Eņģeļi starp mums: kad Dievs pārsteidz

(1Moz 18:1-15) Un Kungs viņam parādījās pie Mamres ozoliem – viņš sēdēja telts ejā kā jau dienas karstumā. Viņš pacēla savas acis, paskatījās, un, redzi, tur priekšā stāvēja trīs vīri, un viņš tos ieraudzīja, skrēja tiem pretī no telts ejas un klanījās līdz zemei. Viņš sacīja: “Mans Kungs, kaut jel es gūtu tavu vēlību! Nepaej garām savam kalpam! Ņemiet jel mazliet ūdens, mazgājiet savas kājas un atgulieties zem šī koka! Bet es ņemšu klaipu maizes – stiprinieties, un pēc tam varat doties tālāk – dariet, kā pie sava kalpa iegriezdamies!” Un viņi teica: “Dari, kā teici!” Un Ābrahāms steidzās teltī pie Sāras un teica: “Ātri ņem trīs mērus smalka maluma miltu, mīci un sacep plāceņus!” Un Ābrahāms skrēja pie ganāmpulka, paņēma teļu, mīkstu un labu, un deva to puisim, un tas steidza to gatavot. Un viņš ņēma krējumu un pienu, un teļu, kas sagatavots, un lika visu tiem priekšā – viņš stāvēja kopā ar tiem zem koka, un tie ēda. Un tie viņam teica: “Kur ir tava sieva Sāra?” Viņš teica: “Redzi, teltī!” Tad viens teica: “Es noteikti atkal nākšu pie tevis ap pavasara laiku, un, redzi, tavai sievai Sārai būs dēls!” Bet Sāra klausījās telts ejā, tā bija viņam aizmugurē. Ābrahāms un Sāra bija jau paveci gados, un Sārai vairs nenotika, kā sievām mēdz notikt. Un Sāra smējās pie sevis: “Kad esmu jau veca, man vēl būs tīksme? Un mans kungs arī ir vecs!” Un Kungs teica Ābrahāmam: “Kādēļ Sāra smējās, sacīdama: vai tad patiesi es dzemdēšu?! Es taču esmu par vecu! Vai Kungam ir kas neiespējams? Noliktajā laikā tev un Sārai ap pavasara laiku būs dēls!” Bet Sāra liedzās: “Es nesmējos!” – jo viņa izbijās, bet viņš teica: “Nē, tu taču smējies!” 

Viena mana paziņa šeit Amerikā domā, ka reiz varētu būt satikusi īstu eņģeli. Viņa brauca uz darbu pa ceļu, ko ieskāva plaši lauki turīgā Indianapoles rajonā. Tur viņa pamanīja kādu vīrieti, kurš izskatījās kā bezpajumtnieks. Šī vieta ne tuvu nebija tāda, kur regulāri redzētu bezpajumtniekus, un arī viņa izskats un uzvedība lika domāt – ko viņš vispār šeit dara? 

Kaut kāda iekšēja sajūta viņai lika apstāties ielas malā un – par spīti saviem principiem – uzrunāt bezpajumtnieku. Kad viņa atvēra automašīnas logu, lai to izdarītu, viņš paskatījās uz viņu ar acīm, kas, kā viņa teica, “mirdzēja – tās gandrīz spīdēja”. Paskatījies uz viņu, bezpajumtnieks teica: “Brauciet uzmanīgi, kundze!” Brīnoties par notikušo, sieviete nākošajā krustojumā gandrīz ietriecās automašīnā, kura pagriezās pa labi pie sarkanās gaismas. Turpinot ceļu, viņa domāja: “Tas droši vien bija eņģelis…” Un visu atlikušo dienu viņa jutās mazliet apjukusi.

Un kāpēc gan tas nebūtu iespējams? Šī doma pat savdabīgi sasaucas ar TV seriālu "Eņģeļa pieskāriens" (Touched by an Angel), kur eņģeļi izskatās kā parasti cilvēki – līdz brīdim, kad sāk mirdzēt, atklājot savu īsto būtību, jo viņi ir sūtīti palīdzēt cilvēkiem dzīves krīzēs. Tāpat arī režisora Vima Vendersa (Wim Wenders) filmā “Debesis pār Berlīni” (Wings of Desire) eņģeļi izskatās kā vidēja vecuma vīrieši lietusmēteļos, kas klusi seko cilvēkiem Berlīnē. Tikai vēlāk viens no viņiem iemirdzas (un filma pāriet krāsainā režīmā), kad viņš nolemj kļūt par cilvēku.

Bet arī Bībelē ir šādi stāsti. Pirmajā Mozus grāmatā (18. nodaļā) tiek teikts, ka Dievs parādījās Ābrahāmam. Taču sākumā tas izskatās pēc trīs parastu vīru ierašanās viņa nometnē. Ābrahāms izturas ārkārtīgi viesmīlīgi – viņš nepiedāvā iepriekšējās dienas picu, bet kauj teļu un pavēl Sārai steidzami cept maizi. Ja tie būtu vienkārši ceļotāji, viņi būtu pārsteigti par tādu greznību! Un nav grūti iedomāties, ko Sāra 90 gadu vecumā burkšķ, kad Ābrahāms metās iekšā teltī: “Man vajag svaigu maizes klaipu – tūlīt!”

Tad viens no ciemiņiem jautā: “Kur ir Sāra?” – tas norāda, ka vēstījums, kas sekos, attiecas arī uz viņu. Iespējams, tā bija pieņemts – sievietēm neiesaistīties tiešās sarunās ar svešiniekiem. Tomēr šoreiz svešinieks grib, lai Sāra dzird. Viņš runā ar Ābrahāmu, bet runā tikpat daudz arī ar Sāru.

Kad Sāra dzird, ko šis svešinieks saka – ka viņai būs bērns –, viņa sāk smieties. Ne aiz prieka, bet tāpēc, ka tas šķiet neiespējami. Viņa labi zina savu ķermeni un arī to, ka šis prieks viņai sen ir aiz muguras. Un te Dievs runā. Izrādās, šis ciemiņš ir pats Dievs vai Viņa pārstāvis. Bet viņš runā par Dievu trešajā personā – “Vai Dievam kas būtu neiespējams?” –, tāpēc arī Ābrahāms un Sāra vēl pilnībā nesaprot, ar ko patiesībā viņi runā.

Sāras skepsi var saprast. Viņai ir jāizkāpj no sava ierastā priekšstata par iespējamo. Viņa varētu piekrist, ka Dievam nekas nav neiespējams, taču brīnumi nenotiek katru dienu. Pieņemt, ka tie notiek ar citiem – tas vēl tā. Bet kad kāds saka, ka tev pašam būs jāpiedzīvo brīnums – nu tas jau ir pavisam kas cits.

Dievs tomēr nepadodas. Viņš nesaka: “Ja neticēsi – nenotiks.” Viņa nodoms ir svarīgāks par cilvēka ticību. Tas, ka Ābrahāmam jau ir dēls Ismaēls, neko nemaina. Arī tas, ka Sāra netic – tas Dievu neattur. Šis stāsts mums atgādina: viss nav atkarīgs tikai no mums. Tāda atziņa dod atvieglojumu.

Un tomēr, kaut kā Sāra saprot, ka šie ciemiņi nav parasti. Viņa jūtas nobijusies. Tu taču nebaidītos no trīs parastiem klaidoņiem. Viņas bailes liecina – viņa nojauš, ka te notiek kaut kas pārdabisks. Viņa mēģina izlocīties, attaisnoties, bet tas nepalīdz. Dievs tomēr turpina – Viņš ir nolēmis dot viņai bērnu. Un tas nav par viņu. Tas ir par Dieva Lielo Plānu.

Dievam ir Plāns arī Tavai dzīvei.
Vai esi gatavs ļauties, lai notiek Viņa prāts?   

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk

Mūsu izvēle un Dieva plāns

(Ef 1:4-10) Viņš arī izredzēja mūs Kristū pirms pasaules radīšanas, lai mēs būtu svēti un viņa priekšā nevainojami mīlestībā. Pēc savas gribas labprātības viņš jau iepriekš lēmis mūs pieņemt par saviem dēliem caur Jēzu Kristu par slavu savas godības pilnai žēlastībai, ar ko viņš apžēlojies par mums savā mīļotajā. Kristū mums ir izpirkšana caur viņa asinīm, pārkāpumu piedošana pēc Dieva bagātīgās žēlastības, ko viņš mums dāsni dāvājis visā gudrībā un izpratnē. Dievs mums darījis zināmu savas gribas noslēpumu – pēc savas labprātības, ko viņš jau iesākumā bija nolicis Kristū kā nodomu laiku piepildījumam, – visu apvienot Kristū, gan to, kas debesīs, gan to, kas virs zemes. 

Vai esi pamanījis, ka dažkārt Tev prātā ir kāda doma/tēma/stāsts, kuru Tu atklāj citiem nedomājot/neplānojot tad, kad runā par kaut ko citu?

Iedomājies, ka esi atgriezies mājās no darba krietni vēlāk, kā tas būtu normāli. Tu pusstundu sēdēji sastrēgumā. Un tad, kad satiksme atkal sāka kustēties, tas bija tik ļoti lēni. Brauciens Tev prasīja divreiz vairāk laika kā citās reizēs.

Bet tad, kad stāsti ģimenei par šo braucienu mājup, Tu pēkšņi saproti, ka patiesībā stāsti viņiem arī kādas dziļākas pārdomas. Visi zina, ka uz autoceļiem pievakarē bieži ir slikta satiksme, jo pašreizējā valdība ir ļāvusi celt jaunus dzīvojamo māju kvartālus, nerūpējoties par ielu sakārtošanu un paplašināšanu. Bet drīzumā būs vēlēšanas, un tad Tu varēsi balsot pret šo pašvaldību un tās vietā varēs nākt citi, kas beidzot varētu nodrošināt pienācīgu kārtību.

Tāpēc, runājot par savām dusmām saistībā ar piedzīvoto satiksmes sastrēgumu, Tu runāji arī par savām dusmām uz pašreizējo pilsētas vadību. Un, runājot par to, ka sakārtojot ielas, viss varētu būt labāk, Tu runāji arī par to, cik labi dzīvot būs ar jauno pašvaldības vadību. Parasti mūsu prātā pastāv kāds plašāks priekšstats, lielāks stāsts, kura ietvaros mūsu pašu mazie stāsti kļūst interesantāki un svarīgāki.

Apustuļa Pāvila ievadvārdi savas vēstules efeziešiem sākumā ir šāds lielāks stāsts, kurā iekļaujas katrs atsevišķs kristiešu stāsts – katrs individuālais atgriešanās, ticības, garīgās dzīves, paklausības un cerības stāsts. Tikai izprotot un svinot lielo stāstu, mēs varam cerēt, ka sapratīsim visu, kas notiek mūsu pašu mazākajos stāstos, un tādējādi vērot, kā Dievs darbojas mūsu pašu dzīvē un caur to.

Šo ievadu vēl var sadalīt trīs daļās (lai gan katra no tām ir tik cieši saistīta ar pārējām un tēmas pārklājas, ka dažkārt ir grūti saprast, kur beidzas viena doma un sākas nakamā – 4.-6. panti ir pirmā daļa, 7.-10. panti ir otrā, un 11.-14. panti noslēdz šo sadaļu).

Vispirms apustulis Pāvils (4.-6.pantā) uzsver to, ka Dieva tauta ir izredzēta žēlastībā. Tas, iespējams, ir pats noslēpumainākais. Dievs, Radītājs, “izredzēja mūs Kristū…”, tas ir, ķēniņā, “pirms pasaules radīšanas…”, “lai mēs būtu … viņa priekšā…”.

Daudziem cilvēkiem, tostarp daudziem dievbijīgiem kristiešiem, tas šķiet šokējoši vai pat neticami. Kā Dievs var izvēlēties vienus un neizvēlēties citus? Kā tas, ka esam Jēzus Kristus sekotāji, var būt Dieva iepriekšējs lēmums, kas ir svarīgāks par jebkuru mūsu pašu lēmumu vai brīvību?

Uz šo jautājumu var sniegt dažādas atbildes. Šeit mums jābūt uzmanīgiem. Apustulis Pāvils šajā fragmentā uzsver, ka viss, kas mums ir Kristū, ir Dieva žēlastības dāvana (nākamajā nodaļā viņš paziņos, ka pirms šī žēlastība mūs sasniedza, mēs bijām “miruši” un mums bija nepieciešams “tapt dzīviem” (2:5)). Mēs nevarējām ne ar pirkstu sev palīdzēt. Glābšanai, kas mums bija nepieciešama, bija jānāk no Dieva puses. Tā ir viena no atziņām, ko šī ievaddaļa paziņo un atklāj.

Otra atziņa, kas bieži vien tiek palaista garām diskusijās par šo tēmu, ir tas, ka mūsu glābšana Kristū ir būtisks posms, bet tikai posms ceļā uz daudz lielāku Dieva mērķi. Dieva plāns ir paredzēts visam kosmosam, visam visumam; Viņa izredzēšana un aicinājums, kā arī mūsu veidošana un vadīšana Mesijā, ir kaut kādā veidā saistīta ar šo plašāko nodomu. (Kā tas darbojas, mēs varam lasīt šīs vēstules turpinājumā.) Taču būtība ir tāda, ka mēs neesam izredzēti mūsu pašu dēļ, bet gan dēļ tā, ko Dievs vēlas īstenot caur mums.

Tas mums atgādina par vēl vienu tēmu, kas ir Pāvila prātā visā šajā vēstules ievadā. Tas ir stāsts par iziešanu no Ēģiptes. Dievs izvēlējās Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu, lai tie būtu Viņa apsolītās glābšanas nesēji pasaulei – visa kosmosa, īpaši cilvēces, glābšanai no grēka un nāves, kas tagad ir realitāte cilvēku sacelšanās dēļ. Kad Pāvils saka, ka Dievs mūs ir izredzējis “Kristū” – vārds “mēs” šeit nozīmē visu kristiešu sabiedrību. Gan jūdi, gan pagāni – viņš saka – visi tie, kas tic Jēzum, tagad ir daļa no šī senā mērķa piepildījuma.

Bet viss, protams, ar to nebeidzas. Apustulis Pāvils 7.-10. pantā stāsta par Jēzus krustu tā, ka caur šo stāstījumu mēs varam dzirdēt seno jūdu stāstu par Lieldienām. Lieldienas bija nakts, kad nāves eņģelis gāja cauri Ēģiptes zemei, un jēra asinis, ar kurām tika apslacītas durvju stenderes, izglāba izraēliešus no soda, kas citādi tos būtu piemeklējis. Bieži lietotais vārds šim brīdim bija “izpirkšana” vai “atbrīvošana”: tas bija brīdis, kad Dievs devās uz Ēģipti un “izpirka” sev tautu, kas tur bija verdzībā. Tagad, atkal piepildoties senajam stāstam, ir notikusi patiesā “izpirkšana”. Grēku piedošana ir īstā “atbrīvošana” no īstās verdzības. Un tā ir notikusi caur Jēzus upurētajām asinīm.

Šāds stāsts – stāsts par Mesiju Jēzu, un Viņa nāves nozīmi, kas izstāstīts tā, lai izceltu faktu, ka tas ir 2.Mozus grāmatas stāsta piepildījums – ir klasisks ebreju domāšanas veids, kā runāt par Dieva labestību.
Savukārt Kristiešiem dievkalpojums gandrīz vienmēr būs saistīts ar to, ko Dievs ir paveicis Jēzū un caur Jēzu. Tomēr mums nevajadzētu aizmirst, ka no paša sākuma šī Lielā Stāsta stāstījums balstījās uz stāstiem par Dieva agrākajām darbībām visā pasaules vēstures (arī Israēla tautas) labā.

Pārdomājot apustuļa Pāvila vēstījumu, velti laiku pārdomām par to, ko viņam, atrodoties cietumā, nozīmēja rakstīt, slavējot Dievu, kas mūs ir atbrīvojis. Tad atver savu sirdi lūgšanā par tiem, kuri vēl šodien ilgojas, lai tas, ko Dievs darīja Kristū, kļūtu par realitāti viņu ikdienas dzīvē.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk