Dieva Dēls ūdenī – ne tā kā mēs gaidījām
(Mt 3:11-17) [Jānis tiem sacīja]: “…Es jūs gan kristīju ūdenī uz atgriešanos no grēkiem, bet, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani, es neesmu cienīgs pienest viņa sandales, viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī. Viņam vēteklis ir rokā, un viņš iztīrīs savu klonu un savāks savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī.”
Tad Jēzus devās no Galilejas uz Jardānu un ieradās pie Jāņa, lai tas viņu kristītu. Bet Jānis viņu atturēja, sacīdams: “Man vajag tikt tevis kristītam, un tu nāc pie manis?” Bet Jēzus viņam atbildēja: “Tam tā jābūt, jo tā mums pienākas izpildīt visu pēc taisnības.” Tad Jānis viņam atļāva. Pēc kristības Jēzus tūlīt iznāca no ūdens; un, redzi, debesis atvērās, un viņš redzēja Dieva Garu nākam kā balodi un nolaižamies uz viņu; un, redzi, balss no debesīm sacīja: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.”
Zināmā mērā var teikt, ka Jānis bija tikpat pārsteigts kā mēs.
Vai vismaz – kādiem mums pārsteigtiem vajadzētu būt, ja šo Rakstu vietu lasītu, nezinot, kas sekos tālāk.
Lai sajustu noskaņu, iedomāsimies, ka dodamies uz milzīgu koncertzāli, piebāztu līdz pēdējai vietai ar nepacietīgiem un sajūsminātiem mūzikas cienītājiem. Mums visiem rokās ir programmas, mēs gaidām, kad sāksies varens mūzikas priekšnesums. Mēs zinām, kādai tai vajadzētu skanēt. Tā būs kaujas mūzika, uzvaras mūzika – pērkons un zibens, sprādzieni krāšņā skaņu virpulī. Koncertzāles vadītājs iznāk uz skatuves un skaidrā, skanīgā balsī paziņo, ka slavenais mūziķis ir ieradies. Viņš aicina mūs piecelties kājās, lai ar ovācijām sveiktu cilvēku, kurš piepildīs visas mūsu gaidas.
Un, kamēr mēs stāvam, pilni satraukuma, uz skatuves iznāk neliela auguma cilvēks. Viņš nemaz neizskatās tā, kā bijām gaidījuši. Viņa rokās nav diriģenta zizlis, ar kuru vadīt orķestri, bet maza flauta. Mēs, pārsteigti līdz apmulsumam, vērojam, kā viņš sāk spēlēt – maigi un klusi – melodiju, kas ir pavisam citāda, nekā bijām iztēlojušies. Taču, klausoties, mēs sākam sadzirdēt pazīstamas tēmas, atskaņotas jaunā veidā. Šī mūzika ir trausla un neatvairāma, tā ielido mūsu iztēlē, tā saskaņojas ar mūsu ilgām un cerībām… un to visu pārvērš ar kājām gaisā. Un, tai skanot līdz noslēgumam, it kā pēc neredzama signāla, orķestris atsaucas ar jaunu versiju tai mūzikai, kuru bijām gaidījuši jau no paša sākuma.
Tagad ieklausīsimies Jānī Kristītājā – koncerta vadītājā, kurš mūs uzkurina līdz sajūsmai par solistu, kas tūlīt parādīsies.
Lai sajustu noskaņu, iedomāsimies, ka dodamies uz milzīgu koncertzāli, piebāztu līdz pēdējai vietai ar nepacietīgiem un sajūsminātiem mūzikas cienītājiem. Mums visiem rokās ir programmas, mēs gaidām, kad sāksies varens mūzikas priekšnesums. Mēs zinām, kādai tai vajadzētu skanēt. Tā būs kaujas mūzika, uzvaras mūzika – pērkons un zibens, sprādzieni krāšņā skaņu virpulī. Koncertzāles vadītājs iznāk uz skatuves un skaidrā, skanīgā balsī paziņo, ka slavenais mūziķis ir ieradies. Viņš aicina mūs piecelties kājās, lai ar ovācijām sveiktu cilvēku, kurš piepildīs visas mūsu gaidas.
Un, kamēr mēs stāvam, pilni satraukuma, uz skatuves iznāk neliela auguma cilvēks. Viņš nemaz neizskatās tā, kā bijām gaidījuši. Viņa rokās nav diriģenta zizlis, ar kuru vadīt orķestri, bet maza flauta. Mēs, pārsteigti līdz apmulsumam, vērojam, kā viņš sāk spēlēt – maigi un klusi – melodiju, kas ir pavisam citāda, nekā bijām iztēlojušies. Taču, klausoties, mēs sākam sadzirdēt pazīstamas tēmas, atskaņotas jaunā veidā. Šī mūzika ir trausla un neatvairāma, tā ielido mūsu iztēlē, tā saskaņojas ar mūsu ilgām un cerībām… un to visu pārvērš ar kājām gaisā. Un, tai skanot līdz noslēgumam, it kā pēc neredzama signāla, orķestris atsaucas ar jaunu versiju tai mūzikai, kuru bijām gaidījuši jau no paša sākuma.
Tagad ieklausīsimies Jānī Kristītājā – koncerta vadītājā, kurš mūs uzkurina līdz sajūsmai par solistu, kas tūlīt parādīsies.
“Viņš nāk! Viņš ir spēcīgāks par mani! Viņš jums dos Dieva vēju un Dieva uguni, ne tikai ūdeni! Viņš visu sakārtos – iztīrīs nekārtību – izslaucīs Dieva klēti tā, ka paliks tikai labie kvieši!”
Mēs pieceļamies kājās, gaidot varenu vadoni, varbūt pašu dzīvo Dievu, kas ar milzīgu sprādzienu iebrāztos pie mums – gaismas un krāsu liesmās – un vienā mirklī visu pārvērstu.
Un tā vietā nāk Jēzus.
Tas pats Jēzus, kuru līdz šim Mateja evaņģēlijā esam sastapuši tikai kā bērnu (kuru pat gribēja nogalināt). Jēzus, kurš nāk un pazemīgi nostājas Jāņa priekšā, lūgdams kristību, dalīdams grēknožēlas noskaņojumu ar visu Jūdeju, Jeruzalemi un Galileju. Jēzus, kurš šķietami sevi nevis saista ar Dievu, kas ar tiesu aizslauka visu savā ceļā, bet ar tiem cilvēkiem, kuri paši stāv šīs tiesas priekšā un kuriem nepieciešama žēlastība.
Protams, Jānis Kristītājs ir satriekts. Viņš, šķiet, bija zinājis, ka Jēzus ir Tas, uz kuru tika gaidīts; bet kāpēc tad Viņš nāk lai saņemtu kristību? Kas noticis ar plānu? Kur palikuši vējš un uguns, Dieva klēts iztīrīšana? Vai tad, ja vispār, nevajadzētu būt tā, ka Jānim pašam jātiek kristītam no Jēzus?
Jēzus atbilde atklāj kaut ko būtisku par visu evaņģēlija stāstu, kas tagad mūsu pārsteigtajām acīm atklāsies. Jā, Viņš nāk, lai piepildītu Dieva nodomu, solījumus, kurus Dievs deva senatnē un kurus Viņš nekad nav aizmirsis. Jā, tie ir solījumi, kas atraisīs Dieva vēju, kas sūtīs Dieva Garu cauri pasaulei, kas nesīs Dieva taisnās tiesas uguni pār ļaunumu, lai kur tas arī parādītos, un kas reiz par visām reizēm izglābs Dieva ļaudis no jebkādām problēmām, kurās tie ir nonākuši. Taču, ja Viņam – Jēzum – tas viss ir jāīsteno, tad tas jādara tieši šādi: pazemīgi identificējoties ar Dieva tautu, ieņemot tās vietu, daloties tās nožēlā, dzīvojot tās dzīvi un galu galā mirstot tās nāvi.
Ko tas dos?
Un kā tas panāks to rezultātu, pēc kura ilgojās Jānis – un viņa klausītāji?
Mēs pieceļamies kājās, gaidot varenu vadoni, varbūt pašu dzīvo Dievu, kas ar milzīgu sprādzienu iebrāztos pie mums – gaismas un krāsu liesmās – un vienā mirklī visu pārvērstu.
Un tā vietā nāk Jēzus.
Tas pats Jēzus, kuru līdz šim Mateja evaņģēlijā esam sastapuši tikai kā bērnu (kuru pat gribēja nogalināt). Jēzus, kurš nāk un pazemīgi nostājas Jāņa priekšā, lūgdams kristību, dalīdams grēknožēlas noskaņojumu ar visu Jūdeju, Jeruzalemi un Galileju. Jēzus, kurš šķietami sevi nevis saista ar Dievu, kas ar tiesu aizslauka visu savā ceļā, bet ar tiem cilvēkiem, kuri paši stāv šīs tiesas priekšā un kuriem nepieciešama žēlastība.
Protams, Jānis Kristītājs ir satriekts. Viņš, šķiet, bija zinājis, ka Jēzus ir Tas, uz kuru tika gaidīts; bet kāpēc tad Viņš nāk lai saņemtu kristību? Kas noticis ar plānu? Kur palikuši vējš un uguns, Dieva klēts iztīrīšana? Vai tad, ja vispār, nevajadzētu būt tā, ka Jānim pašam jātiek kristītam no Jēzus?
Jēzus atbilde atklāj kaut ko būtisku par visu evaņģēlija stāstu, kas tagad mūsu pārsteigtajām acīm atklāsies. Jā, Viņš nāk, lai piepildītu Dieva nodomu, solījumus, kurus Dievs deva senatnē un kurus Viņš nekad nav aizmirsis. Jā, tie ir solījumi, kas atraisīs Dieva vēju, kas sūtīs Dieva Garu cauri pasaulei, kas nesīs Dieva taisnās tiesas uguni pār ļaunumu, lai kur tas arī parādītos, un kas reiz par visām reizēm izglābs Dieva ļaudis no jebkādām problēmām, kurās tie ir nonākuši. Taču, ja Viņam – Jēzum – tas viss ir jāīsteno, tad tas jādara tieši šādi: pazemīgi identificējoties ar Dieva tautu, ieņemot tās vietu, daloties tās nožēlā, dzīvojot tās dzīvi un galu galā mirstot tās nāvi.
Ko tas dos?
Un kā tas panāks to rezultātu, pēc kura ilgojās Jānis – un viņa klausītāji?
Uz šiem jautājumiem Mateja pilnā atbilde ir: izlasi pārējo stāstu. Taču jau tagad mēs varam ieraudzīt šīs atbildes aprises brīdī, kad Jēzus iznāk no ūdens. Reiz Israēla tauta izgāja cauri Sarkanās jūras ūdeņiem un saņēma bauslību, kas apstiprināja viņus kā Dieva bērnus, Dieva pirmdzimtos. Jēzus iznāca no kristības ūdens un saņēma Dieva Garu – Dieva vēju / Dieva elpu – jaunā veidā, kas Viņu pasludināja par Dieva Dēlu un par Israēlu vienā personā. Taču balodis, kas uz mirkli iemieso un simbolizē Garu, norāda, ka nākamā tiesa netiks īstenota ar karojošu vai atriebīgu garu, bet nozīmēs mieru, jo Jēzus beigās pats uzņemsies tiesu un tai pieliks punktu.
Daļa no šīs Rakstu vietas izaicinājuma ir mācīties no jauna ļauties pārsteigumam Jēzus priekšā. Viņš nāk, lai piepildītu Dieva plānus, nevis mūsējos, un pat Viņa pravieši reizēm šķiet pārprot, ko Viņš dara. Viņš ne vienmēr spēlēs to mūziku, kādu mēs gaidām. Taču, ja mēs mācīsimies uzmanīgi klausīties Viņa vārdos un rūpīgi vērot Viņa darbus, mēs atklāsim, ka mūsu patiesās ilgas – izsalkums šīs pasaules salauztībā – tiks bagātīgi piepildītas.
Un vienlaikus tie, kuri atgriešanās un ticības ceļā seko Jēzum caur kristību un pa ceļu, kurā Viņš mūs tagad ved, atklās – ja vien klausīsimies –, ka tā pati balss no debesīm runā arī uz mums. Mācoties nolikt malā savus plānus un pakļauties Viņa gribai, mums var tikt dāvāti redzējuma mirkļi, īsi ieskati Viņa lielākajā realitātē. Un šī pēkšņā skatījuma centrā mēs atradīsim mīlošo Debesu Tēvu, kas sauc mūs par saviem bērniem un dod mums savu Garu, lai mūsu dzīves tiktu šķīstītas un sagatavotas Viņa Valstībai.
Daļa no šīs Rakstu vietas izaicinājuma ir mācīties no jauna ļauties pārsteigumam Jēzus priekšā. Viņš nāk, lai piepildītu Dieva plānus, nevis mūsējos, un pat Viņa pravieši reizēm šķiet pārprot, ko Viņš dara. Viņš ne vienmēr spēlēs to mūziku, kādu mēs gaidām. Taču, ja mēs mācīsimies uzmanīgi klausīties Viņa vārdos un rūpīgi vērot Viņa darbus, mēs atklāsim, ka mūsu patiesās ilgas – izsalkums šīs pasaules salauztībā – tiks bagātīgi piepildītas.
Un vienlaikus tie, kuri atgriešanās un ticības ceļā seko Jēzum caur kristību un pa ceļu, kurā Viņš mūs tagad ved, atklās – ja vien klausīsimies –, ka tā pati balss no debesīm runā arī uz mums. Mācoties nolikt malā savus plānus un pakļauties Viņa gribai, mums var tikt dāvāti redzējuma mirkļi, īsi ieskati Viņa lielākajā realitātē. Un šī pēkšņā skatījuma centrā mēs atradīsim mīlošo Debesu Tēvu, kas sauc mūs par saviem bērniem un dod mums savu Garu, lai mūsu dzīves tiktu šķīstītas un sagatavotas Viņa Valstībai.
* Aizgūts no Tomasa Raita
