Piedzimt no augšienes, jeb kad dzimšanas apliecība nav galvenais
Ivo Roderts | svētdiena, marts 01, 2026 | komentāru nav
(Jņ 3:1-13) Bija kāds cilvēks starp farizejiem, vārdā Nikodēms, viens no jūdu varasvīriem. Tas atnāca naktī pie Jēzus un viņam sacīja: “Rabi, mēs zinām, ka tu esi Skolotājs, no Dieva nācis. Jo tādas zīmes, kā tu dari, nevar darīt neviens, ja vien Dievs nav ar to.” Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Patiesi, patiesi es tev saku: ja kas nepiedzimst no jauna, tas nespēj redzēt Dieva valstību.” Nikodēms viņam sacīja: “Kā var cilvēks piedzimt, vecs būdams? Vai tad var otrreiz ieiet savas mātes miesās un piedzimt?” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi es tev saku: tas, kurš nepiedzimst no ūdens un Gara, nevar ieiet Dieva valstībā! Kas piedzimis no miesas, ir miesa, un, kas piedzimis no Gara, ir gars. Nebrīnies, ka es tev sacīju: “Jums jāpiedzimst no jauna!” Vējš pūš, kur grib, un tu dzirdi tā skaņu, bet tu nezini, no kurienes tas nāk un kurp iet. Tā ir ar katru, kas piedzimis no Gara.” Nikodēms viņam jautāja: “Kā tas var notikt?” Jēzus viņam atbildēja: “Tu esi Israēla skolotājs, un tu to nezini? Patiesi, patiesi es tev saku: mēs runājam to, ko zinām, un liecinām to, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat. Ja es jums runāju par zemes lietām un jūs neticat – kā jūs ticēsiet tad, kad es runāšu par debess lietām? Jo neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi tas, kas no debesīm nokāpis – Cilvēka Dēls.”
Es biju pazaudējis savu dzimšanas apliecību.
Tā ir viena no tām lietām, kas mēdz notikt, kad cilvēks pārceļas no vienas mājas uz citu. Un mēs ar sievu bijām pārcēlušies dzīvot no Latvijas uz Angliju. Es ļoti labi zināju, kur dzimšanas apliecība atradās iepriekšējā dzīves vietā. Vai tiešām tā nejauši bija izmesta? Bet man bija aizdomas, ka tā tika nolikta kādā ļoti, ļoti drošā vietā. Tik drošā, ka es to nevarēju atrast.
Bet tagad tā bija nopietna problēma. Es biju pieteicies uz interviju ASV vēstniecībā Londonā, lai saņemtu Vīzu dzīvošanai Amerikā.
Viens no dokumentiem, kurš varētu būt vajadzīgs, bija minēta arī dzimšanas apliecība. Es darbojos zibenīgi – par laimi Latvijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde ļauj jaunas apliecības izsniegšanu pieteikt caur viņu portālu un arī nosūta dokumentus uz norādīto adresi.
Lai nomierinātu visus lasītājus, piebildīšu – viss beidzās labi.
Taču ir viena lieta, kam dzimšanas apliecība noteikti nav vajadzīga – lai pierādītu, ka piedzimšana vispār ir notikusi. Lūk, es stāvu jūsu priekšā. Dzīvs cilvēks. Tas pats par sevi ir acīmredzams pierādījums, ka esmu piedzimis. Tas, ka reizēm ir nepieciešams oficiāli pierādīt, kad un kur tas notika, patiesībā ir tikai sīkums.
Un tieši šo atziņu kristieši bieži aizmirst, runājot par “jauno piedzimšanu”, par “otro piedzimšanu” vai par “piedzimšanu no augšienes” (vai kā nu dažādas ticīgo grupas to sauc).
Daži cilvēki savu ienākšanu kristīgajā ticībā piedzīvo kā milzīgu, satricinošu notikumu. Ar dramatisku sagatavošanos. Ar nopietnu lēmuma brīdi. Ar mokošu uztraukumu… Un tad – ar spēcīgu atvieglojuma, prieka, sajūsmas, piedošanas un mīlestības vilni. Un tad rodas kārdinājums – un mūsu Rietumu kultūrā ir ticības mācību novirzieni, kas to vēl pastiprina – domāt, ka tieši šis brīdis ir kristīgās dzīves centrs. It kā Dieva mērķis būtu bijis dot cilvēkam vienu īpašu, brīnišķīgu garīgu pārdzīvojumu, ko pēc tam visu mūžu ar siltu sajūtu atcerēties.
Bet tas būtu apmēram tas pats, kas ierāmēt savu dzimšanas apliecību, pakārt to pie sienas un uzstāt, ka tā jāparāda katram, kurš ienāk mājā.
Lielākajā daļā gadījumu svarīgākais nav tas vai spēj pierādīt, ka reiz sen tu piedzimi… un kad un kur tas notika. Svarīgākais ir tas, ka tu esi dzīvs tagad. Un ka tava dzīve dienu no dienas, mirkli pēc mirkļa rāda veselības un apziņas – dzīva cilvēka – pazīmes.
Fiziska piedzimšana bieži ir sāpīga un grūta. Gan bērnam, gan mātei. Taču cilvēks visu mūžu nerunā par to, cik grūti viņš piedzima (ja vien, kāda traģiska iemesla dēļ, šī piedzimšana nav atstājusi paliekošas sekas). Parasti cilvēks vienkārši dzīvo tālāk. Viņš kļūst par to, kas viņš ir.
Tāpēc, kad Jēzus runā ar Nikodēmu par jauno piedzimšanu, un kad evaņģēlists Jānis šo sarunu izceļ kā pirmo no vairākām dziļām tēmām savā evaņģēlijā, mums nevajadzētu domāt, ka tas nozīmē – cik svarīgi ir visu laiku domāt tikai par savu garīgās piedzimšanas brīdi.
Jā, ir svarīgi, ka tas ir noticis. Bez šaubām. Un diemžēl ir daudzi – gan baznīcā, gan ārpus tās –, kuru pašreizējais stāvoklis liek domāt, ka būtu vērts atgriezties pie jautājuma, vai garīga piedzimšana vispār ir notikusi. Taču tur, kur ir dzīvības pazīmes, ir svarīgāk šo dzīvību barot un kopt, nevis atkal un atkal analizēt dzimšanas mirkli.
Patiesībā tas, ko Jēzus saka Nikodēmam, ir daudz asāks izteikums, nekā mēs dažkārt iedomājamies. Jūdaisms, ko pazina gan Nikodēms, gan Jēzus, lielā mērā balstījās piedzimšanā pareizajā ģimenē. Svarīgākais bija būt Ābrahāma bērniem. Bija arī citas lietas, protams, bet tas bija pamats.
Un tagad Jēzus saka: Dievs veido jaunu ģimeni. Un ar parasto piedzimšanu tajā vairs nepietiek. Ir jāpiedzimst no jauna. Jāpiedzimst no augšienes. (Tas pats vārds nozīmē gan “otrreiz”, gan “no augšienes”. Bet uzsvars ir tieši uz “no augšienes”. Iniciatīva paliek Dieva pusē.)
Tā ir viena no tām lietām, kas mēdz notikt, kad cilvēks pārceļas no vienas mājas uz citu. Un mēs ar sievu bijām pārcēlušies dzīvot no Latvijas uz Angliju. Es ļoti labi zināju, kur dzimšanas apliecība atradās iepriekšējā dzīves vietā. Vai tiešām tā nejauši bija izmesta? Bet man bija aizdomas, ka tā tika nolikta kādā ļoti, ļoti drošā vietā. Tik drošā, ka es to nevarēju atrast.
Bet tagad tā bija nopietna problēma. Es biju pieteicies uz interviju ASV vēstniecībā Londonā, lai saņemtu Vīzu dzīvošanai Amerikā.
Viens no dokumentiem, kurš varētu būt vajadzīgs, bija minēta arī dzimšanas apliecība. Es darbojos zibenīgi – par laimi Latvijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde ļauj jaunas apliecības izsniegšanu pieteikt caur viņu portālu un arī nosūta dokumentus uz norādīto adresi.
Lai nomierinātu visus lasītājus, piebildīšu – viss beidzās labi.
Taču ir viena lieta, kam dzimšanas apliecība noteikti nav vajadzīga – lai pierādītu, ka piedzimšana vispār ir notikusi. Lūk, es stāvu jūsu priekšā. Dzīvs cilvēks. Tas pats par sevi ir acīmredzams pierādījums, ka esmu piedzimis. Tas, ka reizēm ir nepieciešams oficiāli pierādīt, kad un kur tas notika, patiesībā ir tikai sīkums.
Un tieši šo atziņu kristieši bieži aizmirst, runājot par “jauno piedzimšanu”, par “otro piedzimšanu” vai par “piedzimšanu no augšienes” (vai kā nu dažādas ticīgo grupas to sauc).
Daži cilvēki savu ienākšanu kristīgajā ticībā piedzīvo kā milzīgu, satricinošu notikumu. Ar dramatisku sagatavošanos. Ar nopietnu lēmuma brīdi. Ar mokošu uztraukumu… Un tad – ar spēcīgu atvieglojuma, prieka, sajūsmas, piedošanas un mīlestības vilni. Un tad rodas kārdinājums – un mūsu Rietumu kultūrā ir ticības mācību novirzieni, kas to vēl pastiprina – domāt, ka tieši šis brīdis ir kristīgās dzīves centrs. It kā Dieva mērķis būtu bijis dot cilvēkam vienu īpašu, brīnišķīgu garīgu pārdzīvojumu, ko pēc tam visu mūžu ar siltu sajūtu atcerēties.
Bet tas būtu apmēram tas pats, kas ierāmēt savu dzimšanas apliecību, pakārt to pie sienas un uzstāt, ka tā jāparāda katram, kurš ienāk mājā.
Lielākajā daļā gadījumu svarīgākais nav tas vai spēj pierādīt, ka reiz sen tu piedzimi… un kad un kur tas notika. Svarīgākais ir tas, ka tu esi dzīvs tagad. Un ka tava dzīve dienu no dienas, mirkli pēc mirkļa rāda veselības un apziņas – dzīva cilvēka – pazīmes.
Fiziska piedzimšana bieži ir sāpīga un grūta. Gan bērnam, gan mātei. Taču cilvēks visu mūžu nerunā par to, cik grūti viņš piedzima (ja vien, kāda traģiska iemesla dēļ, šī piedzimšana nav atstājusi paliekošas sekas). Parasti cilvēks vienkārši dzīvo tālāk. Viņš kļūst par to, kas viņš ir.
Tāpēc, kad Jēzus runā ar Nikodēmu par jauno piedzimšanu, un kad evaņģēlists Jānis šo sarunu izceļ kā pirmo no vairākām dziļām tēmām savā evaņģēlijā, mums nevajadzētu domāt, ka tas nozīmē – cik svarīgi ir visu laiku domāt tikai par savu garīgās piedzimšanas brīdi.
Jā, ir svarīgi, ka tas ir noticis. Bez šaubām. Un diemžēl ir daudzi – gan baznīcā, gan ārpus tās –, kuru pašreizējais stāvoklis liek domāt, ka būtu vērts atgriezties pie jautājuma, vai garīga piedzimšana vispār ir notikusi. Taču tur, kur ir dzīvības pazīmes, ir svarīgāk šo dzīvību barot un kopt, nevis atkal un atkal analizēt dzimšanas mirkli.
Patiesībā tas, ko Jēzus saka Nikodēmam, ir daudz asāks izteikums, nekā mēs dažkārt iedomājamies. Jūdaisms, ko pazina gan Nikodēms, gan Jēzus, lielā mērā balstījās piedzimšanā pareizajā ģimenē. Svarīgākais bija būt Ābrahāma bērniem. Bija arī citas lietas, protams, bet tas bija pamats.
Un tagad Jēzus saka: Dievs veido jaunu ģimeni. Un ar parasto piedzimšanu tajā vairs nepietiek. Ir jāpiedzimst no jauna. Jāpiedzimst no augšienes. (Tas pats vārds nozīmē gan “otrreiz”, gan “no augšienes”. Bet uzsvars ir tieši uz “no augšienes”. Iniciatīva paliek Dieva pusē.)
Šī jaunā piedzimšana ir tas pats, par ko jau evaņģēlija stāstā ir runāts iepriekš – par ūdeni un Garu. Par dubulto kristību. Kristību ūdenī, kas ieved redzamajā Jēzus sekotāju kopībā. Un kristību Garā – jauno dzīvību, kas sāk mutuļot cilvēkā no iekšienes kā avots. Tie nav divi konkurējoši ceļi. Tie darbojas kopā.
Agrīnā baznīca nekad nedomāja, ka varētu iztikt bez viena vai otra. Un šeit uzsvars ir ļoti skaidrs: šī divkārtējā kristība, šī jaunā piedzimšana ir nepieciešama piederībai Dieva Valstībai. Pat vairāk – bez tās Dieva Valstību nevar pat ieraudzīt. Ne nojaust. Nemaz nerunājot par ieiešanu tajā.
Tas nozīmē, ka Dieva Valstība tagad ir atvērta ikvienam. Gars ir kustībā kā svaigi spirdzinošs vējš. Un neviens cilvēku veidots rāmis – ne dzimta, ne tauta, ne organizācija, ne mācību sistēma – nespēj to kontrolēt. Jauna loga atvēršana var būt ļoti neērta (īpaši latviešiem, kuri baidās no “caurvēja”). Īpaši tiem, kuri domā, ka viss jau ir sakārtots, marķēts un salikts glītās kaudzītēs.
Taču, ja neesam gatavi uzklausīt šo bīstami izaicinošo vēsti, mēs patiesībā vēl neesam gatavi uzklausīt evaņģēliju.
Jēzus šeit runā arī par jaunu pazīšanas/atzīšanas veidu. Par zināšanām, kas nāk no Dieva, no debesīm. Nikodēmam tas ir pazemojoši – viņš taču ir cienīts skolotājs, bet tagad tiek apgalvots, ka šī pazīšana tiek dota caur Cilvēka Dēlu.
Jēzus ir kā kāpnes starp debesīm un zemi. Un, ja gribam saprast, kā Dievs tagad savieno debesis un zemi, mums ir jāklausās Viņā. Un jāiet kopā ar Viņu pa ceļu, kuru Viņš pats iet.
Agrīnā baznīca nekad nedomāja, ka varētu iztikt bez viena vai otra. Un šeit uzsvars ir ļoti skaidrs: šī divkārtējā kristība, šī jaunā piedzimšana ir nepieciešama piederībai Dieva Valstībai. Pat vairāk – bez tās Dieva Valstību nevar pat ieraudzīt. Ne nojaust. Nemaz nerunājot par ieiešanu tajā.
Tas nozīmē, ka Dieva Valstība tagad ir atvērta ikvienam. Gars ir kustībā kā svaigi spirdzinošs vējš. Un neviens cilvēku veidots rāmis – ne dzimta, ne tauta, ne organizācija, ne mācību sistēma – nespēj to kontrolēt. Jauna loga atvēršana var būt ļoti neērta (īpaši latviešiem, kuri baidās no “caurvēja”). Īpaši tiem, kuri domā, ka viss jau ir sakārtots, marķēts un salikts glītās kaudzītēs.
Taču, ja neesam gatavi uzklausīt šo bīstami izaicinošo vēsti, mēs patiesībā vēl neesam gatavi uzklausīt evaņģēliju.
Jēzus šeit runā arī par jaunu pazīšanas/atzīšanas veidu. Par zināšanām, kas nāk no Dieva, no debesīm. Nikodēmam tas ir pazemojoši – viņš taču ir cienīts skolotājs, bet tagad tiek apgalvots, ka šī pazīšana tiek dota caur Cilvēka Dēlu.
Jēzus ir kā kāpnes starp debesīm un zemi. Un, ja gribam saprast, kā Dievs tagad savieno debesis un zemi, mums ir jāklausās Viņā. Un jāiet kopā ar Viņu pa ceļu, kuru Viņš pats iet.
* Aizgūts no Tomasa Raita
0 comments:
Ierakstīt komentāru