Cerība, kas nepamet kaunā

(Rom 5:1–8) Tā nu starp mums, ticībā attaisnotajiem, un Dievu ir iestājies miers caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, caur viņu mēs ticībā esam mantojuši ceļu uz šo žēlastību, kurā mēs stāvam un lepojamies par cerību uz dievišķo godību. Bet ne par to vien mēs lepojamies, mēs lepojamies arī ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – uzticību Dievam, uzticība Dievam – cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo Dieva mīlestība caur Svēto Garu, kas mums dots, ir ielieta mūsu sirdīs. Un paredzētajā laikā Kristus, kad vēl bijām nespēcīgi, nomira par mums, bezdievīgajiem. Diez vai kāds mirtu par taisno, drīzāk par to, kas labs, kāds apņemtos mirt. Bet Dievs savu mīlestību uz mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki.

14. jūnijs latviešu tautas atmiņā nav tikai vēsturisks datums. Tā ir diena, kurā pieminam cilvēkus, kas tika izrauti no mājām, šķirti no ģimenēm un aizvesti svešumā. Daudzi neatgriezās. Daudzu kapavietas tuvinieki nekad neuzzināja. Tāpēc šī diena nav tikai par pagātni; tā ir arī par mūsu atbildību šodien — neaizmirst, nemelot, nenovērsties.

Apustulis Pāvils Vēstulē romiešiem raksta par ciešanām, izturību, pastāvību un cerību. Viņš nesaka, ka ciešanas pašas par sevi ir labas. Deportācijas, pazemojums, izsūtījums un nāve nebija Dieva audzināšanas metode. Tas bija ļaunums. Tomēr Pāvils apliecina, ka ļaunumam nepieder pēdējais vārds.

Kristīgā cerība nav lēts mierinājums un nav aicinājums visu ātri aizmirst. Tā ir pārliecība, ka Dievs redz, ka cilvēka cieņa Viņa priekšā nav izdzēšama un ka neviena vara nevar pilnīgi atņemt to, ko Dievs Kristū ir devis. Vara var atņemt mājas, brīvību un pat dzīvību, bet tā nevar izdzēst Dieva mīlestību.

Tāpēc 14. jūnijā mēs sērojam, pieminam un aizlūdzam. Bet mēs to darām nevis izmisumā, bet cerībā — tajā cerībā, kas nepamet kaunā.

Lasīt tālāk

Mūžības svētdiena – Mirušo piemiņas diena

(Lk 6:20-31) Pacēlis acis uz saviem mācekļiem, viņš sacīja: “Laimīgi jūs, nabagie, jo jums pieder Dieva valstība. Laimīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs tapsiet paēdināti. Laimīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties. Laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīdīs un atstums no sevis, un ķengās jūs, un jūsu vārdu atmetīs kā ļaunu Cilvēka Dēla dēļ. Priecājieties tajā dienā un dejiet! Jo redzi – jūsu alga ir liela debesīs; jo tāpat viņu tēvi ir darījuši praviešiem. Bet vai! jums bagātajiem, kas savu iepriecinājumu jau esat saņēmuši! Vai! jums, kas tagad paēduši, jo jūs salksiet! Vai! jums, kas tagad smejaties, jo jūs sērosiet un raudāsiet! Vai! jums, kad visi cilvēki par jums teic labu; tāpat viņu tēvi darīja viltus praviešiem! 
Bet jums, kas mani dzirdat, es saku: mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst. Svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs apvaino. Kas tev sit pa vienu vaigu, tam pagriez arī otru, un, kas tev atņem virsdrēbes, tam neliedz ņemt arī kreklu. Dod ikvienam, kas tevi lūdz, un neprasi atpakaļ savu mantu tam, kas to paņēmis. Un, kā jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet viņiem. 

Nesen kaut kur interneta dzīlēs izlasīju domu, ka "vecā muļķīgā paruna skan, ka par mirušiem jārunā tikai labu vai neko". Kāpēc šodienas sabiedrībā arvien vairāk un vairāk šī senā paruna šķiet nepievilcīga? 
Varbūt tas ir tāpēc, ka mūsdienu kultūra vairs neaicina sarunāties/izskaidroties ar to, kurš mūs ir kritizējis vai aizvainojis. Tagad, ja kādas personas vārdi vai rīcība mūs sāpināja, mēs bieži vien cenšamies atriebties, izsakot vēl 'spēcīgākus vārdus' (vai rīkojoties...). 

Tomēr, vai nav pārsteidzoši – Bībelē dotie padomi skan savādāk! 
Jēzus teica: “... mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst. Svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs apvaino...” (Lk 6:27-28). 
Lai to izdarītu, ir vajadzīgs raksturs, līdzjūtība un drosme. Reizēm tas var šķist gandrīz neiespējami. Bet (ar Dieva palīdzību!) mēs arī šādās situācijās varam rīkoties labāk. Mēs varam pagriezt otru vaigu un izturēties pret citiem tā, kā vēlamies, lai izturas pret mums (skat. 29.-31. pantu). 

Un tad, kad mēs reaģējam tā kā Jēzus mūs aicina darīt, viss var mainīties. 
Pirmkārt, mēs parādām citiem, ka spējam pacelties pāri sliktajam, labi runājot par otru cilvēku. 
Otrkārt, mēs tādā veidā neitralizējam mūsu "ienaidnieka" kritiku par mums. Ja cilvēki ap mums ievēro, ka mēs labi izturamies pret nelabvēli un pat svētījam viņu (t.i. vēlam viņam labu), cieņa pret mums tikai vairosies. Cilvēki sāks mūs uzskatīt par jaukiem un godīgiem. 
Un (kas ir vēl svarīgāk!) tas var palīdzēt līdzcilvēkiem caur mums ieraudzīt Kristus rakstura pievilcību. Mūsu atteikšanās atbildēt uzbrūkošā veidā var pat likt jautāt – kāpēc? 
Mēs varētu domāt, ka tas ir augsts standarts, ko mēģināt sasniegt, bet tas ir tas, ko Jēzus praktizēja visas savas dzīves garumā un aicina mūs sekot Viņa piemēram. 

Atgriežoties pie senā teiciena ('labā runāšana par aizgājējiem')... 
Pat, ja arī ļoti labi apzināmies, ka mūsu mirušie radinieki, draugi vai kaimiņi bija cilvēki ar dažādiem trūkumiem, tā vietā padomāsim par kaut ko tādu, kas mums viņos patika, vai arī par to, kas viņiem veicās labi. 
Un pāri tam visam – mums noteikti ir tik daudz par ko lūgt Dievam, pieminot visus mūsu aizgājējus. 

Lasīt tālāk