Mīlestības centrālais aspekts kristīgajā dzīvē

(Lk 10:25-37) Un, redzi, kāds likuma zinātājs piecēlās un sāka viņu pārbaudīt, sacīdams: “Skolotāj, kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” Viņš tam sacīja: “Kā ir bauslībā rakstīts? Kā tu tur lasi?” Tas atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis. Dari to un tu dzīvosi.” Bet viņš, gribēdams attaisnoties, Jēzum jautāja: “Un kurš ir mans tuvākais?” Jēzus atbildēja, stāstīdams: “Kāds vīrs bija ceļā no Jeruzālemes uz Jēriku, un viņš krita laupītāju rokās. Tie, viņu aplaupījuši un sasituši, atstāja pusmirušu guļam un aizgāja. Gadījās, kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. Tāpat arī kāds levīts, tajā vietā atnācis, viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, nonāca pie viņa, un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Pienācis klāt, viņš pārsēja viņa brūces, uzliedams eļļu un vīnu; un, uzcēlis viņu uz savu lopu, aizveda to uz viesnīcu un aprūpēja. Otrā rītā, izvilcis divus denārijus, viņš iedeva tos viesnīcniekam un sacīja: aprūpē viņu, un, ja tu vairāk iztērēsi, atnācis es tev atdošu. Kurš no šiem trim tev šķiet tuvākais bijis tam, kas krita laupītāju rokās?” Viņš sacīja: “Tas, kas parādīja viņam žēlsirdību.” Un Jēzus viņam sacīja: “Ej un dari arī tāpat!” 

Mīlestība ir kristīgās ticības "DNS". Dievs ir Mīlestība, un Kristus mīlestība mūs, dažādus cilvēkus, ir sapulcinājusi kopā. Mēs atrodam savu kopīgo identitāti Dieva mīlestības pieredzē un, ja mēs vēlamies atklāt Kristus mīlestību pasaulei ap mums, tad visveiksmīgākā evaņģelizācijas metode ir parādīt kā mēs mīlam cits citu. 

Lūgšanu nedēļai par kristiešu vienotību šajā gadā izvēlētajā fragmentā (Lk 10:25-37) Jēzus vēlreiz apstiprina tradicionālo ebreju mācību no 5.Mozus 6:5 – “Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu sirdi, visu dvēseli un visu spēku!” un 3.Mozus 19:18 – “…mīli savu tuvāko kā sevi pašu”.

Lasītajā evaņģēlija fragmentā dzirdam kā kāds, juridisku izglītību ieguvis cilvēks, uzreiz jautā Jēzum: "Bet kas ir mans tuvākais?". Jautājums par to, cik tālu jāsniedzas Bībelē noteiktajam mīlestības pienākumam, ir bijis diskusiju temats visos laikos. Tradicionāli tika uzskatīts, ka šis pienākums attiecas uz tautiešiem (tātad ebrejiem) un tiem ārvalstniekiem, kas pastāvīgi dzīvo Israēla valstī. Vēlāk, sākoties svešu varu iebrukumiem, skaidrojums mainījās. Parādījās ideja, ka šis bauslis neattiecas uz okupācijas varu un iebraucējiem cittautiešiem. Ar laiku, kad pat jūdaismā radās dažādi novirzieni, dažkārt to saprata kā attiecināmu tikai uz savu konkrēto frakciju jeb ticības biedru kopu. Tādēļ jautājums, ko rakstu zinātājs uzdeva Jēzum, ir provokatīvs. Jēzus atbild uz šo jautājumu ar līdzību, kas ilustrē mīlestību, kura sniedzas tālu pāri sagaidītajām robežām.

Daudzi agrīno kristiešu autori, piemēram, Origens, Klements no Aleksandrijas, Jānis Hrizostoms un Augustīns, šajā līdzībā saskatīja paša Dieva plānu pasaules glābšanai. Viņi aprakstīja vīru (kas no Jeruzalemes devās ceļojumā) kā Ādama - t. i., visas cilvēces - prototipu, kas no paradīzes nokāpj uz šo pasauli ar visām tās briesmām un problēmām, un laupītājus - kā naidīgos pasaulīgos zemes spēkus, kas mums uzbrūk. Viņi saskatīja pašu Kristu kā to garāmgājēju, kurš līdzjūtības vadīts nāca palīgā mirstošajam cilvēkam, pārsēja brūces un nogādāja viņu drošībā krodziņā (kuru viņi uzskatīja par Baznīcas tēlu). Samarieša apsolījums atgriezties tika uzskatīts par Kunga Jēzus apsolījumu atkal atnākt.

Kristieši ir aicināti rīkoties līdzīgi Jēzum – tātad mīlēt tā kā Labais Samarietis, izrādot žēlsirdību un līdzjūtību tiem, kam tas ir nepieciešams, neatkarīgi no viņu reliģiskās, etniskās vai sociālās identitātes. Nevis kopīgas intereses vai radniecības saites ir tās, kam vajadzētu mudināt mūs nākt palīgā viens otram, bet gan mīlestība pret savu “tuvāko”. Tomēr “tuvākā mīlestības” ideja, ko Jēzus izvirza mūsu pārdomām, mūsdienu pasaulē ir sarežģīta ideja. Kari daudzos reģionos, nelīdzsvarotība starptautiskajās attiecībās un nevienlīdzība, ko rada Rietumu lielvaru vai citu ārējo spēku uzspiestas strukturālas korekcijas, kavē mūsu spēju mīlēt kā to darīja Jēzus. Bet tieši mācoties mīlēt citam citu neatkarīgi no mūsu atšķirībām, kristieši var kļūt par tādiem kaimiņiem kā samarietis no šī Evaņģēlija stāsta.

Evaņģēlijos mēs atrodam Jēzus lūgšanu par to, lai visi Viņa sekotāji būtu vienoti (skat. Jņ 17:21), tādēļ nedrīkstam zaudēt cerību vai pārstāt lūgt un strādāt vienotības idejai. Mūs taču vieno mīlestība uz Dievu Kristū un pieredze, ko gūstam, iepazīstot Dieva mīlestību pret mums. Šo ticības pieredzi mēs atpazīstam viens otrā tad, kad mēs kopā lūdzamies un kalpojam Dievam. Tomēr baznīcu savstarpējās attiecībās tas joprojām ir izaicinājums. Dažādu konfesiju savstarpējo nesaskaņu un zināšanu trūkums, dažādas intereses un aizdomas vienam par otru var vājināt apņemšanos iet ekumenisma ceļu. Daži var būt noraizējušies, ka ekumenisms var novest pie konfesionālās identitātes zaudēšanas un kavēt “manas” baznīcas izaugsmi. Šāda sāncensība starp baznīcām ir pretrunā Jēzus lūgšanai. Līdzīgi kā priesteris un levīts lasītajā evaņģēlija fragmentā, kristieši bieži vien baiļu dēļ palaiž garām iespēju iepazīties ar ticības brāļiem un māsām. Lūgšanu nedēļā par kristiešu vienotību mēs lūdzam Kungu Jēzu nākt mums palīgā, kopt mūsu brūces un tādējādi ļaut mums iet pa ekumenisma ceļu ar pārliecību un cerību. 

Aizgūts no – Dicastery for Promoting Christian Unity
Commission on Faith and Order of the World Council of Churches