Kā svinēt svētkus, kad apzinies – Tu neesi pats trūcīgākais
Ivo Roderts | svētdiena, oktobris 08, 2023 | komentāru nav
(5Moz.26:1-15) Kad tu ieiesi tajā zemē, ko Kungs, tavs Dievs, dod tev mantojumā, kad iemantosi to un dzīvosi tur, tad ņem pirmos no visiem lauka augļiem, ko iegūsi no zemes, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod, liec tos grozā un ej uz vietu, ko Kungs, tavs Dievs, izvēlēsies, lai liktu tur mājot savam vārdam. Ej pie priestera, kas tajā laikā būs, un saki tam: šodien es Kungam, savam Dievam, saku, ka esmu atnācis uz zemi, ko Kungs mūsu tēviem zvērējis mums dot! Lai priesteris ņem grozu no tevis un noliek to Kunga, tava Dieva, altāra priekšā. Tad liecini Kungam, savam Dievam: aramiešu ceļinieks bija mans tēvs, viņš devās uz Ēģipti ar nedaudz ļaudīm un tur kļuva par lielu tautu – stipru un varenu. Bet ēģiptieši darīja mums ļaunu un apspieda mūs, un lika mums darīt smagus darbus. Tad mēs brēcām uz Kungu, mūsu tēvu Dievu, un Kungs sadzirdēja mūsu balsi, redzēja mūsu apspiešanu, pūliņus un spaidus. Kungs mūs izveda no Ēģiptes ar stipru roku un izstieptu elkoni, ar lielām briesmām, ar zīmēm un brīnumiem. Viņš atveda mūs šurp un deva mums šo zemi – zemi, kur piens un medus plūst! Un tagad, redzi, es pienesu pirmos augļus no zemes, kuru tu man esi devis, Kungs! – noliec tos Kunga, sava Dieva, priekšā un zemojies Kungam, savam Dievam! Priecājies par visu labo, ko tev un tavam namam devis Kungs, tavs Dievs, priecājies kopā ar levītu un svešinieku, kas mīt pie tevis!
Kad tu būsi nodalījis visas savas desmitās tiesas – trešajā gadā, kurš ir desmitās tiesas gads, – tad dod levītam, svešiniekam, bārenim un atraitnei, lai tie ēd tavā namā un ir sāti. Saki Kungam, savam Dievam: es esmu nošķīris sava nama svēto daļu, esmu devis arī levītam, svešiniekam, bārenim un atraitnei, es esmu darījis pēc visiem taviem baušļiem, ko tu man pavēlēji, es neesmu pārkāpis nevienu bausli, neesmu aizmirsis neko! Ēzdams es neesmu kurnējis par desmito tiesu, es neesmu ņēmis no tās, padarīdams sevi nešķīstu, neko no tās neesmu ziedojis mironim! Es esmu klausījis Kunga, sava Dieva, balsij, esmu darījis visu, ko tu man pavēlēji! Palūkojies lejup no sava svētuma mājokļa, no debesīm, un svētī savu tautu Israēlu un zemi, ko tu mums esi devis, kā zvērēji mūsu tēviem, – zemi, kur piens un medus plūst!
Šodien mēs svinam ražas, jeb pļaujas svētkus, un tas ir lielisks iemesls, lai sanāktu kopā un svinētu. Mums ir svētku dievkalpojums, pēc kura ir paredzētas svētku pusdienas un pat speciāls mazs svētku koncerts tautiskā garā. Nezinu vai ir paredzētas arī dejas… Tam īsti nav tieša sakara ar ražas novākšanu, taču var teikt, ka mēs esam centušies veidot izdomas bagātu ražas svētku idejas kultūras adaptāciju.
Senās Israēlas ražas svētku laikā notiek kaut kas līdzīgs. Patiesībā jau visas tautas svin svētkus ražas novākšanas atzīmēšanai. Nekas neparasts nav novāktās ražas paraugu atnešana savu dažādo dievu vai dievību priekšā, kas tiek saprasts kā pateicības apliecinājums. Dieva tautas – Israēlas šīs prakses īpašā versija izriet no apziņas, ka viņu tautas un viņu valsts izcelsme nav tajā zemeslodes punktā, kur raža patlaban tiek novākta. Katros Pļaujas svētkos viņi ar sajūsmu un apbrīnu svinēja faktu, ka ir tauta, kas cēlusies no kāda aramiešu bēgļa, kura izcelsme ir kaut kur svešumā un kurš kopā ar savu ģimeni kā svešinieks bija dzīvojis Kanaānā. Bet tur viņi nebija varējusi dzīvot ilgi un laimīgi. Bada dēļ bija atkal jādodas klejojumos… un tā viņi nonāca Ēģiptē. Lai gan tur viņi dzīvoja garus gadus un pat kļuva par skaitliski lielu tautu, tomēr bija tikai vergi… Un tad Dievs viņus atbrīvoja no verdzības un ved uz zemi, kur beidzot viņi varēs būt savas zemes īpašnieki ar tās kalniem, aitām un augļu kokiem.
Šis Mozus grāmatas vārdi ir cēlušies brīdī, kad tauta vēl nesaimniekoja ‘savā' zemē. Viņi šo norādījumu došanas brīdī ir tikai ceļā uz apsolīto vietu, uz apsolīto zemi. Mozus mudina israēliešus iztēloties, ka viņi jau dzīvo valstī, kura ir tikai viņu iztēlē. Viņš aicina viņus iedomāties brīdi, kad viņi būs veikuši gadu desmitiem ilgu zemkopības darbu un tad kādā brīdī spēs pateikties Dievam par fantastiskiem rezultātiem, pateikties par bagātību, kuru var baudīt.
Bet tad seko seko interesantākais pavērsiens. Šādā svētku svinēšanas brīdī viņi – tauta, kura to visu ir piedzīvojusi – nedrīkst svētkus svinēt noslēgti savās ģimenēs vai tuvāko veiksmīgo draugu lokā.
5.Mozus grāmata nosaka to, kas pateicības svētki patiesībā tiek svinēti cittautiešu, bāreņu un atraitņu labā. Šajā pasaulē vienmēr bija un būs cilvēki, kuri nekad nevarēs piepildīt 'savus' grozus ar 'savas' zemes augļiem, jo dažādu iemeslu dēļ viņiem nav 'savas' zemes. Tāpēc pateicības dienā izraēliešiem netiek dota atļauja aizvērt savu māju durvis un baudīt svētkus ģimenes lokā. Respektīvi, viņiem tiek dota atļauja svinēt, bet tikai tad, ja viņi ir paplašinājuši ģimenes apskāvienu tā, lai tajā iekļautu arī šos citus 'ne tik veiksmīgos' cilvēkus.
Es šajā brīdi negrasos veltīt laiku pamatīgai konkrēto noteikto ziedojumu apmēru analīzei. Jāpiebilst, ka viss pat nav īsti skaidrs un viennozīmīgi saprotams šo desmitās tiesas sadalījuma noteikumu tūkstošiem gadu senatnes dēļ.
Bet skaidrs ir viens – Dievs deva savai tautai ne tikai svētību apsolījumu, bet arī atbildību par saņemto svētību došanu tālāk. Mēs dotajā aprakstā varam atrast, ka tiek ieviesta īpaša trīsgadu desmitās tiesas sistēma, kas bija vai nu atšķirīgs veids, kā izmantot desmito tiesu trešajā gadā, vai arī papildināja parasto ikgadējo desmito tiesu. Gadu ritējums ir sadalīts pa septiņi, no kuriem divi ir parastie gadi, tad trešais gads ar šo īpašo noteikumu, tad vēl divi parastie gadi, tad vēl viens gads ar īpašo mērķi, tad 'sabata gads', pēc kura secība sākas no jauna. Īpašā noteikuma būtība ir tā, ka šajos īpašajos gados desmitās tiesa vai papildu(!) desmitā tiesa tika atdota šīm trūcīgajām ļaužu grupām. Līdzīgi kā daudzi citi norādījumi, kas aprakstīts 5.Mozus grāmatā, šī ideja rada praktiskus jautājumus. Ja trūcīgās grupas saņēma šo desmito daļu tikai reizi trijos gados, kā tās dzīvoja pārējos gados? Vai arī dažādām ģimenēm bija atšķirīgs sākumpunkts septiņu gadu sistēmas darbībai? Iespējams, šis ir vēl viens piemērs tam, kā konkrētie Mozus noteiktie noteikumi ir vairāk vīzijas vai idejas nekā burtiski priekšlikumi. Tas nozīmētu, ka israēliešiem būtu pašiem jāizstrādā saprātīga kārtība, lai iemiesotu šos principus.
Manuprāt, tieši šis arguments iesaista arī mūs – lasot tūkstošiem gadu senos noteikumus mums ir jāpārdomā, kā mēs mūsu šodienas kontekstā varētu realizēt to patiesību, kas ir šo seno noteikumu pamatā.
Man ir patiess prieks, ka mēs šodien šeit šajos Pļaujas Pateicības Svētkos varam būt kopā vairāk, kā tikai daži draudzes dalībnieki. Es priecājos šodien svinēt kopā ar jums visiem. Un ja tas arī jūs uzrunā un iedrošina, tad nopērciet labu vīnu un alu; sacepiet labi daudz pīrāgus… un sarīkojat kādas viesības vai svētkus, kur atverat savas mājas durvis; kur ieaicināt ne tikai savus tuvākos draugus un radiniekus, bet arī cilvēkus, kuriem šajā dzīve nav gluži tik labi veicies kā jums. Un tad sviniet kopā!
Un tad – lai Dievs jūs svētī bagātīgi!
Senās Israēlas ražas svētku laikā notiek kaut kas līdzīgs. Patiesībā jau visas tautas svin svētkus ražas novākšanas atzīmēšanai. Nekas neparasts nav novāktās ražas paraugu atnešana savu dažādo dievu vai dievību priekšā, kas tiek saprasts kā pateicības apliecinājums. Dieva tautas – Israēlas šīs prakses īpašā versija izriet no apziņas, ka viņu tautas un viņu valsts izcelsme nav tajā zemeslodes punktā, kur raža patlaban tiek novākta. Katros Pļaujas svētkos viņi ar sajūsmu un apbrīnu svinēja faktu, ka ir tauta, kas cēlusies no kāda aramiešu bēgļa, kura izcelsme ir kaut kur svešumā un kurš kopā ar savu ģimeni kā svešinieks bija dzīvojis Kanaānā. Bet tur viņi nebija varējusi dzīvot ilgi un laimīgi. Bada dēļ bija atkal jādodas klejojumos… un tā viņi nonāca Ēģiptē. Lai gan tur viņi dzīvoja garus gadus un pat kļuva par skaitliski lielu tautu, tomēr bija tikai vergi… Un tad Dievs viņus atbrīvoja no verdzības un ved uz zemi, kur beidzot viņi varēs būt savas zemes īpašnieki ar tās kalniem, aitām un augļu kokiem.
Šis Mozus grāmatas vārdi ir cēlušies brīdī, kad tauta vēl nesaimniekoja ‘savā' zemē. Viņi šo norādījumu došanas brīdī ir tikai ceļā uz apsolīto vietu, uz apsolīto zemi. Mozus mudina israēliešus iztēloties, ka viņi jau dzīvo valstī, kura ir tikai viņu iztēlē. Viņš aicina viņus iedomāties brīdi, kad viņi būs veikuši gadu desmitiem ilgu zemkopības darbu un tad kādā brīdī spēs pateikties Dievam par fantastiskiem rezultātiem, pateikties par bagātību, kuru var baudīt.
Bet tad seko seko interesantākais pavērsiens. Šādā svētku svinēšanas brīdī viņi – tauta, kura to visu ir piedzīvojusi – nedrīkst svētkus svinēt noslēgti savās ģimenēs vai tuvāko veiksmīgo draugu lokā.
5.Mozus grāmata nosaka to, kas pateicības svētki patiesībā tiek svinēti cittautiešu, bāreņu un atraitņu labā. Šajā pasaulē vienmēr bija un būs cilvēki, kuri nekad nevarēs piepildīt 'savus' grozus ar 'savas' zemes augļiem, jo dažādu iemeslu dēļ viņiem nav 'savas' zemes. Tāpēc pateicības dienā izraēliešiem netiek dota atļauja aizvērt savu māju durvis un baudīt svētkus ģimenes lokā. Respektīvi, viņiem tiek dota atļauja svinēt, bet tikai tad, ja viņi ir paplašinājuši ģimenes apskāvienu tā, lai tajā iekļautu arī šos citus 'ne tik veiksmīgos' cilvēkus.
Es šajā brīdi negrasos veltīt laiku pamatīgai konkrēto noteikto ziedojumu apmēru analīzei. Jāpiebilst, ka viss pat nav īsti skaidrs un viennozīmīgi saprotams šo desmitās tiesas sadalījuma noteikumu tūkstošiem gadu senatnes dēļ.
Bet skaidrs ir viens – Dievs deva savai tautai ne tikai svētību apsolījumu, bet arī atbildību par saņemto svētību došanu tālāk. Mēs dotajā aprakstā varam atrast, ka tiek ieviesta īpaša trīsgadu desmitās tiesas sistēma, kas bija vai nu atšķirīgs veids, kā izmantot desmito tiesu trešajā gadā, vai arī papildināja parasto ikgadējo desmito tiesu. Gadu ritējums ir sadalīts pa septiņi, no kuriem divi ir parastie gadi, tad trešais gads ar šo īpašo noteikumu, tad vēl divi parastie gadi, tad vēl viens gads ar īpašo mērķi, tad 'sabata gads', pēc kura secība sākas no jauna. Īpašā noteikuma būtība ir tā, ka šajos īpašajos gados desmitās tiesa vai papildu(!) desmitā tiesa tika atdota šīm trūcīgajām ļaužu grupām. Līdzīgi kā daudzi citi norādījumi, kas aprakstīts 5.Mozus grāmatā, šī ideja rada praktiskus jautājumus. Ja trūcīgās grupas saņēma šo desmito daļu tikai reizi trijos gados, kā tās dzīvoja pārējos gados? Vai arī dažādām ģimenēm bija atšķirīgs sākumpunkts septiņu gadu sistēmas darbībai? Iespējams, šis ir vēl viens piemērs tam, kā konkrētie Mozus noteiktie noteikumi ir vairāk vīzijas vai idejas nekā burtiski priekšlikumi. Tas nozīmētu, ka israēliešiem būtu pašiem jāizstrādā saprātīga kārtība, lai iemiesotu šos principus.
Manuprāt, tieši šis arguments iesaista arī mūs – lasot tūkstošiem gadu senos noteikumus mums ir jāpārdomā, kā mēs mūsu šodienas kontekstā varētu realizēt to patiesību, kas ir šo seno noteikumu pamatā.
Man ir patiess prieks, ka mēs šodien šeit šajos Pļaujas Pateicības Svētkos varam būt kopā vairāk, kā tikai daži draudzes dalībnieki. Es priecājos šodien svinēt kopā ar jums visiem. Un ja tas arī jūs uzrunā un iedrošina, tad nopērciet labu vīnu un alu; sacepiet labi daudz pīrāgus… un sarīkojat kādas viesības vai svētkus, kur atverat savas mājas durvis; kur ieaicināt ne tikai savus tuvākos draugus un radiniekus, bet arī cilvēkus, kuriem šajā dzīve nav gluži tik labi veicies kā jums. Un tad sviniet kopā!
Un tad – lai Dievs jūs svētī bagātīgi!
Aizgūts no Džona Goldingeja
0 comments:
Ierakstīt komentāru