Autoritāte, ar kuru daudzi tiek izglābti
Ivo Roderts | svētdiena, janvāris 28, 2024 | komentāru nav
(Mk 1:21-28) Iedami viņi nonāca Kapernaumā, un, tūlīt sabatā iegājis sinagogā, viņš mācīja. Ļaudis brīnījās par viņa mācību, jo viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, nevis kā rakstu mācītāji. Un tobrīd viņu sinagogā bija kāds cilvēks ar nešķīstu garu, un tas sāka kliegt: “Kāda daļa mums ar tevi, Jēzu, Nācarieti? Vai tu esi nācis mūs pazudināt? Es zinu, kas tu esi – Dieva Svētais.” Un Jēzus to apsauca: “Apklusti un izej no viņa!” Un, to raustīdams un brēkdams skaļā balsī, nešķīstais gars no viņa izgāja. Tie visi pārbijās un sāka cits citu izprašņāt: “Kas tas ir? Vai jauna mācība, kurai ir vara? Pat nešķīstiem gariem viņš pavēl, un tie viņu paklausa.” Un tūlīt runas par viņu izplatījās visā Galilejas apgabalā.
2014. gada 16. aprīļa rītā prāmis MV Sewol nogrima ceļā no Inčonas (Incheon) uz Čedžu (Jeju) Dienvidkorejā. No 476 pasažieriem un apkalpes locekļiem 304 gāja bojā katastrofā, tostarp aptuveni 250 skolēni no Danwon vidusskolas Ansan pilsētā. 2014. gada 15. maijā kapteinim un trim apkalpes locekļiem tika izvirzītas apsūdzības slepkavībā, bet pārējie vienpadsmit apkalpes locekļi tika apsūdzēti par kuģa pamešanu.
Tomēr šajā traģiskajā notikumā ir arī stāsts par kādu varoni. Tā bija 22 gadus vecā Park Jee Young. Viņa strādāja kafejnīcā un, kad pārējā apkalpe aizmuka un nepalīdzēja pasažieriem, Parka bija tā, kura palika, lai mierinātu nobijušos bērnus un izdalītu glābšanas vestes.
58 gadus vecais izdzīvojušais Kims Jong Hvangs atcerās Parkas centienus evakuēt cilvēkus.
"Kad kuģis apgāzās, viņa vilka pasažierus ārā no kajītēm," viņš teica. "Parka stūma šokētos cilvēkus izejas virzienā pat tad, kad ūdens viņai bija līdz krūtīm.”
Tā lūk vienā brīdī viena sieviete pēkšņi pārņēma vadību. Skaidrā balsī viņa deva rīkojumus, norādot cilvēkiem, kas jādara. Vispārējā panikā varēja just atvieglojumu, jo cilvēki saprata, ka vismaz kāds uzņemas atbildību, un daudziem patiešām izdevās nokļūt līdz glābšanas laivām, kuras citādi tumsā un steigā viņi būtu nebūtu atraduši. Drosmīgā sieviete devās lejā pie cilvēkiem, kas bija iesprostoti kuģa kajītēs un palīdzēja daudziem nokļūt drošībā. Kad viss beidzās, tika konstatēts, ka pati drosmīgā varone bija noslīkusi. Viņa burtiski bija atdevusi savu dzīvību, izmantojot autoritāti, kuru bija brīvprātīgi uzņēmusies, lai daudzi tiktu izglābti.
Tagad pārcelsimies laikā un telpā uz citu jūras krastu – Galilejas ezera krastu. Mazā Kapernaumas pilsētiņā (Bībele šīs vietas dažkārt sauc par pilsētām, bet mēs tās drīzāk uzskatītu par ciematiem), atradās sinagoga. Un tur mēs sastopamies ar kādu cilvēku, kurš nav viens no atzītiem skolotājiem. Viņš pēkšņi uzņemas iniciatīvu un sāk stāstīt cilvēkiem, kāda ir Dieva griba. Viņš ar autoritāti mācīja, ka nāk Dieva Valstība. Parasti dažādi skolotāji – priesteri un rakstu mācītāji, izglītotie un skrupulozie jūdu senču tradīciju sargātāji – šādi nemācīja. Viņi vienmēr teica "kā Mozus teica" vai "kā rabīns tas un tas teica". Jēzus runāja ar pārliecinošu autoritāti.
Un ar tādu pašu autoritāti Viņš izrunāja dziedināšanas vārdus. Reizēm cilvēki, kuriem dzīve bija kļuvusi par pilnīgu murgu, kuru personības, šķiet, bija pārņēmuši kādi sveši spēki, stājās pretī Jēzum. Reizēm pat šķiet, ka viņiem bija sava veida īpaša sapratne, lai atpazītu Jēzu, zinot, kas Viņš ir un ko Viņš ir nācis darīt. Jēzus bija atnācis, lai glābtu cilvēkus – gan visu cilvēci kopumā, gan atsevišķus cilvēkus – no postošajiem spēkiem, kas tos bija paverdzinājuši. Tāpēc neatkarīgi no tā, vai tie bija kliedzoši dēmoni, drudža pārņemta sieviete vai vienkārši slimības, no kurām cilvēkiem nācās ciest, Jēzus visos gadījumos rīkojās ar to pašu maigo, bet nepārvarami iedarbīgo autoritāti.
Tā evaņģēlists Marks sāk stāstīt gan par to, kā Jēzus tik ātri kļuva populārs, gan arī par to, kāpēc Viņa publiskās karjeras gaita nenovēršami virzījās uz dramatisku noslēgumu. Nav šaubu, ka Jēzus ātri piesaistīja milzīgus ļaužu pūļus un ka Viņa autoritatīvā ļaužu dziedināšana bija tam galvenais iemesls. Tas pats par sevi bija drauds varas iestādēm; bet, kā mēs drīz atklāsim, tur bija vēl kas vairāk. Jēzus bija iesaistījies cīņā pret ļaunuma un iznīcības spēkiem, spēkiem, kas, līdzīgi tumšai, nežēlīgai jūrai, plūda pār pārbiedētajiem un bezpalīdzīgajiem cilvēkiem, dažkārt šķiet, ka pat bija gatava pārņemt visu. Jēzus nāca, lai kļūtu par tiltu, pa kuru cilvēki varētu nokļūt drošībā. Un, ja šajā procesā Viņš pats ar savu dzīvību samaksāja par šo glābšanu, tad tā vienkārši bija daļa no Viņa rīcības integritātes. Kad Jēzus karājās pie krusta, dēmoni pēdējo reizi kliedza pret Viņu, pēdējo reizi apstrīdot un izsmejot Viņa autoritātes spēka esamību. Uz krusta Jēzus pabeidza dziedināšanas darbu, ko uzsāka tajā dienā sinagogā.
Kad Kristīgā Baznīca atkal iemācīsies runāt un rīkoties ar tādu pašu autoritāti, mēs atkal pieredzēsim gan Dieva glābjošo spēku, gan arī līdzīgi pastiprinātu tumsas spēku pretestību.
Es jau pieminēju, ka dēmoni pazina Jēzu un zināja, ka Viņš ir nācis, lai reizi par visām reizēm tos sakautu. Viņi joprojām var kliegt un draudēt, bet kopš Golgātas viņiem vairs nav varas. Ticēt Jēzus uzvarai pie krusta ir atslēga kristīgai liecībai un glābšanai šajā pasaulē, kurā (neraugoties uz tās haosu un bieži pat izmisumu) jau ir iestājusies Dieva mīlestības pilnā uzvara Jēzū Kristū.
Tomēr šajā traģiskajā notikumā ir arī stāsts par kādu varoni. Tā bija 22 gadus vecā Park Jee Young. Viņa strādāja kafejnīcā un, kad pārējā apkalpe aizmuka un nepalīdzēja pasažieriem, Parka bija tā, kura palika, lai mierinātu nobijušos bērnus un izdalītu glābšanas vestes.
58 gadus vecais izdzīvojušais Kims Jong Hvangs atcerās Parkas centienus evakuēt cilvēkus.
"Kad kuģis apgāzās, viņa vilka pasažierus ārā no kajītēm," viņš teica. "Parka stūma šokētos cilvēkus izejas virzienā pat tad, kad ūdens viņai bija līdz krūtīm.”
Tā lūk vienā brīdī viena sieviete pēkšņi pārņēma vadību. Skaidrā balsī viņa deva rīkojumus, norādot cilvēkiem, kas jādara. Vispārējā panikā varēja just atvieglojumu, jo cilvēki saprata, ka vismaz kāds uzņemas atbildību, un daudziem patiešām izdevās nokļūt līdz glābšanas laivām, kuras citādi tumsā un steigā viņi būtu nebūtu atraduši. Drosmīgā sieviete devās lejā pie cilvēkiem, kas bija iesprostoti kuģa kajītēs un palīdzēja daudziem nokļūt drošībā. Kad viss beidzās, tika konstatēts, ka pati drosmīgā varone bija noslīkusi. Viņa burtiski bija atdevusi savu dzīvību, izmantojot autoritāti, kuru bija brīvprātīgi uzņēmusies, lai daudzi tiktu izglābti.
Tagad pārcelsimies laikā un telpā uz citu jūras krastu – Galilejas ezera krastu. Mazā Kapernaumas pilsētiņā (Bībele šīs vietas dažkārt sauc par pilsētām, bet mēs tās drīzāk uzskatītu par ciematiem), atradās sinagoga. Un tur mēs sastopamies ar kādu cilvēku, kurš nav viens no atzītiem skolotājiem. Viņš pēkšņi uzņemas iniciatīvu un sāk stāstīt cilvēkiem, kāda ir Dieva griba. Viņš ar autoritāti mācīja, ka nāk Dieva Valstība. Parasti dažādi skolotāji – priesteri un rakstu mācītāji, izglītotie un skrupulozie jūdu senču tradīciju sargātāji – šādi nemācīja. Viņi vienmēr teica "kā Mozus teica" vai "kā rabīns tas un tas teica". Jēzus runāja ar pārliecinošu autoritāti.
Un ar tādu pašu autoritāti Viņš izrunāja dziedināšanas vārdus. Reizēm cilvēki, kuriem dzīve bija kļuvusi par pilnīgu murgu, kuru personības, šķiet, bija pārņēmuši kādi sveši spēki, stājās pretī Jēzum. Reizēm pat šķiet, ka viņiem bija sava veida īpaša sapratne, lai atpazītu Jēzu, zinot, kas Viņš ir un ko Viņš ir nācis darīt. Jēzus bija atnācis, lai glābtu cilvēkus – gan visu cilvēci kopumā, gan atsevišķus cilvēkus – no postošajiem spēkiem, kas tos bija paverdzinājuši. Tāpēc neatkarīgi no tā, vai tie bija kliedzoši dēmoni, drudža pārņemta sieviete vai vienkārši slimības, no kurām cilvēkiem nācās ciest, Jēzus visos gadījumos rīkojās ar to pašu maigo, bet nepārvarami iedarbīgo autoritāti.
Tā evaņģēlists Marks sāk stāstīt gan par to, kā Jēzus tik ātri kļuva populārs, gan arī par to, kāpēc Viņa publiskās karjeras gaita nenovēršami virzījās uz dramatisku noslēgumu. Nav šaubu, ka Jēzus ātri piesaistīja milzīgus ļaužu pūļus un ka Viņa autoritatīvā ļaužu dziedināšana bija tam galvenais iemesls. Tas pats par sevi bija drauds varas iestādēm; bet, kā mēs drīz atklāsim, tur bija vēl kas vairāk. Jēzus bija iesaistījies cīņā pret ļaunuma un iznīcības spēkiem, spēkiem, kas, līdzīgi tumšai, nežēlīgai jūrai, plūda pār pārbiedētajiem un bezpalīdzīgajiem cilvēkiem, dažkārt šķiet, ka pat bija gatava pārņemt visu. Jēzus nāca, lai kļūtu par tiltu, pa kuru cilvēki varētu nokļūt drošībā. Un, ja šajā procesā Viņš pats ar savu dzīvību samaksāja par šo glābšanu, tad tā vienkārši bija daļa no Viņa rīcības integritātes. Kad Jēzus karājās pie krusta, dēmoni pēdējo reizi kliedza pret Viņu, pēdējo reizi apstrīdot un izsmejot Viņa autoritātes spēka esamību. Uz krusta Jēzus pabeidza dziedināšanas darbu, ko uzsāka tajā dienā sinagogā.
Kad Kristīgā Baznīca atkal iemācīsies runāt un rīkoties ar tādu pašu autoritāti, mēs atkal pieredzēsim gan Dieva glābjošo spēku, gan arī līdzīgi pastiprinātu tumsas spēku pretestību.
Es jau pieminēju, ka dēmoni pazina Jēzu un zināja, ka Viņš ir nācis, lai reizi par visām reizēm tos sakautu. Viņi joprojām var kliegt un draudēt, bet kopš Golgātas viņiem vairs nav varas. Ticēt Jēzus uzvarai pie krusta ir atslēga kristīgai liecībai un glābšanai šajā pasaulē, kurā (neraugoties uz tās haosu un bieži pat izmisumu) jau ir iestājusies Dieva mīlestības pilnā uzvara Jēzū Kristū.
Aizgūts no Tomasa Raita
0 comments:
Ierakstīt komentāru