Apskaidrošana un krusts: viena noslēpuma divas puses

(Mt 17:1–8) Pēc sešām dienām Jēzus ņēma sev līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni, viņa brāli, un uzveda tos savrup kādā augstā kalnā, un viņš tapa pārveidots to priekšā – viņa vaigs mirdzēja kā saule, un viņa drēbes tapa baltas kā gaisma. Un, redzi, tiem parādījās Elija un Mozus – tie sarunājās ar Jēzu. Un Pēteris vērsās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums ir labi, ja tu gribi, es šeit uzcelšu trīs teltis – vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” Kad viņš vēl runāja, redzi, spožs padebesis tos apēnoja, un pēkšņi balss no padebeša atskanēja: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts, klausiet viņu!” Mācekļi, to dzirdēdami, ļoti nobijušies krita uz sava vaiga. Jēzus pienāca tiem klāt un pieskāries teica: “Celieties un nebaidieties!” Acis pacēluši, tie vairs nevienu citu neredzēja kā vienīgi Jēzu.

Tabora kalns ir liels, noapaļots pakalns Galilejas vidienē. Ja Tu turp dodies šodien kopā ar svētceļnieku grupu, Tev ir jāizkāpj no autobusa un ar taksometru jādodas augšup kalnā. Mēdz sacīt, ka Dievs ir īpaši iemīļojis Tabora kalna taksometru vadītājus, jo tajās dažās minūtēs, traucoties augšup vai lejup pa šauro kalnu ceļu, šajās mašīnās notiek vairāk lūgšanu nekā visā pārējā dienā – vai varbūt pat visā nedēļā. (Esmu dzirdējis nostāstus no tiem, kuri ir bijuši Tabora kalnā – tas šķiet ticami. Skatīt foto.)

Tabora kalns tradicionāli tiek uzskatīts par Jēzus apskaidrošanas/pārveidošanas vietu (kā pareizāk nosaukt to neparasto notikumu, ko apraksta Matejs, Marks un Lūka?). Patiesībā mēs droši nezinām, ka tas notika tieši tur. Tikpat iespējams, ka Jēzus Pēteri, Jēkabu un Jāni (savus tuvākos mācekļus) aizveda uz Hermona kalnu, kas atrodas netālu no Filipa Cēzarejas (pilsētiņa, kur norisinājās iepriekšējā evaņģēlija nodaļā aprakstītā saruna). Hermona kalns ir nomaļāks un grūtāk pieejams, un tieši tāpēc svētceļnieku grupas jau izsenis dod priekšroku Taboram. Starp citu, no abiem kalniem paveras brīnišķīgs skats uz Galileju.

Taču Jēzus un viņa trīs draugi neskatījās uz ainavu. Viņu uzmanību saistīja kas daudz neparastāks – notikums bija tik neparasts, ka daudziem tam ir bijis grūti noticēt. Tomēr man ir kāds arguments – šis stāsts ir tik savāds (jo īpaši Pētera neveikli izteiktais ierosinājums celt trīs teltis!?!), ka daudzi pētnieki mūsdienās piekrīt: šāda veida vēsturiskam notikumam ir jābūt patiesi notikušam. Turklāt ir zināmi arī citi gadījumi – gan senatnē, gan mūsdienās –, kad cilvēki ir piedzīvojuši ko līdzīgu.

Tas mūs izaicina nopietni padomāt. Nereti tiek teikts, ka Jēzus mirdzēja tāpēc, ka Viņš bija dievišķs, un ka šis notikums bija Viņa dievišķās būtības atklāsme, kas citādi būtu palikusi apslēpta. Taču evaņģēlista Lūkas stāstā mirdz arī Mozus un Elija, un tas nozīmē, ka šāds skaidrojums neder. Mozus un Elija nav dievišķi. Turklāt pats Jēzus jau iepriekš, Mateja evaņģēlijā, bija sacījis, ka visi Dieva ļaudis Dieva Valstībā spīdēs kā zvaigznes (13:43, atsaucoties uz Daniēla 12:3). Jaunās Derības autoru skatījumā cilvēce pati par sevi ir godības pilna, un Jēzus pilnīgā cilvēcība ir paraugs tai godībai, kurā kādu dienu dalīsies visi viņa ļaudis. Ja Tu vēlies ieraudzīt Jēzus dievišķību, agrīnie kristieši sacītu, tad Tev – cik pārsteidzoši tas arī nebūtu – jāskatās uz Jēzus ciešanām un apkaunojošo nāvi. Ja tas šķiet mulsinoši, tad tas ir noslēpums, ar kuru, pēc pirmo kristiešu domām, mums ir jāmācās sadzīvot.

Patiesībā apskaidrošanas aina (kā to parasti sauc) piedāvā savādu paralēli un pretstatu krustā sišanas ainai (Mateja 27:33–54). Ja Tu vēlies pārdomāt vienu no tām, ir vērts paturēt prātā arī otru – kā fonu. Šeit, uz kalna, Jēzus ir atklāts godībā; tur, uz pakalna ārpus Jeruzalemes, Viņš ir atklāts kaunā. Šeit Viņa drēbes mirdz spoži baltas; tur tās ir novilktas, un kareivji met kauliņus par tām. Šeit Viņam blakus ir Mozus un Elija – divi no Israēla tautas dižākajiem varoņiem, kas pārstāv bauslību un praviešus; tur Viņam blakus divi laupītāji, kas simbolizē, cik dziļi Dieva tauta bija nonākusi savā dumpīgumā pret Dievu. Šeit skatu aizēno spožs mākonis; tur pār zemi nolaižas tumsa. Šeit Pēteris izsaucas par notikuma brīnišķīgumu; tur viņš slēpjas kaunā, jo ir noliedzis, ka pazīst Jēzu. Šeit balss no paša Dieva pasludina, ka šis ir Viņa mīļotais Dēls; tur pagānu kareivis pārsteigumā atzīst: patiesi, šis bija Dieva Dēls.

Pirmais notikums paskaidro otro – un otrādi. Iespējams, mēs patiesi saprotam katru no tiem tikai tad, kad raugāmies uz tiem kopā. Mācies ieraudzīt godību krustā; mācies ieraudzīt krustu godībā – un Tu būsi sācis apvienot Dieva smieklus un asaras. Dievu, kas apslēpjas mākonī, Dievu, kas kļūst pazīstams Jēzus savādajā personā. Šis stāsts, protams, ir par pārsteidzošo Dieva spēku un mīlestību. Taču tā galvenais mērķis ir, lai mēs iemācītos atpazīt šo pašu spēku, mīlestību un skaistumu Jēzū. Lai mēs būtu gatavi ieklausīties Viņa balsī – jo īpaši tad, kad Viņš mums saka: ņem savu krustu un seko man.

Evaņģēlists Matejs šeit, tāpat kā citur, uzsver paralēli starp Jēzu un Mozu. Mozus izveda Israēla tautu no Ēģiptes un pēc tam (pirms sava uzdevuma pabeigšanas) uzkāpa Sinaja kalnā, lai saņemtu bauslību. Pēc tam, kad israēlieši bija smagi pārkāpuši bauslību, viņš atkal kāpa kalnā, lai lūgtu par tautu un izlūgtos Dieva žēlastību. Mozus dzīves nogalē Dievs apsolīja sūtīt tautai pravieti, kas būs līdzīgs viņam (5. Mozus 18:), un deva pavēli: jums būs viņā klausīties. Tagad, kad Mozus atkal satiek Dievu uz kalna, balss no mākoņa norāda uz Jēzu, apstiprinot to, ko Pēteris bija sacījis iepriekšējā nodaļā. Jēzus nav tikai pravietis; Viņš ir Dieva paša Dēls, Mesija, un Dievs ir labvēlīgs tam, ko Viņš dara. 

Šī atklāsme, ko piedzīvoja mācekļi, ir tikpat aktuāla arī mums šodien. Ja Tu vēlies atrast ceļu – ceļu pie Dieva, ceļu uz apsolīto zemi –, Tev ir jāklausās Jēzū. Tev ir Viņam jāseko!.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Krusts – Dieva spēks, kas apgāž pasaules gudrību

(1Kor 1:18-25) Vēstījums par krustu ir muļķība tiem, kas iet pazušanā, bet tiem, kas tiek izglābti, tas ir Dieva spēks. Jo ir rakstīts: gudrajo gudrību es izdeldēšu un saprātīgo saprātu es atmetīšu. – Kur tad ir gudrais? Kur Rakstu skaidrotājs? Kur šī laikmeta vārdu meistars? Vai Dievs nav vērtis šīs pasaules gudrību muļķībā? Tā kā pasaule ar savu gudrību nav atzinusi Dievu viņa gudrībā, Dievs nolēma tos, kas tic, glābt ar muļķīgu sludināšanu. Kad nu jūdi prasa zīmes un grieķi meklē gudrību, mēs tā vietā sludinām krustā sisto Kristu, kas jūdiem ir piedauzība, bet pagāniem – muļķība, bet aicinātajiem – gan jūdiem, gan grieķiem – Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība. Jo Dieva muļķība ir gudrāka par cilvēku gudrību un Dieva nespēks ir daudz stiprāks par cilvēku spēku. 

Tas notika 44.gadā pirms mūsu ēras. 15.martā Romā tika nogalināts Jūlijs Cēzars. Viņa slepkavas bija konservatīvi republikāņi, kuriem bija pamatots iemesls domāt, ka Cēzars grasās sevi pasludināt par Romas ķēniņu – kaut ko tādu, kam pilsēta jau gadsimtiem ilgi bija stingri pretojusies. 
Tūkstošiem cilvēku, kuri maz ko zina par seno vēsturi, tomēr pazīst šo notikumu, pateicoties Šekspīra lugai “Jūlijs Cēzars”. Viena no slavenākajām ainām tajā ir brīdis pēc slepkavības, kad galvenais sazvērnieks Marks Bruts iznāk ļaužu priekšā, lai satrauktajam pūlim paskaidrotu, kāpēc valsts labad bija nepieciešams Cēzaru nogalināt. Viņš runā neizteiksmīgā, vienkāršā valodā. Teikumi virzās uz priekšu smagnēji, savā ziņā skaidri, taču bez dzīvības, bez enerģijas un bez degsmes. Pūlis vairāk vai mazāk tiek pārliecināts, bet ne iedvesmots.

Tad priekšā iznāk pavisam citāds cilvēks. Marks Antonijs bija Cēzara draugs, un viņš sāk ar vārdiem, ka ir atnācis Cēzaru apglabāt, nevis slavēt; viņš, kā pats saka, necenšas iebilst Brutam un pārējiem, tikai vēlas izdarīt to, kas pienākas draugam. Taču jau no pirmajiem teikumiem Antonija runa sāk mūs aizraut. Tā ir kā dzeja. Tā apbur pūli. Antonijs, labi apzinādamies, ko dara, noliedz jebkādu māksliniecisku meistarību: “Es neesmu runasvīrs, kāds ir Bruts,” viņš protestē, vienlaikus valdzinot ļaudis tā, kā nabaga, sausais Bruts to pat nespētu iedomāties. Runas beigās pūlis ir pilnīgi pārvilināts un gatavs darīt visu, ko Antonijs ieteiks. Tas ir lugas pagrieziena punkts un zināmā mērā arī pašas Romas vēstures pagrieziena punkts.

Man šķiet, ka apustulis Pāvils (lai gan ar pavisam citu nolūku) šajā savas vēstules fragmentā izmanto līdzīgu paņēmienu kā Marks Antonijs.

Viņš pretstata “pasaules gudrību” un “Dieva gudrību”. Pāvila galvenais arguments ir, ka vēstij par Mesiju un viņa krustu piemīt pavisam cita veida spēks nekā cilvēku runas mākslai, ar tās uzkrītošo stilu, kas paredzēts ausu izklaidēšanai un tādējādi nepelnītas ievērības iegūšanai tīri cilvēcīgam vēstījumam. Taču, izsakot šo domu, viņš pats uzraksta tik brīnišķīgi plūstošu un līdzsvarotu rindkopu, ka jādomā – viņš apzināti ķircina savus lasītājus, varbūt ar humora un ironijas palīdzību gribēdams likt saskatīt šo tik ļoti nopietno patiesību.

Lieta ir tāda, ka, ienākot pagāniskā pilsētā, kura lepojās ar savu intelektuālo un kultūras dzīvi, un uzstājoties ar vēsti par Jēzu no Nācaretes – kuru romieši bija piesituši krustā, bet Dievs uzmodinājis no mirušajiem, un kurš tagad ir pasaules Kungs, aicinot cilvēkus uz uzticīgu paklausību. Tā bija un ir vistrakākā vēsts, kādu vien var iedomāties. Tā nebija gudra jauna filozofija; tas bija neprāts. Tas nebija aicinājums augstajai kultūrai. Tā bija ziņa par nogalinātu noziedznieku no nicinātas tautas.

Arī jūdiem pašiem tas nebija pieņemami. Kā apustulis Pāvils zināja, tas viņiem bija “apgrēcība”. (Vārds “apgrēcība” viņa pasaulē nozīmēja “kaut ko tādu, pie kā cilvēks paklūp”. Neviens tā laika jūds negaidīja Mesiju, kuru Roma būtu nogalinājusi; Mesijam vajadzēja pagānus sakaut, nevis no viņu rokas iet bojā.) Tāpēc Pāvilam nebija nekādu ilūziju par evaņģēlija vēsti – izstāstīt stāstu par Jēzu un viņa krustu, nozīmēja aicināt uz izsmieklu.

Tādēļ, to sludinot, stāvot sinagogā vai tirgus laukumā, viņš nelietoja gudrus vārdus, lai cilvēkus piemānītu domāt, ka viņi tic tāpēc, ka viņiem patīk Pāvila runas stils. Krustam bija jādara savs darbs. Vienkārša stāsta izstāstīšana atraisīja pavisam cita veida spēku nekā jebkura cilvēka runa: Dieva spēku, kura priekšā viss cilvēciskais spēks izskatās vājš; Dieva gudrību, kuras priekšā visa cilvēku mācība izskatās kā muļķība.

Pāvils to pasaka otrādi, lai ar satriecošu retorisku spēku uzsvērtu domu: Dieva neprāts ir gudrāks par cilvēkiem, un Dieva vājums ir stiprāks par cilvēkiem. Protams, cilvēkiem ir ļoti viegli evaņģēliju pārvērst par līdzekli savas personīgās vai politiskās varas uzpūšanai vai savas gudrības izrādīšanai. Taču to darot, tiek sagrauta pašas vēsts jēga. Kristīgā labā vēsts ir par Dievu, kurš mirst uz atkritumu kaudzes impērijas nomalē. Tā ir par Dievu, kurš murmina šķietamus niekus filozofu pilnā telpā. Tā ir par patieso Dievu, kurš stājas pretī pozām, varai un prestižam pārņemtajai pasaulei un to apgriež kājām gaisā, lai nodibinātu savu valstību – valstību, kurā vājie un muļķīgie ir tikpat gaidīti kā stiprie un gudrie, ja ne vēl vairāk. Padomā par pašu Jēzu un par cilvēkiem, ar kuriem viņš draudzējās, un pajautā sev, vai Pāvils nav bijis pilnīgi un bez žēlastības precīzs.

Citiem vārdiem, kā apustulis Pāvils saka Vēstulē romiešiem 1:16, evaņģēlijs – ķēnišķais paziņojums, ka Jēzus ir Kungs, jo Dievs viņu ir uzmodinājis no mirušajiem – ir “Dieva spēks pestīšanai ikvienam, kas tic”. Kad šis paziņojums tiek izteikts, cilvēki ar izbrīnu atklāj, ka lietas mainās. Dzīves mainās. Cilvēku sirdis mainās. Apstākļi mainās. Rodas jaunas kopienas – cilvēki, kurus ir satvērusi šī vēsts, kuri tai tic, par spīti visam, iemīlas Dievā, kuru atrod dzīvību šajā Jēzū, un atdod Jēzum savu augstāko uzticību. 
Tieši to Pāvils uzskata par pierādījumu: “Mums, kas topam pestīti, tas ir Dieva spēks.” 
Tas ir tikpat patiess divdesmit pirmajā gadsimtā, cik pirmajā – lai arī cik ļoti cilvēki šodien, gluži kā Pāvila laikā, aizstāv savu varu un prestižu, pasludinot to visu par muļķību.

Lasīt tālāk

Bet mēs sludinām krustā sisto Kristu…

(1.Kor 1:18-25) Vēstījums par krustu ir muļķība tiem, kas iet pazušanā, bet tiem, kas tiek izglābti, tas ir Dieva spēks. Jo ir rakstīts: gudrajo gudrību es izdeldēšu un saprātīgo saprātu es atmetīšu. – Kur tad ir gudrais? Kur Rakstu skaidrotājs? Kur šī laikmeta vārdu meistars? Vai Dievs nav vērtis šīs pasaules gudrību muļķībā? Tā kā pasaule ar savu gudrību nav atzinusi Dievu viņa gudrībā, Dievs nolēma tos, kas tic, glābt ar muļķīgu sludināšanu. Kad nu jūdi prasa zīmes un grieķi meklē gudrību, mēs tā vietā sludinām krustā sisto Kristu, kas jūdiem ir piedauzība, bet pagāniem – muļķība, bet aicinātajiem – gan jūdiem, gan grieķiem – Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība. Jo Dieva muļķība ir gudrāka par cilvēku gudrību un Dieva nespēks ir daudz stiprāks par cilvēku spēku. 

Pāvils raksta, ka jūdi prasa zīmi, bet grieķi meklē gudrību, bet mēs sludinām Kristu krustā sisto, jūdiem klupšanas akmeni un grieķiem muļķību, bet tiem, kas ir aicināti, gan jūdiem, gan grieķiem, Kristu, kas ir Dieva spēks un Dieva gudrība (22.-24. p.). 

Nav tāda kristiešu specifiska veida, kā tikt glābtiem; nav arī kāda pagānu veida, kā noteikti netikt glābtiem. Ir tikai viens veids, kā tikt glābtam – tas ir krusta ceļš! Mums visiem ir viena un tā pati vajadzība. Mums ir jāzina, kas ir pareizi, un jādara tas, kas ir pareizi. Mums ir vajadzīga gudrība, lai zinātu, ko darīt, un mums ir vajadzīgs spēks, lai to darītu. Un Kristus caur krustu mums piedāvā abus.

Kad Billijs Greiems (Billy Graham) savas kalpošanas sākumā sludināja lielam pūlim ļaužu Dalasā, Teksasas štatā, viņa vēstītajam bija ļoti maza atsaucība. Kad B.Greiems atstāja tribīni, kāds vecs vīrs viņam teica: "Jūsu vēsts varbūt bija laba, bet jūs nesludinājāt par krustu". Billijs aizgāja uz savu istabu un nolēma: "Nekad nebūs neviena sprediķa, ko es sludināšu, ja krusts nebūs centrā.”Sākot ar šo dienu, Dievs viņu izmantoja, lai par Kristu uzzinātu vairāk un vairāk cilvēku.

Katrā no mums ir pietiekami daudz egoisma, lai gribētu "veicināt" savu glābšanu, darot labus darbus. Taču mēs to nevaram.
Ir tikai viens veids – tāpēc mēs sludinām krustā sisto Kristu. 

Lasīt tālāk