Jēzus izteiktais iedrošinājums un aicinājums
Ivo Roderts | svētdiena, jūlijs 09, 2023 | komentāru nav
(Mt 11:25-30) Tajā pašā laikā Jēzus sacīja: “Es slavēju tevi, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem un tās atklājis bērniņiem! Jā, Tēvs, šādi ir izpaudusies tava labvēlība! Mans Tēvs man ir devis visu, un neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, nedz Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls vēlas to atklāt. Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu. Uzņemieties manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm; jo mans jūgs ir tīkams un mana nasta viegla.”
Apmēram pirms diviem mēnešiem es devos uz piemiņas dievkalpojumu, kas bija veltīts Ilzei Koch. Kāpēc es saku “piemiņas dievkalpojums” tā vietā, lai teiktu bēres/izvadīšana? Tāpēc, ka šīs bija pirmās bēres (manā kalpošanas pieredzē!), kur NEKAS no pieminamās personas nebija klātesošs. Parasti taču ir zārks ar aizgājēju vai arī pelnu urna...
Tad, kad es biju izdarījis to daļu, kuru parasti bērēs dara mācītājs (Bībeles lasījumi, lūgšanas un svētīšana), tad pienāca kārta izteikties klātesošajiem. Izrādās aizgājēju pazina un mīlēja ļoti daudzi - ne tikai tuvākie ģimenes locekļi. Bija ieradušies bijušie klasesbiedri, politisko aktivitāšu līdz-aktīvisti, dažādu latviešu organizāciju pārstāvji.
Atmiņu stāstījumi bija daudz un plaši. Daudz labu vārdu tika teikts par viņas aktivitāti, darba spējām, ieinteresētību dažādos projektos. Taču man visaizkustinošākie bija brīži, kad runātāji pieminēja savu personīgo pieredzi attiecībās ar aizgājēju. Bija tik daudz skaistu stāstu, ka es (kaut arī iepriekš ar Ilzi Koch nebiju pazīstams) pēc visa šī atceres dievkalpojuma jutos tā, it kā es viņu būtu pazinis gadiem.
Šis Mateja evaņģēlija fragments atklāj, ka Jēzum bija tāda pieredze un informācija (par To, kuru viņš sauca par “tēvu”), kāda nebija nevienam zināma iepriekš. Bija lietas par “Viņa Tēvu”, kuras zināja tikai Viņš un tikai Viņš varēja pastāstīt.
Šī noslēpumainā atklāsme mūs aizved līdz apjausmai, ko nozīmē būt Jēzum. Kad Jēzus pasludināja, ka Dieva Valstība ir klātesoša šeit un tagad un tad nodemonstrēja Dieva apbrīnojamo mīlestību, dziedinot, piedodot un nesot jaunu dzīvību, Viņš acīmredzot saprata, ka pārējiem cilvēkiem, kurus sastapa (tostarp reliģiskajiem vadītājiem, saviem sekotājiem un vienkāršiem cilvēkiem), nebija tādas izpratnes par Viņa Tēvu, kāda bija Viņam.
Iedomājieties talantīgu mūziķi, kas atrodas starp cilvēkiem, kuri pat nespēj pareizi vienkāršu dziesmiņu nodziedāt. Tā droši vien jūtās Jēzus. Viņam jau no agras bērnības bija zināms, ka Viņā ir kaut kas atšķirīgs, ka Viņam, ir kāda atklāsme par to, kas patiesībā ir Israēla Dievs un ko šis Dievs vēlas dot savai tautai.
Tāpēc droši vien Jēzus jutās sarūgtināts, kad atklāja, ka lielākā daļa Viņa laikabiedru negribēja dzirdēt to, ko Viņš tiem stāstīja. Lielākā daļa no tiem, satraukti par tiešajiem izaicinājumiem, ko Jēzus izteica, vai nu pretojās Viņam, vai atrada “iemeslus”, lai neticētu Jēzum un tāpēc nesekotu viņam. Opozīcija pieauga… Un, dīvainā kārtā, tas Jēzum deva jaunu ieskatu par to, kā darbojas Viņa Tēvs. Tas, acīmredzot, izraisīja šos Dieva slavēšanas un pagodināšanas izteikumus, kurus lasām mūsu evaņģēlija fragmentā.
Atmiņu stāstījumi bija daudz un plaši. Daudz labu vārdu tika teikts par viņas aktivitāti, darba spējām, ieinteresētību dažādos projektos. Taču man visaizkustinošākie bija brīži, kad runātāji pieminēja savu personīgo pieredzi attiecībās ar aizgājēju. Bija tik daudz skaistu stāstu, ka es (kaut arī iepriekš ar Ilzi Koch nebiju pazīstams) pēc visa šī atceres dievkalpojuma jutos tā, it kā es viņu būtu pazinis gadiem.
Šis Mateja evaņģēlija fragments atklāj, ka Jēzum bija tāda pieredze un informācija (par To, kuru viņš sauca par “tēvu”), kāda nebija nevienam zināma iepriekš. Bija lietas par “Viņa Tēvu”, kuras zināja tikai Viņš un tikai Viņš varēja pastāstīt.
Šī noslēpumainā atklāsme mūs aizved līdz apjausmai, ko nozīmē būt Jēzum. Kad Jēzus pasludināja, ka Dieva Valstība ir klātesoša šeit un tagad un tad nodemonstrēja Dieva apbrīnojamo mīlestību, dziedinot, piedodot un nesot jaunu dzīvību, Viņš acīmredzot saprata, ka pārējiem cilvēkiem, kurus sastapa (tostarp reliģiskajiem vadītājiem, saviem sekotājiem un vienkāršiem cilvēkiem), nebija tādas izpratnes par Viņa Tēvu, kāda bija Viņam.
Iedomājieties talantīgu mūziķi, kas atrodas starp cilvēkiem, kuri pat nespēj pareizi vienkāršu dziesmiņu nodziedāt. Tā droši vien jūtās Jēzus. Viņam jau no agras bērnības bija zināms, ka Viņā ir kaut kas atšķirīgs, ka Viņam, ir kāda atklāsme par to, kas patiesībā ir Israēla Dievs un ko šis Dievs vēlas dot savai tautai.
Tāpēc droši vien Jēzus jutās sarūgtināts, kad atklāja, ka lielākā daļa Viņa laikabiedru negribēja dzirdēt to, ko Viņš tiem stāstīja. Lielākā daļa no tiem, satraukti par tiešajiem izaicinājumiem, ko Jēzus izteica, vai nu pretojās Viņam, vai atrada “iemeslus”, lai neticētu Jēzum un tāpēc nesekotu viņam. Opozīcija pieauga… Un, dīvainā kārtā, tas Jēzum deva jaunu ieskatu par to, kā darbojas Viņa Tēvs. Tas, acīmredzot, izraisīja šos Dieva slavēšanas un pagodināšanas izteikumus, kurus lasām mūsu evaņģēlija fragmentā.
Ebreju rakstos jau vairāk kā tūkstoš gadu garumā bija daudzkārt runāts par īpašu “gudrību” – Dievs dod “gudrību” tiem, kas Viņu bīstas. Tika uzskatīts, ka tie, kuri veltīs sevi pamatīgai Toras studēšanai, likumu apguvei un centīsies izprast tās sīkākās nianses, kļūs gudri un galu galā varēs iepazīt Dievu. Jēzus šīs-zemes-dzīves laikā vidusmēra ebrejam "gudrība" bija tikpat nesasniedzama un tālu, kā mūsdienās lielākajai daļai cilvēku iespēja kļūt par smadzeņu ķirurgu vai izmēģinājuma pilotu. Vajadzēja būt mācītam un izglītotam senajās valodās; vajadzēja daudz brīva laika, lai studētu, pārdomātu un apspriestu svarīgus un sarežģītus seno rakstu jautājumus.
Jēzus visu šo “īpašās gudrības” ideju cenšas mainīt. Nē, Viņš paziņo: tev vajag būt kā mazam bērnam.
Jēzus bija iepazinis savu Tēvu tā, kā to spēj bērni ģimenē: nevis studējot grāmatas par saviem vecākiem, bet dzīvojot viņu klātbūtnē, klausoties viņu balsī un mācoties no viņiem (tieši tā dara mazi bērni – vēro un atdarina savus vecākus). Un tagad Jēzus atklāj, ka gudrie un mācītie patiesībā nekur ar savu “īpašo gudrību” netiek. Patiesībā ”mazie ļaudis" - nabagi, grēcinieki, muitnieki, vienkāršie ļaudis - atklāj un saprot par Dievu vairāk, vienkārši sekojot Viņam, Jēzum, nekā mācītie teologi, kas paziņoja, ka tas, ko Jēzus dara, neatbilst viņu sarežģītajām teorijām.
Mēs varētu teikt, ka Jēzus darbojās kā logs, caur kuru ieraudzīt īsto Dievu. Cilvēki caur Viņa vārdiem un darbiem varēja sākt apjaust, kas/kāds patiesībā ir “Dievs Tēvs".
Jēzus uzdevums bija atvērt priekškaru un "atklāt" patiesību par Dievu (vārds 'atklāt' šeit ir apocalypse, kas ietver nozīmi par kaut ko dramatisku, pēkšņu un satricinošu).
Vai tas bija mazliet biedējoši Jēzus sekotājiem? Vai tas nav diezgan satraucoši atklāt, ka patieso Dievu var iepazīt tikai caur Jēzu? Nē. Tā cilvēki varētu justies, ja tas būtu kāds cits, bet ar Jēzu viss bija citādi. Ieklausieties kā Viņš izteica to, kas joprojām ir visuzticamākais un iedrošinošākais aicinājums, kāds jebkad ticis izteikts. "Nāciet pie Manis," Viņš sacīja, "un Es jums došu atpūtu.”
Farizeji bija runājuši par aicinājumu nest "Toras jūgu” – jūdu simtiem likumu un baušļu smago nastu. Jēzus piedāvāja citu "jūgu", kas, tā kā nāca no Viņa žēlastības un mīlestības, bija viegli nesams.
Vai sekot Jēzum patiešām varētu būt tik viegli?
Jā, jo vieglums un prieks, atpūta un atspirdzinājums, ko Jēzus piedāvā, - tas viss izriet no Viņa paša rakstura, no Viņa maiguma un sirsnības pret visiem, kas ir morālu, fizisku, emocionālu, finansiālu nastu apgrūtināti.
Kad Jēzus šeit, šajā evaņģēlija fragmentā, paziņo, ka Viņš ir "lēnprātīgs un sirdī pazemīgs", Viņš nelepojas ar to, ka ir sasniedzis kādu īpašu garīgo līmeni.
Jēzus mudina mūs ticēt, ka Viņš negrasās stāvēt pretī mums kā bargs policists; Viņš negrasās uz mums kliegt kā dusmīgs skolotājs. Aicinājums, ko Jēzus mums piedāvā, ir arī paša Dieva Tēva aicinājums izteikts caur Viņu. Tas ir ielūgums, kas atver priekškaru un ļauj arī mums ieraudzīt, kas patiesībā ir “Tēvs”. Šis uzaicinājums mudina mūs atsaukties un ļauties Dieva Tēva, Dieva Dēla un Dieva Svētā Gara mīlošajai, laipnajai un dziedinošajai klātbūtnei.
Ko Tu atbildēsi šim ielūgumam?
Jēzus visu šo “īpašās gudrības” ideju cenšas mainīt. Nē, Viņš paziņo: tev vajag būt kā mazam bērnam.
Jēzus bija iepazinis savu Tēvu tā, kā to spēj bērni ģimenē: nevis studējot grāmatas par saviem vecākiem, bet dzīvojot viņu klātbūtnē, klausoties viņu balsī un mācoties no viņiem (tieši tā dara mazi bērni – vēro un atdarina savus vecākus). Un tagad Jēzus atklāj, ka gudrie un mācītie patiesībā nekur ar savu “īpašo gudrību” netiek. Patiesībā ”mazie ļaudis" - nabagi, grēcinieki, muitnieki, vienkāršie ļaudis - atklāj un saprot par Dievu vairāk, vienkārši sekojot Viņam, Jēzum, nekā mācītie teologi, kas paziņoja, ka tas, ko Jēzus dara, neatbilst viņu sarežģītajām teorijām.
Mēs varētu teikt, ka Jēzus darbojās kā logs, caur kuru ieraudzīt īsto Dievu. Cilvēki caur Viņa vārdiem un darbiem varēja sākt apjaust, kas/kāds patiesībā ir “Dievs Tēvs".
Jēzus uzdevums bija atvērt priekškaru un "atklāt" patiesību par Dievu (vārds 'atklāt' šeit ir apocalypse, kas ietver nozīmi par kaut ko dramatisku, pēkšņu un satricinošu).
Vai tas bija mazliet biedējoši Jēzus sekotājiem? Vai tas nav diezgan satraucoši atklāt, ka patieso Dievu var iepazīt tikai caur Jēzu? Nē. Tā cilvēki varētu justies, ja tas būtu kāds cits, bet ar Jēzu viss bija citādi. Ieklausieties kā Viņš izteica to, kas joprojām ir visuzticamākais un iedrošinošākais aicinājums, kāds jebkad ticis izteikts. "Nāciet pie Manis," Viņš sacīja, "un Es jums došu atpūtu.”
Farizeji bija runājuši par aicinājumu nest "Toras jūgu” – jūdu simtiem likumu un baušļu smago nastu. Jēzus piedāvāja citu "jūgu", kas, tā kā nāca no Viņa žēlastības un mīlestības, bija viegli nesams.
Vai sekot Jēzum patiešām varētu būt tik viegli?
Jā, jo vieglums un prieks, atpūta un atspirdzinājums, ko Jēzus piedāvā, - tas viss izriet no Viņa paša rakstura, no Viņa maiguma un sirsnības pret visiem, kas ir morālu, fizisku, emocionālu, finansiālu nastu apgrūtināti.
Kad Jēzus šeit, šajā evaņģēlija fragmentā, paziņo, ka Viņš ir "lēnprātīgs un sirdī pazemīgs", Viņš nelepojas ar to, ka ir sasniedzis kādu īpašu garīgo līmeni.
Jēzus mudina mūs ticēt, ka Viņš negrasās stāvēt pretī mums kā bargs policists; Viņš negrasās uz mums kliegt kā dusmīgs skolotājs. Aicinājums, ko Jēzus mums piedāvā, ir arī paša Dieva Tēva aicinājums izteikts caur Viņu. Tas ir ielūgums, kas atver priekškaru un ļauj arī mums ieraudzīt, kas patiesībā ir “Tēvs”. Šis uzaicinājums mudina mūs atsaukties un ļauties Dieva Tēva, Dieva Dēla un Dieva Svētā Gara mīlošajai, laipnajai un dziedinošajai klātbūtnei.
Ko Tu atbildēsi šim ielūgumam?
Aizgūts no Tomasa Raita
0 comments:
Ierakstīt komentāru