Ej ticības pēdās … kāda bija mūsu tēvam Ābrahamam.
Ivo Roderts | svētdiena, februāris 25, 2024 | komentāru nav
(Rm 4:13-25) Jo apsolījums Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem saņemt mantojumā pasauli nav dots bauslībā, bet ticības taisnībā. Ja mantinieki ir tie, kas paļaujas uz bauslību, tad ticība nedod neko un apsolījums ir atcelts. Bauslība rosina dusmas, bet, kur nav bauslības, nav arī pārkāpuma. Tādēļ mantinieki ir tie, kas ticībā paļaujas uz Dievu, lai mantojums būtu no žēlastības un apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem – ne tikai tiem, kas zem bauslības, bet arī tiem, kas Ābrahāma ticībā. Viņš mums visiem ir tēvs tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, – kas mirušos dara dzīvus un sauc esamībā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kā ir rakstīts: es tevi esmu iecēlis par tēvu daudzām tautām. Viņš ticēja cerībai, kad cerības nebija, ka viņš varētu kļūt par tēvu daudzām tautām, pēc tā, kas sacīts: tā būs ar taviem pēcnācējiem. Viņš nekļuva ticībā vājš, kad gandrīz vai simt gadu vecumā apzinājās savu miesu jau mirušu un arī Sāras klēpi bez dzīvības. Viņš nešaubījās neticībā par Dieva apsolījumu, bet stiprinājās ticībā, dodams Dievam godu, un bija pilnīgi pārliecināts, ka to, ko viņš ir apsolījis, viņš ir varens arī izdarīt. Tādēļ tas viņam tika pieskaitīts par taisnību. Bet ne jau tikai viņa dēļ ir rakstīts, ka tas viņam pieskaitīts, arī mūsu dēļ, kuriem tas tiks pieskaitīts mūsu ticības dēļ, ja ticam uz Dievu, kas no mirušajiem uzmodinājis mūsu Kungu Jēzu, kas mūsu pārkāpumu dēļ tika nodots nāvē un mūsu attaisnošanas dēļ ir augšāmcelts.
Pirms šī Bībeles fragmenta ir tāds kā virsraksta teikums – “…staigā tās ticības pēdās, kas mūsu tēvam Ābrahāmam bija…” (Rm 4:12)
Kā to realizēt? Tad ir jāturpina lasīt tālāk apustuļa Pāvila vēstule.
Kā to realizēt? Tad ir jāturpina lasīt tālāk apustuļa Pāvila vēstule.
- Ābrahāms ticēja tā Dievam, “kas mirušos dara dzīvus un sauc esamībā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu.” (Rm 4:17) Kad Dievs dod Tev apsolījumu, Viņš ir spējīgs to piepildīt, pat ja visi apkārtējie apstākļi ir pretēji tam, ko Viņš ir teicis.
- “Viņš ticēja cerībai, kad cerības nebija, ka viņš varētu kļūt par tēvu daudzām tautām…” (Rm 4:18) Kad visi iemesli cerībai bija zuduši, Ābrahāms joprojām cerēja. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš cerēja uz Dievu, kuru pazina! Ja Tu šodien jūties bezcerīgs, padomā par to.
- “... ticēja..., pēc tā, kas sacīts: tā būs ar taviem pēcnācējiem.” (Rm 4:18) Pievērs uzmanību frāzei 'pēc tā, kas sacīts'. Kad Dievs dod apsolījumu, tajā ir ietverts pašizpildīšanās spēks, lai tas piepildītos.
- “Viņš nešaubījās neticībā par Dieva apsolījumu, bet stiprinājās ticībā,” (Rm 4:20) Vārds 'nešaubījās' mums saka, ka Ābrahāms nevilcinājās, nesvārstījās, nestrīdējās pats ar sevi, neļāva citu cilvēku viedokļiem viņu ietekmēt. Tā vietā viņš palika apņēmīgs un nelokāms. Tieši tā arī Tu vari staigāt ticībā!
0 comments:
Ierakstīt komentāru