Vai tu vienkārši nevarētu apklust un klausīties?
(95. psalms) Nāciet, dziedāsim Kungam,
uzgavilēsim mūsu glābiņa Klintij!
Nāksim viņa priekšā ar pateicību,
ar slavas dziesmām tam uzgavilēsim –
jo liels Dievs ir Kungs
un liels ķēniņš pār visiem dieviem,
kuram rokā zemes dzīles
un kalnu gali – arī tam,
kuram jūra, un viņš to darinājis,
un sauszemi viņa rokas veidojušas!
Nāciet, nolieksimies, metīsimies ceļos
Kunga, mūsu Radītāja, priekšā,
jo viņš ir mūsu Dievs
un mēs – viņa ganību tauta
un avis, ko viņa roka gana!
Kaut šodien jūs viņam klausītu!
Nenocietiniet sirdis kā pie Merības,
kā todien pie Masas tuksnesī,
kad mani kārdināja jūsu tēvi –
tie mani pārbaudīja, kaut redzēja manus darbus!
Četrdesmit gadus man derdzās šī audze,
un es teicu: tā ir tauta ar aplamām sirdīm,
un tie nevēro manus ceļus! –
Tad es zvērēju savās dusmās:
tie vis neienāks manā miera zemē!
Viena no spilgtākajām manām pusaudža gadu atmiņām saistās ar Bībeli. Kādu dienu es saņēmu dāvanā Bībeli latviešu valodā tā sauktajā “jaunajā drukā” – tā mēs toreiz dēvējām 1965. gada izdevumu, ko bija laidusi klajā Britu Bībeles biedrība. Tie bija Padomju okupācijas gadi un Latvijā pieejamas bija galvenokārt Glika tulkojuma Bībeles vecajā drukā, ko cilvēki bija saglabājuši no pirmskara laikiem. Reizēm jaunās Bībeles ieveda trimdas latvieši, kas brauca apciemot radiniekus okupētajā dzimtenē.
Es biju patiesi lepns par savu jauno Bībeli. Nevienam citam manam vienaudzim mūsu draudzē tādas nebija. Es to ņēmu līdzi uz katru dievkalpojumu. Kad mācītājs sprediķa laikā nosauca rakstu vietu, no kuras lasīs, es centos ātri uzšķirt attiecīgo nodaļu un sekot līdzi tekstam. Tā kā mācītājs lietoja Glika tulkojumu, man bija interesanti atklāt, ka manā Bībelē atsevišķas vietas skan nedaudz citādi. Tas mani ļoti ieinteresēja. Šodien es domāju, ka šis bērnības piedzīvojums bija viens no tiem klusajiem iemesliem, kas vēlāk palīdzēja man atsaukties aicinājumam kļūt par mācītāju.
Tomēr ir vēl kāds īpatnējs atgadījums no tiem laikiem. Sekojot Bībeles lasījumiem dievkalpojumā, es ievēroju, ka reizēm mācītājs lasījuma gaitā izlaida kādu pantu un pārlēca uz nākamo. Tie, kas vienkārši klausījās, to, iespējams, nemaz nepamanīja. Taču es, sekojot tekstam savā Bībelē, redzēju, ka kaut kas ir izlaists. Un nereti gadījās tā, ka, ja būtu lasīts viss teksts bez pārtraukuma, tas nebūtu pilnīgi saskanējis ar domu, ko mācītājs vēlējās uzsvērt. Iespējams, tieši šī pieredze mani noskaņoja būt piesardzīgam pret sludināšanas metodi, kur vienā sprediķī tiek izmantoti daudzi, savstarpēji nesaistīti Bībeles fragmenti, lēkājot no vienas vietas uz otru, lai ar tiem pamatotu jau iepriekš izveidotu viedokli.
Šodienas lasījuma psalms (Ps 95:) ir viens no šādiem piemēriem. Ļoti bieži, lasot šo psalmu dievkalpojumos, tiek nolasītas tikai psalma pirmās divas daļas. Loģika, kāpēc psalmu lieto šādā veidā, ir tāda: tas ne tikai aicina cilvēkus pievienoties Dieva slavēšanai, bet arī izaicina viņus ieklausīties tajā, ko Dievs vēlas sacīt caur Svēto Rakstu lasījumiem, kas tad parasti seko pēc šī fragmenta nolasīšanas. Tomēr, lietojot tikai pirmās divas daļas, mēs izlaidām to psalma vietu, kur ir atklāts iemesls kāpēc šis aicinājums tiek izteikts. Jo, kamēr pirmās divas daļas runā psalmam ierastajā veidā — no mums uz Dievu (vai drīzāk šajā gadījumā: no dažiem cilvēkiem uz citiem cilvēkiem par Dievu) — pēdējā daļa ir tā, kur Dievs atbild…
Pašas par sevi 95.psalma pirmās divas daļas ir mācību grāmatas cienīgs slavas psalma paraugs. Tās veido aicinājumu pielūgt, kam seko pielūgsmes pamatojums, tad atkal aicinājums un atkal pamatojums. Šīs divas sākuma daļas gan papildina viena otru, gan veido nozīmīgu secību. Psalms sākas ar aicinājumu uz skaļu un dedzīgu Dieva cildināšanu — drīzāk kā klaigāšana un dziedāšana kādā futbola stadionā, nevis kāda baznīcas kora izsmalcinātais un graciozais izpildījums. Šīs gavilējošās cildināšanas pamats ir Kunga varenība kā visvarenam Dievam. Otrā daļa atjauno aicinājumu. Tas ir vēl viens aicinājums uz ārēji skaļu Dieva atzīšanas aktu, taču tagad šis akts ietver pilnīgu nomešanos zemē — drīzāk kā musulmaņu lūgšanā, nevis kā cienīgā puspietupienā ceļos, kas raksturīgs rietumu pasaules dievkalpojumam. Šīs visa ķermeņa noliekšanas/saliekšanas pamats ir bijīga atziņa, ka Kungs ir Dievs pār visu pasauli, ir labvēlīgi noliecies tik zemu, lai būtu mūsu Dievs un vadītu mūs.
Psalms pēc šīm divām daļām varētu pilnīgi labi beigties, un man patīk fantazēt, ka tas tiešām kādu laiku pastāvēja kā slavas psalms, līdz kādu dienu Kungs nogura no visas šīs klaigāšanas un nomešanās zemē, kas pavisam viegli varēja palikt bez jebkādas apņemšanās kalpot Dievam ārpus dievkalpojuma, tāpēc Dievs kādam priesterim vai pravietim deva vēsti, kas atrodama pēdējā daļā. Vēsts sākas tā, it kā kāds cilvēks runātu par Dievu, bet tad pāriet uz runāšanu Dieva vārdā — kas praviešu vēstījumos mēdz notikt. (Uzruna atgriežas pie notikumiem, par kuriem var lasīt, piemēram, 2. Mozus grāmatas 17. nodaļā. Dažas nodaļas iepriekš, 2. Mozus grāmatas 15. nodaļā, Israēlieši ir cildinājuši Dievu ar lielu dedzību, līdzīgu tai, kas skan pirmajās divās šī psalma daļās, taču šī dedzība un nomešanās zemē drīz vien izplēnēja.)
Kā alternatīva šim manas iztēles variantam ir iespējamība, ka visas trīs daļas piederēja šim psalmam jau no paša sākuma un, ka tas pildīja savu vietu pielūgsmē līdzīgi tam, kā tas varētu pildīt vietu kristiešu dievkalpojumos, ja to lietotu pilnībā. Tādā gadījumā templī tas būtu sagatavojis cilvēkus uzklausīt Toras lasījumu.
Vēl viena ironija ir tā, ka tad, kad Jaunā Derība pievēršas šim psalmam (Ebrejiem 3.–4. nodaļā), tā citē pēdējo daļu, nevis pirmās divas. Tāpat kā ebreju tautai senatnē, arī kristīgajai draudzei ir jāmācās neuzticēties pašiem savai pašreklāmai, ja tā nevēlas saņemt Dieva dusmīgu noraidījumu.
Tomēr ir vēl kāds īpatnējs atgadījums no tiem laikiem. Sekojot Bībeles lasījumiem dievkalpojumā, es ievēroju, ka reizēm mācītājs lasījuma gaitā izlaida kādu pantu un pārlēca uz nākamo. Tie, kas vienkārši klausījās, to, iespējams, nemaz nepamanīja. Taču es, sekojot tekstam savā Bībelē, redzēju, ka kaut kas ir izlaists. Un nereti gadījās tā, ka, ja būtu lasīts viss teksts bez pārtraukuma, tas nebūtu pilnīgi saskanējis ar domu, ko mācītājs vēlējās uzsvērt. Iespējams, tieši šī pieredze mani noskaņoja būt piesardzīgam pret sludināšanas metodi, kur vienā sprediķī tiek izmantoti daudzi, savstarpēji nesaistīti Bībeles fragmenti, lēkājot no vienas vietas uz otru, lai ar tiem pamatotu jau iepriekš izveidotu viedokli.
Šodienas lasījuma psalms (Ps 95:) ir viens no šādiem piemēriem. Ļoti bieži, lasot šo psalmu dievkalpojumos, tiek nolasītas tikai psalma pirmās divas daļas. Loģika, kāpēc psalmu lieto šādā veidā, ir tāda: tas ne tikai aicina cilvēkus pievienoties Dieva slavēšanai, bet arī izaicina viņus ieklausīties tajā, ko Dievs vēlas sacīt caur Svēto Rakstu lasījumiem, kas tad parasti seko pēc šī fragmenta nolasīšanas. Tomēr, lietojot tikai pirmās divas daļas, mēs izlaidām to psalma vietu, kur ir atklāts iemesls kāpēc šis aicinājums tiek izteikts. Jo, kamēr pirmās divas daļas runā psalmam ierastajā veidā — no mums uz Dievu (vai drīzāk šajā gadījumā: no dažiem cilvēkiem uz citiem cilvēkiem par Dievu) — pēdējā daļa ir tā, kur Dievs atbild…
Pašas par sevi 95.psalma pirmās divas daļas ir mācību grāmatas cienīgs slavas psalma paraugs. Tās veido aicinājumu pielūgt, kam seko pielūgsmes pamatojums, tad atkal aicinājums un atkal pamatojums. Šīs divas sākuma daļas gan papildina viena otru, gan veido nozīmīgu secību. Psalms sākas ar aicinājumu uz skaļu un dedzīgu Dieva cildināšanu — drīzāk kā klaigāšana un dziedāšana kādā futbola stadionā, nevis kāda baznīcas kora izsmalcinātais un graciozais izpildījums. Šīs gavilējošās cildināšanas pamats ir Kunga varenība kā visvarenam Dievam. Otrā daļa atjauno aicinājumu. Tas ir vēl viens aicinājums uz ārēji skaļu Dieva atzīšanas aktu, taču tagad šis akts ietver pilnīgu nomešanos zemē — drīzāk kā musulmaņu lūgšanā, nevis kā cienīgā puspietupienā ceļos, kas raksturīgs rietumu pasaules dievkalpojumam. Šīs visa ķermeņa noliekšanas/saliekšanas pamats ir bijīga atziņa, ka Kungs ir Dievs pār visu pasauli, ir labvēlīgi noliecies tik zemu, lai būtu mūsu Dievs un vadītu mūs.
Psalms pēc šīm divām daļām varētu pilnīgi labi beigties, un man patīk fantazēt, ka tas tiešām kādu laiku pastāvēja kā slavas psalms, līdz kādu dienu Kungs nogura no visas šīs klaigāšanas un nomešanās zemē, kas pavisam viegli varēja palikt bez jebkādas apņemšanās kalpot Dievam ārpus dievkalpojuma, tāpēc Dievs kādam priesterim vai pravietim deva vēsti, kas atrodama pēdējā daļā. Vēsts sākas tā, it kā kāds cilvēks runātu par Dievu, bet tad pāriet uz runāšanu Dieva vārdā — kas praviešu vēstījumos mēdz notikt. (Uzruna atgriežas pie notikumiem, par kuriem var lasīt, piemēram, 2. Mozus grāmatas 17. nodaļā. Dažas nodaļas iepriekš, 2. Mozus grāmatas 15. nodaļā, Israēlieši ir cildinājuši Dievu ar lielu dedzību, līdzīgu tai, kas skan pirmajās divās šī psalma daļās, taču šī dedzība un nomešanās zemē drīz vien izplēnēja.)
Kā alternatīva šim manas iztēles variantam ir iespējamība, ka visas trīs daļas piederēja šim psalmam jau no paša sākuma un, ka tas pildīja savu vietu pielūgsmē līdzīgi tam, kā tas varētu pildīt vietu kristiešu dievkalpojumos, ja to lietotu pilnībā. Tādā gadījumā templī tas būtu sagatavojis cilvēkus uzklausīt Toras lasījumu.
Vēl viena ironija ir tā, ka tad, kad Jaunā Derība pievēršas šim psalmam (Ebrejiem 3.–4. nodaļā), tā citē pēdējo daļu, nevis pirmās divas. Tāpat kā ebreju tautai senatnē, arī kristīgajai draudzei ir jāmācās neuzticēties pašiem savai pašreklāmai, ja tā nevēlas saņemt Dieva dusmīgu noraidījumu.
* Aizgūts no Džona Goldingeja
