Iesākumā bija Vārds — un Viņš ienāca pasaulē

(Jņ 1:1,10-18) Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Viņš bija iesākumā pie Dieva. […] 
Viņš, gaisma, bija pasaulē, un pasaule caur viņu radās, bet pasaule viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie viņu neuzņēma. Tiem, kuri viņu uzņēma, kas ticēja viņa vārdā, viņš ļāva kļūt par Dieva bērniem, kas nav no asinīm, nedz no miesas iegribas, nedz pēc cilvēka iegribas, bet ir dzimuši no Dieva. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības. Jānis liecina par viņu, saukdams: “Viņš bija tas, par kuru es sacīju: tas, kas nāk aiz manis, tagad iet man pa priekšu, jo viņš bija pirmāk nekā es!” Mēs visi esam guvuši no viņa pilnības – žēlastību un vēl žēlastību, jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi caur Jēzu Kristu. Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dievs, kas ir pie Tēva krūts, viņu ir atklājis. 

“Tas ir labajā pusē, tieši ceļa galā,” mana sieva bija teikusi. “Tu redzēsi, kur jānogriežas – uz vārtiem ir uzraksts.”
Tas izklausījās pavisam vienkārši. Te nu bija ciems. Es lēnām braucu gar glītajām kotedžām un veco baznīcu.
Sākumā man šķita, ka droši vien esmu viņu pārpratis. Neizskatījās, ka tieši pēdējās ielas galā būtu kādas mājas. Bet tad es ieraudzīju vārtus. Augsti akmens stabi, pārkārušies koki un veca koka plāksne ar pareizo vārdu. Aiz tiem – grants ceļš, kas pazuda aiz līkuma. Abās pusēs – narcises, aiz tām biezi rododendru krūmi.
Es nogriezos iekšā. Es nebiju uzmanīgi klausījies un īsti sapratis, ka viņa strādā šādā vietā! Ceļš pagriezās ar līkumu, tad vēl viens pagrieziens – un atkal narcises, krūmi. Un tad man aizrāvās elpa.
Manā priekšā bija māja. Paslēpta aiz augstiem kokiem, zālienu un krūmāju ieskauta, rīta saulei izgaismojot vecā akmens krāsas. Un tur bija mana sieva un viņas darba devēja – iznākušas uz lieveņa, lai mani sagaidītu. Tā bija mana iespēja iepazīties ar brīnišķīgu kundzi (pie kuras strādāja mana sieva) un viņas senatnīgo Bromhamas muižu (Bromham Hall, Bedford, UK).

Jāņa evaņģēlija sākums ir mazliet līdzīgs šādai ierašanās pieredzei. Daudzi Bībeles lasītāji nojauš, ka šis evaņģēlijs nav gluži tāds kā citi: tajā ir dziļums, ko nevar izsmelt vienā reizē. Ir sacīts, ka tas ir kā ūdens, kur bērns var bradāt, bet zilonis – peldēt. Taču Jāņa evaņģēlija mērķis nav mūs nobaidīt. Tas aicina tuvoties, un cilvēki atkal un atkal ir atklājuši: jo tuvāk tu nāc šim tekstam, jo vairāk Kristus nāk tev pretī.

Jāņa evaņģēlija pirmie panti ir kā ievads, kas jau sākumā parāda “lielo ainu”: kas ir Jēzus un ko nozīmē Viņa nākšana. Tāpēc tos bieži lasa Ziemsvētkos: tie runā ne tikai par bērnu Betlēmē, bet par to, kas Viņš ir bijis, ir un būs.
Ievads sākas ar vārdiem: “Iesākumā bija Vārds.” Tas uzreiz atgādina Radīšanas stāsta sākumu: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.” Jānis grib, lai mēs saprotam: viņš stāsta nevis tikai par vienu skolotāju vienā vietā un laikā, bet par Radītāju un radību, par Dievu, kurš jaunā veidā iesaistās savā radītajā pasaulē.
Tas notiek caur Vārdu. Ja Radīšanas stāstā kulminācija ir cilvēks, radīts pēc Dieva tēla, tad Jāņa evaņģēlijā kulminācija ir vēl pārsteidzošāka: Vārds kļūst miesa — kļūst cilvēks, kļūst par vienu no mums, par Jēzu.

Ikdienā vārds ir kaut kas, kas nāk “no manis”: elpa, nodoms, nozīme. Cilvēki pamatoti saka: “Tu taču teici…” — jo vārdi dara mūs atbildīgus. Un vienlaikus vārdiem ir savs “spēks”: tie spēj mainīt dzīves virzienu. “Es tevi mīlu.” “Ir laiks iet.” “Tu esi atlaists.” Tie nav tikai skaņu virknējumi; tie rada jaunu realitāti un paliek cilvēkos.
Vecajā Derībā Dievs tieši tā arī darbojas: ar savu vārdu Viņš rada, vada, uzrunā, atjauno. Psalmos un praviešu rakstos Dieva vārds ir tas, kas paliek un piepilda Dieva nodomu — nes dzīvību, dziedināšanu un cerību. Šī fona dēļ Jānis izvēlas vārdu “Vārds”, lai pateiktu: Jēzus nav vienkārši Dieva sūtnis ar vēsti; Viņš ir pats Dieva Vārds personā.

Jānis arī rēķinās ar lasītājiem, kuri domā par 'gudrību': kā Dievs var būt pāri pasaulei un vienlaikus klātesošs pasaulē? Dažos jūdu rakstos “Gudrība” un “Vārds” palīdz izteikt Dieva klātbūtni un darbību. Un Jānis apzināti runā tā, lai viņu saprastu arī grieķu pasaulē audzināti cilvēki, kuri bija domājuši par “logos” kā par prāta principu kosmosā. Jāņa atbilde ir skaidra: jā, Dieva Vārdā ir gaisma un jēga, bet tas nav abstrakts princips — tas ir cilvēks, un Viņa vārds ir Jēzus.
Tāpēc ievada galvenais centrs ir apgalvojums: Vārds kļuva miesa. Jānis zina, ka viņš riskē, jo citādi nav iespējams pateikt, ko viņš redz Jēzū. Ja gribi zināt, kāds ir patiesais Dievs, tad vēro Jēzu — uzmanīgi un ilgi.

No šejienes izriet viss pārējais: Jēzus ir tas pats Vārds, kas “bija iesākumā”, caur kuru viss tapis, kurā ir dzīvība un gaisma. Šī gaisma stājas pretī tumsai — tai tumsai, kas ir bijusi jau kopš radības “pirmsākumiem”, un tai tumsai, kas traģiski dzīvo arī pašā radībā, cilvēku sirdīs un sabiedrībās. Un Jānis saka: Dievs iesāk jaunu radīšanu, it kā vēlreiz skanētu: “Lai top gaisma!”

Taču evaņģēlijs ir godīgs: kad Dievs sūta Vārdu pasaulē, pasaule izliekas Viņu nepazīstam. Kad Viņš nāk pie savējiem — pie Dieva tautas — arī tur Viņu noraida. Tas ir sāpīgais spriedzes punkts, kas caurvij visu stāstu: cilvēki bieži izvēlas tumsu, jo gaisma apgaismo arī patiesību par mums. Tāpēc ir vajadzīga žēlastība un vēlreiz žēlastība: Mozus bauslība rāda virzienu, bet līdz apsolītajai zemei aizvest spēj vienīgi žēlastība un patiesība, kas nāk caur Jēzu Kristu.

Un šajā ievadā ir vieta arī mums. “Ikvienam, kas Viņu pieņēma…” — tas nozīmē: ikvienam, toreiz un šodien. Dievs veido jaunu ģimeni, kurā cilvēks top “dzimis no Dieva”, kļūstot par Dieva bērnu ne tikai radības nozīmē, bet arī jaunās dzīves nozīmē: uzticoties Kristum, “ticot Viņa vārdam”. Lielais stāsts nav tikai vērojams no malas — tam vajadzīgi dalībnieki.

Tāpēc šajā Ziemsvētku laikā Jāņa evaņģēlijs jautā arī mums: vai Kristus mums paliek tikai svētku notikums, vai arī Viņš ienāk “parastajā” laikā — darbā, ģimenē, attiecībās, izvēlēs? Ko šonedēļ nozīmē pieņemt gaismu, nevis izvēlēties ērtāko tumsu? Un vai mūsu dzīve var mainīties — vai esam “dzimuši no Dieva”, kļuvuši par Viņa bērniem?   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Atgriešanās realitātē: Ziemsvētku labā vēsts ciešanu vidū

(Mt 2:13-23) Bet, kad tie bija aizgājuši, redzi, Kunga eņģelis parādījās Jāzepam sapnī un sacīja: “Celies, ņem bērnu un viņa māti un bēdz uz Ēģipti, un paliec tur, kamēr es tevi saukšu atpakaļ; jo Hērods meklē bērnu, lai viņu nonāvētu.” Un uzcēlies viņš ņēma bērnu un viņa māti un naktī devās prom uz Ēģipti. Tur viņš palika līdz Hēroda nāvei, lai piepildītos tas, ko Kungs ir runājis caur pravieti: no Ēģiptes es savu Dēlu aicināju.
Kad Hērods redzēja, ka gudrie viņu piemānījuši, viņš ļoti apskaitās un nosūtīja pavēli apkaut visus bērnus Betlēmē un visā tās apkārtnē – divus gadus vecus un jaunākus, pēc tā laika, ko viņš bija uzzinājis no gudrajiem. Tad piepildījās, ko Kungs caur pravieti Jeremiju ir sacījis: balss dzirdama Rāmā, raudas un daudz vaimanu. Rāhēle apraud savus bērnus un nealkst mierinājuma, jo viņu vairs nav.
Bet, kad Hērods nomira, redzi, Kunga eņģelis parādījās Jāzepam sapnī Ēģiptē un sacīja: “Celies, ņem bērnu un viņa māti un dodies uz Israēla zemi, jo tie, kas tīkoja pēc bērna dzīvības, ir miruši.” Un cēlies viņš ņēma bērnu un viņa māti un atnāca uz Israēla zemi. Bet, izdzirdējis, ka Jūdejā Arhelajs valda sava tēva Hēroda vietā, viņš baidījās turp doties un, sapnī brīdināts, devās uz Galilejas apgabalu. Turp atnācis, viņš apmetās Nācaretē. Tā piepildījās, ko Kungs ir runājis caur praviešiem: viņu sauks par Nācarieti. 

Reālā dzīve mūs ļoti bieži izaicina ar strauju atgriešanos ikdienas realitātē pēc Ziemsvētkiem, kad svētku gaismu un prieku nomaina dzīves sāpes, nogurums un nemiers. 

Evaņģēlija lasījums par ķēniņu Hērodu un Betlēmes bērnu nogalināšanu skarbi atgādina, ka Ziemsvētku stāsts nav pasaka, bet cieši saistīts ar cilvēku ciešanu realitāti. Daudziem cilvēkiem arī svētku laikā sāpes nekur nepazūd, tāpēc “atgriešanās realitātē” patiesībā nozīmē atgriezties pie tā, kas nekad nav bijis zudis. Tieši tāpēc Bībeles vēsts par Kristus dzimšanu ir balstīta īstajā dzīvē, nevis saldā ilūzijā. 
Vēstulē ebrejiem uzsvērts, ka Jēzus kļuva līdzīgs cilvēkiem visā, ka pestīšana ved nevis apkārt ciešanām, bet caur tām. 

Arī evaņģēlijos Jēzus dzimšana ir saistīta ar trūkumu, noraidījumu un briesmām. Mateja evaņģēlijs īpaši asi parāda vardarbību, kas vērsta pret nevainīgiem bērniem, atklājot pasaules nežēlīgo realitāti. 

Šī realitāte joprojām turpinās arī mūsdienās, un nav pāris vienkāršu vārdu, kas to padarītu mazāk sāpīgu. Cerība rodas tikai Kristus krusta un augšāmcelšanās gaismā. Dievs neizvēlas cīnīties ar vardarbību ar vardarbību, bet stājas tai pretī ar mīlestību. Šī mīlestība atver jaunu dzīves ceļu, kuru Jēzus ir iesācis un kurā Viņš aicina sekot arī visus mūs. 
Tā ir labā vēsts: Kristus, kas pats ir cietis, spēj palīdzēt tiem, kas tiek pārbaudīti. Ar šo cerību arī Tu esi aicināts jaunajā gadā dzīvot kā jauns cilvēks Kristū, ejot cauri realitātei, nevis bēgot no tās.

Lasīt tālāk

Kad nākotne jau ir klāt un aicina dzīvot citādi

(Tit 2:11-15) Dieva glābēja žēlastība ir atspīdējusi visiem cilvēkiem, tā mūs audzina, lai mēs atmestu bezdievību un pasaulīgās iekāres un lai mēs dzīvotu šajā laikā saprātīgi, taisni un godbijīgi, laimīgā cerībā un gaidīdami uz lielā Dieva un mūsu glābēja Jēzus Kristus godības atklāšanos. Viņš sevi ir nodevis par mums, lai mūs izpirktu no visas ļaundarības un šķīstītu sev par izredzētu tautu, dedzīgu uz krietniem darbiem. To māci, uz to aicini un to panāc ar savas ietekmes spēku. Neviens lai tevi nenoniecina! 

Neilgi pēc boļševiku revolūcijas Krievijā, žurnālistu un sabiedrisko komentētāju grupa devās uz nesen izveidoto Padomju Savienību, lai savām acīm redzētu, kā revolucionāri veido jaunu sabiedrības modeli. Viņiem rādīja paraug-kolhozu, kur visa manta tika kopīgi lietota (“kolektivizēta”), darbi ritēja sparīgi, cilvēki šķita laimīgi bezšķiru sabiedrībā. 

Viens no šiem novērotājiem bija amerikānis Linkolns Stefenss (Lincoln Steffens, 1866–1936). Viņš vēstulē draugam rakstīja: “Es esmu redzējis nākotni – un tā darbojas.” 
Patiesībā viņš šo frāzi bija uzrakstījis vēl pirms brauciena. Bet tā skanēja pārāk labi, lai to nelietotu. Viņš iztēlojās nākotni un tad, protams, vēlējās ieraudzīt, ka viņa pareģojums piepildās. Visi bija tik sajūsmināti, ka uzskatīja – šis ir ceļš, pa kuru drīz ies visa pasaule. 
Šī ideja piesaistīja daudzus Eiropā un Amerikā, īpaši tos, kuri bija šokēti par Pirmā pasaules kara šausmām un valstu vadoņu vienaldzīgo attieksmi, sūtot miljonus nāvē. Redzot “komunistisko nākotni”, viņi ticēja, ka tagad ir laiks šo nākotni padarīt reālu. 

Taču gandrīz gadsimtu vēlāk šis entuziasms šķiet tukšs. Starp 1919. un 1989. gadu, kad krita Berlīnes mūris un sabruka Austrumeiropas komunisms, kļuva skaidrs: totalitāri režīmi spēj uzbūvēt tikai tādu nākotni, kas nedarbojas.

Bet apustulis Pāvils piedāvā pavisam citu skatījumu uz nākotni. 
Pāvila aicinājums dzīvot noteiktā veidā ir dziļi balstīts pārliecībā, ka nākotne jau ir ienākusi tagadnē. Un mēs visi esam aicināti dzīvot saskaņā ar šo nākotni. Tomēr šī “nākotne tagadnē” nav kā kāds jauns sociāls eksperiments vai nākamais apspiedējs režīms. Tā ir Jēzus nāve un augšāmcelšanās.

Apustulis Pāvils to šajā vietā nesaka tieši, bet to var skaidri nolasīt, kad viņš runā par “Dieva žēlastību, kas parādījusies visiem cilvēkiem”. Šis vēstījums — par Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos — ir pasauli satricinošs atklājums, kas atklāj, ka Dieva mīlestība un žēlastība nav domāta tikai dažiem — bet visai cilvēcei. Tieši šajā brīdī, caur šiem notikumiem, nākotne tiek atklāta — un līdz ar to viss izskatās citādi.

Ko šī nākotne nozīmē tagadnei?
Ja mēs Jēzū esam redzējuši to, kā pasaule izskatīsies — jaunu pasauli, kuru veido Dieva nesavtīgā, dāsnā mīlestība —, tad kļūst skaidrs: mums jāsāk dzīvot tā, kā šī pasaule jau būtu klāt. Pasaule ir pilna pašiznīcinošu dzīvesveidu — cilvēki ignorē Dievu, ļaujas kaislībām un mirkļa impulsam. Bet tā nav dzīve, kas saskan ar Dieva nākotni. Tāpēc Pāvils aicina: tiem, kas gaida Jēzus atnākšanu, jādzīvo trijos vārdos izsakāmā dzīvē.

Pirmkārt, savaldīgi. Tu esi cilvēks — īsts, dzīvs, ar apziņu un cieņu. Nezaudē to, kļūstot par savas miesas vergu. Neļauj sevi pazemot dzeršanai, nekontrolētām iekārēm vai uzvedībai, kas padara tevi līdzīgu dzīvniekam. Īsts cilvēks ir radīts, lai būtu dāsns, lai citiem darītu labu. Bet reibumā cilvēks kļūst egoistisks — un vispirms nodara pāri citiem, tad pats sev.

Otrkārt, taisnīgi. Kristietis, kas saprot Dieva žēlastību, nevar noskatīties uz netaisnību un klusēt. Vārds “taisnīgs” šeit nozīmē ko vairāk nekā tikai pareizu uzvedību. Tas apzīmē dzīvi, kas pati ir atjaunota un nu darbojas, lai atjaunotu arī sabiedrību. Tā ir taisnība, kas sākas no sevis — un izstaro tālāk.

Treškārt, dievbijīgi. Pēdējos gadu desmitos Rietumos bieži ir izsmieta jebkāda “dievbijība”. Mēs uzreiz iztēlojamies samākslotas sejas, paceltas acis un klusinātu balsi. Un mēs sakām: “Nē, paldies.” Bet īsta dievbijība nav ārēja poza. Tā ir dzīvesveids, kurā lūgšana ir dabiska, Dieva klātbūtne — ikdienas daļa, gaidas uz Jēzus atnākšanu — dzīva cerība.

Protams, kad cilvēks pirmo reizi sāk lūgt vai domāt par Dievu, viņš jūtas neveikli — gluži kā mācoties spēlēt mūzikas instrumentu. Bet nobriedusi dievbijība izpaužas mierā ar sevi un mierā ar Dievu.

Bet vai tas viss nav pārāk grūti?
Varbūt kāds nolasīs šo aprakstu un domās: “Tas nav priekš manis. Es to nespēju. Vecie ieradumi ir pārāk stipri.”
Un tieši šeit Pāvils dod atbildi: Jēzus mūs neiespiež neizpildāmā dzīvesveidā. Viņš mūs tajā ieaicina. Viņa nāve mūsu labā atvērusi jaunu iespēju pasauli, durvis uz dzīvi, kur varam būt tīri, brīvi un patiesi noderīgi citiem. Tas arī ir īstais nozīmējums frāzei “labie darbi”. Tie nav vienkārši “uzvedies labi”, bet — esi dāsns, esi noderīgs, esi aktīvs sabiedrības labā.

Un kā tas viss notiek?
Apustulis Pāvils vēlas, lai draudzei nebūtu vienkārši jāuzspiež cilvēkiem morāles normas ar stingru sejas izteiksmi. Viņš aicina visus darīt to pašu, ko dara pats: skaidrot, kā tagadne un nākotne ir savstarpēji saistītas, un iedvesmot cilvēkus dzīvot jau šodien tā, kā viņi cer dzīvot mūžībā.

Tā ir žēlastības loģika:
Nākotne jau ir atklāta. Tā darbojas.

Un mēs esam aicināti dzīvot tās gaismā jau tagad.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Jēzus piedzimšana

(Mt 1:18-25) Bet Jēzus Kristus piedzimšana notika tā: viņa māte Marija bija saderināta ar Jāzepu; pirms tie sāka dzīvot kopā, viņa bija ieņēmusi bērnu no Svētā Gara. Viņas vīrs Jāzeps, būdams taisns un negribēdams viņai celt neslavu, gribēja no tās slepus šķirties.
Kad viņš par to domāja, redzi, Kunga eņģelis viņam parādījās sapnī un sacīja: “Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties ņemt pie sevis Mariju, savu sievu; tas, kas viņā ieņemts, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi viņu vārdā Jēzus, jo viņš izglābs savu tautu no grēkiem. Bet tas viss ir noticis, lai piepildītos, ko Kungs caur pravieti ir runājis: redzi, jaunava taps grūta un dzemdēs Dēlu, un viņu sauks vārdā Immānū-Ēls, tulkojumā: Dievs ir ar mums.”
Jāzeps, uzmodies no miega, darīja tā, kā Kunga eņģelis viņam bija pavēlējis, un viņš ņēma savu sievu pie sevis. Viņam nebija ar to tuvības, līdz tā dzemdēja Dēlu, un viņš deva tam vārdu Jēzus. 

Viena no manuprāt veiksmīgām filmām (ja runājam par slavenu rakstnieku darbu adaptācijām uz lielā ekrāna) ir Čārlza Dikensa romāna “Mazā Dorita” (Little Dorrit) ekranizācija. Patiesībā tās ir divas filmas, abas ļoti garas. Abas filmas nav domātas kā apjomīgs sižeta lineārs atstāstījums (t.i. secīgas stāsta pirmā un otrā daļa), bet tā vietā filmas parāda visu drāmu, bet katra no cita skatpunkta. Vispirms mēs redzam notikumus kā galvenā varoņa redzējumu, pēc tam otrajā filmā to pašu stāstu redzam kā varones acīm. Dažas ainas ir identiskas, bet otrās filmas beigās mēs saprotam daudz labāk to, kas pirmajā filmā nebija īsti līdz galam skaidrs. Tādā veidā dubultfilma ļauj skatītājam gūt dziļuma un perspektīvas sajūtu par visu to, kas notiek šajā stāstā. 

Mateja evaņģēlijā stāsts par Jēzus piedzimšanu tiek skatīts kā no Jāzepa perspektīvas (savukārt Lūkas evaņģēlijā mēs to it kā redzam caur Marijas acīm). Nav mēģināts šos stāstus savstarpēji salāgot. Galvenais fakts ir viens un tas pats, taču Lūkas attēlotās satrauktās galiliešu meitenes tēla vietā, kas uzzina, ka viņai būs jādzemdē Dieva apsolītais Mesija, Matejs mums rāda apķērīgu Jāzepu, kurš atklāj, ka viņa līgava ir stāvoklī. Vienīgā vieta, kur abi stāsti tuvojas/saskaņojas, ir tad, kad eņģelis saka Jāzepam (tāpat kā Gabriēls teica Marijai): “Nebīsties!” Tas ir svarīgs vārds arī mums, lasot Jēzus dzimšanas stāstus. 
Bailes šajā brīdī ir normāla parādība. Jau gadsimtiem ilgi daudzi kristietības pretinieki un pat daudzi dievbijīgi kristieši paši ir uzskatījuši, ka šie stāsti ir mulsinoši un nevajadzīgi, un nepatiesi. Mēs zinām (daudzi teiks!), ka brīnumi nenotiek. Iespējams, ka var notikt neparasti dziedināšanas gadījumi; ir veidi, kā tos izskaidrot. Bet nevar būt runa par bērniem, kas piedzimuši bez vīrieša iesaistīšanas. Tas ir pārāk liels pārspīlējums. 

Daži iet vēl tālāk. Viņi saka, ka šiem stāstiem ir bijusi slikta ietekme uz sabiedrisko domu. Tie ir radījuši iespaidu, ka sekss ir netīrs un ka Dievs ir pret to. Ir radītas leģendas, ka Marija esot mūžīgi palikusi jaunava (ko Bībele nekad nesaka; šeit un citur varam secināt, ka viņa un Jāzeps pēc Jēzus piedzimšanas dzīvoja normālu laulības dzīvi). Šīs leģendas ir veicinājušas uzskatu, ka jaunavība/nevainība ir labāka par laulību. Un tā tālāk… 

Protams, ir taisnība, ka ap stāstu par Jēzus ieņemšanu un dzimšanu ir izveidojušies dīvaini priekšstati, bet par to diez vai var vainot evaņģēlistu Mateju (un Lūku). Viņi stāstīja stāstu, kas, viņuprāt, bija gan patiess, gan arī galīgais izskaidrojums tam, kāpēc Jēzus bija tāds, kāds Viņš bija. 

Evaņģēlistiem bija jāapzinās, ka viņi riskē. Senajā pagānu pasaulē bija daudz teiksmu par varoņiem, kas ieņemti dievu iejaukšanās rezultātā, bez cilvēciska tēva. Tāpēc, Matejs, ar savu ļoti jūdaisko skatījumu uz visu, diez vai būtu izdomājis kaut ko tādu vai nokopējis to no kādas senas leģendas, ja vien viņš tam patiešām nebūtu ticējis. Vai tas nepadara kristietību tās pretiniekiem par izsmejamu (varētu ātri vien ieteikt acīmredzamo alternatīvu, proti, ka Marijas grūtniecība ir iestājusies kādā vēl acīmredzamākā, bet mazāk cienījamā veidā)? 

Bet tas būtu būtiski tikai tad, ja neviens jau nezinātu, ka Jēzus ieņemšanā ir bijis kaut kas dīvains. Jāņa evaņģēlijā mēs dzirdam Jēzus dzīves laikā izskanējušās ņirgāšanās atbalsis: varbūt (kā minēja ļaudis) Jēzus māte pirms laulībām bija nepareizi uzvedusies (8:41)… Izskatās, ka Matejs un Lūka šo stāstu stāsta tāpēc, ka zina, ka baumas ir izplatījušās, un viņi vēlas precizēt situāciju. 

Vēl ir viedoklis un pieņēmums, ka Matejs ir šo visu izdomājis, lai stāsts “piepildītu” 23. pantā citēto pravietojuma fragmentu no Jesajas grāmatas (7:14). Taču, kas interesanti, nav pierādījumu, ka kāds pirms Mateja būtu uzskatījis šo pantu par kaut ko tādu, kam būtu jāpiepildās saistībā ar gaidāmo Mesiju. Drīzāk izskatās, ka Matejs šo pantu atrada tāpēc, ka zināja visu par Jēzus piedzimšanas apstākļiem, nevis otrādi. 

Viss, protams, ir atkarīgs no tā, vai jūs ticat, ka dzīvais Dievs varētu vai gribētu šādi rīkoties. Daži saka, ka Viņš nevarētu (“brīnumi nenotiek”); citi, ka Viņš to nedarītu (“ja Viņš tā rīkojas, kāpēc Viņš neiejaucas, lai apturētu genocīdu?”). Daži saka, ka Jāzeps un citi tajā laikā nezināja dabas zinātniskos likumus tā, kā mēs tos zinām (šis stāsts gan to izslēdz, jo, ja Jāzeps nezinātu, kā parasti rodas bērni, viņam nebūtu bijis problēmu ar Marijas negaidīto grūtniecību). 

Taču evaņģēlisti Matejs un Lūka neaicina mūs viņu stāstīto uztvert izolācijā no visa Bībelē atklātā Vēstījuma. Viņi aicina mūs uz to raudzīties gan visas Israēla tautas vēstures gaismā (kur Dievs vienmēr bija klātesošs un darbojās, bieži vien ļoti pārsteidzošos veidos), gan īpaši kontekstā ar turpmāko stāstu par pašu Jēzu. Vai viss Evaņģēlija stāstos atklātais kopumā padara vairāk vai mazāk ticamu to, ka Viņš patiešām tika ieņemts īpašā Svētā Gara spēkā? 

Tas ir jautājums, uz kuru katram pašam jāatbild. Bet Matejs nevēlētos, lai mēs pie tā apstātos. Viņš vēlas mums atklāt vairāk par to, kas Jēzus bija un ir ar īpašiem vārdiem (kā ebreji to parasti darīja). Vārds “Jēzus” tajā laikā bija populārs zēnu vārds, jo ebreju valodā tas bija tas pats vārds, kas “Jozua”, (Jozua bija ebreju līderis, kurš pēc Mozus nāves ieveda tautu apsolītajā zemē). Matejs redz Jēzu kā to, kurš tagad realizēs senos apsolījumus, uz ko norādīja Mozus bauslība. Viņš tagad izglābs savu tautu nevis no verdzības Ēģiptē, bet gan no grēka verdzības, no “izsūtījuma”, ko tā ir cietusi un cieš savās sirdīs un dzīvēs. 

Turpretī vārds “Emanuēls”, kas minēts pravieša Jesajas grāmatā (7:14 un 8:8), netika dots nevienam citam, iespējams, tāpēc, ka tas par bērnu pateiktu vairāk, nekā parasti kāds uzdrīkstētos. Tas nozīmē “Dievs ar mums”. Viss Mateja evaņģēlijs turpina šo tēmu (Mateja evaņģēlija beigās Jēzus apsola, ka Viņš būs “ar” savu tautu līdz pat pasaules galam (28:20). 
Abi vārdi kopā izsaka stāsta jēgu. Dievs ir klātesošs, kopā ar savu tautu; Viņš “nedarbojas” no attāluma, bet vienmēr ir tuvu, dažkārt visnegaidītākajos veidos. Un Dieva darbības mērķis ir glābt cilvēkus no bezpalīdzīgās situācijas apstākļos un veidos, ko cilvēki līdz šim uzskatīja par neiedomājamiem. 

Tāds ir Dievs, un tāds ir Jēzus, kura stāstu evaņģēlists Matejs tagad vēlas mums pastāstīt.
Tas ir Dievs, un tas ir Jēzus, kurš nāk pie mums arī šodien, kad cilvēciskās iespējas ir izsmeltas. Viņš ar savu bezgalīgo mīlestību un žēlastību piedāvā jaunus un pārsteidzošus ceļus, piepildot savus apsolījumus.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Evaņģēlijs, kas uzrunā mūs katru personīgi

(Lk 2:21-40) Un, kad pienāca astotā diena, kurā bērniņu vajadzēja apgraizīt, viņam deva vārdu Jēzus, kā viņu eņģelis bija nosaucis, pirms viņš vēl bija ieņemts mātes miesās. 
Kad viņu šķīstīšanās dienas pēc Mozus bauslības bija pagājušas, tie viņu aizveda uz Jeruzālemi, lai nestu Kunga priekšā, kā Kunga bauslībā ir rakstīts: katrs puisēns, kas pirmais paver mātes klēpi, lai tiek svētīts Kungam, – un lai pienestu upuri, kā ir noteikts Kunga bauslībā: vienu pāri dūju vai divus jaunus baložus. Un, redzi, Jeruzālemē bija kāds vīrs, vārdā Simeons, un šis vīrs bija krietns un dievbijīgs, viņš ilgojās pēc iepriecinājuma Israēlam, un Svētais Gars bija pār viņu. Viņam Svētais Gars bija atklājis, ka viņš nāvi neredzēs, pirms nebūs redzējis Kunga Svaidīto. Gara vadīts, viņš nāca templī, un, kad vecāki ienesa bērniņu Jēzu, lai izpildītu pie viņa bauslības paražu, tad viņš ņēma to savās rokās un, slavēdams Dievu, sacīja: “Tagad atlaid, Kungs, savu kalpu mierā, kā tu esi sacījis, jo manas acis ir redzējušas tavu pestīšanu, ko tu esi sataisījis visu tautu priekšā, gaismu, kas atklāsies pagāniem, un godību Israēlam, tavai tautai.” Bērna tēvs un māte brīnījās par to, kas tika sacīts par viņu. Un Simeons viņus svētīja un sacīja Marijai, viņa mātei: “Redzi, viņš ir likts, lai daudzi Israēlā kristu un daudzi celtos, un par zīmi, kam runās pretī, – un tev pašai cauri dvēselei zobens dursies, – tā ka atklāsies daudzu siržu domas.” Tur bija praviete Anna, Penuēla meita no Ašēra cilts. Tā bija jau krietni gados, un pēc savām meitas dienām viņa bija dzīvojusi ar vīru septiņus gadus, nu viņa bija atraitne, kādus astoņdesmit četrus gadus veca, un nešķīrās no tempļa, ar gavēšanu un lūgšanām kalpodama dienu un nakti. Arī viņa tajā pašā stundā pienāca klāt un pateicībā slavēja Dievu, un stāstīja par bērniņu visiem, kas gaidīja Jeruzālemes atbrīvošanu. 
Izpildījuši visu pēc Kunga bauslības, tie griezās atpakaļ uz Galileju, uz savu pilsētu Nācareti. Bērniņš auga un pieņēmās spēkā, tapa pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar viņu. 

Vai esi vērojis, kā gleznotājs uzsāk darbu pie jaunas gleznas? Droši vien ir dažādas pieejas, bet tas (ko es esmu redzējis) parasti sākas ar skici. Ar ātri novilktām nekrāsainām līnijām tiek sagatavota kompozīcija gleznai, kura tajā brīdī ir mākslinieka iztēlē. Un tad, ja ir pietiekami daudz pacietības, Tev beigu beigās īstajā brīdī ir iespēja ieraudzīt – tur, kur pirms tam bija tukšs audekls vai kartons ar šķietami vienkāršām līnijām, tagad ir krāsu un formu burzma, kas stāsta stāstu un tajā pašā laikā apbur un sajūsmina.

Arī evaņģēlists Lūka ir ieskicējis kāda attēla aprises. Viņš ir uzvilcis dažas līnijas. Kādas krāsas viņš izmantos, lai to visu aizpildītu? Kādu stāstu viņš pastāstīs un kādu brīnumainu dzirksti tam visam piešķirs?

Attēlots tiek Jēzus kā patiesais pasaules valdnieks: Kungs, Mesija, Glābējs, īstais pasaules Valdnieks Romas imperatora vietā. Cik viegli būtu šo ainu piepildīt ar mirdzošām, karaliskām krāsām, radot mums priekšstatu par nākotnes godību, varenību un spēku.

Bet evaņģēlists Lūka rīkojas pretēji. Viņš izvēlas drūmas krāsas; un jo vairāk viņš strādā pie šīs ainas, jo vairāk mēs saprotam, ka šī ir cita veida valstība nekā imperatora Augusta Cēzara valstība. Jēzus patiešām ir tas, ko Dievs bija apsolījis; taču Lūka mūs brīdina – viss neizskatās tā, kā cilvēki to bija gaidījuši.

Dieva tauta piedzīvo ciešanas atkal un atkal. Ir kāds Simeons, kurš gaida, kad Dievs mierinās savu tautu. Ir kāda Anna, kura kopā ar daudz cilvēkiem gaida Dieva tautas atbrīvošanu. Viņi abi dzīvo pacietīgas cerības pasaulē, kur ciešanas ir kļuvušas par dzīvesveidu. Tagad šķiet, ka Dieva ieceltais Pestītājs ar šīm ciešanām tiks galā, pats tās uzņemoties (Simeons izrunā tumšus vārdus par pretestību un par zobenu, kas caururbj arī Marijas sirdi).

Evaņģēlists Lūka saka, ka tas ir veids kā Dieva valstība stājas pretī pasaules valstībai. Lūka aicina mūs visa stāsta gaitā vērot, kā pravietojumi piepildās. Jēzus māte Marija ar šausmām vēros, kā viņas dēlu noraida tā pati pilsēta, kurai Viņš piedāvā miera ceļu, tie paši cilvēki, kurus Viņš ir nācis glābt. Visbeidzot, bērns, kurš, kā saka Simeons, "ir likts, lai daudzi Israēlā kristu un daudzi celtos,” pats iziet cauri nāvei un augšāmcelšanai, paņemot līdzi tautas un pasaules cerības un bailes.

Bet, ja evaņģēlists Lūka iekrāso šo ainu ar ciešanu tumšajām notīm, tad viņš arī parāda, ka šī bērna atnestā valstība nav domāta tikai jūdiem, bet visai pasaulei. Simeons bija aptvēris patiesību, kas ir Vecās Derības pamatā (kuru, kā Lūka rūpīgi atzīmē, Jēzus un Viņa vecāki pildīja): kad pienāks Dieva noteiktais laiks, tad beidzot gaisma uzausīs visai pasaulei. Visas tautas, ne tikai jūdi, ieraudzīs to, ko Dievs atklāj - glābšanas plānu visiem cilvēkiem bez izšķirības. Tā būs patiesā jūdu tautas godība (ka tā ir bijusi apsolījuma nesēja, tauta, kurā un no kuras radīsies patiesais pasaules valdnieks): "gaisma atklāsies tautām un slava tavai tautai.” Tā, protams, nav tāda atklāsme, kādu gaidīja pasaule; nav tāda slava, kādu vēlējās ebreji, bet tomēr tā ir patiesa atklāsme un patiesa slava.

Evaņģēlists Lūka stāstam pievieno vēl vienu cilvēcisku dimensiju. Līdz pirmo divu nodaļu beigām gandrīz visi lasītāji būs atraduši kādu, ar kuru viņi var identificēties. Mēs esam satikuši vecāku pāri, kurš ir pārsteigts, ka viņiem beidzot ir bērns. Mēs esam redzējuši jauno meiteni, kas ir vēl vairāk pārsteigta, ka tik drīz viņai būs bērns. Tagad mēs vērojam ģimeni, kas kopā dodas uz Templi, lai upurētu noteikto upuri. Šajā ainā mēs ieraugam arī vecu vīru un vecu sievieti, kas gaida savu nāves brīdi, dienu un nakti lūdzot Dievu par Viņa tautas glābšanu. Lūka vēlas savā gleznā iesaistīt lasītājus jebkurā vecumā, jebkuros dzīves apstākļos. Neatkarīgi no tā, kas vai kur jūs esat, stāsts par Jēzu, sākot no silītes Betlēmē līdz tukšajam kapam un tālāk, var kļūt par jūsu stāstu.

Un kļūstot par mūsu stāstu, tas kļūst par mūsu aicinājumu. Katram ir sava loma Dieva plānā. Dažiem tā būs aktīva, acīmredzama, darbojoties sabiedrībā, varbūt sludinot evaņģēliju vai nesot Dieva mīlestību, lai atsauktos praktiskām pasaules vajadzībām. Citiem tā būs klusa, prom no sabiedrības redzesloka, uzticīgi lūdzot, lai Dievs rīkojas, piepildot savus apsolījumus. Daudziem tas būs abu veidu apvienojums, reizēm viens, reizēm otrs.

Marijai un Jāzepam tajā brīdī bija vajadzīgs Simeons un bija vajadzīga Anna; vecajam vīram un vecajai sievietei bija vajadzīgi viņi – viņi bija viņus gaidījuši un tagad pateicās Dievam par piepildīto apsolījumu.

Ar Jēzus piedzimšanu Dieva Valstība ir sākusi savu darbu, piesaistot visdažādākos cilvēkus jaunām attiecībām ar Dievu un sadraudzībai savā starpā. 

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Ziemsvētku suns jeb daži fakti par Jēzus piedzimšanu

(Lk 2:1-20) Tajās dienās nāca cēzara Augusta pavēle pierakstīt iedzīvotājus visā zemē. Šī pirmā pierakstīšana notika laikā, kad Sīrijā valdīja Kirēnijs. Un visi devās ceļā, lai tiktu pierakstīti, katrs uz savu pilsētu. Arī Jāzeps no Galilejas, no Nācaretes pilsētas, gāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, ko sauc Betlēme, tādēļ ka viņš bija no Dāvida nama un dzimtas, lai tiktu pierakstīts kopā ar Mariju, savu saderināto, sievu, kas bija grūta. Viņiem tur esot, tai pienāca laiks dzemdēt. Un viņa dzemdēja Dēlu, savu pirmdzimto, ietina viņu autiņos un guldīja silē, jo tiem nebija vietas augšistabā.
Tajā pašā apvidū gani nomodā zem klajas debess sargāja savus ganāmpulkus. Un Kunga eņģelis tiem piestājās, Kunga godība viņus apmirdzēja, un tie ļoti izbijās. Eņģelis tiem sacīja: “Nebīstieties, redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm, jo jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs. Redzi, jums šī zīme: jūs atradīsiet bērniņu, autos ietītu un silē gulošu.” Piepeši tur pie eņģeļa bija redzama debespulku draudze, tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā viņam labs prāts.” Kad eņģeļi aizgāja no tiem debesīs, gani savā starpā runāja: “Iesim uz Betlēmi raudzīt, kas noticis, ko Kungs mums ir pavēstījis.” Un tie steigšus nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu. Kad viņi to redzēja, tie pavēstīja, kas viņiem par šo bērniņu bija sacīts. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par to, ko gani viņiem bija sacījuši. Un Marija visus šos vārdus paglabāja sevī, sirdī tos pārdomādama. Un gani griezās atpakaļ, teikdami un slavēdami Dievu par visu, ko bija dzirdējuši un redzējuši, kā viņiem tas bija sacīts. 

Ja jūs mēģināt pateikt sunim, lai viņš uz kaut ko skatītos, tad suns bieži vien skatīsies uz jūsu pirkstu, nevis uz objektu, uz kuru mēģināt norādīt. Tas varbūt ir nomācoši, bet arī mēs visi laiku pa laikam šādu dabisku kļūdu pieļaujam.
Tā ir kļūda, ko daudzi cilvēki pieļauj, lasot Ziemsvētku stāstu Lūkas evaņģēlijā. Ko cilvēki zina par Jēzus dzimšanu?

Pirmkārt – Ziemsvētku silīte. Vispazīstamākā dzīvnieku barotava visā pasaules vēsturē. To var redzēt uz Ziemsvētku kartītēm. Baznīcas reizēm izgatavo mākslinieciskas "silītes" un dažkārt pat mudina cilvēkus teikt lūgšanas to priekšā. Mēs ‘zinām' (!?!) arī par dzīvniekiem blakus silītei, kaut gan Lūkas evaņģēlijs nevienu nemin. Vērsis un ēzelis ieņem ievērojamu vietu Ziemsvētku kartiņās un arī Ziemsvētku dziesmās, lai gan Bībelē nav nekādu norāžu, ka gani būtu ņēmuši līdzi kādus dzīvniekus no ganībām. Tāpat nav pieminēts, ka Marijas un Jāzepa uzturēšanās vietā būtu bijuši kādi dzīvnieki.

Tad vēl, ir jābūt uzmanīgiem runājot par vietu, kur viņi bija apmetušies. Tradīcija vēsta, ka viņi klauvējuši pie krodziņa durvīm, saņēmuši atbildi, ka tur nav vietas, un tad viņiem piedāvāta vieta stallī/kūtī kopā ar dzīvniekiem. Taču sengrieķu vārds, kurš tiek lietos evaņģēlijā un tradicionālajos tulkojumos tiek tulkots kā ”krodziņš”, patiesībā nenozīmē viesnīcu vai krogu mūsdienu izpratnē. Iespējams, ka viņi patiesībā apmetās savu Betlēmes radinieku mājas pirmajā stāvā (parasti cilvēki nakšņoja augšstāvā). Pirmais stāvs parasti tika izmantots kā saimniecības telpas; reizēm arī izmitinot kādu dzīvnieku ziemas laikā (tāpēc arī tur atradās silīte, kas šajā gadījuma noderēja kā mazuļa gultiņa). Taču nekas evaņģēliju aprakstos neliecina, ka tajā laikā tur patiešām būtu bijuši klātesoši kādi dzīvnieki.

Koncentrēties uz silīti un aizmirst, kāpēc tā vispār tika pieminēta, ir tieši tas pats kā suns skatās uz pirkstu, nevis uz priekšmetu. Kāpēc Lūka šajā stāstā to ir pieminējis trīs reizes?
Atbilde ir šāda: tāpēc, ka silīte bija zīme ganiem. Atrodot bērniņu, kurš gulētu silītē, viņiem būtu skaidrs, ka tas ir bērns, kuru viņi meklē. Un tas viņiem arī pierādītu to, ka eņģelis zina, par ko viņš runā.

Protams, tas ir tik cilvēciski emocionāls pavērsiens šajā stāstā – mēs tā iztēlojamies kā jaunā māte atrod dzīvnieku silīti, kas ir gatava kalpot kā gultiņa viņas jaundzimušajam dēlam. Nav šaubu, ka ir bijuši un būs daudz sprediķu, kas tiks sludināti par to, kā Dievs nokāpj reālās dzīves haosā un jucekļos. Taču Lūka savā evaņģēlija stāstā to ir pieminējis tādēļ, ka tas bija svarīgi, sniedzot ganiem informāciju un norādījumus.

Bet kas tad ir svarīgi?
Svarīgais ir tieši tas, kas ganiem tika pateikts – šis bērns ir Glābējs, Mesija, Kungs. Silīte pati par sevi nav svarīga. Tā ir norādes zīme, rādītājs, kas norāda uz tajā guļošā zīdaiņa identitāti un uzdevumu. No tālām ganībām atnākušie gani, izstāsta visiem šo vēsti, un arī Marija un Jāzeps, dzirdot to no šiem negaidītajiem ciemiņiem, gūst papildu apstiprinājumu tam, kas līdz šim ir bijis tikai viņu pašu noslēpums.

Šajā evaņģēlija stāstā gan ir vēl kāds interesants akcents. Evaņģēlists Lūka ir ievadījis šo stāstu, mūs informējot par Augustu Cēzaru, kurš tajā laikā valda tālu prom Romā.
Augusts bija Jūlija Cēzara adoptētais dēls. Viņš kļuva par vienīgo Romas valdnieku pēc asiņaina pilsoņu kara, kurā uzvarēja visus konkurējošos pretendentus. Pēdējais, kas tika iznīcināts, bija slavenais Marks Antonijs, kurš izdarīja pašnāvību neilgi pēc sakāves kaujā pie Aktijas (the battle of Actium) 31.gadā pirms mūsu ēras. Augusts pārvērta vareno Romas republiku par impēriju ar sevi ka imperatoru. Un tad viņš pasludināja, ka ir ieviesis taisnīgumu un mieru visā pasaulē. Augusts arī pasludināja savu mirušo audžutēvu par dievišķu un pats sevi dēvēja par "dieva dēlu". Dzejnieki rakstīja dziesmas par jauno laikmetu, kas bija sācies; vēsturnieki stāstīja garus stāstus par Romas uzplaukumu, kura kulmināciju (acīmredzot!) sasniedza paša Augusta personā. Runāja, ka Augusts ir pasaules "glābējs". Viņš bija tās valdnieks un 'kungs'. Romas impērijas austrumu daļā cilvēki sāka pielūgt viņu kā dievu.

Savukārt mūsu evaņģēlija fragments stāsta, ka tikmēr tālu prom, uz impērijas pašas austrumu robežas, piedzima zēns, kuru pēc vienas paaudzes pasludināja par "Dieva dēlu"; viņa mācekļi runāja par viņu kā par "Glābēju" un "Kungu"; viņa sekotāji uzskatīja, ka viņa atnākšana ir atnesusi pasaulei patiesu taisnīgumu un mieru. Jēzus nekad nenonāca Romā un nestājās imperatora priekšā, bet Lūka evaņģēlijs mums atklāj to, ka imperators Romā nolemj veikt tautas skaitīšanu visā savā plašajā teritorijā un ka šīs skaitīšanas rezultātā Jēzus piedzimst pilsētā, kas bija saistīta ar pašu ķēniņu Dāvidu.

Vēsturnieki ir bijuši neizpratnē par šo tautas skaitīšanu. Tā, kas tika veikta laikā, kad Sīrijas pārvaldnieks bija Kirēnijs, bija krietni vēlāka par Jēzus piedzimšanu (un, kas interesanti, izraisīja nemierus, jo jūdi bija neapmierināti, ka Roma viņiem uzliek nodokļus). Viens no veidiem, kā šeit tulkot sengrieķu valodu, ir šo tautas skaitīšanu pieņemt par agrāku, kādu pirms slavenās Kirēnija laikā veiktās tautas skaitīšanas. Ir daudz mīklu, kuras vēsturnieki nekad neatrisinās, un šī varētu būt viena no tām.

Taču evaņģēlista Lūka teiktais ir skaidrs. Šī zēna piedzimšana ir sākums konfrontācijai starp Dieva Valstību (tās šķietamajā vājumā, nenozīmīgumā un neaizsargātībā tajā brīdī) un visām pasaules valstībām.
Imperators Augusts nekad nebija dzirdējis par Jēzu no Nācaretes. Taču aptuveni gadsimta laikā viņa pēcteči Romā ne tikai bija dzirdējuši, bet arī veica pasākumus, lai iznīcinātu viņa sekotājus. Nedaudz vairāk kā trīs gadsimtu vēlāk pats tā brīža imperators kļuva par kristieti. Šodien nebūs daudz cilvēku, kuri varētu pastāstīt kādus faktus par imperatoru Augustu, bet ir miljoniem un miljoniem, kuri sevi sauc par kristiešiem, par Īstā un Patiesā visa universa Valdnieka sekotājiem.

Kad redzat silīti uz Ziemsvētku kartiņas vai izvietotu kādā svētku dekorācijā, neapstājieties tikai pie fakta par bērniņu silītē. Skatieties, uz ko tas norāda. Tā norāda uz apbrīnojamu atklāsmi un patiesību, ka par tur guļošo bērniņu jau tika runāts kā par patieso pasaules ķēniņu viņa piedzimšanas brīdī.

Tomēr stāsts jau nav tikai par Kristu kā Valdnieku (kas Viņš bez šaubām ir), bet arī par mūsu katra personīgo pestītāju Jēzu Kristu, kurš piedzima, dzīvoja, nomira un augšāmcēlās, lai mūs glābtu no nāves un mūžīgas iznīcības. Viņš to darīja tāpēc, ka mūs katru mīl ar bezgalīgu un dievišķu mīlestību.
To tad nu arī svinēsim!

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Īstais Ziemsvētku stāsts

(Lk 2:8-20) Tajā pašā apvidū gani nomodā zem klajas debess sargāja savus ganāmpulkus. Un Kunga eņģelis tiem piestājās, Kunga godība viņus apmirdzēja, un tie ļoti izbijās. Eņģelis tiem sacīja: “Nebīstieties, redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm, jo jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs. Redzi, jums šī zīme: jūs atradīsiet bērniņu, autos ietītu un silē gulošu.” Piepeši tur pie eņģeļa bija redzama debespulku draudze, tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā viņam labs prāts.” Kad eņģeļi aizgāja no tiem debesīs, gani savā starpā runāja: “Iesim uz Betlēmi raudzīt, kas noticis, ko Kungs mums ir pavēstījis.” Un tie steigšus nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu. Kad viņi to redzēja, tie pavēstīja, kas viņiem par šo bērniņu bija sacīts. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par to, ko gani viņiem bija sacījuši. Un Marija visus šos vārdus paglabāja sevī, sirdī tos pārdomādama. Un gani griezās atpakaļ, teikdami un slavēdami Dievu par visu, ko bija dzirdējuši un redzējuši, kā viņiem tas bija sacīts. 

Lai pilnībā novērtētu Ziemassvētku stāstu, mums būtu labi atcerēties trīs lietas/atziņas: 

1. Kam Dievs uztic pastāstīt tālāk šo īpašo notikumu. Ganiem! Pirmā gadsimta Palestīnā viņi tika uzskatīti par sabiedrības zemāko slāni (padibenes?!). Tomēr Dievs izvēlējās viņus, lai atklātu kaut ko tik īpašu. Varbūt tas ir tāpēc, ka bieži vien 'tie izglītotie un inteliģentie' no mums vairāk uztraucas par to, ko citi padomās, ja informācija/idejas izrādīsies nepopulāras. Bet šie 'vienkāršie' gani vienkārši devās pavēstīt īpašos jaunumus. Ja Tu kādreiz sāc uztraukties/pārdomāt: "Vai Dievs varētu izmantot tādu personu kā es?", tad atbilde ir - Jā! Vienkārši pastāsti cilvēkiem, ko esi redzējis un dzirdējis, ... un par izmaiņām, ko Jēzus ir veicis Tavā dzīvē. 
2. Cilvēku reakcija, kuri dzirdēja stāstu – "visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par to" (Lk 2:18). Evaņģēlijs nav vienkārši labs padoms, tās ir pārsteidzoši labas ziņas! Jūsu grēku parāds ir dzēsts! Ļoti daudzi cilvēki mūsu sabiedrībā dziļi sirdīs ilgojas pēc kaut kā tāda. Ja viņi to patiesi sadzirdētu, arī viņi būtu priecīgi izbrīnīti un pārsteigti. 
3. Marijas reakcija. "Marija visus šos vārdus paglabāja sevī, sirdī tos pārdomādama" (Lk 2:19). Viņa vēlējās saprast, ko Dievs dara un kā tas ir saistīts ar viņu. Un Tev tas arī jādara. Dieva būtība nemainās, bet Viņš ir attīstības Dievs... un Tev ir jāturas ar Viņu kopsolī. Bija daudz informācijas/fakti, ko Marija uzreiz nesaprata, bet viņa to visu uzklausīja, pieņēma, pārdomāja un paklausīja. Un to Dievs sagaida arī no Tevis. 

Lasīt tālāk