Es neticēšu, kamēr neredzēšu!
(Jņ 20:24-29) Kad Jēzus atnāca, Toms, saukts Dvīnis, viens no tiem divpadsmit, nebija ar viņiem. Citi mācekļi viņam sacīja: “Mēs redzējām Kungu!” Bet viņš tiem atbildēja: “Kamēr es neredzēšu naglu brūces viņa rokās, kamēr nelikšu savu pirkstu viņa naglu brūcēs un kamēr nelikšu savu roku viņa sānos, es neticēšu!” Pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija tur kopā, un Toms bija ar viņiem. Durvis bija aizslēgtas, bet Jēzus nāca un, nostājies viņu vidū, sacīja: “Miers jums!” Pēc tam viņš sacīja Tomam: “Stiep šurp savu pirkstu un lūko manas rokas un stiep savu roku un liec manos sānos, un neesi vairs neticīgs, bet esi ticīgs!” Toms viņam atbildēja: “Mans Kungs un mans Dievs!” Jēzus viņam sacīja: “Tu tici tādēļ, ka tu mani redzēji; laimīgi tie, kas nav redzējuši, bet tic.”
"Es neticēšu, kamēr neredzēšu…" – šie vārdi mums ir pazīstami. Un tomēr pārsteidzoši ir tas, ka Jēzus par savu mācekli izvēlējās cilvēku, kurš šaubījās. Vēl vairāk – kad šaubas nāca gaismā, Jēzus viņu neatstūma un nenosodīja. Tā vietā Viņš pats darīja visu iespējamo, lai kliedētu šaubas un stiprinātu ticību.
Ir teikts, ka patiesa ticība sāk darboties tikai tad, kad atbilžu vairs nav. Kamēr viss ir saprotams un izskaidrojams, ticība nav īpaši vajadzīga. Tā kļūst dzīva tieši tur, kur cilvēka saprašana apstājas.
Dievs pats saka, ka Viņa domas nav tādas kā mūsu domas (skatīt Jesajas 55:8). Tas nozīmē – Viņš nedomā tā, kā domājam mēs. Viņš redz kopainu, kuru mēs neredzam, un Viņš darbojas ar mērķi, kas ne vienmēr mums ir skaidrs. Jēzus reiz sacīja, ka Viņam vēl daudz kas būtu sakāms, bet cilvēki to tajā brīdī vēl nespēj nest (skatīt Jāņa 16:12).
Tāpēc brīžos, kad rodas šaubas, nav jāizliekas, ka to nav. Tās var nest Dieva priekšā. Tu vari lūgt:
"Kungs, ticēt nav viegli, kad esmu ievainots, apjucis un Tu klusē. Tāpat kā Toms, es gribu redzēt pierādījumus Tavai mīlestībai. Palīdzi man ieraudzīt vairāk nekā tikai savu vēlmi pēc mierinājuma un drošības. Palīdzi man pārkāpt pāri savām šaubām un neatbildētajiem jautājumiem un satvert patiesību par Tavu nemainīgo mīlestību un žēlastību."
Ir teikts, ka patiesa ticība sāk darboties tikai tad, kad atbilžu vairs nav. Kamēr viss ir saprotams un izskaidrojams, ticība nav īpaši vajadzīga. Tā kļūst dzīva tieši tur, kur cilvēka saprašana apstājas.
Dievs pats saka, ka Viņa domas nav tādas kā mūsu domas (skatīt Jesajas 55:8). Tas nozīmē – Viņš nedomā tā, kā domājam mēs. Viņš redz kopainu, kuru mēs neredzam, un Viņš darbojas ar mērķi, kas ne vienmēr mums ir skaidrs. Jēzus reiz sacīja, ka Viņam vēl daudz kas būtu sakāms, bet cilvēki to tajā brīdī vēl nespēj nest (skatīt Jāņa 16:12).
Tāpēc brīžos, kad rodas šaubas, nav jāizliekas, ka to nav. Tās var nest Dieva priekšā. Tu vari lūgt:
"Kungs, ticēt nav viegli, kad esmu ievainots, apjucis un Tu klusē. Tāpat kā Toms, es gribu redzēt pierādījumus Tavai mīlestībai. Palīdzi man ieraudzīt vairāk nekā tikai savu vēlmi pēc mierinājuma un drošības. Palīdzi man pārkāpt pāri savām šaubām un neatbildētajiem jautājumiem un satvert patiesību par Tavu nemainīgo mīlestību un žēlastību."
