Kristīgā dzīve: žēlastībā, mīlestībā un sadraudzībā

(2Kor 13:11-13) Un beidzot, brāļi, priecājieties, pilnveidojieties, uzmundriniet cits citu, esiet vienprātīgi, dzīvojiet mierā, un tad mīlestības un miera Dievs būs ar jums. Sveiciet cits citu ar mīlestības skūpstu! Jūs sveicina arī visi svētie. Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem! 

Otrās vēstules korintiešiem pēdējais teikums ir viens no pazīstamākajiem teikumiem visās Pāvila vēstulēs. Patiesībā tas ir tik pazīstams, ka daudzi cilvēki, kuri to dzird vai regulāri saka, pat neapzinās, ka tas nāk no apustuļa Pāvila rakstītā, un, ja viņiem vajadzētu to atrast Bībelē, viņi varbūt nemaz nezinātu, kur meklēt. Daudzās baznīcās un kristīgās kopienās tas ir kļuvis par ierastu lūgšanu vai svētības vārdiem. Tas apkopo ļoti daudz no tā, ko nozīmē būt kristietim. Tas cieši pievērš mūsu skatienu Dievam, kuru pazīstam Jēzū un caur Jēzu, Garā un caur Garu. Un tas bagāto praktisko nozīmi un bagāto teoloģisko nozīmi savij kopā elegantā lūgšanā. Nav brīnums, ka šie vārdi ir kļuvuši tik iemīļoti.

Ir vērts pie šī panta apstāties un palūkoties mazliet dziļāk, pirms ļaujam pazīstamajiem vārdiem vienkārši pār mums pārslīdēt un aizmirstam, ko tie patiesībā nozīmē. Sāksim ar to, ko tie saka par kristieti un kristīgu dzīvi.

Būt kristietim, protams, sākas ar žēlastību. Tas, ka mēs vispār esam tie, kas esam, ir tāpēc, ka dzīvais Dievs ir noliecies pie mums tīrā, nepelnītā žēlsirdībā. To Pāvils savā evaņģēlijā atgādina atkal un atkal. Bet mēs arī redzējām, īpaši šīs vēstules astotajā nodaļā, ka Pāvils vārdu “žēlastība” var lietot ne tikai, lai aprakstītu to, ko Dievs brīvi un mīlestībā dara mūsu labā, bet arī to, ko Viņš dara mūsos un caur mums. Vēl konkrētāk — lai aprakstītu to, ko Dievs darīja Maķedonijas draudzēs un caur tām, kad Viņš tās pamudināja dot dāsni, pat pāri viņu iespējām. Šai otrajai nozīmei ir stingrs pamats, jo pats galvenais, uz ko norādīja vārds “žēlastība”, bija Dieva pilnīgi dāsnā un sevi atdodošā mīlestība. Mums nevajadzētu brīnīties, ja tie, kuru dzīvi pārveido žēlastība, paši savukārt kļūst dāsni un sevi atdodoši cilvēki.

Tad kāpēc apustulis Pāvils runā par Jēzus — Ķēniņa un Kunga — žēlastību, nevis vienkārši par Dieva žēlastību? Tāpēc, ka par to viņš runāja jau astotās nodaļas devītajā pantā. Mudinot korintiešus dot dāsni, viņš kā piemēru minēja pašu Jēzu, kurš atstāja savas debesu esamības bagātību un mūsu labā izvēlējās kļūt nabags un pazemīgs. Mēs varētu to pateikt šādi: Jēzus ir tas, par ko kļuva dāsnais un sevi atdodošais Dievs. Jēzus iemiesoja Dieva žēlastību. Jēzū žēlastība kļuva cilvēciski redzama, kļuva par cilvēku, jo tieši tas žēlastībai bija jādara, lai tā pilnībā būtu pati par sevi — lai tā sevi atdotu pasaules labā. Tāpēc mēs pamatoti varam runāt par “Kunga, Ķēniņa Jēzus, žēlastību”, un mēs varam lūgt, kā Pāvils to dara šeit, lai šī žēlastība spēcīgi darbojas draudzes dzīvē. Ar to tiek apkopots vesels domas pavediens šajā vēstulē.

Bet aiz šī īpašā, darbīgā spēka un tam visapkārt ir “Dieva mīlestība”. Jaunajā Derībā Dieva mīlestība nav tikai viena no Viņa rakstura īpašībām. Tā ir pats centrs, pati Dieva būtība. Mīlestība, protams, ir dziļi personiska īpašība; varbūt pat jāsaka — visaugstākā personiskā īpašība, kāda vien ir. Un ir ievērības cienīgi, ka jūdu un kristiešu ticības apliecinājums Dievam, kurš ir mīlestības Dievs un vienīgais patiesais Dievs, ļoti skaidri atšķiras no vairuma citu seno un mūsdienu priekšstatu par Dievu. Senā pagāniskā pasaule noteikti neticēja mīlestības Dievam. Daži dievi un dievietes varēja izrādīt sava veida mīlestību pret atsevišķiem cilvēkiem, bet šī pasaule bija pilna ar nemieru un bailēm no pārcilvēciskiem spēkiem, kuri nebija mīloši, bet gan nepastāvīgi, ļaunprātīgi un tādi, kuri jāpielabina vai jānomierina. Neviena no daudzajām iespējām šajā ļoti daudzveidīgajā reliģiskajā pasaulē nerunāja par vienu Dievu, kura dziļākā būtība būtu mīlestība.

Tas nav īpaši pārsteidzoši, jo dzīves pieredze, kāda ir lielākajai daļai cilvēku, nebūt nav tīra un neaptumšota laime. Un, ja ir viens Dievs, kurš radījis pasauli, tad vairums cilvēku, kuri vispār nopietni domā par pasauli, varētu secināt, ka šis Dievs diez vai var būt mīlošs. Bet tas, pie kā jūdaisms turējās kā pie cerības un ko kristietība pasludināja kā beidzot piepildītu, bija ticība, ka vienīgais Dievs, kurš radīja pasauli, patiešām ir pilnīgi mīlošs Dievs. Un Viņš šo mīlestību parādīs, darbodamies pašā pasaulē — par milzīgu cenu sev pašam —, lai galu galā visu vērstu par labu. Uzlūkojot šo mīlošo Dievu un mācoties Viņam uzticēties un Viņu mīlēt pretī, pirmie kristieši atklāja, ka ir iekļauti jaunā garīgā dzīvē: bērnu uzticības tuvībā ar Tēvu, siltā drošībā, zinot, ka viņi ir mīlēti ar mūžīgu mīlestību. To Pāvils domā ar vārdiem “Dieva mīlestība”.

Bet tie, kurus šī mīlestība ir satvērusi un kuru asinīs, tā sakot, plūst Kunga Jēzus žēlastība, līdz ar to tiek savienoti ģimenē, kādu pasaule līdz tam nav redzējusi. Tā ir ģimene, kas nekādā ziņā nav balstīta uz miesisku vai etnisku izcelsmi vai radniecību. Tajā ir aicināts un gaidīts ikviens. Tas bija tikpat izaicinoši lielākajai daļai seno cilvēku, kā tas ir lielākajai daļai mūsdienu cilvēku. Tā ir ģimene, kas aicināta dalīties kopīgā dzīvē. Vārdu, ko Pāvils šeit lieto, — koinonia — var tulkot kā “līdzdalība”, “sadarbība”, “piederība”, “dalīšanās”, “kopība”, “sadraudzība” vai pat “savstarpēja apmaiņa”. Šī koinonia ir bijusi milzīgā spriedzē, kamēr Pāvils un korintieši centās izkārtot savas attiecības caur apmeklējumiem, vēstulēm, ziņām, baumām, bēdām, prieku, izmisumu un cerību. Tieši tāpēc, ka Pāvils dedzīgi tic, ka Dieva paša Gars darbojas gan viņa dzīvē, gan korintiešu dzīvē, viņš nevar viņus palaist vaļā. Viņš nevar vienkārši aiziet un dibināt citu draudzi kaut kur citur. Viņš nevar vienkārši baudīt laimīgās attiecības, kādas viņam ir ar viņa mīļajām Maķedonijas draudzēm. Viņam šīs lietas ir jāizcīna līdz galam. Viņam jāļauj sadarbībai, līdzdalībai un sadraudzībai izpausties visā pilnībā. Patiesībā, ja gribat zināt, ko “Svētā Gara sadraudzība” nozīmē praksē, tad lēna un nopietna Otrās vēstules korintiešiem lasīšana ir laba — kaut arī arī skarbi nopietna — vieta, ar ko sākt.

Tātad katra šīs trīskāršās dzīves daļa ir bijusi redzama vēstulē, kura tagad tuvojas noslēgumam. Bet Pāvils nav vienkārši devis īsu un glītu kristīgās dzīves kopsavilkumu — tās dzīves, kurā viņš un korintieši ir līdzdalīgi. Viņš ir devis pārsteidzoši īsu, tomēr pilnīgu priekšstatu par Dievu, kuram kristieši tic. Lai gan viņš šeit lieto vārdu “Dievs” kā vienu no trim, viņa izpratne par Jēzu un Garu citviet viņa vēstulēs — un arī tas, kā šajā izteikumā šie trīs tik dabiski nostājas kopā kā svētību avots — liek mums visu šo izteikumu redzēt kā aprakstu par vienu Dievu, kuru agrīnā Baznīca sāka pazīt trīskāršā veidā. Vēl paies vairāk nekā gadsimts, pirms teologi, ar lielu uzdrīkstēšanos, sāks lietot tādus vārdus kā “Trīsvienība”, lai īsi izteiktu to, ko Pāvils jau šeit pasaka. Bet, ja šādi īsi apzīmējumi nebūtu radušies, mums tie būtu jāizgudro, ja mēs vispār gribētu saprast, ko Pāvils šeit mēģina pateikt.

Tas ir bijis strīdīgs jautājums. Iepazīt vienīgo patieso Dievu Jēzū no Nācaretes un caur Viņu — krustā sisto un augšāmcelto —, un iepazīt šo Dievu un šo Jēzu Svētā Gara spēkā un klātbūtnē, nozīmē tik pamatīgu un dārgu sirds, dzīves, kopienas un uzvedības maiņu, ka daudzi no tās atkāpjas. Pat šķietami vienkāršie norādījumi, ko Pāvils dod draudzei vienpadsmitajā un divpadsmitajā pantā, paši par sevi ir ļoti prasīgi. Savstarpējie miera sveicieni dažiem Korintas draudzē varēja prasīt lielu piepūli. Bet Pāvils viņiem — un arī mums — neatstāj izvēles iespēju. Dievs, kurš sacīja: “Lai atspīd gaisma,” — citiem vārdiem sakot, Dievs, kurš ir gan radīšanas, gan jaunās radīšanas Dievs, gan derības, gan jaunās derības Dievs, — ir licis savai spožajai gaismai atspīdēt mūsu sirdīs, dodams Dieva godības atziņas gaismu Jēzus, Ķēniņa, vaigā. Kad šī gaisma ir sākusi apgaismot pasauli ap jums un ļauj jums visu un ikvienu ieraudzīt jaunā veidā, izvēle ir skaidra. Vai nu jums par lielu cenu jāiet tālāk šajā žēlastībā, mīlestībā un sadraudzībā, vai arī jāatkāpjas atpakaļ tumsā. 
Apustulis Pāvils rakstīja šo — savu visdziļāk personisko un no sirds nākušo vēstuli —, lai mudinātu korintiešus darīt pirmo (turpināt žēlastībā, mīlestībā un sadraudzībā). Viņš nevēlētos neko mazāk arī mums.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

...izskaidrot Trīsvienību?

(Mt 28:16-20) Bet viņa vienpadsmit mācekļi devās uz Galileju, uz to kalnu, ko Jēzus tiem bija norādījis. Un tie, viņu ieraudzījuši, pielūdza viņu, taču daži šaubījās. Jēzus, piegājis klāt, tiem sacīja: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes, tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis; un, redzi, es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.”

Man ir nācies sastapties ar cilvēkiem, kuri ir vēlējušies diskutēt, pat strīdēties par tēmu, kuru var mēģināt izteikt ar vienu vārdu Trīsvienība...
– Kā var būt trīs, ja Bībele saka, ka ir jātic vienam Dievam?
– Trīsvienība ir viduslaiku izgudrojums! utt.

Mana īsā atbilde būtu tāda – lūgt izskaidrot vai definēt Trīsvienību ir gandrīz tas pats, kas lūgt definēt/izskaidrot Dievu! Neiespējams uzdevums!
Galu galā – kas tas par Dievu, ja vienkāršs cilvēks var Viņu izskaidrot?

Par Trīsvienību ir tik daudz ko apspriest un runāt, ka ir grūti zināt, ar ko sākt vai ko tieši jūs vēlaties zināt par Trīsvienību. Tāpēc es centīšos paskaidrot, kāpēc mācība par Trīsvienību ir būtiska un svarīga kristīgajai ticībai.

Pirmkārt, Trīsvienību vislabāk definēt kā "vienu Dievu, kas pastāv trīs personās". Trīs dievi nepastāv. Ir tikai viens Dievs. Taču kaut kādā cilvēciski nesaprotamā veidā Dievs eksistē trīs personās - Tēvs, Dēls un Svētais Gars.
Radīšanā nav labas analoģijas, bet daži ir pielīdzinājuši Trīsvienību trīs ūdens formām - ledum, ūdenim un tvaikam, bet citi - saules gaismai un siltumam. Es personīgi dodu priekšroku (lai gan atkal tā ir slikta analoģija) tam, ka mēs kā cilvēki sastāvam no miesas, dvēseles un gara. Mēs esam viens cilvēks ar trim daļām. Protams, Dievs nesastāv no daļām. Katra Trīsvienības persona ir pilnīgs Dievs.
To ir grūti saprast, bet galvenokārt tāpēc, ka mēs neesam Dievs.
Skaidrot Trīsvienību mirstīgām cilvēciskām būtnēm ir tas pats, kas mēģināt izskaidrot krāsas aklam cilvēkam vai skaņu nedzirdīgam cilvēkam…

Tātad, ja Trīsvienību ir tik grūti saprast, kāpēc ir svarīgi tai ticēt? Iespējams, ir tūkstošiem iemeslu, kādēļ Trijādība kristīgajā domāšanā ir izšķiroša, bet ir trīs svarīgākie iemesli. (Jā, es izvēlējos trīs tikai tāpēc, ka es rakstu par Trīsvienību.)

1. Pirmkārt, Bībele mums māca, ka Dievs pastāv kā Trīsvienība.
   Nē, vārds "trīsvienība" Bībelē nekad nav lietots, taču visur ir vietas, kas atklāj, ka Dievībā ir trīs personas, kuras pastāv kopā kā viens Dievs.
   Mēs, piemēram, zinām, ka Dievs ir viens (5.Moz.6:4; 1.Tim.2:5; 1.Kor.8:6), un tomēr Jēzus, kurš vispilnīgāk atklāja mums Dievu (Jņ.14:7; Kol.1:15; Ebr.1:3), bieži runāja par savu Tēvu un par Svētā Gara sūtīšanu (piem., Jņ.10; Jņ.14-17). Pat Jēzus kristībās mēs redzam, kā Jēzus izkāpj no ūdens un kā Svētais Gars nolaižas pār Viņu kā balodis, un kā Tēvs runā uz Jēzu no debesīm (Mt 3, 16-17).
   Ir vēl daudzi citi panti, bet būtība ir tāda, ka neatkarīgi no tā, vai mēs to saprotam vai nē, Bībele māca par Trīsvienības realitāti (sal. Mt 28:19; 2 Kor 13:14; 1 Pēt 1:2).
2. Otrkārt, Trīsvienība ir svarīga, jo tā parāda, ka Dievs ir radniecīgs un mīlošs.
   Kristieši tic, ka Dievs nemainās savā raksturā vai īpašībās. Tomēr padomājiet, ko tas nozīmētu, ja Dievs nebūtu Trīsvienība. Ja Dievs nepastāvētu kā Trīsvienība, tad pirms cilvēku un eņģeļu radīšanas Dievs nebūtu varējis dzīvot jebkādās mīlestības attiecībās ar kādu vai kaut ko.
   Bez Trīsvienības Dievs nevarētu mūžīgi dzīvot mīlestībā un attiecībās. Trīsvienība ļauj Dieva mīlestības un attiecību īpašībām mūžīgi pastāvēt kopā ar Dievu.
   Citām monoteistiskajām reliģijām, kurās nav Trīsvienības jēdziena, ir lielas grūtības izskaidrot vai saprast, kā Dievs varētu būt mīlošs un radniecīgs. Kāpēc? Tāpēc, ka lielāko daļu Dieva pastāvēšanas laika nebija neviena cita, ko mīlēt, izņemot pašu Dievu.
   Patiesībā var apgalvot, ka, ja nebūtu Trīsvienības, tad nebūtu bijis nekādas radīšanas. Kāpēc? Tāpēc, ka, ja Trīsvienības nebūtu, tad Dievs nebūtu attiecībās (jo nebūtu neviena, ar ko būt attiecības), un līdz ar to Dievam nebūtu iemesla radīt kaut ko, ar ko attiecības paplašināt, attīstīt un pilnveidot. Tad arī būtu jāpieņem, ka Viņš bez citām būtnēm visumā bija nepilnīgs, ka Viņam kaut kādā ziņā kaut kas trūka…
   Daudz labāk ir ticēt tam, ko māca Bībele, proti, ka Dievs ir mīlošs un radniecīgs, un kā tāds vienmēr ir pastāvējis mīlošās attiecībās Trīsvienībā. Šo mīlošo attiecību rezultātā Dievs nolēma radīt citas būtnes, ar kurām dalīties mīlestības pilnajās attiecībās, ko Viņš jau bija piedzīvojis Dievībā.
3. Tas noved mūs pie trešā iemesla, kāpēc Trīsvienība ir svarīga: kristieši mīl citus, jo Dievs ir mīlestība.
   Kristietība ir uz āru vērsts, uz mīlestību un attiecībām vērsts dzīvesveids. Daļēji tas ir tāpēc, ka mēs ticam Trīsvienībai. 1.Mozus grāmatā mēs lasām, ka Dievs mūs radīja pēc Sava tēla un līdzības. Pastāv dažādi priekšstati par to, ko tas nozīmē, bet viena lieta, kas noteikti ir ietverta šādā redzējumā ir tas, ka esam radīti kopībai/attiecībām. Tāpat kā Dievam bija mūžīgas attiecības Trīsvienības dievišķajā būtībā, tāpat arī cilvēkiem ir jādzīvo attiecībās ar Dievu un vienam ar otru. Mīlestība, kas katram no Dievības locekļiem ir kopīga ar pārējiem Trīsvienības locekļiem, bija kopīga arī ar cilvēkiem, kad mēs tikām radīti. Mēs mīlam, jo Viņš pirmais mūs mīlēja.
   Ja nebūtu Trīsvienības, un tomēr Dievs kaut kādā neizskaidrojamā veidā būtu nolēmis radīt cilvēkus, tad būtu loģiski teikt, ka mīlestība un kopība nav būtiska Dieva īpašība, un tādēļ tai nav jābūt arī mūsu dzīves būtiskai sastāvdaļai. Ja Dievs mūžīgi nepastāvētu mīlošā Trīsvienībā, tad arī mums nebūtu nepieciešams pastāvēt mīlestībā.
   Tātad bez ticības Trīsvienībai mēs zaudējam ticību mīlošam Dievam un līdz ar to arī jebkādu iemeslu ticēt, ka Dievs vēlas, lai mēs mīlētu citus. Bet ja Dievs ir pastāvējis esot mīlestības attiecībās jau no mūžības, tad mums ir iemesls tagad dzīvot ar mīlestību pret citiem, jo mīlestība ir būtiska Dieva īpašība un iezīme.

Es varētu turpināt vēl un vēl, bet es ceru, ka šīs pārdomas palīdzēs īsi paskaidrot, kāpēc ticība Trīsvienībai ir būtiska kristīgajai ticībai un praksei.

Lasīt tālāk

Kas ir pēc-pandēmijas pasaules cerība?

Bija kāds cilvēks starp farizejiem, vārdā Nikodēms, viens no jūdu varasvīriem. Tas atnāca naktī pie Jēzus un viņam sacīja: “Rabi, mēs zinām, ka tu esi Skolotājs, no Dieva nācis. Jo tādas zīmes, kā tu dari, nevar darīt neviens, ja vien Dievs nav ar to.” 
Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Patiesi, patiesi es tev saku: ja kas nepiedzimst no jauna, tas nespēj redzēt Dieva valstību.” 
Nikodēms viņam sacīja: “Kā var cilvēks piedzimt, vecs būdams? Vai tad var otrreiz ieiet savas mātes miesās un piedzimt?” 
Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi es tev saku: tas, kurš nepiedzimst no ūdens un Gara, nevar ieiet Dieva valstībā! Kas piedzimis no miesas, ir miesa, un, kas piedzimis no Gara, ir gars. Nebrīnies, ka es tev sacīju: “Jums jāpiedzimst no jauna!” Vējš pūš, kur grib, un tu dzirdi tā skaņu, bet tu nezini, no kurienes tas nāk un kurp iet. Tā ir ar katru, kas piedzimis no Gara.” 
Nikodēms viņam jautāja: “Kā tas var notikt?” 
Jēzus viņam atbildēja: “Tu esi Israēla skolotājs, un tu to nezini? Patiesi, patiesi es tev saku: mēs runājam to, ko zinām, un liecinām to, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat. Ja es jums runāju par zemes lietām un jūs neticat – kā jūs ticēsiet tad, kad es runāšu par debess lietām? Jo neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi tas, kas no debesīm nokāpis – Cilvēka Dēls. Un, kā Mozus čūsku ir paaugstinājis tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikvienam, kas viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība. Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība. Jo Dievs sūtīja savu Dēlu pasaulē, nevis lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur viņu tiktu glābta. (Jāņa 3:1-17) 

Es atceros kā reiz pirms daudziem gadiem man bija sajūta, ka kaut kas īsti nav kārtībā. Es klausījos Lieldienu un Vasarsvētku tēmai veltītos sprediķus, bet man šķita, ka kaut kur ir pazudusi kopīgā jēga. Man ir aizdomas, ka tā pati problēma traucē arī tagad, kad mēs no Ziemassvētku, Lieldienu un Vasarsvētku vēstījumiem cenšamies iegūt cerību, ko pēc-pandēmijas pasaulei tik ļoti vajag un vajadzēs.

Kādreiz dzirdētajos sprediķos bija tendence uzsvērt divus punktus. Pirmkārt, ticību Jēzus augšāmcelšanai dod personīga sajūta: “Jūs man jautājat, kā es zinu, ka viņš dzīvo? Viņš dzīvo manā sirdī!”
Otrkārt, Jēzus augšāmcelšanās pierādīja, ka patiešām ir “augšāmcelšanās pēc nāves”.

Protams, nav nekas nepareizs šajos apgalvojumos. Personīgā pieredze par dzīvā Jēzus klātbūtni un spēku ir patiesas kristīgas dzīves būtiska sastāvdaļa. Un, protams, Dievs, radītājs, nav mūs radījis pēc sava tēla, lai tikai paķircinātu ar šo tagadējo šīs zemes dzīvi. Mēs esam radīti kaut kam vairāk.

Bet diemžēl “viņš dzīvo manā sirdī” bieži vien ir tikai Vasarsvētku dienas vēsts. Tāpat kā Lieldienu svētku pasludinājums bieži tā arī sākas un beidzas ar Jēzus krusta nāves un augšāmcelšanās pieminēšanu.

Tad varbūt tagad, Trīsvienības svētkos, mēs varam salikt visu kopā. Ziemassvētki liecina par Tēva mīlestību sūtot mums Pestītāju. Lieldienas vēsta, ka Jēzus kaps patiešām bija tukšs un ka sekotāji patiešām atkal satika viņu ar dzīvu. Vasarsvētki atklāj Gara darbību, kas pārveidoja ticīgos par vienotu komandu.

Šī kopaina ir tik savādi brīnišķīga, ka tas nav kaut kas, ko cilvēki varētu izdomāt no tā, kam viņi ticēja pirms šiem notikumiem. Tā, piemēram, augšāmcēlies Jēzus, kaut arī identificēts ar naglu un šķēpa rētu zīmēm, šķita kaut kā savādāks. Viņu uzreiz neatpazina. Ap.Pāvils to mums cenšas paskaidrot savās vēstulēs: tas, kas notika Lieldienās, ir jaunas radīšanas uzsākšana. Jēzus augšāmcelšanās ķermenis bija pirmais jaunās kārtības piemērs: jauna debesu-un-zemes kopēja realitāte. To ko solīja Vecās derības pravieši; to vēlreiz apstiprina Jaunā Derība.

Jaunās radīšanas jēga galu galā nav tikai par “dzīvi pēc nāves” parastajā nozīmē. Mums tiek apsolīts, ka tad, kad Dievs izveidos jaunās debesis un jauno zemi, visa viņa tauta tiks augšāmcelta no miroņiem, lai tajā piedalītos (pēc starpposma, par kuru pirmie kristieši īpaši neinteresējās). Bet Lieldienās uzsāktais jaunais radīšanas process neaprobežojas tikai ar unikālo Kristus augšāmcelšanos. Tieši tā, kā Jēzus Kristus jau iepriekš to bija skaidrojis saviem klausītājiem, Vasarsvētkos tika piedzīvota atklāsme kā tad jaunais process darbosies pašreizējās pasaules realitātē.

Par ko tad īsti Jēzus stāsta Nikodēmam tajā naktī tur toreiz?

“…ja kas nepiedzimst no jauna, tas nespēj redzēt Dieva valstību.”
“…kurš nepiedzimst no ūdens un Gara, nevar ieiet Dieva valstībā!”

Ja mēs cilvēkiem pēc pandēmijas apsolām Jēzus ‘garīgu’ pieredzi šeit un tagad vai arī debesu dzīvi pēc nāves, lielākā daļa paraustīs plecus. Tas nepalīdzēs atjaunot ekonomiku. Tas nenodrošinās miljoniem darbavietu tiem, kuri tagad ir bez darba. Tie būs tikai formāli vārdi tiem, kas zaudējuši tuviniekus. Mēs tad esam tajā pašā vietā, kur Marta, kad Jēzus izaicināja viņu domāt par augšāmcelšanos (Jāņa 11: 23-25): Jā, viņa saka, es zinu, ka mans brālis celsies pēdējā dienā. Jēzus atbilde ir tā, kas mums šobrīd jādzird: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība!” Augšāmcelšanās nav tikai tāla cerība. (Runa nav arī par “nokļūšanu debesīs”!) Augšāmcelšanās jeb jaun-piedzimšana ir arī tagadne. Un viņš - Kristus - ir nācis no Dieva galīgās nākotnes, lai atklātu tagadnei jaunu dzīvi un jaunu cerību. Tas bija un ir pasaulei vajadzīgais vēstījums.

Kopš astoņpadsmitā gadsimta rietumu pasaule ir darījusi visu iespējamo, lai nomāktu baumas par Jēzus augšāmcelšanos. Diez vai tas ir pārsteidzoši. Evaņģēlija stāsti ir par pasaules vēstures kulmināciju un Dieva jaunās radīšanas iniciatīvu. Bet tā sauktā apgaismība uzskatīja, ka vēsture sasniedz savu kulmināciju nevis ar Jēzu, bet ar tā laika Eiropas un Amerikas kultūru un ka zinātne, filozofija un demokrātija ir radījušas reālo jauno pasauli. Bet nevar būt divas vēstures kulminācijas…

Reizēm Baznīca ir ļāvusies šīm idejām. Bieži mēs esam atstājuši jaunradīšanas praktisko darbu “laicīgo” autoritāšu ziņā un apmierināties ar personīgās pieredzes un citurienes cerību izkopšanu. Kā Nīče to raksta, baznīca piedāvā platonisma formu ar tādu kā pielikumu, kuru sauc par “Jēzu”. Tā ir ērta pozīcija. Šādi netiek apdraudēta neviena laicīgā vara vai impērija.

Bet baznīcai vajadzētu piedāvāt mierinājumu citiem, nevis to meklēt sev. Pēc-pandēmijas pasaulei ir vajadzīgs īsts Evaņģēlija vēstījums: vēstījums par jaunu radību, kas sākās, kad Jēzus augšāmcēlās no miroņiem. Jauna debesu-un-zemes realitāte, kuru aktivizē Dieva spēcīgā jaunā elpa, kas uzliesmoja caur Jēzus sekotājiem, pārvēršot viņus (pašiem par pārsteigumu!) par daudzkultūru, uz āru vērstu kopienu, kura ir apņēmusies būt Labās Ziņas nesēja pasaulei, kura tai tik acīmredzami bija un ir vajadzīga.

Ap.Pāvila lielais redzējums, kuru viņš atklāj savās vēstulēs, bija tāds, ka Dievs apkopoja Mesijā visu, kas ir debesīs un virs zemes (Efez.1:10) - realitāti, kas bija paredzēta, kad jūdi un pagāni apvienojās vienā ģimenē (Efez.2:11-22), sūtot vēsti pasaules varām, ka Dievs ir Dievs un Jēzus ir Kungs (Efez.3:1-13). Kad Pāvils teica, ka mēs esam “Mesijā radīti labiem darbiem”, viņš nedomāja “lai mēs varētu pareizi uzvesties”, kaut arī tas acīmredzami ir iekļauts. “Labie darbi” Pāvila domāšanā nozīmēja, ka jaunpiedzimušie cilvēki pozitīvi ietekmēs savu apkārtni. Baznīcai nebūtu jāatstāj daļu no “kā debesīs, tā virs zemes” rūpēm tikai laicīgajām aģentūrām.

Foto: BBC

Par laimi, tas jau notiek. Svētais Gars bieži vien ir daudz priekšā baznīcas mācībai un sludināšanai. Manā mītnes valstī (UK) kristīgās draudzes ir ļoti iesaistījušās tādās iniciatīvās kā pārtikas bankas. Katedrāļu izmantošana kā vakcinācijas centri (protams, nevis kā alternatīva dievkalpojumiem, bet gan kā dabiska kalpošana) ir devusi spēcīgu signālu: baznīca ir paredzēta sabiedrības dziedināšanai. Atkal un atkal baznīcas praksē ir bijušas tādas, kādām tām pēc Ap.Pāvilam domam vajadzētu būt: lūgšanu un cerību vietas cilvēkiem, kuriem sāp.

Bet šī, uz āru vērstā dzīve, bieži tik viegli novirzās no kursa vai novirzās nepareizajos kanālos. Lai no tā izvairītos, patiesais Evaņģēlija vēstījums ir jāsaprot, jāpasludina un jāizdzīvo. Pasaule mainījās tad, kad Lieldienu rītā Jēzus no Nācaretes iznāca no kapa; kad Viņa mācekļi drosmīgi devās ārā no augšistabas Vasarsvētkos. Tagad, lai ticētu šai patiesībai, ir vajadzīga tieši tāda pati ticība, kāda vajadzīga, lai uzlocītu piedurknes un dotos turp, kur palīdzība ir visvairāk nepieciešama - no zupas virtuves kādā no piepilsētas kvartāliem līdz pat palīdzības misijām otrā pasaules malā.

Galu galā Jēzus skaidrojums lasītajā evaņģēlijā nebeidzas ar to, ka Nikodēms saka: “Viņš dzīvos manā sirdī - nu varu mierīgi iet gulēt”. Tāpat arī pirmie apustuļi nesaka: “Domājiet tagad labas domas, lai jūs tomēr varētu tikt debesīs.” Evaņģēlija vēsts ir: “Jēzus ir augšāmcēlies, Svētais Gars ir sūtīts draudzei - tātad ir sākusies jauna radīšana, un mums ir jādara darbs”.

Tas viss ir kopīgā saskaņā – Tēvs sūtīja Dēlu, lai mūs glābtu; Jēzus Kristus augšāmcelšanās realitāte iesāka jaunu procesu “debesīs-uz-zemes”. Tagad, Viņa Gara vadībā, mēs varam būt tā jaunpiedzimušā realitāte, kas pasaulei ir nepieciešama.

Mēs taču esam piedzimuši no jauna un spējam “redzēt Dieva valstību” arī sev apkārt.
Mēs esam piedzimuši no ūdens un Gara un esam “daļa no Dieva valstības” jau šodien un šeit.

“Jo Dievs sūtīja savu Dēlu pasaulē… lai pasaule caur viņu tiktu glābta!”

Lasīt tālāk