Kāpēc pravietim blakus ir jērs?
(Jņ 1:29-34) Nākamajā dienā Jānis redzēja Jēzu nākam pie viņa un sacīja: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku. Šis ir tas, par kuru es teicu: pēc manis nāk vīrs, kurš ir pirms manis, jo viņš bija pirmāk nekā es. Un es viņu nepazinu, bet tādēļ es nācu, kristīdams ūdenī, lai viņš tiktu atklāts Israēlam.” Un Jānis liecināja: “Es skatīju Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam uz viņa. Es viņu nepazinu, bet tas, kurš mani sūtījis kristīt ūdenī, man sacīja: uz ko tu redzēsi Garu nonākam un paliekam, ir tas, kas kristī Svētajā Garā. Es esmu redzējis un liecinājis, ka šis ir Dieva Dēls.”
_-_The_Infant_Saint_John_with_the_Lamb_-_NG176_-_National_Gallery.jpg)
Laikā, kad mēs ar sievu dzīvojām Anglijā, pie mums bieži brauca ciemos draugi. Un gandrīz ar katru no viņiem bija viens kopīgs piedzīvojums – Londonas muzeji. Mēs staigājām pa Britu muzeju, Zinātnes muzeju, Dabas vēstures muzeju, Londonas pilsētas muzeju, ka arī pa daudziem citiem (pat Londonas kanālu muzeju – mazu, nedaudz paslēptu vietiņu kādreizējā ledus glabātavā). Ar laiku man Britu muzejā izveidojās savs maršruts, kurā es draugus varēju vadīt gandrīz kā gids, apstājoties pie nozīmīgākajiem un interesantākajiem eksponātiem.
Taču šoreiz es vēlos jums pastāstīt par gleznu “Svētais Jānis Kristītājs bērnībā ar jēru” (The Infant Saint John the Baptist with the Lamb), ko 17. gadsimta vidū gleznojis Bartolomē Estebans Muriljo (Bartolomé Esteban Murillo). Glezna ir apskatāma Nacionālā galerijā (Londonā, UK).
Un uzreiz atzīšos – man ir viens jautājums, kas mani pašu ir pavadījis gadiem: ko tas jērs tur dara?
Redziet Muriljo šeit attēlo Jāni Kristītāju kā bērnu – vēl pavisam mazu, trauslu, un tomēr jau cieši līdzās jēram. Tā nav nejauša detaļa. Tā ir skaidra norāde uz Jāņa vēlāk izteikto liecību par Jēzu kā Dieva Jēru.
Kompozīcija ir klusa un intīma. Nav dramatisku žestu, nav skaļu simbolu. Bērna maigums un jēra trauslums rada mierpilnu, gandrīz kontemplatīvu noskaņu. Muriljo raksturīgais siltais apgaismojums un mīkstās krāsu pārejas pietuvina šo ainu skatītājam – tā nav attāla teoloģiska shēma, bet kaut kas cilvēcīgi tuvs un saprotams.
Un tomēr šajā klusajā gleznā ir ietverts kas ļoti liels. Teoloģiski darbs savieno bērnības nevainību ar pravietisku nozīmi. Jānis jau bērnībā ir attēlots kā tas, kurš norāda tālāk par sevi. Viņš vēl neko nesaka, bet viss jau ir pateikts. Jērs ir klāt, un ar to ir parādīts ne tikai tas, kas Jēzus ir, bet arī tas, uz kurieni vedīs viss evaņģēlija stāsts.
Muriljo pastorālā baroka valoda šeit dara to pašu, ko senatnē darīja pats Jānis Kristītājs savos vārdos: tā nepievērš uzmanību sev, bet rāda uz citu. Doktrīna netiek pasniegta teorētiski. Tā tiek ielikta attēlā, ko var skatīt, kas uzrunā sirdi, un kas liek uzdot jautājumu: ja jērs jau ir klāt stāsta sākumā – ko tas nozīmē mums, kas šo stāstu klausāmies šodien?
Jānis Kristītājs paveica daudz, taču viņa galvenais un vissvarīgākais uzdevums Jaunajā Derībā ir norādīt prom no sevis – uz Jēzu. Īpaši Jāņa evaņģēlijā viņš Jēzu nosauc par “Dieva jēru”. Ar to viņš jau pašā evaņģēlija stāsta sākumā parāda, kā viss beigsies – un kāpēc. Jēzus mirs upura nāvē par pasaules grēkiem.
Stāsta beigās Jānis (evaņģēlija autors, nevis Kristītājs) šo nozīmi dara pilnīgi skaidru. Jēzus nāve Jāņa evaņģēlijā notiek tieši tajā pēcpusdienā, kad templī tiek nokauti Pashas jēri. Jēzus ir patiesais Pashas jērs. Evaņģēlists Jānis, līdzīgi daudziem Jaunās Derības rakstītājiem, bet savā īpašajā veidā, vēlas, lai mēs Jēzus dzīves notikumus saprastu kā jaunu un pārāku atbrīvošanas stāstu. Tāpat kā Dievs savulaik izveda Israēla tautu no Ēģiptes, tā tagad Dievs izved savu jauno tautu no vēl senākas un tumšākas verdzības.
Taču šoreiz es vēlos jums pastāstīt par gleznu “Svētais Jānis Kristītājs bērnībā ar jēru” (The Infant Saint John the Baptist with the Lamb), ko 17. gadsimta vidū gleznojis Bartolomē Estebans Muriljo (Bartolomé Esteban Murillo). Glezna ir apskatāma Nacionālā galerijā (Londonā, UK).
Un uzreiz atzīšos – man ir viens jautājums, kas mani pašu ir pavadījis gadiem: ko tas jērs tur dara?
Redziet Muriljo šeit attēlo Jāni Kristītāju kā bērnu – vēl pavisam mazu, trauslu, un tomēr jau cieši līdzās jēram. Tā nav nejauša detaļa. Tā ir skaidra norāde uz Jāņa vēlāk izteikto liecību par Jēzu kā Dieva Jēru.
Kompozīcija ir klusa un intīma. Nav dramatisku žestu, nav skaļu simbolu. Bērna maigums un jēra trauslums rada mierpilnu, gandrīz kontemplatīvu noskaņu. Muriljo raksturīgais siltais apgaismojums un mīkstās krāsu pārejas pietuvina šo ainu skatītājam – tā nav attāla teoloģiska shēma, bet kaut kas cilvēcīgi tuvs un saprotams.
Un tomēr šajā klusajā gleznā ir ietverts kas ļoti liels. Teoloģiski darbs savieno bērnības nevainību ar pravietisku nozīmi. Jānis jau bērnībā ir attēlots kā tas, kurš norāda tālāk par sevi. Viņš vēl neko nesaka, bet viss jau ir pateikts. Jērs ir klāt, un ar to ir parādīts ne tikai tas, kas Jēzus ir, bet arī tas, uz kurieni vedīs viss evaņģēlija stāsts.
Muriljo pastorālā baroka valoda šeit dara to pašu, ko senatnē darīja pats Jānis Kristītājs savos vārdos: tā nepievērš uzmanību sev, bet rāda uz citu. Doktrīna netiek pasniegta teorētiski. Tā tiek ielikta attēlā, ko var skatīt, kas uzrunā sirdi, un kas liek uzdot jautājumu: ja jērs jau ir klāt stāsta sākumā – ko tas nozīmē mums, kas šo stāstu klausāmies šodien?
Jānis Kristītājs paveica daudz, taču viņa galvenais un vissvarīgākais uzdevums Jaunajā Derībā ir norādīt prom no sevis – uz Jēzu. Īpaši Jāņa evaņģēlijā viņš Jēzu nosauc par “Dieva jēru”. Ar to viņš jau pašā evaņģēlija stāsta sākumā parāda, kā viss beigsies – un kāpēc. Jēzus mirs upura nāvē par pasaules grēkiem.
Stāsta beigās Jānis (evaņģēlija autors, nevis Kristītājs) šo nozīmi dara pilnīgi skaidru. Jēzus nāve Jāņa evaņģēlijā notiek tieši tajā pēcpusdienā, kad templī tiek nokauti Pashas jēri. Jēzus ir patiesais Pashas jērs. Evaņģēlists Jānis, līdzīgi daudziem Jaunās Derības rakstītājiem, bet savā īpašajā veidā, vēlas, lai mēs Jēzus dzīves notikumus saprastu kā jaunu un pārāku atbrīvošanas stāstu. Tāpat kā Dievs savulaik izveda Israēla tautu no Ēģiptes, tā tagad Dievs izved savu jauno tautu no vēl senākas un tumšākas verdzības.
Bet kas ir šī jaunā tauta? Sākotnējā Izceļošanas/Atbrīvošanas stāstā Israēla tauta tiek izglābta no pasaules tumšajiem spēkiem – toreiz tie bija ēģiptieši faraona vadībā. Taču tagad, pēc Jāņa domām, Dieva jērs atņem pasaules grēku. Tas var nozīmēt tikai vienu: Dieva glābšanas darbs iet tālāk par ebrejiem un aptver visu radību.
Uz to jau ir norādīts evaņģēlija ievadā (1:12–13). Ikviens, kas uzņem Vārdu, kas tic Viņa vārdam, var kļūt par Dieva no jauna dzimušu bērnu. Ikviens – ne tikai tie, kam ir “pareiza” izcelsme vai īpaši sasniegumi. Atkal un atkal Jāņa evaņģēlijā mēs redzēsim, kā senā Dieva tauta – īpaši tās vadītāji un pašieceltie tradīciju sargi – palaiž garām to, ko Jēzus patiesībā dara, kamēr vienkāršie cilvēki saprot būtību un piedzīvo piedošanu, dziedināšanu, tiek ievesti Dieva pārveidojošajā mīlestībā. Tieši to mēs esam aicināti saprast, kad Jānis Kristītājs norāda uz Jēzu kā uz “Dieva jēru, kas nes pasaules grēku”.
Kā Jānis to zināja? Viņš pats mums to pasaka. Tas notika Jēzus kristībās.
Uz to jau ir norādīts evaņģēlija ievadā (1:12–13). Ikviens, kas uzņem Vārdu, kas tic Viņa vārdam, var kļūt par Dieva no jauna dzimušu bērnu. Ikviens – ne tikai tie, kam ir “pareiza” izcelsme vai īpaši sasniegumi. Atkal un atkal Jāņa evaņģēlijā mēs redzēsim, kā senā Dieva tauta – īpaši tās vadītāji un pašieceltie tradīciju sargi – palaiž garām to, ko Jēzus patiesībā dara, kamēr vienkāršie cilvēki saprot būtību un piedzīvo piedošanu, dziedināšanu, tiek ievesti Dieva pārveidojošajā mīlestībā. Tieši to mēs esam aicināti saprast, kad Jānis Kristītājs norāda uz Jēzu kā uz “Dieva jēru, kas nes pasaules grēku”.
Kā Jānis to zināja? Viņš pats mums to pasaka. Tas notika Jēzus kristībās.
Pašas Jēzus kristības šajā evaņģēlijā nav aprakstītas (tāpat kā nav aprakstītas Pēdējās Vakariņas). Autors acīmredzot pieņem, ka mēs par to jau zinām. Patiesībā visā šajā pirmajā nodaļā viņš rēķinās ar to, ka lasītāji jau ir pazīstami ar kādiem stāstiem par Jēzu. Tas nebūt nenozīmē, ka evaņģēlijs noteikti sarakstīts pēc citiem evaņģēlijiem; šie dažādie stāsti agrīnajā baznīcā bija plaši zināmi jau ilgi pirms tie tika pierakstīti mums zināmajā formā. Taču šeit, un bieži citviet, Jānis patur prātā plašāku ainu, ko mums vajadzētu zināt no citiem avotiem. Viņš to neatkārto, jo vēlas mūsu uzmanību vērst uz konkrēto notikumu dziļāko nozīmi.
Šeit ir Jāņa “liecības” sirds: Jēzus ir tas, uz kuru nolaižas Dieva Gars un uz kura tas paliek. Un tas nozīmē, ka Viņš ir tas, kas kristīs ne tikai ar ūdeni, kā Jānis, bet ar Svēto Garu.
Atkal Jānis Kristītājs norāda uz vienu no galvenajām lietām, kāpēc Jēzus ir nācis. Tāpat kā Jēzus nāve, arī tas piepildīsies tikai stāsta noslēgumā. Šajā evaņģēlijā par Svēto Garu mēs dzirdam vairākas reizes (īpaši ievērojamajā vietā 7:37–39 un lielajā “atvadu runā” 14.–16. nodaļā). Taču tikai pēdējās ainās Svētais Gars tiek dots Jēzus sekotājiem. Tikai tad, kad jērs ir nokauts par pasaules grēkiem, dzīvā Dieva Gars var tikt izliets pār Viņa tautu. Tikai tad, kad templis ir šķīstīts un sagatavots – cilvēka sirds templis, ko aptraipa grēks un sacelšanās – Dieva klātbūtne var tur mājot. Tāpēc pirmās Lieldienu dienas vakarā Jēzus uzpūš elpu saviem mācekļiem, dodot viņiem Savu Garu, Savu elpu (20:21–23).
Kad Jānis Kristītājs, balstoties uz šo liecību, pasludina, ka Jēzus ir “Dieva Dēls”, šīs dziļās un bagātās frāzes pirmā un visredzamākā nozīme ir – Mesija. Mēs, lasot evaņģēliju, zinām, ka ar to ir domāts vairāk, jo ievads jau ir pateicis, ka Jēzus ir “vienpiedzimušais Dievs” (1:18) – neparasts un unikāls apzīmējums, kas vienlaikus saka, ka Jēzus ir viens ar Tēvu un tomēr no Viņa atšķirams. Viņš ir Vārds, kas vienmēr bija pie Dieva un vienmēr bija Dievs, bet tagad ir tapis miesa. Taču, ja mēs iedomājamies sevi to dedzīgo galilejiešu un jūdiešu vietā, kas nāca pie Jāņa kristīties, mēs saprotam, ka viņi šo apzīmējumu uztvertu kā norādi uz Mesiju – patieso ķēniņu, kurš atbrīvos Israēlu no pagānu varas.
Ja mēs vēlamies lasīt Jāņa evaņģēliju visā tā pilnībā, mums jāmācās savā prātā turēt blakus vairākas tradīciju un sižeta līnijas – sākumā divas, pēc tam trīs, četras vai pat vēl vairāk. Līdzīgi kā cilvēks, kas mācās klausīties mūziku, tā mums jāprot sadzirdēt gan atsevišķās balsis, gan arī to brīnišķīgo harmoniju, kas rodas, kad tās skan kopā.
Un šī evaņģēlija mūzika, kā varam nojaust, ir tāda, kas liek arī eņģeļiem vēlēties tai pievienoties.
Šeit ir Jāņa “liecības” sirds: Jēzus ir tas, uz kuru nolaižas Dieva Gars un uz kura tas paliek. Un tas nozīmē, ka Viņš ir tas, kas kristīs ne tikai ar ūdeni, kā Jānis, bet ar Svēto Garu.
Atkal Jānis Kristītājs norāda uz vienu no galvenajām lietām, kāpēc Jēzus ir nācis. Tāpat kā Jēzus nāve, arī tas piepildīsies tikai stāsta noslēgumā. Šajā evaņģēlijā par Svēto Garu mēs dzirdam vairākas reizes (īpaši ievērojamajā vietā 7:37–39 un lielajā “atvadu runā” 14.–16. nodaļā). Taču tikai pēdējās ainās Svētais Gars tiek dots Jēzus sekotājiem. Tikai tad, kad jērs ir nokauts par pasaules grēkiem, dzīvā Dieva Gars var tikt izliets pār Viņa tautu. Tikai tad, kad templis ir šķīstīts un sagatavots – cilvēka sirds templis, ko aptraipa grēks un sacelšanās – Dieva klātbūtne var tur mājot. Tāpēc pirmās Lieldienu dienas vakarā Jēzus uzpūš elpu saviem mācekļiem, dodot viņiem Savu Garu, Savu elpu (20:21–23).
Kad Jānis Kristītājs, balstoties uz šo liecību, pasludina, ka Jēzus ir “Dieva Dēls”, šīs dziļās un bagātās frāzes pirmā un visredzamākā nozīme ir – Mesija. Mēs, lasot evaņģēliju, zinām, ka ar to ir domāts vairāk, jo ievads jau ir pateicis, ka Jēzus ir “vienpiedzimušais Dievs” (1:18) – neparasts un unikāls apzīmējums, kas vienlaikus saka, ka Jēzus ir viens ar Tēvu un tomēr no Viņa atšķirams. Viņš ir Vārds, kas vienmēr bija pie Dieva un vienmēr bija Dievs, bet tagad ir tapis miesa. Taču, ja mēs iedomājamies sevi to dedzīgo galilejiešu un jūdiešu vietā, kas nāca pie Jāņa kristīties, mēs saprotam, ka viņi šo apzīmējumu uztvertu kā norādi uz Mesiju – patieso ķēniņu, kurš atbrīvos Israēlu no pagānu varas.
Ja mēs vēlamies lasīt Jāņa evaņģēliju visā tā pilnībā, mums jāmācās savā prātā turēt blakus vairākas tradīciju un sižeta līnijas – sākumā divas, pēc tam trīs, četras vai pat vēl vairāk. Līdzīgi kā cilvēks, kas mācās klausīties mūziku, tā mums jāprot sadzirdēt gan atsevišķās balsis, gan arī to brīnišķīgo harmoniju, kas rodas, kad tās skan kopā.
Un šī evaņģēlija mūzika, kā varam nojaust, ir tāda, kas liek arī eņģeļiem vēlēties tai pievienoties.
* Aizgūts no Tomasa Raita
** Bartolomé Esteban Murillo (1617–1682), “The Infant Saint John with the Lamb” (1660–1665), oil on canvas, The National Gallery, London (NG176).
Image: Wikimedia Commons, Public Domain.
** Bartolomé Esteban Murillo (1617–1682), “The Infant Saint John with the Lamb” (1660–1665), oil on canvas, The National Gallery, London (NG176).
Image: Wikimedia Commons, Public Domain.
