Piedot/ļaut visiem augt kopā?
Ivo Roderts | svētdiena, jūlijs 19, 2026 | komentāru nav
(Mt 13:24-30) Viņš tiem stāstīja vēl kādu līdzību: “Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem, un aizgāja. Kad izauga labība un vārpās brieda graudi, kļuva redzamas arī nezāles. Nama saimnieka kalpi atnāca pie viņa un teica: kungs, vai tad tu tīrumu neapsēji ar labu sēklu? No kurienes gan tur nezāles? Viņš tiem atbildēja: tas ir ienaidnieka darbs. Tad kalpi viņam jautāja: vai tu gribi, lai ejam tās izravēt? Viņš tiem atbildēja: nē, ka, nezāles ravēdami, jūs neizraujat līdzi arī kviešus. Ļaujiet abiem augt kopā līdz pļaujai, un pļaujas laikā es teikšu pļāvējiem: savāciet vispirms nezāles un sasieniet tās kūlīšos sadedzināšanai, bet kviešus savāciet manos šķūņos.”
Kalpiem šķiet, ka viņi skaidri redz gan problēmu, gan risinājumu. Tīrumā ir nezāles, tātad tās jāizrauj. Tomēr saimnieks raugās ne tikai uz nezālēm. Viņš redz arī kviešus, kurus nepacietīga ravēšana varētu iznīcināt. Tāpēc viņš saka: “Ļaujiet abiem augt kopā līdz pļaujai.”
Šajā teikumā sengrieķu valodā ir kāda interesanta nianse. (Tas skan: 'aphete synauxanesthai amphotera heōs tou therismou'). Vārds 'aphete' ir pavēles forma no darbības vārda 'aphiēmi'. Jaunajā Derībā šo vārdu bieži sastopam tur, kur runāts par grēku vai parādu piedošanu. Taču tas var nozīmēt arī “atlaist”, “ļaut iet”, “atbrīvot” vai “atļaut”. Kopā ar nākamo vārdu (“augt kopā”) teikuma parastā nozīme ir: “Ļaujiet abiem augt kopā.”
Es negribu teikt, ka esmu atradis kādu slepenu un līdz šim nepareizi iztulkotu Jēzus vārdu. Grieķu teksts neprasa šo teikumu tulkot: “Piedodiet abiem augt kopā.” Tomēr viena un tā paša vārda saistība gan ar atļaušanu, gan piedošanu ļauj sadzirdēt nozīmīgu atbalsi. Šī vārda nozīmju lokā piedošana ir saistīta ar atlaišanu — ar atteikšanos turēt otru cilvēku cieši satvertu viņa parāda, vainas vai nodarījuma dēļ.
Varbūt tieši tas kalpiem bija jāmācās. Viņi gribēja tūlīt pārņemt kontroli, izdarīt galīgo spriedumu un aizvākt tos, kurus bija atzinuši par nevēlamiem. Saimnieks viņiem pavēlēja atlaist savu steigu un ļaut galīgo spriedumu izdarīt tam, kurš patiešām pazīst visu tīrumu. Jēzus nesaka, ka ļaunums nav ļaunums. Viņš saka, ka kalpi nav pļāvēji un šodiena vēl nav pļauja.
Piedošana šādā nozīmē ir gatavība atlaist savu prasību visu atrisināt tūlīt. Tā atbrīvo mūs no nepieciešamības katru cilvēku nekavējoties ierindot starp kviešiem vai nezālēm. Tā atstāj vietu Dieva darbam, patiesībai un pārmaiņai, kuru šodien vēl nespējam ieraudzīt. Mēs ļaujam augt, jo uzticamies, ka tīruma Saimnieks redz vairāk nekā mēs.
Vai varam atlaist savu vēlmi tiesāt? Vai varam piedot un uzticēt pļauju Dievam?
Šajā teikumā sengrieķu valodā ir kāda interesanta nianse. (Tas skan: 'aphete synauxanesthai amphotera heōs tou therismou'). Vārds 'aphete' ir pavēles forma no darbības vārda 'aphiēmi'. Jaunajā Derībā šo vārdu bieži sastopam tur, kur runāts par grēku vai parādu piedošanu. Taču tas var nozīmēt arī “atlaist”, “ļaut iet”, “atbrīvot” vai “atļaut”. Kopā ar nākamo vārdu (“augt kopā”) teikuma parastā nozīme ir: “Ļaujiet abiem augt kopā.”
Es negribu teikt, ka esmu atradis kādu slepenu un līdz šim nepareizi iztulkotu Jēzus vārdu. Grieķu teksts neprasa šo teikumu tulkot: “Piedodiet abiem augt kopā.” Tomēr viena un tā paša vārda saistība gan ar atļaušanu, gan piedošanu ļauj sadzirdēt nozīmīgu atbalsi. Šī vārda nozīmju lokā piedošana ir saistīta ar atlaišanu — ar atteikšanos turēt otru cilvēku cieši satvertu viņa parāda, vainas vai nodarījuma dēļ.
Varbūt tieši tas kalpiem bija jāmācās. Viņi gribēja tūlīt pārņemt kontroli, izdarīt galīgo spriedumu un aizvākt tos, kurus bija atzinuši par nevēlamiem. Saimnieks viņiem pavēlēja atlaist savu steigu un ļaut galīgo spriedumu izdarīt tam, kurš patiešām pazīst visu tīrumu. Jēzus nesaka, ka ļaunums nav ļaunums. Viņš saka, ka kalpi nav pļāvēji un šodiena vēl nav pļauja.
Piedošana šādā nozīmē ir gatavība atlaist savu prasību visu atrisināt tūlīt. Tā atbrīvo mūs no nepieciešamības katru cilvēku nekavējoties ierindot starp kviešiem vai nezālēm. Tā atstāj vietu Dieva darbam, patiesībai un pārmaiņai, kuru šodien vēl nespējam ieraudzīt. Mēs ļaujam augt, jo uzticamies, ka tīruma Saimnieks redz vairāk nekā mēs.
Vai varam atlaist savu vēlmi tiesāt? Vai varam piedot un uzticēt pļauju Dievam?
0 comments:
Ierakstīt komentāru