Meklēt Dievu, jeb ko nozīmē patiesa Garīgā Prakse?
(Jes 58:1-14) ... Dienu no dienas tie meklē mani, manas gaitas tie kāro zināt – itin kā tauta, kas taisnību darījusi, kas sava Dieva tiesas nav pametusi, tie jautā man tiesas spriedumus, Dieva tuvuma tie kāro.
Kādēļ mēs gavējām un tu neredzēji, vārdzinājām sevi un tu nezināji! – pat gavēņa laikā jūs meklējat sev tīkamo un visus savus klaušiniekus apspiežat!
Redzi, jūs gavējat, lai kašķētos un kautos, un neganti triecat ar dūri – ne tāda nu jūsu gavēšana, ka augšienē dzirdētu jūsu balsis!
Vai šāds ir gavēnis, ko es pieņemtu, diena, kad cilvēkam vārdzināt sevi, kad galvu liec kā niedri, tērpj maisu un pīšļiem kaisās? –
Vai to jūs saucat par gavēni, Kungam tīkamu dienu!
Vai ne šāds ir gavēnis, ko es pieņemtu, – kad tiek atraisītas apspiestības važas, kad noņem spaidu jūgu, kad apspiesto atlaiž brīvībā un sarauj visas saites!
Un tāds, kad ar izsalkušo tu dali savu maizi, kad nabagu un bezpajumtnieku tu ieved namā, kad ieraugi kailo un apģērb viņu, kad nenovērsies no otra, kas tāds kā tu pats, – tad tava gaisma izlauzīsies ausmā, tava dziedināšana steigs plaukt, taisnība ies tev pa priekšu, un Kunga godība būs tavs aizsegs.
Tu sauksi, Kungs atbildēs, tu brēksi, viņš teiks: es šeit! –
ja nebūsi apspiedējs, ja rokas nepalaidīsi un neganti neizrunāsies!
Ja visu līdz pēdējam atdosi izsalkušam, kad apspiestai dvēselei dosi sātu, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā un tavs mijkrēslis – spožs kā dienasvidus!
Tad tevi vienmēr vadīs Kungs, viņš tevi pabaros pat kaltušā zemē, stiprinās tavus kaulus, tad tu būsi kā atvildzis dārzs, kā ūdens avots, kur neizsīkst valgme.
No jauna tu uzcelsi vecās drupas, mūžsenos pamatus tu uzsliesi, tevi dēvēs par plaisu aizdarītāju, par ielu atjaunotāju, kas gādā, kur dzīvot!
Ja tu sabatā nespersi ne soli, ja manā svētajā dienā nedarīsi, kas pašam tīk, ja sabats tev liksies kā prieks, kā svētums Kungam godājams – ja godāsi to, nesteigdams savās gaitās, sev tīkamo nemeklēdams un tukšu nepļāpādams,
tad Kungs būs tavs prieks!
Es vedīšu tevi pa zemes virsotnēm, es ēdināšu tevi ar tava tēva Jēkaba mantojumu – jo Kunga mute tā runājusi!
Nesen sarunājos ar kādu draugu par to, kā kristieši mūsu sabiedrībā arvien vairāk pievēršas tā saucamajām “garīgajām praksēm” – meditācijai, klusumam, gavēnim. Tas viss notiek laikā, kad daudziem šķiet, ka viņi vairs nejūt Dievu tik skaidri kā agrāk, un viņi cenšas cits citu stiprināt garīgajā izaugsmē. Starp citu, kā atceras iepriekšējā paaudze, kādreiz draudzēs notika kas līdzīgs tam, ko lasām Bībelē – cilvēki runāja mēlēs, pravietoja, tika dziedināti un pat ļaunie gari tika izdzīti. Šodien tādu pieredžu kļūst mazāk. Tāpēc garīgās prakses bieži vien kalpo kā mēģinājums aizpildīt šo tukšumu. Tā ir vēlme tuvoties Dievam brīžos, kad šķiet, ka Viņš nav tik tuvu kā agrāk.
Mani gan satrauc tas, ka dažkārt šie centieni izskatās pēc vēlmes “pierunāt” Dievu vai vienkārši vēlme pēc pašapliecināšanās. Savukārt mans draugs domā, ka Dievam patiesībā vairāk rūp tāda veida garīgā prakse, kādu dzīvē parādīja Mārtiņš Luters Kings juniors – stāties pret netaisnību un cīnīties par taisnīgāku pasauli.
Pirms 2700 gadiem Jeruzalemē cilvēki ļoti vēlējās gavēt, bet brīnījās, kāpēc tas nestrādā. Pravietim tas bija skaidrs – cilvēku ārējā dievbijība nesaskanēja ar viņu ikdienas dzīvi. Patiesībā Bībelē neviens gavēni nesauc par “garīgo praksi”. Tur garīgums nozīmē rīkoties – darīt to, par ko pravietis runā.
Vārds “darash” (senebr. – meklēt, jautāt, izzināt) šajā pravietojumā atkārtojas atkal un atkal. Cilvēki grib/meklē tuvoties Dievam, viņi grib izzināt/sekot Viņa ceļiem, bet, kad pienāk gavēņa diena vai sabats, viņi dara to, ko paši grib. Viņi turpina slikti izturēties pret saviem līdzcilvēkiem – tieši tāpat kā citās dienās...
Mani gan satrauc tas, ka dažkārt šie centieni izskatās pēc vēlmes “pierunāt” Dievu vai vienkārši vēlme pēc pašapliecināšanās. Savukārt mans draugs domā, ka Dievam patiesībā vairāk rūp tāda veida garīgā prakse, kādu dzīvē parādīja Mārtiņš Luters Kings juniors – stāties pret netaisnību un cīnīties par taisnīgāku pasauli.
Pirms 2700 gadiem Jeruzalemē cilvēki ļoti vēlējās gavēt, bet brīnījās, kāpēc tas nestrādā. Pravietim tas bija skaidrs – cilvēku ārējā dievbijība nesaskanēja ar viņu ikdienas dzīvi. Patiesībā Bībelē neviens gavēni nesauc par “garīgo praksi”. Tur garīgums nozīmē rīkoties – darīt to, par ko pravietis runā.
Vārds “darash” (senebr. – meklēt, jautāt, izzināt) šajā pravietojumā atkārtojas atkal un atkal. Cilvēki grib/meklē tuvoties Dievam, viņi grib izzināt/sekot Viņa ceļiem, bet, kad pienāk gavēņa diena vai sabats, viņi dara to, ko paši grib. Viņi turpina slikti izturēties pret saviem līdzcilvēkiem – tieši tāpat kā citās dienās...
Garīgās prakses mums liek uzdot neērtus jautājumus: ko es patiesībā gribu/meklēju/jautāju? Vai visas manas vēlmes savā starpā saskan? Un vai es spēju darīt kaut ko regulāri, pat ja tobrīd to negribu?
Kāds reiz teica – Tu nevari būt nejauks pret cilvēkiem tikai tāpēc, ka Tu “jūties izsists no sliedēm”. Bet mēs tik bieži attaisnojam savu uzvedību ar to, kā jūtamies.
Šis Bībeles fragments piedāvā citu skatījumu uz to, kāpēc Dievs neiejaucas un neatrisina to vai citu problēmu tā, kā cilvēki cer. Pravietis visā savā vēstījumā atkal un atkal uzsver, ka cilvēki gan pielūdz Dievu, bet dara to tādā veidā un ar tādu attieksmi, kas neatbilst tam, kāds Viņš patiesībā ir. Šajā fragmentā viņš saka to pašu, tikai ar citiem vārdiem: ja Tu meklē Dievu ar kādu īpašu paņēmienu vai pašdisciplīnas veidu, bet vienlaikus izturies slikti (kā aprakstīts šajā fragmentā) – tad Tu īsti nemaz neesi sapratis, kas Dievs ir. Tā vien šķiet, ka Tu gavē kāda cita dieva priekšā, jo Īstajam Dievam svarīga ir taisnība, žēlastība un mīlestība.
Lasīju, ka ASV dzīvo tikai 5% pasaules iedzīvotāju, bet tur atrodas veseli 25% no visiem pasaules ieslodzītajiem. Ir mīts, ka afroamerikāņu vīriešu vairāk atrodas cietumā nekā augstskolās – bet šis mīts nav tālu no patiesības. Iespējams, patiesi garīga prakse būtu palīdzēt nojaukt šīs neredzamās ķēdes, kas tur cilvēkus gūstā. Vai arī – garīga prakse varētu būt dalīties ar pārtiku, nevis to izmest; pieņemt mājās cilvēku, kurš ir nonācis dzīves bedrē, nevis tikai iedot dažus centus un tad pagriezt muguru.
Tad vēl – cilvēku negribēšana svinēt sabatu (svēto dienu) ir līdzīga vēlmei izspiest no darbiniekiem visu iespējamo. Svarīgākais ir pelnīt naudu. Kāda jēga strādāt tikai sešas dienas? Kurš atļausies dot darbiniekiem brīvu dienu? Bet Dievam sabats (svētā diena) ir svarīgs. Tā ir zīme, ka mēs uztveram nopietni Viņa īpašumtiesības uz mūsu laiku. Tas var izskatīties pēc ekonomiska zaudējuma, bet pravietis izaicina cilvēkus ticēt – Dievs par to gādās (tas pat var nest svētību tīri materiālā veidā).
Tāpēc padomā ļoti godīgi – vai Tu patiesi meklē Dievu? Vai Tava dzīve ir saskaņā ar to, ko Viņš patiesībā vēlas – žēlsirdība, taisnība, rūpes par apspiestajiem?
Kāds reiz teica – Tu nevari būt nejauks pret cilvēkiem tikai tāpēc, ka Tu “jūties izsists no sliedēm”. Bet mēs tik bieži attaisnojam savu uzvedību ar to, kā jūtamies.
Šis Bībeles fragments piedāvā citu skatījumu uz to, kāpēc Dievs neiejaucas un neatrisina to vai citu problēmu tā, kā cilvēki cer. Pravietis visā savā vēstījumā atkal un atkal uzsver, ka cilvēki gan pielūdz Dievu, bet dara to tādā veidā un ar tādu attieksmi, kas neatbilst tam, kāds Viņš patiesībā ir. Šajā fragmentā viņš saka to pašu, tikai ar citiem vārdiem: ja Tu meklē Dievu ar kādu īpašu paņēmienu vai pašdisciplīnas veidu, bet vienlaikus izturies slikti (kā aprakstīts šajā fragmentā) – tad Tu īsti nemaz neesi sapratis, kas Dievs ir. Tā vien šķiet, ka Tu gavē kāda cita dieva priekšā, jo Īstajam Dievam svarīga ir taisnība, žēlastība un mīlestība.
Lasīju, ka ASV dzīvo tikai 5% pasaules iedzīvotāju, bet tur atrodas veseli 25% no visiem pasaules ieslodzītajiem. Ir mīts, ka afroamerikāņu vīriešu vairāk atrodas cietumā nekā augstskolās – bet šis mīts nav tālu no patiesības. Iespējams, patiesi garīga prakse būtu palīdzēt nojaukt šīs neredzamās ķēdes, kas tur cilvēkus gūstā. Vai arī – garīga prakse varētu būt dalīties ar pārtiku, nevis to izmest; pieņemt mājās cilvēku, kurš ir nonācis dzīves bedrē, nevis tikai iedot dažus centus un tad pagriezt muguru.
Tad vēl – cilvēku negribēšana svinēt sabatu (svēto dienu) ir līdzīga vēlmei izspiest no darbiniekiem visu iespējamo. Svarīgākais ir pelnīt naudu. Kāda jēga strādāt tikai sešas dienas? Kurš atļausies dot darbiniekiem brīvu dienu? Bet Dievam sabats (svētā diena) ir svarīgs. Tā ir zīme, ka mēs uztveram nopietni Viņa īpašumtiesības uz mūsu laiku. Tas var izskatīties pēc ekonomiska zaudējuma, bet pravietis izaicina cilvēkus ticēt – Dievs par to gādās (tas pat var nest svētību tīri materiālā veidā).
Tāpēc padomā ļoti godīgi – vai Tu patiesi meklē Dievu? Vai Tava dzīve ir saskaņā ar to, ko Viņš patiesībā vēlas – žēlsirdība, taisnība, rūpes par apspiestajiem?
* Aizgūts no Džona Goldingeja
