Kad Debesu valstība kļūst vērtīgāka par visu
Ivo Roderts | svētdiena, jūlijs 26, 2026 | komentāru nav
(Mt 13:44-52) Debesu valstība ir līdzīga tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atradis noslēpj un ar prieku iet un pārdod visu, kas tam ir, un iegādājas šo tīrumu. Vēl Debesu valstība ir līdzīga tirgotājam, kas meklē labas pērles. Atradis vienu ļoti vērtīgu, viņš iet un pārdod visu, kas tam ir, un iegādājas to. Vēl Debesu valstība ir līdzīga jūrā izmestam tīklam, kurā saķer dažādas zivis. Kad tīkls pilns, to izvelk krastā un sēdot labās zivis savāc grozos, bet sapuvušās izmet ārā. Tā būs laiku beigās: eņģeļi izies un nošķirs ļaunos no taisnajiem un iemetīs tos ugunīgā kurtuvē – tur būs vaimanas un zobu griešana.
Vai jūs to visu saprotat?” Tie viņam atbild: “Jā.” Tad Jēzus tiem sacīja: “Tādēļ ikviens rakstu mācītājs, kas mācīts Debesu valstības lietās, ir līdzīgs tādam nama saimniekam, kas dod no savas dārgumu krātuves gan jauno, gan veco.”
Šī mēneša sākumā Grandrapidos es kā klausītājs piedalījos XVI Vispārējo latviešu dziesmu svētku ASV kopkora koncertā „Senču takas ved uz nākotni”. DeVos Performance Hall lielā zāle bija pārpildīta.
Protams, mēs lielā mērā zinājām, ko cerējām šajā koncertā dzirdēt. Skanēja latviešu kormūzikas klasiķu darbi un visiem zināmas, tautā iemīļotas dziesmas — dziesmas, kuras daudzi no mums pazīst jau gadiem, kuru melodijas nes sevī atmiņas un kuras jau sen kļuvušas par daļu no mūsu kopīgā latviskā mantojuma.
Droši vien tieši šīs pazīstamās un iemīļotās dziesmas bija viens no iemesliem, kāpēc lielā koncertzāle bija tik pilna. Es nezinu, vai tā būtu bijusi tikpat pārpildīta, ja koncerta pieteikumā būtu solīti tikai jauno komponistu kora darbu pirmatskaņojumi. Jaunais vēl nav kļuvis par daļu no mūsu kopīgās atmiņas. Mēs vēl nezinām, kā tas skanēs un vai tas mūs uzrunās.
Taču mēs, kas bijām atnākuši klausīties pazīstamās un iemīļotās dziesmas, līdzās tām dzirdējām arī vairākus jaundarbus. Viens no tiem bija jaunās paaudzes komponista Aleksa Pilmaņa „Spīdi spoži, mēnestiņi” — brīnišķīgs skaņdarbs, kas šajos svētkos piedzīvoja savu pirmatskaņojumu.
Tā nu mēs bijām ieradušies tādēļ, lai atkal dzirdētu to, ko jau pazinām un mīlējām, taču mums tika dota arī iespēja atklāt kaut ko jaunu. Un izrādījās, ka jaunais neatņem vecajam tā vērtību. Gluži pretēji — jaunais izaug no tās pašas zemes, turpina to pašu stāstu un ļauj senajam mantojumam izskanēt jaunā, svaigā un pārsteidzošā veidā.
Kaut ko līdzīgu — tikai vēl dziļāk un asāk — Jēzus saka par nama saimnieku, kurš no savas mantnīcas iznes gan jaunas, gan vecas lietas.
Jēzum „jaunās” lietas ir neparastais, pilnīgi jaunais redzējums, ko pasaulei atnes Debesu Valstība. Savukārt „vecās” lietas ir gadsimtu gaitā uzkrātā gudrība — īpaši senie Israēla stāsti un cerības. Evaņģēlijs, par kuru mums vēlas pastāstīt evaņģēlists Matejs, savieno abus kopā. Jaunais tiek dziļi iesakņots vecajā, bet vecais jaunajā iegūst svaigu, pārsteidzošu un aizraujošu izpausmi.
Iespējams, Matejs ar šiem vārdiem dod arī kādu norādi uz sevi. Galu galā tikai viņa evaņģēlijā atrodams šis Jēzus izteikums par nama saimnieku. Varbūt Matejs mums rāda savu īpašo redzējumu par to, kādam jābūt kristīgam rakstu mācītājam.
Iespējams, šie vārdi ir arī paša Mateja rakstītā evaņģēlija raksturojums. Tajā atkal un atkal sastopam tieši šo vecā un jaunā savienojumu.
Jēzum un viņa vēstij par Dieva valstību ir mūs jāpārsteidz un pat jāsatriec. Taču daļa no patiesā pārsteiguma atklājas tad, kad mēs, acis mirkšķinādami un berzēdami, sākam saskatīt, ka Jēzus un viņa valstība patiesībā ir Dieva un Israēla ilgā stāsta piepildījums. Vēl vairāk — tas ir Dieva un visas pasaules stāsta patiesais piepildījums.
Jau Mateja evaņģēlija 7. nodaļas beigās varējām pamanīt, ka visa evaņģēlija uzbūve atskatās uz kādu vecu un pazīstamu paraugu. Uzmanīgam lasītājam tā atgādina piecas Mozus grāmatas. Taču, lai gan forma atgādina kaut ko senu un pazīstamu, tās saturs ir jauns, pārsteidzošs un sprādzienbīstams.
Un, ja tas tā ir, tad mums jāpieņem lēmums. Turklāt šis lēmums jāpieņem steidzami.
Evaņģēlijs par Dieva valstību nav vienkārši kāda patīkama reliģiska ideja, kuru varētu papētīt tad, kad reiz atradīsies viena vai divas brīvas stundas. Tas nav kā skaists priekšmets muzejā, kuru jūs varētu aiziet apbrīnot nākamreiz, kad gadīsies būt tuvumā.
Tas ir kā neaptverami vērtīgs apslēptas mantas krājums, kuru jūs varat iegūt — ja vien esat gatavi pārdot visu pārējo, lai nopirktu tīrumu, kurā šī manta apslēpta.
Tas ir kā pati lielākā, skaistākā un nevainojamākā pērle, kādu jebkurš tirgotājs jebkad būtu varējis iztēloties. Un tā var kļūt par jūsējo — ja vien esat gatavi pārdot visu pārējo, ieskaitot visas citas pērles, kas jums jebkad piederējušas, lai iegādātos šo vienu.
Protams, mēs lielā mērā zinājām, ko cerējām šajā koncertā dzirdēt. Skanēja latviešu kormūzikas klasiķu darbi un visiem zināmas, tautā iemīļotas dziesmas — dziesmas, kuras daudzi no mums pazīst jau gadiem, kuru melodijas nes sevī atmiņas un kuras jau sen kļuvušas par daļu no mūsu kopīgā latviskā mantojuma.
Droši vien tieši šīs pazīstamās un iemīļotās dziesmas bija viens no iemesliem, kāpēc lielā koncertzāle bija tik pilna. Es nezinu, vai tā būtu bijusi tikpat pārpildīta, ja koncerta pieteikumā būtu solīti tikai jauno komponistu kora darbu pirmatskaņojumi. Jaunais vēl nav kļuvis par daļu no mūsu kopīgās atmiņas. Mēs vēl nezinām, kā tas skanēs un vai tas mūs uzrunās.
Taču mēs, kas bijām atnākuši klausīties pazīstamās un iemīļotās dziesmas, līdzās tām dzirdējām arī vairākus jaundarbus. Viens no tiem bija jaunās paaudzes komponista Aleksa Pilmaņa „Spīdi spoži, mēnestiņi” — brīnišķīgs skaņdarbs, kas šajos svētkos piedzīvoja savu pirmatskaņojumu.
Tā nu mēs bijām ieradušies tādēļ, lai atkal dzirdētu to, ko jau pazinām un mīlējām, taču mums tika dota arī iespēja atklāt kaut ko jaunu. Un izrādījās, ka jaunais neatņem vecajam tā vērtību. Gluži pretēji — jaunais izaug no tās pašas zemes, turpina to pašu stāstu un ļauj senajam mantojumam izskanēt jaunā, svaigā un pārsteidzošā veidā.
Kaut ko līdzīgu — tikai vēl dziļāk un asāk — Jēzus saka par nama saimnieku, kurš no savas mantnīcas iznes gan jaunas, gan vecas lietas.
Jēzum „jaunās” lietas ir neparastais, pilnīgi jaunais redzējums, ko pasaulei atnes Debesu Valstība. Savukārt „vecās” lietas ir gadsimtu gaitā uzkrātā gudrība — īpaši senie Israēla stāsti un cerības. Evaņģēlijs, par kuru mums vēlas pastāstīt evaņģēlists Matejs, savieno abus kopā. Jaunais tiek dziļi iesakņots vecajā, bet vecais jaunajā iegūst svaigu, pārsteidzošu un aizraujošu izpausmi.
Iespējams, Matejs ar šiem vārdiem dod arī kādu norādi uz sevi. Galu galā tikai viņa evaņģēlijā atrodams šis Jēzus izteikums par nama saimnieku. Varbūt Matejs mums rāda savu īpašo redzējumu par to, kādam jābūt kristīgam rakstu mācītājam.
Iespējams, šie vārdi ir arī paša Mateja rakstītā evaņģēlija raksturojums. Tajā atkal un atkal sastopam tieši šo vecā un jaunā savienojumu.
Jēzum un viņa vēstij par Dieva valstību ir mūs jāpārsteidz un pat jāsatriec. Taču daļa no patiesā pārsteiguma atklājas tad, kad mēs, acis mirkšķinādami un berzēdami, sākam saskatīt, ka Jēzus un viņa valstība patiesībā ir Dieva un Israēla ilgā stāsta piepildījums. Vēl vairāk — tas ir Dieva un visas pasaules stāsta patiesais piepildījums.
Jau Mateja evaņģēlija 7. nodaļas beigās varējām pamanīt, ka visa evaņģēlija uzbūve atskatās uz kādu vecu un pazīstamu paraugu. Uzmanīgam lasītājam tā atgādina piecas Mozus grāmatas. Taču, lai gan forma atgādina kaut ko senu un pazīstamu, tās saturs ir jauns, pārsteidzošs un sprādzienbīstams.
Un, ja tas tā ir, tad mums jāpieņem lēmums. Turklāt šis lēmums jāpieņem steidzami.
Evaņģēlijs par Dieva valstību nav vienkārši kāda patīkama reliģiska ideja, kuru varētu papētīt tad, kad reiz atradīsies viena vai divas brīvas stundas. Tas nav kā skaists priekšmets muzejā, kuru jūs varētu aiziet apbrīnot nākamreiz, kad gadīsies būt tuvumā.
Tas ir kā neaptverami vērtīgs apslēptas mantas krājums, kuru jūs varat iegūt — ja vien esat gatavi pārdot visu pārējo, lai nopirktu tīrumu, kurā šī manta apslēpta.
Tas ir kā pati lielākā, skaistākā un nevainojamākā pērle, kādu jebkurš tirgotājs jebkad būtu varējis iztēloties. Un tā var kļūt par jūsējo — ja vien esat gatavi pārdot visu pārējo, ieskaitot visas citas pērles, kas jums jebkad piederējušas, lai iegādātos šo vienu.
Abas nelielās līdzības šīs Rakstu vietas sākumā pilnīgi apgāž kādu uzskatu, kas bija populārs gan senajā pasaulē, gan ir populārs mūsdienās. Proti, uzskatu, ka dažādās reliģijas un to piedāvātie garīgie pārdzīvojumi ir kā atsevišķas pērles, kuras cilvēks varētu pamazām savākt un pievienot savai kolekcijai.
Taču ir tikai viena lielā pērle. Ir tikai viena patiesā apslēptā manta. Un viss pārējais tai līdzās zaudē savu vērtību.
Šī pērle un šī manta ir evaņģēlijs par Dieva Valstību, kuru Jēzus pasludināja un iemiesoja pats savā dzīvē.
Tieši tas ir pārsteigums. Tā ir 'jaunā lieta'.
Bez tās mums paliek tikai vecais — tas pats senais stāsts, kuram toreiz ticēja puse pasaules un kuram daudzi tic vēl joprojām.
Lēmums kļūst vēl steidzamāks tāpēc, ka pasaule negriežas bezgalīgi pa apli, kā to māca daudzas reliģijas un filozofijas. Pasaule virzās pa taisnu līniju pretī noteiktam mērķim, un tā virzās diezgan strauji.
Ar Jēzus atnākšanu sākās pēdējās tiesas process. Kad Jēzus mācīja par Dieva Valstību un iemiesoja to savā dzīvē, pasaule tika krasi sadalīta divās daļās. Vienā pusē bija tie, kurus Jēzus pārsteidza, aizrāva un pilnīgi pārliecināja. Otrā pusē bija tie, kuri viņam pretojās un viņa evaņģēliju noraidīja.
Šis process turpinājās arī kristiešu pirmajā paaudzē. Tas sasniedza kulmināciju mūsu ēras 70. gadā, kad romieši iznīcināja pilsētu un varas sistēmu, kas bija noraidījusi Jēzu.
Šis process turpinās vēl šodien. Un tas turpināsies līdz tai dienai, kad Dievs taisnībā un patiesībā no jauna radīs visu pasauli. Tad visi, kuri savu dzīvi un būtību būs veidojuši ap netaisnību un meliem, atklās, ka viņi ir kļuvuši līdzīgi nederīgajām zivīm, kuras zvejnieki ir spiesti izmest.
Izvēle ir patiesa. Tā ir skarba, nepārprotama un asa.
Šajā nodaļā lasāmās līdzības izaicina mūs divos līmeņos: izpratnes un rīcības līmenī.
Izpratne bez rīcības ir neauglīga. Taču rīcība bez izpratnes ir nogurdinoša un veltīga.
Kad pārdomājam Jēzus stāstītās līdzības un cenšamies saprast, ko tās nozīmēja toreiz un ko tās nozīmē tagad, mums atkal un atkal sev jājautā: ko šodien varētu nozīmēt būt „rakstu mācītājam, kas mācīts Debesu valstībai”?
Kā mēs varam būt droši, ka savā domāšanā, savos vārdos un savā dzīvē esam dziļi iesakņoti vecajā un tajā pašā laikā nesam arī jaunos, svaigos Debesu Valstības augļus?
Taču ir tikai viena lielā pērle. Ir tikai viena patiesā apslēptā manta. Un viss pārējais tai līdzās zaudē savu vērtību.
Šī pērle un šī manta ir evaņģēlijs par Dieva Valstību, kuru Jēzus pasludināja un iemiesoja pats savā dzīvē.
Tieši tas ir pārsteigums. Tā ir 'jaunā lieta'.
Bez tās mums paliek tikai vecais — tas pats senais stāsts, kuram toreiz ticēja puse pasaules un kuram daudzi tic vēl joprojām.
Lēmums kļūst vēl steidzamāks tāpēc, ka pasaule negriežas bezgalīgi pa apli, kā to māca daudzas reliģijas un filozofijas. Pasaule virzās pa taisnu līniju pretī noteiktam mērķim, un tā virzās diezgan strauji.
Ar Jēzus atnākšanu sākās pēdējās tiesas process. Kad Jēzus mācīja par Dieva Valstību un iemiesoja to savā dzīvē, pasaule tika krasi sadalīta divās daļās. Vienā pusē bija tie, kurus Jēzus pārsteidza, aizrāva un pilnīgi pārliecināja. Otrā pusē bija tie, kuri viņam pretojās un viņa evaņģēliju noraidīja.
Šis process turpinājās arī kristiešu pirmajā paaudzē. Tas sasniedza kulmināciju mūsu ēras 70. gadā, kad romieši iznīcināja pilsētu un varas sistēmu, kas bija noraidījusi Jēzu.
Šis process turpinās vēl šodien. Un tas turpināsies līdz tai dienai, kad Dievs taisnībā un patiesībā no jauna radīs visu pasauli. Tad visi, kuri savu dzīvi un būtību būs veidojuši ap netaisnību un meliem, atklās, ka viņi ir kļuvuši līdzīgi nederīgajām zivīm, kuras zvejnieki ir spiesti izmest.
Izvēle ir patiesa. Tā ir skarba, nepārprotama un asa.
Šajā nodaļā lasāmās līdzības izaicina mūs divos līmeņos: izpratnes un rīcības līmenī.
Izpratne bez rīcības ir neauglīga. Taču rīcība bez izpratnes ir nogurdinoša un veltīga.
Kad pārdomājam Jēzus stāstītās līdzības un cenšamies saprast, ko tās nozīmēja toreiz un ko tās nozīmē tagad, mums atkal un atkal sev jājautā: ko šodien varētu nozīmēt būt „rakstu mācītājam, kas mācīts Debesu valstībai”?
Kā mēs varam būt droši, ka savā domāšanā, savos vārdos un savā dzīvē esam dziļi iesakņoti vecajā un tajā pašā laikā nesam arī jaunos, svaigos Debesu Valstības augļus?
* Aizgūts no Tomasa Raita
0 comments:
Ierakstīt komentāru