• Iesākumā...

    "Sākumā Dievs radīja debesis un zemi..." (1.Moz.1:1)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Mesija (Jēzus Kristus) un Viņa māsas un brāļi

    Jo Dievam [...] labpatikās, ka, ievedot godībā daudzus dēlus, viņš viņu pestīšanas vadoni caur ciešanām darīja pilnīgu. Tāpat kā tas, kas svētī, arī tie, kurus svētī, visi ir no viena; un tādēļ viņš arī nekaunas saukt tos par brāļiem... (Ebr. 2:10-18).

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk
Rāda ziņas ar etiķeti #Advente. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti #Advente. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2022. gada 18. decembris

Atmodini mūs, un mēs piesauksim Tavu vārdu

(Ps 80:2-8,18-20) Israēla gans, ieklausies! 
Tu, kas ved Jāzepu kā ganāmpulku, 
kas ķerubos sēdi, atspīdi jel 
Efraima un Benjāmina, un Manases priekšā – 
urdi savu spēku, nāc un glāb mūs! 
Dievs, atjauno mūs 
un liec savam vaigam starot, 
ka mēs tiktu glābti! 
Kungs, Pulku Dievs, 
cik ilgi vēl kūpēs 
tavas dusmas pret tavas tautas lūgšanām? 
Tu barojis viņus ar asaru maizi 
un devis tiem asaras dzert krūkām, 
tu mūs noliki kaimiņiem ko skaisties 
un mūsu naidniekiem ko smiet savā starpā, – 
Pulku Dievs, atjauno mūs 
un liec savam vaigam starot, 
ka mēs tiktu glābti! 
[...] 
Lai tava roka pār to, 
kurš tev pie labās rokas, – 
pār cilvēka dēlu, ko tu sev stiprinājis! 
Mēs nenovērsīsimies no tevis – 
dzīvini mūs, 
un tavu vārdu mēs piesauksim. 
Kungs, Pulku Dievs, atjauno mūs 
un liec savam vaigam starot, 
ka mēs tiktu glābti! 
Psalma autors reiz lūdza, lai Dievs atdzīvina mūs, un tad mēs piesauksim Viņa vārdu (19.p)... 

Savukārt gandrīz pirms gadsimta Aidens Vilsons Tozers (Aiden Wilson Tozer) izteica vairākas idejas par to, kā šāda atmošanās varētu izskatīties/notikt. Varbūt, ka viņa daži izteicieni/domas ir novecojušas, taču principi joprojām ir spēkā arī šodien. (Sekojošās atziņas nav burtiski citāti, bet mans konspekts/apkopojums.) 
  • Būt neapmierinātam ar sevi. Pašapmierinātība ir garīgā progresa nāvējošs ienaidnieks. Pašapmierināta dvēsele ir sastingusi dvēsele. 
  • Nebaidīties no vērienīgām dzīves pārmaiņām. Bailīgie eksperimentētāji ir neveiksminieki, pirms viņi sāk. Mums nav jābaidās, ja Dievs mūs modina. 
  • Būt gatavam. Ir maldīgi gaidīt, ka Dieva palīdzība nāks kā negaidīts gadījums, ja patiesībā mēs gribam izvairīties no visa, kas saistīts ar dievišķo. Ir iezīmētas/zināmas takas, kas ved tieši uz "zaļajām ganībām"; iesim tur. Piemēram, vēlēties atmodu savā garīgajā dzīvē, bet tajā pašā laikā atstāt novārtā lūgšanas un dievbijību nozīmē iet pretējā virzienā. 
  • Pamatīga grēku nožēlošana. Un nevajag steigties ar to tikt galā pēc iespējas ātrāk. Steidzīga grēku nožēlošana nozīmē seklu garīgu pieredzi un noteiktības trūkumu visā dzīvē. Ļaujies dievbijīgām bēdām darīt dziedināšanas darbu. 
Pateicoties Dieva žēlastībai, mēs varam sākt atpazīt Viņa brīnišķīgos darbus arī mūsu dzīvēs. Tāpēc – slavējam, godinām Viņu un pateicamies Viņam.

svētdiena, 2022. gada 11. decembris

Paļāvība uz Dievu?

(Ps 146:5-10) Svētīts, kam palīdz Jēkaba Dievs, 
kura cerība – Kungs, viņa Dievs, 
kas radījis debesis un zemi, 
un jūru, un visu, kas tajās. 
Viņš uztur patiesību uz mūžiem, 
iztiesā apspiestos, dod maizi izsalkušajiem. 
Kungs atbrīvo gūstekņus, 
Kungs atdara acis aklajiem, 
Kungs pieceļ nomāktos, 
Kungs mīl taisnos, 
Kungs pasargā svešinieku, 
bāreni un atraitni pieceļ kājās, 
bet ļaundara ceļu ritenī sagriež! 
Kungs būs ķēniņš uz mūžiem – 
tavs Dievs, Ciāna, uz audžu audzēm. 
Slavējiet Kungu! 
Šī psalma vēstījums šķiet vienkāršs – mudinājums paļauties uz Dievu. Tomēr te ir arī kaut kas vairāk. 

Dievs, kurš visu ir radījis – vēju, viļņus, debesis un zemi (skat. 5.-6.p) un visu, kas tajos ir, sola saglabāt patiesību mūžīgi. Bet kas tā ir par patiesību?! 
Izklausās, ka Viņa solījumu programma vairāk runā par cilvēku ikdienišķām vajadzībām – iekšzemes drošība, tieslietu departaments, bada seku likvidēšana, cietumu reforma, veselības aprūpe un atraitņu, bāreņu aprūpe – tēmas, kas neizklausās pēc teoloģiskām diskusijām. 

Pārskati šo Bībeles fragmentu vēlreiz! 
Kurš rūpējas par taisnību apspiestajiem, kurš dod pārtiku izsalkušajiem? 
Tas Kungs atbrīvo gūstekņus; Tas Kungs atver aklo acis. 
Tas Kungs nodrošina cieņpilnu attieksmi, pret pazemotajiem; Tas Kungs mīl taisnos. 
Tas Kungs uzmana tos, kas varētu apmaldīties; Viņš atbalsta atraitni un bāreņus, bet noziedzniekus Viņš noteikti ierobežo un izolē (skat. 7.-9.p.). 
Draudzei un katram kristietim; gan Baznīcai, gan valstij aicinājums/pamācība ir acīmredzama – Dievam ir redzējums KĀ patiesībā ir plānots cilvēku sabiedrībai dzīvot. Citiem vārdiem sakot, šeit ir īsā programma Debesu Valstībai. 

Un tad seko izaicinājums (10. pants) – ja arī Tu gribi, lai Tas Kungs šādā veidā valdītu mūžīgi, tad "Slavējiet Kungu!". 

Cilvēki parasti Adventes laiku saprot kā "īsto svētku" – Ziemassvētku gaidīšanas/gatavošanās laiku. 
Daļēji jau tas tā arī ir... tomēr es sev/Tev gribu izteikt kādu izaicinājumu – ko tad mēs patiesībā gaidām? Vai ĻOTI bieži mūsu priekšstati par šo svētku svinēšanu nav tiešā pretrunā ar tām idejām, kuras bija/ir Kristum piedzimstot/dzīvojot/nomirstot Lielā Pasaules Glābšanas plāna īstenošanai? Vai mūsu Ziemsvētku svinēšanas planā varētu dabīgi iekļauties 146.psalma lasījums? 

Ja gaidāmie svētki tiek saistīti ar Jēzus/Mesijas ienākšanu šajā pasaulē, tad ko darīt ar Viņa plānu Debesu Valstības principu iedzīvināšanai visā Radībā? 

svētdiena, 2022. gada 4. decembris

Tas nav sīkums!

(Jes 11:1-10) Nāks dzinums no Jišaja celma, 
un atvase kuplos no viņa saknes! 
Dusēs pār viņu Kunga Gars,
gudrības un saprāta gars,
padoma un varonības gars,
atziņas gars un Kunga bijība!
Kunga bijība būs viņa tikums,
viņš nespriedīs pēc tā, ko acīm redzējis,
viņš nelems pēc tā, ko ausīm dzirdējis, –
taisnībā viņš par nabagiem spriedīs
un godīgi lems par visu zemi,
ar savas mutes zizli viņš sitīs zemi,
ar savu lūpu dvesmu viņš nonāvēs ļaundarus!
Taisnība būs josta viņam ap krustiem,
un ticība būs viņa gurnu josta!
Vilks mitīs kopā ar jēru,
pantera kopā ar kazlēnu gulēs,
tele, lauvēns un nobarots vērsis blakus –
mazs zēns tos ganīs!
Govs ganīsies kopā ar lāci,
kopā tiem mazuļi gulšņās,
un lauva ēdīs salmus kā vērsis!
Zīdainis kaitēsies pie odzes alas,
un čūsku midzenī mazulis bāzīs roku!
Neviens nedarīs ļauna,
nepostīs neko manā svētajā kalnā,
jo zeme būs pārpilna Kunga atziņas,
kā ūdens uz jūru tā plūdīs!
Tā būs tajā dienā –
Jišaja sakne kļūs par karogu tautām,
tad tautas meklēs viņu
un būs viņa miervieta godā! 
Pravietis Jesaja reiz teica, ka no Dāvida ģimenes celma izaugs dzinums — jauns zars, kas nesīs augļus no vecās saknes. Un Tā Kunga Gars – gudrības un saprašanas Gars, padoma un spēka Gars, atziņas gars un Kunga bijības gars – būs īpašā veidā ar viņu. Viņam patiks paklausīt Tam Kungam. Viņš nespriedīs pēc izskata un nepieņems lēmumu, pamatojoties uz baumām. Viņš aizstāves nabadzīgos un pieņems taisnīgus lēmumus apspiesto labā. Viņa vārda spēku sajutīs visa zeme... (skat. 1-4.p.). 

Tu varbūt vēlies jautāt: "Tas ir jauki, bet kā tas senais pravietojums ietekmē manu dzīvi?" 
Vairāk, nekā Tu spēj iedomāties! 
Ja Jēzus Kristus IR visa Valdnieks, tad Gars, kas "dusēja pār Viņu", var būt arī Tavs piedzīvojums. 

Uz mirkli apstājies savā dzīves skrējienā un padomā – vai redzi pravieša Jesajas pravietiskās ainas piepildīšanos savā dzīvē? Ja jā, tad pateicies Dievam par žēlastību un turpini ļauties Dieva Vārda apbrīnojamajam spēkam. 
Ja neredzi nekādus pierādījumus, nometies ceļos un lūdzies: "Dievs Tēvs, esi man, grēciniekam, žēlīgs. Palīdzi man!" 

Pirms jaunas automašīnas iegādes pārdevējs parasti ļauj izdarīt izmēģinājuma braucienu ar "demo automašīnu", jo pastāv iespēja, ka Tev tas patiks un Tu nopirksi šo automašīnu. 

Mēs, kas saucam sevi par kristiešiem, katrs esam aicināti būt par Jēzus "demonstrāciju". Tas nav sīkums! Kāpēc? 
Jo galu galā Tavi vārdi, attieksme, rīcība un reakcija ikdienas dzīves gaitās kaut ko liecina par Tavām attiecībām ar Pestītāju Jēzu Kristu. Tu vai nu atstum cilvēkus no Kristus, vai arī piesaisti tos Viņam. 

svētdiena, 2022. gada 27. novembris

Jēzus ierodas Jeruzalemē

(Mt 21:1-11) Kad tie tuvojās Jeruzālemei un nonāca Bētfagē pie Olīvkalna, Jēzus sūtīja divus mācekļus un tiem sacīja: “Dodieties uz ciemu, kas jūsu priekšā. Tur jūs tūlīt atradīsiet ēzeļmāti piesietu un ēzelīti līdz ar viņu, atraisiet tos un vediet pie manis. Ja kāds jums ko teiks, tad sakiet: Kungam to vajag, un viņš tūdaļ tos atdos.” Bet tas notika, lai piepildītos, ko Kungs caur pravieti ir sacījis: sakiet Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa, uz jūga ēzeļmātes kumeļa. – Mācekļi aizgāja un darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis. Tie atveda ēzeļmāti un ēzelīti, uzklāja tiem savas drēbes, un Jēzus uzsēdās virsū. Daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, bet citi cirta kokiem zarus un klāja tos uz ceļa. Bet ļaužu pūlis, kas gāja viņam gan pa priekšu, gan nopakaļ, sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, svētīts, kas nāk Kunga vārdā! Ozianna augstībā!” Un, viņam ienākot Jeruzālemē, visa pilsēta sakustējās: “Kas viņš tāds?” Bet ļaudis pūlī atbildēja: “Viņš ir pravietis Jēzus, tas – no Nācaretes Galilejā.” 
1618.gada 29.oktobrī Tauera (viduslaiku cietoksnis Londonā) pagalmā ienāca liela auguma labi ģērbies vīrietis. Viņš pienāca pie bendes un smaidot to uzrunāja: “Nu kā, draudziņ, tavs cirvis šodien ir ass?” 
“Neuztraucieties, ser,” atbildēja bende, “viss notiks ātri.” 
“Teicami. Tavas zāles asas, bet der pret visām slimībām uzreiz,” atjokoja lieliski ģērbtais. 
Tad viņi kopā pasmējās… un pēc minūtes jokdara galva jau bija grozā kopā ar skaidām. 
Tā noslēdzās apbrīnojama cilvēka, kareivja, mīlnieka, ceļotāja, dzejnieka dzīve. 

Viņa vārds bija Volters Rolijs (Sir Walter Raleigh), viens no lielākajiem pētniekiem un ceļotājiem Anglijas karalienes Elizabetes I (Queen Elizabeth I) un karaļa Džeimsa I (King James I) valdīšanas laikā. 

Šo vēsturisko atkāpi es vēlējos līdzdalīt ne sera Voltera Rolija jokošanās vai viņa galvas nociršanas dēļ. Patiesi interesants ir stāsts par to, ko viņš bija izdarījis, būdams kopā ar karalieni, kad viņa staigāja pa Londonu, un nonāca vietā, kur lietus ūdens bija padarījis zemi īpaši dubļainu un netīru. Volters Rolijs esot ātri novilcis savu apmetni un nolicis to zemē, lai karaliene varētu turpināt savu ceļu, neiekāpjot dubļos. 

Šis stāsts var būt ir patiess un var būt arī nē (lai gan dažus gadus sers Volters Rolijs noteikti bija Elizabetes I viens no favorītiem). Stāsts par Rolija apmetņa novilkšanu ir kļuvis slavens, daļēji tāpēc, ka tādas lietas nenotiek katru dienu. Ja kaut kas tāds ir noticis mūsdienās attiecībā uz prezidentiem vai premjerministriem, tad es par to neko neesmu dzirdējis. 

Vēl īpašāks šāds žests ir tad, ja (kā tas, iespējams, nebija Voltera Rolija gadījumā) apmetnis, kurš tiek izmantots, ir vienīgais kāda cilvēka īpašumā. Ja mēs kāds tā rīkotos, tas skaidri norādītu, ka šādi pagodināmo personu mēs novērtējam īpaši augstu. Kas savukārt varētu nozīmēt, ka vajadzības gadījumā mēs viņam būtu gatavi dot arī visu citu, kas vien mums ir. 

Lielākajai daļai cilvēku, kuri bija kopā ar Jēzu Kristu viņam ierodoties Jeruzalemē, nebija otra apmetņa, taču viņi tik un tā izklāja savējos uz ceļa. Vecajā derībā ir aprakstīts gadījums, ka tad, kad viens no senajiem Izraēlas slavenajiem valdniekiem tika pasludināts par ķēniņu (neņemot vērā, ka esošais ķēniņš vēl bija pie varas) viņa sekotāji izklāja savus apmetņus kā lojalitātes zīmi (2.Ķēniņu 9:13). Viņi bija apņēmības pilni tādā veidā sniegt publisku paziņojumu par to, kas, viņuprāt, notiek. 

Vai pamanīji, ka Jēzus Kristus sagaidītāji vicināja palmu zarus, tā sarīkojot īstu svētku gājienu? Arī šādam žestam ir “karaliska” izcelsme. Ebreju tautas atmiņā par Jeruzalemes vēsturi bija stāsti par slaveno Jūdu Makabeju, kurš pirms 200 gadiem bija ieradies Jeruzalemē pēc pagānu karaspēka sakaušanas. Toreiz viņu pilsētā sagaidīja pūlis, vicinot palmu zarus (2.Makabeju 10:7). Tā aizsākās karaliskā dinastija, kura valdīja vairāk nekā simts gadus. Pat Hēroda ģimene (valdnieks, kurš valdīja Kristus dienās) bija ieprecējusies Makabeju ģimenē, un tā pretendēja uz legālu ķēniņa statusu. 

Palielinot efektu, visi klātesošie dziedāja “karaliskās” dziesmas. Jēzus nosaukšana par 'Dāvida dēlu' ir tik skaidra atsauce, cik vien iespējams (galu galā šī bija pilsēta, kuru ķēniņš Dāvids bija padarījis par savu galvaspilsētu pirms tūkstoš gadiem). Ebreji bija gaidījuši un lūguši (vairāk kā piecsimt gadus) kaut beidzot ierastos tāds ķēniņš kā Dāvids un izglābtu visus no iebrucējiem un apspiedējiem. 
Un tagad viņi noteikti domāja, ka šis ir īstais brīdis! 

Bet ar Jēzu Kristu nekas nav tik vienkārši. 
Mēs tagad varam izlasīt evaņģēlijos, ka Viņš bija ieradies Jeruzalemē nevis tāpēc, lai sēstos tronī kā ķēniņš Dāvids, vai rīkotos kā atbrīvotājs Jūda Makabejs, vai valdītu kā Hērods. Viņš ieradās, lai tiktu nogalināts. 
Jēzus Kristus piešķīra šai, tā dēvētajai “triumfālajai iejāšanai Jeruzalemē”, pavisam atšķirīgu nozīmi kā tā, ko cilvēki grib tajā saskatīt. Tā, iespējams, ir atziņa, kur mēs šodien varam visvairāk no šī stāsta mācīties. 

Cilvēki griežas pie Dieva tikai tad, ja ir kaut kas patiešām nopietns, ko viņi ļoti vēlas. Tas ir kā beidzot izlemt iemācīties lietot telefonu tikai tad, kad steidzami jāizsauc ātrā palīdzība. Būtu bijis saprātīgi uzzināt jau agrāk kā to darīt, bet tad tas nebija tik svarīgi. Bet tādi ir cilvēki… 
Baznīcas apmeklējums strauji pieaug, kad iestājas kāda liela krīze, piemēram, karš vai zemestrīce. Tad pēkšņi visi vēlas uzdot lielos, grūtos jautājumus. Pēkšņi visi vēlas, lai Jēzus (izmantojot šo Bībeles stāstu) iejātu pilsētā un kļūtu par tādu karali, kādu viņi vēlas. Dod mums mieru, tagad! Apmaksā manus rēķinus un pasteidzies! Glāb mana slimā bērna dzīvību un dari to nekavējoties! Dod man darbu rīt ap šo laiku! 
Visizplatītākā lūgšana ir – palīdzi man! 

Jēzus, protams, vēlas atbildēt arī uz šīm un visām citām lūgšanām. Viņš negaida, kad mūsu motīvi būs tīri vai, ka mēs būsim sakārtojuši savu dzīvi tik tālu, lai varētu skatīties Viņam acīs un slēgt darījumus ar Viņu. 
Protams, Viņš to nedara. 
Viņš ir nācis meklēt un glābt pazudušos. 
Ārsts ir vajadzīgs nevis veselajiem, bet gan slimajiem. 

Tomēr Jēzum Kristum nākas atbildēt savā īpašā veidā. Cilvēki gribēja pravieti, bet Šis pravietis viņiem stāstīja, ka viņu pilsēta atrodas Dieva nenovēršamā sprieduma priekšā (24.nodaļa). Viņi gribēja Mesiju, bet Šis grasījās ļauties tikt pienaglots pie pagānu krusta. Viņi gribēja tikt izglābti no grūtībām un apspiešanas, bet Jēzus gatavojās glābt viņus no Patiesā Ļaunuma, ne tikai no romiešu okupācijas virspusējām neērtībām un ekspluatācijas. 
Tieši tāpēc, ka Jēzus Kristus saka 'JĀ' mūsu īstajām vajadzībām visdziļākajā līmenī, Viņam ir reizēm jāsaka 'nē' vai 'pagaidi' vēlmēm, kuras cilvēki iedomājas par svarīgām. 

Tāpēc es vienmēr esmu teicis, ka lūgšanas ir bīstama lieta. 
Kad Tu uzaicini Jēzu palīgā, Viņš to darīs daudz rūpīgāk, nekā Tu iedomājies, dziļāk, nekā Tu, iespējams, vēlējies. 
Ja kāds uzaicina grāmatvedi palīdzēt ar ienākuma nodokļa deklarāciju, tad nebūtu vietā brīnīties, ja viņš pārskatīs arī visas citas finanšu lietas, lai pārliecinātos, ka viss patiešām ir pareizi. 

Stāsts par Jēzus Kristus pārsteidzošo iejāšanu Jeruzalemē ir spēcīga pamācība par neatbilstību starp mūsu priekšstatiem un Dieva atbildi. 

Sliktā ziņa ir tā, ka ļaužu pūļi būs vīlušies. Bet labā ziņa ir tā, ka viņu vilšanās, kaut arī sāpīga un pat nežēlīga, ir virspusējā līmenī. 
Dziļi, pašā būtībā, Jēzus ierašanās Lielajā Pilsētā Jeruzalemē patiešām bija brīdis, kad notiek glābšana. Saucieni 'Ozianna' bija izteikti īstajā brīdī (lai gan ne tādu iemeslu dēļ, kā klātesošie bija domājuši). 

Saprast šo, nozīmē spert lielu soli pretī īstajai gudrībai un pazemībai. 
Tas noteikti vada mūs tuvāk nojausmai par patieso kristīgās ticības būtību.