Kad nākotne jau ir klāt un aicina dzīvot citādi
(Tit 2:11-15) Dieva glābēja žēlastība ir atspīdējusi visiem cilvēkiem, tā mūs audzina, lai mēs atmestu bezdievību un pasaulīgās iekāres un lai mēs dzīvotu šajā laikā saprātīgi, taisni un godbijīgi, laimīgā cerībā un gaidīdami uz lielā Dieva un mūsu glābēja Jēzus Kristus godības atklāšanos. Viņš sevi ir nodevis par mums, lai mūs izpirktu no visas ļaundarības un šķīstītu sev par izredzētu tautu, dedzīgu uz krietniem darbiem. To māci, uz to aicini un to panāc ar savas ietekmes spēku. Neviens lai tevi nenoniecina!
Neilgi pēc boļševiku revolūcijas Krievijā, žurnālistu un sabiedrisko komentētāju grupa devās uz nesen izveidoto Padomju Savienību, lai savām acīm redzētu, kā revolucionāri veido jaunu sabiedrības modeli. Viņiem rādīja paraug-kolhozu, kur visa manta tika kopīgi lietota (“kolektivizēta”), darbi ritēja sparīgi, cilvēki šķita laimīgi bezšķiru sabiedrībā.
Viens no šiem novērotājiem bija amerikānis Linkolns Stefenss (Lincoln Steffens, 1866–1936). Viņš vēstulē draugam rakstīja: “Es esmu redzējis nākotni – un tā darbojas.”
Patiesībā viņš šo frāzi bija uzrakstījis vēl pirms brauciena. Bet tā skanēja pārāk labi, lai to nelietotu. Viņš iztēlojās nākotni un tad, protams, vēlējās ieraudzīt, ka viņa pareģojums piepildās. Visi bija tik sajūsmināti, ka uzskatīja – šis ir ceļš, pa kuru drīz ies visa pasaule.
Šī ideja piesaistīja daudzus Eiropā un Amerikā, īpaši tos, kuri bija šokēti par Pirmā pasaules kara šausmām un valstu vadoņu vienaldzīgo attieksmi, sūtot miljonus nāvē. Redzot “komunistisko nākotni”, viņi ticēja, ka tagad ir laiks šo nākotni padarīt reālu.
Taču gandrīz gadsimtu vēlāk šis entuziasms šķiet tukšs. Starp 1919. un 1989. gadu, kad krita Berlīnes mūris un sabruka Austrumeiropas komunisms, kļuva skaidrs: totalitāri režīmi spēj uzbūvēt tikai tādu nākotni, kas nedarbojas.
Viens no šiem novērotājiem bija amerikānis Linkolns Stefenss (Lincoln Steffens, 1866–1936). Viņš vēstulē draugam rakstīja: “Es esmu redzējis nākotni – un tā darbojas.”
Patiesībā viņš šo frāzi bija uzrakstījis vēl pirms brauciena. Bet tā skanēja pārāk labi, lai to nelietotu. Viņš iztēlojās nākotni un tad, protams, vēlējās ieraudzīt, ka viņa pareģojums piepildās. Visi bija tik sajūsmināti, ka uzskatīja – šis ir ceļš, pa kuru drīz ies visa pasaule.
Šī ideja piesaistīja daudzus Eiropā un Amerikā, īpaši tos, kuri bija šokēti par Pirmā pasaules kara šausmām un valstu vadoņu vienaldzīgo attieksmi, sūtot miljonus nāvē. Redzot “komunistisko nākotni”, viņi ticēja, ka tagad ir laiks šo nākotni padarīt reālu.
Taču gandrīz gadsimtu vēlāk šis entuziasms šķiet tukšs. Starp 1919. un 1989. gadu, kad krita Berlīnes mūris un sabruka Austrumeiropas komunisms, kļuva skaidrs: totalitāri režīmi spēj uzbūvēt tikai tādu nākotni, kas nedarbojas.
Bet apustulis Pāvils piedāvā pavisam citu skatījumu uz nākotni.
Pāvila aicinājums dzīvot noteiktā veidā ir dziļi balstīts pārliecībā, ka nākotne jau ir ienākusi tagadnē. Un mēs visi esam aicināti dzīvot saskaņā ar šo nākotni. Tomēr šī “nākotne tagadnē” nav kā kāds jauns sociāls eksperiments vai nākamais apspiedējs režīms. Tā ir Jēzus nāve un augšāmcelšanās.
Apustulis Pāvils to šajā vietā nesaka tieši, bet to var skaidri nolasīt, kad viņš runā par “Dieva žēlastību, kas parādījusies visiem cilvēkiem”. Šis vēstījums — par Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos — ir pasauli satricinošs atklājums, kas atklāj, ka Dieva mīlestība un žēlastība nav domāta tikai dažiem — bet visai cilvēcei. Tieši šajā brīdī, caur šiem notikumiem, nākotne tiek atklāta — un līdz ar to viss izskatās citādi.
Ko šī nākotne nozīmē tagadnei?
Ja mēs Jēzū esam redzējuši to, kā pasaule izskatīsies — jaunu pasauli, kuru veido Dieva nesavtīgā, dāsnā mīlestība —, tad kļūst skaidrs: mums jāsāk dzīvot tā, kā šī pasaule jau būtu klāt. Pasaule ir pilna pašiznīcinošu dzīvesveidu — cilvēki ignorē Dievu, ļaujas kaislībām un mirkļa impulsam. Bet tā nav dzīve, kas saskan ar Dieva nākotni. Tāpēc Pāvils aicina: tiem, kas gaida Jēzus atnākšanu, jādzīvo trijos vārdos izsakāmā dzīvē.
Pirmkārt, savaldīgi. Tu esi cilvēks — īsts, dzīvs, ar apziņu un cieņu. Nezaudē to, kļūstot par savas miesas vergu. Neļauj sevi pazemot dzeršanai, nekontrolētām iekārēm vai uzvedībai, kas padara tevi līdzīgu dzīvniekam. Īsts cilvēks ir radīts, lai būtu dāsns, lai citiem darītu labu. Bet reibumā cilvēks kļūst egoistisks — un vispirms nodara pāri citiem, tad pats sev.
Otrkārt, taisnīgi. Kristietis, kas saprot Dieva žēlastību, nevar noskatīties uz netaisnību un klusēt. Vārds “taisnīgs” šeit nozīmē ko vairāk nekā tikai pareizu uzvedību. Tas apzīmē dzīvi, kas pati ir atjaunota un nu darbojas, lai atjaunotu arī sabiedrību. Tā ir taisnība, kas sākas no sevis — un izstaro tālāk.
Treškārt, dievbijīgi. Pēdējos gadu desmitos Rietumos bieži ir izsmieta jebkāda “dievbijība”. Mēs uzreiz iztēlojamies samākslotas sejas, paceltas acis un klusinātu balsi. Un mēs sakām: “Nē, paldies.” Bet īsta dievbijība nav ārēja poza. Tā ir dzīvesveids, kurā lūgšana ir dabiska, Dieva klātbūtne — ikdienas daļa, gaidas uz Jēzus atnākšanu — dzīva cerība.
Protams, kad cilvēks pirmo reizi sāk lūgt vai domāt par Dievu, viņš jūtas neveikli — gluži kā mācoties spēlēt mūzikas instrumentu. Bet nobriedusi dievbijība izpaužas mierā ar sevi un mierā ar Dievu.
Bet vai tas viss nav pārāk grūti?
Varbūt kāds nolasīs šo aprakstu un domās: “Tas nav priekš manis. Es to nespēju. Vecie ieradumi ir pārāk stipri.”
Un tieši šeit Pāvils dod atbildi: Jēzus mūs neiespiež neizpildāmā dzīvesveidā. Viņš mūs tajā ieaicina. Viņa nāve mūsu labā atvērusi jaunu iespēju pasauli, durvis uz dzīvi, kur varam būt tīri, brīvi un patiesi noderīgi citiem. Tas arī ir īstais nozīmējums frāzei “labie darbi”. Tie nav vienkārši “uzvedies labi”, bet — esi dāsns, esi noderīgs, esi aktīvs sabiedrības labā.
Un kā tas viss notiek?
Apustulis Pāvils vēlas, lai draudzei nebūtu vienkārši jāuzspiež cilvēkiem morāles normas ar stingru sejas izteiksmi. Viņš aicina visus darīt to pašu, ko dara pats: skaidrot, kā tagadne un nākotne ir savstarpēji saistītas, un iedvesmot cilvēkus dzīvot jau šodien tā, kā viņi cer dzīvot mūžībā.
Tā ir žēlastības loģika:
Nākotne jau ir atklāta. Tā darbojas.
Pāvila aicinājums dzīvot noteiktā veidā ir dziļi balstīts pārliecībā, ka nākotne jau ir ienākusi tagadnē. Un mēs visi esam aicināti dzīvot saskaņā ar šo nākotni. Tomēr šī “nākotne tagadnē” nav kā kāds jauns sociāls eksperiments vai nākamais apspiedējs režīms. Tā ir Jēzus nāve un augšāmcelšanās.
Apustulis Pāvils to šajā vietā nesaka tieši, bet to var skaidri nolasīt, kad viņš runā par “Dieva žēlastību, kas parādījusies visiem cilvēkiem”. Šis vēstījums — par Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos — ir pasauli satricinošs atklājums, kas atklāj, ka Dieva mīlestība un žēlastība nav domāta tikai dažiem — bet visai cilvēcei. Tieši šajā brīdī, caur šiem notikumiem, nākotne tiek atklāta — un līdz ar to viss izskatās citādi.
Ko šī nākotne nozīmē tagadnei?
Ja mēs Jēzū esam redzējuši to, kā pasaule izskatīsies — jaunu pasauli, kuru veido Dieva nesavtīgā, dāsnā mīlestība —, tad kļūst skaidrs: mums jāsāk dzīvot tā, kā šī pasaule jau būtu klāt. Pasaule ir pilna pašiznīcinošu dzīvesveidu — cilvēki ignorē Dievu, ļaujas kaislībām un mirkļa impulsam. Bet tā nav dzīve, kas saskan ar Dieva nākotni. Tāpēc Pāvils aicina: tiem, kas gaida Jēzus atnākšanu, jādzīvo trijos vārdos izsakāmā dzīvē.
Pirmkārt, savaldīgi. Tu esi cilvēks — īsts, dzīvs, ar apziņu un cieņu. Nezaudē to, kļūstot par savas miesas vergu. Neļauj sevi pazemot dzeršanai, nekontrolētām iekārēm vai uzvedībai, kas padara tevi līdzīgu dzīvniekam. Īsts cilvēks ir radīts, lai būtu dāsns, lai citiem darītu labu. Bet reibumā cilvēks kļūst egoistisks — un vispirms nodara pāri citiem, tad pats sev.
Otrkārt, taisnīgi. Kristietis, kas saprot Dieva žēlastību, nevar noskatīties uz netaisnību un klusēt. Vārds “taisnīgs” šeit nozīmē ko vairāk nekā tikai pareizu uzvedību. Tas apzīmē dzīvi, kas pati ir atjaunota un nu darbojas, lai atjaunotu arī sabiedrību. Tā ir taisnība, kas sākas no sevis — un izstaro tālāk.
Treškārt, dievbijīgi. Pēdējos gadu desmitos Rietumos bieži ir izsmieta jebkāda “dievbijība”. Mēs uzreiz iztēlojamies samākslotas sejas, paceltas acis un klusinātu balsi. Un mēs sakām: “Nē, paldies.” Bet īsta dievbijība nav ārēja poza. Tā ir dzīvesveids, kurā lūgšana ir dabiska, Dieva klātbūtne — ikdienas daļa, gaidas uz Jēzus atnākšanu — dzīva cerība.
Protams, kad cilvēks pirmo reizi sāk lūgt vai domāt par Dievu, viņš jūtas neveikli — gluži kā mācoties spēlēt mūzikas instrumentu. Bet nobriedusi dievbijība izpaužas mierā ar sevi un mierā ar Dievu.
Bet vai tas viss nav pārāk grūti?
Varbūt kāds nolasīs šo aprakstu un domās: “Tas nav priekš manis. Es to nespēju. Vecie ieradumi ir pārāk stipri.”
Un tieši šeit Pāvils dod atbildi: Jēzus mūs neiespiež neizpildāmā dzīvesveidā. Viņš mūs tajā ieaicina. Viņa nāve mūsu labā atvērusi jaunu iespēju pasauli, durvis uz dzīvi, kur varam būt tīri, brīvi un patiesi noderīgi citiem. Tas arī ir īstais nozīmējums frāzei “labie darbi”. Tie nav vienkārši “uzvedies labi”, bet — esi dāsns, esi noderīgs, esi aktīvs sabiedrības labā.
Un kā tas viss notiek?
Apustulis Pāvils vēlas, lai draudzei nebūtu vienkārši jāuzspiež cilvēkiem morāles normas ar stingru sejas izteiksmi. Viņš aicina visus darīt to pašu, ko dara pats: skaidrot, kā tagadne un nākotne ir savstarpēji saistītas, un iedvesmot cilvēkus dzīvot jau šodien tā, kā viņi cer dzīvot mūžībā.
Tā ir žēlastības loģika:
Nākotne jau ir atklāta. Tā darbojas.
Un mēs esam aicināti dzīvot tās gaismā jau tagad.
* Aizgūts no Tomasa Raita
