija uzurpējuši varu. Tagad Mesija Jēzus ir triumfējis pār tiem.
Bet kāpēc tiek pieminēts Noasa šķirsts?
Ne tikai jūdu, bet arī pagānu vidū bija plaši izplatīts uzskats, ka Noa un viņa šķirsts beidza savu ceļojumu pie kāda kalna Tuvo Austrumu reģionā. Apustulis Pēteris atsaucas uz šo leģendu, kas toreiz bija labi zināma. Tā kā šis stāsts bija saistīts ar cilvēku glābšanu caur Lielajiem Plūdiem, tas ir diezgan acīmredzams kristības pirmtēls. Taču kristība nav tikai 'izbēgšana' no iepriekšējās dzīves, lai gan to var uztvert arī tā. Tieši tāpēc, ka tā ir kā kristiešu kopienas piederības zīme, tā veido konfrontāciju starp šo kopienu un pārējo pasauli. Kā apustulis Pēteris jau teica 16.pantā, tas nozīmē, ka kristība nodrošina pamatu (pateicoties grēku piedošanai caur Jēzus nāvi) "labai sirdsapziņai", citiem vārdiem sakot – kad konfrontācija notiek, kristietim nav jākaunas.
Tādējādi visas šis vēstules fragmenta detaļas patiešām saskan kopā. Šie (mums pirmajā brīdī dīvainie) izteicieni nozīmē to, ko mums ir jāzina, saskaroties ar nepatikšanām vai vajāšanām.
Mesija Jēzus ir piepildījis Israēla cerību, uzveicot visus pasaules garīgos spēkus, tos, kas jau no seniem laikiem bija atbildīgi par ļaunumu un pievilšanu. Kristiešus viņu kristība nostāda līdzās Mesijam Viņa uzvarā. Tāpēc ir jāsaglabā skaidra sirdsapziņa un jātic, ka Jēzus uzvara tiks realizēta visā pasaulē.
Šodien ir daudz kristiešu, kuriem ir nepieciešama tieši šāda vēsts. Un tiem no mums, kas nedomā, ka mums tā ir vajadzīga, tomēr vajadzētu to iemācīties, daļēji, lai lūgtos par mūsu vajātajiem brāļiem un māsām, un daļēji, lai sagatavotos dienai, kad mums pašiem tā pēkšņi varētu būt vajadzīga.
Vēl trakāk (saliekot kaut ko sarežģītu, no daudzām detaļām sastāvošu) ir pabeigt visu… un tad atklāt, ka kāda svarīga detaļa joprojām atrodas kastē. Garastāvoklis ir sabojāts. Kur tam vajadzēja tikt pieskrūvētam? Vai tas vispār ir vajadzīgs? Kāpēc es to nepamanīju agrāk? Man šķita, ka man veicās tīri labi, bet ko tagad darīt?
Tieši tāda reakcija varētu būt daudziem Bībeles lasītajiem, kad, izlasījuši 1.Pētera vēstuli līdz šai vietai, viņi pēkšņi apstājas pie 3. nodaļas 19., 20. un 21. panta.
Apustulis Pēteris saviem lasītājiem ir skaidrojis, ka reizēm kristieši var piedzīvot ciešanas, kaut arī patiesībā nav neko darījuši, lai tās pelnītu. Viņš ir pieminējis, ka pats Mesija Jēzus bija vislielākās netaisnības upuris.
Bet tagad, pavisam pēkšņi, viņš ir atļāvies ierakstīt savā vēstulē četras neparastas atziņas.
Pirmkārt, pēc savas nāves Jēzus “pasludināja … gariem, kas cietumā”.
Otrkārt, šie gari bija nepaklausīgi Noasa dienās.
Treškārt, Noasa uzbūvētais šķirsts, lai glābtu savu ģimeni, norāda uz kristību.
Ceturtkārt, kristība nav tik daudz saistīta ar mazgāšanos, bet vairāk ir “Dieva piesaukšana, lai gūtu skaidru sirdsapziņu…”.
Šeit ir ne tikai viena neparasta detaļa, bet veselas četras, kuras daudzi lasītāji, domās “saliekot" (vai sakārtojot) sapratni par 1.Pētera vēstuli, iespējams būtu gribējuši atstāt neievērotas.
Kāpēc Pēteris piemin šīs lietas? Ko tas nozīmē? Kā tas sader ar visu citu, kas rakstīts Bībelē?
Vispirms mums jāatgādina sev, par ko tad būtībā ir runa šajā teksta fragmentā. Tas ir pamudinājums cilvēkiem, kuri, iespējams, cietīs no netaisnīgas varas attieksmes – citiem vārdiem sakot, nav runa par kāda atsevišķa indivīda nejaušu vardarbību vai nejaušu brutalitāti, bet gan ir iespējamas oficiālas, likumīgas(!) vajāšanas. Un apustulis Pēteris norāda ne tikai uz to, ka tas ir līdzīgs piedzīvojums kā pašam Mesijam Jēzum, kurš cieta tādā veidā. Runa ir par to, ka pēc savām ciešanām Jēzus pasludināja Dieva uzvaru pār visām "autoritātēm", vai tās atrodas debesīs vai uz zemes. Citiem vārdiem sakot, šo četru izteikumu jēga (kas mums var šķist dīvaini) ir pievienot papildu dimensiju tam, ko apustulis jau ir teicis iepriekš. Aiz cilvēciskajām autoritātēm stāv "garīgās" autoritātes, par kurām cilvēki parasti nemaz nedomā. Un apustulis Pēteris grib teikt, ka šīs ārpus mūsu trīsdimensiju pasaules autoritātes ir sapratušas, ka Jēzus ir gāzis viņu varu. Tagad Viņš ir valdnieks pār visu pasauli, ieskaitot visu līmeņu varas un spēkus. Tāpēc šis vēstules fragments beidzas ar uzsvērtu apgalvojumu, ka Jēzum, uzkāpjot debesīs, tagad ir "pakļauti eņģeļi, varas un spēki" (22. pants).
Kā tad šie četri šķietami savdabīgie Pētera izteicieni noved pie šāda secinājuma?
Šeit var palīdzēt zināšanas par ebreju literatūru. Viena no pazīstamākajām pirmā gadsimta jūdaisma grāmatām, bija ļoti iecienīta grāmata, kuru mēs pazīstam kā 1.Ēnoha grāmatu. Patiesībā to nerakstīja tas Ēnohs (Hanohs), kuru mēs atrodam 1.Mozus grāmatas 5 (18-24) nodaļā, taču tā tika uzrakstīta tā, lai izskatītos, ka viņš ir sarakstītājs. Šajā grāmatā, pārrunājot pasaules bēdu un ciešanu problēmu, ir pieminēti 1.Mozus grāmatas 6.nodaļā aprakstītie ļaunajie eņģeļiem, garīgas būtnes, kas Noasa laikā sacēlās pret Dievu, savu Radītāju.
1.Ēnoha grāmata īpaši slavē uzvaru, ko Dievs izcīnīs pār šīm garīgajām būtnēm. Savukārt apustulis Pēteris šeit, savā 1.vēstulē, saka, ka uzvara pār šiem tumšajiem ļaunuma spēkiem tagad ir izcīnīta caur Mesiju Jēzu. Pēc augšāmcelšanās (pēc tam, kad bija "dzīvs darīts Garā", kā minēts 18. pantā), Viņš, Mesija Jēzus, "gariem" paziņoja šo galīgo vēstījumu: tie patiešām ir uzvarēti. Viņu vara, tāda, kāda tā bija, ir salauzta.
Šādai ziņai vajadzētu būt ievērojamam iedrošinājumam mazajām kristiešu grupām, kas saskaras ar vajāšanām no vietējās varas, kuras ļaunumu šķiet iedvesmo kādi ēnaini garīgi "spēki". Kopš sākotnējās sacelšanās šie "spēki" bija uzurpējuši varu. Tagad Mesija Jēzus ir triumfējis pār tiem.
Bet kāpēc tiek pieminēts Noasa šķirsts?
Ne tikai jūdu, bet arī pagānu vidū bija plaši izplatīts uzskats, ka Noa un viņa šķirsts beidza savu ceļojumu pie kāda kalna Tuvo Austrumu reģionā. Apustulis Pēteris atsaucas uz šo leģendu, kas toreiz bija labi zināma. Tā kā šis stāsts bija saistīts ar cilvēku glābšanu caur Lielajiem Plūdiem, tas ir diezgan acīmredzams kristības pirmtēls. Taču kristība nav tikai 'izbēgšana' no iepriekšējās dzīves, lai gan to var uztvert arī tā. Tieši tāpēc, ka tā ir kā kristiešu kopienas piederības zīme, tā veido konfrontāciju starp šo kopienu un pārējo pasauli. Kā apustulis Pēteris jau teica 16.pantā, tas nozīmē, ka kristība nodrošina pamatu (pateicoties grēku piedošanai caur Jēzus nāvi) "labai sirdsapziņai", citiem vārdiem sakot – kad konfrontācija notiek, kristietim nav jākaunas.
Tādējādi visas šis vēstules fragmenta detaļas patiešām saskan kopā. Šie (mums pirmajā brīdī dīvainie) izteicieni nozīmē to, ko mums ir jāzina, saskaroties ar nepatikšanām vai vajāšanām.
Mesija Jēzus ir piepildījis Israēla cerību, uzveicot visus pasaules garīgos spēkus, tos, kas jau no seniem laikiem bija atbildīgi par ļaunumu un pievilšanu. Kristiešus viņu kristība nostāda līdzās Mesijam Viņa uzvarā. Tāpēc ir jāsaglabā skaidra sirdsapziņa un jātic, ka Jēzus uzvara tiks realizēta visā pasaulē.
Šodien ir daudz kristiešu, kuriem ir nepieciešama tieši šāda vēsts. Un tiem no mums, kas nedomā, ka mums tā ir vajadzīga, tomēr vajadzētu to iemācīties, daļēji, lai lūgtos par mūsu vajātajiem brāļiem un māsām, un daļēji, lai sagatavotos dienai, kad mums pašiem tā pēkšņi varētu būt vajadzīga.
* Aizgūts no Tomasa Raita
0 comments:
Ierakstīt komentāru