Vai ticība ir eksāmens?
Ivo Roderts | svētdiena, novembris 15, 2026 | komentāru nav
(Mt 25:14-30) Tas ir tāpat kā ar cilvēku, kas pirms aizceļošanas pasauca savus kalpus un nodeva tiem savu mantu. Vienam viņš iedeva piecus talantus, otram divus, vēl kādam vienu, katram pēc viņa spējām. Pēc tam viņš aizceļoja. Tūlīt tas, kas bija saņēmis piecus talantus, laida tos darbā un nopelnīja vēl piecus. Tāpat arī tas, kam bija divi, nopelnīja vēl divus. Bet tas, kas bija saņēmis vienu, aizgājis apraka to zemē un paslēpa sava kunga naudu. Pēc ilga laika šo kalpu kungs atgriezās un pieprasīja tiem norēķinu. Tad ieradās tas, kas bija saņēmis piecus talantus, viņš atnesa vēl otrus piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talantus, redzi, esmu nopelnījis vēl piecus. Viņa kungs tam sacīja: labi, mans krietnais un uzticamais kalps! Tu esi bijis uzticams mazās lietās, es tevi iecelšu pār lielajām. Ieej sava kunga priekā! Un arī tas, kam bija divi talanti, atnāca, sacīdams: kungs, tu iedevi man divus talantus, redzi, esmu nopelnījis vēl divus. Viņa kungs tam sacīja: labi, mans krietnais un uzticamais kalps! Tu esi bijis uzticams mazās lietās, es tevi iecelšu pār lielajām. Ieej sava kunga priekā! Atnāca arī tas, kam bija viens talants, un sacīja: es zinu, ka tu esi bargs cilvēks, tu pļauj, kur neesi sējis, un savāc, kur neesi kaisījis, tādēļ es bailēs aizgāju un apraku tavu talantu zemē. Redzi, ņem, kas tev pieder. Tad viņa kungs tam atbildēja: nelietīgais un slinkais kalps, tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un savācu, kur neesmu kaisījis! Tev vajadzēja dot manu naudu augļotājiem, tad es pārnācis dabūtu atpakaļ savu naudu ar peļņu. Atņemiet viņam talantu un dodiet tam, kam ir desmit, jo tam, kam ir, tiks dots un tam būs pārpilnība, bet tam, kam nav, tiks atņemts arī tas, kas tam ir. Bet nederīgo kalpu izmetiet ārā tumsā; tur būs vaimanas un zobu griešana.
Gatavojot šo sprediķi, man prātā ienāca laiks, kad pašam bija jākārto eksāmeni. Ja pieskaitu arī savas nepabeigtās doktorantūras studijas, tad eksāmenu manā dzīvē patiešām ir bijis daudz. Daži no tiem nav bijuši pārāk nopietni. Tie drīzāk palīdzēja saprast, cik daudz darba paveikts, kas apgūts, kas aizmirsies un ar ko būtu jāsāk nākamais mācību posms. Taču citi kļuva par dzīves pagrieziena punktiem. Tādos eksāmenos izvērtēts tiek viss, kas darīts pēdējā laikā, un rezultāti nosaka turpmāko dzīves ceļu: kādu darbu cilvēks varēs iegūt, kur viņš dzīvos un vēl tūkstošiem citu lielu un mazu lietu.
Vienmēr pastāv risks, ka cilvēki kristietību uztvers kā sava veida debesu eksāmenu sistēmu. Dievs, viņuprāt, mums ir iedevis mācību programmu: lietas, kas jāiemācās un jādara, noteikumus, kas jāievēro. Kādu dienu Viņš ieradīsies, sarīkos gala eksāmenu un pārbaudīs, kurš to nokārtojis un kurš izkritis. Varbūt tiem, kuri saņēmuši īpaši labas atzīmes, būs sagatavots kaut kas īpaši labs, bet tiem, kuru atzīmes ir sliktas, — kaut kas īpaši slikts. Un pirmajā brīdī šķiet, ka līdzība par uzticētajiem talentiem šādu priekšstatu tikai apstiprina.
Tomēr visam Jēzus kalpošanas darbam vajadzētu likt mums iebilst pret šādu skatījumu uz kristietību, evaņģēliju un pašu Dievu. Jēzus pasludināja, ka ir nācis aicināt grēciniekus, nevis taisnos. Viņš sacīja, ka ir nācis meklēt un glābt pazudušo. Viņš brīdināja rakstu mācītājus un farizejus, ka muitnieki un netikles — cilvēki, kuri būtu izkrituši jebkurā eksāmenā pēc tālaika jūdaisma mērauklas, — ieies debesu valstībā pirms viņiem. Un veselu Mateja evaņģēlija nodaļu, divdesmit trešo, Jēzus veltī tam, lai šiem pašieceltajiem jūdu tautas vadītājiem atklātu, cik bīstami ir visu ticības dzīvi uztvert tikai kā noteikumu ievērošanu.
Par ko tad ir šī līdzība?
Parasti to skaidro šādi: Jēzus gatavo mācekļus diezgan ilgam laikam, kurā Viņš pats nebūs klāt, bet būs atstājis viņiem veicamus uzdevumus. Kad Viņš atgriezīsies, mācekļi tiks tiesāti pēc tā, kā viņiem būs veicies. Protams, šāds skaidrojums var viegli atkal pārvērsties priekšstatā par kristietību kā eksāmenu sistēmu. Tam nav obligāti tā jānotiek, tomēr šāds risks pastāv.
Taču šim skaidrojumam ir kāda būtiska problēma. Jēzus laika jūdaismā stāstu par kungu un kalpiem, kurā kungs aizceļo, atstāj kalpiem veicamus uzdevumus un beidzot atgriežas, būtu sapratuši kā stāstu par Dievu un Israēlu. Tieši tā ļoti līdzīgo stāstu savā evaņģēlijā aicina saprast Lūka (Lk 19:11–27). Un, ja gan Kalna sprediķi, gan šo pēdējo lielo Jēzus runu Mateja evaņģēlijā vispirms uztveram kā aicinājumu un brīdinājumu Viņa laikabiedriem, kas attiecas uz tuvākās nākotnes notikumiem, tad varbūt arī šī līdzība jālasa tādā pašā gaismā.
Tādā gadījumā tā ir cieši saistīta ar Mateja evaņģēlija 23. nodaļu, kurā Jēzus vēršas pret rakstu mācītājiem un farizejiem. Varam pieņemt, ka viņus līdzībā attēlo ļaunais kalps, kurš paslēpa sava kunga naudu. Starp citu, talents bija naudas vienība — aptuveni tik liela summa, cik strādnieks varēja nopelnīt piecpadsmit gados. Mūsdienu vārds “talants”, ar kuru apzīmējam cilvēka apdāvinātību vai spējas, ir radies tieši šīs līdzības ietekmē. Bet kas rakstu mācītājiem un farizejiem bija uzticēts tāds, ko varētu salīdzināt ar kalpam doto talentu?
Viņiem bija dota Mozus bauslība. Viņiem bija dots templis — Dieva klātbūtnes zīme tautas vidū. Viņiem bija doti brīnišķīgi apsolījumi par to, kā Dievs svētīs Israēlu un caur Israēlu arī visu pasauli. Taču viņi to visu bija aprakuši zemē. Aicinājumu būt par pasaules gaismu viņi bija pārvērtuši mudinājumā paturēt gaismu tikai sev (Mt 5:14–16). Viņi bija izrādījušies nederīgi kalpi. Un tagad, kad viņu Kungs beidzot atgriezās, Viņš prasīs no viņiem atbildību. Šādā līdzības izpratnē draudošā Jeruzalemes un tempļa izpostīšana ir kunga sods kalpam, kurš nav pildījis viņa gribu.
Līdzības uzmanības centrā atkal un atkal nonāk tieši šis trešais kalps, kurš savā muļķībā nespēj atsaukties kunga dāsnumam. Bet kas tad ir pārējie divi — tie, kuri uz kunga uzticēšanos atbild tā, kā pienākas?
Šķiet, tie ir cilvēki, kuri sadzird Jēzus aicinājumu un, tam sekodami, ļauj tam, kas Israēlam jau ir dots, attīstīties un nest jaunus augļus. Viņi līdzinās sinepju graudiņam Mateja evaņģēlija 13. nodaļā: sākumā tas ir mazs, bet vēlāk izaug liels (Mt 13:31–32). Viņi ir zīme, ka Dieva valstība sāk plaukt un ziedēt. Un tagad, kad Jēzus ir ieradies Jeruzalemē, lai izraisītu izšķirošo sadursmi starp Dieva valstību un sistēmu, kura tai ir pretojusies un stājusies ceļā, Viņam uzticīgie līdzinās kalpiem, kuri gudri rīkojušies ar viņiem uzticēto naudu.
Šāds konteksts jebkuru domu par “gala eksāmenu” iekļauj daudz plašākā ainā, kurā Dieva žēlastība un mīlestība plūst pāri malām. Jā, Dievs patiešām vēlas, lai cilvēki gudri izmantotu viņiem dotās dāvanas. Jā, Dievs patiešām nāca pie savas izredzētās tautas Imanuēla, Jēzus Mesijas, personā, lai redzētu, kuri no tās ļaudīm ir likuši nest augļus svētībām, ar kurām Viņš tos tik bagātīgi apveltījis. Un, jā, kad tas pateikts, mēs pavisam pamatoti varam sacīt arī to, ko māca visa Jaunā Derība: Dievs caur Jēzu pārbaudīs un izvērtēs visu, ko kristieši dara šajā dzīvē. (Par to īpaši runāts Pirmajā vēstulē korintiešiem 3:10–15 un Otrajā vēstulē korintiešiem 5:10. Tas viss ir svarīgi, un to nedrīkst atstāt bez ievērības.)
Tomēr mums vienmēr jāuzsver arī tas, ka šī līdzība un citas tai līdzīgas neatklāj visu ainu par Dievu — pasaules Radītāju, kurš savu pasauli mīl un kurš sūtīja Jēzu, lai Viņā personiski atklātu savu mīlestību. Atcerēsimies, kur šī līdzība atrodas. Tā izskan tuvu noslēgumam stāstā, kas tūlīt sasniegs savu lielo kulmināciju. Un šī kulminācija pienāk tad, kad Cilvēka Dēls “atdod savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem” (Mt 20:28). Kad Jēzus runā par cilvēku, kurš tiek izmests ārā tumsībā, kur ir raudāšana un zobu griešana, mēs nekad nedrīkstam aizmirst: Viņš pats bija ceļā uz tumsu, kurā pat Viņš piedzīvos, ko nozīmē justies Dieva atstātam (Mt 27:45–46).
Vienmēr pastāv risks, ka cilvēki kristietību uztvers kā sava veida debesu eksāmenu sistēmu. Dievs, viņuprāt, mums ir iedevis mācību programmu: lietas, kas jāiemācās un jādara, noteikumus, kas jāievēro. Kādu dienu Viņš ieradīsies, sarīkos gala eksāmenu un pārbaudīs, kurš to nokārtojis un kurš izkritis. Varbūt tiem, kuri saņēmuši īpaši labas atzīmes, būs sagatavots kaut kas īpaši labs, bet tiem, kuru atzīmes ir sliktas, — kaut kas īpaši slikts. Un pirmajā brīdī šķiet, ka līdzība par uzticētajiem talentiem šādu priekšstatu tikai apstiprina.
Tomēr visam Jēzus kalpošanas darbam vajadzētu likt mums iebilst pret šādu skatījumu uz kristietību, evaņģēliju un pašu Dievu. Jēzus pasludināja, ka ir nācis aicināt grēciniekus, nevis taisnos. Viņš sacīja, ka ir nācis meklēt un glābt pazudušo. Viņš brīdināja rakstu mācītājus un farizejus, ka muitnieki un netikles — cilvēki, kuri būtu izkrituši jebkurā eksāmenā pēc tālaika jūdaisma mērauklas, — ieies debesu valstībā pirms viņiem. Un veselu Mateja evaņģēlija nodaļu, divdesmit trešo, Jēzus veltī tam, lai šiem pašieceltajiem jūdu tautas vadītājiem atklātu, cik bīstami ir visu ticības dzīvi uztvert tikai kā noteikumu ievērošanu.
Par ko tad ir šī līdzība?
Parasti to skaidro šādi: Jēzus gatavo mācekļus diezgan ilgam laikam, kurā Viņš pats nebūs klāt, bet būs atstājis viņiem veicamus uzdevumus. Kad Viņš atgriezīsies, mācekļi tiks tiesāti pēc tā, kā viņiem būs veicies. Protams, šāds skaidrojums var viegli atkal pārvērsties priekšstatā par kristietību kā eksāmenu sistēmu. Tam nav obligāti tā jānotiek, tomēr šāds risks pastāv.
Taču šim skaidrojumam ir kāda būtiska problēma. Jēzus laika jūdaismā stāstu par kungu un kalpiem, kurā kungs aizceļo, atstāj kalpiem veicamus uzdevumus un beidzot atgriežas, būtu sapratuši kā stāstu par Dievu un Israēlu. Tieši tā ļoti līdzīgo stāstu savā evaņģēlijā aicina saprast Lūka (Lk 19:11–27). Un, ja gan Kalna sprediķi, gan šo pēdējo lielo Jēzus runu Mateja evaņģēlijā vispirms uztveram kā aicinājumu un brīdinājumu Viņa laikabiedriem, kas attiecas uz tuvākās nākotnes notikumiem, tad varbūt arī šī līdzība jālasa tādā pašā gaismā.
Tādā gadījumā tā ir cieši saistīta ar Mateja evaņģēlija 23. nodaļu, kurā Jēzus vēršas pret rakstu mācītājiem un farizejiem. Varam pieņemt, ka viņus līdzībā attēlo ļaunais kalps, kurš paslēpa sava kunga naudu. Starp citu, talents bija naudas vienība — aptuveni tik liela summa, cik strādnieks varēja nopelnīt piecpadsmit gados. Mūsdienu vārds “talants”, ar kuru apzīmējam cilvēka apdāvinātību vai spējas, ir radies tieši šīs līdzības ietekmē. Bet kas rakstu mācītājiem un farizejiem bija uzticēts tāds, ko varētu salīdzināt ar kalpam doto talentu?
Viņiem bija dota Mozus bauslība. Viņiem bija dots templis — Dieva klātbūtnes zīme tautas vidū. Viņiem bija doti brīnišķīgi apsolījumi par to, kā Dievs svētīs Israēlu un caur Israēlu arī visu pasauli. Taču viņi to visu bija aprakuši zemē. Aicinājumu būt par pasaules gaismu viņi bija pārvērtuši mudinājumā paturēt gaismu tikai sev (Mt 5:14–16). Viņi bija izrādījušies nederīgi kalpi. Un tagad, kad viņu Kungs beidzot atgriezās, Viņš prasīs no viņiem atbildību. Šādā līdzības izpratnē draudošā Jeruzalemes un tempļa izpostīšana ir kunga sods kalpam, kurš nav pildījis viņa gribu.
Līdzības uzmanības centrā atkal un atkal nonāk tieši šis trešais kalps, kurš savā muļķībā nespēj atsaukties kunga dāsnumam. Bet kas tad ir pārējie divi — tie, kuri uz kunga uzticēšanos atbild tā, kā pienākas?
Šķiet, tie ir cilvēki, kuri sadzird Jēzus aicinājumu un, tam sekodami, ļauj tam, kas Israēlam jau ir dots, attīstīties un nest jaunus augļus. Viņi līdzinās sinepju graudiņam Mateja evaņģēlija 13. nodaļā: sākumā tas ir mazs, bet vēlāk izaug liels (Mt 13:31–32). Viņi ir zīme, ka Dieva valstība sāk plaukt un ziedēt. Un tagad, kad Jēzus ir ieradies Jeruzalemē, lai izraisītu izšķirošo sadursmi starp Dieva valstību un sistēmu, kura tai ir pretojusies un stājusies ceļā, Viņam uzticīgie līdzinās kalpiem, kuri gudri rīkojušies ar viņiem uzticēto naudu.
Šāds konteksts jebkuru domu par “gala eksāmenu” iekļauj daudz plašākā ainā, kurā Dieva žēlastība un mīlestība plūst pāri malām. Jā, Dievs patiešām vēlas, lai cilvēki gudri izmantotu viņiem dotās dāvanas. Jā, Dievs patiešām nāca pie savas izredzētās tautas Imanuēla, Jēzus Mesijas, personā, lai redzētu, kuri no tās ļaudīm ir likuši nest augļus svētībām, ar kurām Viņš tos tik bagātīgi apveltījis. Un, jā, kad tas pateikts, mēs pavisam pamatoti varam sacīt arī to, ko māca visa Jaunā Derība: Dievs caur Jēzu pārbaudīs un izvērtēs visu, ko kristieši dara šajā dzīvē. (Par to īpaši runāts Pirmajā vēstulē korintiešiem 3:10–15 un Otrajā vēstulē korintiešiem 5:10. Tas viss ir svarīgi, un to nedrīkst atstāt bez ievērības.)
Tomēr mums vienmēr jāuzsver arī tas, ka šī līdzība un citas tai līdzīgas neatklāj visu ainu par Dievu — pasaules Radītāju, kurš savu pasauli mīl un kurš sūtīja Jēzu, lai Viņā personiski atklātu savu mīlestību. Atcerēsimies, kur šī līdzība atrodas. Tā izskan tuvu noslēgumam stāstā, kas tūlīt sasniegs savu lielo kulmināciju. Un šī kulminācija pienāk tad, kad Cilvēka Dēls “atdod savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem” (Mt 20:28). Kad Jēzus runā par cilvēku, kurš tiek izmests ārā tumsībā, kur ir raudāšana un zobu griešana, mēs nekad nedrīkstam aizmirst: Viņš pats bija ceļā uz tumsu, kurā pat Viņš piedzīvos, ko nozīmē justies Dieva atstātam (Mt 27:45–46).
* Aizgūts no Tomasa Raita
0 comments:
Ierakstīt komentāru