Cerība, kas nepamet kaunā

(Rom 5:1–8) Tā nu starp mums, ticībā attaisnotajiem, un Dievu ir iestājies miers caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, caur viņu mēs ticībā esam mantojuši ceļu uz šo žēlastību, kurā mēs stāvam un lepojamies par cerību uz dievišķo godību. Bet ne par to vien mēs lepojamies, mēs lepojamies arī ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – uzticību Dievam, uzticība Dievam – cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo Dieva mīlestība caur Svēto Garu, kas mums dots, ir ielieta mūsu sirdīs. Un paredzētajā laikā Kristus, kad vēl bijām nespēcīgi, nomira par mums, bezdievīgajiem. Diez vai kāds mirtu par taisno, drīzāk par to, kas labs, kāds apņemtos mirt. Bet Dievs savu mīlestību uz mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki.

14. jūnijs latviešu tautas atmiņā nav tikai vēsturisks datums. Tā ir diena, kurā pieminam cilvēkus, kas tika izrauti no mājām, šķirti no ģimenēm un aizvesti svešumā. Daudzi neatgriezās. Daudzu kapavietas tuvinieki nekad neuzzināja. Tāpēc šī diena nav tikai par pagātni; tā ir arī par mūsu atbildību šodien — neaizmirst, nemelot, nenovērsties.

Apustulis Pāvils Vēstulē romiešiem raksta par ciešanām, izturību, pastāvību un cerību. Viņš nesaka, ka ciešanas pašas par sevi ir labas. Deportācijas, pazemojums, izsūtījums un nāve nebija Dieva audzināšanas metode. Tas bija ļaunums. Tomēr Pāvils apliecina, ka ļaunumam nepieder pēdējais vārds.

Kristīgā cerība nav lēts mierinājums un nav aicinājums visu ātri aizmirst. Tā ir pārliecība, ka Dievs redz, ka cilvēka cieņa Viņa priekšā nav izdzēšama un ka neviena vara nevar pilnīgi atņemt to, ko Dievs Kristū ir devis. Vara var atņemt mājas, brīvību un pat dzīvību, bet tā nevar izdzēst Dieva mīlestību.

Tāpēc 14. jūnijā mēs sērojam, pieminam un aizlūdzam. Bet mēs to darām nevis izmisumā, bet cerībā — tajā cerībā, kas nepamet kaunā.